Printable Version of Topic

Posted by: ReD_FoXy Feb 4 2006, 15:53

***
Sniga sniegs un apsniga arī mana sirds. Jau 43 stundas es gaidu iepīkstamies savu telefonu, bet tas klusē kā miris. "Lūdzu... Neklusē..."
***
Akli skatos grāmatā tēlojot ka lasu. Es domāju par viņu, savu telefonu un vakarcepto šokolādes kēksu savā somā. Tā saldā garša... Ko tā pierāda? Nejau to ka es zīlēju uz tā kad cepu to. Nē. Tikai to, ka es ilgojos un domāju par viņu. Ilgojos pēc tā kas nav mans...
***
Pārsla pēc pārslas, minūte pēc minūtes un mana sirds nepārstāj pukstēt. Es lūdzu tai lai tā apstājas un vienlaikus lai tā zīvo un turpina pukstēt. Skolotājas vārdi paslīd man garām un acis man veras ciet. Gulēt vēlos, bet tikai bail. Bail nepamosties.
***
Tā ir maģija - esmu noburta. Tā ir ķīmija - kaut kas manī ir sajaucies radot kaut ko jaunu. Noburta noburta... Saku sev - neraudi, neraudi, bet pasaule turpina brukt...


-----------------------------------------------------------------------------------------------


Sāka skanēt lēna un maiga melodija. Mani kāds apķēra no mugurpuses. Es sajutu viņa mierīgos sirdspukstus. Es pagriezos un neiesaktoties viņam sejā apskāvu viņu ļoti cieši. Tik cieši lai nekad viņu nelaistu vaļā. Viņa siltās rokas noslīdēja gar maniem matiem pār manu plāno krekliņu un apstājās virs maniem gurniem. No patikas caur manu ķermeni izskrēja tirpas. Domādams ka man ir auksti viņš apskāva mani vēl ciešāk. Es jutu viņa elpu sev pie auss. Es izbaudīju viņa smaržu. To smaržu kas ieskauj viņa kaklu. Mēs lēnām griezāmies cilvēku jūklī. Manas lūpas maigi pieskārās viņa kaklam. Sajutu ka viņa āda viegli ietrīsas. Es pie sevis pasmaidīju. Es zināju ka viņam nepietiek tikai ar lūpu pieskārienu kaklam. Un man arī nepietika. Dziesma jau gandrīz beidzās kā viņš aiz rokas mani veda ārā no zāles. Ziņkārīgi skatieni pavadīja mūs skrienot lejā pa trepēm bet mums bija vienalga. Ieejot kaut kur kur nav cilvēku es atspiedos pret sienu. Viņš brīdi ativlka elpu untad pienāca man mazliet tuvāk. Viņš ievija savus pirkstus manā plaukstā. Es saspiedu viņa roku un strauji liecos viņam tuvāk. Es sajutu viņa lūpas. Tik maigas un siltas... Un viņa elpa tik viegli apreibinoša ka viss pārējais pasaulē bija tik nenozīmīgs.............


-----------------------------------------------------------------------------------------------



Kāpēc sirds ir tas orgāns ar kuru mēs mīlam? Kāpēc ne nieres, aknas vai plaušas? Kāpēc sirds iepukstas straujāk un čukst mums, ka mēs esam iemīlējušies? Vai tādēļ, ka šis muskulis jau kopš dzimšanas sitas kādam ar ko būs lemts tikties? Kuru būs turēt savās skavās un skūpstīt? Mīlēt, rūpēties, uztraukties un raudāt? Vēlēties pieksarties, vēlēties tikai viņu un vairs neko... Piekļaut sev tuvāk un nevienam neatdot. Kādu lomu tur spēlē sirds? Kā kāds var tik spēcīgi aizskart neatverot vaļā tā miesu? Ar acu skatienu vai smaidu likt tavam kuņģim apmest trīs kuleņus. Paejot garām pamodināt tauriņus tavā vēderā. Bet sirds? Sirds atrod starp sirdīm vienu īsto. To vienu kas dzimusi tikai tev un tu tai...






Jā esmu neglābjama romantiķe un tamlīdzīgi, bet es nemeklēju darbus ko rakstu - tie atrod mani.
P.S. Atvainojos ja ir kādas pareizrakstības kļūdas.

Posted by: kahi Feb 4 2006, 16:31

kaut ko tik īsu savu mūžu nebiju lasījusi...nē, laikam vēl toreiz, kad nesaņēmos izlasīt dena brauna eņģeļus un dēmonus... stāstiņi patiešām īsi, bet man patīk!! garākus nevajag!!! par to romantiku- esmu jau pieradusi!!!

Posted by: ReD_FoXy Feb 4 2006, 18:15

Paldies. Garākus ja godīgi slinkums vis[ār rakstīt. Nav ne laika ne pacietības... Prieks ka kādam patīk.

Posted by: ReD_FoXy Mar 5 2006, 14:43

* * *

Dzīve ir kā varavīksne.
Mīlestība ir sarkana. Kā mani nagi. Kā mans krekls.
Ar mīlestību kā pa vīli, diedziņu noiet grūti.
To tik līdz ar nagiem var sarusīt un salāpīt.
Vārdi ir zili. Kā mani cimdiņi.
Tik viegli izteikt kā debesis. Tik gaisīgi.
Spēj ar tiem pacelt debesīs.
Pieskārieni ir dzelteni. Kā saule debesīs.
Silda tik silti un slēpjas aiz mākoņiem.
Tie tur ir, tu to zini, bet tomēr nē.
Lillā sapņi. Rozā cerības. Oranži smiekli. Zaļš skatiens.
Un melnas vilšanās.
Viss ir tik krāsains.
Krāsu palete jaucas kopā dienām ritot.
Dienu pēc dienas, gadu pēc gada.
Kad visas kr;asas saujaucas veidojas tikai viena - melnā.
Gribās tās norobežot. Vienu no otras. Pa mazam sajaukt, piejaukt krāsas lai nav šī rutīna, vienmulība. Zaļajam piejaukt mazliet dzeltenā. Sarkano sajaukt ar lillā. Zilo mazliet ar oranžo. Bet melno izdzēst. Izmest un aizmirst, atstāt nebūtībā. Un rozā piepildīt.
Tik daudz krāsu. apjukums. Laiks rit, bet jātiek tam līdzi.
Triepiens pēc triepiena. Krāsu tūbiņa pēc krāsu tūbiņas. Seja notraipīta, rokas tāpat. Bet nespēju aizrautībā apstāties zīmēt savas dzīves gleznu...

Posted by: Pakkun Mar 5 2006, 14:48

skaisti, romantiski, liegi un apreibinoshi

Posted by: ReD_FoXy Mar 5 2006, 14:50

Paldies. Mans jaunais moto - ne tikai shampanietis speej apreibinaat sievieti. XD LOL!
Vai tieshaam man uz pieres jau rakstiits - romatikje. Glaabjas kas var... buuuuuu XD

Posted by: Natsuki Mar 5 2006, 16:08

Patiešām ļoti skaisti, romantiski, izjusti. Man patika, jo īpaši tas otrs!

Posted by: Shaisuke Mar 5 2006, 18:52

j-rockeriigi

~BN~

Posted by: Isabel Carmin fon Edelhain Mar 5 2006, 19:20

Loti mīļi īsstāstiņi. Romantika jau nav tas biedējošakais. Dzīves pelēcība pat ļoti noderīga lieta.

Posted by: Tigra2 Mar 5 2006, 19:26

vai tas 5 no dzīves? tā gan nav mana darīšana bet aprakstīts tā it kā būtu piedzīvots.
Tev labi padodas, turpini.

Posted by: ReD_FoXy Mar 5 2006, 21:19

no nepiepildiitaas dziives daljas XDD

Paldies visiem par labajiem vaardiem

Posted by: ReD_FoXy Mar 6 2006, 16:15

* * *

Nepārstāj snigt. Sajūta tāda, ka apsnieg arī mani sapņi. Kāpēc nevar vienkārši pieiet viņam klāt, apskaut viņu cieši un klusi pateikt:
"Tu man neesi vienaldzīgs, labi? Tikai pasmaidi. Es vēljoprojām gribu būt tava meitene."
Un viņš varbūt pasmaidītu. Un varbūt viņš teiktu:
"Labi, tevis dēļ. Tikai esi mana meitene."
Un es smietos. Es justos laimīga. Un noskūpstītu viņu.
"Labi. Būšu."

* * *

Ja es atrastu Džinu pudelē - es tam lūgtu tavu mīlestību.
Ja es noķertu zelta zivtiņu - es tai lūgtu tavu mīlestību.
Kad zvaigzne krīt - es tai lūdzu tavu mīlestību.
Dzimšanas dienā nopūšot sveces es lūdzu tavu mīlestību.
Es eņģeļiem lūdzu tavu mīlestību.
Es akā metot monētu lūdzu tavu mīlestību.

Es vēlos tavu mīlestību, bet nekādi nevaru likt tev mani iemīlēt...



Kkas jauns un tapis pavisam nesen... Atkal kaut kaadi darbi atrod mani.

P.S. - Atvainojos par dubultpostu, bet manupraat atbildi uz kāda jautaajumu no jauniem darbiem ir jaanodala.

Posted by: Pakkun Mar 6 2006, 20:10

peedeejaa laikaa esmu palicis juutiigaaks , taadeelj shaadus darbus noveerteeju.

Posted by: ReD_FoXy Mar 6 2006, 20:15

Zini, paldies Dievam, man nesanaak uzrakstiit visu kas man ir praataa... Savaadaak shitas topics paarveerstos par kaut kaadu school love and romance thningy topicu XD

Posted by: Tjen Mar 8 2006, 01:17

Beidzot sanjemos un izlasiju tos visus pantus...
Nu ko gan teikt sakuma es to visu uzskatiju tik tiesham par "school love and romance" XD
Bet nu... tagad es to visu bishku savadak saprotu (labi... es tagad uztveru pavisam savadak ) ...bet nu panti patiesham ~Cute~
Es ta nevaretu saceret ...
laikam tape ka tik labi neizprotu to lietu ko sauc par romatiku... huh ...

Posted by: Rufucis Mar 11 2006, 00:45

Tev ir talants izlasiju arī tavu iepriekshejo darbu sakums tam bija izcils.
too lazy write anything more

Posted by: ReD_FoXy Mar 11 2006, 09:35

you can't even imagine how true these words are XD

Bet top viens darbinjsh... eem iiasaaks protams kaa Emiilijas, bet bishu garaaks pa shitiem vien sanaaks.

Posted by: ReD_FoXy Mar 17 2006, 22:56

* * *
Bruģis nekur nebūs labāks.
Bruģis visur ir viens. Kvadrāts pie kvadrāta.
Tikpat nobružāts. Tikpat nostaigāts. Tikpat netīrs. Tikpat silts. Tikpat labi pazīstams.

* * *
Lai cik mazs būtu logs - vienmēr atradīsies kāds, kurš pa to spēs ielūkoties.

* * *
Ticēt - spēks.
Zināt - prieks.
Saprast - veiksme.
Mīlēt - laime.

Posted by: Tjen Mar 18 2006, 14:49

This is true...

Posted by: ReD_FoXy Mar 19 2006, 09:29

And is this?

* * *
Skūpsti nav banāli.
Tu otram dod savu elpu. Elpa ir cilvēka dvēsele.
Skūpsti ir dvēseļu pieskārieni.

Posted by: mms61 Mar 25 2006, 17:34

tavējos ir interesanti lasīt! Keep them coming!

Posted by: Tigra2 Mar 25 2006, 18:03

Īsie staastiņi ir skaisti, es zinu, pat ļoti skaisti.
Tikai varbuut meeģinaasi salikt kopaa un izveidot garu staastu. Lai vieglaak par galveno varoni vari ņemt meiteni, kas identiska tev.
Vismaz es taa dariiju(un sapratu, ka mani iisdarbinji bija labaaki par lielo)
Bet varbuut tev izdosies lielo radiit liidzveertiigu mazajiem un tad vareesi izdot graamatu. Pirceeji buus.

Posted by: Seniorita Mar 25 2006, 22:29

Ak! ka man patik!!!
trukst vardu... though, I've got that romance in my heart too!!!

Tev noteikti ir talants!!!

Posted by: edg Mar 26 2006, 23:45

Luudzu, nemeegjini salikt kopaa un izveidot garu staastu!

Posted by: ReD_FoXy Mar 28 2006, 15:26

Paldies. Sekoshu ieteikumam!

Posted by: ReD_FoXy Apr 2 2006, 15:52

* * *
Eņģeļiem un cilvēkiem nav lemts mīlēt vienam otru. Tas ir aizliegts un eņģeļi to zin.
Bet viņš pārkāpa likumu un iemīlējās viņā. Parastā meitenē no zemes. Viņš sevi iepazīstināja kā cilvēku, bet vēlāk atklāja kas ir. Viņi tikās slepus. Viņi iemīlēja viens otru.
Gāja laiks un viņu noslēpums tika atklāts. Viņiem aizliedza tikties. Jebkad. Viņam nogrieza spārnus.
Kādā lietainā dienā kad viņa bija zaudējusi cerību jelkad viņu redzēt viņš atnāca. Viņš bija aizbēdzis. Viņš asiņoja. Viņam vairs nebija spārnu un viņš nevarēja lidot. Viņš nokrita no debesīm. Viņa labā roka bija lauzta. Viņš zināja ka aizbēgot tādā veidā viņš tagad ir cilvēks. Parasts mirstīgais.
- Tu esi traks... - viņa tam teica apskaujot viņu.
- Bet es gribēju tevi satikt... - viņš čukstus taisnojās.
Viņā neko neatbildēja. Viņa arī gribēja viņu satikt. Bet ne par tādu cenu.
Divas nedēļas viņš gulēja piekalts pie gultas. Viņām bija drudzis. Trešajā nedēļā viņš nomira. Un viņa raudāja. Ilgi.
Tāda ir mīlestības cena...

Posted by: Pakkun Apr 2 2006, 15:57

nevaru nepiekrist. skumjsh, bet skaists staastinjsh.

Posted by: kahi Apr 2 2006, 18:43

piekrītu edg
baigi patika par bruģi!! bet pārējos pavīd mīlestība...(apnicīgi)
daži tev ir nevis ''īsstāstiņi'', bet atziņas... ja īsstāstiņi, tad īsstāstiņi!! un turpini raxtīt!

Posted by: Rufucis Apr 2 2006, 19:42

Ko lai saka labs.

Posted by: edg Apr 2 2006, 21:00

Man patiik tas, ka vinji ir tik emocionaali paarpilni. Un taapeec es arii veeleejos, lai paliek taadi pashi iisi. Jaaraksta ir tik daudz, kameer veel ir emocijas spilgi iekshaa sevii. Garos staastos pazuud shitais, jo tajaa briidii, kad noslaapst emocijas, vairs nav taa domu gaita skaistaa. Taapeec tajaa iisajaa briidii, kad ir iedvesma, ir jaapaspeej uzburt tas, kas ir iekshaa no saakuma liidz galam. Es to visu staastu taapeec, ka veelos pateikt, ka visa burviiba sleepjas emocijaas. Ja foxy izjuut veelmi rakstiit par miilestiibu, lai vinja to arii dara! Lai raksta to, kas ir iekshaa, nevis to, ko citi prasa!


Atzinja savaa buutiibaa ir ljoti iiss staastinjsh, kuraa tiek pateikta kaut kaada doma.

Posted by: rebel Apr 2 2006, 21:08

atzinjas ir ljoti,ljoti labas. taas man patika.
vispaar,shis topiks ir labi izdevies. viss,ko te var izlasiit kkur aizkjeras. dazhreiz jau vajag arii kaut ko saldu, kaa tos romantisciigos. ^^

Posted by: ReD_FoXy Apr 2 2006, 21:19

Edg, es dievinu tavu kritiku

rebel, tu esi viena no manaam iecieniitajaam lasiitaajaam. lai gan reti - tu zseko liidzi thanks

Posted by: rebel Apr 2 2006, 21:57

he-hee,esmu iecieniita!...kaa desa XD
nujaa,es te reti uzrodos,bet iechekoju to,ko manupraat ir veerts skatiities,kas iekljauj arii Tavus darbus. tur var atrast sho to Ljoti Sakariigu. ^^

Posted by: kahi Apr 3 2006, 17:07

bet pārmaiņas nāk tikai par labu!
nekas, mīlestību jau arī var, tikai... tāda tukšuma sajūta. saprotu, ka cilvēkam moš smagi ap sirdi, un vajag visu iegāzt papīrā, tomēr es optimistiski ceru, ka drīz parādīsies arī kaut kas tāds, kas man liks pasmaidīt!! un joprojām ceru, ka stāstiņi paliks tikpat īsi!

Posted by: ReD_FoXy Apr 3 2006, 17:10

omg tas staastinjsh vispaar tika rakstiits ljoti jaukaa dienaa kuru pavadiiju tiiri jautri un visu laiku smejoties...
STAASTI ATROD MANI NEVIS ES TOS!

Posted by: ReD_FoXy Apr 23 2006, 11:05

Viņš sita un sita un nespēja pārtraukt. Sitiens pēc sitiena un viņa sejā jau pavīdēja smaids. Viņam tas jau sāka patikt. Un viņa to pamanījusi sāka baidīties no viņa. Asaras plūda pār viņas vaigiem.
- BEIDZ! - viņa kliedza - Vienkārši beidz! Pārstāj!
Tikai pēc krietna skaita spērienu pa guļošā vīrieša vidukli viņš sadzirdēja meitenes saucienus. Viņš lēnām elsdams pagriezās pret meiteni kura lēnām saļima uz grīdas un raudāja savās plaukstās. Viņš piegāja tai klāt un nokrita ceļos. Puisis ierāva meiteni savos apskāvienos. Tā raudāja tam uz pleca.
- Piedod. - viņš nočukstēja un piekļāva to sev tuvāk.
Piekautais vīrietis lēnām noasiņoja.

Posted by: Sigfa Apr 23 2006, 11:34

Shis peedeejais, man par paarsteigumu, pat bija tiiri labs ._O

Posted by: ReD_FoXy Apr 23 2006, 11:37

Sigfa, tu pat lasi manus topicus? Tad jau varu justies gandriiz vai slavena

Taatad tautai patiik voilence. Gottcha.

Posted by: Pakkun Apr 23 2006, 11:54

shitas pedeejais kkaads kreisaaks - ne taads kaa tu raksti, man liekas. tikai... manupraat nevajadzeetu rakstiit to ko tautai gribas, bet gan to ko pats grib.

Posted by: Sigfa Apr 23 2006, 11:55

Tam nav nekaada sakara sakara ar vardarbiibu bet gan ar spozho ironiju. Vai tas tev taa netiishaam gadijaas un tu pat nezini par ko es runaaju?

Aiz garlaiciibas ko tik cilveeks nedariis, lai sevi izklaideetu.

Posted by: ReD_FoXy Apr 23 2006, 11:58

Sigfa: Es nekad nesaprotu par ko tu runaa.
Un aiz garlaiciibas es juudzos nevis rakstu kaut ko.


Pakkun: Nekad necenshos izpatikt. bet tagad vismaz zinu kas patiik kas nee. Vareeshu likt kaut ko baudaamaaku un to kas cilveekiem ne tik ljoti vienkaarshi patureet savos khem kraajumos

Posted by: Pakkun Apr 23 2006, 11:59

1 vai 2 cilveeki veel nav tauta

Posted by: ReD_FoXy Apr 23 2006, 12:02

otaku.lv nav vieniigaa vieta kur lieku savus darbus un draugi arii nee *glare* XD iisteniibaa shitas ir preciizi kaut kas ko es rakstu. kaut kas ar romantiku. shvakaks izraavums jo te paviid vairaak voilence nevis romanitka. kaut kas jauns naak par labu. jaaiemaacaas izmantot arii savaadaakas emocijas.

Posted by: rebel Apr 23 2006, 22:44

pieljauju (bet tikai pieljauju), ka Sigfa runaaja par "- BEIDZ! - viņa kliedza - Vienkārši beidz!" un ar garlaicības mākto domāja sevi. betnujaa.that`s just my opinion.

un tas peedeejais..interesanti. man jau patika arii shis.saakums gan taads drusku samociits, un vietaam drusku truukst komatu, un biezhi atkaartojas vietniekvaardi (es ieteiktu teikumos kombineet gan personvietniekvaardus, gan noraadaamos,nevis salikt katraa teikumaa vienaadus no viena veida).bet tasnutaa,mazsvariigi. ar laiku jau pati pamaniisi, atradiisi, ko un kaa dariit. un zheel,ka peedeejaa laikaa nekas daudz Te nev paaraadiijies. ja posto citur,varbuut ieposto arii sheitan,hm? ^^

P.S. varbuut Tevis iespaidaa,varbuut kkaa cita,bet man gluzhi vai rodas veelme kur sev pashai pierakstiit taas iisaas sceenas,kuras dazhreiz uzpeld manaa praataa,nevis gaidiit,kad taam vareeshu piesiet staastu.. ermjaa,offtopics gan laikam. >< XD

Posted by: Sigfa Apr 24 2006, 13:44

ak dievs, te cilveeki ir tieshaam apdaliiti. Izlasiet sho un padomaajiet. Tad saliidziniet.

5gadiigais braalis sit maasu un maate uzbljauj:`nesit maasai, vinjai saap!` Braalis apdomaajas, tad pieiet pie maates un saka `Piedod, mammu, es taa negribeeju`. Maasa raustaas krampjos turpat aiz muguras.

Ja veel nepielec, tad man atliek tikai secinaat, ka te cilveeki vienkaarshi nedomaa.

Posted by: ReD_FoXy Apr 24 2006, 16:44

Sigfa: tad tu vienkaarshi nejeedz staasta dalju. Jaa taa ir iisa un nepilniiga bet kad uznaak iedvesma es redzu tikai dalju no lieeeeeela staasta. Izskaidrot? Puisis sit kaadu viirieti kas vinjam ir nodariijis daudz ljauna un ak mans dievs vinjam tas saak sagaadaat baudu aka sist to guljosho veci. Meitenei tas nepatiik un pat biedee un vinja liek tam apstaaties. Vinjsh luudz vinjai piedoshanu jo saprot kaapeec taa nedriiksteeja dariit un cik shausmiigi tagad juutas meitene to visu redzeejusi (kaa nekaa meitenes 86% gadiijumaa ir maigaakas buutnes un nepaciesh ka vinju acu priekshaa kaadu leeniiteem piedauza). Bilde skaidraaka?

rebel: milziigs paldies par komentaaru un ieteikumiem. Centiishos njemt veeraa! Peedeejaa laikaa nekas netop jo nav ne druskas iedvesmas. Visu izsuuc skola pluss ja es kaut ko saaktu rakstiit tad suudzeetos par to cik suudiigi juutos. Shaubos ka kaads veeleetos to lasiit.

Posted by: rebel Apr 24 2006, 18:43

dzilji atvainojos,noveerteeju Tevi, sigfa, par zemu. taa laikam notiek,ja piespiedu kaartaa daudz laika tiek pavadiits kopaa ar smagi aptaureetiem ljaudiim,kas reec par teikumiem kaa "bet delfiinam taksh ir asi zobi". automaatiski tiek pienjemts,ka visi viirieshu kaartas cilveeki ir Taadi. gomen.

lapseen - nja,skola. buh.taa patieshaam ir speeku izsuucosha,to zinu. bet tas jau nemazina veeleeshanos sho to te izlasiit. ^^

Posted by: edg Apr 24 2006, 22:18

Bet Sigfas mineetais variants tomeer ir labaaks, nekaa, Foxy, tas, ko tu iedomaajies. Tev nevajadzeeja atziities par patiesiibu un kaa visiem lieliem maaksliniekiem kluseet, ljaujot kritikjiem saredzeet dimantus tavos atkritumos. Neuztver tikai, ka tavi darbi buutu atkritumi. Tas ir paarspiileejums, vairaak teemeets uz maakslinieku-kritikju attieciibu izsmieshanu.

Posted by: Sigfa Apr 25 2006, 11:39

Lieta taada, ka es sapratu, ka tu, Foxy, taadu lielisku dalju ironijas esi pierakstijusi tiiri nejaushi, un ka pamataa tas staasts ir domaats ljoti primitiivs, bet man tomeer liekas aciimredzams, ka jaaatvainojas buutu piedauziitajam viirietim, nevis meitenei, kurai iisti nav nekaada sakara ar notiekosho. Tapeec arii man tas iepatikaas. Paldies, vairs nepatiik.

Edg ir taisniiba, buutu labaak pakluseejusi un ljaavusi katram saskatiit tik dzilji cik vien vinjsh pats iespeej.

Rebel, sabiedriiba kuraa tu uzturies liecina arii par tevi pashu.

Posted by: ReD_FoXy Apr 25 2006, 19:07

Man ir priekas ka tev vairs nepatiik. Tava kritika mani nekad nav sajuusminaajusi. Es neprasu lai tev patiktu mani raksti jo tev tie nepatiik. Un shis nebij iznjeemums. Nelien tur kur tevi negaida.
Un manaa topicaa nesaac kashkji ar rebel!

Posted by: edg Apr 25 2006, 21:17

Rebel ir paaraak gudra meitene, lai uztvertu Sigfas teikto kaa kashkji.

Posted by: ReD_FoXy Apr 25 2006, 23:00

Es to uztvershu kaa uzbraucienu - ka neesmu gudra.
Labi pieveershamies topica teemai. More comments? Oh, no comments..? Fine with me. Gaidiet naakamo iisrakstu.

Posted by: rebel Apr 27 2006, 21:47

atvaino, ir sabiedriibas, kuras neizveelas. ne visiem ir iespeejas neapmekleet obligaataas izgliitiibas iestaades, kur diemzheel tauta ir nolasiijusies visai daudzveidiiga, un, lai cik laba pati iestaade, visa sabiedriiba ne vienmeer taa labaakaa. ^^ atrashanaas taadaa notiek piespiedu kaartaa.


un,paldies,edg. ^^

Posted by: ReD_FoXy May 18 2006, 18:53

Kaut kas jauns kas radies autobusā.



* * *
Ja pasaulē nebūtu mīlestības, vai sāpētu mazāk?
Nē. Kāds darītu tā, lai sāp fiziski.

Posted by: -Kai- May 24 2006, 14:30

Kur gan es šito dzirdeeju....

Posted by: kahi May 24 2006, 17:58

nu, ko, viņš tevi piekautu, lai tu justu fiziskās, ne garīgās sāpes? bet ja tā padomā, ir dullie, kuri nogriež savus kāju pirkstus, lai tikai aizmirstu mīļoto...pff, idiots!

Posted by: edg May 24 2006, 21:16

Peec pirkstu nogrieshanas diez vai peec tam aizmirsiis. Visu muuzhu atcereesies.

Posted by: ReD_FoXy May 25 2006, 11:07

Nu es tak ar tevi dalos savos domu graudos XD

A, ko var zinaat, varbuut kaadaa jaukaa dienaa kad sasaapees sirsninja ljauns, resns un pretiigs viirelis atskries un nogrieziist tev roku liidz pat elkonim

Posted by: ReD_FoXy Jul 28 2006, 22:15

* * *
Fejas mati lēni noslīdēja pār viņas plecu aizsedzot skatu uz viņas darbu. Ceturto reizi viņa vairs nevēlējās to pārrastīt, tādēļ pacietīgi atgrūda matus atpakaļ. Nedēļu pārdomātā atvadu vēstule bija pārāk nozīmīga šajā milzīgajā pasākumā.
Smalkā tintes pildspalva lēnām veidoja pilnīgos burtus. Feja pirmo un pēdējo reizi apbrīnoja savu graciozo rokrakstu. Tas bija skaistāks kā jebkad.
Iepīkstējas telefons. Meitene nolika pildspalvu un, pat nepaskatoties uz zvanītāju, pacēla klausuli.
- NEDARI TO! - iesaucās aizsmakusi puiša balss. Feja pēc šiem vārdiem nolika klausuli. Viņa zināja sarunas turpinājumu un mērķi. Viņa uz to vairs negrasijās uzķerties.
Parakstījusi vēstuli viņa to nolika blakus pie dimantiem izrotāta virtuves naža.
Feja pacēla nazi no grīdas un pielika to pie krūtīm. Tumšajā istabaa iespīdošo mēnesi pavadīja smalki meitenes čuksti.
- Ardievu.
Asinis uz atvadu vēstules. Sarāvies meitenes augums. Klusums. Viena asara un nazis pie tās. Sāpes un vairs nekas.

Ironiski, bet sāpes neizzuda pat tad.
* * *

Posted by: Aven Jul 28 2006, 22:51

A es cereeju ka beifgas buus laimiigas!
Bweeee..... ;( ;(

Posted by: ReD_FoXy Jul 29 2006, 10:04

Piedod ja šis tev bija par depresīvu

Posted by: Pakkun Jul 29 2006, 11:06

tragjiski un skaisti

Posted by: ReD_FoXy Jul 29 2006, 23:56

Zināju ka tu kaut ko tādu pateiksi.
Es to jutu, vecīt, es to jutu...

Posted by: -Kai- Jul 30 2006, 11:33

Pekriitu Pakkun tragjiski un ljoooooti skaisti, man nereali patika...

man vispaar patik lasiit darbus a tragiskaam beigaam

Posted by: ReD_FoXy Jul 30 2006, 12:38

Vērts realizēt dzīvē?

Posted by: -Kai- Jul 30 2006, 13:50

Tad es buušu tas kurš zvaniis...^^

Bet ja nopietni, tad nevajaga, zeel man meitenes...

Posted by: ReD_FoXy Jul 30 2006, 14:04

Interesanti, interesanti... Tad es būšu tā kas noliks klausuli. Jāiet tik uz antekvariātu veikalu lai dabūtu tādu uber kruto nazi.

Ko tur žēlot. One dumbass more or less...

Posted by: edg Jul 30 2006, 23:46

Tavi vaardi. Jaatic vien buus.

Btw, dazhaas vietaas uz garajiem teikumiem man pazuda "iegrimums" staastaa, t.b., domu un emociju pavediens. Piemeeram, shinii, kas saakaas ar "Tumšajā istabaa iespīdošo mēnesi...". Paaraak gari. Paaraak sarezhgjiiti. Man liekas, ka paarsvaraa tu savus iisdarbinjus meedzi rakstiit no saakuma liidz galam ar minimaalu redigjeeshanu. Bet shinii ir par daudz piedomaats. Kljuudos?

Posted by: ReD_FoXy Aug 1 2006, 10:40

Taisniiba vien ir. Mosh tieshaam par garu un sarezhgjiitu. Bet piedomaats gan tur nav. Taa kaa man peec ilgiem laikiem kaut kas praataa uzausa - es drukaaju pilniigajaa bezfilmaa.
Paldies par ieteikumu. Jaanjem veeraa...

Posted by: Pakkun Aug 1 2006, 11:28

Btw, dazhaas vietaas uz garajiem teikumiem man pazuda "iegrimums" staastaa, t.b., domu un emociju pavediens. Piemeeram, shinii, kas saakaas ar "Tumšajā istabaa iespīdošo mēnesi...". Paaraak gari. Paaraak sarezhgjiiti. Man liekas, ka paarsvaraa tu savus iisdarbinjus meedzi rakstiit no saakuma liidz galam ar minimaalu redigjeeshanu. Bet shinii ir par daudz piedomaats. Kljuudos?
[/quote]

edg, kuraa vietaa tur ir gari teikumi? tev vajadzeetu redzeet manus sacereejumus ar kilogramiigiem teikumiem un tie nekad nav negatiivi noveerteeti. manupraat nav nekaadas vainas gariem, izteiksmiigiem teikumiem (gari vinji te nav, izteiksmiigi gan). viss ir atkariigs no stila. es atkal neredzu nekaadas atkaapes no taa. varbuut jaapagaida veel kaadi viedoklji?

Posted by: edg Aug 1 2006, 12:17

Ja nebija piedomaats, tad ir ok. Tad pie vainas ir mans retardisms. Es tachu pats biezhi vien rakstu tonniigus teikumus. Pats tikai nevaru izlasiit peec tam...

Posted by: ReD_FoXy Aug 1 2006, 12:23

Da lab, ir ok. Bet tu arii neesi pirmais kas saka ka man labaak rakstiit iisus teikumus.

Posted by: Pakkun Aug 1 2006, 17:08

veel iisaakus? negribu izklausiities aizvainojoshh(iisteniibaa jau laikam gribu) bet taadaa gadiijumaa tiem, kas taa saka, ir kkas trauceets ar uztveri.

Posted by: ReD_FoXy Aug 1 2006, 17:28

Labi mega-duper-sensei klausiishu tikai un vieniigi tevi *klanaas*

Posted by: Neptuuns Aug 27 2006, 21:54

Pat shitaadu uubero antiromantikju maitu kaa mani aizraavi. Good job, pashi pirmie dazji gan likaas paaraak.. i dunno... mulkjiigi, mosh beernishkjiigi, a shitas peedeejais... ir par ko padomaat (no romantisma gan tur maz, bet vienalga, mani shitaa visai pamatiigi aizkustinaat ir diezgan gruuti)

Posted by: ReD_FoXy Aug 28 2006, 10:34

Baac juutos aarkaartiigi lepna. Paldies

Posted by: ReD_FoXy Sep 1 2006, 18:40

Tas saucas iedvesma.


Helēna savilka šalli ciešāk ap kaklu. Bija tikai septembra sākums, bet meitene jau vilka savu mīļoto aksesuāru. Gredzeni uz slaidajiem pirkstiem iemirdzējās svelmīgajā rudens saulē.
- Re, tur Hella! - iespiedzās meitene baltmelnajā kreklā parka otrajā pusē. Amēlija. Un viņa kā vainmēr uzspēlēti vilka l burtu. "Varbūt tiešām sākt viņu saukt par Amnēziju?" Helēna garlaikoti domāja.
- Eu, beidz mani ignorēt. Tavai iesaukai ir savs pamatojums. Un tu to zini. - Amēlija elsdama raustīja Helēnu aiz piedurknes.
- Elle nav melna, starpcitu. - viņa atbildēja sevi nopētīdama.
- Yeah, whatever. - skanēja atbilde.
- Es vispār steidzos.
- Ja? Uz kurieni? - Amēlija kā vienmēr deva skaidru mājienu - ŅEM MANI LĪDZI.
"Nekur." - Martins. - Helēna izspēra.
- Tu vēl pinies ar to kretīnu?
"Nē." - Jā. - "Mele, mele, mele..."
- Tur nu es patiešām negribu iet. To šmurguli jau arī Rīgas baloži ienīst.
"Kaķi, suņi un es arī." - Labi, vienalga, līdz vēlākam. - un Helēna pazuda aiz tuvākā stūra. "Nolādēts." Viņa ievilkās tuvākajā tējnīca pēc siltas tējas. Nopirkusi tēju viņa apsēdās krēslā, kurš bija tālāk no logiem un vēlreiz apsedza degunu ar šalli. Iegrimusi domās viņa nemanīja kā atdzisa tēja, norietēja saule un ieslēdzās laternas. Neidzērusi ne lāsi nopirktās tējas, viņa izgāja āras dzestrajā gaisā. "Es zināju ka šalle noderēs." Tumšais meitenes siluets naksnīgajās ielās bija gandrīz nemanāms.
- Hella! HELL'! Helēna!!! Uzgaidi taču. - sēca aizsmakuša puiša balss.
Meitenes kedas iestiga cietajā asfaltā. Viņas maņas vairs nedarbojās. Pēķšņi skaļās ielas bija kapa klusas. Acu priekšā pārklājās plāna sāļa migliņa. Helēna pat neelpoja.
- Eu, tu dzirdi? Es tak zināju ka tā esi tu. Kas tev ir? - roka uz pleca grūda viņu dziļāk asfalta dzīlēs. "Apēd mani, nolādēts! Es zinu ka tu alskti manas dzīvības, sasodītā pilsēta. Ko gaidi? Iznīcini mani!" Martins. Sāļā sieniņa acu priekšā sabruka, pār vaigiem ritēja verdošas, lavas karstas lāses. Kājas atguva dzīvību un momentā saprata instinktu lūgumus. Helēna metās bēgt.
- Hei, Hella!? - Martins no pēkšņās kustības pat sarāvās. Viņš nemetās tai pakaļ. Viņs viņu nekad nav sapratis un nesapratīs. "Dullais skuķis..." viņš tikai nodomāja.
Helēna jau nebēga no puiša pāris kvartālus iepakaļ. Viņa bēga no sevis. Bet meitene sevi mierināja ar karstajām asarām, ka viņa pati jau nav to cēlonis. Viss bija galā, jau sen. Tikai maņas un sajūtas netika līdzi notikumiem. Tās vienmēr palika iepakaļ kā puisis kuram vaidzēja mesties pakaļ. Viss ir beidzies, nekā vairs nav. Tikai skrejoši soļi ielu tumsā.

Posted by: Sushi Sep 1 2006, 19:06

Mm, interesanti, interesanti..
Bet man liekas, ka šis ir tāds.. tāds tā kā bez domas.
Bet man patīk tavs rakstīšanas stils un iedvesma ir laba. Tāpēc man patīk lasīt tavus darbus. ('',)

Posted by: ReD_FoXy Sep 1 2006, 19:15

Tev taisnība. Šis darbs tiešām ir bez domas. Vienkārši iedvesmas brīdī ķerta aina. Bet man pašai beigas patīk.

Posted by: edg Sep 2 2006, 14:09

Ja tavi darbi buutu ar domu, tad tie nebuutu tavi iistie darbi, un es vinjus nelasiitu (vai lasiitu ar skumju nostaljgjiju).

Posted by: ReD_FoXy Sep 2 2006, 15:40

Tad tev patiik vai nee?
edg, vairaak detaljas. Kas bija labi kas nee. Un taadaa garaa. Shitaadu rakstiishana ir mana naaktonte so man ir jaamaacaas.

Posted by: edg Sep 2 2006, 15:48

Neko jaunu nesaku, jo nekas nav mainiijies. Man veel aizvien vislabaak patiik tavi iisie gabali. Kad tavi darbi paarsniedz paaris rindkopas, tiem ir tieksme izpleeneet.
Bet es neiesaku nopietni kjerties pie rakstnieciibas. Tur vajadziiga ljoti laba speeja nepazaudeet domu un juutu pavedienu staasta viduu, prasme savienot vairaakus notikumus u.t.t., kas tev, diemzheel, nepiemiit. Nu, varbuut treninjsh paliidzeetu, bet tur ljoti daudz jaatreneejas. Daudz darba. Nedomaaju, ka ir veerts.

Posted by: ReD_FoXy Sep 2 2006, 16:15

hmmm... Labi teikts. Man patiik. edg un domaa tu lasiitu ja manas slejas paraadiitos aviizees? graamataam veel esmu par shvaku. ja vien graamataa vareetu buut tikai 2-4 lapas.

Posted by: rebel Sep 3 2006, 19:39

grāmatā jau var būt arī daudz īsu darbu. kā īsie stāsti, aforismi n stuff.

Posted by: ReD_FoXy Sep 3 2006, 22:34

forsha ideja

Posted by: ReD_FoXy Sep 11 2006, 19:38

Viņa rokas lēni slīdēja lejup pa viņas ķermeni izbaudot ik centimetru viņas ādas. Viņai sāka kņudēt vēdera dziļumos un uzmetās zosāda. Viņš ar vienu līganu kustību noglaudīja viņas vēderu lai viņas ķermenis saspringtu. Viņa lūpu kaktiņi savilkās radot neizprotamu smīnu. Viņai iepletās acis.
Nez no kurienes viņam rokās bija nazis. Viņas acīs pavīdēja bailes. Ledus auksts naža asmens nobrauca gar viņas vaigu, tam sekoja silta asara. Viņš piegāja pie galdiņa, nolika nazi un iztukšoja alkohola pārpalikumus viskija pudelē. Viņa nespēkā noslīdēja gar sienu cik vien to spēja. Rokas jau bija nejūtīgas. Viņš pēķšņi jau atkla bija viņas tuvumā un ar plaukstu nobrauca gar sasietajām rokām līdz pakausim un to maigi noglāsīja. Viņa klusi ievaidējās un vairs nevalīdija asaras. Viņa otrā rokā pazibēja nazis un viņa uztraukumā ievilka elpu. Viņš pietupās tai blakus un pacēla zodu. Roka noglāstīja vaigu un devās tuvāk matiem lai nostiprinātu balto drānu kas turēja viņas muti ciet.
- Kuš... - viņš tai čukstēja un ar asu kustību izbeidza viņas ciešanas.

Posted by: Pakkun Sep 11 2006, 19:46

jautaajums - kaadas cieshanas?

Posted by: ReD_FoXy Sep 11 2006, 19:47

Tev patīk kad tevi moka? Mocīšana izraisa ciešanas.

Posted by: edg Sep 12 2006, 20:53

Foxy, tu un slejas aviizees? E? Zhurnaalistika kaut kaa smagi atshkjiras no fantastikas staastiem. Vismaz aareejaa izpausmee.

Tas peedeejais darbs ir taads... Saakumaa man likaas, ka vinji taisaas nodarboties ar sveeto vairoshanaas misiju. It iipashi par to liecinaaja vinjas paarsteigums par nazha paraadiishanos. Galiigi tachu nebija gatavojusies nazha liidzdaliibai shajaa procesaa! Bet tad atklaajaas, ka vinjai jau ir sasietas rokas un aizsieta mute...
Kad lasiitaaja izluuzija par atteeloto ainu izraadaas nepareiza, tas ir riktiigi nepatiikami. Vinjsh (vismaz es) sajuutas kaa muljkjis, kas nespeej uzreiz izprast, ko tu gribeeji pateikt. Neizskataas, ka tu tiishaam maldinaaji (neredzu, kaa tas uzlabotu darbu). Taatad - sarakstiiji taa, ka nevar saprast, kas iisti notiek. Dazhi maakslinieki par shaadu rakstiishanu pelna lielu atziniibu, bet tur ir izkopta prasme ar shaadu neizprotamiibu tiishaam maisiit lasiitaajam galvu, lai rastu LABAAKU priekshstatu par to, ko rakstnieks veelas pateikt. Tavaa gadiijumaa imo taa ir neaizdomaashanaas.
Pameegjini peec darba uzrakstiishanas iztukshot savu praatu un emocijas, cik vien speej, un paarlasi, it kaa lasiitu pirmo reizi. Vajadzeetu sanaakt ne tam, kas bija saakumaa praataa. Vajadzetu speet pamaniit kljuudas, aizmirstus vaardus, liekus vaardus... Jebkaadu detalju, kas aizmirsta saakumaa mineet, var smuki iepiit, taa, lai taa, nevis pasliktinaatu rezultaatu, bet uzlabotu. Neaizmirsti tikai saakotneejo, nelaboto versiju saglabaat un iepostot.
Zinu, ka paaraak peec "maaciitaaja" izklausaas tas, ko te sarakstiiju, bet man nav noskanjojuma ruupiigi censties rakstiit taa, lai manis izteiktais tev izklausiitos peec tevis pashas idejaam, tavas kljuudas peec naakotnes iespeejaam un visaadaa gadiijumaa celt tavu moraali. Galu galaa, ja dariisi, kaa veelies un kaa pieradusi, buus mazaak iespeeja, ka buushu izsmurgaajis to tavu rakstiishanas speeju, kas tev jau piemiit.

Posted by: ReD_FoXy Sep 13 2006, 14:34

Ņemšu vērā. Milzīgs paldies.

Posted by: Winry Sep 13 2006, 17:02

actually, ir diezgan baudāmi, itsevišķi pēdējais...man baigi patika....jāsaka, ko vairumam saku, tā turpināt!

Posted by: ReD_FoXy Sep 13 2006, 17:46

- Eleonora... - viņa klusi nočukstēja savu vārdu. Viņai tas tik ļoti riebās. Ikdienas pasēdēšana parkā izvērtās kā vienmēr ļoti ikdienišķa. Mazu bērnu un putnu čaloņa, jaunu mīlētāju silueti. Dažreiz tas viss tik ļoti grauza. Eleonora pievilka ceļgalus pie zoda, lai nomāktu vēlmi iet prom. Vēl nav laiks...
Eleonora vienmēr uzticējās savai intuīcijai un vispār viņa bija ļoti māņticīga. Viņai pašai dažkārt likās, ka viņa ir pārdabiska. Dažreiz tikai pārdabiski stulba, bezjebkādām pārdabiskām spējām. Eleonora sevi nemīlēja, itnemaz, kaut ne mazliet...
- Vai tu vienmēr tik daudz domā? - blakus bija apsēdies jauns puisis un pēdējās pāris minūtes vērojis meiteni.
- Vai jūsuprāt es vispār domāju? - Eleonoras balsī ieskanējās pārsteigums. Viņu vienmēr uzskatīja par neaptēstu, jo viņa maz runāja. Puisis iesmējās.
- Lai tu varētu uzrunāt mani uz ''tu'' - mani sauc Kristofs. - viņš pasniedza viņai roku sveicienam. Eleonora vienmēr bija pārspīlēti pieklājīga. Viņa pastiepa savu roku pretī.
Iestājās klusums un atkal bija dzirdams apkārtējo skaņu kokteilis.
- Vai es drīkstētu zināt arī tavu vārdu? - Kristofs itkā aizvainoti apvaicājās.
- Eeem... Laikam, ka drīkstat.
- Mēs jau pārgājām uz tu.
- Labi, tu drīksti. - meitene noskaldīja.
Atkal klusums. Mazs zēns paskrēja garām soliņam pēc bumbas un gardi smējās.
- Es tev palīdzēšu. M-a-n-i s-a-u-c... - puisis smaidīdams teica. Viņam bija jauks smaids.
- Ak, jā... Mmm... - Eleonora pielika labās rokas rādītājpirkstu pie lūpām.
- Tu neatceries kā tevi sauc? - puisis atkal iesmējās.
- Atceros! Nora. - nezin kāpēc viņa sajutās apvainota.
- Foršs vārds.
- Jā... - meitene novilka.
- Man dažreiz arī gribas dzīvot tādu dzīvi. - Kristofs norādīja uz mazajiem, laimīgajiem bērniem tālāk, zālienā.
- Tu tādu nedzīvo? - viņa apjautājās. Eleonorai likās, ka visi izņemot viņu ir laimīgi.
- Nē. Diemžēl... - puisis piecēlās. - Labi, man jau ir laiks iet. Bija jautri noskaidrot tavu vārdu.
- Pagaidi! Eleonora... - viņa klusi noteica.
- Ko?
- Eleonora, mani sauc Eleonora. - viņa atklāja. Tad Eleonora beidzot pasmaidīja. Un Kristofs atsmaidīja pretī.
- Tad uzredzi, Eleonora. - viņš tai teica un devās pa celiņu laukā no parka. Dīvaini, bet viņai beidzot, pirmo reizi savā mūžā, iepatikās tas, kā skanēja viņas vārds.
- Eleonora... - viņa ar smaidu uz lūpām nočukstēja un piecēlās, lai dotos mājup.

Posted by: zeloco Sep 13 2006, 21:57

bljaa, buutu laiks, uzzimeetu >_> iedvesmo...
*zombie sounds* mooooreeee....!

Posted by: Neptuuns Sep 13 2006, 22:16

Jaa shitas bija taads forshss ne depresiivs, kas ir labi, bet nu nezinu, vitamiini apziņai. Nu nevareetu jau arii teikt ka baigi uzmundrinoshs, bet interesants. Tieshaam.

Posted by: ReD_FoXy Sep 14 2006, 15:17

Zīmē, zeloco, zīīīīīīīīmēēēēē!!!

Milzīgs paldies, Neptuuns

Posted by: edg Sep 14 2006, 19:16

Visu laiku baidiijos, ka buus kaadas izcili stulbas beigas vai kas taads. Lieki, aciimredzot. Bet vispaar reaalisma moments 0. Meitenju audiencei droshi vien viss lielas uuber, taapat kaa bishounen utml diivaini stuff, bet... Taa purna uzvediiba/runa ir mazliet... pilniigi nereaala. Tur ir jaabuut konkreetam narcisam/pofigistam/idiotam vai jaaeed seenes, lai runaatu taadaa stilaa, kaa tas purns dara - paarspiileeti, pat muljkjiigi pieklaajiigi, paarlieku droshi un, ja godiigi, nedaudz pat aizskaroshi. Un tas, ka aizskaroshais tonis (ko tu droshi vien pat nejuuti) iet kopaa ar paarspiileeto pieklaajiibu (kuru vinjsh, btw, nenotur visas sarunas laikaa) liek domaat par liekuliibu, un tas mani kretinee aaraa. Meitenes vietaa tu sevi labi izteelojies, taapeec viss ok, bet taa purna vietaa... nekaadas logjikas, ne emociju pamata. Varbuut. Un varbuut taadas emocijas paarnjem tikai mani. No otras puses, tas, ka neesmu pieredzeejis sava muuzha laikaa sastapt taadu cilveeku, ne speeju iedomaaties, balstoties uz to necilo pieredzi, kas man ir, nenoziimee, ka taads nevar eksisteet.

Un tagad, neatkariigi no ieprieksh runaataa, ljauj izveidot man izveidot to, kaa es uz to skatiijos peec tava saakuma. Shitaa dariit, kaa es daru, ir ljoti ljoti slikti, un luudzu tevi man piedot! Tavi darbi mani tik ljoti iedvesmo. Nevareeju notureeties...

- Eleonora... - viņa klusi nočukstēja savu vārdu. Viņai tas tik ļoti riebās. Ikdienas pasēdēšana parkā izvērtās kā vienmēr ļoti ikdienišķa. Mazu bērnu un putnu čaloņa, jaunu mīlētāju silueti. Dažreiz tas viss tik ļoti grauza. Eleonora pievilka ceļgalus pie zoda, lai nomāktu vēlmi iet prom. Vēl nav laiks...
Eleonora vienmēr uzticējās savai intuīcijai un vispār viņa bija ļoti māņticīga. Viņai pašai dažkārt likās, ka viņa ir pārdabiska. Dažreiz tikai pārdabiski stulba, bezjebkādām pārdabiskām spējām. Eleonora sevi nemīlēja, itnemaz, kaut ne mazliet...
- Vai tu vienmēr tik daudz domā? - blakus bija apsēdies jauns puisis un pēdējās pāris minūtes vērojis meiteni.
- Ko Jums vajag? - vaardi neatskaneeja, bet tas bija lasaams aciis liidzaas izbiilim. Eleonora bija apjukusi. Kas ir shis cilveeks? - Vai es Juus paziistu? - vinja turpinaaja.
- Es tieshaam veeleetos, lai tu mani paziitu - sveshais pusis atbildeeja, saglabaadams savu mieriigo, silto skatienu. Tomeer vinja sirds dauziijaas, un ieksheejaa praataa plosiijaas druumas bailes. Bailes tikt atraidiitam. Atstumtam kaa pelavu maisam.
Eleonora nekusteejaas. Kaa ar mietu pa galvu dabuujusi vinja seedeeja, censhoties saprast, noticeet... Bet vinjas praats bija iztukshots. Ja nu... Nee, labaak nee.
- Atvaino, man jaaiet - vinja teica, pieceelaas un leenaam gaaja prom, ar katru soli paatrinot gaitu, un ar katru soli aizvien vairaak veeloties atgriezties. "Kaapeec es baidos? Varbuut es tieshaam vinjam patiiku? Kaapeec gan nee?" vinja domaaja, "Varbuut nav par veelu?" Ir jau gan par veelu, Eleonora noleema, un pazuda aiz stuura. Miglojaas skatiens, vinja apstaajaas. Muljkje, muljkje, muljkje! Vinja prata sevi lamaat. Un skumt.
Vinjsh bija atraidiits. Vinjsh gribeeja celties un saukt "Pagaidi!", bet taa nedariija. Vinja bija aizbeegusi, neapshaubaami. Atstaaja vinju uz solinja kaa mulkji seezham un nozheelojami skatoties apkaart peec izsmejoshiem skatieniem. Protams, taadu nebija. Tie bija tikai vinja galvaa. Vinjsh izsmeeja pats sevi un nicinaaja. Nekad vairs. Visas paareejaas liksies kaa mierinaajums. Vinjsh pieceelaas, paceela acis uz debesiim un veeleejaas buut citur. Jebkur, tikai ne te.


Viss. Tagad atgriezhamies tavaa skaistajaa pasaulee, kur cilveeki viens ar otru briivi runaajas bez aizspriedumiem. Vai varbuut taada tieshaam ir pasaule, tikai mans pesimistiskais tumsonja praats redz visu druumaas noskanjaas.

Posted by: Pakkun Sep 14 2006, 19:30

edg, kaa ar kulaku pa aci, kaa ar aamuru uz naglas u.t.t. par taa "purna" uzvediibu piekriitu, izraavi man vaardus no mutes (taada uzvediiba buutu attaisnojama tikai tad, ja vinjsh buutu piemeeram vampiirs, vai arii kkaa vinju paziitu. vaardu sakot, ja staastam buutu turpinaajums un izskaidrojums.)

Posted by: rebel Sep 14 2006, 23:33

vai arii maniaks, vai parasts mezha diivainiitis. vai vinjas personiigais stalkers. vai arii vinjas iedomu radiits teels.

edg variants zaudee to,kas sho iisgabalu padariija piemiiliigu - pozitiivo noti, naivitaati. kgan man tiik abi varianti - lapseena par to,ka tas ir tik miiliigs, edg par to,ka tas ir tik reaals.

Posted by: edg Sep 15 2006, 01:29

Pilniiga taisniiba rebel un Shumins par to naivitaati. Realitaate mums visiem seezh... Es gan neizpratu to domu par mazo un lielo skaistumu, bet naivi staasti ir mazs skaistums muusu dziivee, un tur nav nekaa slikta, ka mums taadi patiik. Taapat kaa es aizstaaveetu to meiteni kalnos par vinjas domu. Katrs skaistumu redz citaadaak. Un vispaar... beidzam muldeet jeb visiem warns jums!

Posted by: ReD_FoXy Sep 15 2006, 14:29

edg - jā tik tiešam tas ir tāds kā vairāk idializēts meitenes skatījums uz naivu satikšanos. Tikai paklausoties uz mazākiem 12-13 gadus veciem bērniem... atklāju ka viņiem drosme iekšā ir divkārt lielāka nekā piemēram man viņu vecumā. Un egd - sāc arī tu rakstīt - man patika! Ļoti!!

rebel - tu uztvēri to naivuma toni yeah, thanks.

Shumins - jā, pēdējo dienu iespaidā man vispār sāk gribēties rakstīt kaut ko tiktiešām iz dzīves vairāk. I ment reālistiskāku. Bet vai dzīve vispār ir reāla grāmatās? Tās visas ir pasakas, tikai pasakas...

Posted by: ReD_FoXy Nov 3 2006, 17:40

Man kinda apnika šeiten valdošā aizsaules sajūta. Klusums un pamirums. *glare*
Tulīt pacentīšos to mainīt.

Kikyou. Es solīju sen, jā, zinu, ļoti sen. Bet es to solījumu izpildīju tajā pašā nākamajā vakarā. Bet tikai tagad saņēmos pārrakstīt uz datora. Enjoy.

* * *
Uz tikko izvilktās gultas spilvena stāvēja melnas „Panasonic” austiņas, kas apdullinošā skaļumā atskaņoja mūziku. Klusa, bet maiga meitenes dungošana pavadīja dziesmas melodiju, tikmēr labās kājas kustības – ātros basus.

Valērija gulēja savā gultā un izbaudīja šo mirkli. Viņa apgriezās uz vēdera, iegrūžot seju spilvenā, blakus austiņām. Tikmēr labā roka akli meklēja pie gultas malas atstāto enerģijas dzēriena bundžu. Atradusi to, meitene apsēdās ar muguru pret gultas galvgali. Noskanēja šņācoša skaņa un Valērija iemalkoja ledusauksto dzērienu.
- Izbaudi mirkli, meitenīt. – viņa sev sacīja un it kā saskandināja skārdeni ar gaisā neesošu partneri.

- Nekad vairs, tā būs labāk. - Valērija nočukstēja un nolika enerģijas dzērienu uz naktsgaldiņa.

Vakara vējā plīvo aizkari, austiņas uz spilvena vēl joprojām skandina vienu un to pašu dziesmu, bet dzēriens ir sasilis. Nav vairs Valērijas. Tikai lapa ar stāstu par viņu uz gultas.


Jā, jā, nav tas labākais, i really s.ck, bet es sakoju jau pēdējos pāris mēnešus. Cerams, ka tev vismaz patiks.



Njā, tas nav viss. Ja jau es saņēmos kaut ko no rokas rakstītā saispaidīt arī uz worda, tad es saņēmos tā po serjoznamu. Tad, lūk, vēlviens.

* * *
Skolas zvans noskanēja, aicinot skolēnus doties uz stundām un apgūt to, ko no viņiem gaida. Simtiem jauniešu automātiski, pat neapzināti klausīja šim aicinājumam. Tikai Tomass izlikās nedzirdam metālisko mātes saucienu. Puisis dzirdēja to, bet vienkārši nespēja turēties pretī sarkano rudens lapu valdzinājumam. Dzirdot citu bērnu soļu troksni, viņa muskuļi uz brīdi saspringa it kā gatavodamies atbildēt un doties uz klasi, bet lapu hipnotizējošā čaboņa un koku līganās kustības bija spēcīgākas par ieradumu. Jau kuro gadu Tomass nevēlas padoties un noķert mirkli, kad visi koki ir nokrāsojuši savas lapas siltajos un maigajos toņos no pirmās līdz pēdējai lapai. Tad, kad viss koks ir zaudējis savu vasaras noskaņu un ir gatavs ziemas salam, atvadoties no katras lapas. Tas mirklis ir īsāks par bērna pirmo elpu, bet tas ir jānoķer.
- Tomass! Nāc uz klasi, es neļaušu nevienam kavēt manu stundu, jaunais cilvēk. Žigli! - skanēja sadusmota skolotājas balss. Tomass pagrieza galvu uz ēkas pusi un viņa skatiens sastapās ar skolotājas Mičelas zibeņoto glūnienu. Puisis skumji nopūtās un piecēlās. Uzmetis pēdējo skatienu skolas diženajai kļavai, viņš atvadījās.
- Šodien bija tā diena, vai ne? Nekas. Nākamgad. – puisis nočukstēja. Kļava nošūpoja zarus, nočabinot lapas vēl skaļāk kā iepriekš.


Otrais sako āsu, i know, bet es jūtos kā izspiests citrons. Piedodiet :3
Un novērtējiet.

Posted by: Kikyou Nov 3 2006, 21:33

Aaaah... Tavi īsdarbi ir love. :3

Posted by: ReD_FoXy Nov 3 2006, 21:52

Tu man atkal glaimo, you devil, you.
XDDD

Posted by: Dead Star Nov 3 2006, 23:42

Jā,jā,jā ^O^ papildinājums ^___^
Vienmēr ir apticis veids kā tu raksti,ļoti.Var jau būt,ka nekas īpašs,bet personīgi mani kaut kas pievelk šinī rakstīšanas stilā,saista,padara tavus darbus tik ļoti patīkami lasāmus.Lūgums,protams,arī iemest vēl kādu darbu,kad iznāk laiks

Posted by: ReD_FoXy Nov 4 2006, 11:27

labi, gan jau, bet tikai tāpēc ka tu lūdzi.

Posted by: ReD_FoXy Nov 4 2006, 18:44

Pēc iglas un sāpjpilnas sarunas ar Sigfu un ņemot vērā DeadStar lūgumu...
Vēlviens.

* * *
Kārlis mierīgi, kā jau vienmēr, sēdēja savā kopmītnes istabiņā un atpūtās. Kājas uzlicis uz galda un balansējot uz krēsla divām aizmugurējām kājām, viņš virpināja pirkstos zīmuli un domāja par šo un to, bet tajā pašā laikā par absolūti neko. Brīdī, kad puisis zīmuli bija nolicis uz sava degungala, mēģinot to noturēt līdzsvarā, ar blīkšķi atvērās istabiņas durvis, un elsodams iebrāzās Mārtiņš.
- Vecīt!
Pieturoties ar roku pie galda malas, Kārlis nocēla kājas zemes (nu labi, vismaz grīdas) līmenī un pacēla zīmuli.
- Ko tu gribi, sasodīts?! - viņš neapmierināti uzauroja. Mārtiņš sarāvās, zinādams ko ir iztraucējis un, ka bļāvienu bija pelnījis, bet lieta viņaprāt bija nopietnāka par gaidāmo drauga niknuma uzplūdu.
- Tavs plāns izgāzās. Nu labi, es izgāzos, bet tas ir tikai tava ideālā plāna dēļ! - rudmatainā un īsā puišeļa rokas plātījās pa visu istabu žestikulējot. "Ja jau viņš ir tik tālu, ka lidina rokas pa gaisu, ir vērts paklausīties.'' Kārlis nodomāja un sakrustoja rokas uz krūtīm.
- Es klausos.
- Viss noteikti izdosies, saņemies, būs forši, Laura uzķersies. - Mārtiņš neveiksmīgi centās parodēt drauga balsi, - Kā tad, izdosies...
- Vai mana vaina, ka tu esi tik tizls padevies? - Kārļa lūpu kaktiņi sarāvās paverot ļaunu, bet satriecošu smaidu , ar kru viņš visas skolas meitenes gāza no kājam.
- Galu galā viņa padomāja, ka esmu saķēries viņas istabas biedrenē. Velns, tevis dēļ es viņas acīs tagad noteikti izskatos nožēlojams, paldies. - Mārtiņa balss toņi pazeminājās līdz kritiskajam līmenim - maz trūka, lai viņš ietu piezvanīt mammai un pažēlotos par dzīvi. Un viņa mīļotā māte atsūtītu kārtējo cepumu paku.
- Nu, Laura ir ierakstījusies kulinārijas konkursā, kas notiek rīt, ejam, pierakstīsim arī tavu vārdu. - Kārlis vienaldzīgā tonī noteica un nolieca galvu uz durvju pusi, norādīdams, ka Mārtiņam jāiet pa priekšu.
- Tu joko, lūdzu, saki, ka tu joko! Viņa ir ēdienu gatavošanas meistare, tu atceries viņas lieliskās spāņu kotletes, bet vienīgais ko es varu izdarīt ar ēdienu ir to apēst. - teikums beidzās ar nesaprotamu murmināšanu, un Kārlis saprata kāpēc - draugs bija miesās padevies un viņam drīz izsniegs vietēja McDonalda atlaižu karti kā biežākajam apmeklētājam.
- Ko es tev citu vēl varu ieteikt? Tev uz viņu ir jāatstāj iespaids, ko tu, protams, vēl neesi izdarījis. Ja vien šodienas saruna neatstāja pietiekošu luņa iespaidu. - Kārlis smējās.
- Vecīt... - Mārtiņa balss bija lūdzoša, acīmredzot šodienas piedzīvojums bija gana apkaunojošs, lai to vairs nekad nepieminētu.
- Labi, - skolas brunču mednieks un Mārtiņa labākais draugs, kas viņu nekad neatstās nelaimē, pielika rokas pie deniņiem, - man ir plāns.
- Es zināju, ka tu kaut ko izdomāsi! - par uzvaru vēstošā dūres kustība pāršķēla gaisu un Mārtiņš pat palecās. Kārlis paņēma jaku.
- Jā, jā, prieks, jel, kur tu rodies. - viņš devās uz durvju pusi.
Kādu brīdi istabā vēl bija dzirdami abi puišu smiekli un sarunas, kamēr viņi ātri izrunāja ideju. Tikmēr aiz loga lēnām krita pirmās sniegpārsliņas, pavēstot visiem ziemas ierašanos un jaunas cerības, sapņus, un, iespējams, to piepildījumu.

Nu, sensei, kas šoreiz nav kārtībā?

Posted by: Dead Star Nov 4 2006, 19:37

Negaidīju tik ātri,bet par to vēl jo lielāks prieks,ka ir ātrāk nekā cerēts
kā jau vienmē ir labs,lai gan man personīgi patika iepriekšējais vairāk,neņem ļaunā.
un jā,kad nav slinkums,droši liec vēl kaut ko,labprāt palasītu un domāju,ka neesmu vienīgā ^^

Posted by: ReD_FoXy Nov 4 2006, 19:40

Es taču Sigfam teicu, ka tie garākie teikumi un viss pārējais patīk viņam vienīgajam.
Un kur ir egd? Gribu edg viedokli. *snif*

Paldies Deadstar.
Rīt, labi?

Posted by: Dead Star Nov 4 2006, 20:05

jeeēee~ ..deadstar laimīga,ka rosina ReD_FoXy uz biežāku iepostošanu šajā topicā ^___^ *sāk gaidīt XD*

Posted by: ReD_FoXy Nov 4 2006, 20:07

Aber protmas. Viss tikaitiem cilvēkiem, kuriem šis viss patīk.

Posted by: ReD_FoXy Nov 12 2006, 22:49

Crap. Bet emociju rakstot bija daudz.


* * *
Šķīvju šķindoņa. Paceltas balsis, kas lamā viena otru. Bailes. Bailes būt atstātam. Neievērotam ar savu viedokli. Bail palikt malā. Ļoti.
Nē
Balsis skan no iekšas. Tomēr ne no ārpuses. Iekšā. Manī. Strīds, kas atbalsojas visās ķermeņa maliņās. Aizlūzt balss. Nevaru pasaukt palīgā. Atkal bail. Bail nesaprast īsto un pareizo domu, viedokli. Nenotvert mirkli pareizo, kas izšķirs visu.
Tur strīdas mana sirds. Mana sirds ar nieri. Nē. Ar plaušām. Atkal diemžēl nē. Sirds ar sirdi. Mana sirds strīdas pati ar sevi. Bail, ka strīdā tā neuzvarēs. Nu, tā īstā puse.
Skan mūzika. Tā pavada taustiņu skaņas. Burts pēc burtā, un tā vārds pēc vārda. Taustiņi skan bez jēgas. Tik-tik-tik... Līdz es vairs nevaru, nav spēka, nav nekā. Visi vārdi ir iztērēti, neviena vairs nav palicis. Tukšums.
Šķiet, ka sirds vairs nespēs izturēt spriedzi. Bail likt tai apstāties. Apstāties vajag man, pirms nav par vēlu.
Apstāties. Vai tu to vari?

Posted by: Dead Star Nov 12 2006, 23:24

ammm vienmēr ir patikuši teikumi ar vienu vārdu...tikai,protams,skolā tādus neļauj rakstīt..
Beet nu mana sirds brēc pilnā balsī,ka nav crap un pie tam jūtu,ka esmu iemīlējusies šajā īsdarbiņā ^O^

Posted by: ReD_FoXy Nov 13 2006, 15:39

whaa paldies

more point of views?

Posted by: edg Nov 15 2006, 15:59

Labi. Pirmkaart, man ir ljoti vaaja pagaidu atminja, kuras deelj teikumi, kuros ir jaatceras saakums, lai saprastu peec 20 vaardiem sekojoshaas beigas, man nepatiik. Un, visdriizaak, es neesmu vieniigais taads. Rakstiit - jaa, patiik. Ljoti viegli, ljoti eerti. Lasiit - nee. Kad pats taadu teikumu raksta, tad skaidriiba galvaa ir citaa liimenii, taapeec teikums liekas vieglaak uztverams, nekaa lasiitaajam patiesiibaa tas ir. Bet lasiitaajs dziivo to no staasta, kas ir izlasaams un uztverams. Un vinjsh negrib to uztvert peec desmitaas izlasiishanas reizes. Labi, pie lietas. Probleema ir guuzmaa nevajadziigas informaacijas.

"Uz tikko izvilktās gultas spilvena stāvēja melnas „Panasonic” austiņas, kas apdullinošā skaļumā atskaņoja mūziku."
Pirmais teikums. Kas ir pirmais teikums? Tas ir teikums, kas ir pats pirmais. Kaapeec pirmais? Jo ar to mees gribam saakt. Saakt ko? Saakt staastu. Kaa saakt? O, tas jau ir labs jautaajums. Ir daudzi veidi kaa saakt. Viens no tiem - uzrakstiit daudz svariigas un nesvariigas informaacijas par vidi, lai lasiitaajs aptuveni saak apzinaaties situaaciju. Pie tam, jo aptuvenaak lasiitaajs to uztveeris, jo vieglaak vinjam buus uztvert veelaak sekojoshos papildinaajumus.
"Uz gultas noliktaas austinjas apdullinoshaa skaljumaa atskanjoja muuziku."
Sheit pateikts tas pats, tikai izgriezts liekais. Daudz vieglaak uztvert. Maz pateikts. Lieliski! Tagad meegjinaam pielikt papildus informaaciju.
"Uz gultas spilvena staaveeja melnas austinjas, kas apdullinoshaa skaljumaa atskanjoja muuziku."
Nezinu, kaa tu, bet es ieveeroju vaardu "melnas". Kaapeec tieshi melnas? Kaa tur bija ar to Shekspiiru? Ja lugas saakumaa pie sienas karaajas bise, tad lugas beigaa ar to noteikti tiks izshauts. Ja mineets, ka taas ir melnas, tad es meegjinu iegaumeet, ka tieshi melnas. Varbuut veelaak noderees. Un taa es iegaumeegju muljkjiibas, un mocu savu vaajo atminju.
Ejam taalaak.
"Uz tikko izvilktās gultas spilvena stāvēja melnas „Panasonic” austiņas, kas apdullinošā skaļumā atskaņoja mūziku."
Es ieveeroju, ka gulta ir tikko izvilkta, austinjas melnas, pie tam "Panasonic", un shajaa briidii saprotu, ka taas visas ir muljkjiibas, jo tik daudz diez vai man ir jaaatceras. Rezultaataa - izlasot teikumu liidz galam, es neko neatceros, un pirmais teikums ir veicis aptuvenas situaacijas izklaastiishanu vienkaarshi lieliski. Apsveicu! Tomeer, man nepatiik. Es tomeer mociijos, kameer nebiju ticis liidz "Panasonic".

Diemzheel, ar paareejiem teikumiem ir sliktaak. Tiem buutu jaaprecizee un jaaskaidro notiekoshais. Bet ko tev vinji dara. Dod tonnaam datu, kurus man jaameegjina saprast, vai atcereeties, vai nee.
"Tikmēr labā roka akli meklēja pie gultas malas atstāto enerģijas dzēriena bundžu."
Kaapeec tieshi labaa roka? "Akli mekleeja"... ja jau mekleeja, tad tachu akli, ne? Varbuut preciizaak buutu "taustiijaas peec". Bundzha vai pudele - nav tachu svariigi, vai ne? Lasiitaajs diez vai peec trim teikumiem breeks, ka iedomaajies spaini, un tas nesakriit ar tavu turpinaajumu.
Daudz nevajadziigas informaacijas. Taa vietaa, lai paskaidrotu, tu radi veel vairaak neizpratnes. Neizpratnes, par to, kam iisti pieveerst uzmaniibu.
"Tikmeer vinjas roka taustiijaas pie gultas malas peec tur atstaataa energjijas dzeeriena."
Neprotu izteikties ne iisi, ne tavaa stilaa, bet ideja ir tajaa, ka es iznjemu aaraa liekas muljkjiibas. Ja teikumaa ir par maz informaacijas, tas nav paskaidrojoshs. Ja tajaa ir par daudz, tas ir apjukumu radoshs. Kaut kaa man tavos teikumos liekas par daudz muljkjiibas sastaastiitas. Var jau to visu iekljaut, tikai sadaliit iisaakos teikumos; buus vieglaak uztvert. Bet garus teikumus ir gruuti lasiit, un tas, manupraat, ir rakstiitaajam jaalabo.

Ejam taalaak.

Es savaa laikaa uzrakstiiju diivainu staastu, kura beigas nesaprata neviens cilveeks. Paaraak straujas, paaraak maz paskaidrotas. Man galvaa viss bija skaidrs ljoti jauki, kas tur notiek. Bet lasiitaajs redz to, kas uzrakstiits. Es izlasiiju tavu staastu, sapratu katru teikumu, bet... ko pie velna tu biji domaajusi? Tik daudz muljkjiibu naacaas atcereeties staasta gaitaa, un neviena no taam nebija veelaak vajadziiga. Gah, staastaa nebija ne mazaakaa pavediena, kaapeec vinja izdara pashnaaviibu, vai kaapeec da jebkas! Tikpat labi vareeji rakstiit pataloganatomiskaa veidaa "Nokrita no sestaa staava. Galvas luuzums, valjeejs." Ja jau tas ir staasts, tam ir jaavar vai nu radiit emocijas vai jaaliek par kaut ko domaat. Domas tur nav, tas ir tochna. Emocijas... kur? Kaapeec just liidz Valeerijai, par kuru es atceros, ka vinjai patiik "Panasonic" austinjas, un vinja bundzhas mekleeshanai lieto labo roku. Tu neuzrakstiiji vinjas izjuutas, to visu darot. Tu nedevi maajienus nekaadaam izjuutaam. Tikpat labi robots vareeja izleekt par logu - emocijas tikpat. Pie tam, robota gadiijumaa tur vismaz ir par ko aizdomaaties.

Ehh, nav manaa garaa shitaa runaat.


Kopsavilkums: Domaa vairaak par lasiitaaju! Ruupeejies par to, lai vinjsh saprastu, iejustos, izjustu un/vai aizdomaatos!

Reiz tev bija staasti, kuriem es teicu "tikai nepiedomaa!" Un sheit es saku preteejo - ka tu par maz piedomaa. Tuuliit paskaidroshu. Ja staasts no tevis pluust dabiski, uzreiz un bez paardomaashanas tiek pierakstiits, atstaaj to taa! Tikliidz tu kaut ko saac labot tajaa, kas jau uzrakstiits, dari to pamatiigi, citaadi buus meesls! Pirmais staasta veids ir iipashs ar to, ka aatrums, kaadaa tu visu izjuuti rakstot, ir tuvs aatrumam, kaadaa staats tiek izlasiits, cik nu tuvu iespeejams. Otrajaa gadiijumaa tavas emocijas jau atshkjiras un skrien pa priekshu, uz atpakalju un rinjkjii staastam, kameer lasiitaajs ir piespiests lasiit peec kaartas. Un tev ir jaaruupeejas, lai, lasot peec kaartas, vinjsh izjustu lietas pareizi.

Eeu, es te atcereejos interviju ar neatceros kaadas grupas komponistu. Vinjam prasiija, kaa top vinja dziesmas. Un atbilde bija - saakumaa es kaut ko sarakstu, improvizeeju. Peec tam lieku klaat un njemu nost, ilgs un nogurdinoshs darbs, liidz ieguustu to, kas vislabaak izklausaas un ir izspeeleejams. Bet vislabaakaas dziesmas tomeer ir taas, kuraas peec improvizeeshanas nav ko mainiit. Taas vienkaarshi naak aaraa jau gatavas.
Ja padomaa, ar rakstiishanu sheit ir diezgan liela saistiiba. Vai nu raksti, kas uzreiz uz sirds, vai domaa un straadaa pie taa, kas ir iekshaa, bet nenaak laukaa!


Otrais staasts jau ir daudz labaaks. Emocionaals. Ar sizhetu un nobeigts. Bet mani VIENMEER ir kretineejis tas, ka tu nespeej attaalinaaties no tulkoto meitenju staatinju stila. Tai tulkotaajai vajag sadot pa galvu! Vaardu izveele suukaa. Runas stils nereaals. Tev varbuut liekas, ka latviski reaali tas suukaa, bet varbuut tikai tu pati taa domaa? Varbuut tu esi samaitaata ar Tomasiem un mees paareejie gribam redzeet normaalus vaardus?

Bet anyway, shitais viss ir tiiri mans viedoklis, pie tam smagi subjektiivs. Dead_Star saka, ka tavi darbi ir patiikami lasaaki. Kikyou par tiem fano. Vieniigi es un mani iedomu daugi grib savaadaak. Ja koku lapas buutu mazi kakjeeni... es skumtu, jo tik daudz kakjeeniem jaamirst. Pameegjini domaat savaadaak, eksperimenteet, vai nemeegjini, atkaartojies un miili teletuubijus!

Posted by: edg Nov 15 2006, 16:20

Par Sigfu, atvaino, Kaarli. Es jau teicu, ka man diez ko tie garie staasti nevelk. Ko citu teikt? Gaumes jautaajums.
Vai arii nogurums un neveeleeshanaas peec ieprieksheejaa garaa murga kaut ko veel murgot.
Tas peedeejais staasts ir... kaa sakropljots kakjeens. Tik daudz iespeeju un sabojaatas. Par daudz emociju, par maz speeju taas pierakstiit. Rezultaataa pierakstiits tikai katrs otrais teikums. T.i., emocijas mainiijaas straujaak nekaa tavi teikumi. Bet to kakjeenu var opereet. Jaalasa ir leenaak. Nezinu gan, kaa piespiest lasiitaaju lasiit leenaak. Katru teikumu savaa rindaa? Varbuut. Daudzpunktis? Varbuut. Nevienu teikumu nemainiit, bet pieraksta veids ir taads, ka, vismaz es, lasiiju sen par aatru. Varbuut neiejutos? Varbuut vienkaarshi nepatika klishejisks iesaakums - shkjiivju pleeshana. Varbuut man vienkaarshi jaaiet uz darbu.

Ehh, pati uzprasiijies manu viedokli, un te nu vinju arii sanjem.

P.S. Skolaa ne vien ljauj rakstiit vienu vaardu teikumus, bet laba prasme tos lietot ir garanteeta laba atziime. Tas ir kaa iesaakt teikumus ar saikljiem ("un", "bet", "jo") - paarmeeriiga to lietoshana liecina par nepastaaviigumu un shaubaam, bet prasmiiga to izmantoshana iistajos briizhos var uzlikt speeciigi uzsvaru pareizajaa vietaa. Bet taa nav mana ideja, tas ir atstaats no kaut kaadas filmas. Man ir tikai pieredze, ka sacereejums, kuraa labi izmanto divvaardu un vienvaardu teikumus, literatuuras skolotaajiem pat ljoti patiik, jo mani tas izvilka uz novada sacensiibaam latvieshu valodaa par spiiti vaajaam zinaashanaam gramatikaa (gruuti noticeet, ne?).

Posted by: Sigfa Nov 15 2006, 16:23

Edg, par cilveeku vaardiem es arii vinjai teicu. Kaada tur ameelija, ja darbiiba notiek vecriigaa... :/

Lai vai kaa, par garaakiem teikumiem, es atkal uzskatu, ka cilveeks nemaz negrib savaakt kautkaadu konkreetu informaacijuno staasta. Nezinu kapeec tu tos lasi edg, kaada teishi tev svariiga informaacija tev tur ir, bet es varu teikt, ka es lasu staastus, lai vareetu paskatiites uz lietaam no cita cilveeka aciim. Tapeec man, lai es to vareetu piepildiit, vajag peec iespiejeeas vairaak `nevajadziigaas informaacijas`. Man lasot vairaak tiik garaaki,aprakstoshaaki teikumi. Kaa piemeeru uzlikshu shaadu teikumu var. 1: `Vinjsh pakjeera glaazi un izraava teeju vienaa malkaa.` var. 2:`Vinjsh, daudz nedomaadams, pakjeera uz galda staavosho glaazi teejas, no kuras veeljoprojaam ceelaas labi smarzhojoshie, vaariito Shrilankas teejas lapu , garainji, un, pat ne uz mirkli nesaviebis seju no glaazes dedzinoshaa karstuma, paceela to pie mutes, lai, ar liegu smaidu sejaa, vareetu to iztukshot ar malku, kas dariitu godu pashai Anglijas karalienei.` Kuru teikumu ir interesantaak lasiit, edg?

Posted by: edg Nov 15 2006, 16:40

Tu pieliec pusdienaam saali un cukuru, un tad prasi, vai ir labaak, Es saku - ja tu buutu pielicis tikai saali, buutu vislabaak.
Un ir ljoti svariigi saprast, kur saals, kur cukurs. Vai ir svariigi, ka vinjsh daudz nedomaaja? Vai ir svariigi, ka glazee bija teeja? Vai ir variigi, ka taa ir Shrilankas teeja? Vai ir svariigi, ka taa smarzho? Vai ir svariigi, ka vinjsh liegi smaidiija? And so on.
Ja ir runa par nesvariigu personu, par kuru nekas nav zinaams, un nebuus jaazina, tad ir lieka visa taa paareejaa informaacia. Ja jau bija paskaidrots, vai tiks runaats siikaak, par vinja miilestiibu uz labaam teejaam vai, piemeeram, mineets, ka vinjsh nekad nesmaida, tad attieciigaa infa ir noderiiga. Nesvariigaam lietaam tik siiks apraksts ir vajadziigs tikai tad, ja... taas lietas ir svariigas. Kaapeec? Jo es atbalstu briiviibu izteelei. Peec iespeejas vajag ljaut lasiitaajam izteeloties pasauli. Tas nav kino, kur mineetais stuff tiek atteelots. Lasiishana ir cilveekiem ar izteeli.
Paskatiities uz pasauli no rakstnieka puses, ko? Par ko raksta, tam pieveersh uzmaniibu. Ja rakstniece pieveersh uzmaniibu austinju razhotaaju firmai, tad es piekaapjos, un ljauju vinjai to dariit. Ja vinja to iedomaajaas, izteelojoties situaaciju, nevis pieveerstu uzmaniibu, sho situaaciju ieraugot, tad es nepiekaapjos. Rakstnieki nekljuust slaveni ar praata vemshanu (iznjemot retus talantus). Vinji kljuust slaveni ar atraugaashanos.

Posted by: ReD_FoXy Nov 15 2006, 16:56

Naivā pārliecībā uz vieglu kritiku es palūdzu edg palasīt manus jaunākos darbus. Nu ja... Iegrābos, ne?

Manas domas un tas kā es redzu to ko esmu uzrakstījusi tomēr krasi atšķiras no tā ko redzi tu, edg. Varbūt tas tāpēc ka es kā autros tos redzu savdabīgā veidā. Ne tāda kā ikviens cits mans lasītājs. Varbūt tāpec ka tu esi puisis. (Dieva dēļ, neesmu es feministe, bet pēdējā laikā stirpi pamanu to ka mani darbi vairāk pie sirds iet daiļajam dzimumam, bet pretējā dzimuma pārstāvji atrod vairāk lietu pie kurām piesieties. Objektīvāk novērtē jo nepakļaujas emocijām tā kā to daru es pati? Varbūt, nezinu.)
Vārdus ir izvēlēties grūti. Man patīk savdabīgi vārdi, kurus nedzirdu ikdienā. Tādi, kas paliek galvā. Nu patīk un viss.
egd, vai visam ko tu dari ir izskaidrojums? Tas ka tu raksti ar labo vai kreiso roku nav atkarīgs no tā ka tu vienkārši esi kreilis/labiķis jau no sākta gala kopš sevi atceries. Tu to dari jo tā pakārtots tavs organisms - viena puse vienmēr ir spēcīgāka. Un ja kāds ko dara ar vienu vai otru kutību/roku/žestu/u.c tad tam nav loģiska izskaidrojama. Tas ir apslēpts tā personāža būtībā, bet īsos stāstu būtība ir sīkumos neieslīgt. Vai tik svarīgi ir saprast kāpēc es rakstu ar labo un tu ar kreiso?
Man krāsas rada noskaņu. Kad es tās izmantoju tām parasti manā prātā veido noskaņu, skatuves gaismu. Melnas Panasonic austiņas varbūt tāpēc, ka No tām zstaro smagums, tumsība un tas kas gaidāms. Varbūt spēcīģāk būtu bijis teikt ka viņas istaba bija tumšu ēnu ieskauta un, ka ēnas viņu novēroja ļaunā smīnā un izsmieklā? Jā, varbūt, man pašai tā labāk patiktos, bet es vēl mācos. ļauj man to darīt.

Posted by: edg Nov 15 2006, 22:17

Dailjajam dzimumam patiik mekleet baltu zirgu cuuku kuutii.



Muljkjiibas! Organisms tam nav pakaartots! Organisms tam ir pielaagots! Taa ir milziiga(!) atshkjiriiba. Ne vienmeer viena puse ir speeciigaaka. Organisms vienkaarshi ir uzbuuveets taa, ka, ja vienu puse ir speeciigaaka, tas darbojas labaak. Piemeeram, zinaatniski ir pieraadiits, ka cilveekiem viena acs ir domineejoshaa, jo smadzenes tad bildi uztver labaak. Bet, ja agraa beerniibaa tiek zaudeeta viena acs, smadzenes pielaagojas vienas acs redzei. Visam ir iemesls.


Atkal muljkjiibas. Neiroanatomija nav mana specialitaate, bet, ja vajag, es varu tev liidz detaljaam izskaidrot, kaapeec vinji taa dara. Izskaidrojums ir. Tas, kas truukst ir - meerkjis. Zhests tiek dots bez _apzinaata_ meerkja.
Iiso staastu buutiiba tieshaam ir siikumos neiesliigt. Tad kaapeec tu to dari?
Es nemeegjinu saprast tavu stilu vai gaumi. Es saku, kas man nepatiik. Tas arii viss.


Pierunaaji.


Bet kaapeec tieshi "Panasonic"?


Tu liec man aizdomaaties. Man jaaskaidro sava buutiiba.
Cilveekam, kam ir veelme kaut ko dariit, bet truukst pashpaarliecinaatiibas, es esmu padomdeveejs, atbalstiitaajs un labpraat ziedoju laiku, iesaistos un biidu, celju cilveeka pashpaarliecinaatiibu un aicinu nepadoties.
Cilveekam, kas ir par sevi labaas domaas, es esmu riebeklis, kas neizprot vinja darbus. Kljuudas, kuras pirmajaa gadiijumaa es nolieku dariitaajam aiz muguras, tagad es bisktu aciis un nekautreejos to dariit.
Cilveekam ir vajadziiga pashpaarliecinaatiiba, lai kaut ko dariitu. Vinjam ir vajadziigs atbalsts. Bet, kaa saka vecs sakaamais - kad tu uzskati, ka zini/proti pietiekami, tava attiistiiba apstaajas. Man nepatiik, ka apstaajas. Es gribu lauzt rozaa buuriishus. Jebkursh no mums var ljoti daudz. Nedriikst tikai staaveet uz vietas!
Manas metodes nav labaakaas, bet manas dziives meerkjis nav virziit cilveekus uz augshu. Esmu paaraak azartisks; ir gruuti to nedariit, bet vajadzeetu. Tas ir kaa speeleet datorspeeles. Tu ar to aizraujies, darbojies, tad uztaisi chiitu, un tad atmet ar roku, lai peec gada atgrieztos un paspeeleetu veelreiz bez chiitiem, secinaatu, ka nekas nav mainiijies, un saprastu, ka laiks ir nomests zemee.


Jaa, nee, un veelreiz - jaa. Pirmkaart, izskaidrojums ir visam. Tu domaa - meerkjis. Visam, ko es daru ir meerkjis. Iznjemot taas reizes, kad meerkja nav. Bet arii tajaas reizees meerkjis ir. Ja es daru kaut ko bezmeerkjiigu, tad meerkjis ir dariit kaut ko bezmeerkjiigu. Man tas liek justies labaak. Attaalinaaties no ierakstaa, pierakstaa, sniegshanaas peec meerkjiem, kuras ir tik neveiksmiigas, ka pashas shjiet bezmeerkjiigas. Meerkjis dariit kaut ko bezmeerkjiigu ir dariit kaut ko bezmeerkjiigu. Sanaak paradokss. Miilu paradoksus. Un briiviibu.

Bet galu galaa, ja tu raksti - tad tam ir kaads iemesls. Ja tu rakstus liec internetaa, tad tevi droshi vien interesee citu cilveeku domas (un meerkjis ir taas dzirdeet). Tad es saveejaas arii tev dodu. Ja tu liec vinjus internetaa, un sagaidi uzslavas, tad tava attiistiiba ir apstaajusies, jo uzskati, ka tavi raksti ir pietiekami labi, lai taas sanjemtu. Cereet uz uzslavaam ir dzineklis dariit, bet taas gaidiit - apstaashanaas.

Posted by: ReD_FoXy Jan 17 2007, 18:33

I'm still alive, if you were wondering about that.

* * *


Aiz grāmatnīcas plašā loga bija dzirdamas klusinātas ielas skaņas. Kāda mašīna, skaļi signalizējot, patraucās garām mazajam grāmatu veikaliņam, kad no Līnas pleca noslīdēja gara matu šķipsna. Viņa, degunu grāmatā iebāzusi, nespēja izlemt vai pirkt to vai nē. Nikolass, vērojot viņas lūpas tik nemanāmi, bet tomēr kustamies, kad viņa lasīja grāmatas iesākumu, noelsās.
- Kas vainas, Nik? Ja es nogurdinu tevi, tu jau vari doties mājās. Es tiešām gribu šo grāmatu, bet tāda summa...
- Nē, viss ir kārtībā. - puisis taisnojās ar smaidu uz lūpām. "Viss ir ideāli...'' Nikolass domās pabeidza teikumu, lai tas skanētu, kā viņš gribētu. Bet viņš tomēr neuzdrīktējās pateikt to skaļi, nevienam jau nav jāzin. Meitene viņām atsmaidīja ar savu brīnišķo smaidu un atkal pievērsās grāmatai. Ja vien viņš zinātu cik viltots ir tas smaids. Līnas acis atkal akli skrēja pāri rindiņām uz iedzeltenā grāmatas papīra, bet lūpas bez skaņas atkārtoja vārdus "Es tevi mīlu, es tevi mīlu, es tevi mīlu".
Pusstundu vēlāk noskanēja zvaniņš virs grāmatnīcas durvīm, ziņojot durvju atvēršanos. Nikolass izgāja uz ielas un pieturēja durvis, lai Līna, maisiņam čabot, var iziet ārā. Viņš vienmēr bija tik pieklājīgs.
- Paldies par aizdevumu, aizmirsu no rīta paņemt vairāk naudas līdzi lai pietiek grāmatai. Bet šodien biju izsalkusi kā vilks skolā, es rīt atdošu." - meitenes balss bija saldāka par cukura vati un dārgāka par zeltu.
- Nē, nevajag, iedosi man arī izlasīt un būsim norēķinājušies. Ar ilgajām pirkšanas nepirkšanas pārdomām iekārdināji mani. - Nikolass atbildēja. Viņu soļi skanēja vienotā ritmā, pa vidu ik pa brīdim iečabējās celefāna maisiņš. Pie krustojuma viņi pagriezās pa labi un vēl pēc dažiem soļiem Līna apstājās un pagriezās pret puisi.
- Nu, tad... līdz rītdienai? - viņas smaids bija spožāks par sauli. Daudz spožāks.
- Eem, jā.. Rīt gaidīsu tevi te. Līdz vēlākam! - Nikolass ar grūtībām novērsa skatienu no viņas smaida. Meitene viņam, kā vienmēr smaidot, pamāja un dēvās augšup pa parādes durvju kāpnēm. Pie paša pēdējā pakāpiena Līnas smaids nodzisa un viņa ieklausijās skaņās, lai no tām atšķirtu viņa soļus. Tos soļus. Bija ceturtdiena, 13. februāris. Neparasti silts laiks agrajam gada sākumam, saule jau sildīja un vējš bija kļuvis siltāks. Tas pieskārās viņas sejai, un mati viegli noplīvoja sekojot pieskārienam.

- Lī, mazā, tu atkal kavē. Nikijs jau gaida tevi kādu brīdi, pasteidzies. - viņas mammas balss paziņoja kā sievietes balss vilcienu stacijā paziņo par vilciena pienākšanu. Līna turot labajā rokā mapi, ar kreiso roku cenšoties uzstīvēt jaku uz pleca un aujot labo kāju kurpē, noņurdēja. Bija tik grūti izlemt vai vilkt sarkanos svārciņus vai tomēr nē. Izaicinoši īsi, bet atbilstoši šodienai. Meitene iemeta aci viesistabas logā no kura varēja pārredzēt mājas priekšpagalmu. - Nikolass atgrūdies pret nožogojumu gaidīja viņu. Īsa, nervoza nopūta un Līna pagrieza atslēgu un nospieda rokturi. Nikolass pagrieza galvu uz durvju pusi, izdzridēdams to čīkstoņu un sajutās kā ķieģeli pa galvu dabūjis. Līnas slaidās kājas bija kailas, mugurā īsi svārciņi. Sarkani. Viņa nekad nevilka svārkus. Meitene smaidīja, bet Nikolass jutās itkā šis smaids nebūtu veltīts viņam. Tik skaista būtne, un viņš to kā vienmēr pavadīs uz skolu. Viņš, neviens cits. Līna veiklā un nemanāmā kustībā jau bija viņam blakus.
- Aizver muti, vārna ielidos! - meitene viņu brīdināja māksloti brīdinošā balsī un sāka smieties, - Ejam..?
- Jā, ejam. - viņš, atguvies no šoka, atteica, un abi sāka iet, - Tu šodien labi izskaties.
- Kā, vai tad es parasti izskatos slikti? - Līna puisi ķircināja. Viņa zināja, ka viņš tā nedomā, tas vienkārši bija jāpasaka.
- Jā, vienkārši atbaidoši! Nezinu kur tādi kā tu rodas! - Nikolass uzspēlētā balss tonī vaibstījās un sabužināja Līnas matus.
- Disneilendā! - viņa iesaucās un abi sāka skaļi smieties. Pēc mirkļa vējš jau bija aiznesis pēdējās smieklu skaņas prom.
- Nu, cik rožu pušķus saņēmi? - Nikolass jautāja, kaut zināja atbildi. Katram puisim ir jāpārliecinās, ka viņš ir pirmais. Meitene juta piesarkumu tuvojamies vaigiem un pagrieza galvu prom no puiša, it kā lūkojamies uz koku pie kādas mājas. Minūti vēlāk karstums vaigos pazuda un viņa atsāka skatīšanos uz savām kurpēm.
- Kāpēc lai es saņemtu rozes? - Līna izlikās neko nezinam. Nikolass neatbildēja, viņi jau bija pie skolas.




Ja būs +5 civlēki, kuri vēlēsies lai šis tiek turpināts - es atvēršu jaunu topiku stāstam. Enjoy.

Posted by: Dead Star Jan 17 2007, 21:22

vari mani ieskaitīt šo cilvēku listē :>

Posted by: edg Jan 18 2007, 07:24

Pietiekami jeeli, lai man patiktu. Esmu par!

Posted by: Pakkun Jan 18 2007, 14:10

par.

Posted by: Shumins Jan 18 2007, 15:35

Turpini tik, kaadreiz aptruukstoties lasaamvielai, var palasiit arii shizo rakstus. Laigan Hentai arii pa vidu vaiga. Un dazjaadus interesantus atgadiijumus pa vidu, kaa Animees, kad varonji novirzaas no galvenaas teemas uz off. Fantaaziju

Posted by: Zuzix Jan 19 2007, 11:03

paturpini

Posted by: ReD_FoXy Jan 20 2007, 13:11

Es izdomāju, ka turpināšu tepat. Būs 3-5 turpinājumi. Tātad turpinājums Nr. 2.

* * *

Viņi abi iegāja vēstures kabinetā, kur viņiem notika pirmā stunda. Līna apsēdās blakus Elīzai, bet Nikolass solu aiz viņas. Līnas draudzene uzreiz sāka čalot un stāstīt kaut ko par savu jauno puisi, bet Līna neklausijās. Viņa māja ar galvu par visu un iesmējās ik pa brītiņam, lai blakus sēdošā meitene domātu ka viņa tiešām klausās. Nikolass tikmēr bija atliecies krēslā un vēroja putnus, kuri lidinājās ap skolas ozolu.
- Mīļā, tu iedomāties nevari, viņš ir tik foršs! Apsties ko viņš man uzdāvināja! - Elīza pastiepa savu patuklo roku zem Līnas deguna. Meitene nopētija smalko sudraba aproci. Viegli siltajā saules starā tā mirdzēja un Līnai mazliet skauda.
- Jā, tā patiešām ir jauka. - viņa klusi noteica.
- Bet protams, esmu pelnījusi tās labākās mantas, ja viņš grib mani noturēt. - Elīza teica, lepni pievērusi acis, un pat, to sakot, iztaisnoja muguru. Viņš tāpat viņu ilgāk par mēnesi nenoturēs, viņai viņš apniks, bet aproci viņa nekad neatdos. Noskanēja zvans.
- Tā, apsēžaties savās vietās, zvanu nedzirdējāt? - klasē, apkrāvusies ar papīriem, mapēm un mācību grāmatu, nervozā un ātrā solī ieslīdēja izstīdzējusī Miss Krova, vēstures pasniedzēja. Visi skolnieki viņu aiz muguras apsauca par vārnu, bet viņa tik tiešām vienai no tām līdzinājās. Kad Līna pirmo reizi redzēja viņu dusmīgi norājam kādu savu klasesbiedru, tiešām šķita, ka viņa tulīt saniknota izpletīs spārnus un skaļi ķērcot izlidos pa klases logu. Klases murdoņa pierima un viss ko varēja dzirdēt bija pildspalvu atsišanās pret galda pamatni vai klusi čuksti.
- Tātad, šodien runāsim par mūsdienu stāvokli Irākā un... - skolotājas monotonais balss tonis itkā izplēnēja un pārvērtās par lampas zummēšanu, kas ir tik pierasta, bet tomēr kaitinoša. Nikolass nedzirdēja ne vārda, ko teica Krova. Viņš manīja tikai krēslu čīkstoņu, krīta skrāpēšanos gar tāfeli, klusas, dusmīgas nopūtas.
- Un, ja Nikolass nebeigs atklāti sapņot manā stundā, viņam būs tā privilēģija uzrakstīt desmit lapaspušu referātu par stundas tēmu un pavadīt nedēļu pēcstundās. - puisis uzķēra skolotājas teikto un sarāvās.
- Es atvainojos, skolotāj. - viņš atvainojās un kārtīgi apsēdās krēslā, paliecies uz priekšu un skatienu pavērsis pierakstu kladei, kurā turpināja aklo skatīšanos uz neko. Līna pagrieza galvu uz aizmuguri un Nikolass pacēla skatienu. Viņi sasmaidījās un Līna atkal pievērsās pierakstiem. Nikolasa lūpu kaktiņos smaids uzkavējās arī pāris sekundes pēc meitenes skatiena, bet tad lēni izgaisa, kā izdziest svece, kad tā izdeg.
Stundu pēc stundas, pienāca pusdienu pārtraukums. Līna izslīdēja no klases, lai aizietu pie sava skapīša. Dēļ uztraukuma viņai nekārojās pat ēst. Viņa apstājās pie 69 skapīša, uzgrieza kodu un uzmeta skatienu uz pretējo sienu. Tur bija uzlikts plakāts par šīvakara Valentīndienas pasākumu skolas sporta zālē. Līna izdvesa knapi pamanāmu nopūtu, izmisušu un cerošu. Viņa pavēra skapīša durtiņas, bet tur viss bija kā parasti - grāmatas, dažas klades un matu ķemme. Līna paņēma literatūras kladi un aizslēdza skapīti. Jāatzist, ka meitene bija vīlusies. Viņa mirkli uzkavējās pie tā, kladi piespiedusi pie krūtīm un ar skatienu uz savām kurpēm. Jauniešu balsis un soļi gāja viņai garām un sajūta bija tāda kā nostaļģiska. Tad Līna pacēla galvu un viņa smaidīja. Viss bija kārtībā, vismaz viņa gribēja lai citi tā domā. Aizgājusi līdz klasei, viņa atklāja, ka tā bija tukša, ja neskaita Nikolasu. Meitene juta karstumu kāpjam no vēdera dzīlēm uz vaigiem un nolieca galvu. Viņa iesoļoja klasē un apsēdās savā solā.
- Visi ir sporta zālē, palīdz izlikt rotājumus, ja tas ir tas, par ko tu esi tik izbrīnīta. - viņš tai teica.
- Un kāpēc tu sēdi šeit, nevis palīdzi? - meitene paskatijās puisim acīs. Šis skatiens bija tāds kā naža asmens. Nikolass to nesaprata.
- Kāpēc lai es ietu un palīdzētu?
- Tu esi garš, tu varētu palīdzēt. - Līna izskaidroja.
- Aah, nu ja. Bet tad tu te sēdētu viena, es tev sastādu kompāniju. Nevaru atstāt tevi bez uzmanības, tevi var nozagt un prasīt atlīdzību un es šodien aizmirsu maku, neraža. - Nikolass plātījās ar rokām un sejā attēloja mātišķu skatienu, - Skat, un tev te kaut kas netīrs! - viņš izvilka no kabatas papīra salvetīti, ar mēli saslapināja vienu maliņu un metās pie Līnas vaiga. Meitene veikli izvairījās.
- Nik, tu esi āksts. - viņa smējās.
- Un lepojos. - viņš piemiedza ar aci. Mirkli bija klusums, tāds neveikls un gaidošs. Noskanēja zvans, klasē atgriezās pazudušie klasesbiedri un Līna pagriezās uz priekšu. Viņa pavera galda pamtni, zem kuras turēja grāmatas. Viņas acis lenām iepletās un lūpas pavēras pus izbrīnā, pus smaidā. Pa virsu grāmatām, baltajām lapām, pildspalvām un zīmuļiem bija sarkana aploksne. Nolaidusi galda pamatni Līna bija pieņēmusi aploksnes krāsu, vaigi mirgoja koši sarkani.
- Eu, Lī, kas ar tevi!? - Elīza iesaucās.
- Nekas, nekas, viss ir kārtībā, man ir tikai mazliet karsti. - sārtums pazuda kā ar roku noņemts, kad meitene pasmaidīja blakussēdētājai. Nikolass aiz viņas smaidīja.

Posted by: -Kai- Mar 17 2007, 14:34

piu, kaa man patiik šis gabals...

Nebija ko dariit un saaku lasiit Ji mazos ''īsdarbiņus"




P.S. Kas par "piu" tur bija rakstiits cits vaards... arr ta cenzuura...

Posted by: ReD_FoXy Mar 18 2007, 00:13

Kai, tu runā tā like te būtu ko lasīt. Un like kāds lasītu.

Posted by: -Kai- Mar 19 2007, 21:13

Ir, ir, ko palasiit ^-^


И почему это с 20 января, ты больше не пишешь ничего сюды? а?

Posted by: ReD_FoXy Mar 19 2007, 22:21

Atrodi man iedvesmu

Posted by: Zuzix Mar 19 2007, 23:01

*pamāj Ji* skaties un brīnies.. es esmu Tawa iedwesma xD tagad saproti kāpēc Tu neko neesi rakstījusi? njā,man arī bail no tādas iedwesmas.

un tomēr-laiks atsākt rakstīt

Posted by: ReD_FoXy Mar 19 2007, 23:15

Yes, sensei ;____;
Neper tik.
Nekaujies.

Mēģināšu kaut ko uzcept.
Moš pat pabeigt iesākto, bet to nesolu.

Posted by: ReD_FoXy Jul 16 2007, 21:49

Sakiet ko domājat, ko uzlabot un tamlīdzīgi.

Kā jau vasarā, debesis bija zilas. Vienīgā skaņa apkārtnē bija vēja sakustināto lapu čaboņa. Ik pa brīdim varēja dzirdēt vieglus, sievišķus soļus ejam pa asfaltu šurp un turp.
Netālu varēja redzēt baltu māju, kas bija aizkaitinoši tīra. Tā bija liela un izskatītos mājīga, ja vien logi nebūtu restoti. Tās pagalmā bija liels dārzs ar celiņiem un puķēm, un krūmiem visapkārt.
Tālakajā tā stūrī sēdēja meitene ratiņkrēslā. Viņas mati izskatijās ļoti sen nemazgāti, āda pārlieku bāla no saules trūkuma. Arī ķermenis bija izstīdzējis, slimīgi kārns un neveselīgs. Meitene dzirdēja sev tuvojamies soļus, bet viņa nepakustējās pat ne milimetru. Blakus ratiņiem notupās pusmūža sieviete, tērpta baltā māsiņas tērpā un rokā viņa turēja mazu, baltu plastmasas glāzīti ar ūdeni. Aiz sieivetes nostājās vīrietis ar labi trenētu muskulatūru.
- Ambera, kā tu jūties šodien? - māsiņa jautāja.
No meitenes nebija nekādu dzīvības pazīmju.
- Izskatās ka šodien labāk. - sieviete ielika roku kabatā un izvilka divas mazas tabletītes, - Man tevi jāapbēdina, jo ir laiks iedzert zāles.
Ambera pagrieza galvu tik lēni, ka pagāja vismaz vairākas minūtes, līdz viņa vienaldzīgi skatījās sievietes rokā uz tabletēm. Kaut to nevarēja manīt, viņas lūpu kaktiņi viegli nomainīja savu vienaldzības un garlaikotības izteiksmi uz riebumu. Ambera zināja ka tās tabletes neko labu nedod, plinīgi neko. Tās viņu padara miegainu, vāju un nomāc bada sajūtu. Tādēļ viņa pagrieza galvu tikpat lēni sākotnējā pozīcijā. Tālumā ieskanējās divas putnu balsis. Meitene aizvēra acis un divas bezdalīgas no blakus krūma pacēlās gaisā un aizlaidās tālumā. Prom, kur Ambera nekad netiks.

Sejā spīdēja saule, tādēļ Ambera savilka segu virs galvas un sažmiedza plakstiņus cik cieši vien varēja, lai saule netiktu klāt acīm. Visi pūliņi bija gandrīz lieki, jo saule nepadevās, un meitene nepatikā ieņurdējās un paslēpa galvu zem spilvena.
- Tu celsies vai nē? Man nav iebildumu, ja mēs nokavējam vilcienu, bet vecmāmiņa būs dusmīga. - viņa dzirdēja smalku un klusu meitenes balsi blakus istabā. Tad varēja dzirdēt klusus, īsus soļus tuvojamies. Ambera vēlreiz ieņurdējās.
- Vēl tikai piecas minūtes. - skanēja atbilde kaut kur dziļumā zem segas. Amberas māsa, Sendija smagi nopūtās.
- Neliec man braukt vienai.
- Es jau ceļos. - Ambera piecēlās sēdus gultā un mēģināja aizgrūst zeltainās matu cirtas aiz ausīm. Viņa gari nožāvājās, piecēlās kājas un pāris minūtes staipījās. Pavisam nesteidzīgi savākusi pāris apģērba gabalus somā, viņa no grīdas pacēla džinsus, apakšveļu un brūnu topiņu un atvēra aizkarus. Turēdama savākto labajā rokā, ar otru viņa pakasīja vēderu. Saule apspīdēja viņas skaisto, sievišķo augumu un tagad viņas mati izskatījās vēl zeltaināki kā parasti, ja tas vispār bija iespējams. Mugurā viņai bija ļoti liels un ārkārtīgi vecs, balts krekls ar brūnu plīša lācīti uz tā. Sendija tikmēr lēnām taustijās pa gultu, locīdama segu. Ambera aizkaitināti pasaktijās uz māsas kustībām.
- Ļauj man. - Ambera teica un uzlika roku uz māsas pleca.
- Es tiešām varu pati, paldies. - Sendijas balsī bija neliels aizkaitinājums, niknums un ietiepība.
- Dī... - Ambera pavisma lēnām teica, bet žēlums viņas balsī bija pārāk labi pamanāms.
- Ambera, liec man mieru. Labāk ej ģērbies, mēs kavējam.
Ambera vēl mirkli uzkavējās druvju ailē vērodama māsu. Šādos brīžos viņa gribēja raudāt.
Pāris minūtes vēlāk Ambera stāvēja koridorī un pēdējo reizi nopētija sevi spogulī. Blakus viņai nostājās Sendija. Viņas izskatu papildināja tumšas saulesbrilles un plāns alumīnija spieķītis. Ambera iekoda sev lūpā, lai valdītu vēlvienu asaru uzplūdu. Labi, ka māsa nespēja redzēt viņas saasarojušās acis.
- Beidzot gatava? - Sendija vaicāja.
- Domājams, ka jā. - meitene atbildēja pārspīlēti entuziastiskā balsī.
Meitenes ieplūda skaļajā ielas satiksmē, Ambera ik pa brīdim uzmeta bažīgu skatienu māsai, kura kustējās lēnāk kā agrāk, jo sev priekšā kustināja savu spieķīti, uzmanīdamās no priekšmetiem sev ceļā. Dažubrīd meitene dribēja ieķerties māsai elkonī un palīdzēt, bet viņa zināja cik ļoti tas aizkaitinās. Lai nokļūtu līdz stacijai, bija jābrauc ar autobusu, un pusstundu vēlāk, ar biļetēm Amberas kabatā, viņas sēdēja uz soliņiem pie perona, kur drīz bija jāierodas vilcienam. Saule apspīdēja māsas un Sendija smaidīdama šūpoja kājas.
- Lieliska, saulaina diena, ne? Saule tik patīkami silda seju. - Sendija sajūsmināta teica.
- Jā, diena tiktiešām ir jauka, Dī. Kaut tu redzētu, cik zilas ir debesis. - Ambera teica viegli priecīgā balsī. Viņa skatijās debesīs un nemaz nesmaidīja, kaut balss tonis liecināja, ka meitenes sejā ir jābūt smaidam.
- Apraksti to man! - Sendija aicināja. Ambera mirkli klusēja, meklēdama vārdus.
- Tās ir tik zilas, ka ikviena okeāna ūdens nobāl pret tās košumu, daiļumu un vieglumu. - meitene klusām noteica, noliekusi galvu. Gar vaigu notecēja maza asara.
- Neraudi. - Sendija pēkšņi teica nopietnā balsī. Ambera pārsteigumā salecās un veikli noslaucīja vaigu. Tuvojās vilciens. - Dažreiz man šķiet, ka ar manu aklumu grūtāk sadzīvo tu, kā es pati... - vilciena rūkoņa nomāca Sendijas balsi, un Ambera nedzirdēja ne vārda.

Posted by: Ayumi Jul 17 2007, 15:58

Pēc šī stāsta es būtu gatava uzzīmēt mangu.

Posted by: Pakkun Jul 17 2007, 16:04

lūk šis bija tiešām labs. bauda lasīt. patika spēcīgie apraksti un nesteidzīgais, laiskais rīta plūdums.

un šis ļoti atgādināja Kimi Ga Nozomu Eien

Posted by: Rika Jul 17 2007, 17:30

Tu mani ļoti iedvesmo! Man patīk Tavi darbiņi,tajos ir tik daudz emociju,tik daudz skaistu vārdu! Man ir līdzīgi kā Tev ar tiem "īsdarbiem".Man ienāk prātā tik daudz skaistu vārdu,tikai pieraxtīt nepaspēju T_T

Anyway,turpini tādā garā!

Posted by: ReD_FoXy Jul 17 2007, 19:16

Aiziet! Gaidu vismaz vienu zīmējumu! Un es ļoti daudz kur piesiešos. Es varu tev privāti pati tuvāk aprakstīt tēlus caur skype, ja vēlies.



Paldies. Centos. Turpini lasīt. *hint hint* I ment būs vēl.
Un ja vien es zinātu, kas tā par animi.



Cik zinu daudziem ir tāpat kā man. XD
Centīšos. Paldies!

Posted by: Ayumi Jul 17 2007, 19:23

Yes, yes, yes, yes. Sarunāts. Man jau domās tas ir uzzīmēts, tikai derētu ko vairāk par tiem čariem uzzināt. ;P

Posted by: Pakkun Jul 17 2007, 19:37

http://anidb.info/perl-bin/animedb.pl?show=anime&aid=896

Posted by: ReD_FoXy Jul 17 2007, 21:39

Izsakiet domas, paredzējumus. Spriežam, spriežam.

Atradušas labu vietu, kur apsēsties, viņas iekārtojās - Ambera sacēla somas augšējajos nodalījumos un nopirka negazētā minirālūdens pudeli. Vilciens bija ļaužu pilns, Ambera acumirklī nožēloja brauciena dienas izvēli, jo karstā diena solīja pieelpotu un nepatīkamu braucienu. Viegla nopūta pārplēsa klusumu starp māsām.
- Cik ir pulkstens? - Ambera dzirdēja māsu vaicājam. Viņa pacēla galvu, sākumā uzmetot skatienu uz māsu, kas akli skatījais taisni uz priekšu, tad viņa iemeta skatu pulkstenī uz rokas.
- 15.34, tas ir slikti? - viņa atbildēja. Sendija nomurkšķēja.
- Piezvani vecmāmiņai, pasaki, ka mēs mazliet kavēsimies.
- Cik ilgi kavēsimies? - Sendija sakoda zobus. Viņa pati tak zināja, ka vecmāmiņa to gribēs zināt, bet neatbildēja uzreiz. Viņa jutās aizkaitināta.
- Stundu vai divas.
- Labi, tulīt būšu atpakaļ, nepazūdi nekur. - Ambera teica un pagriezās. Viņa iekoda sev lūpā, sapratusi, ko pateica. Meitene aizgāja pāris krēslus uz priekšu un, mobīlajā telefonā atradusi vajadzīgo numuru, pazuda no Sendijas dzirdes horizonta. Sendijai bija dotas pāris minūtes nomierināties, palaist to vaļā, jo viņas māsa nav vainīga pie nekā. Nu, varbūt ir, bet tomēr tas, ka māsa nevarēja vienkārši aizmirst to visu Sendiju ļoti tracināja. Tas sarežģīja piedošanu, bet tāpat jau bija smagi. Pēkšņi meitene juta tumšu stāvu strauji paejam viņai garām. Itkā nekas neparasts, ja kāds paiet tev garām pārpildītā vilcienā. Bet Sendija sajuta sev nesaprotamu trauksmes signālu, jo viņa pēdējā laikā neatšķīra tumsu no gaismas, bet cilvēks, kas pagāja garām tiešām izstaroja tumšu gaismu pat viņas neko neredzošajās acīs.
- Vecmāmiņa nebūs dusmīga, viņa tikai nopurpināja kaut ko par to, ka ēdiens būs jāsilda vēlreiz.. - Ambera nedroši teica, jau atgriezusies, tikai nedrošums bija vairāk par vecmāmiņas ieplānoto uzbarošanas tūri. - Kāpēc tu sēdi ar muti vaļā?
- Tad labi, ka vecmāmiņa nedusmosies. - Sendija atbildēja, ignorējot jautājumu. Ambera apsēdās blakus māsai, abas neteica ne vārda. Mirkli vēlāk vilciens uzsāka kustību un trīs stundu garo ceļu viņas tā arī pavadīja klusējot.
Amberas snaudienu jau atkal pamodināja ierastā balss, kas izjauca visus lieliskos sapņus.
- Mums tulīt jākāpj ārā. - Sendija teica, saspringusi savā krēslā. Ambera brīdi brīnijās, kas lēcies māsai, bet tad piecēlās no savas vietas un noņema somas no plaukta. Vilciens sāka palēlināt gaitu un Ambera pasniedza roku māsai. Sendija nestabili piecēlās kājās, uzmeta somu uz pleca un lēnām virzijās uz tuvāko durvju pusi. Ambera ātri nolaida roku atpakaļ pie sāniem. Viņa skaidri zināja, ka māsa juta pasniegto roku, bet tikuntā to noignorēja. Ambera novaldīja vārdu, ko prātā sev pateica. Kad viņas izkāpa uz perona, jau bija krēsla. Lauku atmosfēra bija labi pamanāma, jo meitenes bija pieradušas pie pilsētas neveselīgā gaisa, skaņām un gaismām. Šeit savukārt viss bija tumšsun klus,s un pārsteidzoši dzestrs bija gaiss. Sendija apstājās, aizvēra acis un dziļi ieelpoja. Viņa dievināja laukus, klusumu, mieru. Tas lika justies tik lieliski, tik pareizajā vietā. Sendija nekur nejutās kā mājās, tikai šeit, pie vecmāmiņas, tas lika atminēties bērnību. Viņa uzreiz atcerējās smieklu un ūdens plūstošos trokšņus, skaņas, kas viņu pavadīja katru bērnības vasaru, vecmāmiņas dārzā laistot māsu ar ūdeni un smejot.
- Ejam? - Ambera pat nenojauzdama pārtrauca svētpilno Sendijas atmiņu jūkli. Meitenēm bija jānoiet divi kilometri līdz lauku mājām no stacijas. Vectēvam mašīnas nebija, tikai traktors, kuru apsteigt varēja pat sliņķis. Viņas uzsāka pusstundu garo ceļu, drīz vien jau bija gandrīz pavisam satumsis, bet meitenes zināja ceļu labāk kā jebkurš cits, to šoreiz pierādīja Sendija. Bet negaidīti viņa paklupa, spieķītis aizslīdēja pāris sprīžus tālāk pa smilšu ceļu, Sendija izdvesa klusu vaidu. Ambera momentāli nometa somu zemē un nokrita ceļos blakus māsai, viņas seja pauda bailes un raizes, jo mīlestība pret māsu bija patiesa un tīra.
- Ak kungs! Vai viss kārtībā? Tu nesasities? Vai kaut kas sāp? Dī? - meitene nobēra jautājumu plūsmu, ko patiesībā varēja turpināt. Sendija noelsās un sāka lēnām celties.
- Paldies par rūpēm, bet viss ir kārtībā, es pat nesasitos. Tomēr būtu jauki, ja tu atrastu manu spieķi. - Ambera tūlīt izpildīja lūgumu un maigi ielieka spieķa galu māsas rokā. Viņa arī centās noslaucīt smiltis no māsas biksēm, bet Sendija pielika spieķi pie Amberas rokām, neļaujot to pabeigt. Ambera ieskatījās tieši tur, kur zem brillēm bija Sendijas acis, viņa nenovērsa skatienu un ilgi ar niknumu dūrās vienā punktā.
- Esi uzmanīgāka, lūdzu. - viņa teica, cenšoties apslēpt saspringumu, kurš bija iezadzies viņas ķermenī, tomēr teiktais skanēja nikni, stingri.
- Nomierinies. - atbilde skanēja vēsi un atturīgi. Vienaldzīgi.
- Ļauj man notīrīt tavas bikses.
- Man nav iebildumu arī pret netīrām. - Sendija palika pie sava.
- Kaut vienreiz, tikai vienreiz, ļauj man tev palīdzēt un parūpēties par tevi. - Amberas aizkaitinātajā tonī parādījās arī izmisums.
- Es vienreiz tev to ļāvu un vairs nevēlos atkārtot. Man nevajag tavas rūpes. Tikai tev pašai vajag tās piepildīt, lai nomierinātu tavu sirdsapziņu un atgūtu tavu pašlepnumu. - Sendijas balss tembrs pacēlās par pāris decibeliem augstāk.
- Dī... - Ambera noelsa. Ceļš, uz kura viņa satadās, bija galvenais ciemata ceļš, pa to abām tuvojās mašīna, bet viņas to neievēroja. Meitenes bija aizņemtas katra ar savām domām, tās bija skaļākas par riepu radīto troksni pret smalkajiem akmentiņiem. Sendija paspēra pāris soļus atpakaļ un atradās gandrīz pašā ceļa vidū.
- Izbeidz. Mēs abas zinām, ka tā ir. Tu tikai negribi to atzīt. Es zinu, ka tu jūties vainīga, bet tas nepalīdz, tas neatgriež arī laiku atpakaļ.
- Dī. - Amberu mazliet uztrauca mašīna, kas tuvojās. Viņa ievēroja, ka tā ir kravas mašīna, liela.
- Nepārtrauc mani! - Sendija pacēla rokas uz augšu virs galvas, mēģinot apklusināt māsu. - Kaut tu vienreiz man liktu mieru! - un viņa paspēra vēl vienu soli. Tagad jau mašīnas gaismas viņu apspīdēja, bet vadītājs ievēroja meiteni ceļa vidū par vēlu. Atskanēja taures signāls, kad vadītājs centās brīdināt meiteni, kas stāvēja tieši pa vidu mašīna priekšējajam korpusam. Viņš bija aizkaitināts, ka bez tā meitene pat nepakustējās nost no ceļa. Sendija nemanīja gaismu no automašīnas lukturiem, kas viņu apspīdēja. Viņa pagriezās izdzirdējusi signālu. Mašīna nesamazināja ātrumu, Ambera iekliedzās. Atskanēja blīkšķis. Mašīna strauji sabremzēja, Amberas vaigus klāja asaru tērcītes. Viņa juta, ka kaut kas nav labi. Viņa nejuta to, ko juta vienmēr - māsas dvēseles klātbūtni, lai arī cik tālu viena no otras viņas bija. Auto durvis atsprāga vaļā, uz ceļa izlēca vīrietis savos četrdesmit.
- Ak Dievs! - Ambera izdzirdēja vīrieša balsi un sabruka ceļos.

Posted by: Rika Jul 17 2007, 22:28

Man ļoti patīk! (nezinu,kā savādāk pateikt to,ka esmu sajūsmā,apžilbināta ar tik svaigu un aizraujošu sižetu)

Gaidu arī turpmākos darbus!Bet neaizmirsti arī par chibi darbiņiem,kādi bija 1-ajā lpp.,ok?^^

Posted by: ReD_FoXy Jul 17 2007, 22:31

Prieks, ka patīk! ^^.
Cenšos rakstīt vēl un lielos gabalos. Tāpēc tā nūs kā būs ar biežumu, bet cenšos, cenšos...

Posted by: Pakkun Jul 17 2007, 22:32

sanāk, ka tas vecis speciāli uzbrauca virsū? šitās beidziņas kkā tizlas, neveiklas. rodās daudz jautājumi.

kādā veidā šoferis paspēja izjust aizkaitinājumu, ka meitene neiet no ceļa nost, ja ieraudzīja viņu jau par vēlu? tur tikai niecīgam mirklim būtu jābūt.

kāpēc sendija nepaleca malā, ja jau pamanīja automašīnu. akls ta akls, bet ne jau klibs..

kāpēc ambera viņu nepavāca nost no ceļa?

kāpēc viņas ir tik bremzētas uztverē? <-tas saistas ar augstākajiem 3 jautājumiem kopā. laika sprīdis bija pietiekami ilgs(tu nebiji tikai radījusi laika sprīdim stiepuma sajūtu, bet gan padarījusi to par vienkārši ilgu laika posmu), lai attiecīgi rīkotos.

pārējais bija labi, gaidu vēl kādu SĀTANA (uhāhahahā >:]) parādīšanos.

Posted by: ReD_FoXy Jul 17 2007, 22:37

Tu maz pa ielu ej? Nezini kravas mašīnu vadītāju nekaunību? Viņiem bremzēt nepatīk.
Viņš gaidīja ka viņa vienkārši paleks malā kā normāls cilvēks to darītu, bet cilvēks dusmās bieži vien ir lēnāks, jo koncentrējas vairāk uz dusmām kā uz apkārtni (nemaz nerunājot ka viņa ir akla).
Viņa pamanīja mašīnu kas pīpināja diezgan tuvu, bet viņa neredzēja cik tuvu. Negaidīta situācija, jo iepriekš mašīnai viņa vispār nepievērsa uzmanību, to nemanīja. tevi pašu parautu šoka mirklis.
Ambera ja neievēroji bija vairākus soļu atpakaļ, vairāk ceļa malā un ja tev pasaka visu tieši sejā ko tu pats sev neatklāj, tu sastingsti.

Un ja tev radās daudz jautājumu, tad manis gribētais efekts ir panākts. Tu kā normāls cilvēks gribēsi zināt atbildes, bet tās atklāsies stāsta gaitā, lai tos atrisinātu, tev būs jālasa.

Izksaidroju?

Posted by: Pakkun Jul 17 2007, 22:46

apmēram. tomēr aina smadzenēs ir radīta savādāka un to vairs izmainīt, diemžēl, nevar. nekas, gan stāsta gaitā kkā.
un par smagajiešiem: ja stāsts norisinās kkādā latvijā vai vēl kādā postpadomju laika valstī, tad nevaru nepiekrist
attīstītākajās valstīs valda zvērīgākā pieklājība.

Posted by: ReD_FoXy Jul 17 2007, 22:50

Tava aina ir tava aina, mana top uz lapas, tavs uzdevusm ir to uztvert vai nē.
Nekas nav teikts par valsti kurā viņas ir. Varbūt viņas ir Stupidlendā, kur smago mašīnu vadītāji ir zvērīgi un nežēlo nevienu, kur nu nakts laikā. Situācijas veidojas dažādi, šī veidojās šādi. Take it or leave it. Ja interesē kas un kā, kāpēc un vispār nafig, gaidi turpinājumu

Posted by: Pakkun Jul 17 2007, 23:06

rude and crude!
ļauj atgādināt, ka jebkura sevi cienoša rakstnieka mērķis ir lasītājos radīt pēc iespējas tādu pašu ainu un izjūtas, kādas risinās pašā autorā. nebaidies. fear is the path to the dark side. fear leads to anger, anger leads to hate, hate leads to suffering!

Posted by: ReD_FoXy Jul 17 2007, 23:09

Man svarīgi nav kādam izpatikt. Ja kādam patīk mani raksti - tas ir lieliski un man ir prieks. Bet es vairāk tomēr rakstu sev

Posted by: Pakkun Jul 17 2007, 23:12

izpatikt? kopš kura brīža ir velkamas paralēles starp http://en.wikipedia.org/wiki/Empathy un izpatikšanu?

Posted by: ReD_FoXy Jul 17 2007, 23:14

Kopš tā, ka es neskrienu labot savu darbu tikai tāpēc, ka tev tā neizskatijās. :/
Labi, pietiek laist čatu.
Ej gulēt.

Posted by: ReD_FoXy Aug 4 2007, 22:20

Garie darbi nav man, kamēr nevarēšu vienu ideju piepildīt līdz tā man pašai liksies ideāla. Tādēļ pēdējais darbs netiks pabeigts, jo sākums jau ir galīgi garām.

Bet mierinājuma uzkoda.

Viņa stāvēja kaila iepretim spogulim un skatījās tieši sev acīs, lai nebūtu jāskatās nekur citur. Kaut gan viņa redzēja sava ķermeņa aprises, tās tika ignorētas. Matu gali nosedza krūšgalus, viegli tos kutinot pie katras mazākās kustības. Meitene elpoja lēni un klusi, it kā baidīdamās, ka pašas elpa nodos viņu un viņa tiks noķerta. Labās rokas pirksti satikās ciešā dūres tvērienā, uzacis pabīdijās soli tuvāk viena otrai. Pat skatiens palika ciešāks.
Grūti ir aptvert, kā tas ir, kad ķermenis soda tevi pašu, tavu prātu neiedomājamos veidos. Bet prāts, tas aunapiere, spītīgi paliek pie sava, kā tāds aklais, kurš šķietami zina ceļu, bet tā galu nemaz neredz.
Pēc katra vārda, ko viņa izteica, viņas zobi kā naži cērtās mēlē un skrāpēja vārdus, tikko izteiktus, atkal un atkal, līdz mēle - jēla un asiņaina - padevās, noslīkstot siekalu ezerā.
Par katru nepareizu skatienu, artērijas acu ābolos pieplūda ar asinīm līdz plīsa, lai acis kļūtu aklas un kasītos. Plakstiņi bija iesprūduši, kā slikti ieeļļotas durvis, katru reizi, lai nieze būtu vēl neciešamāka un neglābajama. Nagi bija jāiegrūž plaukstu ādā, lai kārdinājumā tie netiktu likti lietā un acis paliktu savā vietā.
Katrai kustībai sekoja vaļēja brūce, kad audi paši no sevis metās uz pretējām pusēm, baidoties paši no sevis. Paši no sevis, jo tiem bija savs prāts. Katram. Mērķis arī boija kopots.
Katras nelāgas domas cena bija visskaistāko un dārgāko brīžu atminēšanās un tūlītēja aizmiršana uz mūžiem. Tās devās prom sēsdamās asaru pajūgos un mira džemperu dadžos, džinsu tuksnešos un darvas masā, ko sauca par tušu.
Viņa dalījās uz pusēm. Tas, kas viņa bija, un tas, ko no viņa gaidīja, bija tik sarežģīti savienojams, ka prāts to par nereālu bija pasludinājis sen.
Atlika tikai ienīst sevi. Lūkoties uz sevi spogulī un turēt nelabuma sajūtu.
Pretīgi.

Posted by: Rika Aug 5 2007, 19:43

Man patīk! Izlasot katru Tavu darbu,liekas,ka arī manas mūzas brauc atpakaļ no atvaļinājuma!Gaidu nākošos darbus! ^^

Posted by: Pinkpanther Sep 7 2007, 21:33

mooins... izlasiiju!
iedvesmojoshi, kaut no pirmajiem shkjebinaaja.
kkur pa vidu, tie vardarbiigie pat izveertaas par emociju virkni.
patika kaa edg interpreteeja savaa variantaa to staastu par satiikshanos parkaa, ak shii skaudraa realitaate... taisni vai zheel par taa iespeejamo patiesumu.

Posted by: ReD_FoXy Sep 7 2007, 22:25

Paldies par atsauskmēm, arī Rikai.
Gaidu vēl atsauksmes.

Posted by: Kikyou Oct 10 2007, 22:52

Vienu lietu es joprojām nesaprotu; kā tu māki tik smukus teikumus veidot... >:/

Posted by: ReD_FoXy Oct 11 2007, 00:41

Liels noplens ļ. cien. Babrānes jaunkundzei :3

Posted by: ReD_FoXy Oct 12 2007, 14:41

~ * * * ~
Ir grūti izprast, kas vispār ir mīlestība, kā tā izpaužas un vai tai ir jēga . Kāds varbūt teiktu, ka tā ir dzīvības esence, pamats tam, kādēļ dzīvojam. Cits, ka mīlēt ir lieki. Bet tomēr mēs visi dzirdam šo vārdu dien dienā, varbūt pat neapjaušot tā jēgu.

Varbūt tikai ko mīlot, mēs tam dodam dzīvību un jēgu. Vai esam tiesīgi arī to atņemt, neatstājot pat esamības baudu? Ir grūti attaisnot slepkavību un tikpat grūti ir to sodīt. Neviens nezin, kas ir tiesīgs to noteikt. Laikam tikai mēs paši. Tas kurš mīl, par mums ir kļuvis atbildīgs un devis mums iespēju dzīvot, dzīvot pilnībā. Dzīvot kā jau augstākai būtnei. Un ja mēs nododam – tad dodam tiesības nodotajam lemt, cik daudz no mums pašiem par to jāatņem. Varbūt tas iemācītu cienīt tos, ko mīlam, jo cieņas jēdziens jau ir izkropļots, pasaulē valda cieņa tikai pret naudu un varu. Lai cienītu dzīvību, visu dzīvo – tas ir jākpoj, bet mēs vairs nekopjam sevi, nemaz nerunājot par tiem, ko mīlam vai esam paņēmuši savā paspārnē.
Iespējams nāve pasargā no šī pasaules izkropļotā paveida, kurā vairs maz kam ir jēga. Tomēr vai esam tiesīgi lemt, cik daudz pasaulei dosim no tā, ko mīlam. Egoistiski paturot to tikai sev, savā sirdī un atmiņā, mēs parādam savu vājumu. To, ka nedalamies kripatā skaistuma, šajā neglītajā pasaulē. Mēs nevaram domāt tikai par savu labumu. Nav iespējams izdzīvot vienam uz pasaules, jo pasaule nevar iztikt bez mums, un mēs – bez tās. Bet varbūt tā ir tikai iedoma, ka pasaulei mūs vajag, un patiesībā tā ir pret mums vienaldzīga, un ir tikai garīga nepieciešamība – būt vajadzīgam, kaut ko nozīmēt. Laikam tikai tāpēc, ka pasaule mums neatbild, mēs tveram viens pēc otra, baidoties no vientulības, un vēlamies valdīt pār kaut ko, būt nepieciešamam.

Pati mīlestība var būt tikpat zemiska, cik cildena. Šajā mirušajā pasaulē mīlestība jau ir tik reta, ka esam gatavi ciest tās dēļ, tikai lai tā nezustu, paliktu pie mums un mums piederētu kaut kas vairāk, kā citiem. Bet mīlestība neizraisa sāpes pati no sevis. To izraisa mūsu pašu lēmumi. Nodot arī ir lēmums. Bet situācijas ir pārāk dažādas, lai noteiktu cildenumu vai zemiskumu tajās. Tikai iemācoties mīlēt patiesi, bez egoisma, mēs nespējam nodot. Vienīgi mēs nododam sevi mīlestībai, atdodoties tās valdzinajumam. Mīlestība mūs nogalina iekšēji un ir jāmīl ļoti spēcīgi lai brīvprātīgi atdotos kādam citam, kas nereti lems par tevi tavā vietā. Ir jāmīl bezgalīgi, lai nogalinātu sevi, jo neviena cita dzīvība mums neliekas tik dārga kā savējā, un ja mēs to atdodam – mēs novērtējam visu pārējo, kas ir dzīvs. Mēs aprodam zudušo cieņu, iegūstam jaunas sajūtas, kas dara mūs spēcīgus, mēs pilnveidojam sevi caur upurēšanu. Tomēr lemt par cita nāvi neesam tiesīgi, kamēr mums vēl ir savējā. Tu vari lemt tikai par dzīvīnu, kura ir atņēmusi tavējo. Varbūt tas tādēļ, ka mīlot vairākas dzīvības saplūst vienā. Jāsaudzē un jāaprūpē tā viena, bet nogalinot to, ko mīlam, mēs nogalinam sevi...

Tikai tad, ja esam gatavi mirt paši, mēs varam nogalinat to, ko milam patiesi, jo bez tā nekad vairs nespēsim dzīvot kā agrāk.
~ * * * ~

Posted by: ReD_FoXy Dec 31 2007, 01:12

Piedodiet par dubultpostu, bet man patīk runāt ar sevi.

***

Vai Tu zini, kā ir tad, kad līst?
Vai tad, kad saule spīd?
Šodien debesis rotā varavīksne. Ir saule. Ir lietus. Bet atkal nav labi. Cilvēkam laikam nekad nevar būt labi, nekad. Kad beidzot būs, ja arī vidusceļš nav gana?
Ko mēs gribam? Ko gaidam?
Un ko saņemam?
Nav sliktu apstākļu. Ir slikta attieksme.
Nejau pasaule mums pielāgosies.
Bet viņai, viņai vienmēr ir labi. Pat tad, kad sliktāk vairs nevar būt. Jo viņai ir viss.
Viss ir tik liels, ka pasaule baidās iet galējībās, sniedzot spožākās varavīksnes.
Šodiena ir viņas diena.
Tomēr dīvaini - pasaule nezin, ka viņai vienalga. Viņa. Gatava visam.
Vai tad pasaule vēl kaut ko var sniegt?

Posted by: Mimi Jan 6 2008, 01:24

es parasti nemēdzu lasīt šo foruma sadaļu, bet nejauši iegāju šajā topikā un izlasīju pēdējo darbu.
man ļoti patīk. tik daudz patiesu vārdu. Tāds filozofisks stils, I wonder.. :]
laikam mans komentārs ir vienkārši bezjēdzīgs, bet es tiešām esmu sajūsmā par tavu talantu, par to, cik labi tu proti uzrakstīt, tev tāda skaista runa. :3 sigh. turpini tādā pašā garā, es lasīšu. ^^

Posted by: ReD_FoXy Jan 6 2008, 01:29

Paldies, tavs komentārs mani patiesi iedvesmoja :3
Man jau likās ka neviens vairs nelasa, paldies tev par laiku ko izmantoji, lai izlasītu šeit rakstīto. <3

Posted by: Arts Jan 6 2008, 21:42

Less talk,more work!

Redzi,tagad tev ir vēlviens fans.Tā ka raksti!

Posted by: Misa Jan 7 2008, 01:59

mm... cik skaisti veidoti teikumi.
man vienmēr ir paticis lasīt šādus garadarbus, kā to par mīlestību, es tavai domai pilnībā piekrītu.
tev ir talats uz rakstīšanu es teiktu... turpini, labprāt lasīšu. <3

Posted by: ReD_FoXy Jan 7 2008, 22:28

AAgh, liels paldies par labajiem vārdiem! ^___^~!!
Iepriecinajāt...

~ * * * ~

Ir briesmīgi apzināties, kas ir bailes. Šī apziņa neko neuzlabo, tikai pasliktina.
Bailes ir tad, kad tu dzirdi savu sirdi tuvu pie auss čukstam, elšam un kliedzam līdz sāp.
Tad, kad dvēsele, kura mājo visā ķermenī, ir paslēpusies nelielā tā daļā, atstājot to neaizsargātu un viegli ietekmējamu pat mazākai vēja plūsmai.
Un tad, kad gaisma nekur vairs nav redzama, jo bailes tev aizklāj acis ar savu piķa apmetni.
Bailes ir pretrunas ar sevi, kad tu noliedz savus vārdus, darbus un principus.
Bailes esi tu pats, tavs atspulgs tumšākajā dzīves spogulī.

~ * * * ~

Posted by: Pakkun Jan 8 2008, 00:34

tāpat kā katram savi prieki, katram arī savas bailes
atgādināji filmu "the neverending story" tur arī bija šī spoguļu un baiļu tēma.

anyway. tātad sanāk, ka kamēr nezini kas tu pats esi, tu arī nezini bailes.

Posted by: Mimi Jan 9 2008, 14:55

Jā, mēs paši izveidojam savas bailes. Un tikai paši no tām tiekam vaļā. Bet vai spējam?

Patīk. ^^ vēl.!

Posted by: Erik4xp Jan 11 2008, 17:42

Bailes... *aplause*
Mana juutiigaa fantaaziija tika izkoshjljaata kaartiigi...
Viegli iedziljinaaties... un ieprieksheejie arii rulz...
Miilestiiba bija O.K. tik tajaa bija daudz pienjeemumu, taadi nekustina fantaaziiju... Apraksti gan koshljaa...
Kaa jau teicu... viegli iegrimt, lasu iisos gabalsu, jo nepatiik kad pazuud laiks.
By the way... keep going...

Posted by: Mai Jan 13 2008, 15:02

..shie iisdarbinji [izlasiijusi gan esmu ne visus, bet apsolos izlasiit] man patiik...

Posted by: Mimi Jan 18 2008, 00:20

Vai tu neturpināsi stāstu par Amberu un Sendiju.?

Posted by: Dead Star Jan 18 2008, 19:23

Lasa,lasa (: Tajos retajos brīvajos brīžos,kad tiek pie neta vispār un kad gribas kaut ko patiesi skaistu,tad ir tieši laikā. Lasa,indeed.

Posted by: dExIT Jan 26 2008, 02:14

Mca :* ( sorry abouth that )

Vispāŗ +favorite... ļoti patīkās

Posted by: ReD_FoXy Apr 10 2008, 18:25

* * *

Nekas dzīvē nav vienkāršāks par draudzību.
Atklātība.
Uzticība.
Nekas dzīvē nav sarežģītāks par mīlestību.
Atklātība.
Uzticība.
Abus vieno pieķeršanās un šķir bailes.
Atdoties, paļauties. Sniegt un priecāties.
Saule un mēness. Atšķirīgs laiks un nozīme, bet mājvieta viena - sirds.
Pārvarēt bailes, atvērt sirdi un paplašināt līdz bezgalībai.
Visums...
Atklātība.
Uzticība.
Un baiļu vairs nav.

10.04.2008. 12.44

Posted by: Pakkun Apr 10 2008, 19:56

ļoti trāpīgi. tā ir!

Posted by: antuanete Apr 13 2008, 17:37

eem.......esmu izlasiijusi tawus darbinus un paaris no tiem pat vareetu teikt ka man patiik ,,,,, visvairaak man lika aizdomaaties peedeejais .... vai tieshaam draudziiba ir vienkaarsha?..,,,, manupraat taa ir tikpat sarezgiita kaa miilestiiba, tikai nevienmeer tas ir saredzams ..manupraat jebkuras attieciibas starp diviem vai vairaak cilveekiem ir taads, kaa atsewishks maakslas veids kuru nav jaapaarzin un jaasauc vaardos bet gan jaajuut un jaaizprot....

(nezinu kas tas bija ... laikam jau emocijas mani paarnjeema )

Posted by: ReD_FoXy Apr 22 2008, 21:27

* * *
Sudraba mirdzums vislabāk ir pamanāms tumšākajā telpā, kur valda piķa melnas ēnas un klusums.
Vistumšākās ēnas valgmi vislabāk var novērtēt dienā, kad no svelmējošās saules acu skatiena nav patvēruma nekur.
Maigu un mīlošu rokas pieskārienu vislabāk var atpazīt tā miesa, uz kuras ir atpūties ne viens vien sitiens un dūriens.
Patiesāko vārdu vislabāk spēj izdiegt auss, kura pazīst melnāko un nekrietnāko melu vārdu smagumu.
Vislabāko cilvēku bīstas tikai vissliktākais.
* * *

Posted by: Mimi Apr 26 2008, 11:40

Ideāli.

Posted by: ReD_FoXy Apr 30 2008, 17:46

[Jan 17 2007, 18:33
* * *
Aiz grāmatnīcas plašā loga bija dzirdamas klusinātas ielas skaņas. Kāda mašīna, skaļi signalizējot, patraucās garām mazajam grāmatu veikaliņam, kad no Līnas pleca noslīdēja gara matu šķipsna. Viņa, degunu grāmatā iebāzusi, nespēja izlemt vai pirkt to vai nē. Nikolass, vērojot viņas lūpas tik nemanāmi, bet tomēr kustamies, kad viņa lasīja grāmatas iesākumu, noelsās.
- Kas vainas, Nik? Ja es nogurdinu tevi, tu jau vari doties mājās. Es tiešām gribu šo grāmatu, bet tāda summa...
- Nē, viss ir kārtībā. - puisis taisnojās ar smaidu uz lūpām. "Viss ir ideāli...'' Nikolass domās pabeidza teikumu, lai tas skanētu, kā viņš gribētu. Bet viņš tomēr neuzdrīktējās pateikt to skaļi, nevienam jau nav jāzin. Meitene viņām atsmaidīja ar savu brīnišķo smaidu un atkal pievērsās grāmatai. Ja vien viņš zinātu cik viltots ir tas smaids. Līnas acis atkal akli skrēja pāri rindiņām uz iedzeltenā grāmatas papīra, bet lūpas bez skaņas atkārtoja vārdus "Es tevi mīlu, es tevi mīlu, es tevi mīlu".
Pusstundu vēlāk noskanēja zvaniņš virs grāmatnīcas durvīm, ziņojot durvju atvēršanos. Nikolass izgāja uz ielas un pieturēja durvis, lai Līna, maisiņam čabot, var iziet ārā. Viņš vienmēr bija tik pieklājīgs.
- Paldies par aizdevumu, aizmirsu no rīta paņemt vairāk naudas līdzi lai pietiek grāmatai. Bet šodien biju izsalkusi kā vilks skolā, es rīt atdošu." - meitenes balss bija saldāka par cukura vati un dārgāka par zeltu.
- Nē, nevajag, iedosi man arī izlasīt un būsim norēķinājušies. Ar ilgajām pirkšanas nepirkšanas pārdomām iekārdināji mani. - Nikolass atbildēja. Viņu soļi skanēja vienotā ritmā, pa vidu ik pa brīdim iečabējās celefāna maisiņš. Pie krustojuma viņi pagriezās pa labi un vēl pēc dažiem soļiem Līna apstājās un pagriezās pret puisi.

- Nu, tad... līdz rītdienai? - viņas smaids bija spožāks par sauli. Daudz spožāks.
- Eem, jā.. Rīt gaidīsu tevi te. Līdz vēlākam! - Nikolass ar grūtībām novērsa skatienu no viņas smaida. Meitene viņam, kā vienmēr smaidot, pamāja un dēvās augšup pa parādes durvju kāpnēm. Pie paša pēdējā pakāpiena Līnas smaids nodzisa un viņa ieklausijās skaņās, lai no tām atšķirtu viņa soļus. Tos soļus. Bija ceturtdiena, 13. februāris. Neparasti silts laiks agrajam gada sākumam, saule jau sildīja un vējš bija kļuvis siltāks. Tas pieskārās viņas sejai, un mati viegli noplīvoja sekojot pieskārienam.

- Lī, mazā, tu atkal kavē. Nikijs jau gaida tevi kādu brīdi, pasteidzies. - viņas mammas balss paziņoja kā sievietes balss vilcienu stacijā paziņo par vilciena pienākšanu. Līna turot labajā rokā mapi, ar kreiso roku cenšoties uzstīvēt jaku uz pleca un aujot labo kāju kurpē, noņurdēja. Bija tik grūti izlemt vai vilkt sarkanos svārciņus vai tomēr nē. Izaicinoši īsi, bet atbilstoši šodienai. Meitene iemeta aci viesistabas logā no kura varēja pārredzēt mājas priekšpagalmu. - Nikolass atgrūdies pret nožogojumu gaidīja viņu. Īsa, nervoza nopūta un Līna pagrieza atslēgu un nospieda rokturi. Nikolass pagrieza galvu uz durvju pusi, izdzridēdams to čīkstoņu un sajutās kā ķieģeli pa galvu dabūjis. Līnas slaidās kājas bija kailas, mugurā īsi svārciņi. Sarkani. Viņa nekad nevilka svārkus. Meitene smaidīja, bet Nikolass jutās itkā šis smaids nebūtu veltīts viņam. Tik skaista būtne, un viņš to kā vienmēr pavadīs uz skolu. Viņš, neviens cits. Līna veiklā un nemanāmā kustībā jau bija viņam blakus.
- Aizver muti, vārna ielidos! - meitene viņu brīdināja māksloti brīdinošā balsī un sāka smieties, - Ejam..?
- Jā, ejam. - viņš, atguvies no šoka, atteica, un abi sāka iet, - Tu šodien labi izskaties.
- Kā, vai tad es parasti izskatos slikti? - Līna puisi ķircināja. Viņa zināja, ka viņš tā nedomā, tas vienkārši bija jāpasaka.
- Jā, vienkārši atbaidoši! Nezinu kur tādi kā tu rodas! - Nikolass uzspēlētā balss tonī vaibstījās un sabužināja Līnas matus.
- Disneilendā! - viņa iesaucās un abi sāka skaļi smieties. Pēc mirkļa vējš jau bija aiznesis pēdējās smieklu skaņas prom.
- Nu, cik rožu pušķus saņēmi? - Nikolass jautāja, kaut zināja atbildi. Katram puisim ir jāpārliecinās, ka viņš ir pirmais. Meitene juta piesarkumu tuvojamies vaigiem un pagrieza galvu prom no puiša, it kā lūkojamies uz koku pie kādas mājas. Minūti vēlāk karstums vaigos pazuda un viņa atsāka skatīšanos uz savām kurpēm.
- Kāpēc lai es saņemtu rozes? - Līna izlikās neko nezinam. Nikolass neatbildēja, viņi jau bija pie skolas.

Viņi abi iegāja vēstures kabinetā, kur viņiem notika pirmā stunda. Līna apsēdās blakus Elīzai, bet Nikolass solu aiz viņas. Līnas draudzene uzreiz sāka čalot un stāstīt kaut ko par savu jauno puisi, bet Līna neklausijās. Viņa māja ar galvu par visu un iesmējās ik pa brītiņam, lai blakus sēdošā meitene domātu ka viņa tiešām klausās. Nikolass tikmēr bija atliecies krēslā un vēroja putnus, kuri lidinājās ap skolas ozolu.
- Mīļā, tu iedomāties nevari, viņš ir tik foršs! Apsties ko viņš man uzdāvināja! - Elīza pastiepa savu patuklo roku zem Līnas deguna. Meitene nopētija smalko sudraba aproci. Viegli siltajā saules starā tā mirdzēja un Līnai mazliet skauda.
- Jā, tā patiešām ir jauka. - viņa klusi noteica.
- Bet protams, esmu pelnījusi tās labākās mantas, ja viņš grib mani noturēt. - Elīza teica, lepni pievērusi acis, un pat, to sakot, iztaisnoja muguru. Viņš tāpat viņu ilgāk par mēnesi nenoturēs, viņai viņš apniks, bet aproci viņa nekad neatdos. Noskanēja zvans.
- Tā, apsēžaties savās vietās, zvanu nedzirdējāt? - klasē, apkrāvusies ar papīriem, mapēm un mācību grāmatu, nervozā un ātrā solī ieslīdēja izstīdzējusī Miss Krova, vēstures pasniedzēja. Visi skolnieki viņu aiz muguras apsauca par vārnu, bet viņa tik tiešām vienai no tām līdzinājās. Kad Līna pirmo reizi redzēja viņu dusmīgi norājam kādu savu klasesbiedru, tiešām šķita, ka viņa tulīt saniknota izpletīs spārnus un skaļi ķērcot izlidos pa klases logu. Klases murdoņa pierima un viss ko varēja dzirdēt bija pildspalvu atsišanās pret galda pamatni vai klusi čuksti.
- Tātad, šodien runāsim par mūsdienu stāvokli Irākā un... - skolotājas monotonais balss tonis itkā izplēnēja un pārvērtās par lampas zummēšanu, kas ir tik pierasta, bet tomēr kaitinoša. Nikolass nedzirdēja ne vārda, ko teica Krova. Viņš manīja tikai krēslu čīkstoņu, krīta skrāpēšanos gar tāfeli, klusas, dusmīgas nopūtas.
- Un, ja Nikolass nebeigs atklāti sapņot manā stundā, viņam būs tā privilēģija uzrakstīt desmit lapaspušu referātu par stundas tēmu un pavadīt nedēļu pēcstundās. - puisis uzķēra skolotājas teikto un sarāvās.
- Es atvainojos, skolotāj. - viņš atvainojās un kārtīgi apsēdās krēslā, paliecies uz priekšu un skatienu pavērsis pierakstu kladei, kurā turpināja aklo skatīšanos uz neko. Līna pagrieza galvu uz aizmuguri un Nikolass pacēla skatienu. Viņi sasmaidījās un Līna atkal pievērsās pierakstiem. Nikolasa lūpu kaktiņos smaids uzkavējās arī pāris sekundes pēc meitenes skatiena, bet tad lēni izgaisa, kā izdziest svece, kad tā izdeg.
Stundu pēc stundas, pienāca pusdienu pārtraukums. Līna izslīdēja no klases, lai aizietu pie sava skapīša. Dēļ uztraukuma viņai nekārojās pat ēst. Viņa apstājās pie 69 skapīša, uzgrieza kodu un uzmeta skatienu uz pretējo sienu. Tur bija uzlikts plakāts par šīvakara Valentīndienas pasākumu skolas sporta zālē. Līna izdvesa knapi pamanāmu nopūtu, izmisušu un cerošu. Viņa pavēra skapīša durtiņas, bet tur viss bija kā parasti - grāmatas, dažas klades un matu ķemme. Līna paņēma literatūras kladi un aizslēdza skapīti. Jāatzist, ka meitene bija vīlusies. Viņa mirkli uzkavējās pie tā, kladi piespiedusi pie krūtīm un ar skatienu uz savām kurpēm. Jauniešu balsis un soļi gāja viņai garām un sajūta bija tāda kā nostaļģiska. Tad Līna pacēla galvu un viņa smaidīja. Viss bija kārtībā, vismaz viņa gribēja lai citi tā domā. Aizgājusi līdz klasei, viņa atklāja, ka tā bija tukša, ja neskaita Nikolasu. Meitene juta karstumu kāpjam no vēdera dzīlēm uz vaigiem un nolieca galvu. Viņa iesoļoja klasē un apsēdās savā solā.
- Visi ir sporta zālē, palīdz izlikt rotājumus, ja tas ir tas, par ko tu esi tik izbrīnīta. - viņš tai teica.
- Un kāpēc tu sēdi šeit, nevis palīdzi? - meitene paskatijās puisim acīs. Šis skatiens bija tāds kā naža asmens. Nikolass to nesaprata.
- Kāpēc lai es ietu un palīdzētu?
- Tu esi garš, tu varētu palīdzēt. - Līna izskaidroja.
- Aah, nu ja. Bet tad tu te sēdētu viena, es tev sastādu kompāniju. Nevaru atstāt tevi bez uzmanības, tevi var nozagt un prasīt atlīdzību un es šodien aizmirsu maku, neraža. - Nikolass plātījās ar rokām un sejā attēloja mātišķu skatienu, - Skat, un tev te kaut kas netīrs! - viņš izvilka no kabatas papīra salvetīti, ar mēli saslapināja vienu maliņu un metās pie Līnas vaiga. Meitene veikli izvairījās.
- Nik, tu esi āksts. - viņa smējās.
- Un lepojos. - viņš piemiedza ar aci. Mirkli bija klusums, tāds neveikls un gaidošs. Noskanēja zvans, klasē atgriezās pazudušie klasesbiedri un Līna pagriezās uz priekšu. Viņa pavera galda pamtni, zem kuras turēja grāmatas. Viņas acis lenām iepletās un lūpas pavēras pus izbrīnā, pus smaidā. Pa virsu grāmatām, baltajām lapām, pildspalvām un zīmuļiem bija sarkana aploksne. Nolaidusi galda pamatni Līna bija pieņēmusi aploksnes krāsu, vaigi mirgoja koši sarkani.
- Eu, Lī, kas ar tevi!? - Elīza iesaucās.
- Nekas, nekas, viss ir kārtībā, man ir tikai mazliet karsti. - sārtums pazuda kā ar roku noņemts, kad meitene pasmaidīja blakussēdētājai. Nikolass aiz viņas smaidīja.]

Vairāk kā gadu vecs. Nezinu bet gribejās pabeigt. Žēl ka tik izdevies darbs stāv bez beigām.

Viņš ievēroja, ka viņa sēž savā kreslā iešļukusi, dīvainā kārtā tas viņam kaut kā sagādāja prieku . Līnai likās, šī mācību stunda ilgst mūžību, viņa ielūkojās pulkstenī ik pēc minūtes, bet tā vien gribējās ātrāk uzzināt no kā tas ir, kapēc tā vēstule tur stāv un kas tajā varētu būt rakstīts. Meitene nodevās domām par to un galu galā nosprieda, ka kāds noteikti tur būs ielicis kļūdas pēc, vēloties iepriecināt kādu, kas noteikti nav viņa. Puisis viņai aiz muguras ievēroja pakāpenisko satraukuma un apmulsuma zudumu.
Līnu pārsteidza zīmīte, kura nosēdās uz viņas galda. Viņa pie sevis nolamājās, pameta skatu atpakaļ uz Nikolasu, kurš knapi valdīja smieklus. Viņa atvēra lapiņu.
''Kas tad notikās? Pēdējo desmit minūšu laikā uz tevis manāms vairāk emociju, nekā no manis visa gada garumā.'' Līna paņēma pildspalvu un uzskricelēja atbildi.
''No kā tu to noteici, manas muguras?'' Puiša uzacis viegli piepacēlās.
''Jā, tā runā ar mani.''
''Forši. Tad jau es varu nerunāt.'' Uz nākamo Nikolasa zīmīti viņa neatbildēja.
Kad beidzot atskanēja zvans, visa klase steigā pazuda, tikai Nikolass uzkavējās pie durvim gaidot Līnu, kura nesteidzās liekot mantas somā.
- Gatava? - viņš ievaicajās.
- Tu vari mani negaidīt. Tiešām. - viņa atbildēja. Līna negribeja atvert sarkano aploksni viņa klātbūtnē.
- Man tas nesagādā grūtības, pietam mums, man liekas, ir pa ceļam... - viņš sāka smaidīt un nepabeidza teikumu. Meitene aizvēra acis, nopūtās un aši izvilka vēstuli no galdapakšas cik ātri un nemanāmi vien spēja.
- Mīlestības vēstules? - Nikolass pārsteigts jautāja. ''Sasodīts...'' Līna nodomāja.
- To kāds noteikti ir ielicis kļūdas pēc. - bija puiša kārta noelsties.
- Nu, skaties. Iesaku izlasīt. - viņš teica.
- Jā, nāksies, jo īstās īpašnieces vārds noteikti ir iekšā. - viņa atbildēja un ielika to somā. Iestajās klusums, bija dzirdami tikai abu soļi skolas gaitenos, tad uz asfalta. Parādijās arī mašīnu radītie trokšņi. Nikolass tik ļoti gribēja ko teikt, bet nezināja ko.
- Man bail to atvērt. - meitene klusi atzinās.
- Jā, tā noteikti tev iekodīs. - Nikolass teica.
- Nopietni, Nik. - Līna nopūtās.
- No kā tu baidies? - puisis vairak pieklājības, nekā intereses pēc pajautaja.
- Es nezinu, man vienkārši... A ja nu... Man nav ne jausmas, ko... Un kas... - viņa nespēja līdz galam pabeigt nevienu teikumu. Nikolass savilka rokas dūrēs.
- Lī, tā ir no manis. - Līnas acis iepletās un vaigi atkal jau kļuva sārti.
- Draudzīgs apsveikums? - viņa centās pajokot. Viņš knapi valdija dusmas, sašutumu un vēlmi pazust zem zemes.
- Vai tu nāksi ar mani uz balli? - Nikolass vaicāja, apstajies un skatoties uz savam kurpēm. Viņš ielūkojās viņas pārsteigtajās acīs. Tikai viņš nezināja, ka viņa netic savai laimei.
- Nik... - Līna iesaka un sniedzās pēc vēstules somas dziļienē, kamēr puiša ais meklēja patvērumu otrā ielas pusē.
- Tu vari neiet, ja nevēlies. - viņš teica. Līna iesmējās. Un iedeva viņam vēstuli.
- Es iešu, bet tev jaizlasa tas, ko tur ierakstīji. - viņa smaidīja. Nikolass nespeja neatbildēt viņas žilbinošajam smaidam ar savējo. Skatoties viņai acīs, viņš saplēsa vēstuli.
- Tas ko es jūtu pret tevi, - viņš atbildeja, - bet es tev pats to šovakar pateikšu. - viņi bija gandrīz pie Līnas mājas durvīm. Līna nezināja, ko darīt, ko teikt. ''Lieliski, es visu laiku tagad domāšu par to kas tur bija rakstīts...'' bija viņas vienīgā doma.
- Tiksimies vakarā, skolā. - Nikolass teica un pieliecās, iedodot viņai vieglu un gandrīz nemanāmu skūpstu. Kad viņs atliecās atpakaļ, Līnas seja bija sarkanāka kā jebkad. Viņš sāka smities savos medainajos smieklos. Meitene sašķobīja seju un sakrustoja rokas virs krūtīm.
- Nepūties. - atskanēja viņa vārdi pa gabalu un Nikolass pamaja apmulsušajai meitenei. Viņa pasmaidīja un pamāja pretī.

Līna iesoļoja tumšajā skolas zālē, kuru nevareja atpazīt no pirmā acu uzmetiena, jo visas sienas bija noklātas ar sārtiem adumumiem un visur mētājās balti un sakrani baloni. Viņa jutās tik laimīga.
- Tu izskaties lieliski. - viņa sajuta Nikolasa elpu sev uz kakla. Viņa pagriezās.
- Sveiks. - viņa apmulsusi teica.
- Sveika. - viņš paņēma viņu aiz rokas, - Kā jūties?
- Lieliski. Tu?
- Labak nevar būt. - viņa smaids bija žilbinošs. Līna pirmo reizi mūžā redzēja viņu melnā uzvalkā. Baltais krekls nebija līdz galam aizvērts, viņa zeltainā āda likās tik neierasta. Līna nožēloja, ka uzvlika savu vienīgo kleitu. Toties Nikolass jutās viegli uzjautrināts, redzot viņu tik meitenīgu un piemīlīgu.
- Un tagad tu ar mani dejosi. - puisis paziņoja, pretī saņemot klusu un neapmierinātu ņirdienu no Līnas. Nikolass sāka smieties un aizvilka meiteni uz zāles vidu, kur viņus pavadīja neskaitami pārsteigti skatieni, bet viņus tas neuztrauca.
Viņi viens otru nelaida vaļā visu vakaru, kuru pavadija kaut kur starp dejām, smiekliem, skūpstiem un laimi. Abi klusībā lūdzās, kaut šis vakars nekad nebeigtos, lai gan viņiem pieder gan šis, gan katrs nākamais vakars. Nebija steigas, tikai lēna un melodiska mūzika skolas zālē.

Posted by: Mimi May 2 2008, 22:00

Akdies, ku mīļi, sirsnīgi.. āw.
Ji, tev ir talants, tik liels, un es gribu tikai teikt - vēl un vēl tavus darbus, jo tiešām ir patīkami lasīt tavus īsdarbiņus

Posted by: ReD_FoXy May 13 2008, 17:50

Atmiņas.

Viņa sēdēja savas istabas tumšākajā stūrī, pievilkusi slaidos un viegli brūnos ceļus pie zoda, baidoties no tumsas un paša stūra kurā atradās.
- Es tevi mīlu... - kardinoši un saldi kā cukurs noteica balss kaut kur tumsā. Viņa centās apvaldīt izmisušu spiedzienu, kas lauzās laukā no viņas lūpām.
- Tu taču pati to zini... - balsī bija jūtams smaidz un, lai gan neko nevarēja redzēt, viņa zinaja, ka viņš pārvietojas. Pietam tuvak viņai.
- Es... - viņa sajuta rūgteni saldo ķermeņa aromātu noplīvojam cietajā un stīvajā istabas gaisā.
- Tevi... - viņa aizspieda acis ciet tik ciesi, cik vareja, lai laukā netiktu milijoniem asaru, ko viņa varētu izraudāt.
- Mī... - karstas asaras tik un tā plūda pār vaigiem.
- ...lu... - viņa aizspieda ausis par vēlu, bet ausīs zvanīja klusie un kaķa murrāšanai līdzīgie smiekli. Vēja vēsumam līdzīgs pirkstu pieskāriens pārsteidza negaidītu viņas ceļa virspusi un tad noraudāto vaigu.
Tikai vējš, ilgas, asaru sāļums un vientuļa meitene istabā.
Vairs nekas.
Atmiņas.

* * *
Brīvība.

Viņš vienmēr atradās ēnās, nostak no citiem, tik cēls un graciozs, bet tomēr vientuļš. Viņa āda atgādinaja nekad neaiztiktu sudraba samtu, kuram nav pasaulīgas vērtības. Kustībās atspoguļojās nosvertība, miers un klusums.
Viņa vienmēr bija noslepumaina, tik pievelkoša, bet atturīga. Acu skatiens baidīja un caururba, bet smaids apžilbināja. Viņa speja runāt ātri un asi, bez mazākās piepules precīzi un tieši kā likums.
Abus vienoja neizmērojams gara un rakstura spēks, kura izpausmes neatkārtojās.
Šādi cilvēki aizsak revolūcijas, karus un vienošanās.
Izlemj vai ieņemt, vai sagraut pasauli.
Darbojas tikai pēc sava prāta un ieskatiem.
Neapturams un neietekmējams pasaules dzinējs un draudz tai, jo var ar to sadarboties, cik tai pretoties.
Šādiem cilvekiem pieder viss.
Bet šiem diviem.
Viņi piederēja viens otram.

* * *
Makets.

- Tēvs, atdod man spārnus. - viņa aste noplīvoja vieglajā gaisā kā pātaga. Viņš pacēla vienu uzaci, bet neko neteica. Lucifers nelūgts apsēdās baltajā ādas krēslā un virpinaja aso astes galu garajos, slaidajos pirkstos.
- Man to nav, - Viņš vieglprātīgi skaidroja, pievērsies papīriem, - pazaudēju.
Lucifers pasmaidīja, atklajot balto zobu rindu.
- Pazaudēji? - viņš pārjautāja, viegli uzjautrināts.
- Jā.
Iestājās klusums. Viņš šķirstīja papīrus, centās izlikties garlaikots. Lucifers jau vēlējās kaut ko teikt un bija pavēris šaurās lūpas.
- Atnes man kafiju. - Viņš pavelēja.
- Atdod man spārnus. - abiem nācās ieskatīties otra acīs - Lucifers piemiedza savas ugunīgās, kamēr Viņa baltās uzacis pacēlās vēl augstāk. Lucifers klusi iesmējās, skatoties uz gleznu aiz Viņa muguras. Tajā Viņš saudzejoši bija aplicis rokas ap Lucifera brāļiem, bet Lucifers pats sēdēja vidū.
- Es zinu, kur ir mani spārni, - Lucifers caur smaidu novilka, - un tu arī.
Viņa acis izbrīnā iepletās, bet Lucifers jau bija piecēlies kājās.
- Neesi pelnījis. - Viņš izmeta.
- Labi, dari kā zini, bet tavs mazais... makets aizies bojā arī bez manas palīdzības. Līdz vēlakam, tēvs. Ceru, ka līdz tam laikam būsi iemācījies melot vai noliksi spārnus citur.
Durvju aizciršanās skanu pavadīja Viņa nopūta.

Atvainojos, ja ir pareizrakstības kļūdas.
Enjoy.

Posted by: ReD_FoXy May 15 2008, 21:29

Saruna.

Es stāvēju krustcelēs kopā ar Gabrielu, skaistu jaunieti ar sievišķiem sejas formām, zletainam matu cirtām un slaidu augumu. Gabriels man uzsmaidīja. Es vel nespēju saprast, kapēc citi cilvēki nepievērsa uzmanību mana pavadoņa baltajiem un spēcigajiem spārniem, tāpēc atbildeju ar visai vārgu un apmulsušu skatienu.
- Tu esi enģelis. - es teicu.
- Es esmu enģelis. - Gabriela zēnišķā balss atkārtoja manus vārdus. Vējš noplivināja viņa uzvalka melnās žaketes apakšmalu.
- Un mēs esam krustcelēs. - es konstatēju simto reizi.
- Tiesi tā. - Gabriels maigi kā pirmā pavasara zālīte noteica. Es pacēlu kreiso roku, lai pakasītu deniņus, un tad atkal palaidu to nejūtīgu un atbrīvotu karāties man pie sāniem. Vējš itkā speciāli spēlējās ar Gabriela matiem.
- Man ir jāizvēlas. - es teicu un Gabriels atzinīgi pamaja. Es novērsos no enģeļa un centos saprast.
- Es visu mūžu esmu centies izvēlēties pareizos ceļus, labākās iespējas. Un tagad atkal jāizvēlas, pat ja zinu, ka nekad neko pareizi izvēlējies neesmu? - es vaicāju Gabrielam. Viņš pasmaidīja.
- Uztver to kā nelielu... kontroldarbu. - bija atbilde. Es atkal novērsos. Manas domas klīda pie viņas, manas mīļotās, kuru es pievīlu.
- Hmm... - es izdvesu, klīzdams pa atmiņu mākoņiem.
- Tu vari iet uz priekšu. Dzīvot no jauna. Uz atpakaļu - maldīties pa savas neizdevušās dzīves katakombām, dienu no dienas. Tad, protams, uz labo vai slikto pusi. - Gabriels skaidroja, lūkodamies pa labi.
- Tu gribeji teikt kreiso pusi. - es izlaboju.
- Es pateicu to, ko biju domajis teikt un savos vārdos neesmu kļūdījies. - viņš atbildēja, kad bija ieskatījies manu pelēko acu dziļumos.
- Bet kapēc man jāizvelas? - es pēc mirkļa vaicāju. Gabriels neatbildēja, bet skatījās uz mani tā, itkā es nebūtu pabeidzis savu teikumu.
- Es gribu teikt, vai tad šo ceļu nenosaka dzīves laikā paveikto darbu skaits? - es izskaidroju, reizē vaicādams.
Gabriels ilgi klusēja un maigi skatījās uz mani. Kā uz savu paša dēlu. Vai mājdzīvnieku.
- Tu esi tāds kā strīdīgs gadījums. - viņš beidzot teica. Es vaicāju, kādēļ tā, jo biju izmisis neveikt šo izvēli.
- Kā lai tev to paskaidro? - Gabriels nocuksteja un pielika pie zoda kreiso roku. Es nopratu, ka viņš domā. Gāja laiks un pūta vejš, tagad jau stiprāk.
- Tu esi dzīvojis savu dzīvi apkalpojot citus, piepildot vinu velmes. Un tātad piepildot citu likteņus. - Gabriels, smaidīdams par savu izdomāto atbildi, man teica.
- Un nepiepildījis savu. - es pabeidzu. Gabriels atkal brīdi klusēja.
- Tāpēc tev tiek dota šāda... priekšrocība. - viņš glaimoja. Es novērsos vēl pēdējo reizi, lai domātu. Uz šo enģeli skatoties, domāt bija neiespējami.
- Un kur mēs esam? - es vaicāju.
- Dvēseļu krustcelēs, - Gabriels teica, - vietā, kur tava dvēsele piedzima un eksisteja.
Es saviebos, bet vējš no tālienes atnesa vienu čukstu.
"Piedod."

Posted by: Misa May 15 2008, 21:42

baigi jauki uzrakstīts. kaut man būtu tāda iespēja sākt dzīvi no jauna, vai kaut vai izdzīvot pagājušo pusgadu savādāk. ; ; diemžēl dzīvojam tikai vienreiz. ^^;
labs enģeļa apraksts, un vārds arī ļoti piemērots.

Posted by: ReD_FoXy May 15 2008, 21:44

SanQ
Varbūt nesaprati ideju, bet nu labi, jā, kaut nu mēs visi arī dzīvē varētu lietot Backspace podziņu.

Posted by: Misa May 15 2008, 21:52

ideju sapratu, bet posts bij nedaudz beztēmā. ;D

Posted by: Pakkun May 15 2008, 21:57

es teikšu, ka darbs ir pietiekami tēlains, lai katrs tur saskatītu, ko grib. cik esmu manījis, meitenēm tā ir liktenīga kaite. (jā, lādējiet mani, feministes!XD)

Posted by: antuanete May 19 2008, 00:41

visvairaak man patika " briiviiba" interesanti aprakstiits un ar juutaam

Posted by: kahi May 27 2008, 01:13

hmm, viennozīmīgi, darbā par Līnu, labāks bija pirms pāris gadiem rakstītais. izteikti daudz māksliniecisko izteiksmes līdekļu. salīdzinājumi bieži smacē ar savu klātbūtni.
tev piemīt tā pati īpašība, kas reinikam un freimanim - rakstīt par un ap un nepateikt neko. ak, cik daudz gan tukšas dziesmas ir bijušas, lai gan visu laiku runa ir par tēmu.
darbi ar luciferu un gabrielu ir labi. laikam tāpēc, ka man patīk tādas bībeliskas zaimošanās. he, he, he.
tu noteikti varētu rakstīt romānus, īsu tēmu izvilkt pāris simt lappusēs.
good luck!

Posted by: ReD_FoXy Aug 24 2008, 15:15

Ir doma ielikt šeit savu jauno darbu, kas ir puspbeigts, bet vismaz viena daļa no piecām ir pabeigta, bet nezinu vai ir vērts, es vēl par to padomāšu un tad jau redzēs, kas notiks, jo šeit tāpat ir nāves klusums, pat ja kaut ko ielieku. Un man tas nekur neder, jo vajag kritiku, kura palīdzētu izlabot trūkumus.
Nezinu. Gan jau izdomāšu.

Posted by: ReD_FoXy Sep 23 2008, 20:49

Negaidu dižu atsaucību, bet būšu pateicīga par ieteikumiem un veselīgu kritiku, lai spētu uzlabot trūkumus (pieturzīmes neskaitās).
Lieku savam priekam, jo dievinu tomēr šo darbu.

(nosaukuma pagaidām nav)

Pirmā daļa.

I


Ir viens jautājums, kuru man jautā vienmēr.
„Kāda ir paradīze?”
Un es nekad nemāku uz to atbildēt, jo es nekad tur tā īsti neesmu iejutusies. Es spētu atbildēt, ja man patiktu tur. Nekad neesmu centusies paturēt atmiņā ne to kā tur izskatās, ne to kas tur notiek. Es paradīzē vienmēr esmu izvairījusies no tur ierastā dzīves ritma, pat ieturot savu personīgo, mazo pasaulīti nostāk no visiem. Nekad neprasiet man kāda ir paradīze. Tas man sagādā galvassāpes.
„Gabriella? Tu dzirdi?” es pēkšņi pamodos kā no sapņa. Eva bija pieliekusies man pavisam tuvu, ieskatoties manu zeltaino acu dziļumos. Es nofiksēju savu skatienu un novērsos no cilvēka man pretī, pievēršoties preču kārtošanai, kuras laikā acīmredzot aizsapņojos.
„Piedod.” es teicu. Meitene noelsās, atgrūda matus sev no pleciem un asi manu acu priekšā pielika krāsainu papīra lapu.
„Tad tu nāksi vai nē? Tas katrā ziņā būs lielisks koncerts, es zinu! Un, ja tu nenāksi, tu ļoti, ļoti nožēlosi, jo es visu nākamo nedēļu taisos par to vien runāt, kā man...” viņa sāka nebeidzami vāvuļot un man likās, ka mana galva tūlīt uzsprāgs, ja vien viņa nebeigs. Tas ir dīvaini cik ļoti esmu pieradusi pie cilvēkiem, cik ļoti man viņus vajag, lai gan es lielās masās viņus ciest nevaru. Un Eva pati jau bija tikpat neizturama kā vesela nācija cilvēku.
„Paprasi man, pirms darba dienas beigām, labi?” es pasmaidīju savu visgaišāko smaidu Evai un atkal pievērsos darbam. Es necietu savu darbu. Es necietu gandrīz neko šeit, bet tomēr te bija labāk. Es esmu viena no Dieva ercenģeļiem, bet man apnika mūžīgā dzīve paradīzē starp liekulīgajiem svētajiem un grēciniekiem, kas augstprātīgi centās izlikties, ka pacieš viens otru. Tas ir tas pats, kas visu dienu ostīt vecas zivis. Kad man bija apnikusi dzīve starp viņiem, es nodevos apcerei vientulībā, mazā paradīzes nostūrī, līdz garlaicīgi palika arī tur. Man vajadzēja kaut ko jaunu, aizraujošu. Neredzētu.
Zeme. Jā, tas bija tas, kas vajadzīgs. Nevienu tāpat neinteresēja, ko es daru viena, tālākajā paradīzes galā, kāpēc lai interesētu tas, ka tur nemaz neesmu? Es to visu izlēmu tik ātri, nekad savā mūžā nebiju tā darījusi. Man palika bail no tās idejas, no vienkāršības un reālisma tajā. Un tomēr tā mani tik ļoti valdzināja, ka nekavējos ne mirkli. Vispirms es pāris reizes nolaidos, lai pārliecinātos, ka manus spārnus mirstīgie neredz, es tos plivināju, kratīju, izpletu – nekādas reakcijas. Viss bija izlemts – es došos dzīvot uz zemes.
Es sāku dzīvot mirstīgo pasaulē ap 19. gadsimtu, godīgi sakot, nekad neesmu pievērsusi uzmanību gadiem. Tā dzīve bija vienkārša un teatrāla – es biju, kas velējos un kad vēlējos būt. Viss bija tik lieliski. Pasaule modernizējās, viss mainījās un tas bija tik aizraujoši. 100 gadus vēlāk pirmo reizi es sajutu Dieva aicinājumu pie sevis. Tādu kā velkošu, magnētisku sajūtu, kas sauc uz augšu. Bet es pretojos, jo bija tik daudz kas, ko es vēlējos apgūt – zinātne, literatūra, vēsture. Es nevarēju to visu pamest. Un tā es saradu ar mūžīgo aicinājumu, nekad nedodoties augšā.
Darba diena bija galā, mēs aizslēdzām veikalu. Eva nodarbojās ar signalizāciju, kamēr es aizpīpēju cigareti un izbaudīju nakts dzestro gaisu, izgaršojot rudens pirmās pazīmes. Es zināju, ka mirstīgā tūlīt atkal man uzbāzīsies ar savu koncertu, bet es vēl joprojām nezināju, ko atbildēt. Es izpūtu dūmus lēni, tā it kā tie būtu pēdējie.
„Nu tad...” viņa iesāka.
„Es būšu. Deviņos pie ieejas. Ja tu kavēsi, es aiziešu.” es teicu un ievilku vēl vienu lēnu dūmu. Eva pamāja un pasmaidīja. Es viņai veltīju vēl vienu savu apžilbinošo smaidiņu.
„Sarunāts!” viņa atbildēja un devās uz savu autobusa pieturu, bet es devos uz pretējo pusi. Es gāju un domāju, kāpēc piekritu apmeklēt pasākumu, kas noteikti man nepatiks, ja es pat nemāku novērtēt mūziku, nekad to īsti neesmu klausījusies vai iemīļojusi. Es nesapratu kāpēc un tas mani dzina izmisumā, paranojā – es gribēju saprast un izprast visu. Tad kāpēc es negribēju izprast mūzikas skaistumu? Es nopūtos. „Ak Dievs, kādas galvassāpes.” Galvā iegaudojās mazais signāls, Dieva ieliktais „čips”, Viņa varas zīme pār mani. Es saviebos, pakasīju galvu, iztaisnoju muguru un izpletu spārnus. „Es neiešu mājās. Piedod.” Es iegriezos tuvākajā šķērsielā un pacēlos spārnos, lai izbaudītu īso vientulības mirkli, kas man šovakar atlicis.

Posted by: Rika Sep 23 2008, 21:40

Red foxy-samaa~~!
Kārtējais fantastiskais gabaliņš,ko gribas lasīt vēl un vēl.Paldies!
Kritikas no manas puses nebūs,jo man patika,pat ļoti.Parasti kritizēju tikai dzeju X)

Posted by: ReD_FoXy Sep 23 2008, 23:08

Paldies, bet tā ir 1/10 no visa kas būs.
Paldies par viedokli, tiešām prieks, ka patīk.

Posted by: Pakkun Sep 23 2008, 23:30

visā visumā ļoti jauki, bet dažas(2) nelielas kļūmītes sakarā ar vārdu izvēli. uz kurām es, protams, norādīšu.

sākumā stāsta varone "ietur savu mazo pasaulīti nostāk". ļoti neskan tieši vārds "ietur". kaut ko var turēt nostāk vai paturēt nostāk, bet ie- un turēt neiet kopā, ja vien mēs nerunājam par maltīti.

beigās ievēroju "apžilbinošo smaidu". žilbinošs smaids var apžilbināt, jā.. uz ko tādā gadījumā ir spējīgs apžilbinošs smaids?

Posted by: ReD_FoXy Sep 23 2008, 23:37

Liels paldies par labojumiem,ņemu vērā (ieturēt pārtapa par izveidojot, apžilbinošs par žilbinošu).
Vot sitas bija noderīgi, citi ko tādu nepamana.

Posted by: edg Sep 24 2008, 02:24

Ne visi padomi ir patīkami.

Pavisam godīgi teikšu, ka nespēju to izlasīt... Kā var tik daudz reižu atkārtot "es"? Kaut kāda egocentriska garša klāt uzreiz.
Un es nekad nemāku uz to atbildēt, jo es nekad tur tā īsti neesmu iejutusies. Es spētu atbildēt, ja man patiktu tur. Nekad neesmu centusies paturēt atmiņā ne to kā tur izskatās, ne to kas tur notiek. Es paradīzē vienmēr esmu izvairījusies no tur ierastā dzīves ritma, pat ieturot savu personīgo, mazo pasaulīti nostāk no visiem. Nekad neprasiet man kāda ir paradīze. Tas man sagādā galvassāpes.

Un kas tā par pārvārdību?
"Un es nekad nemāku uz to atbildēt". Uz ko ir uzsvars? Ja uz "es nemāku", kāpēc ne vienkārši "Un es nemāku uz to atbildēt". Jo tagad tas "nekad" spiež aizdomāties par tiem "kad" - kad varētu, kaut teorētiski. Tā, it kā tu mēģinātu pateikt, ka vēlies kādu reizi mācēt. Ja tā, kāpēc uzsvars nav uz "nekad" kā teikumā "Nekad nemāku uz to atbildēt". Pašlaik tavā teikumā ir uzsvars gan uz "es nemāku", gan uz "nekad nemāku", un es, pavisam normāls shifted lasītājs, jūku prātā, nesaprotot, ko īsti tu tu gribi pateikt - kāda īsti ir teikuma jēga? Pateikt visu, kas uz sirds var viegli - grūtāk tā, lai visi var iejusties, ar kaut ko asociēt, izprast, kas tev svarīgi.
"Es spētu atbildēt, ja man patiktu tur". Ja vienā teikumā ir gan "es", gan "man", es gribu uzreiz domāt, ka tu vēlies pateikt, ka tieši tev kā indivīdam, kā izņēmumam nepatīk paradīzē. Bet, ja tu esi nevis kā parasti cilvēki rakstījusi "man tur patiktu", bet "man patiktu tur", t.i., esi izcēlusi vārdu "patiktu" pirmo, nenoliedzami tu gribi izcelt arī vārdu "patiktu". Un atkal es jūku prātā! Vai tu gribi pateikt, ka TEV nepatīk paradīzē, vai to, ka tev NEPATĪK paradīzē? Kas tev ir svarīgāk - individualitātes izcelšana vai nepatikas? Jo, galu galā, ja tu uzsver visu pēc kārtas, es tā arī nesaprotu, kas tev svarīgs, un es nespēju iejusties tavā tēlā nemaz. Tēls bez viedokļa ir garlaicīgs tēls. Mainīšu domas tikai pret pretpiemēru (vēlams filmu, grāmatu man nebūs laika izlasīt).

Es varētu turpināt, līdz tu mani ienīstu.

Posted by: ReD_FoXy Sep 24 2008, 16:20

Principā jā, divi no galvenajiem tēliem ir egocentriski, šis vēl ne tik ļoti. Kā var savādāk izteikt kaut ko par sevi stāstītu, uzsverot SAVAS emocijas? Varbūt var, es vienkārši nevaru/nemāku/negribu, bet tā, kā es to esmu rakstījusi, tā es to esmu domājusi. Es rakstot ik pa gabalam dodu apm 7 cilvēkiem to lasīt, dažādiem cilvēkiem, lielākā daļa no viņiem viens otru pazīst tikai no tā, ka es par tiem stāstu, tātad objektīvi, neatkarīgi viedokļi. Protams visi uzreiz kliedz, ka super, urā u.tml., bet es speciāli uzsveru jautajumus par to vai var izjust tēlus un apkārtni. Nedomā, ka tas ir ar pirmo reizi rakstīts darbs, tur viss ir vismaz 2 reiz pārrakstīts un pārdomāts.

Vieglāk būtu, ja tu uzdotu jautajumus, konkrētāk. Piemēram - kāpēc tik daudz lietots ''es'', ''man'' utt. (tu kaut kā līdzīgi to darīji, bet anyhow). Tas liktu man atbildēt, aizdomāties un varbūt pašai vieglāk izprast kļūdu/neskaidrību, lai es ne tikai izlabotu, bet arī izprastu kļūdu un mācītos no tās.

Un par tiem uzvariem, vai nevar būt tā ka uzsverti ir abi? Piemēram. "Es spētu atbildēt, ja man patiktu tur."
es spētu - atsauce uz to ka viņa nespēj, bet iekļauta varbūtība;
ja man patiktu tur - palīgteikums, kas izskaidro varbutību, ja MAN PATIKTU tur. tieši viņai un tieši tur. Vai tā nevar būt un tas ir pilnīgi garām?

Posted by: edg Sep 25 2008, 00:50

Protams, var, bet visu uzsvērt ir bļaut.

Par tiem "es". Ir taisnība, ka, ja lēni lasa, viņi netraucē, un arī nenoteiktos uzsvarus daudz vieglāk uztvert. Bet tas stāsts man ne par ko nelasās lēni. Teikumi, kas neļauj apstāties, palīgteikums aiz palīgteikuma. Pārpilni īsu, vienkāršu palīgvārdu, bez jūtamas nozīmes, kuriem lēcot pāri, pārlec arī svarīgām lietām. Ir tādi cilvēki, kas sarunās ber viegli uztveramus jēdzienus vienu aiz otra, un reizēm iemāna vidū vārdu, kuru nedod dievs nepiefiksēt un neiedziļināties - jo visa saruna no tā būs atkarīga, bet uzsvērts tas netika. Tādus cilvēkus vai nu kaut kā galopā jāklausās, vai jāpiespiež sevi iedziļināties katrā vārdā. Apgrūtinoša klausīšanās reti ir izklaide.

Manuprāt, ir divi galēji veidi, kā izteikt savas domas. Viens ir bērt brīvi, kas uz sirds, viegli saprotamā tekstā, atkārtojoties un nežēlojot vārdus. Bet es nezinu, cik profesionālam tad ir jābūt, lai pirms iepītu neapejami sarežģītus jēdzienus piespiestu lasītāju samazināt tempu. Grāmatu tādā valodā neesmu lasījis, un diez vai gribu - tik daudz vārdus jāizber cauri galvai... kurā brīdī, lai es ieslēdzu savu iztēli bez tīras rakstītā zen-iskas izjušanas? Tikai pēc nodaļas izlasīšanas?
Otrs būs rakstīt tā, lai negribētos lasīt ātri - lai nemaz nevar paspēt ieskrieties, līdz parādās kaut kas, par ko jāpadomā.

Example for Your Majesty:
Un es nemāku uz to atbildēt. Ja man tur patiktu, noteikti spētu atbildēt, bet tā nav. Nekad neesmu tur īsti iejutusies. Viss, kas tur notiek, kā izskatās... kam tas ir svarīgi? Noteikti ne man - ne tagad, ne agrāk. Vienmēr esmu izvairījusies no paradīzes ierastā dzīves ritma. Tā ir mana mazā, personīgā pasaulīte, kurā dzīvoju, nost no visa, visiem. Nekad neprasiet man, kāda ir paradīze. Tas man sagādā galvassāpes.

Hmm, pēc tam, kad uzrakstīju, secināju, ka uzrakstīju pārāk pašpārliecinātu versiju. Tava versija bija kā skaidrošanās, ko es pazaudēju. Negribu pārrakstīt, ideju tu tāpat saprati.

Posted by: ReD_FoXy Sep 25 2008, 07:20

Kad grib atrast kur piesieties, tad noteikti atradīš, un tu to dari. Nelasi ja tev ir grūti, negribu tevi apgrūtināt, lai lasa tie kam viegli, izsaka savas domas, norāda uz kļūdām.

Un tas nav stāsts, tā būs grāmata. Šī bija pirmā nodaļa.

Posted by: Pakkun Sep 25 2008, 09:23

vakar stilistikā stāstīja, ka runāt vienkāršā valodā, lai visi saprot, ir grūtāk nekā domu sarežģīt un pārāk izpušķot. kā tur bija.. runā/raksti ar domu, ka jāpaskaidro idiotam, bet domā gudri.
rakstniekam ir jāparūpējas tieši par to, lai doma nevarētu tikt pārprasta un messidžš plūstu skaidri kā strautiņš pār staburaga virsmu. būtībā, tavi lasītāji ir idioti, bet tev jāprot vārdi izvēlēties un sakārtot tā, lai viņi saprastu tavu gudro domu.

Posted by: edg Sep 26 2008, 01:53

Piesieties var visam, jājautā - kāpēc tieši tev? Protams, ka var nelasīt, ignorēt, piekāst, pat slavēt.
Tev ir vairāki rakstīšanas stili. Es saku, ka man šis nepatīk, un daru to tieši un uzbāzīgi. Laikam ceru uz tiem pārējiem.

P.S. Pakkun, rakstnieks tāpat kā mūziķis var būt gan Reiniks, gan Wiesturz. Bet man patīk, ka cilvēki apzinās, kas ir viņu auditorija, citādi vēl kļūs par Bjorku.

Posted by: ReD_FoXy Sep 26 2008, 13:47

Lol, labi, varbūt, ka šis stils nav labākais, bet pati ideja man ir svarīga, tapēc gribu lūgt umm tādu kā palīdzību lai darbs būtu vienk labāks, piemēram, tā kā to palīdzēja Pakkuns.

Un Pakkun, es tiešām, kā edg jau kaut ko teica par to tēmu, ceru ka mana auditorija NAV idioti.

Posted by: kaiva Sep 26 2008, 15:30

Mani pāris centi.

Jā, ideja ir svarīga, bez tās neko nevar izveidot. Tāpat kā kustība, bezmērķīgs stāsts ir reizē arī tukš, lai cik daudz mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu tu lietotu, bet tas nav viss.

Mēginājumi atmazgāties, ka tāds redz ir tavs rakstības veids un ja kādam nepatīk, lai iet bietēs, nekam neder. Tev jau pamatos ir nepareiza domāšana. Tāds jautājums, kādēļ un kam tu raksti? Lai gūtu atzinību? Lai tevi uzteiktu, dievinātu, apbrīnotu? Ja tā, tad tava darbības shēma ir pilnīgi garām. Raksti un dod lasīt tikai tiem, kuri baidoties/maz ko jēdzot/tevi mīlot/izdomā pati, teikt, ka tu raksti superīgi, tā tik turpini un, ka visi kuri kaut ko aizrāda ir neizglītoti saeimas deputāti. Nekādā gadījumā neliec tos apskatei publiskā telpā, jo šādi tomēr nāksis dzirdēt kritiku.

Un tagad par mazliet idealizētāku variantu. Tu raksti, jo tā ir lieta, kura tev patīk(ir organiski nepieciešama). Tu izliec darbus apskatei. jo vēlies dzirdēt citu viedokli, iepazīstināt cilvēkus ar pasauli, kuru esi radījusi. Vēlies dzirdēt kritiku(protams, ka tikai un vienīgi pamatotu) gan pozitīvu, gan negatīvu, lai varētu turpināt savu attīstību, izlabot ķļūdas un nepilnības, ņemot vērā citu teikto un to apstrādājot kā nu uzskati par pareizu. Raksti un publicē, lai slīpētu un pulētu(ja vajag, arī no pazemes izcirstu) savu meistarību un turētu to asu. Tikai šādu iemeslu dēļ ir vērts tērēt laiku.

Nepārproti, man patīk pašpārliecināti cilvēki ar iekšām. Pat ļoti, taču pašpārliecinātība nenozīmē bļaušanu-es esmu dievs, ja jums kaut kas nepatīk, varat nelasīt. Jau simts reizes visu pārlaboju un tā tam būs būt. Pašos pamatos tas ir tas, ko visi mēģina tev te pateikt(labi, nevar teikt visi, sāks man kāds gāst pa galvu, ka uzdrošinos viņa vārdā runāt, lielākā daļa būtu precīzāk).

Runājot par, to, ka tu jau divreiz tekstu pārrakstīji, tāds necils un neatzīts piemērs. Tolstojs savu karu un mieru pārrakstīja septiņkārtīgi. Un tās ir aptuveni 2000 lp.

Nevar atstāt netīru stilu aizbildinoties ar pārrakstīšanu. Nav ne neiespējami, ne pat īpaši sarežģīti, aizstāt vārdu es vai to vispār izlaist. Daudzvārdība nav nepieciešama, tā nerada stāstu, bet gan kropļo to. Centies paplašināt vārdu krājumu, neizmanto vienus un tos pašus. Domā dzīļāk un vairāk. Jāatzīstas, ka man patiešām patīk ideja, bet rakstības veids visu patiku nosit līdz, kaut kas ir, bet uzrakstīt to nemāk.

Un kādu palīdzību tu vari gaidīt, ja meties virsū tiem, kuri izsaka kritiku?? Ja ir kaut kas konkrēts, var mani trobelēt, laprāt palīdzēšu, ja vien tas būs manos spēkos (tas ir, ja neskars gramatiku).

Velti saviem darbiem mazliet vairāk laika un cieņas. Tas pats attiecas uz lasītājiem.

Posted by: ReD_FoXy Sep 26 2008, 17:50

Precīzāk, lūdzu?
Ņeumņičaj, bet pabaksti ar pirkstu uz tiekumiem, kuros ir kļūdas.
Nemuldi par "globālām" stila kļūdām, norādi uz tām. Man neinteresē tevis teiktais, ka man ir stila kļūdas. Mani interesē, kur viņas atrodas, piemērus. Lai varu saprast un labot.

Ja tev liekas, ka mans stils ir galīgi garām, rodas jautājums KO tu esi lasījis? Klasiku? Apsveicu, atver redzesloku. Iesaku Benjamina Leberta "Crazy". Vot tur it stila bezsakars.
Autora izmantotais stils ir neatkarīgs un uzķer atsevuišķu publiku, kas spēj šo stilu uztvert. Mūsdienīgs, bez liekvārdības, kā "Crazy". Uz šī darba stilu es neeju (manā darbā sakara ir daudz vairāk), bet nu, es rakstu, kā es to redzu, un nemaz negribu lai saprot visi. Es gribu lai saprot tie, kuri ar mani ir daudz maz līdzīgā domāšanas un izpratnes līmenī.

Mani pilnībā apmierina doma, ka cilvekiem, piemēram edg, nepatīk ne mans darbs, ne tā stils. Un tas ir normāli.

Posted by: Tigra2 Sep 26 2008, 22:56

+1 Ļoti precīzi teikts.



Ne viņam vien... mēs pārējie izvēlamies neko nepiebilst.
Ja sākumā likās, ka esi vienkārši nepieredzējusi un vēl nespēj sakārtot domas un vārdus feinā secībā, tad pēc kāda laika sāka šķist, ka no tevis nekas sakarīgs nemaz nesanāks, ar šitādu attieksmi jau nu noteikti ne. :3

Lai arī ko tev kāds ieteiktu, tu neko neņem vērā, jo ''ieturot savu personīgo, mazo pasaulīti nostāk no visiem''. Turpini vien dzīvot savā mazajā pasaulītē, tā tiešām ir maza.

Un lai neliekas tik negatīvi - http://www.youtube.com/watch?v=s1XlGvUJrYQ :3


Un varbūt izdosies iepazīties ar līdzīgi domājošiem http://profile.myspace.com/index.cfm?fuseaction=user.viewprofile&friendID=281215806

Words like violence
Break the silence
Come crashing in
Into my little world
Painful to me
Pierce right through me
Can't you understand
Oh my little girl

:3

Posted by: ReD_FoXy Sep 26 2008, 23:42

Man liels prieks, ka izteici savu viedokli.

Posted by: edg Sep 27 2008, 13:22

Piedod, Foxy, ka šitāds globāls tracis sanācis. Es gribēju tevi tikai apmētāt ar oļiem, ne, lai tev māja uzkrīt virsū. Bet, jā, par tavu izturību, nosvērtību - ja man būtu cepure...

Posted by: ReD_FoXy Sep 27 2008, 14:47

Second part.

II


Es pirmo reizi dzīvē nevarēju izlemt, ko vilkt mugurā. Es sajutos tik cilvēcīga, ka man palika slikti un es uzvilku pirmo, ko ieraudzīju. Melnas zeķubikses, tāpat kā topiņš, milzīgs, zeltains krekls un zelta kurpes izcēla manu balto ādu, zeltītās acis un matus. Es sajutos labi šajā apģērbā.
Es ierados pie ieejas vienu minūti par ātru. "Ar spārniem nekad nenokavēsi." es pasmaidīju. Tas bija noplucis rajons, ielas malās mētājās gruži. Pie durvīm bija rinda, tas vidū es pamanīju Evelīnu. Es iestājos rindā blakus viņai.
"Es ieņēmu rindu." Eva skaidroja acīmredzamo. Es nogrozīju acis.
"Nedomāju, ka būs jāstāv rindā. Vai vispār kāds uz koncertiem stāv rindā?" es vaicāju. Meitene klusināti iesmējās un piesedza muti ar roku.
"Tu esi tik smieklīga! Tik daudz joko... Es pat gandrīz noticēju, ka tu nekad neesi bijusi uz koncertiem." viņa smaidīja. Es ļoti centos nesaviebties, tādēļ tā vietā, novērsos un papētīju apkārtni. Mēs stāvējām pie parastas, nekoptas daudzstāvu mājas, kurai daži logi bija aizvērti ciet ar dēļiem, bet pirmā stāva logi aizmūrēti ar ķieģeļiem. Nekad nebūtu ievērojusi, ka kaut kur šeit varētu notikt kaut kas muzikāls, bet man laikam nesaprast. Tik loti sagribējās mājās, saritināties gultas siltumā un pabūt vienatnē. Rinda pavirzījās mazliet uz priekšu. Es uz sienas ievēroju plakātu, kurš informēja par šodienas koncertu. Es, garlaicības mākta, saku to pētīt. Divas iesildošās grupas un galvenais šīvakara notikums - jaunatklāta alternatīva rokgrupa. Uz plakāta bija grupas bilde un zem katra cilvēka uzrakstīts tā vārds. "Vismaz kāds parūpējas par tādiem kā es." Es izpētīju visus grupas dalībniekus un tad ievēroju puisi pie mikrofona. Man viņš likās tik ļoti redzēts... tikai citāds... Es nevarēju saprast, kāpēc es nevarēju novērsties no viņa. No plakāta. Es pakratīju galvu un paskatījos uz priekšu. Vēl daži cilvēki un mēs tiksim iekšā.
Un tad es atcerējos. Nu, vismaz daļēji. Divi cilvēku tēli, slīd pa piesnigušu parku, starp kokiem un kupenām. Spīd saule un...
"Es samaksāšu par tevi, jau tā labi, ka tu vispār ieradies." Eva teica man, sniegdama vīrietim pie ieejas vairākas naudas zīmes. "Nolādēts!" šī bija laikam 6. reize kad man tiešām šo cilvēkbērnu gribējās nogalināt. Atkal iepīkstējās signāls manā galva. "Pat neceri..." es nodomāju, kad Evelīna mani aiz rokas vilka ēkas iekšpusē, kur smirdēja pēc cigarešu dūmu muzeja un sviedriem, mani apdullināja mežonīgais troksnis un burzma, kurā neko nevarēja redzēt piķa melnās tumsas dēļ..
"Es laikam tomēr ienīstu koncertus." es bļāvu pilnā balsī, lai mana biedrene mani sadzirdētu. Viņa mežonīgi ieķiķinājās, kā tāda traka gazele. Es saviebos, bet manu seju slēpa ātrie gaismas stari, pustumsa un apkārtējie cilvēki. Viņa pagrozīja rādītājpirkstu pie deniņiem, es pakratīju galvu, un tad viņa turpināja vilkt mani uz skatuves pusi. "O, nē." Tur bija tumbas. Ak, mans Dievs. Un atkal signāls manā galvā. Eva daļēji spraudās un grūdās starp cilvēkiem, velkot mani līdzi, daļēji lēkāja un vēl daļēji gaudoja līdzi grupai uz skatuves, acīmredzot vienai no iesildošajām, jo neatpazinu nevienu mūziķi, kas būtu bijis arī uz plakāta. Man sāka nenormāli sāpēt viss, sakot no astes kaula, līdz matu galiem, es gribēju prom. Tik daudz cilvēku, ka man nācās piekļaut spārnus tuvāk pie sevis. Es zināju, ka tos ne redz, ne jūt kāds no šeit esošajiem, bet tomēr likās, ka visi, kas šeit ir, kāpj man virsū gan fiziskā, gan garīgā veidā.
Es kādu pusstundu pacietu visu aurošanu un lēkāšanu, pie pašas skatuves, kur dārgais cilvēks, nesaudzēdams, bija aizvilcis arī mani, bet te bija visvairāk cilvēku un man tomēr patika elpot, pat ja tas man nebija fiziski nepieciešami.
"Es aiziešu tur. Pastāvēšu nostāk, ja?" es auroju, bet Eva tikai noplātīja rokas un pieliecās vēl tuvāk, "E-S B-Ū-Š-U T-U-R!" es nobļāvos viņai tieši ausī un devos uz tālāko stūri, tieši pretī skatuvei. Es gribēju redzēt to grupu. Man to vajadzēja tik ļoti, ka es pat nolēmu te palikt un sagaidīt viņus.
Pagāja vēl pusstunda, pirmos iesildītājus nomainīja otrie. Es stāvēju atspiedusies pret sienu, ar visu savu būtību ignorēju visus svilpienus, skatienus un tekstus vērstus manā virzienā no vīriešu puses un blenzu uz skatuvi. "Kad viņi beidzot paradīsies?" Beidzās dziesma, grupas dalībnieki paklanījās un uz skatuves uzkāpa paplukuša paskata jaunietis. Viņš auroja uz publiku, publika uz viņu ("Savstarpēja sapratne, lieliski..."), un pēkšņi izdzisa gaismas. Visi sāka aurot vienā un tajā pašā sekundē, noteikti cenšoties izkausēt manas smadzenes. Tad visi apklusa. Pēkšņi vairs neviens nelēkāja un nebauroja. Viss apklusa izņemot skaņu no tumbām. Man atkārās žoklis. Gaismas uz skatuves sākumā apgaismoja tikai mikrofonu, pie kura stāvēja puisis džinsos, atvērtā melnā kreklā un spēlēja ģitāru. Viņa seja bija ēnu aizsegta, pēkšņi gaismas apgaismoja bungas, basu un otro ģitāru. Visa publika sāka lēnām vienā ritmā lēkāt un kratīt rokas. Es nespēju pat pakustēties. Viņš sāka dziedāt, ar tādu kā smīnu uz lūpām. Un pacēla acis. Pēkšņi manas aizvēsturiskās sirds puksti kļuva strauji, acu zīlītes sašaurinājās pat tumsā. Es atcerējos viņu. Es visu atcerējos. Tas mani pārsteidza tik ļoti kā mašīna, kas ietriecas man tieši galvā ar mežonīgu ātrumu.
"Armands." es nočukstēju. Un viņš pasmaidīja. Sākās piedziedājums otro reizi... tad pēdējie akordi... Viņš uzrunāja publiku, aizsmēķēja cigareti un sāka otro dziesmu. Es stāvēju sastingusi, hipnotizēta. Es pēkšņi sajutu savas kājas un sāku skriet, garām visiem un caur durvīm, kas atradās netālu no pašas skatuves, nonākot garā gaitenī ar daudzām durvīm, līdz apstājos kaut kur ēkas iekšienē. Es elsu, pieliecos un atspiedu rokas uz ceļiem. Kad pacēlu galvu, es izpētīju vietu, kur esmu nonākusi. Pretī viņa ģērbtuves durvīm.

EDIT: P.S. Ja kādu interesē dziesma, kuru iedomājos koncertā tad pameklējiet The Salads - Powerless.

Posted by: kaiva Sep 28 2008, 17:12

Arī moderno literatūru un tevis pieminētais darbs arī ir ticis lasīts, taču tas ir ļoti tālu no tā kā raksti tu. Var rakstīt īpatnēji, izteikt savas domas ar neparastiem vārdu savienojumiem vai izmantot vispārpieņemtus izteicienu un to standartus savādāk, bet nevar nepārtraukti pieļaut stila kļūdas, par kurām jau pamatskolā māca.
Tā kā tevi neiteresē mans viedoklis, bet gan ķļūdu uzskaitījums, man nav grūti.

Lets begin.

1.Es pirmo reizi dzīvē nevarēju izlemt, ko vilkt mugurā. Es sajutos tik cilvēcīga, ka man palika slikti un es uzvilku pirmo, ko ieraudzīju.

Nevajag lietot vārdu es 3 reizes divos teikumos, lai uzsvērtu, ka runa joprojām ir par vienu cilvēku.Vai nu vārdu izlaid, vai padari to neuzsvērtu. Būtu labāk aptuveni tā:
Pirmo reizi dzīvē nevarēju izlemt, ko vilkt mugurā.(Pēc teikuma jau saprotams, ka cilvēks runā par sevi, izlaists es). Sajutos tik cilvēcīga, ka man palika slikti un uzvilku pirmo, kas nonāca manā redzeslokā.(Atkal vārds es nav nepieciešams, jo tu to jau uzsvēri ar man. Arī tā ko atkārtošanās man kaut kā nepatīk, jo teikumi iet pēc kartas, tādēļ nācās izmainīt pēdējo vārdu, kaut gan ar šo teikumu vēl var spēlēties, uzrakstīju pirmo, kas ienāca prātā.)


2.Es ierados pie ieejas vienu minūti par ātru. "Ar spārniem nekad nenokavēsi." es pasmaidīju. Tas bija noplucis rajons, ielas malās mētājās gruži. Pie durvīm bija rinda, tas vidū es pamanīju Evelīnu. Es iestājos rindā blakus viņai.
"Es ieņēmu rindu." Eva skaidroja acīmredzamo. Es nogrozīju acis.

Atkal par daudz uzsvērto es. Daļu no tiem var droši atmest. Pēdējie teikumi rada tādu kā neveiklības sajūtu. Man patiktu labāk, ja tu es iestājos rindā, blakus viņai nebūtu atdalījusi ar komatu. Aptuveni:Pie durvīm bija rinda, tās vidū pamanīju Evelīnu un nostājos viņai blakus. Nogrozīju acis skan kaut kā ne tā, bet nevaru izdomāt kā to pateikt precīzāk, var būt kads var ieteikt??

3."Pat neceri..." es nodomāju, kad Evelīna mani aiz rokas vilka ēkas iekšpusē, kur smirdēja pēc cigarešu dūmu muzeja un sviedriem, mani apdullināja mežonīgais troksnis un burzma, kurā neko nevarēja redzēt piķa melnās tumsas dēļ..

Daudzpunktes liek, ja ir atstāta nepabeigta doma ar nojaušamu rezultātu. Šis nav tas variants. Burzma, kurā neko nevarēja redzēt piķa melnās tumsas dēļ-Burzmu nevarēja saredzēt, nevis tajā kaut ko saskatīt.


4. Viņa mežonīgi ieķiķinājās, kā tāda traka gazele.

Nē, šajā nav nekāda kļūda, izdevies salīdzinājums. Vairāk tādu.


5.Eva daļēji spraudās un grūdās starp cilvēkiem, velkot mani līdzi, daļēji lēkāja un vēl daļēji gaudoja līdzi grupai uz skatuves, acīmredzot vienai no iesildošajām, jo neatpazinu nevienu mūziķi, kas būtu bijis arī uz plakāta.

Iespraust var kontaktu. Izlaid pārējos daļēji, tie nav nepieciešami.

6.Viņš auroja uz publiku, publika uz viņu

Viņš auroja, publika kliedza/bļāva pretī. Uz publiku skan slikti.

7.Es pēkšņi sajutu savas kājas un sāku skriet, garām visiem un caur durvīm, kas atradās netālu no pašas skatuves, nonākot garā gaitenī ar daudzām durvīm, līdz apstājos kaut kur ēkas iekšienē.

Kaut kur ēkas iekšpusē ir lieki, gaitenis ar daudzām durvīm ārpusē atrasties nevar.


8.Kad pacēlu galvu, es izpētīju vietu, kur esmu nonākusi. Pretī viņa ģērbtuves durvīm.

Kaut kā nenorāmāli liekas, ka aiz nānākusi vajag domuzīmi un pretī ir jāiek
lauj kopā ar pārējo teikumu. Un kur biju, nevis esmu nonākusi, jo nonākusi ir pagātne.

Vēl viscaur tekstam ir daudzi teikumi, kuros atkārtojas es, es, es, bet kurus neizrakstīju, jo citu pamanāmu kļūdu tur nebija. Pārrakstīties teikumi ir jāuztver kā ieteikums nevis apgalvojums, ka tieši tā tam ir jābūt. Tekstā ir arī diezgan daudz neuzmanības kļūdu, kuru novēršanai pietiktu ar tādu rūpīgāku teksta pārlasīšanu, kā arī komati nav ielikti pat pie vienādiem īpašibas vārdiem, norakstu to visu uz neuzmanību, ja pašai acis tādus sīkumus neķer, iedod, lai kāds pārlasa.

Pats stāstījums jau ir kļuvis labāks, mazliet brīvāks. Arī notikumi rit savu, diezgan saspiesto, bet tomēr gaitu.

Posted by: ReD_FoXy Sep 28 2008, 19:28

Paldies, izlaboju to, ko uzskatīju par labošanas vērtu vai arī pamainiju kaut ko tā lai doma būtu skaidra, nemainot nozīmi.
Anyhow, paldies par labojumiem. Un komplimentiem, kā nekā, par pirmo nodaļu ir grūti spriest, neizlasot citas.

Posted by: Pakkun Sep 28 2008, 21:23

bet tava publika vienmēr ir idioti. vairāk vai mazāk, bet ir. l8r poiesēdīšos pie pēdējajiem.

Posted by: edg Sep 28 2008, 22:22

Neizlasīju stāstu, bet pilnībā piekrītu. Tāpat kā gandrīz visiem citiem punktiem.


Tā ne obligāti ir stila kļūda. Ja auditorija ir jauni cilvēki nevis mana paaudze, alternatīvas "publikai/viņam" un "publikas virzienā/viņa virzienā" var izklausīties samākslotas, izsitot viņa iejušanos stāstā kā realitātē. Turpretī "uz publiku" ir sarunvalodas stils, pret kuru pretenzijas būs tikai formālos dokumentos, valodnieku semināros un piekasīgu lasītāju komentāros. Lietot stilu, kas piemērojas auditorijai, ir fīča. Ja tā tiešām ir tēmētā auditorija.


Ja tur būs domu zīme, uzsvars būs uz "pretī viņa ģērbtuves durvīm". Punkts ļauj pirmajai teikuma daļai skanēt nozīmīgai pašai par sevi, uzsverot "izpētīju vietu". Otrajā teikumā "vieta" tiek apspēlēta tālāk, lasītājs galvā uzsver to. Ja tālākie teikumi turpinātu apspēlēt vietu, aprakstot to sīkāk vai savādākā veidā, punkts, manuprāt, būtu pat ļoti pareiza izvēlē. Bet tā kā tas viss ir hipotētiski, un Foxy grib uzsvērt ģērbtuvi - domu zīme būtu vietā.

Posted by: ReD_FoXy Sep 29 2008, 22:42

Liels paldies, edg.
Veicu arī pāris izmaiņas citur, kur pati kaut ko saskatīju, patīrīju liekos ES utt., utt.
Pierakstīju arī šo to klāt. Nu vienvārdsakot ieviesu šādas tādas izmaiņas gan pateicoties jūsu, gan bez jūsu ieteikumiem.
Liels paldies visiem, kas kaut ko ir ieteikuši.
Kaut kad varbūt ielikšu nākamo daļu, bet tā ir ļoti gara, šaubos, vai kādam būs pacietība to visu lasīt.

Posted by: ReD_FoXy Sep 30 2008, 21:27

Riskēšu un ielikšu.

Otrā daļa.

III
Man īsti nepatika šādi maza mēroga koncerti un tādēļ priecājos, kad tie ir galā. Publika ir maza un bauda nekāda. Neciešami, bet ne uz ko lielāku mēs norunājām necensties.
„Armaaaaaaand!” Andreass kliedza un skrēja man virsū. Viņš uzleca man uz muguras un sāka kratīties. Es pat nesaliecos, tikai ar niknu skatienu un smaidu saliku rokas kabatās.
„Man to muguru vēl vajadzēs.” Andreass man likās viegls kā pūciņa, es nejutu viņa svaru, bet man nebija garastāvokļa grupas kautiņam. Mana grupa zinja mani, manas garāstāvokļu vētras, viņi mani pazina, varbūt pat baidījās no manis. Visticamāk baidījās. Es biju vampīrs-atkritējs jau no pirmās dienas. Neviens no viņiem noteikti nemaz neatbalstīja manu dzīves veidu, bet vini nekad neko neteica. Ko gan teikt? Beidz ēst savējos? Savādāk jau nemaz nevaru, man ir mērķi, kurus sasniegšu, lai tur vai plīst. Andreass tikpat nemanāmi nolīda, kā uzlīda, un pazuda kaut kur ēnās. Man blakus klusi gāja Valters.
„Lielisks koncerts.” viņš teica. Es ieliku starp lupām vēl vienu cigareti, aizdedzināju to ar pirksta galu. Izpūtu pirmo dūmu un pavērsu savas asins sarkanās acis uz savu seno draugu.
„Laikam.” es aizliku rokas aiz galvas un nokrakšķināju mugurkaulu. Valters pacēla uzacis, ātri noklepojās, un, aizvēris acis, piekārtoja brilles.
„Tu nebiji apmierināts?” viņš man vaicāja. Es iesmējos un apstājos. Izņēmu cigareti no mutes, uzkāpu uz tās ar labo kāju, un vēlreiz nopētīju savu draugu. „Vairāk apmierināts, kā tu vari domāt.” es nodomāju un atbildes vietā pasmaidīju. Valters vēlreiz piekārtoja brilles un ar pirkstiem izbrauca cauri saviem melnajiem matiem ar sarkanajiem galiem, tikpat sarkaniem kā viņa acis.
„Kur ir Magriella?” viņš pēc klusuma brīža vaicāja. Es nogrozīju acis.
„Viņa nebūs kādu laiku. Atvaļinājums.” es atteicu un pamāju ar roku, dodot zīmi, ka gribu palikt viens. Valters izgaisa ēnās. No manas sejas pazuda smaids. Es vairākas reizes izelpoju un ieelpoju. Es aizvēru acis, lai sakoncentrētos un nonāktu uz jumta. Man tik ļoti gribējās izbaudīt svaigu gaisu pēc koncerta bezgaisa. Es izbaudīju šo pēdējo cilvēcības, nē, miera mirkli. „Klusums pirms vētras.” es nodomāju. Bija pilnmēness, drēgna rudenīga nakts. Es nez kāpēc vilcinājos ieiet atpakaļ, bet es negribēju atzīt, ka baidos. Es zināju, ka nebaidos un to kas man būs jāizdara, biju par pārliecināts par sevi, bet kāpēc tad vilcinājos? Es lēnām izsmēķēju vienu cigareti un piespiedu sevi apzināties, ka pēc tās es došos atpakaļ, uz savu ģērbtuvi. Es jutu, ka viņa mani tur gaidīs, noteikti gaidīs.
Vēl brīdi pakavējies pie durvīm, es atļāvu visām savām dusmām un ļaunumam ieplūst manī, liekot ķermenim izjust tādu kā reibuma stāvokli. Es neļāvu savām sarkanajām acīm pārvērsties, bet drošības labad uzliku tumšās, lielās saulesbrilles. Vēl pēdējā izelpa un es nospiedu durvju rokturi.
Mani vēl joprojām spēja pārsteigt viņas izskats. Viņa sēdēja vienīgajā dīvānā, kas bija šajā šaurajā telpā ar bēšīgajām sienām, melni zeltainā tērpā, zeltainie mati krita mazliet pāri plecam, labo kāju pārlikusi pāri kreisajai, un rokas ērti izstiepusi un atbalstījusi uz labās kājas ceļa. Istabu izgaismoja tikai lampas, jo logu šeit nebija. Visu telpu, kas te bija, aizņēma dīvāns pie tālākās sienas man priekšā, manas 3 ģitāras ap to un galdiņš pa labi no manis, pie pašas sienas. Viņa noteikti dzirdēja, ka atvēru durvis un ienācu, bet viņa pat nepaskatījās uz mani, bet aizrautīgi pētīja vienu no manām ģitārām.
„Gabriella? Vai tā tiešām esi tu? Kāds pārsteigums!” es viņas pakausim veltīju vissiltāko un platāko smaidu, kādu varēju radīt. Saglabāju pilnīgu mieru, lai gan manī vārījās dusmas un naids. Gabriella pagrieza galvu un pievērsa savas spoži zeltainās acis man un maigi uzsmaidīja. Tas bija tik saldi un pretīgi reizē, ka gribējās saviebties, bet es nolēmu nesaspringt, plūst pa straumi un lēnām pavērst situāciju sev vēlamā virzienā.
„Jā, esmu es.” viņa klusēja kādu brīdi, vienkārši skatījās uz mani un smaidīja, es sajutos neērti, „Kā tev iet, Armand? Tik sen neesi redzēts...” viņa pasmaidīja plašāk. „Miers, miers, miers...” es sev atkārtoju. Atbalstījos pret durvju stenderi un saliku rokas kabatās. Kārojās izvilkt cigareti, bet nē, es sevi atturēju.
„Cik tad ir pagājis? Nieka gadsimts,” es teicu, kamēr eņģelis manā priekšā noglāstīja manas mīļākās ģitāras stīgas, „gandrīz 100 gadi...” mana balss kļuva klusāka un es novērsos. Sakodu zobus un saturēju vēlmi jau tagad saraut viņu gabalos, bet es gribēju šo visu pagarināt, izstiept un izbaudīt. Bet varbūt es vienkārši vilcinājos to izdarīt, atriebties viņai, nogalināt viņu, saplēst gabalos un pagaršot svētās, saldās visgudrā eņģelīša asinis, kurš nespēja nolaisties no sava mākonīša, pat esot uz zemes, un... Es sakratīju galvu. Nē, es neļaušu tam visam atgriezties manā galvā – es viņu nogalināšu, lai tiktu pie svēto asinīm, kuras vēl neesmu nogaršojis. Tas arī viss, nekas personisks. Lēni ieelpoju un pagriezos pret viņu. Viņas lielās acis bija pievērstas man, it kā gribētu kaut ko teikt. Es tomēr izvilku cigareti no kabatas, ieliku starp lūpām un atcerējos, ka man nav šķiltavu. „Nolādēts.” es nodomāju. Taustījos pa kabatām izliekoties, ka meklēju tās kaut kur. Gabriella pameklēja kaut ko somā, piecēlās, pienāca man tuvāk un aizdedzināja manu cigareti. Viņas seja bija tik tuvu manējai kā nekad. Es sajutu viņas saldo elpu uz savas ādas un pa ilgiem laikiem - zosādu uz savas sprandas. Brilles mazliet noslīdēja zemāk pa degunu, atklājot manas acis. Gabriella tajās ieskatījās, viņas acīs pavīdēja bailes un pārsteigums un es sajutu sevī nelielu uzvaras sajūtu, bet tad pēkšņi viņas skatiens atmaiga un lūpas sarāvās smīnā, un mana uzvara noplaka.
„Tad skaidrs, kas tevī mainījies.” viņa noteica un atkal apsēdās dīvānā. Smīns no viņas sejas nepazuda un es klusi norūcos.
„Kas tad manī ir mainījies?” es jautāju gandrīz dusmīgā balsī. Viņa mirkli izbrīnīti uz mani skatījās un klusēja. „Nav ko atbildēt?” es savā prātā viņai vaicāju. Viņa ieklepojās, pielikusi dūrē savilktu roku pie mutes. Tā vien gribējās novīpsnāt.
„Tava dvēsele.” viņa atbildēja.
„Un kas par to?”
„Nejūties tik aizvainots. Man patīk šī pārmaiņa.” Gabriella ķircināja. Es sakrustoju rokas virs krūtīm, ļaujot cigaretei pielipt pie sausajām lūpām. Kāpēc viņai vispār rūp? Viņa piecēlās un piegāja man klāt, izvilka man no mutes manu cigareti un ievilka no tās dūmu. Es pārsteigumā pacēlu vienu uzaci.
„Tu... smēķē?” pajautāju. Viņa iesmējās un ievilka vēl vienu dūmu. Gabriella vienmēr mācēja pārsteigt.
„Tu dzer asinis?” viņa atbildēja ar pretjautājumu. Vēl viens pārsteigums. Mazliet sarāvos, izdzirdējis jautājumu, bet tad iztaisnoju muguru. Es neko neteicu, tikai skatījos uz viņu.
„Noņem tās brilles,” viņa lūdza. Es brīdi vēl apdomāju viņas piedāvājumu, jo nesapratu kāpēc viņa vēlās redzēt manas acis. Visiem ir skaidrs, kam ir sarkanas acis. Tad es nopūtos, novilku tās un iemetu dīvānā. Viņa tās pacēla, aplūkoja un gandrīz nemanāmi pasmaidīja. Es tik ļoti centos saglabāt savu masku, slēpties no viņas, lai nepieļautu ne mazāko iespēju, ka viņa atklāj visu, ko domāju ar viņu darīt, bet tad es salūzu sākot ar mirkli kopš manas acis vairs nekas nesedza. Iekritu dīvānā viņai blakus. Vispirms es noelsos un tad nožāvājos, pilnībā atlaidu grožus un atslābinājos. Vismaz mirkli gribēju viņu neienīst. Viņa iesmējās un es viņu uzlūkoju. Arī man paspruka smaids. Gabriella arī mazliet atslāba, noņēma rokas no ceļiem un atlaidās uz dīvāna atzveltnes.
„Noguris?” viņa apvaicājās. Es novērsu skatienu no viņas, skatījos uz durvīm un mirkli klusēju.
„Koncerti nav nekāda medusmaize. Koncerta laikā saņem daudz enerģijas no faniem, bet aizkulisēs es jūtos iztukšots. Grupā būt nav viegli.” es teicu.
„Es gribētu pamēģināt.” viņa pieskārās vienas ģitāras grifam un atkal noglāstīja stīgas. Es viņu vēroju un pasmaidīju. Viņa pievērsa savu eņģelisko seju man un pasmaidīja pretī.
„Tiešām?” prasīju. Viņa vēlreiz paskatījās uz ģitāru, mirkli nekustējās un tad pamāja ar galvu. Sāka mirgot griestu lampa, sliktās elektrības strāvas dēļ. Mēs saskatījāmies un ilgu brīdi nenovērsāmies viens no otra.
Man atmiņā uzausa mūsu senā pastaiga, kādā no Londonas parkiem. Mūsu pustukšās sarunas, neveiklie klusuma brīži un viņas aukstums, vienaldzība. Man viņa likās tik skaista un dievināma, un tomēr es nespēju saprast viņas izturēšanos. Pēc tās reizes es viņu nekad vairs nesatiku, arī vēstules viņai nesūtīju. Es nesaskatīju tam jēgu. Līdz satiku Valteru...
„Es gribu spēlēt jūsu grupā.” viņa teica un es pārtraucu savu domu. Es sakratīju galvu un paskatījos uz Gabriellu.
„Tu... tu nemāki spēlēt...” es izstostīju. Viņa iekiķinājās un es saviebos. Viņa ieveroja manu sejas izteiksmi un parādīja mēli. Es sapurinaju galvu un pacilāju plecus. Gabriella ieķiķinājās vēlreiz.
„Es iemācīšos divu nedēļu laikā spēlēt labāk kā tu.” viņa paziņoja. Es samiedzu acis. „Kā tad.” nodomāju. Viņa arī samiedza acis un atkal parādīja mēli. Es piecēlos, kamēr viņa izbrīnīti lūkojās manī. Uz galda stāvēja dažas no mūsu dziesmu notīm. Es iedevu viņai 5 populārākās.
„Divas nedēļas. Ja tu šo nospēlēsi – tu būsi manā grupā.” es teicu. Viņa plati pasmaidīja.
„Sarunāts.” Es atkal apsēdos viņai blakus. Izstaipījos un nožāvājos. Mazliet pievēru acis, aizliku rokas aiz galvas un nočapstinājos. Sajutu izmaiņas uz dīvāna un atvēru vienu aci. Gabriella piegāja pie galda, salika palikušās lapas vienā malā un apsēdās pašā vidū.
„Nospēlē vienu no tām, ko man iedevi.” viņa prasīja. Es apstulbis skatījos uz viņu. Viņa atspiedās uz labās rokas, sakrustoja kājas un otru roku uzlika uz ceļiem.
„Ko?” es pārjautāju.
„Tu dzirdēji.” viņa teica. Es izvilku no kabatas cigareti, nekautrējos to aizdedzinat ar pirksta galu un paņēmu vienīgo akustisko ģitāru, kura šeit bija.
„Skanēs mazliet citādāk nekā uz elektriskās.” es izksaidroju.
„Es varu ar to sadzīvot.” viņa smaidīja. Es kabatā izraku vienu mediatoru un sāku spēlēt vienu no savām iecienītākajām grupas dziesmām. Lai gan es pats nemaz to ne jutu, ne kontrolēju, es ar kāju viegli piesitu ritmu un mazliet kustināju līdzi galvu. Gabriella aizrautīgi pētīja mani, liegi kustoties līdzi dziesmas melodijai. Es nospēlēju tikai līdz vidum, jo izdega cigarete. Es to vienkārši nometu uz grīdas.
„Tas tā, ieskatam.” teicu. Viņa pasmaidīja un pamāja ar galvu, bet turpināja sēdēt uz galda, kustinot pie potītēm sakrustotās kājas. Es aplūkoju ģitāru, no grifa līdz otram galam un tad sāku skaņot stīgas, lai gan tās bija uzskaņotas tuvu perfektam. Ar vienu aci es vēroju eņģeli, to kā viņa aplaizīja savas lūpas, kā vēroja istabu, uz galda esošās lapas, pilnīgi pārliecināta, ka es neskatos uz viņu. Es ieliku ģitāru tās statīvā un piecēlos. Lēnām piegāju klāt pie galda, noliku savas rokas Gabriellai gar sāniem un mazliet pieliecos, lai mūsu sejas būtu vienā līmenī, dažus centimetru starpība šķīra mūsu lūpas.
„Ko tu patiesībā šeit dari?” es jautāju klusi, gandrīz čukstus. Dzirdēju, kā viņa ievelk elpu, kā norij siekalas. Es sajutu baiļu smaržu un uzraukumu. Nevilšus pasmaidīju. Viņa beidzot nopūtās, izlaižot no plaušām aizturēto gaisu un ieskatījās manās sarkanajās acīs.
„Es nezinu. Tiešām nezinu...” viņa atbildēja. Pieliecos vēl tuvāk, tā lai viņa justu manas ādas aukstumu. Es gaidīju, kad viņa izvairīsies, sāks smieties, jokot, kaut ko, tikai ne nopietnību, ko saskatīju viņas sejā. Es protams varu kļūdīties, bet es biju pārliecināts, ka viņa mani grib. Un nācās arī atzīt, ka gribu viņu ne mazāk, kā toreiz. Kaut viņa būtu mana un tikai mana. Es vareju riskēt un vaŗeju arī neriskēt. Un zinot mani...
„Es gan zinu.” es nočukstēju un sāku viņu skūpstīt. Man nebija ne jausmas, kas tagad notiek viņas galvā, bet tajā brīdī atraisījās visas manas emocijas – naids, dusmas, mīlestība, miesaskāre, spītīgums, apjukums -, bet es nespēju sakopot sliktās, lai tieši šajā brīdī pārrautu viņai rīkli. Tā vietā es dusmu, naida un spēka pilno skūpstu pārvērtu daudz maigākā, atklātākā un kaislīgākā. Es apliku savas rokas ap viņas vidukli, viņa viegli trīsēja no mana aukstuma, bet es pievilku viņu tuvāk un atļāvos izbaudīt. Un es apzinājos, ka nevarēšu viņu nogalināt, ne tagad, ne šodien. Manī pamodās dusmas pret sevi un es atlaidu Gabriellu. Viņa atguva elpu, neskatoties uz mani. Viņa brīdi tā sēdēja, slēpjot savu skaisto seju. Es atgriezos uz dīvāna un nopūtos. Gabriella pēc pāris minūšu klusēšanas piecēlās no galda ar noliektu galvu.
„Es laikam...” viņa stostīja. Es piegāju viņai klāt, mēģināju saskatīt viņas seju, bet viņa to slēpa. Es ar rādītājpirksta galu pacēlu viņas seju aiz zoda un nobučoju uz pieres.
„Dodies. Es rīt piekāpšu pie tevis, ja?” vaicāju. Viņa pamāja ar galvu un izskrēja pa atvērtajām durvīm. Es mazliet sāku svārstīties starp slepkavību un apžēlošanu, jo šaubījos, ka viņu vairs spēšu nogalināt, tādēļ izvilku no kabatas cigareti, ieliku starp lūpām, bet nemaz neaizdedzinājis izmetu miskastē, zem galda.

Posted by: Pakkun Oct 1 2008, 17:59

sākšu ar iepriekšējo stāstu. prieks, ka dažas lietas nav pamanītas.

punkts #1
"[..]milzīgs, zeltains krekls un zelta kurpes[..]" neuztver personīgi, bet OMG. vienkārši OMG. izrādās, ka galvenā varone ir čigāns. : D
kā jāsaprot "milzīgs krekls"? viņa bija saģērbusies kā rapaks ar kreklu pāri ceļiem? es tiešām nevaru iztēloties meitenei mugurā milzīgu zeltainu kreklu. draw me a picture.

punkts #2
"zelta kurpes" viņai nav smagi staigāt? varbūt labāk zelta krāsā vai, sliktākajā gadījumā, apzeltītas.
ideālais variants ir vispār nevilkt zeltīgus apavus : D (uz rokkoncertu, no less) bet tas tikai pierāda, ka viņa uz koncertiem tiešām nav bijusi.

punkts #3
"daži logi bija aizvērti ciet ar dēļiem" ..un katram dēlim enģes. varbūt labāk būtu pamēģināt kādu citu vārdu "aizvērti" vietā? piemēram, aiznagloti vai aizklapēti (neformalitātei).

punkts #4
"pēkšņi gaismas apgaismoja bungas, basu un otro ģitāru." šeit sagrūst tevis radītais iespaids par ņeznaiku attiecībā uz koncertiem.

punkts #5
"Es atcerējos viņu. Es visu atcerējos. Tas mani pārsteidza tik ļoti kā mašīna, kas ietriecas man tieši galvā ar mežonīgu ātrumu. "
lūdzu, lūdzu izdomā kādu ne tik smieklīgu salīdzinājumu kā attēlot šoku, pārsteigumu, izbrīnu utt. : D mašīna, kas ietriecas TIEŠI galvā ar MEŽONĪGU ātrumu, es domāju, ne tikai pārsteidz XDDD

līdz vēlākam.

Posted by: Tjen Oct 2 2008, 23:46

Tev patiešām nav savas privātās dzīves pkun:/ ..

Posted by: Pakkun Oct 3 2008, 07:41

I beg to disagree.
1.kārt - tas neaizņēma vairāk kā pusstundu.
2.kārt - ņemot vērā manu studiju programmu, viss ir tīri labi saprotams.
bet vispār, man prieks, ka tu uztraucies par manu dzīvi.

Posted by: antuanete Oct 30 2008, 23:14

njaa pakkun un tev nebij slinkums rakstiit to visu ?????? interesanti, kad tu kko lasi tu piedomaa pie katra vaarda???? un ja tev tik labi padodaas varbuut kaadu literaaru darbu uzrakstiisi? ))))))

Posted by: FuschichO Oct 31 2008, 01:32

Es varētu uzrakstīt vēl ļoti daudz šai sakarā, bet visvairāk mani tracināja cigaretes 'ielikšana starp lūpām'. Cigareti smēķējot var ielikt arī kaut kur citur???

Vispār, ja tu aprakstītu viņu metabolismu un asins ķīmisko sastāvu, tad šis gabals būtu pilnīgs. Proti- tu tik sīki un nevajadzīgi apraksti kustības, ka pat nevar saprast- kas tad beigās tika izdarīts? Protams, dažās vietās tas rada erotisku gaisotni un kāpina emocionalitāti, kā piemēram, kad viņš pieskārās viņas sejai. Kaut kā man likās, ka tur daudz nesmuku vietu un kļūdu, bet nez vai vajag labot. Man jau arī varētu būt pārāk klasiska domāšana šai sakarā.

Posted by: ReD_FoXy Apr 28 2009, 18:44

People tend to die here.


Viņš devās iekšā tajā pilī, kuras nemaz nav, lai uzdotu jautājumu, kurš noteikti pastāv ne tikai viņa prātā, bet arī sirdī. Pils caurspīdīgā grīda biedēja cilvēkbērnu vairāk par visu, bet viņš bija apņēmies to izdarīt un atpakaļ ceļa vairs nebija. Pirmo reizi dzīvē viņš kaut ko sava dzīvē ir apņēmies novest līdz galam.
~
Jau vaicājis Vējam, kas patiesa mīla ir, saņēma atbildi: "Viskvēlākā un patiesākā mīla ir tā, ko es jūtu pret savu netveramo astes galu, kuru nekad neesmu sastapis, bet zinu - es to mīlu." Vēl mirkli uzkavējies cilvēkbērns saprata - Vējš ir pārlieku romantisks. Uz atvadām Vējš tam iedeva zilu rozes ziedu, kuru tas piesprauda pie sava apģērba, lai nekad neaizmirstu, ka šo puķi meklē tie, kuriem Vējš caur galvu skrien.
Apciemojis Lietu, viņš uzzināja no tā citu patiesību, jo tas apgalvoja, ka mīlestība, kura ir ideāla, nes patiesas skumjas līdz ar prieku, mīlestība sniedz visu emociju buķeti perfektā harmonijā. "Mīlestība kā svari visu nostabilizē." teica tam Lietus, sniedzot svarus, kuri spētu nosvērt jebkurus tā lēmumus. Tomēr viņš svarus noslēpa dziļākajā kabatā, lai nekristu kārdinājumā un turpinātu pieņemt savus lēmumus patstāvīgi, tai mirklī arī apzinoties, ka neizlēmīgie mīl kā Lietus, bet cilvēkbērns meklēja kaislīgu mīlu, ne mieru.
Sastapies ar Uguni un uzdevis šo jautājumu, viņš paslēpās no tās, jo Uguns iesvilās un teica: "Mīla aizdedzina un iekvēlina tā, ka bezdarbība kļūst neiespējama! Tava dvēsele deg kā ugunīs un kvēlo sarkana!..." "Līdz sadeg pavisam..." iejaucās Zeme un Uguns liesmas pieklusa paklausīgā piekrišanā. Cilvēkbērns smagi nopūtās un vaicāja: "Bet kā cilvēks mīl? Es tagad zinu, kā Vējs, Lietus un Uguns ar Zemi mīl, bet es vēl nezinu atbildi." Uguns tam pasniedza iesārtu ogli, sakot, ka mīla dedzina, ka tas citu mīlu nezinot. Apskatījis dāvanu, cilvēks zināja, ka tā mīl neprātīgie, kuri mīl kā Zeme un Uguns.
Ceļš atveda to līdz debesīm, kur Saule mīt. Tās pilī tas saskatīja savu pēdējo cerību.
"Saki man, Saule, kas mīla ir un kā mīlēt man!" viņš izsaucās.
"Mīla ir mūžība un mīla esi tu." tā teica, aizskardama viņa acu gaišumu. Tā sniedza tam spalvu un, ielikdama to cilvēka plaukstā, skaidroja: "Tā ir, kaut to nejūti..."
Un cilvēkbērns saprata.

Posted by: edg Apr 29 2009, 12:20

Zen? Btw, tie stāsti baigi sakarīgi izklausās, ja viņus ar pareizām pauzēm un uzsvariem stāsta, bet lasot es vairākas reizes aizķēros, jo tās pauzes uzreiz nesapratu. Kā arī nezinu, vai maz iespējams pareizi pārrakstīt, lai nesabojātu saturu. Imo, tev būtu jāierunā šitais un jāposto mp3.

P.S. "jautājumu, kurš" => "jautājumu, kas" un "Tā sniedza tam" => "Tā sniedza viņam". Varbūt tas esmu tikai es, bet pamanot personas vietniekvārdus, mēģinu tos sasaistīt ar personām un, ja man prātā vēl ir "acu gaišums". Tikai tad, ja skaidri izrunā "viņa" un pietiekami ātri pārskrien sekojošai frāzei, problēmu nav.

Posted by: rebel Jun 1 2009, 00:45

es sajutos tik humāna, ka man palika slikti? cilvēcīgs=humāns, cilvēktiesības neaizskarošs un tā. ar cilvēkam raksturīgām iezīmēm=cilvēcisks.

re, vesela viena ļoti konkrēta stila kļūda ļoti konkrēti izlabota. vecākā garadarbā gan. vienkārši TIK ĻOTI iekrita acīs, ka nespēju atturēties.

pārskrienot ātrumā pār kaut ko no tā, kas vēl te mētājas:
viss viens par dīvaino, ne visai latvisko inversiju ("iemācīšos divu nedēļu laikā spēlēt" neskan gluži tik saprātīgi kā "iemācīšos spēlēt divu nedēļu laikā"), BET šeit būtu jālieto "nekā", nevis "kā" - jo "kā" lieto tad, ja pirms tā ir noliegums ("es nespēlēju labāk kā tu", bet "es spēlēju labāk nekā tu").

ļoti, ļoti fragmentāri mani aizrādījumi, jo es Tavu garadarbu nelasu. bet viena lieta, kas tiešām varētu pasargāt Tevi no uzbrukumiem par sliktu stilu un kļūdām: paņem skolas bibliotēkā tādu zaļu grāmatiņu,nosaukums, ja nemaldos - "kas meklē, tas atrod", tur diezgan īsi izklāstītas visas svarīgākās gramatikas un valodas kultūras lietas. paši pamati. tas ir mācību līdzeklis. izlasi vienreiz cauri un centies iegaumēt. jo Tev tekstā ir diezgan daudz tipisku kļūdu.
un labai idejai taču nepieciešams labākais un valodiski precīzākais izpildījums, vai ne tā?

un, jā, es šo lietu (par pavedienu laikam sauc) apskatīju kaut kādas mistiskas nostalģijas dēļ, bet parādījās slinkums iedziļināties.
tomēr pēdējais īsiņais rakstu gals tāds ļoti mīlīgs. romantika, romantika. rarrr.

Posted by: edg Jun 2 2009, 02:45

Domā pakritizēsi, Foxy atdzīvosies?

Posted by: ReD_FoXy Sep 9 2009, 17:41

* * *
Telpā bija tā tumsa, kurā šķita, ka vēl kaut kur pavīd ēnas un varētu saskatīt blakus esošā seju, tomēr nevarēja saskatīt nekādas robežas, gaistone bija bezgalīgi auksta un nomācoša. Tajā sēdēja vīrietis, kurš, spriežot pēc izskata, nevarēja vēl būt sasniedzis kaut pusmūža krīzi. Viņš sēdēja zemē, ceļus pie zoda pievilcis, skatienu pievērsis kailajām, netīrajām pēdām un rokas kā nedzīvas gulēja pie viņa sāniem. Vienvārdsakot - viņš izskatījās kropls vismaz vienā ziņā.
Negaidīti strauji viņš pacēla gaišzilās acis, lūkodamies piķa melnajā vietā, kur vajadzētu būt debesīm. Klusā murmināšana, kas nepārtraukti pavadīja viņa daudz maz nožēlojamo dzīvi, izveidoja vārdu aprises.
- Ak Dievs, kāpēc? - slāpēti iekliedzās aizsmakusi balss. Vīrietis pārdabiski ātri pagrieza galvu sānis, lai pārliecinātos, ka klusie, izsmejošie smiekli bija tikai viņa izdoma, un skatiens atkal vērās augšup.
- Tu sodi mani, par to kāds es esmu kļuvis, nesodi tos, kas ir tādi, kādus tu tos esi radījis. Pietiek sāpju un izmisuma. Pietiek... - pēdējais vārds skanēja kā čuksts. Iestājās klusuma brīdis, jo viņš aizturēja elpu, ļaudams ožai atpūsties no urīna, garlaicības un puvuma smakas.
- PIETIEK! - atskanēja spējš un skaļš kliedziens, - Tu taču esi piedošana un mīlestība. Pati Afrodīte visā krāšņumā, - klusi, sēcoši smiekliņi izgaisa tumsā, - tikai kāpēc tavā zemē ir vairāk naida un nemiera? Par ko cilvēki cieš? Vai tie nedrīkst vairs būt pat tādi, kādus esi tos radījis?
Zilās acis šķita spīdam gaismā, kas staroja no to iekšienes. Vīrietis aizvēra acis, rīkle negribot norija smagu siekalu gūzmu un gar vaigu noritēja viena vienīga, sausa asara. Acis tika atkal strauji atvērtas, tomēr tad tajās pavīdēja tumsonība un velnišķs ļaunums.
- Pie velna, nomērdē viņus visus, tos izdzimteņus. Tos garīgos invalīdus, kuri nemāk parūpēties paši par sevi. Lai viņi mirst, lai deg zilās ugunīs! Ko kavējies, tu, Nāve, savāc viņus visus uzreiz! - viņš nospļāvās sev blakus un sāka mežonīgi, pat vājprātīgi smieties.
- Palaid arī viņus visus ellē, tur, kur viņi visi varēs degt mūžību, degt katrs pats par sevi. - viņa krekšķīgo balsi pavadīja ļaundara smīns uz lūpām un vēl platāk ieplestas acis.

Svētā Lūcija slimnīcas austrumu spārnā, kurā starpcitu slēpa "sabiedrībai bīstamus" cilvēkus, iespīdēja pirmās gaismas stari. Minētā telpa ieguva krēmkrāsas sienas, jo caur restotajiem logiem ienāca blāvs un vēl joprojām auksts gaismas stars. Vienā no stūriem bija parasta, cieta slimnīcas gulta, kurai klāt bija pieliektas arī sprādzes, ar kurām pacientu noturēt gultā, bet koumā - telpa bija tukša un vientuļa. Vīrieša noliektā galva pagriezās uz loga pusi un, skatoties uz gaismu, pazuda smīns un nomierinājās sirdspuksti.
- Bet, Dievs, bez cilvēkiem mirsi tu, jo tie tevi ir radījuši un nevienam citam tu neesi vajadzīgs. - noritēja vēk viena asara, - Un bez cilvēka, bez varas, kas to vada, nebūs manis, jo, bez visa tā, es arī nespēju eksistēt...
Aiz palātas durvīm sēdēja kāds nomākts mākslinieks, varbūt Bodlēra dvēseles radinieks, varbūt pats Bodlērs vai vēl kāds cits, un murmināja Dies' zina kādas muļķības.


Tātad.
Šis darbs ir veltīts tiem māksliniekiem, kuri jūtas nomākti un nogriezti no sabiedrības (jā, arī tas pats Šarls Bodlērs) dažādu interesantu iemeslu dēļ, attēlojot to iekšējo pārdzīvojumu, ko tāds cilvēks varētu pārdzīvot. "Dieva" tēls, ar kuru liriskais "es" šajā darbā runā ir jebkāda veida augstākais, uz kuru cilvēki vēstures gaitā ir skatījušies, piemēram, politiskā/valstiskā vara, reliģija vai jebkas cits. Pats liriskais "es" apzīmē mākslu.
Darbā tiek attēlots konflikts starp mākslu un augstākajām (teiksim) instancēm, kas nereti mākslu kā tādu ierobežo. Attiecības starp "Dievu" un vīrieti (kurš sevī iemieso Lucifera tēlu un divējādo dabu - enģeļa un dēmona pusi) ir saspīlētas, bet tomēr tuvas. Kādēļ liriskais "es" ir slimnīcā? Jo nereti sabiedrība aizmirst tos, kas mēģina palīdzēt tai saskatīt labo/patieso, vienvārdsakot, nenovērtē mākslu.
+/- visu izskaidroju.

P.S. Atvainojos, ja ir kādas gramatikas kļūdas.

Posted by: edg Sep 23 2009, 19:32

Tas viss man ir par sarežģītu, bet lasīt bija jauki.

Man ir II daļa:

Šķiet, nakts vilkās nedēļām, vai laiks bija pavisam aizmirsis. Tumsa, savilkusies drūmu sanoņu un liekus trokšņus, visu apkārtnes varmāku un padibeņu domas, vilkās pa atvērto logu cauri istabai. Puķes tumsā bija melnas un galds meta spocīgu ēnu. Kāds vīrs tupēja pie auksta kamīna, mēģinādams uzpūst pēdējo dziestošo ogli. Viņa kājas bija basas un zem tām kaudze papīru noklāja visu grīdu. Papīri pilni žēlabu un aizvainojumu, no kuriem posts un agresija biezā miglā vilkās uz augšu, piepildot istabu, aizstājot gaisu. Vīrietis kārtējo reizi ieelpoja šo postu, un pūta ogli, bet tā tikai pievilkās sarkana vaimanām un auksta izsmiekla. Šādā gaisā nekas nedeg, pat ne cerības stariņš. Vīrietis izmisumā aizvēra acis un iztēlojās, ka ir jucis.
- Dievs, kāpēc tu ļauj viņiem būt tik ļauniem vienam pret otru? Mest akmeņus vienam uz otru, kūdīt nemierus, graut kārtību - vai to tu vēlies, vai tā ir tava daba, tava līdzība? Vai tavā vārdā viņi zākā, ņirgājas, vai, varbūt, tu esi tas, kurš to dara? Vai labas vērtības, svētas vērtības ir pelnījušas nomētāšanu ar sūdiem, tradīcijas apdiršanu? Vai labāk, tavuprāt, ir mūžīgos nemieros kā daļējā kārtībā?
Vīrietis zināja, ka nebūs atbildes. Tā nekad nav nākusi, vārdi pazūd naktī kā tukšumā, nevienam nerūp, neviens neklausās.
- Tad pietiek man ar tevi! Izsmiekls ir tava pasaules kārtība - viens nebeidzams karš, kurā visiem taisnība. Nē, es gribu mieru. Es gribu mieru un kārtību, kur valda laipnība un sapratne, kontrole un rāmji. Pasauli, kurā cilvēki var būt droši, kur tie varēs dzīvot netraucēti un novērtēti. Es celšu savu troni augstāk par tevi, jo es dzirdu viņu nelaimes, jo es klausos un palīdzu! Es risinu cilvēku problēmas un glābju no jukušiem! No tevis es glābšu viņus, un tava naida un posta, ko nes! Tu redzēsi - mūžīgā cietumā sēdēsi, līdz savai nāvei, Dievs. Pasaule būs skaista, līdz tu to redzēsi labāku par sevi esam, daudz labāku.
Vīrietis piecēlās, un istaba šķita gaišāka palikusi. Viņš piesēdās pie galda un sāka rakstīt likumus, un ar katru vārdu pasaule labiem cilvēkiem kļuva arvien labāka.

Posted by: ReD_FoXy Sep 23 2009, 21:37

Oho, man nenormāli patīk! edg, varbūt taisam kopdarbu?
Tev viennozīmīgi ļoti labi sanāk, laba noskaņa veidojas, viss tiešām ir labi saprotami!
Cepums tev, edg!

Posted by: Shumins Sep 24 2009, 02:01

Dažreiz pārāk daudz dramaturģijas apvienota vienkopus vairs nedod gaidīto efektu, cerībās, ka lasītājs nobirdinās kādu asaru - tiek panāks gluži pretējs efekts dažos īpatņos. Vietā, kad vajadzēja mēģināties iedziļināties tekstā un raudāt līdzi, tie saka : "Šī drāma izklausās pēc vientuļu lezbiešu, veģetāriešu ņaudēšanas par dzīvi, ar kuru tās netiek galā!"

Taču, ja tomēr tevi dzīve nospiež uz ceļiem un tu kļūsti pārāk SOFT, aizmirstot problēmu risināšanu ar dūri, Tu sāc ņaudēt un sacerēt dramaturģiju - Es tev vēl varu palīdzēt ar Shumina trīs punktu plānu, kas pamodinās zvēru tevī :3



Shumina trīs punktu plāns:

1. Vaiga aiziet uz bodi iepirkt Beer (8 Litri) un to izdzert.



2. Fonā jāklausās obligāti kāds no metāla mūzikas gabaliem.