Man galvā skan šīs skaņas,
Tās nespēju es apturēt
Un bēdīgi uz sirds,
Jo skaņas skumjas skan.
Man vēlme raudāt skaļi ir.
Šī bēdīgā man skaņa,
Tā seko man it visur
Un nespēju to aizmirst,
Man acīs asaras jav rādās,
Bet ko lai daru, tās tur ir
Man neliek mieru prātam,
Šī skaļā skaņa pasaulē
Un eju es pa aizu,
Un skatos lejup es,
Man nāve skrien pa pēdām
Vai ir par vēlu lūgt,
Lai piedod man tu
Par maniem grēkiem pasaulē,
Ko sadarījis esmu es
Un aizmirsis vēl nē.
Šis murgs man vienmēr acīs
Kā nelabs sapnis nomodā.
Ceru, ka novērtēsiet.
nav slikti Nuin nav slikti
Vai iet, vai skriet
Man labāk iet,
Jo domas mierīgas tad ir.
Man rosās apkārt manas domas,
Tās skrien caur prātu
Kā tām tīk,
Bet es jav nesūdzos,
Lai skrien man apkārt, ko lai dar.
Man netīk svešās domās līst,
Jo tas nav OK, tas nav right.
Bet domas skrien kā notis
Es dzirdu tās itvisur.
Un skrienu es tām līdzi
Pa raupjo dzīves stilu.
Shis rakstiits kaa atbilde uz pirmo postu.
Pirmo reizi lasot man likaas, ka taa ir parodija par "jauno dzeju". Bet, kad sapratu, ka tas nopietni domaats, un izlasiiju veelreiz, tad luudzu arii kritika:
Vaardi ir labi. Var redzeet, ka idejiski ir no sirds. Tomeer tu paaraak meegjini maakslinieciski to visu uzraksitit. Kaa arii dzejas sizhetieskie notikumi ir nesaistiiti - nav paarejas no "skanju motiiva" uz "naaves motiivu". Peedeejaas 3 rindas ir kaa no gaisa, nav paskaidrots, kaads tur sakars ar aizmirshanu (it kaa aizmirshana mazinaatu nodariito), kas tieshi no taa visa paarveershas par murgu. Un veel visaadi siikumi tajaa dzejaa. Ieteikums: ieprieksh izdomaa, par ko gribi rakstiit, un tikai tad raksti. Ja tev peekshnji sagribas uzrakstiit arii kaut ko citu, tad raksti to atsevishkjaa dzejaa, nejauc kopaa.
Pantmeers ir drausmiigs. Dzeja taapeec ir dzeja, ka taas lasiitaajs to lasot ieiet kaut kaadaa ritmaa, lai vai tas buutu zilbisks vai vaardisks. Shinii dzejolii nav ritma. Ieteikums: taa kaa taa ir dzeja, tai jaalasaas kaa dzejai. Ja taa lasaas kaa proza, tad taa ir proza.
Interpunkcija ir ljoti slikta, jo bija ljoti gruuti izprast, kuraas vietaas domaats lasot ietureet pauzi, kur lielaaku, kur mazaaku. Tas viss gribeejaas lasiities diezgan lielaa meeraa kaa viens teikums bez pieturziimeem, aarkaartiigi jaapiedomaa, lai izlasiitu taa kaa domaats. Ieteikums: izdomaa, kur lietot tukshaas rindas starp dzejas rindaam, varbuut lieto taadas pieturziimes kaa ... un - garaam pauzeem. Un teikumus nekad netaisi ar vairaakaam neatkariigaam teikuma daljaam, ja vien tu neveelies, lai dzeja tiktu lasiita aatri un bez piedomaashanas.
Baudiit shitik siiku kritiku par tik sliktu dzeju ir privileegjija, un tev taa jaanoveertee. Parastaa situaacijaa es buutu sevii pasmeejies (un esmu paarliecinaats, ka bija taadi, kas tieshi taa arii dariija) un neko neteicis. Bet tagad tev ir iespeeja no savaam kljuudaam maaciities!
edg nu beidz kritizet nuin vins grib klut pa dzejnieku
Veel jo vairaak iemesls iegruust vinjam patiesiibu aciis. Ja vinjsh to pienjems un centiisies laboties, tad Dievs ar visu, lai vinjsh kljuust par visu laiku slavenaako Latvijas dzejnieku. Tomeer, ja vinjsh paliks kaa bjijis - akls - tad es vismaz buushu meegjinaajis vinju glaabt. Es vinjam dodu iespeeju izveeleeties: 1) nenest sev kaunu un nenodarboties ar dzeju, 2) rakstiit dzeju nopietni, uztverot to kaa nekad liidz perfektumam nenosliipeejamu maakslas darbu, kas nenaak no zila gaisa, bet pie kura ir jaastraadaa = rakstiit labu dzeju.
edg varbūt ieposto savu dzeju. Tas attiecas arī uz pārējiem.
P.S dzirdēji par tādu Klāvs Elsbergs? Viņam vispār dzejoļi bija bez pieturzīmēm un lieliem burtiem rindu sākumā.
Vai tad tu neesi dzirdeejis, ka kritikji ir neizdevushies maakslinieki
Nav jaabuut operdziedonim, lai saprastu, ka dzeeraajs shkjiibi dzied. (Piedod par brutaalo saliidzinaajumi, mani saliidzinaajumi vienmeer ir paarspiileeti.)
Klāvs Elsbergs ir dzejas dumpinieks! Nez, man patika lasīt viņa dzeju. Tā nav tik tēlaina un ir tuvāka reālajai dzīvei...
Nuin darbs man patika, lai gan man nepatika, ka tika pielietota frāze "OK" un "right" un jav neraksta ar v, bet ar u!
It kā jau bija divi topiki izveidoti, kuros vareeja posteet savus vairāk vai mazāk par dzeju saucamos apcerējumus, bet lai nu paliek.
Tagad pie kritikas. Visupirms jāatzīst, ka esmu cilvēks, kas nav visai siltās attiecībās ar dzeju, jo līdz šim esmu lasījis ļoti maz darbus, kas man liktos saistoši un patiktu (lai Melgalvam vieglas smiltis).
Izlasīju tikai pirmo beznosaukuma dzejoli un varu pateikt tikai to, ka man to ir grūti sagremot. Ne jau tematikas, bet stila dēļ. Brīžiem liekas, ka tu vārdus virkē bez jebkādas saistības un nedomājot kā tas viss izskatās un izklausās tos lasot. Kaut vai dzejoļa sākums:
Man galvā skan šīs skaņas,
Tās nespēju es apturēt
Un bēdīgi uz sirds,
Jo skaņas skumjas skan.
Man vēlme raudāt skaļi ir.
Šī bēdīgā man skaņa,
Tā seko man it visur
Un nespēju to aizmirst,
Nezinu kā tu, bet es būtu izvēlējies kaut ko labskanīgāku, piemēram:
Šīs skaņas man galvā skan
Es nespēju apturēt tās
Un bēdīgi ir man ap sirdi,
Jo skaņas tik skumji skan.
Man vēlme ir skaļi raudāt.
Ak, skaņa šī bēdīgā,
it visur tā man seko
un nespēju aizmirst es to.
Nu tā es aizvietoju tikai divus vārdus, viss pārējais teksts ir tikai un vienīgi tavs, tikai vārdu izvietojums cits. Tā protams ir tava darīšana kādus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus tu izmanto un es jau nu vismazāka vēlētos norādīt kā kuram būtu jādzejo, tā ka uztver šo kā draudzīgu padomu, neko vairāk.
Es sēžu pie datora šai dienā,
Un domāju kur lai pačato.
Tad atceros, ka tikai vienā
Labā ''Jippii'' saitā visi čato !
Tad domāju, kur lai izklāj
Savas domas plašās.
Lai tās neko vāji,
Bet ar citām saistās.
Tad ierakstu es jauku adresīti
www.otaku.lv ,
Kur arvien ik brīdi
Otaku forums dominē.
kaut kaads suuds
Šīs skaņas man galvā skan
Es nespēju apturēt tās
Un bēdīgi ir man ap sirdi,
Jo skaņas tik skumji skan.
Man vēlme ir skaļi raudāt.
Ak, skaņa šī bēdīgā,
it visur tā seko man
un nespēju aizmirst to.
Vai arii (es nespeeju aizmirst to), atkariibaa no taa, vai dzejnieks veelas uzsveert to, ka Vinjsh nespeej aizmirst, vai to, ka vinjsh Nespeej aizmirst.
^ Tas ir mans labojums ShinChan labojumam. Bet es tomeer neatbalstu arii shitaadu razhojumu, kaut gan daliijums pantos krietni vien atvieglo izpratni par to, kur ievilkt elpu.
Šīs skaņas kas man galvā skan
Es nespēju tās apturēt
Un bēdīgi ap sirdi man
Jo skaņas šīs tik skumji skan.
Man vēlme skaļi raudāt ir
Ak, skaņa bēdīgā,
it visur tā man Izseko
un nespēju es aizmirst to.
=] Labojam dzeju? =]
-Rajons-
Pamozos, kaa gurkis svaigs,
Izvemjos un liels man kaifs
Eju araa uzkauties,
un pa muti atrauties
Velkos maajaas apdzeeries,
kaa no pirts izdraazies.
Pienaak vakars veels,
un domaaju es veel,
ka gribas man veel apkosties !
(Westy)
Ak kāds slinkums, nepārvarams,
Ir tak vēl tik daudz kas darāms...
Pa ēdamgaldu vējš vien skraida,
Istaba ar zāģu skaidām... -___-
Nav vairs man tur kas ko teikt,
Jāsāk tikai darbus veikt.
Atnāks četri - tad nāks pieci;
Prasīs,"Kāpē tu tā kvieci?"
Saule
Saule spīd man tieši acīs
Es vairs neredsu neko.
Tā jau spīd visapkārt visiem,
Bet man spīd tā tieši acīs.
Saule spīdina itvisiem,
Bet neviens to negrib sajust.
Tad jau, lai tie visi aiziet
Uz to tumšo mazo kaktu.
Tumsa atrodas kur gaisma,
Tā tur ir un būs tur vienmēr.
Vampier...
Innerlich verschmelze ich
Und mit mir nehme ich dich.
Du schreist und brennst
So tut's dir weh.
Das ist das, was du nicht kennst
Aber du willst noch mehr.
Jetzt bist du ein Schaten hier
Ohne Leben, ohne dir.
Du bist nur ein Schaten Tier,
Ohne Sensucht, nur mit mir...
Du gleitest dūrch die Nacht
So still.
Mit solcher Macht
So wie ich es will.
Du trinkst nur Blut
Und bist so blass.
Du spūrst nicht wut
Nur noch Hass...
Dein Herz ist lehr
Und doch so sehr
Lebst du noch gern.
Nicht lebend
Und auch nicht TOT...
Nicht erlein
Und doch nur ein,
Nur noch mein.
Aber nicht fūr mich...
Du lebst sicher
Nr fūr dich.
Deine Haare so weiss,
Deine Blicke so kalt,
Und doch so heiss...
Du bist mein
Nur noch ein...
Vampier....
Check this out! To es sacereju, kad man bija 6 gadinji
Tekstiņš Rammstein stilā.
TIESHAM? To es uzskatu par komplimentu...
...
Ir lietaina diena.
Es stavu pie tilta-
Viena...
Aukstas lietus lāses
Skar manu seju
Vai tās ir lietus lāses,
Vai arī asaras,
Kas nāk no manām acīm.
Un tek uz leju
Uz manu sirdi...
Vientulība mani pārņēma...
Tumsa bez gaismas,
Nakts bez zvaigznēm,
Bēdas bez priekiem,
Vientulība...
Nāve! Ņem mani līdzi!!!
Naids, dusmas, mīlestība
Bēdas, grēki, vientulība...
Tur tumsā palikšu.
Savu sirdi
Mazā, melnā kastītē likšu,
Aizvēršu un aizmirsīšu...
Es skatos uz leju...
Tek strauji pelēks ūdens
Tāds pats kā es.
Es skatos uz augšu...
Slīd pelēki mākoņi
Tādi kā es...
Lietus lāses sit man pa seju...
Es pasmaidu,
Un aizeju....
Baigi labie darbi tev =]]]]
Thank u! Es centos...
Forshi man ar patika ....tikai taada skumja dzeja. KAPEEC?
Nez... Man tadas tikai nak prata
mmm, shii bija laba, man patika, lai gan parasti neinteresejos par dzeju, shii kka piesaistija, tiesham labi MIMI
Nedaudz šķiet haotiski, bet tā jau tīri neko!
Man patika!
Dvēsele virs bērna,
Tā noslēdz sevī visu.
Te balsis centās sastapties,
Bet man tik spēka pietiek,
Lai sāktu dziedāt dziesmu
Priekš ziediem, kas vēl būs.
Bērna dziesma liks tiem raudāt,
Un sāks līt lietus debesīs.
Taa dziilji ieelpojam un es obligaati sanjemshos.....warbuut bet saakumam manas atsauxmes...
Nuin, man patiik patiesham un nedomaaju ka kaut kas ir jaamaina,taa bija tawa izweele un ja taa tad noteikti taa bija pareiza
Mimi, wow, esmu autaa man patiik un ne pa jokam!!!Laikam deelj taa ka pati shat tad taa juutos, tikai izsaku to citaadaak!!!
Dexis, tas ir ljoti interesanti, domaaju ir weerts turpinaat, ir wisaadi uz pasaules raxtnieki un dzejnieki
Westy, tas ir REAALI, taada 13-16 piedzeerushaa cilweecinja diena/wakars man patika, es smaidiiju
Kikyou, un atkal tew sanaak miilji!!!!
Lai gan neesmu nekaads kritikjis, to es nemaaku, man patiik jebkaada uzdriixteeshanas un dzeja, maaxlas darbi, tie naw tie darbi kuri jaakritizee, tie ir tie darbi kuraa jaacenshas saprast
Nedaudz no manis....es jau tagad iepostoshu tikai 2 ko atceros no galwas, weelaak no klades, jo waardu waardaa neatcereeshos!!!
Es zinu ka ne manu tēlu,
Tu redzi katru dienu.
Un tomēr manai sirdij kārojas,
Pēc tevis viņai kārojas.
Tik daudz ko pateik viņa grib,
Bet lūpas vārdus atcerēties negrib.
Tai atliek tikai plīst un lūst
Un vērot kā arvien tavs tēls sāk zūst.
Bet bailes tevi pazaudēt,
Liek bļaut un kliegt "Ak, palīdziet!"
Un satvert mazu pavedienu ļauts.
Ļauj tavu tēlu nezaudēt,
Ļauj sirdij mierā gavilēt.
Un vārdi nu tiek atrasti,
Un abi tēli mīlā palaisti!
Kad asaras no sāpēm acīs turās,
Tajās ar mīlestību viens bērns raugās.
Tā bedrītes un saules spēle sejā,
Liek visām raizēm un sāpēm likties mierā.
Kas zināja, ka spēku sniegs vismazākais?
Kas zināja, ka bez spēka palieks stiprākais?
Tas pateiks savus burvju vārdus ,
Un mācēs pavilkt vispareizākos vadus.
Tas smaidīs lai tikai mieru sniegtu,
Bet pretī prasīs, lai vakarā tu viņu ar segu segtu.
Šī ir visdīvainākā no apmaiņām,
Šī ir visbrīnumainākā no burvībām!
+ weel diwi no matenes klades...wisu ko daru ka tikai nemaaciities!!!
Tas kurš nāk no dzīlēm...
Tas, kas rokā tur...
Mazu vēlēšanos tur...
Tas tev roku sniedz...
Un no tevis spēkus smeldz...
Apmaiņa ir godīga,
Tomēr nešķiet taisnīga...
Savus spēkus dot,
Pretī tikai vēlēšanos ņemot.
Melniem aizskariem visu aizklās,
Ļaujot apmaiņai notikt dzīves aizās.
Apmaiņa nu notika.
Melnie aizskari nobruka.
Tasm kurš nāk no dzīlēm...
Pasaulē nu aizgāja...
Atstājot pavisam vienu,
Atspiesties pret sienu,
Jo vairs nav, kur smelt spēku.
Apmaiņa nešķita taisnīga...
Rokā klusi vēlēšanās atdusa...
Bet neviens jau neteica, ka tā ir piepildama....
Saule uzlec tālē.
Tā silda cilvēkus, kas dzīvo tālē.
Tās stari sniedzās tālu,
Tomēr nespēj sasniegt seju manu.
Nav lemts man saules staru siltumu just,
Ja mana dvēsele ēnā kūst.
Un tomēr es sniedzot pie saules...
Tās stari man rokas dedzināt sāk,
Tai mirklī pār mani apgaismība nāk.
Tās stari mani dedzinās.
Tās stari mani nepieņems.
Tai saulei ir sava tāle.
Un cilvēku tai tālē nav,
Tie visi man aiz muguras raud.
Mēs visi sniedzamies pie saules...
Mēs visi rokas dedzinām pie saules...
Bet sniegties mums vairs nav kur,
Tā arī mēs paliekam "nekur"
JO Haidi! Zakjit, tavs garum garais dzejolitis man TADU melanholiju uzdzina... Es uzreiz atceros savu veco milestibu Tikai ta man nebija ka tava dzeja apraxtita...
Man laikam nekad tik milosha dzeja nesanakz... Tu ar pilnu sirdz atdevi raxtiji... Vienkarshi Burvigi! ! !
Karo4e... Man ari ir shada tada dzeja radusies, tikai nez kapec anglenes laika
Todschlag...
Es ist nur ein Schlag.
Es tut nich weh
Gleich ist es vorbei
Und ich sag'dir "Geh!"
Du bist jetzt ein bishen erschreckt
Doch hab' kein Leid
Du bist nur Tod
Und das ist kein Scheiß
Schau nicht so blöd
Jetzt flieg' endlich hinaus
Und sei jetzt frei...
Sag' mir wie es da ist
Bist du jetzt rein?
Ich bin schuldig
Das geb'ich zu
Doch trauern tue ich nicht
Das wär ja krank
Ich hab' dich gekilt
Na und, was solls...
Ich bereue es nicht
Garnichts... Nichts!!!!
Nur dass es so schnell lief
Bekümert mich zu tiefst...
Jetzt verfolgst du mich im Traum.
Der Todschlag war wohl doch zu hart.
Du versuchst mir Angst zu machen...
Doch wenn ich zu dir nach oben komme
Dann laße ich es krachen!!!
weel wiens no manis!!!Shodien uzraxtiiju nulltajaa.....
(Mimi, man vaacu valoda naw tik laba, lai dzeju saprastu!!! )
Manai kārtējai iedomai gals ir tuvu,
Tu aizej un es to jūtu.
Es jūtu, ka uguntiņa sirdī sāk dzēsties,
Un tu negribi uz mani vairs atskatīties.
Vai tiešām man tas viss tikai likās?
Vai tiešām jūtas atkal bija melīgas?
Šai mirklī es tiešām jūtos apmulsusi,
Tavs vārds vairs neliek justies, ik kā būtu apdulusi.
Vakar rītā bija ļoti stipra migla...
Šķiet tad es tevi pazaudēju, tai sasodītajā miglā...
Bet it kā viss ir ļoti labi.
No manis atkal staro brīvības stari.
Bet tukšums man sirdī ir atkal,
Vai tiešām vientuļa esmu es atkal?
Vai tiešām sirds man nespēj mīlēt?
Vai tiešām tikai sasaldēta tā spēj gavilēt?
Kāpēc es nevaru saprast pati sevi?
Bet tiešām? Kā tad es varu mīlēt tevi?
Tā nebija taisnība, tu neaizgāji...
Tu tak patiešam pat neatnāci...
Es tikai atkal sevi hipnotizēju,
Ka atvērta pasaulei būt spēju.
Man patīk tās aizas, tas aukstums ap mani,
Kamēr tas ir, neviens nevar sāpināt mani.
Es zinu, ka pati slēpjos šai miglā,
Bet, kamēr esmu tur, es jūtos droša.
Es zinu, vēl neesmu atvērta,
Atnāc pie manis, kad būšu es gatava,
Jo tagad patiesi es neesmu gatava,
Jo tagad patiesi neesmu jūtām es atvērta....
On the waves of music we fly!
The songs for the sea is what for we would die!
She is our mother, our home and our grave.
She always protects us and makes us brave!
The songs are a way for us to thank her,
For being or mother our faith and best friend.
Shes going with us,
Through storms and breezes,
And shes still there when our heart in ice freezes.
I thank you for all,
My Mother and friend.
I will be strong as ocean,
For you, to defend!
My Land, my honor!
My Sea, my pride!
Grupu kurā es dziedu sauc Ocean un šī ir paredzēta:
Pirmkārt tāda kā himna,
Otrkārt devīze.
Reidz dzīvoja cūka,
Kurai garšoja kūka.
Tā gulēja šķūnī,
Jo negribēja iet kūtī.
--
Anime.
Mēs dzīvojam dēļ animes
Un gaidam, lai tā nāk.
Uz sirdz kļūst silts kad skatām to
Un domas skaidras kļūst.
Bet mēs tik esam sākumā,
Mēs uzbūvējām pamatus.
Vēl priekšā ir mums sūrais darbs
To būvēsim līdz galam.
Lai jav vecāki mums saka.
Ka esam mazi vēl.
Bet viņi tač nu nesaprot,
Ka tas ir mākslas darbs.
Kad skatamies mē anime
Mēs zinam tas ir vērts,
Ka liesma ir un paliek te.
ehh..man dikti,dikti patiik mimi darbi..uhhh..wareni..es jaw ar dazhrejz kkaadus txtinjus raxtu..nez,par dzeju to lajkam newar saukt..kkaadas riimes augstaakais..
ir pasaule wiena
un dzīwe wiena
un sirds Tew wiena
un dwēsele wiena
bet wai Diews ir wiens?
wai arī sitiens ir pieskāriens?
dzīwe mēdz sist,
ne pieskarties.
dažreiz ir jāsit,
lai war pamosties
un te weel wiens:
Ir skatieni mēmi
Un tomēr runā.
Kad dzīwniex skatās
ir jāklausās skaņā..
wai saprotam mēs
wēl dzīwniekus?
sewi,Saprātīgās būtnes, mēs
pataisām pārākus.
Jo mums ir waloda,
kas dod iespējas
un walodai klāt
nāk tiesības
pacelt sewi pār tiem,
kas mēmi uz mums skatās,
wai domā tie par mums,
wai warbūt par mums brīnās,
ka cilwēx ir tik stulbs,
ka pats ar sewi cīnās?
Ko cilwēx sewī atradis,
ka neieklausās citos,
ka atļaujas būt tiesnesis
un lemt,kas mirs,kas dzīwos?
Mēs sakām - dumji tie,
un nezina, kā labāk,
bet wai skatieni mierīgie
nerunā par mums skaļāk?
wai saprotam mēs zwērus
un skatienus skumīgos?
Un skatienus rāmus,lēnus,
un skatienus priecīgos?
wai zinām skatienu jēgu,
wai maz atšķiram tos?
>< >< >< Meeee tooooo:
Arā vējš šalc,
Man domas ir tur,
Tur, kur putina,
Man nav vis prieka.
Sniegs man ir mīļš,
Kaut auksts tomēr tīrs,
Bet Pavasaris tomēr,
Tomēr ir...
Tas brīdis tomēr priecīgs,
Brīvs un laimīgs ir,
Kad saskaras siltais,
Aukstais un mīļais.
He he, tas man ienāca prātā dēļ laika, kas Limbažos pirms stundas bija.
rebel, man patiik taws dzejolis un ljoti, rindinja
wai arī sitiens ir pieskāriens,
baigi paraawa aiz dziiwaa!!!
Tew arii atieciigais nix!!! patiik, tu galwenais neapstaajies un wienmeer pieraxti sawas domas, es labpraat taas lasiitu arii taalaak
Jaa, tas pirmais rebel dzejolis ir labs (to saka visu kritizeetaajs). Es saakumaa pat nesaaku lasiit, jo "w" burti teica man "suuds tas ir, suuds, pokemona murgojums".
nuja..dank u,ka galiigi nenolikaat mani pie wietas...
es wnk taa ar tiem w esmu saradusi,jo taka raxta mobiilajaa tas sanaak aatraak - wiens piespiediens triju wietaa... man jaw liekas,ka es notejkti esmu no kkaa ietekmeejusies un neesmu to izdomaajusi pati..bet..tad jaw redzees.. bet nu,mani par pokemonu... pikachuuuuu!!! pika pika...
Skaidrs tagad, kur tie w radushies...
Es shoriit agri pieceelos,
Un man naak miegs.
Pie kompja leeni pieveelos,
Bet veel naak miegs.
Es rakstu kaadus tekstinjus
Un zhaavaajos.
Es nestaastu jums pekstinjus,
Tieshaam zhaavaajos!
Shis dzejolis ir vispaar tapis,
Lai nebuutu offtopic.
Bet iznaakums ir viena kaka,
Pika pika pik...
Kautka biski nenopietni varej but labak. Nuina dzeja manuprat galigi pasakiet lai vins izlasa manu reply. Jokoju
Kaadu jauku cilweeku (otakieti) gruuti pierunaat, lai ieliek sho dzejoli, taapeec to daru es
Maza bērna vārdi,
Ka tādi laimes lāsti,
Tie mani dziedināt vēlās,
Cik saviļņojoši man tas liekas.
Tā maza bērna rokas,
sniedz atbalstu un mieru mokās,
Kad viss man šķiet tā sabruciS,
Viņš speciāli man blakus palicis.
Viņš sniedz man savas rokas,
Ķer sirdi, lai atsaldētu mokas.
Tā mazā bērna vārdi,
Kā tādi burvju lāSti.
Sniedz savas rokas,
Lai aizdzītu manas mokas.
Nu mana sirds ir atsaldēta,
Tā mīlai tagad atvērta.
Tā maza bērna vārdi,
Kā tādi laimes lāsti...
(autores otrais niks - Kei Baffera)
Maza beerna priekshaa
Es sevii klanos liidz zemei.
Maza beerna vaardus
Es vieniigos uzklausu ticot.
Maza beerna domas
Es izvairos citaadi sajaukt.
Maza beerna praats
Nav tevis cieniigs.
Kad vinjsh kustas,
Es maacos.
Kad vinjsh runaa,
Es klausos.
Ar vinja domaam naak tas,
Ko mees esam aizmirsushi.
Bet vinjsh mainiisies.
Kljuus taads kaa tu,
Kaa es,
Kaa mees visi -
Meesls.
Parasti man bailes kaut ko sagroziit vinja galvaa. Bailes sabojaat savaado domu gaitu. Bailes atstaat muuzhiigas peedas. Bet citreiz tikai skumjas. Skumjas par nenoveershamo...
Un peec taada depresiiva "dzejolja" uzrakstiishanas jaaaarsteejas ar anime
nju,warbuut depresiiws,bet wisaadaa zinjaa ljoti patiess un domaashanu izraisoshs .... realitaate ir skarba
Nu moins.. gandriiz aukstas skudrinas paarskreeja paar muguru, lasot edg dzejoli..
Nezeeliigi.. uh.. skarbi un reaali.. vienreizeeji..
kad runaa,lietojot dazhaadus swesh- un jaunwaardus, izklawsaas weel gudraax,nekaa ir patiesiibaa (mm..tas neattiecas ne uz wienu personiigi, taa tik mana pieredze..).. jaa,tas jaw wisiem patiik.. man ar', man ar'.. dazhrejz..
Es veel nejuutos taadaa liimenii, lai apstriideetu sveshvaardu vaardniicu patiesumu... (Atshkjiriibaa no "Latvieshu valodas vaardniicas" ) Tildes datorvaardniica ir un paliek man tuvaakais sveshvaardu skaidroshanas liidzeklis.
Un jautaajums nebija retorisks. Kaapeec lai tas taads buutu? Tas tika uzdots ceriibaa izprast tavu domu gaajienu (kaa rezultaataa vaardu izveeli).
ok,wiens prasc murgojums no manas puses...
Es plashi atweru acis
Un luukojos tukshumaa.
Man shkjiet,tas wiss jau ir bijis,
Sen,pashaa saakumaa.
Naw weerc wajrs ne domaat,ne censties -
Taapat buus wiss kaadreiz cauri.
Starp pawasara smiekliem
Jau skan rudens weetru auri..
Tik smagi,ka liekas - naw jeegas
Ne smiekliem,ne asaraam wajrs,
Bet tomeer - taas newar buut beigas,
Naax dienas,kad wiss shkjitiis skaisc!
Un dziiwe iet uz priekshu,
Tik jaaspeej man skriet tai liidz.
Nez,ja es skalji kliegshu,
Wai taa mani pagajdiis?
vai taa vairs buutu kaada dzeja
vai tur vairs izpaustos muusu dveeseles deja
ja dzejnieki llautu lai vinnus labo
un staasta kaa dveesele rindas kaarto
vaards dzeja ir indiviids pats par sevi
un taadi ir visi kam tu savus vaardus devi
maigi glaastot savas rindas tu apzinies
ka tikai tu taa ieksseeji sajuuties
bet tomeer jaapiebilst gan
kar ir dzeja kas patiik un nepatiik man
tak katrs kaadreiz ir rakstiijis to
ko jauniiba dod un meigginaat liek
tak ggeenijs no miljoniem meedz buut tik viens
un kaa mana taa juusu ir vien ziidainna piens
kas reti ko aizkkers un ieliiksmot spees
jo orgginalitaate dzejaa tas gandriiz kaa dejaa
kur fizisko vada tik talants tavs
kaa dzejaa skata plassumu vainago tas
respektiivi es gribu teikt ka dzeja ir viena no taam maakslaam kur lloti gruuti iespeet ko jau nebijussu un orgginaalu jo visi jauniibaa ir meigginaajussi dzejot taccu es nezinu nevienu muusdienu dzejnieku kas buutu tiessaam slavens...
un starp citu dzeju nevar uzrakstiit pareizi vai nepareizi jo taa tiessaam ir lieta kur var graut visas robezzas lai iztektu domu jautaajums vieniigi vai taa vispaar ir un vai kaads cits to sapratiis....
beidziet tak visi rakstiit tik druumi
no jums tak aizdegsies pat kruumi
galvaa sasaluma zona
kompis sskkiet tik iesleegts fonaa
mazaak kunkstonnas un raudas
liidz smiekliigumam zzeelas gaudas
vairaak jautriibas un miilas
vairaak passciennas un eeee...
zemmennu saldeejuma
kaada jeega traki ruadaat
suudzeeties un ssnaukaat
jaamet stuulbas domas malaa
jaasaak ira viss no gala
smirdiigaa zzllampaa vaallaajos es
un slauku muti puvussaas papardees
kossllaaju naatres un uzkozzu voblu
suukaaju kkepu un suukaat tiik man
laizu es vardi glumu un zallu
un labpraat dodu jums juusu dallu
higena man neizteic ne nieka
jo taa tik nokauj lielum lielo dallu prieka
jo kur gan paliktu mikrobi juusu
ja nevareetu parnaakt no tevis pie manis
netiiriibas speeks ir lielaaks par visu
un nedraudiet man ar stuulbu sveedienas misu
jo miskaste miillaaka man par maaju un dabu
ka tik var apkkert kaadu suudainu stabu
nokost gabalu sausneejas piepes
dzert teeju kur peldeejaas sliekas
ja kas nedabisks un pretiigs te sskkiet
beidz tak te blenzt un virsuu riet
ja gribeessu kakaat uz galvas it visiem
tad daavaassu riebumu sev un citiem
ssis tas no maniem jaunaakajiem peedeejaa laikaa traki velk uz humoru
un starpcitu atklaau ka pretiigums ir baigaa fiicca veel vairaaksu taadus sarakstiiju kaa otrais bet ssitas ir labaakais
Izrādās man nedaudz šis tas ir tapis pirms kāda laika. Pantiem nav nekādas saistības, vienkārši kāda konkrēta noskaņojuma brīdī radušās rindās.
***
rēgu karuselī griežoties
savu vilciņu es griežu
tas svilpdams zemē robu rieš
putekļus un briljantus vieš
vēl tik' pie sevis klusi skaitu es
griezies manu vilciņ griezies
***
un jau atkal vilciņš deju griež
melns un balts pa acīm bliež
plūst tas viss un kūst
līdz pavisam pelēks rūgst
tad jānostājas un jāspļauj laukā
taisni iekšā tajā traukā
kur atmiņas un rēgi staigā
tur tie vaimanā un klaigā
***
uz augšu, uz leju
pa gravitātes līkņu sleju
pa labi un pa kreisi
diametrāli pareizi un nepareizi
viena seja dažādās gaismās
tikpat dažādi vaibstās
lai tas man paliek atmiņā
kāda kārtējā mirkļa nemaņā
***
viena pēc otras vakar
krita lāses peļķē
un atbalsojās galvā
starp divām sienām
tās augstas aukstas
un ne jau asaras
kas bira
bet iedomu vietā
tur lija
un šodien uz galda
labajā malā
stāv lapiņa
un rakstīts tur tā
ka viss būs kārtībā
bet man nevajag visu
vai saproti
pietiktu ar mani
***
šodien atkal ir tā diena
kad darīt neko negribas
vien gulēt gultā
un griestos blenzt
vai lasīt grāmatu kādu
nē pat ne tā
vienkārši būt miegā
tur ar Alisi dzert tēju
un tīties dūmu mutuļos
ar kāpuru uz sēnes
tad pamosties jau vakarā
ar tējas garšu uz mēles
istabā kur smaržo
pēc ūdenspīpes
kaut kā tā
Visi raksta savus dzejoļus, tāpēc uzrakstīšu savu.
Kāda es esmu?
Kāda es esmu, to nezinu
Nebūs lemts man to spriest
Par sevi es neko nezinu
Un ko tur darīt, vai ciest?
Kāda es būšu to nezinu
Bet cerēt varu es daudz
Un tomēr ceru, ka sasniegšu
Visu, kas man būs ļauts
Kāda būt vēlos to zinu
Bet vai tas tik daudz no svara?
Ja par spīti visam gan
Manas rokas, ko citu dara.
Kādai man jābūt to nezinu
Un šaubos vai zina kaut viens
Un es tikai nedaudz nojaušu
Laikam to zina vien Dievs
Lirika
Dandilion.
Sunshine in midle
Snow araund
And all this beauty
Lives on the graund
I'f you can't gues
What could she be
Look in the grass
And you will see
aivvv dzeju man ir ljoti gruuti lasiit kaa dzeju. Taas rindas reizeem grib lasiities prozaa. Bet liels prieks, ka vinjsh censhas uzlabot te dzejas druumo noskanjojumu. Uz mani vismaz iespaidojaas
Bet arteck dzeja vispaar nosita veelmi kaut ko rakstiit. Ne vairs jutos iederiigs kaut ko rakstiit, ne optimistisks gana.
Un Tigra2 dzeijolis liekas viens no tiem, kurus ieraksta kartinjaas. Man taadi nepatiik, bet zinu, ka daudzi fano.
Rakstu freestyle:
"
Vinjsh nokaapa no galda,
Puukains un balts.
Un teica man: "Njau!"
Es vinjam: "Ej prom!"
Bet vinjsh neapvainojaas.
Un murraat saaka.
"
Hmm, paaraak depresiivs. Shas buus kaut kas labaaks:
"
Mazs zakjiits,
Mazs kakjiits,
Man liekas, ka tas noshpikots.
Sasodiits.
Bljin.
"
Nee, nee, es varu daudz optimistiskaak:
"
Kad koki shuupojas veejaa,
Tas nav veejsh.
Tas ir supermens,
Kas shuupojas!
Seezh zaraa ar smaidu sejaa
Un kaajas shuupina.
Ar smaidu liidz ausiim un staraa...
Man bail.
"
Nolaapiits, kaapeec man nesanaak? Ideju vajag, ideju. Labi, rakstiishu par "saulaino staru". Tam noteikti jaabuut kaut kam optimistiskam:
"
Kad pasaule ir tumsas maakta
Un ljaudis neredz celju,
No saulainas vietas naak
Ceriibas saulainais stars.
(Un izdedzina tev acis (tas bija pirmais, kas man ienaaca praataa...))
Kad ceriibas saulainais stars
Ienaak tavaa sirdii,
Tevii paraadaas ceriibas gars
Un spiid saulainus starus.
Un visa pasaule paarpluust
Ar ceriibas saulainiem stariem,
Jo ieiet tie visu sirdiis
Un vairojas eksponenciaali (shito vardu droshi vien nevajadzeeja lietot...)
Un nav vairs tumas -
Ir gaisma!
Un ljaudis ir laimiigi
Un smaidiigi!
(jaa, jaa, es zinu, ka paaraak jeels nobiegums. rekur alternatiivaa versija:
Un tumsa tiek iedziita stuurii
Maza maziitinja.
Taa ieslodziita buurii
Vientulja.
Neviens par tumsu nedomaa,
Tik par saulainiem stariem.
Visi tik labaa omaa,
Ka aizmirst par kariem.
Un tumsa remdeejas atminjaas
Par labaakiem laikiem,
Kad viss bija kaa pasakaa -
Naida laikiem.
Kas esi Tu, ka lem
Pasauli labaaku gaismaa?
Kas esi Tu, ka gruud
Tumsu ljaunumaa baismaa?
Varbuut tumsa taaa labaa,
Naids un kari - pats labums.
Varbuut gaimai spiideet
Ir cilveeces rasi niideet.
"
"
Runcim luncim patiik eest
Un saimnieka diivaanu pleest.
"
Vau, cik labi sanāk tava cenšanās būt optimistam, tikai man nezkapēc šķiet, ja tu būtu raksītjis par acu svilināšanu, būtu sanācis labāk.
nju edg dzeja ir gandriiz tikpat warena kaa winja maaxla. njaaa, wispaar makten labi. un acu swilinaashana ir jauka lieta. taa notiek arii tad,kad tumshaa telpaa peekshnji iesleedz gaismu. wispaar jaa,shitaa dzeja bij laba. patiikami palasiities.
es nekad neko neuzlaboju es rakstu peec taa briizza izjuutas un pantmeeri man ir pie pakallas
te viens taads domiigaaks...
domiigais riits....
leena snauda paarnnem mani seezzot autoostaa riitaa agri
labi ka ir draugi radi kur var maajaas atgriesties
blakus kraac man bomziits pavecs kuram maaju ssobriid nav
izraisa tas nedaudz skumjas galvaa sitas domas dumjas
kaa tas buutu dziivot ielaas kad tev pretiim aukistas sienas
kad tu nezini kaa dziivot kaadaa veidaa mieru guut
tie kam taa kaa man nav naacis visam ssim te cauri iet
nesaprast ir tikai norma dziive taa ir radiita
laika raadis mums ir citaads nekaa ssitam bomziitim
mums ts steidzas paari paareem vinnam lozznnaa necerot
iespeejams ka lloti gruuti buutu ubagotun luugt maizei naudu ietvjmalees...
gandriiz atluuzis jau esmu jaanopeerk veel billete
lai es dotos kur man patiik tur kur dzimta saknes dzen
neatceros kad ssito sarakstiiju bet tas katraa gadienaa ir riits peec tusinna
Man ar' te savs memuaarinjsh jaaieliek! Nu labi, varbuut kaada poeeminja! He, vai smiekliigs dzejoliitis! Nee, vairaaki!
Es esmu kaa koks,
Kaa nebeidzams loks.
Kur ruukjiishi staigaa
Un sajuusmaa klaigaa!
***
Meklee iisto atsleegu,
Tikai nesastopi reegu.
Uzvelc droshu aizsargteerpu,
Zili zaljiem diegiem veerptu.
***
Shokolaades fabrikaa gaisma spiid,
Kameer tu veel maates pienu ziid.
Garshiigo shokiiti razjo taa,
Bet taa tieshaam ir varen garshiigaa!
***
Fotograafijas bija tad,
Atminjas shobriid rotaa tagadni.
Tomeer nevar iisti zinaat kad,
Lai atrod to lielaako atradni.
***
Kaarshu speelmanji nakti negulj,
Sviestinju mucinjaa biezji nekulj.
Tikai speelee savas kaartushkinjas
Un maajaas eed savus kartushkinjas!
***
Izmet no galvas veestuljpapiirus,
Labaak noteelo iistu vampiiru.
Iestaadi daarzaa to magjisko pupu
Un beigaas izvaari saaliitu zupu.
***
Un te k-kas par manis izdomaatu teelu!
Kaadu dienu es sastapu Dusu,
Milziigu, baltu, baisu un klusu.
Dusa man raadiija iisaakos celjus
Kaa pasaulee notvert tos stulbaakos meljus.
Veda mani apkaart gar pasaules malaam,
Staastot un teerzeejot idejas kalaam.
Redzeejaam pasaules varu un jeegu,
Bet tomeer man likaas, ka esmu ar reegu...
***
Kaa juus domaajat man veel pamurgot?
Ha! Vafeles tirdzinjaa veel patirgot?
Tas dzeijolis par kaarshu speelmanjiem man sirdij tuvs.
Aiz sevis dzirdu vaardus skanaam: "nikns suns".
Taa tiesa, tieshaam vaardi taadi teikti tika.
Un atskanja no zila gaisa radaas shika.
Bet panmeeru es nevaru tik garu tureet,
Ne zilbes sakriit, nekas...
(alternatiiva peedeejaam 2 rindinjaam)
Ne riimeejas te kas ne kaa,
Viss vienaa smagaa pakaljaa.
Peec tiem periperi dzejoliishiem dzejolis par Dusu likaas visai iespaidiigs. Veel aizvien liekas.
Dream, my dear angel of oceans and seas
Travel along with me on broken wings
We'll travel all night and sleep at the day
Dark and cold nightvisions, our guides all the way
To the temple of moon, beyond dark horizonts
We'll walk path in dust along with stargazers
They give us our stars, and ask us to stay
In their eternal bed, lay, dreamer, lay
Dream on, my angel, I'll stay here in dust
For your life what is fading, I'll give my last hours
Dream on, don't wake up till the next summer ends
Walk your own path, now, without me.
My angel, lover, nature hater...
Mani piespieda iepostot...
~BN~
ES Tewi nepiespiedu!!! Tikai pierunaaju! Un Tew ljoti labi sanaaca dzejoliits!!!! MALACIS!!! taa tik turpinaat
te viens no manas puses(pa vaaciski)
Du bist jetzt nicht mehr allein
Den du bist jetzt mein
Ich liebe diese Liebe sehr
Aber dich nocht viel mehr
Diese schönen, braunen Augen
Die alle meine Sinne rauben
Die roten Lippen
Die mein Herz lest ausflippen
Diese Figur ist einfach perfect
Bei dir gibt`s keinen defect
Diese schwarzen Haare wie die Nacht
Verleien dir eine ungewönliche macht
Du liebst mich sehr
Aber ich dich noch mehr!
shitas dzejolis ir domaats pa inuyashu!
Tu nepiespiedi, tu biji laba... tik bija veel viena slikta meitene kas piespieda waa
~BN~
sald-seeriigi veeriigi sskkieleeju aiz stuura
kautkaa drusku neveeriigi zeeniigi
passpuikas es dievinu ...jaa hmm laikam jau gan
jo passpuikam patiik buut man
egoisma kalngals un citam paraadiits pliks dibengals
tas apmeeram raksturo to ssso jo no.....
leeni laiziita ledene un aizpiipeets lullkis
gar ielas stuuri naak vinna ja gan
kaa liepu lapas lidojums rudenii ssajaa
gaita tai liigana kaa jau nu parasts
bet passpuika vienmeer paliek nesaprasts....
Undress me, demon, erase my honesty
For there is person I do love
But I'll be never near him.
Erase all my feelings I felt for this earth,
Erase everything that I am and all the things
I never will be.
Hate me, demon. I am the reason for this war.
Reason. These words burned deep in me
and left so manu scars that I can't heal.
Save his God. save his place where he used to hide.
Though I do still hope the best,
I know, he'll never see me.
There is no hell, just empty palace of loneliness.
A place where everything ends, disappears
Never comes back. I want to go there.
I don't hate him, I have no words to tell how much this hurts.
I cry, without emotions, just cold tears flowing
as an endless river from my blind eyes.
Memories. Only thing left in my empty head.
Much to remember. So much to grief for.
So much to hate. But, believe me, I can't.
Give me back my pain. Give it all back.
Once and for all I want to die.
Die with my feelings. My own feelings in me.
Oh, don't dare to come near me, Never!
There are only few holy people I belong to.
Never touch me again, demon.
Never forget me, For I gave you all myself.
And again, i scream -
In life I shall love you, In death I shall find you,
And when we are born again,
I shall adore you...
~BN~
Maybe atsevishkji cilveeki zinaas kam tas ir veltiits...
Kamdēļ gan tā?
Ir gripa pašā plaukumā
tā nelaiž mani laukumā
nu savaņģots es esmu cieši
dur sānā termometra pieši
Kas manīm toreiz prātu zaga?
Kad uzvedos kā īsts salaga
Dzert vēsā laikā aukstu alu
Tas ātri novest var uz galu
Nu sasegts siltām seģenēm
kā pārbarots ar driģenēm (bezsakars, bet vajadzēja atskaņas)
Es drudzī svīstdams aukstus sviedrus
pie sevis gaidu cīņu biedrus
bet diemužēl man jāsaka
ka šī nav tāda pasaka
kur gals ir laimīgs paredzams
vien pudeļ kakls saredzams
To pudeli, kas blakus man
ar šņabi pildītu, jā gan
ir mani draugi stiepuši
jo mani ārstēt sprieduši
šīm zālēm senas tradīcijas
un nekad netrūkst "munīcijas"
tiek aši "skrūve" glāzē jaukta
un nebremzējot iekšā rauta
Ir katram jušana tad sava
kad dzira ir iekš kuņģa tava
var vienam atplaukt zibošs smaids
bet citam izlausties vien vaids
Es piederu pie sugas tās
kam aknas smagi rūdītās
spēj panest augstas promiles
un neesmu vienīgais tāds es
Pēc šņabja terapijas īsas
Sāk pārņemt patīkamas trīsas
Tiek aizmirsts lauznis drudžainais
Un sasniegts reibums laimīgais
Ir mani draugi kulturāli
Tie iziet ārā apvemt zāli
Ne jaunos glaunos tepiķus
un manus antiseptiķus
Es jūtu dvingu veselīgu
Kāds telpā palaiž bezdelīgu
Seko spēriens straujš uz reizi
Vainīgas nu šķiebjas greizi
............................
kā jau tas gadās ar visiem maniem dzejoļiem arī šo slinkuma dēl nepabeidzu
Mani interesee, vai tas ir tiirs izdomaajums, vai tu tieshaam slims esi?
Mans pirmais dzejolis!!!
Es šorīt gāju satikties ar viņu,
Nebiju pārliecināta, vai viņš atnāks
Es nesaucu vārdu, jo tas neko neizteiks
Nelieku iniciāļus, jo tie neko nenozīmē
Vienīgais, kas man rūp ir viņa jūtas.
Es sapņoju par to dienu, kad būsim kopā
Es sapņoju par to laiku, kad apskaušu viņu
Es sapņoju par to dienu, kad skūpstīšu viņu.....
Pēc kāda skaista brīža es redzu viņu nākam
Kad viņš bija man tuvāk, es pūlējos ko teikt
Bet manas pūles pagaisa, jo pagāja viņš man garām!
Winry, man patiik , mosh uzraksti turpinaajumu?
~BN~
Jaa, Winry forsha dzeja! ShinChan, lai gan arii tu savu komentaaru domaaji nopietni (nu, protams, ne jau pavisam)(un nezinu arii, vai taa tieshaam bija), bet man smiekli pashi no mutes izlidoja!!!
Paldies...bet neesmu drosha vai tagad vareeshu izdomaat turpinaajumu....bet gan jau kaut kad drīzumā!
Tad jau labi!
Nu, ja traktors tevi nobrauks taa riktiigi paiistam, tad nee! Bet ja tu taa vnk uzrakstiisi... nee es tik un taa nesmieshos, tas NAV aspraatiigi
Skaidrs! Es vnk biju paaraak n-e-u-z-m-a-n-ii-g-a! Veseljojies, ShinChan!
Pirmais dzejolis kuru sarakstīju dzīvē, bet tā pat nav kur viņu likt
Es nezināju, ka mīlēt var tā,
ka asinis strāvo pa vaigiem,
ka galva sagriežas un
krītu tai dzīves bezdibenī
Es nezināju, ka mīlēt var tā,
tik skaidri un sāpīgi, ka
man ir žēl katra vārda ik katra,
ko tavas lūpas citai saka.
Es nezināju, ka mīlēt var tā,
ka nav dzīvei bez tevis vairs jēgs,
Bet kopā ar tevi
nav spēka...
man ljoti patiik..juutiigi...
Labs! Ljoti emocionaals dzejolis! Man jau patiik.
Nu es te pacentos, un uzrakstīju vēl vienu dzejoli :
Es lūkojos debesīs, un sapņoju par tevi
Es varu tikai sapņot, jo zinu ka tevis nav
Nav man tās sajūtas, ka tevi redzēšu
Bet manā sirdī vienmēr, būs vietiņa priekš tevis.
Ir bezjēdzīgi domāt, ka tevi satikšu
Jo tevis nav ne šodien, ne rīt, nekad
Katra sekunde bez tevis, sāp un sāpēs vienmēr
Jo ar šādu apziņu dzīvot, var tikai spēcīgais.
Kad zaudēju es cerību, satiku es tevi
Un manā sirdī ietrīcējās, tā vietiņa priekš tevis
Es sajutu ko siltu, es sajutu ko stipru
Un šo sajūtu mēs saucam par mīlestību.
Ja manas acis nemelo,
Tad redzu es pēkšņi
Man liekas, ka sapnis,
Bet tomēr ne
Ja tās tavas acis,
Tad nespēju ticēt
Jo tavās acīs,
Ir visa pasaule
Nesaki vairs, ka man nav sirds
Es vienkārši baidos
Jo visas tās jūtas
Es nezinu
Ja atvēršu sirdi,
Klausies, vai dzirdi
Tad nespēšu dzīvot,
Ja aiziesi tu...
Tu kliedz, tew sāp,
Un atkal tewi kāds iekšā krāpj.
Tu kliedz tew sāp,
Kāds tewi plēš ar asiem nagiem.
tu kliedz tew sāp,
newiens tewi nedzird, wisiem ir wienalga!
tu klidz tew sāp,
Mēmais klusums skaņas naw!
Wēlos pazust, paslēpties.
Izzust gaisā, noslēpties.
Spēlē dzīwi winējot un nekad zaudējot.
Wēlos būt labākā
Un nekad pēdējā!
Man ir slikti, gribas raudāt!
Man žēl tewis! Tewis man žēl!
Kādēļ tew tā tiešām nezinu..
Man žēl tewis, jo es nwaru līdzē.
Sirdī tu man tuws un tādēlj man sāp!
wow, to peedeejo lasot tirpas paar muguru paarskreeja. pozitiivaa noziimee. tas ir baigi labs dzejolis, tigra tavs arii ir forsh man patiik
Kapēc tā sāp?
Es nezinu kapēc es raudu
Ja it kā nav par ko
Es nezinu kapēc man sāp
Es tiešām nezinu to
Ak kaut man nebūtu sirds
Vai jēga šim dzejolim ir?
Kapēc plūstat asaras
Neklausat ko liek
Es pavelu jums sāļās lāses
Tūlīt apstāties!
Ak, liec tu mani mierā
tu sirds
Nesāpi vairs
Mans prāts nu stiprāks ir
Ignorējiet
ir labs. no taa straavo aaraa patiesas emocijas.
Kas taa par raudaashanu?
Ir prieks!
Smiekli!
Jautriiba!
Viss!
Kur tu rodies?
Kurp tu ej
Atkal prom?
Naac atpakalj,
Nebeedz!
Nee!
Prieks pazuda.
Es taisu viltus smaidu,
Lai manii buutu prieks,
Bet ir tikai tikai riebums
Un garlaiciiba.
Prieks,
Vai esi tu te kaut kur?
Vai atkal esi nosleepies?
Es tevi naaku mekleet,
Bet tu nosleepies...
Kur?
Aiz manis.
Vajag tikai pagriezties,
Vai atkaapties,
Vai atpakalj paleekties,
Tik atgriezties,
Un prieks buus atkal ar tevi,
Tev liidzaas -
Prieks
Un bezbeediiba.
Tik veelaak piedzersies
Prieks kopaa ar tevi.
Nodzersies.
Saies sviestaa.
Ieklemmeesies.
Jo vinjam arii besii -
Tu.
Vinjsh tevi izchakarees
Un projaam aizlaidiisies,
Kad tu bez prieka rakaasies
Peec pudeleem museraa.
Varbuut beedz no prieka?
Nee?
Ko tad?
Panjem sev liidzi ibio sasodiits!!!
! Un piesien strikjiitii!
es atkal esmu optimiste, atkal smaidu un jūtos laimīga, man ātri depresija pāriet, mana depresija ir īsa bet totāli smaga.
Katra diena zeltā tinas
Katru nakti mēness spīd
Un lai karstās saules liesmās
Nekad laime neaizslīd
Katra nakts tumsā vijas
Katra zvaigzne kaut ko teic
Un lai manu prātu vada
Tā, kas mani sveic.
Katru rītu veras ziedi
Katru mirkli putni dzied
Un lai mūžam putnu dziesmās
Sirds mana iet!
nedaudz patups, bet optimistisks
weel kkas no maniim:
Ir klusums. Nekā nav.
Tu ieplūsti sevī un atkal sāp!
Tu gribi pazust, tu gribi būt,
Un smagos brīžos nesagrūt.
Tas ir tas no kā tew bail.
Tas ir tas no kā nevar paslēpties!
kas tas ir? To jūt tikai sirds,
Sirds kurai sāp...
Ir! Beidzot ir!
Ir tas ko tu vēlies,
Bet atkal viss mainās,
Maināš un sāp!
Vēlos būt sew! Tikai sew!
Bet kam tas rūp?
Tew! tikai tew kam sāp!!
te jau vienkaar6i iisti raxtnieki un dzejnieeki!!!
Es varētu kaut mūžību tā stāvēt
un nekad neaizmirst
skatīties saulē caur lapām
kā saules pavediens irst
Meklēt tevi vējā
Meklēt tevi lietū
Es meklēšu, sekošu
lai kur tu ietu
Pat ja acīm būsi slēpts
es sajutīšu
tu esi man blakus
es zinu
labie..dzejoliishii.............smuki...
uhuhuhu ka man patik veidot dzejolus =DD
Mans dzejolis ko sodien matematikas stunda izdomaju ehhh *so romantic* =)
Gan jau kādu dienu tiksimies
Es tagad sezu pie koka
kur zvaigznes pasmaida man
es szu un domaju
kapec man ir dota dziviba
Ejot pa celu redzu cilvekus
kuri skraida no vienas vietas uz otras
cilvekus, kuri megina veidot kontaktus
ar sevim lidzigajiem
bet ja ta padoma kam tas viss ir vajadzigs.
Reiz man bija milestiba
un velak sapratu
ka dzive sastav no milestibas
un ja nav milestiba tad ta vairs nav dzive
Kads man prieks skatities
kad cilveki meigina viens otru milet
Maiga un Laba dvesele tas ir vienigais, kas cilvekam ir vajadzigs
bet redzot, ka cilveki megina to izmainit
Man sak sapet sirds, straujak un straujak
Es zinu, ja es kantaktesos ar kadu meiteni
es vinu sapinasu un saraudinasu
bet redzot citus cilvekus, kuri ir kopa,
Man sak asaras tecet.
Es zinu ka tu kaut kur esi
Es Zinu ka kadu dienu satiksimies
es jutu, ka tu kaut kur staiga un smejies
Un baudi dzivi ar draugiem
kaut atrak pienaktu ta diena
kad varesim to laimi dalit
kur staigasimies un smiesimies kopa,
kad dalisim savas jutas viens pret otru
Likteni, dod man laiku un pratu
Lauj man satikties
Es zinu ka vina gaida mani
Un vina zina ka es vinu gaidu
Man jau apnika sedet un neko nedarit
Man apnika sapnot un izteloties,
ka mes pavaditu laiku kopa
Un kad varesim izraudat
savas laimes un nelaimes uz pleca
man jau apnika gaidit,
kad beidzot man saule uzspides
un kad beidzot varesim satikties
Gaidi, gaidi mani es jau naku
Majas vai citur, bet tik un ta mes satiksimies
gaidi, gaidi mani, mana mīla!
heh nu ka ? =))
Shoune, dzejolis labs. Man patīk šāda veida darbi- kuri liek aizdomāties.
Te būs kāds mans dzejolītis...
Mirušo sapņu ielas.
Klusumā eju es, pa mirušām sapņu ielām
Kur ēnas slēpjas gar sienām
Un mēness jau paslēpies dus
Pasaulē noklusušā
Un nedaudz tumšā
Un mirušā
Kā Tavs roku pieskāriens
Nemodini mani, kad jauna diena sākas
Tā pārāk cieša, saslēgusi mani
Savās skavās
Un vaļā nelaiž, lai kā es vēlētos.
Es slīkstu un varbūt tā pat labāk
Nekā vāji spuroties.
Man nav tik spēcīga ieroča,
Lai pret šo pasauli cīnīties.
Par smagu ir Tava roka šovakar
Par smagu tā pērļainas asaras
Rožu ziedlapās ber.
Man nevajag puķes uz kapa
Labāk noliec tur vientuļi sarkanu vēja lapu.
Par asu Tavs skūpsts
Skar lūpas, kuras jau sen aukstas un nejūtīgas.
No gadsimtu puteņiem sasalušas.
Par vēlu
un Tu to zini.
Un piedod, ka tā. Bet es esmu bezspēcīga.
Glābt to, kas kādreiz bija
Nu, ko domājat...? Vai dikti traki...?!
Halina FORSI he he, man ari patik drumie dzejoli, es ari izodmaju vienu, bet kad vecakiem paradiju domaja ka es neesmu normals =))
Ja es vienigi zinatu
kapec es atrodos tik
Talu no patiesibas,
Atnakot atpakal uz so melno istabu
es ieeju vel tumsaka vieta
Atrodoties tik talu no patiesibas
es pazaudeju ceribu un velmi dzivot
Iestaigajot velreiz veco dzives celu
saprotu ka cinos pretim liktenim
Esmu grasies sevi pazaudet un atrast
Bet es nekad neesmu bijis nekur talu
Man liek velreiz iet pa iestaigatu celu
Jo es pats neesmu spejigs cinities pretim liktenim
Izskaidrojot savu butibu saja dzive
saprotot, ka pats ne uz ko neesmu spejigs
Jo ieejot atkal melna istaba
es ieeju vel tumsaka vieta
Es nevaru cinities, jo esmu tikai viens
kas censas atrast brinumu
Man butu jaiestaiga jauns dzives cels
bet esmu viens sai pasaule
Atkartoti ieejot melna istaba
man uzdzen dusmas un paradas velme to istenot
Ieejot pedejo reizi melna istaba, saprotu
Ja es nevaru cinities pretim Liktenim
Tad man nekas cits neatliek ka nave
uhhh...drumii... =)) nu ka sitas dzejolis patik ? =))
Man liekas tavi vecāki atgādina manējos.
Vecāki par šādiem dzejoļiem neizsakās īpaši jauki. Tad vecākiem sāk šķist, ka tu domā par pašnāvību.
dzejolis nav slikts. Nav nemaz tik drūms.
Te būs vēl kads no manējiem...
Shoune, patiesi labi!
***
Pamodini mani, kad dzērves jau lido prom,
Nē, labāk, kad no viņām vairs pie debesīm ne miņas
Es vakar, starp citu, nozagu sirdi
Bez Tavas ziņas
No skapīša, kurā Tu to glabā
Un samalu miltos!
Esmu nežēlīga, teiksi, ka nepabrīdināju
Par pārmaiņām laikapstākļos manā dvēselē?!
Bet tad, kad Tu manējo sirsniņu
Tirgū par pieciem santīmiem pārdevi
Svešajiem garāmgājējiem?!
Tad, kad skūpstus uz visām malām sviedi?!
Labi, ka man vēl bija rokās sārti ziedi,
Aiz kuriem asaras noslēpt.
Negodīgais, nelietīgais melis!
Tomēr es Tevi pārāk mīlu, vai zini
?
Kurā rokā es turu Tavu piedošanu, nu mini!?
Labajā
?! Atkal nekā!
Es sviežu to atmiņu virumā
Un projām dodos.
Vakardienas sapņos man patika labāk
Pāris dienas atpakaļ man pēkšņi radās iedvesma kaut ko sadzejot..
My sadness is also my kindness,
And my uniqueness is my strength
Deep in solitude I find my friends,
Deep in darkness my only light.
This world has no end,
Therefore this life has no meaning.
Turn over to see where the time bends
And you`ll always find a new begining
In a desperate search for a reason..
For a destiny this world is bind to,
I infuse my dreams with wings
And close my eyes to universe.
-----------
ps
dazas sākuma idejas no Naruto opening nochiepu, bet nu
Shos vaardus, xikes, vareetu izmantot kaadai dziesmai!
Mjā, tiešām der dziesmai!
Jūti sapni karstu
notekam gar vaigu aukstu,
tas pazūd...
un neatgriežas...
Vien domas galvā,
Kā riebīgi zirnekļi lien.
Un laiks, kurš mani apņem
Pārāk ātri projām mākoņos aizbrien
Es nevarēju mirkli iemūžināt
un man nācās to vienu uz lieveņa atstāt.
Tur viņš nosala, nabags
un es biju brīva.
Atnes man gaismu,
Kas pilna Tevis!
Kas pilna manis
Un nedaudz arī viņu,
Lai es varētu meklēt
Sniegā.
Un atrast...
Mūžīgo miegu...
Iesiet to lentē,
ko no matiem izņēmu
un brist atpakaļ
Pie Tevis
Pie manis
Un nedaudz arī pie viņiem...
Kārtējais manējais. Eh, žēl, ka vienīgi nekur īpaši mani nevērtē...
Es vienkaarshi nevaru dzejoljus izdomaat pa latvisji taapee pa vaaciski izdomaaju
Du hast mich belogen,
Mit einer anderen betrogen.
Was soll ich sagen,
Was soll ich fragen
Um dich zu ertragen?
Bist du eigentlich verliebt?
Du weisst nicht was um dich geschiet.
Bin ich fur dich sichtbar oder nicht?
Sag es mir denn ich weiss es nicht.
Du siehst so erzweifelt aus,
Und ich will hier einfach raus.
Denn ich ertrage es nicht mehr:
"ich will weg von hier".
Du gehorst nicht mehr in meine Welt.
Und du bist nicht mehr mein Held.
Du bist jetzt ein einfacher Mann....der nicht`s kann.
Ich rede nicht mit dir
denn ich bin nicht mehr hier.
Nur eine Träne die runterfiel
Und sie sagte: "aufwiedersehen".
Ceru ka daudzi zin vaaciski...
Smuks dzejolitis... Mazliet atgadina manu dzejoli, kuru kadreiz raxtiju, kad mani vel bija kaut cik miilestibas... [ha...ha...veery funny...]
Un 1. pantins izklausas ka no Tic Tac Toe njemts, bet tas ta...
P.S. Man ari ir vieglak raxtit vacu, tikai, ja pavisam drankigs garastavoklis, raxtu latviski.
*la la la*
Der Tod.
Langsam kommt er näher
Der grau schwarze Tod.
Und hohlt mich in seine Welt.
Langsam gleite ich weiter
So ruhig still voran
Der Tod hat mich in seinen Ban.
Langsam lege ich mich hin.
So kuschelig weich das Bett
So zart und heiter mein Schlaf.
Meine Schulden fur das was ich tat.
Mein ewiger langsam vorherender Schlaf...
Wichtig...
Es zerfrist mich innerlich
Was ist blo ß loß mit mir ?
Alles ist so viederlich
Alles hier!
Ich schrei in den Himmel aus:
Was ist das blo ß ?
Ich will hier raus!
Wieso quellst du mich nur so
Bin ich dir zu stark?
Bin ich dir zu Lebensfroh?
Ich lauf nur weiter
Mein Atem ist so lehr
Die Leute gucken auf mich heiter
Sie sehen die Wahrcheit nicht mehr.
Sie kennen mich nicht
Warum grinzen sie blo ß so?
Dann blieb ich stehen
Aus dem Walde raus
Ich drehte mich um
Und schrie es laut aus
Nichts ist mehr wichtig
Nichts ist mehr klar
Alles ist richtig
Alles was war!
Dann sprach ein Engel zu mir:
Du bist jetzt hier
Mann kann nichts machen
Nur der Tod kann dich verbannen.
So sprang ich in die Tiefe ein
So alein... wie kein...
Jetzt ist wircklich
Nichts mehr wichtig
Alles ist jetzt nebensichtlich.
[quote=MIMI,Nov 25 2005, 01:13]
Smuks dzejolitis... Mazliet atgadina manu dzejoli, kuru kadreiz raxtiju, kad mani vel bija kaut cik miilestibas... [ha...ha...veery funny...]
Un 1. pantins izklausas ka no Tic Tac Toe njemts, bet tas ta...
P.S. Man ari ir vieglak raxtit vacu, tikai, ja pavisam drankigs garastavoklis, raxtu latviski.
*la la la*
Der Tod.
Langsam kommt er näher
Der grau schwarze Tod.
Und hohlt mich in seine Welt.
Langsam gleite ich weiter
So ruhig still voran
Der Tod hat mich in seinen Ban.
Langsam lege ich mich hin.
So kuschelig weich das Bett
So zart und heiter mein Schlaf.
Meine Schulden fur das was ich tat.
Mein ewiger langsam vorherender Schlaf...
Wichtig...
Es zerfrist mich innerlich
Was ist blo ß loß mit mir ?
Alles ist so viederlich
Alles hier!
Ich schrei in den Himmel aus:
Was ist das blo ß ?
Ich will hier raus!
Wieso quellst du mich nur so
Bin ich dir zu stark?
Bin ich dir zu Lebensfroh?
Ich lauf nur weiter
Mein Atem ist so lehr
Die Leute gucken auf mich heiter
Sie sehen die Wahrcheit nicht mehr.
Sie kennen mich nicht
Warum grinzen sie blo ß so?
Dann blieb ich stehen
Aus dem Walde raus
Ich drehte mich um
Und schrie es laut aus
Nichts ist mehr wichtig
Nichts ist mehr klar
Alles ist richtig
Alles was war!
Dann sprach ein Engel zu mir:
Du bist jetzt hier
Mann kann nichts machen
Nur der Tod kann dich verbannen.
So sprang ich in die Tiefe ein
So alein... wie kein...
Jetzt ist wircklich
Nichts mehr wichtig
Alles ist jetzt nebensichtlich.
Ka kuro reizi. Vaciski man laikam ir vieglak, jo man ta valoda vairak patik, lai gan daudzi saka, ka vacu valoda ir perversa un nekauniga valoda. Itka viss ko teiktu butu lamu vardi... Nesaprotu, kapec vini ta doma .
Latviski ari ir viegli raxtit dzejolus, pakatoties uz visiem jaukajiem latvieshu dzejnieku darbiem, bet parak maz vardu ir ar atskanjam, vismaz man ta skiet. Bet tas jau ir ka kuram. Piemeram musu otakieshi atrod istos vardus un viniem sanak feini dzejolishi.
Luk izgrabu savu veco darbu latvieshu valoda... *ghm* Es sho dzejoli veltiju savam klasesbiedram ar ko es taja diena, kad raxtiju, PAMATIGI saplesos...
Vēstule...
Es rakstu šo vēstulit tev,
Jo zinu,
patiesībā to rakstu sev.
Es nevaru atrast vārdus,
Jo zinu,
Ka es nezinu kādus.
Lai tu justos laimīgs,
Jo zinu,
Tu pie visa neesi vainīgs.
Man dzīve griežas kājām gaisā.
Jo zinu,
Es jūtos kā iespundēta maisā.
Es nezinu kā turpināt,
Jo zinu,
Ka nezināju kā sākt.
Tā es ari beigšu
Neko neteikdama,
Jo zinu,
Ka nezinu ko teikšu,
Kaut ko teikdama...
...UN mans nesenais garadarbs, kas tapa exkursijas laika, sezhot autobusa, pa celam uz Kemeru Nacionalo Parku. Dazhi vardi izklausas itka butu njemti no tas Tic Tac Toe dziesmas -Verpiss Dich... :X [kilometrigais SPAM's]
Du...
Mein armes, krankes Herz
Ist voller wut
Und voller schmerz.
Ich frag' mich immer "warum?"
Aber ich glaube es ist doch Egal
Du bleibst trozdem stum,
So dumm...
Meine Wünsche sind jetzt tod
Das ist deine Schuld,
Aber du sagst dazu kein einziges scheiß Wort!!
Für dich war es nur ein Spiel,
Das war dein Ziel...
Mich zu verletzen,
Meine Liebe zu zerfetzen.
Doch du hast still gesagt
Du würdest leiden,
Deshalb würdest du mich meiden
Doch...
Auch ich habe geliten,
Auch ich bin verletzt,
Deshalb möchte ich bitten
Töte mich jetzt!
Man tik tieshaam patika!
Nu jā. Būtu ļoti jauki, ja tik es ko saprastu...
***
Ši klusajā - skaistajā naktī
es redzu kā zvaigznes krīt...
es dzirdu kā rasas pilieni san
un redzu kā paiet mūžs
Es negribu redzēt
es negribu dzirdēt
šis klusums kā bite san
Dzejoļa doma bija ļoti laba, tikai saturiskā ziņā krietni pietrūka.
Nu tātad šīs sekojošās dzejas rindas tiek sauktas par haikām .. Haikas ir japāņu dzeja .. tām ir noteikta formā - šīs trīs rindiņas , kur katrā rindiņā ir noteikts zilbju skaits. Šīs haikas jau tika sacerētas laiciņu atpakaļ , kaut kad vairāk ap rudeni, skolā, bet man šķiet ,ka nav nemaz slikti sanācis. Un katru haika ir jāuztver kā atsevišķs darbs ........
***********************************************
***
Viss strauji griežas..
Kāds klusi iet uz augšu.
Zemi skar lietus.
***
Debesis ir tur,
Kurp spīd spožas zvaigznes-
Lietus peļķē.
***
Izskrēja suns
Lielā vētrā pastaigā.
Tur pazuda vējš.
***
Tumšas debesis..
Ir tajās kaut kas dīvains,
Kas izplēn vējā.
***
Debesīs plankums
Circeņa maigā skaņa
Daba klusi mirst
*******************************************
Un ljoti labas haikas. Pameklee topika saakumaa vai ar "Search" iespeeju - mees te jau kaut kaadas haikas rakstiijaam (pirms cilveeki saaka cuukoties un tiishaam rakstiit stulbas haikas).
DS- piedod, bet dzejolis likās tukš. Ja tas bija domāts kā dzejolis. Ja vairāk kā kas līdzīgs haikai, tad arī daudz trūka.
Tomēr daži pantiņi patika tīri neko.
nu jā.. Kā tas ir zināms - cik cilvēku, tik viedokļu ... tāpēc katram var šķist,ka viena haika labāka,cita sliktāka.
Atļaušos vēl , (domājams) beidzamo reizi , ielikt dažas haikas... nuu cerams,ka tās ir haikas... neesmu pārliecināta par 3. haiku
to edg - nesatraucies , tev tiek piedots
**************************************
Tumsā slīd ēna
Aizmaldījusies sapnī
Mirdz mēness gaismā.
***
Kāds smagi krīt lejup
Paņem šo dvēseli sev
Nenogalini.
***
Samelo pats sev
Noliedz visu,kas tev mīļš
Tur ārā - lietū
***
Grauž lapa zemi.
Klūp nogurusī migla,
Lai spārnos celtos.
***
Iznīkst ideja
Smagi nolīst asara
Nakts rīta ausmā
*****************************************
Tagad pamanīju,ka 2.haikai ir nepareizs zilbju skaits pirmajā rindā..
varētu labot šādi .. īsti nezinu,bet man labāk patīk tas pirmais variants :
Krīt smagi lejup
Šo dvēseli paņem sev
Nenogalini
Manupraat, otraa un treshaa nav haikas. Haikai jaaapraksta situaaciju!
Nolēmu kādu savu dzejoli ielikt. Lai gan nezinu, vai vispār izlasīsiet...
***
Trīs sarkanas ziedlapas
Tev rokā es ielikšu.
Tās vel ļoti karstas,
Tāpēc uzmanies
Neapdedzinies!
Trīs asas asaras,
Vēja un sniega sasaldētas
Es iebēršu Tev saujā.
Tās ļoti aukstas!
Tāpēc uzmanies!
Neapsaldējies!
Tu esi viens no viņiem- no pelēko bara.
Tie, kas citiem pāri dara!
Un, galvenokārt paši sev.
Ziemas rītausmā bālā
Es noķēru domu aiz astes gala
Un noslīcināju krūzē.
Lai jau guļ mūžīgo miegu.
Bet tā doma bija par mani un tevi.
Un lūk tas ir skumji
Es, aizmigusi sniegā
ietinos Tavā mīlestībā,
Lai siltāka būtu šī nakts.
Un, kad tā pāries,
Apskāvieni un skūpsti
Riņķos mums apkārt
Kā sendienu aizmirstie taureņi,
Tie, kuri bija pagājušajā vasarā atstāti
heh nav slikti, rekur manejais =D
Circle of Life
I circulate around Circle
Where i only see myself
Im pleasing for mersy
On my knees
I fall out in endless night
Wheres is all black
I dont see anybody
How only my light
Whos trying get out
From my empty soul
Why i came to this empty and black place
Where life isnt starting and arent ending
Im trying to break out
But my light is drowing smaller
I get up and watching
In Endless darkness
Where you cant hear angels heart beats.
Walking i only hear my steps
Talking i only hear my voice
Thinking i only understand myself
I sit down and starting to feel
How my soul starting to brake out from my chest.
Chorus!
I fall down on land and starting to cry
I dont hear my heart beats anymore
I take my souls element n my arms
And put down on opposite Lifes Circle
I starting to feel how new light is growing in me
I get up and starting to fly through the endless darkness
And i get back, where everthing started.
***
Es klauvēju pie durvīm
aiz kurām klusums san...
Es gaidu kad tās vaļā vērsies
un saka kāds nekad...
Es negribu ticēt,
ka iespējams palikt aiz durvīm,
ka negaida tur it neviens
un mūžīgi paliks tās ciet.
Es klauvēju visur
pie durvīm daudzām.
Gan melnām, gan baltām...
Vienas pat bija no dzelz.
Vai kādas no viņām palika ciet?
It visas...
Bet zinu es, ka varu
kaut vienas es atdarīt.
Tik nezinu es vai gribu
Tavas dvēseles durvis atvērt...
Jo vienīgās viņas ir
Kuras atmūķēt nespētu.
Adar, dzejolis ir dziļs un patiesi patika ideja.
Wiii...*Seila nosarkst*
Nu tad lūk mans pēdējais dzejolīts
***
Sūti visu pie velna
Un ielej glāzē vīnu
sarkanu kā rubīnu
Kā asins lāsi
Kas baltā sniegā mirdz
Ielej glāzē vīnu
Kas asinīs karst un kaist
Kad pa dzīslām skrien
Kā bangojoša kalnu upe
Ak ielej jel glāzē vīnu
Un neļauj sirdij mīlā kaist
Un neļauj acīs asaras laist
Bet sūti it visu pie velna.
Kautkas perverss.. ;> Literatūras stundā nebij ko darīt. Visus kurus pieminēju, neņemiet par ļaunu )
BRĪDINU!!!!
Aspazija - Mēness starus stīgo.
-------------------
Dzejolis cenzeets pilniibaa.
Iesaku Tsukama ruupiigi izlasiit foruma noteikumu 11, 12, 13 punktus.
Un, ja kaadam nepatiik JEBKAS no forumaa rakstiitaa, vinjsh driikst un ir aicinaats pamatoti izteikt savu nepatiku! Ir tachu tik daudz taadu lietu, ko rakstiit, kas neizraisa pretiigumu!
(edg)
-------------------
VISIEM KURIEM NEPATIKA, NESAKAT NEKO ;D
!hint: cenzēti ir tikai "rupjo vārdu" patskaņi
Hmm. Patika pēdējais, Adar Zini, Tev vajadzētu piedalīties kādā Karneolas dzejnieku konkursā! Tu varētu būt kandidāte! Tev labi sanāk riktīgi!
Sapņotāja dvēsele, jēl lido
Mūža vēju nesta debess tālēs...
Kamēr es kaa vinpasaules reegs
Vēl joprojām šajā saulē klīstu...
Manu acu strauti reiz
Nāves jūrā plūdīs..
Sniegu savā ceļā kausēs,
Rētas asiņainās mazgās...
Tavās acīs redzēšu tad salto gaismu
Ilgi gaidīto un alkto
Tavu pieskārienu ledaino lai justu
Jāver acis nu uz mūžiem ciet.
šis nav bijis domaats kaa dzejolis bet kautkas cits.. bet nu... iznaaca tas kas iznaaca.. veerteejiet..
CILVĒKI!! KĀRTĒJAIS DZEJOLIS! LMAO
-----------------
Perversiiba cenzeeta. Iemelsi taadi pashi kaa sheit:
http://otaku.lv/index.php?showtopic=1198&view=findpost&p=67595
(edg)
-----------------
Ja var par šādiem murgiem jūsmot, tad laikam es vairs neatšķiru humoru (veiksmīgu vai mazāk) no galīgas atejas...
Kāpēc jūs viņu vēl iedrošiniet? Puisim sāks likties, ka tiešām ir asprātīgs
Pa to laiku lastguru šņabi dzer un
Sviedros apmierina Angelic .....
S*ds par šņabi,s*ds par Angelic,
Ka tik lastguru ir labi....
Mjā. Ja es vēl pazītu, kas tas tāds irra, būtu pavisam labi.
Godīgi sakot- truli pantiņi...
gwahahaha. es vienkaarshi ierakstu tos dzejoljus, kurus es esmu uzrakstiijis literatuuras stundaa, kad man bija garlaiciigi.. man nemaz vinju daudz nav... XD taakaa neko neiedroshinat, kas attiecas uz ShinChan, tad droshvien nemaaki lasiit, KAM NEPATIIK, NERAKSTA..
nu ja jau jums te melnais humors aizgāja, tad saņemiet ar vienu no manis
~sava karaļvalsts~
valdniece
savā mēslu karaļvalstī
ar prinčiem daiļiem,
kam spožas acis
dejoju valsi
uz tikko nospodrinātas
sūdu kaudzes.
aromātiski daiļi
es skūpstu tavas indīgās lūpas
tavi sapuvušie pirksti
glāsta man vaigu
tavas acis spīd
gatavībā uz nāvi
kāpju tronī kā uz pjedestāla
dzert sarūgušas asinis
no zeltīta trauka
mākslgi kristāli
visapkārt dzirkstī
karaliene es
savā mēslu valstī
padotie rindā sveicienam stājas
acu mirdzums saules aizstāj
tik eleganti klanās
ka kauli čīkst
tik kaislīgi skūpsta man čības.
karaliene runā
balss stindinoša izskrien cauri kauliem
prinči klanās un atstāj zāli
uzmostos sviedros
kaila un viena
raudu sudraba asaras
par izbiedēto mēslu karalieni.
Tu paņēmi to
Ko nedrīkstēji ņemt
kā cilvēks kurš pieradis
it visu ņemt.
Tu nezināji, ka nedrīksti
rotaļas vest
ar sirdi,kas mana
tik mana ir
Tu paņēmi to
Un nejautāji...
vai drīkst
tik paņēmi to
Tā nebija tava
Tā mana bij sirds
Un tomēr tā tava
tik tava ir
Un tagad es vēlos,
Bet nespēju
To paņemt pie sevis
Kas bija reiz mans
Tā daļa no manis
Ko paņēmi tu
Nu mūžigi tava
Vai gribi, vai ne...
Nav iemesla ljaut shai jaunatnei taadai buut, pienjemot amoraalu uzvediibu kaa pashsaprotamu un normaalu paraadiibu. Ja taada sabiedriiba ir radiita, tad ar to nevis jaasamierinaas, bet par taas uzlaboshanu jaaciinaas. Tikai risinot probleemu var nonaakt pie atrisinaajuma.
ne ne nee.. OWA, nepiekriitu XD es neesmu nemaz izlaidies... XD Vienkaarshi mums taa literatuuras, latvieshu valodas skolotaaja ir 75 gadus veca, un staasta garlaiciigi.... Vinja man tad ielika 4 stundaa (literatuuraa) un es saaku uzrakstiit par to meenes starus stiigo XD
taatad skolotaajas pie vainas XD
Sprakšķ kamīnā liesmas
un sveces jau deg
šai klusajā tumšajā
namā
Ši tukšajā, klusajā namā
kur tikai šaubas un bailes mīt
Kur pārāk daudz klusuma bijis
ka piesūcies pilns viņš ar to
Bet nav šis stāsts ar klusumu
Par svecēm arī nav
Tas nestāsta par kamīnu
Un nestāsta par namu
Šis stāsts par to, kā kāda karaliene
Reiz spoguli saplēsa savu
Un tagad tā drumslas pa pasauli klīst
Tās iegriežas cilvēku sirdīs.
un nesaplīst...
Manu sapņu atvarā slīkst Prāta gaisma mirusi
Dūmakas un vēju grauzta, vientulībā dilusi
Malduguns, kas mājas nerod dvēselē, kam sapņot lemts
Kam dots tik retais svētums - tumsas dzīlēs ienirt - daudz tiek ņemts
Man Zvaigžņu Vanags apsolīja Nemirstību ilgoto
Mēness gaismas apmirdzēto, jūras viļņu ieskauto
Aprakstītu mūžam senās Sirēnu un Nāru dziesmās
Pagājības rēgu nesto, slēgtu dvēs'ļes uguns liesmās
Par to, kas manu acu strautiem liek tik nevaldāmi plūst,
Kas nevainīgs un tīrs bezgala, daile, kas liek sirdij lūst
Ir jāmirst Dzīvo pasaulei man par dvēseles nemirstību
Bet vai tā augsta cena tiem, kas ilgst vien mūža aizmirstību?
Es mājoju no ēnas ēnā, ap mani mirdz vien mēnesstars
Aukstums, dzīvo vientulība - nē, man līdzās sapņu gars
Dusi, saule nokritusī, dusi, gaisma mirusī
Noslīkusi sapņu jūrā, mūža mieru guvusī.
-es gribu- *kkad rudenii*
kritušu lapu kaudzē
uz muguras smagi iekrist.
ierakties,lai nekas netraucē
rudens pēdējo siltumu izjust.
ieelpot zemes smaržu
un baltus mākoņus vērot.
kā peld tie pa debesi plašu -
nav rudenī par ko sērot.
tai lapu kaudzē noslēpties,
lai čaukstoņas pilni mati,
ziemas sākumam pieglausties;
gaidu,kad nāks viņa pati..
***
Liesmojošs mežs,arī tā ir gaisma.
gājējs svešs, arī tas var būt draugs.
ikkatra ēna šķiet tumsā baisma,
gaidi rītu,kad saules puķe plauks.
pa pagalmu kritušās lapas dzenā vējš
vienu pēc otras,prom,pretī ziemai,
bez žēlastības, ass un spējš.
no zariem raus visas. neizbēgt nevienai.
paslēpies, iededz trīcošu liesmu.
pasmaidi pie sevis,mēteli ciešāk savelc,
negaidot sauli, uzsāc mīļāko dziesmu.
un tad,kad liesma izdeg - galvu uz zemes liec.
Lai neceltos.
sorry, nevareeshu pievienoties ar kaadu pantinju...mana dzejoshana aprobezojas ar ziemassveetku pantinju riimeeshanu turpat pie egliites... nee, nu man taa neko...forshi!!! es uzskatu, ka vieniigais krutais dzejnieks ir Veidenbaums...palasiet!!!!
Uberdzeja, kas man ienaaca praataa domaajot par jauko latvieshu izteiksmes formu, ko var izveidot ar vaardu "paar". Piemeers: "Vinjsh ir vecs viirs paar visiem kaiminjiem". Tas noziimee, ka vinjsh ir visvecaakais.
- Tu man ljoti patiic
Paar visaami meitinjaam
- Un paar dzhekiem?
- Nesmejies!
Ar tevi gribu paaroties!
dažreiz uznāk visādas stulbas domas un tad var pāris minūšu laikā parādīties īss it kā dzejolītis, bet drīzāk gan kaut kāds savārstojums.
Krīt avotā asaras klusi
Tu neaiztiec tās
Tās tavas vairs nav
Tās neripo klusi dēļ tevis
Tās ripo, jo asiņo sirds
Tā sirds, kura tic,
Tā sirds kura jūt,
Tā sirds, kas blakus gribēja būt.
Šis dzejolis jau ir lasīts un man tas patīk!
***
Mans laiks rit pār vaigiem
Un aizplūst naktī,
Kur vilki sniegā dejo
Un vijolnieks atkal
jaunu dziesmu dzejo,
mēnesī lūkodamies.
Un nereālie nakts taureņi,
manā acu gausmā spēlēdamies
apdedzina savus iedomu spārnus.
Elpojoša tumsa ieskauj mani...
it visur sienas, bet virs galvas - griesti
un tu ik dienas pārbaudi vai vēl var piesist,
vai augšup gadījumā viņi neslīd vai uz leju;
tie krītot saplīstu, bet es vienalga smeju
par debesīm, kas arī tikai griesti
vien atšķirība - viņām nevar piesist
un pārbaudīt, vai neslīd tās uz leju..
atā. es kāpnes meklēt eju.
Tigra2 un edg koprazhojums. Radiits iedvesmaa no shii ziimeejuma.
Tik klusi kā enģeļu čuksti
Sit tauriņa sirds puksti
Tik liegi kā krīt rīta ēnas
Vēdina spārnus viņš
Aizlido garām, nejūt ne mirkli
Ne vēsmas, ne plūsmas, nekā
Tik Viegli aizlidot garām
Spēj sapnis vien pasakā
Lido viņš augstāk, pretīm saulei
Iespīd man acīs tās stars
Neredzu vairāk, bet jūtu, ka blakus
Nostājas skaistuma gars.
Taa garaa tik liegaa, tik briivaa
Ir nemiers kaa cilveekaa dziivaa.
Tur engjelja sirdii tik shkjiistaa
Kaisles uguns deg.
Un dieviigaa engjelja priekaa
Pie manis tas nolaidaas,
Bez vaardiem un bez liekaa
Pie manis piekjeeraas.
Tas ieskataas dzilji man aciis
Tik tuvu, ka juutu taa elpu,
Karstu un gaidu, ko saciis
Bet nesaka tas neko
Tik liecas tuvaak un tuvaak,
Tad apstaajas gandriiz jau klaat,
Un ieliek matos man roku,
Un pieliip pilniibaa.
Man pazuda laiks un telpa
Un kljuva vienalga viss,
Jo bija mums viena elpa
Un viens kjermenis.
Mees elpojaam kaisli tai briidii,
Mees paartikaam viens no otra,
Tai iisajaa laika spriidii,
Ko klaaja muuzhiibas rota.
Bet izbeidzaas viss kaa bij' saacies -
Vinjsh aizlaidaas debesiis.
Kaa bija pie manis tas naacis
No atminjas izgaisiis...
Es seezhu jau ilgi un gaidu -
Meegjinu aizmirst to,
Bet sirdii ilgu vaidi
Apklaaj notikusho.
Es gribu tik reizi, tik vienu,
Tik reizi to atkaartot,
Bet sirdij tik saulainu dienu
Vien reizi var piedziivot.
tas kopražojums ir wienkārši kaut kas neaprakstāms x.x
jums ļoti labi izdodas sadarboties (wismaz tā liekas pēc šī darba)
juus zinaat, varbuut tas bija baigi nopietni domāts, bet man taa kaa bišķiit smaids uz luupaam... dzeja tiešām laba, šādus kopražojumus derētu ieviest biežāk!! pati arii labpraat dzejotu ar kādu kopā, tik, kurš ar šitaadu piekritiis ielaisties?!
Šī nots, šī aukstā nots.
Šī ledainā nots, aiz kuras viss apledo.
Šī debišķīgā, maigā nots.
Visjaukākā, labākā un aukstākā.
Vislīdzenākā, skaļākā piereizes klusākā.
Tik labu noti grūti atrast mums.
Un panākt lai tā paliek pie mums.
Šī nots, šī aukstā nots.
Šī ledainā nots, aiz kuras viss apledo.
Šī debišķīgā, maigā nots.
Kas apslēpj sevi aiz siltā, maigā aukstuma.
Es uzraxtiju šo dzejoli pavisam nespeciāli. Es vienkārši sāku domāt un pats pa sevi sanāca. Kam vien esmu devusi izlasīt tas ir teicis, ka tas ir skaists dzejolis, bet es pati nevaru spriest, jo es nemaz ar neprotu vērtēt.
Manai mīlai nenākas man izdabāt,
Ne arī rūpēm manām jāvēršas pret mani pašu,
Vien mīļotajai sniegšu savas mīlas vieglo nastu,
Un celšu paradīzi elles pavartē.
Šis pantiņš ir no vienas filmas un kad 1. reizi dzirdēju man ļoti iepatikās, bet izskaidrot kapēc man iepatikās es nevaru, jo pati nezinu atbildi uz jautājumu.
Malacis,super!!!!!! Tu esi gudriniece!
Ja mīlestībā neveicas,
Tad neskumsti par to,
Bet pasmeidi un pagriezies,
Un mīli nākošo!
Vakarā,kad jūra
Un,kad saule zemē riet,
Manas domas klusi,klusi
Tālumā pie tevis iet.
Mīlēt grib katrs,
Baudīt-visi,
Skūpstīt-ikviens,
Ciest neviens.
you think you can runaway, hide
from these burning eyes of mine
but know - i`m already inside
within every nerve of your spine
i don`t have to chase you now
for you`ve got yourself entangled
and when greeting you with a bow
i can`t wait to see you strangled
i am an incubus, a nightmare
the darkness that creeps in your light
look at my sneer when i stare
and wait for the hunt in the night
your fear seems to be so tactile
that i even thank you for
that being a human so fragile
you feed my demon core
i am as free in the will
as an unbroken horse
i give you the worst kind of thrill
but trust me - at night it gets worse..
and with a geisha-like smile
i watch as the darkness falls on us
tonight it is me to run the trial
the demon, the nightmare, incubus.
kaut kas ienāca galvā XD
Traļi vaļi, vaļi
Divi brīvi vaļi,
Atkal dzīvo zaļi
Tā kā tādi spaļi,
Un es dziedu skaļi XDD
Hello... Hello... ^^
Skaņas.
Kaut kur tālumā atskan liegas skaņas,
Kurām vairāk šeit nav vaļas.
Šīs skaņas klusītēm vaimanā
Un sauc čukstus citiem "Palīgā!"
Tomēr neviens viņas nespēj sadzirdēt,
Jo neviens necenšas tās sameklēt.
Un arī tie, kas viņas sadzirdēt spēj
Nespēj viņas atrast saprāta dēļ.
Tomēr moka tās skaņas šo cilvēku prātus,
Un troksnis galvā viņos rada ārprātus.
Tā viņas turpina čukstus virpuļot
Un dzirdīgajiem smadzenes skalot. (...)
O.k.i... Zinu, ka trukst dzejolitim a touch of vairak melanholijas vai nez kas vel, un ari nopietna vidus tur nav. Vnk vardu samiksejums, kas kopa izveidoja samera patikamus pantinjus. Dzejolim nav nekadas jegas, vienigais, tas tika sacerets pec macibu stundas, kur TIESHAM skolniekiem [ka man] skaloja smadzenes...
Jusu komentari...
Es varētu vienmeer taa staaveet
Ja paari vien maakonji sliid
un cauri deebesu malai
spozja sauliite spiid
Es vareetu vienmeer tik tuvu
klusi enģelim iet
Un skatiities vinja smaidaa
Un sirdii vienmeer smiet
Es vareetu vienmeer ticeet
Ceriibas staram, kas triis
Un miileet, kam ticu ik briidi,
Liidz paies muuzjinjs mans iis
mans kaarteejais jociigi optimistiskais dzejolis...
TUMSAS ENĢELIS!
Salauzt, iznīcināt, izbēgt,
No šīm asiņainajām ķēdēm
Viņš mēģina no jauna,
Tā rokas mirkst asinīs.
Tā sirds asiņo līdzi,
Tik sāpes paliek,
Tās nezūd un neizgaist.
Tās plēš viņa miesu.
Tas zin, tam būs lemts,
Lemts atgriezties,
Atgriezties un glābt.
Glābt tās dvēseles kas palikušas
Tas ieslēgts šai cietumā
Ko citi sauc par dzīvi
Tik meklē tas vienu
Gaismas enģeli!
Kopā! Veidojot vienu,
Tik kopā tie spēs glābt
Glābt mūsu zudušās dvēseles
Raut tās no tumsas!
Gaida un asiņo!
Cieš un cer!
Reiz glābs viņš,
Šīs dvēseles necilās!
Ar tevi (ir labi).
Ar tevi ir labi
Klusumā kliegt.
Ar tevi ir labi
Atvērtas acis miegt.
Ar tevi ir labi
Tumsā spīdēt.
Ar tevi ir labi
Sausumā slīdēt.
Ar tevi ir labi
Zem ūdens elpot.
Ar tevi ir labi
Vasarā slēpot.
Ar tevi ir labi
Karstumā sasalt.
Ar tevi ir labi
Aukstumā sasilt.
Ar tevi ir labi
Tukšumā bedri rakt.
Ar tevi ir labi
Sausu pienu lakt.
AR TEVI IR LABI!
Kāds šo dzejoli var nosaukt par bērnišķīgu, bet tas tika rakstīts pirms pus gada..
*itsībitsītainīvainī*PS. Bija viens vakars, kad `prasījās` lasīt dzeju un uzrakos šeit, uz šiem jaukajiem, emociju pilnajiem dzejoļiem un `radu mieru`.. :> Jā, un itkā tas skaitās paldies visiem izcilajiem nākotnes dzejniekiem
***
Rudens lapām aukstām
Ķeru lietuslāses ar atvērtām plaukstām
Cenšos tas padarīt par savām
Bet nekad neaizliegsi lāsēm būt brīvām..
Sniega pārslām aukstām
Ķeru pārsliņas ar atvērtām plaukstām
Cenšos tās padarīt par tavām
Bet tās izkūst, un paliek par manām..
Omg, shinii topikaa kaut kas tieshaam labs! Taisniiba, mazliet beernishkjiigs, bet speeciigs. Peedeejaa rindinja ir izshkjiroshaa. Dzhiiz, no saakuma pat liekas, ka nekaa nav, bet, alegoriski uztverot... Ir taada patiesiiba vismaz manaas aciis, ka maakslinieks var buut seedeejis uz poda rakstot maakslas darbu (esmu kaut ko taadu jau teicis reiz shajaa pashaa forumaa), bet, ja rezultaats ir kaadam baudaams - tas shim cilveekam poda fakts ir mazsvariigs.
Goblinu dziesma.
Sharpin' teh blades,
Sharpin' tehm good.
Beware of these shades,
Or became their food.
Slay nasty elves,
Empty their shelves!
Burn teirr houses to ground,
Danca over teh firezz all around.
We're teh goblins,
Come in our cave.
Fear you must!
And become our slave!
Now eat we must,eat we must,
Drink we do,we do.
Have we teh lust,
When old ghasts go booo!
Rest wantin' we,
And some nude girls we must see.
For we goblins are proud,
For killin' whole crowd.
We're teh goblins,
Come in our cave.
Fear you must!
And become our slave!
Dzejoļi brīnišķīgi un mīksti,
Mani goblini joprojām ir sīksti.
No mīlas dziesmām viņiem ausis kalst,
No poēmām pēdas viņiem salst.
Kaut kā sen nav sanācis ierakstīt neko jaunu, tad uzreiz trīs viens pēc otra
***
Es redzēju kā lietus mākoņi zemi klāj
Kad saule grimst ledainā jūrā
Tad pazuda viss. kas varēja būt
un saprāts ar neprātu Negaisā grima
Lai atkal no viļņiem reiz augšup celtos
Un neliktu mierā ne tevi- ne mani...
Lilij zars...
Uz galda vāzē lilij zars
Kas reibinoši smaržo
Un sirdī pazūd visas skumjas
Tik reibinoši saldas domas
Man sirdī lēni atnes lilijzieds
Es zini ilgi neziedēs šis zieds
Un ilgi viņa ilgu sārtais mirdzums
Man domas nedzēsīs
Bet sirdi glāstīs katru dienu
Un paliks atmiņās uz mūžu
***
Caur koku lapām
Klusi vijas saules stars
Šo staru neaiztiec
Tas pēdējais šai vasarā
Ar savu šarmu
saules stars
Spēj sasniegt visu
Pasaulē šai saltajā
Tam ceļu griež ik viens
Gan saltais ziemeļvējš
Gan lausks
Rīta stundās agrās.
Tu neaiztiec
Šo saules staru pēdējo
Kurš lēni brien
pār aizsalušo ledus lauku
Demona rindas
Sarkana rožlapa iekrīt man plaukstā
Tā izskatās kā reiz mana sirds, tagad aukstā
Kura pašlaik atrodas ledus kalnā augstā
Kam man tā vajadzīga, ja reiz tā lauzta?
Es novecoju, neko nejūtot
Bet sirds paliek tornī atgādinot
Cik tuvu es biju debesīm
Tomēr esot uz zemes
Jo augstāk dosies, jo sāpīgāks kritiens
Beigās vienmeer paliec tu viens
Ar saviem sapņiem un ilūzījām apmānīts
Un nežēligai vientulībai pesaistīts
Bet tagad celies, jo uzausis jauns rīts!
Laiks skrien kā paša velna dzīts
Jau pēc mirkļa nāksies attapties
Kad tava sirds blakus manai mētāsies
Labi, tev izdevaas mani pieveerst saviem dzejoljiem. Gjeniaali.
Raksti veel.
Big recpect pret Sakke.
šitas ir mans. nesist un kritizēt pēc iespējas maigāk, man va-aji nervi. (vispār noot)
Ak tu mana nelaimes dvēselīte,
Ko kaunies tu palagā zilā?
Tavam vīram šodien tika uzlikti ragi.
lai cik tas būtu vai nebūtu smagi.
Ko kaunies, tu, ielene tāda?
Tavi pirksti smird kā sacepti eļļā.
bet debess nav gaiši rozā
Jo labumu gribēji jebkurā pozā.
Kas bija tik labs? Viņa lūpas, viņa pirksti?
Vai tādēļ tu tagad bāli un tirpsti?
Ak, nožēlo, nožēlo, jo vajadzēs Tev
Pie zelta vārtiem reiz atskaitīties.
un tagad par šito nekad mūžā vairs nerunāsim.
Es arī
Lai kā arī es mūžīgs palikt vēlētos
Neviens man savus gadus neatdos
Ne par kādus cenu nepārdos
Jo laiks aiziet, lai neatgrieztos
Mēģini domas par nāvi aizdzīt
Dzīvojot savu dzīvi aizvadīt
Katru sekundi no tās izbaudīt
Likt cilvēkiem sevi atpazīt
Radi skaisto, iznīcini nevajadzīgo
Tādā veidā nemirstību iemantojot
Lai nāves pavadits ar mūžīgajiem
Noraudzītos uz mums - niecīgajiem
sakke - man patīk. tiešām patīk.
un,lai nebūtu tā gandrīz offtopic, viens vecumvecs manējais (kkad februāra beigās)
sarkans lietus
slapja ir grīda
nedzirdu smieklus,
pumpuri strīdas
vēl jau nav rudens,
ir tikai ziema
nosalis ūdens
pārvēršas sniegā
smaidīgas acis
nemeklēs mani
šovakar nosmacis
savādais sapnis
Pēdējie ir smuki! o.o It īpaši patīk Sakke darbi.
Un lai nebūtu offtopiks...
Jau trešo nedēļ' kakls sāp -
Kā adat's kaklā bārsta.
Tagad beidzot domāt sāk' -
Būs jāaiziet pie ārsta!
(Pilnīgi nopietni, laikam otrdien beidzot jāaiziet. xD)
Heh, ma ir ļoooti daudz dzejoļi XD
Bet šie, pēc manām domām, normālākie.
Lielais mēness siers
Kad skatījos pa logu es
Tad mēness grauza man aces
Un milzīgs sikspārn's pārlidoj'
Tas viss mani tikai iedvesmoj'
Es tūliņ ņēmu lielu sieru
Un traucēju tam vēso mieru
Par mēnesi to pārtaisīj'
Ar sikspārnīšiem pārkaisīj
Svītru kods
Jānīt, tev būs baigais sods
Kāpēc manā zupā ods?
Un nav izmazgāts pat pods
Tev nu gan tāds slikts arods
Svītru kodu Jānīts vaino
Saka: kas tad mani glaimo?
Jānīti tāpat vēl bar
Jo svītru kods ne visu var
Vakars uz ezera
Tas lielais vēsais Vakars
Kam patīk sēdēt vagā
Reiz ir pat milzīgs čakars
Jo viņam dzīve smagā
Viņš vienmēr meklē upuri
Uz kā var piesēst tagad
Un cēli paceļ cepuri
Jo ezers saka: jā!
Zilzaļais mākoņu ronis
Zilzaļais mākoņu ronis
Tam deguns tik stīvs tā kā tronis
Un mugura laistās kā dimants
Bet vārds tam tik cēls iedots- Imants
Tas ūdeni šļaksta pa gaisiem
Bet zvejnieki ķer to ar maisiem
Un skaņas jocīgas tas dveš
Un kliedz: siev, izmazgā man veš'
Riekstkoža bojāeja
Ak, Riekstkodīt, man ļoti žēl
Ka mutcaurums tev tukšs
Kad bija zobi tev tur vēl
Tad visi teica: kušš!
Kad tu vēl biji dzīvs, mans draugs
Es karsti cerēju tev teikt:
Klau draudziņ, man ir beidzies raugs
Un nevaru es raudāt beigt
Nu tie tikai daži no murgiem XD
Jums te visiem tādas intresantas idejas. Labi reku manējais.
Izmisums dzeļ, kā sāpe jums,
Bet jums tomēr vienalga,
Spārnus apmainīsiet jūs,
Pret gabalu zelta,
Pirkts un pārdots tiek,
Bet cerību spārnus jums neatgūt,
Man šodien ir vienalga.
Vo... dzejoļi ar Arta ieteiktiem nosaukumiem..
Dzejolis par Doom3
Man noskaņojums asinskārs
Un nerds jau manī mostas
Man blakus mājā datorbārs
Kas dažreiz pārdod jostas
Uz datorbāru aizskrienu
Un doom3 līdzi paņemu
Pa kluso sāku spēlēt to
Šo spēli kruti pretīgo
Man sapnī rādās rociņa
Kas revolverīti nes
Un skaņa kā no spociņa
No pašas pagultes
Šī spēle mani ietekmē
Bet neņemu to vērā
skolā man ir slikta sekme
Un jādejo vēl sfērā
Dzejolis par FMA
Eds jau drosmīgs ceļā dodas
Iedvesma tam liela rodas
Edvards skraida lieliem soļiem
Lēkā pāri lieliem oļiem
Alķīmiju viņš aizmirsis
Darba tērpu jau novilcis
Izdomājis par hipiju kļūt
Ediņš ar vainagu skraida pa kūt'
ou, riktīg labi! turpinam šito sēriju;
es kā baltais tēvs (skatīt te: http://tehvi.dv.lv/ )
reiz sensen sacerēju tautasdziesmu:
Jānīts kāpa ozolā,
bite koda pakaļā
to ieraudziju es
nokritu no ābeles
iekritu es krūmiņos
skatos plikos pautiņos(pa mežiem tagad tādi vazājas )
prom no krūmiem bēgu es
noplīsa man biksītes
tad ar pliku dibenu
es pa lauku skraidiju
nosala man kājiņas
aiztinos es mājiņās
(pauts, ja kas ir latv val vāards, kas ir sinonīms vārdam ola; tas nav necenzēts; vārds pakaļa arī nav necenzēts, jo tautas valodā nozīmē dibens, tas tad viss, par to warnu neesmu pelnīijusi))
Tumsa un mežs
Tumsa ir tik jauka lieta,
Tāpatās kā mežs ir jauka vieta.
Daudziem tumsa nepatīk,
Bet daudziem tā atkal patīk.
Mežs ir ideāls, ja to prot novērtēt,
Tāpatās kā tumsa tiem, kas prot nevērtēt.
Bet tiem, kam nepatīk tumsa un mežs,
Nu... nav mūsu problēma, jo patīk mums tumsa un mežs.
Saucu es tumsu,saucu es vēl,
Pateikt mīļotajai cik ļoti man žēl.
Psihais viņu bija nogrābis,
Uz nāves valsti bargi aizdzinis.
Satieku tumsā stāvu staltu,
Ieraugu čakru viņai rokā baltu.
''Še mīlais aizrijies!''
''Še no manis,no kā tu esi baidījies!''
Ieraugu gaismas kūlī gāzmasku savu.
Paņemu rokās,nojaušu svaru.
Rūgtā patiesība nu jau sāp,
Asins bulta manī trāp....
Noziegumu biju paveicis....
Savu mīļoto biju nobeidzis.
Primitīvs...stulbs,BET POĒMA!!!
te vēl 2 kurus uzrakstīju vakar vakarā, kad man bija ļoti slikts garstāvoklis un gribējās kādu nogalināt... nebrīnīšos ja vērtējums būs sūdīgs...
?
Kas ir cietsirdīgāka?
Dzīve vai pasaule?
Pašlaik liekas ka dzīve.
Bet pašu pasauli iepazinusi neesu.
Un manai dzīvei ir tikai sākums.
Un tādēļ pašu dzīvi iepazinusi arī neesu.
Gribas zināt atbildi uz šo jautājumu.
Bet gan jau, gan jau atbildi atradīšu.
Bet ja nē? Tad man nāksies mirt atbildi nezinot.
Ja atbildi neatradīšu, tad gan jau, gan jau kāds cits to atradīs,
Un aizsaulē man to pastāstīs.
Bet ja neviens to neatradīs?
Ko tad darīt?
Vai būt neziņā?
Vai aigriesties uz zemes, lai to neskaidrotu?
Vai kāds spēj dot atbildi uz šiem jautājumiem?
Vai pašai jādodas atbildes meklēt?
Vai kāds maz zin atbildi, kas ir cietsirdīgāka?
Dzīve? Pasaule? Ak kāds atbildiet uz šiem jautājumiem!
Priekš kam ir vajadzīga tāda lieta kā dzīve?
Priekš kam ir vajadzīga tāda lieta kā dzīve?
Ko tā mums nesusi?
Pēc manām domām tikai:
sāpes, bēdas, ciešanas, neko labu.
Bet kādam varbūt:
Prieku, laimi, mīlestību...
Kam dzīve bijusi laimīga, kam bēdīga.
Kādēļ jābaidās no nāves?
Tik un tā agrāk vai vēlak mirs visi.
Pat paši spēcīgākie...
Citi cilvēki vēlas mirt agrī, citi vēlu.
Man liekas: vai nav vienalga kad?
Tik un tā mēs visi nomirsim,
gan jauni, gan veci, gan labi, gan ļauni,
gan spēcīgi, gan vāji.
Nevienam to neapturēt.
Pat dvēsļu glabātāji mirs, lai gan nemirstīgi,
Apniks viņiem tas darbs, nodos tālāk un nomirs.
Priekš kam ir vajadzīga tāda lieta kā dzīve?
ir domai spēks,
kas nemanāms tev apkārt virmo;
un piedzimst grēks,
un apustuļu galvas sirmo,
kad tavas slēptās domas svešas acis skata,
kad tiesā, novērtē un savām pielīdzina,
jo viņi tavu dzelmi nesasniedza, nesaprata.
Kā raganu tie tavu sirdi sārtā sadedzina.
arts, tavs riktīg labs. psihais viņu bija nogrābis, un par gāzmasku... diez, kur tādi rodas?
Nāves spārni
Mana skaistākā
Vai atceries? Tā diena
Zelta apņemta diena
Spītējot lietum un akustumam
Skatiens pēc skatiena
Pieskāriens pēc pieskāriena
Pacelts es spārnos
Mana vienīgā, liktenīgā
Kluss čuksts un mans sirdspuksts
Mēmi izgaist vējā
Aiztraucas prom tālu, tālu
Lai atgrieztos ar atbalsi
Tukstoš reizes stiprāks
Vai mīli mani? Nekad neesmu pārtājis.
***
Agrs rīts, vēl rasa zālē nav nožuvusi
Kad Erceņģeļa armijas kapteinis
Liegiem soļiem pe mums steidz
Skumja tam seja, grūta sirds
Sauc pildīt sen doto zvērestu
Lai Eņģeļu armijas karā vestu
Sirds man krūtīs vai sprāgst laukā
Piedod man mana dārgā, jaukā
***
Braši soļo sudrabā un zeltā
Mūsu nolādētā armija
Nāves spārni pār mums laižas
Drausmīgs troksnis, gaisma satumst
Cīņā nu dosimies aizstāvēt gaismu
Prātā man Tu, kas mājās gaida, piedod man
Gods un speeks - cīņā traucoties
***
Vēja ielenkts nu es atkal
Ar karoga mastu atbalstoties
Pēdējās elpas vilcienu izbaudot
Sapnī
Mana dārgā piedod man
Ar vēju tev sūtu skūpstu, lai ar atbalsi
Pie tevis tas trauktu
Tūkstoš reizes maigāks
Vai mīli mani? Nekad neesmu pārstājis.
Viens no optimistiskākajiem dzejoļiem, kas man ir (un varbūt kkur tur ir pārāk nesaprotama doma dažam labam, bet man vismaz aizlec un TAS IR galvenais! ) :
Ar pūkainiem matiem un saplēstām biksēm
te iespiedzos, te skaļi smejos
Bet Tu man klusi seko līdzi
Katrreiz kad atskatos tu nedaudz pasteidzies
un kad es sāku skriet par ātru
tu nebaidies aiz manas rokas raut - tā droši un maigi,
Tā, ka bail atstāt tevi nedaudz par tālu un nopakaļ.
Un tauriņiem mums ausis kutinot
gar puķu pļavām, mārītēm tipinot
mēš vējam pretī dejodami skrienam
riņķodami un nedaudz par augstu lecot
puķēm līgojoties mums līdzi
mēs atstājam laiku vienu un nopakaļ..
Kates dzejolīts ļoti patika. radīja tādu vasarīgu noskaņu galvā. Uzreiz sagribējās atkal paskraidīt pa pļavām vienā vienīgā kleitiņā. Paldies
Un te būs viens no maniem pašiem pēdējiem murgojumiem.
Dabas dots spēks.
Uguns spēks reiz bija manī,
Dzīve gāja krustu -šķērsu,
Tagad ūdens lēns un mierīgs,
Tek pa kalnu nogāzi.
Sadegt ugunī, lai pelni iet pa vējam,
Noslīkt ūdenī, lai uzpeldētu Jūrā,
Man nevajag, tas nepieciešams nav,
Tie abi apslēpti ir manī dziļi.
Es sadegt varu savā sirdī,
Lai mūžam mīlētu tik tevi,
Es noslīkt varu domu jūrā,
Kas manī virmuļo un plaukst.
Turpinot teemu par nozheelojamu dziivi (jociigi, bet tieshi nozheela ir druumaakajaa paarsvaraa dzejolju) atljaushos pievienot dzejoliiti par aizliegtu miilestiibu:
Sapnjojot dziljaako domu,
Es redzeeju tevi -
Speeleejot galveno lomu,
Tu roku man devi
Tava nevainiigaa seja
Un liidzenie mati,
Tava perfektaa deja -
Tu juti to pati
Kaut zinaam, ka nedriikst,
Veelamies debesiis skriet...
Mostosties sapnji sliikst,
Suns nepaartrauc riet.
Kaapeec es nezinaaju, ka esi speejiigs kaut ko taadu uzrakstiit?
Kojaas biju spiests iemaaciities, meiteneem mani murgojumi patika. Un vispaar, netaisi offtopic
Sitot datora pogas
Esmu pasaulee savaa
Rakstot suliigas "ogas"
Kaadaa topikaa tavaa
Es aizmirstu darbus
Un paraadus kraaju
Dzirdu vaardus skarbus
"Nesper te vairs kaaju!"
Tomeer murgi tie bija
Taapeec kladi veru
Strauji naak sesija
Gan iztureeshu, es deru!
Tu devi man prātu, bet paņēmi sirdi
Tu devi man spēku un daili, bet paņēmi
Manu skaisto dvēseli, kā viņai iet?
Es guvu panākumus, Tu smaidīji
Vai Tev tas patīk? Es varu labāk
Dažreiz man liekas, ka es esmu Tu
Savā ziņā es Tevi mīlu, taču
Ne no sirds, bet Tevis dotā prāta
Vai tas maz var būt, dārgā?
Es esmu Tavs karalis bezsirdis
ledus aukstais acu pieskāriens
Nāc, nu es vēlos tevi noskūpstīt
Iedēstīt Tevī savas sajūtas
Nesaprastās, nevajadzīgās
Man nav dvēseles, dārgā
Man nav dvēseles, dārgā
Man nav dvēseles, dārgā
Man nav dvēseles, dārgā
par šo dzejoli es patiešām gribētu saņemt kritiku cik vien to var saņemt, jo tas ir svarīgs
Deg svecs savos kandelabros
Un viņu ēnas slīd pār sienu
Tur kāds aiz stūra klusi glūnot
Steidz tavu dzīvi pabeigt ātri
Un viņa stāv tik stalta, bāla
Kā tava sapņu dieviete,
Kas sapņos teica tev
Ka esi viņas sapņu tēls
Un dzīvība uz asmens gala
Pār asmeni tik lēni asins rit
Tu cīnies, centies, prātā jūc
Un savu asins lāsi aizstāvi
Ir viņa tava, tikai tava
Un as'ras viņa žēli lej
Kad tu jau krīti zemē
Un līķauts tevi sedz.
Neesmu jau nekāds dižais dzejnieks, bet šad tad uznāk iedvesma kaut ko uzdzejot.
Kaut kas sauc: "Kaut kur prom, kaut kur citur!"
Šī sajūta, kas manu būtni plosa,
Un manu sirdi ar ledainu šķēpu dur,
Ir tik reti karsta un dedzinoša.
Pēc tālēm mana dvēsele tiecas.
Tālēm, kur pazust un aizsapņoties,
Un tad reizēm man tā tik vien gribas
Ņemt, vienreiz aizmigt un nepamosties.
Tālu prom, kaut kur sapņu plašumos dziļos.
Tur, kur gaisma un siltums ir arī man,
Kur dzīve saldi grimst brīžos jaukos
Un dvēsele, mana, kur, rezonansē skan.
Un tad rīts, kad, tomēr būs nācis
Modīšos tad. Sirdī ar skumīgu ziņu,
Ka tas tomēr tik sapnis vien bijis
Un iešu, turpināšu tad savu bezjēdzīgo cīņu.
Šai pasaulē drūmajā, tumšajā,
Nakti pēc naktis, dienu pēc dienas,
Kas vadītas rutīnā bezgalīgā
Šeit, te, bez siltuma kāda un gaismas.
Tā vien šķiet, ka laime nav nekas cits
Kā krāšņi gaistoša ilūzija,
Gluži kā leģenda, pasaku mīts,
No tiem, kam bailes dveš patiesība.
Un tomēr savā muļķa cerībā naivā
Es turpinu būt šeit, te un tagad.
Varbūt kas mainīsies kādā dienā jaukā,
Un tomēr, šķiet, man gan - nē, nekad!
Es, varbūt, vēl gribu ticēt
Ka vieta zem šīs saules ir man
Un klusā vientulībā cerēt,
Ka šī "laime" ir domāta arī man.
Bet pagaidām, es ceļos un cīnos
Bez jēgas un arī bez prieka
Šinī pasaulē, toņos pelēcīgos.
Nu varbūt kādreiz, varbūt kaut kad...
Gribi izdzēst dzīvi?
Tu pajautā man kā
Es pateikšu, ka laika maz
Lai dzēšgumija apstātos
Bet, ja reiz sāksi
Tad dari to no sākuma
Sāc izdzēst adreses un rakstus
Sāc izdzēst draugus, radus, dzīvības
Tik apstājies uz brīdi pirms
Un padomā vai ir to vērts...
pēdējais ir labs Seila
Draugi
Ko darīt ja sāpes tevi žņaudz?
Ko darīt ja naids tevi grauž?
Ko darīt ja smaids tevi nīst?
Ko darīt ja draugs tev mugurā dunci grib durt?
Tu domā vai aslinis liet
Vai vienkārši raudāt un kliekt
Bet tad kāda klusa bals
Tev galvā sāk klusi teikt
Padomā vienriez tu
Vai neesi pie vainas šo reiz
Varbūt tu nīsti smaidu
Un dunci draugam dur klusi
Tu padomā vienreiz pats
Klusi...Klusi...
Tu sapratīsi ka smaidu var iemīlēt
Un draugus var iemīļot
Draugi...Draugi tev dos laimi un prieku
Ja mīlesi tos no sirds
Tie mīlēs tevi tā pat
Neticu laimei paties
Bet draugiem es ticu nudien *:/
Ps
Neņemiet vērā manas gramatiskās kļūdas!
(nav nosaukuma)
Tu esi man vienmēr blakus
Tad kad to visvairāk vajag
Tu saproti mani ikreiz
Kad vajag izraudāties
Bet brīžiem man gribas
Tev sist un matus raut
Tas tādēļ ka mīlu tevi nudien
No visas savas sirds...
tu esi kā mana trešā acs
Kā kreisā roka ko tik ļoti man vajag
Tici tu tam vai nē
Bet patiesība tā ir paties!
2vos naktī, manā pārpildītajā un dūcošajā galvā neko citu nevarēju atrast.. (šoreiz gandrīz bez atskaņām)
Es jūtu asins garšu mutē un gribu, lai tā tur paliek.
Iedur sev pāris dunčus mugurā, lai ne vārda vairs!
Knapi elpoju, lai pateiktu, cik daudz sāp.
Atverot acis, gribu, lai viss apstātos..
Pārāk ātri viss beidzies, lai pat startētu?
Knapi ceļos locos, lai pateiktu, ka laikam pieturēt.
Ikkatrs tavs vārds izveido rētu, bet man vienalga.
Es vēl neliecos līdz brīdim, kamēr tu ļausi man ceļos krist,
Es vēl noliecos līdz brīdim, kamēr tu ļausi man aizgriezties.
Es tev pretī stāvēšu kā nesadauzāms betonbluķis,
Un es tev neļaušos par mirkļa vājumiem!
Man žēl, ka viss tik pārspīlēts,
Un līdz manām saknēm tik nopietns,
Bet man nekas cits neatliek
Kā ļauties,
Un tūkstoš dzelzs stieņu sitieniem nepretoties.
Interesanti, kāds šo visu arī vēl lasa?
-- I want to believe in... --
This one thing that always is true.
One that always trusts, no matter the tales
Entity that hopes, protects and believes
Always preserves and never fails
For unknown reasons, from ancient times,
I keep placing my faith in that destined day
When I'll find a definite proof for these lies
Or a belief in a dream of such way.
I want to believe in this incredible course
I want to sacrifice everything for this dream
To end the struggle, to find this peace
And to silence this heart-aching scream
I believe it to be the only thing,
In which I can see the reason for this world,
To end the sorrow, to end the suffering,
I want to believe
I wish, I could.
Kaut, kas rotaļīgs un nedaudz bērnišķīgs...
Vējā noplīv matu cirtas
Zelts pārt taviem pleciem nobirst
Kamdēļ šajā salā bargā
Jāstaigā tev matiem vaļā?
Dzīve tomēr iet uz priekšu
Katru dienu garām skrej
Nedomājot tik par vienu
Tevi vēro tevi redz
Ja man būtu burvju vara
Liktu tev es apdomāt
Kāpēc jāskrien, kāpēc jābēg
Var būt labāk apstāties
?
Viss apkārt...
Viss apkārt tik tumšs un baiss.
Ielās gaismas izdzisušas sen,
Bet ielas galā stāv Viņa,
Ar smaidu brīnumbaltā sejā.
Viņa smaida,lai gan acis asaru pilnas.
Kāpēc smaidi?Ko tu gribi?!
Es saņēmu jautājumu uz jautājumu,
Kas no iekšienes nāca:
"Vai nejūties pamesta likteņa varā?
Vai nejūties marionete visu rokās?"
Nesmaidi!Nevajag.Beidz!
Bet Viņa smaidot nāk man pretī.
Viņas okeānzilās acis veras cieši manī.
Es sastingu,nespēju bēgt.
Viņa nāca,bet soļus nedzirdēju.
Viņas garie,melnie mati plīvoja vējā.
Vēja brāzmā kokiem brūnās lapas krita.
Taču Viņa pat nepamirkšķināja,Viņa tikai gāja.
Plānais,baltais naktskrekls vilkās pa zemi,
Bet Viņa smaidīja un nāca man klāt.
Es sajutu Viņas bēdas,tās likās,
Tās likās tik pazīstamas.
Bezjēdzīgi būtu teikt,ka viņa ir nelaimīga,
Jo tā nebūt nebija.
Viņa bija laimīga,tikai mazliet skumju apmākta.
Viņa tuvojās,vējš stiprāk pūta,
Lapas krita,bet es stāvēju.
Viņa pastiepa roku uz manu pusi,
Un izdzisa pēdējā gaisma šai pilsētā.
Es jutu,ka Viņa ir dažu soļu attālumā.
Taču es stāvēju,man rokas un kājas drebēja.
Saku godīgi,man bija bail,
Un likās,ka tieši šo emociju vadīta
Es kliedzu:BEIDZ!
Tapa,tā tekt,piespiedu kārtā...Literatūras stundā,kad bija jāsacer dzejolis,kura nosaukums ir "Viss apkārt",bet sanāca bezsakars,jo dzejolis nesasaistās ar nosaukumu...
Kārtējo reizi kaut kāds dzejas bezsakars agrā rītā. Tas pat varētu būt dzejoļa nosaukums, ja vien to var nosaukt par dzejoli.
Pār pilsētu dūmaka veļas
Tik balta, tik bieza,
Nu tīrākais piens.
No pilsētas ārā nāk ubagu bars
Tik netīri, melni
Nu tīrākie velni
Un nespēj vairs pienā tie mazgāties
Nav pilsētā palicis vairāk nekā
Tik šķaidītas dvēseles bruģī ir iemītas.
Atdot tev mīlestību?- Atdod...
-Tā netīra ir.- Netīru atdod...
-Es gribu pazīlēt...-Zīlē.
-Es pajautāt tev gribu...-Jautā.
-Jau pēkšņi klauvēšu...- Es ielaidīšu!
-Un, ja nu pasaukšu...-Es atnākšu!
-Un ja nu tur ir nelaime?- Arī nelaimē!
-Ja pēkšņi piekrāpšu?- Es piedošu...
-Dziedi!-es pavēlēšu tev...- Es dziedāšu.
-Aizver drauga priekšā durvis!- Aizvēršu.
-Es teikšu- nogalini!!- Nogalināšu
-Es teikšu- mirsti!!- Es nomiršu...
-Bet, ja nu sākšu slīkt?- Es izglābšu.
-Un, ja nu sāpēs tev?-To pārcietīšu.
-Un, ja nu pēkšņi siena?- To nojaukšu.
-Un ja, nu mezgls?- Pārcirtīšu
-Un mezglu simtus?- Kaut tūkstoti.
-Vai mīlestību atdot tev?-Atdod!
-Tas nenotiks nekad!!!-Kāpēc?
-Tāpēc, ka nemīlu es vergus...
Dzejolis ir atdzejojums no krievu valodas. orģināla autors nezināms.(vismaz man)
Ha, iemetīšu vienu no jaunākajiem (~20.februāris) savējiem ar (3.dzejolis sērijā, kur visi sākas vienādi, bet rakstīti ik pēc kāda laika pie dažādiem garastāvokļiem):
Matu liesmas apvij seju,
Uguns manās acīs mirdz.
Es vairs nezinu, kur eju,
Apkārt kuras asinspirts.
Vai Tu domā, ka es esmu
Tavai dvēselei kāds lāps?
Kalpoju par vēsu dvesmu
Tad, kad apdegumi sāp?
Nē, es pati būšu uguns,
Kura čūlas radīs Tev.
Tāpēc arī man tāds lūgums:
Nepaturi mani sev!
Laizi pats vien savas brūces -
Varbūt kādreiz sāpes rimst.
Tavam kuģim tūkstoš sūces
Un es skatīšos kā grimst!
Tenma,man ļoti patika!Tik interesants vārdu savienojums,pie tam katrs pantiņš runā par to pašu,tāpēc nerodas tāds jautājums : kas kur bija?Man personīgi ļoti patika!Visu cieņu!
Lūk arī pirmie 2... 4. mētājas kompī nepabeigts
1: (2004.g. pavasaris)
Matu liesmas apvij seju,
Uguns manās acīs mirdz,
Eļļu šaja sārtā leju,
Kurā sadeg mana sirds
Sadeg, lai no pelniem dzimtu,
Tā kā fenikss mūžīgais
Un uz mirkli tumsā grimtu,
Pirms vēl uzliesmojis gaiss.
Apkārt snaikstās liesmu mēles,
Sirds jau liesmo, pelnos krīt,
Bet pēc liesmojošās kvēles
Jauna sirds man krūtīs sit.
Atkal jauna - gluži karsta,
Sirds man šodien krūtīs raustās
Un pa pasauli tā bārsta,
Izkliedz jūtas neizpaustās...
2: (2004.g. maijs)
Matu liesmas apvij seju,
Uguns manās acīs mirdz,
Un es atkal tālāk eju,
Kurp nes liesmojošā sirds.
Kur es eju, manās pēdās
Mūžam maldugunis spīd.
Kas tās aizskars, iegūs rētas,
Kam nemūžam nesadzīt.
Lai kurp eju, tik uz priekšu -
Tur, kur mana uguns sauc.
Vējā sviežu smieklu riekšu,
Kad man vēji prātu jauc.
Un es atkal eju tālāk,
kaut vēl gribas kavēties,
Smiedamās arvienu skaļāk,
dzīvē brienu peldēties...
4: kaut kad tuvākajās dienās tomēr pabeidzu, bet aizmirsu ielikt:
Matu liesmas apvij seju,
Uguns manās acīs mirdz
Un es atkal rakstu dzeju,
Kad jau liekas - vēlreiz mirts.
It kā liekas, pati stiegu
Šajā purva staignājā;
Nē, es tik ar ļaunu prieku,
Rauju citus atvarā.
Kas man sekos, aizies bojā
Smagās sūnās nogrimis.
Es - nav saprast viņu spēkos -
Lamatas, ne upuris.
Es kā maldugunis vīšos
Tur kur purva takas sauc,
Ceļiniekam pakaļ dzīšos,
Līdz tas purva dzelmē rauts...
veel kaads bik nesakariigaaks:
Pārdomas dungojot "Raganiņas dziesmiņu pirms sadedzināšanas uz sārta" (~20. dec 2005.)
Saulīti saslēdza dzelžos
Un dedzināt veda uz sārtu.
Mēnesi aiztrieca tālāk,
Lai gaida viņš pats savu kārtu.
Mēness gan raudādams lūdzās,
Lai neņemot Sauli tam projām:
Ja kopā tiem neļaujot dzīvot,
Lai vismaz ļauj kopā iet bojā.
Neklausa Mēnesi tiesa
Un atlaida viņu vienu.
Saulītei piesprieda sodu:
Tai atlicis dzīvot vairs dienu.
Kad satums vakara krēsla,
Tai sakrāv sārtu no bērza,
Uzveda viņu augšā;
Uz Mēnesi skatu tā vērsa
Un lūdzās ar acīm, bez vādriem,
Lai aiznes viņš gaismu to tālāk,
Ko devusi, esot tam līdzās,
Kaut Mēness vaigs spīd mazliet bālāk.
Bet gaisma tā pati, to Mēness
Zina un apsola raudot...
Un tāpēc no dienas tās vilki
Sāka uz Mēnesi gaudot.
Saulei tie mīļi un tāpēc,
Kad uguni lika pie sārta,
Tā atceras savējos vilkus,
Uz atvadām sauc visus vārdā.
Košs pamalē saullēkts, tur Saule
Vēl sadegot dod savu gaismu,
Nes cerību citiem, bet Mēness
Nu sirdī jūt tukšumu baismu.
Saulītei sadegot liesmās
Kluss, izmisis Mēness to vēro.
Un tāpēc kopš dienas tās projām
Mēdz aizgriezt viņš vaigu un sēro...
Illusion (dec 2005)
Es neesmu īsta
Kas mani liekas redzam, maldās ļoti
Ir visi mani mirkļi sameloti...
Es nepēju vairs dzīvot neienīsta...
Vai es Tev rādos?
Tad laikam tikai sapņos baisos, drūmos,
Kur uzglūnu kā plēsoņa es krūmos.
Es esmu tikai sapņos, tikai tādos...
Tu mani dzirdi?
Tas tikai vējš, bet kas gan vējā klausās?
Kas vēju klausa, ātri iebrauc auzās,
Vai izaudzē uz palodzes sev mirti...
Vēl esmu blakus,
Kā melnais kaķis, kas gar kājām glaužas,
Kā zibens, kas caur melnu tumsu laužas,
Lai vērstu īstenībā sapņus trakus...
Ja īsta kļūšu,
Es sākšu īsti redzēt, dzirdēt, just
Līdz laiks sauks mani nebūtībā zust,
jo, kas kļūst īsts, tas paliek tāds uz mūžu...
****** (2006. g. 17. jūnijs)
Man tukšas acis
Es stāvu viena pilnā deju zālē
Un klusi veros nezināmā tālē
Pats iekritis, kas otram bedri racis
Vēl asmens lāso
Es atkal esmu sevis iezīmēta:
Jau atkal vērusies ir jauna rēta,
Kas gaišās smiltis purpursārtas krāso.
Es sāji smaidu,
Kad redzu kā Tu dzīvot spēj tik brīvi
Un baudīt savu bezjēdzīgo dzīvi.
Nezkāpēc es pret Tevi jūtu naidu.
Vai man ir jēga?
Ik rītu verot acis es to jūtu:
Es arī bezjēdzīga, lai kā būtu
Un cīnīties pret to man nav vairs spēka.
Tik vien ir spēka
Kā bļaut: es negribu tā dzīvot tālāk
Bet darbos izpaužas tas krietni bālāk
Un sanāk maza vilna, liela brēka.
Un kā par spīti
Kad krītu tumšā bezgalības dzelmē
Vai personīgās elles karstā svelmē
Man gribas klusi čukstēt: "Līdzi krīti!"
Jūtos mazliet apmulsusi,ka neviens neko nesaka par tik labiem dzejoļiem...
Tenma,es patiešām apbrīnoju Tavas spējas!Es pašlaik skolā lasu Plūdoni,un jāsaka,ka Tava dzeja ir līdzīga viņa darbiem ar to,ka katram dzejolim ir savs ritms-uzsvērta,neuzsvērta utt. rindiņa.Man ļoti patīk!Lūdzu,posto tālāk,jo tiešām ir patīkami redzēt tādas emocijas tieši tādās dzejas rindās!Lasot "Saulīti saslēdza dzelžos...",pirmais,kas man ienāca prātā bija Žanna d'Arka( es esmu ļoti liela viņas cienītāja).Turpini raxtīt tādus darbiņus!
Dziesma.
Pusnakts stundas tumsā dzied
Meitēns mazs, kam nagi zied
Ezerkrastā nosēdusies
Mīkstu segu apsegusies
Bērna sejā mēness stari
Atstāj bālas pēdas gari
Vējā mati viegli plīvo
Atkailinot kaklu stīvo
Ūdens pēkšņi sakustās
Meitenīte salecās
Pārtrūkst jaukā melodija
Sākas ļauna parodija
Nekrietni smiekli meitēnu vajā
Vētra sākas laukā klajā
Koki lokās skaļās vaidās
Ļoti, ļoti meitēns baidās
Negaidīti pierimst viss
Mēness kaut kur pazudis
Mīkstā sega iekritusi
Ūdenī un sasalusi
Un pa pusnakts gaismu vājo
Meitēns raudot mājup kājo
Neviens viņu nesagaida
Tikai skumjas melodijas...
Jūhū~ dzejas nervus dažreiz vajag pačakarēt. ^^
Nu, bljaaviens, Tenma, tavi darbi ir vienkaarshi debishkjiigi un tam peedeejam sagribeejaas ilustraacijas uzziimeet tikai shaubos vai es shim darbam buutu cieniigs. Vienkaarshi vaaks, tavi darbi paarspeej dazhu labu "profesionaali" Nu, vienkaarshi apburoshi - shis laikam ir vislabaakais vaards manu emociju raksturoshanai
Shaubos vai pratiishu izlikt savas domas un tos teelus uz papiira
manas debesis
šodien ir augstu
zvaigznes atnesis
pārlaiž tām plaukstu
vakara vējš
un turpat jau nakts
trīsoša sēž -
glāsts. kaut ar zagts.
Rebel- burvīgi. Pēdējais. Nu tiešām tiešām burvīgi.
***
Nu zini, lai ir pēdējais-
Šis ceriņzieds tik smaržīgais,
Šis ievas zieds tik viltīgais,
Šis jasmīnzars tik sirsnīgais.
Tik smaržīgais kā lietus vasarā,
Tik viltīgais kā acis pustumsā,
Tik sirsnīgais kā draugi saulrietā.
Tik ļoti, ļoti zaudētais
Šis baltais zieds jau vītušais.
Jaa rebelam sanaacis cieniigs dzejoliitis man paatiik
Nu ko shis buus mans pirmais meginaajums kopsh 10 gadiem
Tas buus nedaudz depresiivs, kaa arii anglu valodaa - vakar bija depresiiva iedvesma. Izskataas ka man sanaaca kautkaada trilogija no serijas par cilveeka paarveertiibaam
Pure ONE
And so it was, I saw the light
I entered this world never before
I came from the plains which sheltered me
giving me warmth and calming me down
So now I`m elsewhere - the place I don`t know
where even my self is unkown to me
what a wonderful trip I thought to my self
not knowing that now this is my home
Blind ONE
She came from the sky enlightned by sun
I thought it`s an angel who came to my pit
radiating such light could noone from before
everything florished and even did I
As bright is the light - the shadow is dark
I learned all about when she pushed me in hades
Her shine was so cold, that I started to freeze
I was swalowed by darknes of her shade on the ground
I fell into abyss of despair in my heart
Locking all doors with the chains of the doubts
I blamed only me for believing in lie
which created myself when blinded by light
I was such a fool - and jet I`m still one!
smiling ONE
Last night I dreamed in sorrow
I opened my eyes
as the hatred was granted to me
In my dreams I feast on loather
I drink from this well
which is called... which is called humankind
I wish I died long time ago
For heart is black
and jet still craving for blood
A wicked man have I became
in despair my mind cries
for no love thoughts are nasty again
oh nasty thoughts, oh ugly thoughts which are making me smile!
katastrōfu medicīnas centrs
izmisuma marķieri asinīs
un pietūkuši plaksti:
sižeti tēvē ekrānos
un konstanti avīžu raksti
par ozōna cauruma slāņiem
un slāņa caurumiem gaisā
lūzumi,nāve un apdegumi -
ziniet,var arī skaistāk
par asaru ampulām plauktos
un šļirču apmaiņas iespējām
labdien,man līdzi nav naudas
nekas,tu neesi vienīgā
un vispār, sāpes bez maksas
bet degvīna cenas turpina kāpt
un, sadegot savā mājā
var arī nenoslāpt
dieva tēva un dēla, un svētā gara vārdā
iespersim viņam vēlreiz
noskūpsti pudeli maigi
un tad vēl un vēl līdz piebeidz
When you breathe when you sleep
Ambition won't let you go
It's gotten so deep in your soul
Rotten you to the core
And then some
It's your fire when gone are desires
Deeper than gold
Made you weak on the knees
Lost your feelings
And then some more
Like never before
esmu patīkami pārsteigta , ka šajā forumā ir tik daudz talantīgu cilvēku [arī dzejā un prozā ]
jā, kāds šeit vēl kko lasa *norāda uz sevi*
pirms lieku ko no sevis , atļaušos teikt : mani šķita baudījums lasīt šajā topikā
Kaeda
Rebel
Edg
Seila
un citu darbus .. ceru , ka šis topiks neaizies nebūtībā .
***
Šoreiz es sūdzos .
Šoreiz es lūdzos .
Salst .
Piesien daļu pīlādzju man !
Saules un asiņu esences .
Slāpst . Mute kalst .
Deniņos dunoņa skan -
Saules un asinju esence ...
***
kas dzīvs , tas aug .
kas neaug - mirst
un miris kā
smilts irst .
kas nedzivs dilst ,
bet dzivam milzt ,
jo miris brūk
un jūk ,
un grūst ,
dzīlēs pūst .
bet dzīvais ceļ
un veļ
no jauna ,
kaa zeltādu auna
tas visu vēlamo
sevī dzīvu darīs ...
un atkal
dzīvas kājas bruģi deldē ...
Dzejā atrastais dzejolis.
"Izjūtas''
Bērns uz asfalta zīmē māju,
Kaut kur ceriņi, kā vēnas zili zied.
Septembrī tiem atļauts viss.
Es vaidējis esmu,
Kad ievainots bijis.
Un ārdījies atkal,
Kad sāpums bij` dzijis.
Bet pie pašām durvīm no rīta,
Stāv kāda balta būtne.
Tā bija krēslas krāsā,
Un mazliet par sekundi jaunāka.
Vārds glābjošais.
Atvēries saulei un tumsai aizvēries ciet.
Pārdod bērns zvaigznīti, pārdod puķi,
Nepārdod debesis zemei pāri.
Pārdod man vienu zudušu vārdu,
Pārdod man ēnu.
Viss nodegs.
Jo karsts top drīz spilvenos kuplos vaigs,
Drīz gulta vairs nav man ērta.
Uzdāvini man šo pasauli čukstus,
Skaļu es vairs nevaru izturēt.
Man tevi pasaulīt jāsajūt,
Un tikai vienreiz man tevī būs jānomirst.
Tā cilvēki dzīvo.
Bet pat mirušajiem ir savas sejas,
Tikai ar vasku tās apvilktas.
Un četras svētākās cilvēku garšas -
asiņu, asaru, sviedru un mātes piena.
Uzdāvini man vienu piemirstu, mīļu vārdu.
Tu esi ragana.
Tev ir melns kaķis.
Un reizēm tu pilnmēness naktīs,
Tu smejies, jo tā laikam labāk.
skaidrojošā vārdnīca.
*dzejā atrastais dzejolis. - no dažādiem dzejoļiem paņemtas noteiktas rindiņas un savienotas vienā dzejolī, nemainot vārdu kārtību tajās.
Retribution
Es tevi nopirkšu
par trīsdesmit sudraba grašiem
un tieši tik, ne vairāk,
lai zina visi cik esi lēts.
Es tevi pārdošu ielas suņiem,
lai apmuļļā dvēseli,
nedaudz pakošļā
un izspļauj.
Vai gribi vēl celties,
Kad nakts vairs
Pat tevi neapskauj?
Rauj sejas ādu nost, rauj!
Un noplēs savu smaidu.
Tie tikai ledaini meli,
Ka kāds tevi gaida.
Kad karnevāls beidzies
Un maskas ir sagrieztas
Tu bēdz.
No patiesības jau sen
mirušas.
es varu uzzīmēt ar pirkstiem
zilus ziedus
uz aizsvīdušā stikla
kas mani sedz
kā televizōra ekrāns
jo esmu pārāk bikla
lai skatītos es debesīs
bez aizsargapvalka
kas acis sargā
pārāk nosalusi,lai ar kurpēm
staigātu pa sausām meža sūnām
rudens pēcpusdienā bargā
ir jāiet basai
caur krūmiem un pār zariem
uz jāizģērbjas kailai meža priekšā
un pazūd biklums
kļūst tik silti
kad sajūtu, kā nāk viņš manī iekšā
Uf... Ja tev jaaizgjeerbjas kailai mezha priekshaa tad pienjemu, ka vinjsh ir tas mezhs, un taadaa gadiijumaa varu tikai teikt:
auksti! tev buus auksti!
liidz niereem nosals pauti!
nu varbuut ne gluzhi taa,
bet apmeeram, ...
O, jaa, es kljuustu rupjsh pat internetaa. Suns.
Neez, neez, iespējams, tajā laikā -"kad mēs augām"- cilvēki šo daiļdarbu arī saprastu savādāk. Joprojām ir iespējams saskatīt divdomību. Un vienā no variantiem nekā perversa tur nav.
Tik pat labi vainu var novelt uz mūsdienu sabiedrības popularizētajām vērtībām un uztveri.
Ja šo dzejoli izlasītu kāds pirms ~70 gadiem, šaubos, vai viņa un mūsdienu cilvēka pirmās asociācijas sakristu.
domaa nesakristu?
xikes nu tu gan esi naivs.
Tai laikā visi to saprastu vēl viendomīgāk, tiem galvā neuzpeldētu visādas ainas kā rebelu reipo kokveidīgi tentakļi.
Nu es jau nezinu skaidri, un tu arī nē, jo neviens nedzīvojām tajā laikā.
Es nesaku, ka, izlasot šo dzejoli, nevarētu iztēloties ainas ne sliktākas par dažādos hentai gabalos vērojamām. Es tikai gribēju teikt, ka tas nav vienīgais veids, kā saprast to dzejoli.
Bet nu, kā kuram
~It's all in your mind..
nē, nē, Tu gluži pareizi nesaprati. Par kaķiem bija tikai piemērs, ka tos beigtus var izmantot kā degvielu. Un mans pieņēmums bija, ka Ādolfs mēģināja atklāt ko līdzīgu, tikai ātrāk, ieskatījās nākotnē, tā teikt.
XD lūk,tas ir iemesls,kāpēc man prieks te šadtad kautko nejēdzīgu iespļaut - reakcijas ir ekstra interesantas un pēcāk patīkami lasāmas.
Ekkk...tas saucas nebija ko darīt un gribējās dot cilvēkiem iespēju paspamot...
"Es smēķēšu visu nakti"
Kamēr pazudīs skaņas
Kamēr pienāks nakts
Smēķēt neskaroties roku
Un visas domas par dzīvi- prom
Ar aizvērtām acīm pret debesīm
Laikam ardievas mājot
Kamēr vien nebeigsies vētra
Es smēķēsu kopā ar tevi
Mēģinot dzīves garšu
Un domas aizsūtot prom
Es maigi pieskaršos lūpām
Es smēķēšu nakti visu.
Eto... ano... pēdējā rindiņa slikta. Dzenis dzenis slikta. Tā kā ideja dzejolī ir ļoti laba, vēlos to komentēt, lai tu to padarītu pavisam baudāmu. Tev jāizdomā, ko darīt ar "smēķēšanu": Nr.1- tu to vari atkārtot vēl biežāk un ritmiskāk, vai Nr.2- tu to vari aizstāt ar gleznainiem sinonīmiem vai vēl labāk- metaforām, turklāt pēc iespējas psihiskākām. Vispār būtu jāiestūķē kaut kas abstrakts. Kādu vārdu vai vārdu savienojumu aizstāt ar to pašu nozīmi izsakošu, bet krietni jocīgāku savienojumu, etc, etc...
Paldies par kritiku Vērā kā vienmēr ņemu ar grūtībām
Lai viņš pasaka
Lai viņš pasaka, lai
Lai pazūd no sirds manas skumjas
Lai izlaužas laukā jūtas
Tās kuru dēļ ir tik skumji...
LAi viņš pasaka
un ledus sāk iet
un lai viņš
saprot mani
un lai viņš
notic man
un lai
vis ir kā sapnī tīts
viņš paskatīsies
man acīs
Un neļaus pateikt neko...
un lai iemīlējušies pavasarī
mēs roku rokā zem mēness
dodamies pretī
savām domām
neredzot tām jēgas...
Es ieiešu pa tukšām durvīm
Izlasīšu vēstuli aploksnē tukšā
Mīlestībai ir tikai trīs ceļi un nāve
Un atrodos viņas priekšā es...
I'll be myself no matter what You say
I'll play along as long there's game to play
But when it ends I leave with my regrets
For everyone that's drowning in my nets
I never change the way they'd like to see
The surface that they see is never me
The surface is just mask that's never real
A mask that noone ever wants to peel
I am a mirror showing what You hate
And what You see has nothing with the fate
And what You want to call coincidence
Is You yourself and Your own ignorance
Destruction brought from not my own free will
A punishment more cruel than simply kill
To bring down those who think that they are gods
To make them see the way their own life rots
Edit:
pāršķirstot kādus no maniem vecākajiem dzejoļiem (nu, ne no pašiem vecajiem, bet sava 2005./2006. gada) nolēmu šos divus arī iemest:
Rūgta asara norīta tapa,
Stāvot pie mirušas cerības kapa;
Ieplīsa spogulis, smieklu šķelts.
Sveloši aukstā vakara vējā
Ietriecās mati raudošā sejā -
Liesmojot sadedzis tīrākais zelts...
---
Kā sniegpārsliņa asā ziemas vējā
Es triecos aukstam piemineklim sejā
Kā asara es tam uz vaiga kļūstu.
Ne akmens tas, ko veidojusi lava,
Nē, tā ir seja, tiešām seja Tava...
To sajūtot, es iekliedzos un kūstu
Pirmajā reizēm ritms kaut kur nepatīkams, bet ideja ir baigi laba. Domāju, ka tā domā visi cilvēki, ja kas. Nu varbūt tikai stulbie par to nav aizdomājušies, gribētos turpmāk lasīt kādus neparastākus vārdus, nez, bagātāku angļu valodu, kaut šī arī laba
Par tiem, kas latviešu valodā. Uzbur redzes gleznas, tāpēc i labi. Un tas, ka tās ir 6rindes, vispār ieper. Es redzu, ka esi strādājusi ar konkrētu atskaņu sistēmu, jāsaka izklausās ļoti stabili. Pa cik es neko nesaprotu no literatūras teorijas, ja es rakstītu sešrindi, laikam kas daudz greizāks sanāktu.
Eksperiments- pamēģini brīvo pantu
Uzmetu aci iepriekšējiem gabaliem. Wnk respect, nav vairs ko piebilst
yeah. Nu par to anglisko, vai nu es lasīt neprotu vai uzsvarus ne tur lieku, tā...
Laikam daudz daudz esi sadzejojusi, kādos konkursos arī uzvari?
dzejoļus rakstu just for fun un nekur speciāli nepublicēju, ja nu vienīgi draugiem.lv dienasgrāmatā vai te.
piedodiet par doublepost, bet te būs vēl drusku "emo poetry":
I allways change still stay the same
I'm innocent still one to blame
I burn myself in my own flame
I don't deserve what for I claim
From what I was to what I fell
To see myself - It hurts like hell
Just mention it - I'll start to yell
My cheeks'll go red and start to swell
Tears on my face like salt of sea
For flaws in me You made me see
While I'm not what I think of me
I'll hide in my insanity
Spēks ir ar tevi, Lūk.... Man patīk viss, bet beigas ir vienkārši pret manu dzīves kodu.
zemesriekstu sviesta pļavās
zili zaļas govis ganās
nu tad ielikshu te ar kadu no saviem bullshitiem .
Roka sniedz pēc cigaretes,
tā sauc lūk te es,
velna ducis
jau pelnos tapis,
Nolādētajai pelni birst
līdzi taj miers mirst,
projām aiznests
drīzāk nozagts,
bet visdrīzāk maksa
pavisam godīga,
jo pretī guvu
jaunu jūtu,
kas kaulus lauž
kopā mani grauž.
Lestats
Piekdienas nakts pārdomas.
Sveiks brāl!
tu gan kritis tāl' ,
prāta druskas
vēl nedaudz rūsas
neliekas pat smieklīgi
stulbi vienīgi
dūre niez sist
bet nevēlos tik zemu krist
smieklīgas sejas
skatās no lejas
nožēlojama sūtība
destruktīva cūcība.
Man pirmajā dzejolī visas atskaņas izklausās neiederīgi. Bez tām būtu labāk. Kaut kā debīli griež pa vidu, piemēram, "guvu" un "jūtu" pēkšņi absolūti bez jebkādām atskaņām, un neizskatās, ka tu to tīšām esi darījis, lai kaut ko ar to uzsvērtu. Instinktīvi mēģinu sameklēt to atskaņu, varbūt nākošajā rindiņā, līdz ar to sasteidzu "kas kaulus lauž, kopā mani grauž", un šitādas rindiņas būtu jālasa lēni, citādi nepaspēj iztēloties.
Plus, protams, augstu mākslu nevar kritizēt, bet es manāmi aizķeros pie teikuma saprašanas, kurš sastāv no 3 neatkarīgām daļām.
Paldies par tām pūlēm drukāt par manu skricelējumu
Mega ūber nakts vidus emocionālā izlāde apskaidrības brīdī, atbilstoši piektā elementa hermētiskajam statusam, un es nezinu, vai kordālā diareja prasa komentārus
Should I say goodbye
To all the Angels
Just because
They don't belong to me?
Should I wave farewell
For they're beyond my reach?
Or should I shed tears,
Plead for attention?
Should I beg
For their unspoiled love?
And should I pretend
To be as white as dove?
My heart is breaking-
I could never lie
I shan't steal
Their wings and vestal light.
I shan't ever be
As merciful and white
I shall let them go
Not to spoil their hearts
It pains me
But I shall bear the weight.
I'm but a shadow
But in Light I keep my faith
Par spīti tam, nevaru neiesmērēt, ka pie beigām apjukumu rada tie daudzie but but but.
Es arī māku dzejot, ne tikai saskatīt kļūdas dailē:
Reiz pa ceļu gāja
Kāja!
Tai uz galvas uzkrīt
Biezpiens!
Vau, vau,
Biezpiens saka mjau!
Mjau, mjau,
Kāja saka: "Ej taču zini kur, losis kaut kāds, besī ārā, kraties prom takš!"
Beigās bija lauzti. Tu klausies metālu?
Cilvēku masas kur kustās,
Domas to aklās,
Sapņi viņu vienveidīgie,
Tik sasodīti apnicīgie.
No ēnas lūkojos es uz pasauli,
Ienīstu to spilgto sauli,
Bet visapkārt par to priecājas klauni,
Es sāku smieties ļauni.
Daļa no šīs masas tiecas pēc meliem,
Klausot mācītājiem tik pat akliem,
Vēl daļa no klauniem dzīvo tikai naudai,
Krāj it kā dzīvei naivi saldai.
Lestats
maita ne dēls
Beidz savas muļķības
apkārt bārstīt
jo tie tavi nejedzīgie
teksti uz nerviem krīt
nē tas bija par vieglu teikts
tādēļ ka drīz būšu beigts
no šī vājprātīgā marazma
un kāda tev baigā atmazka
savai uzvedībai pālī
izmērcē mums jau trūdošos prātus sālī
jo redz tu ķip čakli strādā
bet mūsu klātbūtne garīgo maitā
Ceļā jauna porcija sūdu
par šo žūpu
kas devē sevi par māti
par kārtējo viņas sāpi
ko pļurkst un citus vaino
par viņas dzīvi sūro
ko tu vispār runā?
peldies vienā vienīgā žļurgā
pietiks māt...ardievas morālēm
jānodod tevi vislabākajam zālēm
tavu galvu izšķaidīt pret sienu
tā davātu tev mūžīgo mieru.
Personīgais viedoklis - man patīk sākumi tiem dzejoļiem. Uz beigām paliek garas rindas, zūd ritms. Tu tur gāz informāciju, zaudē izteiktu naidu un riebumu, pazaudē spēju iejusties. Ideālas beigas, manuprāt, būtu īsas un kā ar nazi mugurā.
Vislabāk patika šitais posms, un dzejolis varēja ar to arī beigties.
njamm kad vēl\ak pats pārlasu ar tā liekas...
Zinu, ka mani noliks ātri un pamatīgi, jo neesmu nekāda dzejniece un uzskatu, ka man šinī jomā ir pat tāds kā anti-talants, bet tik un tā padalīšos un JUMS biedriem otakiešiem. Šīs rindas es pilnīgā randomā uztriepu reiz skolā - emociju iespaidā.
God I hate you.
You piss me off.
You're everything I ever wanted,
You're everything I hate...
I used to love you,
I like to hug you,
I want to kiss you,
I really do miss you...
Lying out of my ass,
I say everything's okay.
But my head's a mess -
I must confess...
Our life is like a game.
I reveal my cards too fast.
You don't play like that,
That's why I'm always last...
ko nozīmē "Lying out of my ass"? taa ir ok, vismaz atskaņas ir
Laikam jānopublicē kāds no maniem garadarbiem...
1.Lūdzu -nesoli man mēnesi
Jo tas tur nekad nebūs
Lūdzu -nesoli man zvaigznes
Tās sen jau izdzisa
Nesoli man pasauli
Jo tā jau sabruka
Nesoli man sirdi
Jo tā jau salūza
Nesoli man it neko
Jo pildīt nespēsi
Nemīli mani, jo nav vērts
Pasakām par princi, neticu
Saldi dus tas kaut kur tāles
Tā, pat kā karalienes sirds.
2.Zema balss tukšumā skan....
Tā vēsta par dzīvi kas kādreiz bijusi....
Piedodiet man....
Par to ko darīju,par to ko darīšu un daru.....
Par dzīvi ko dzīvoju un domām ko domāju....
Zema balss tukšumā skan...
Tā vēsta par salauztu dvēseli kas nebūtībā san... Piedodiet par lēmumu kuru pieņemšu..
Ceru, ka saprotat to...
Tu jūti, ka mute ciet azivērta...
Bet sirds kliedz to visu ko vēlies...
Zema balss tukšumā skan- tā vēsta par eņģeļiem kas raud...
Kad eņģeļi raudās tad viss reiz bus pateikts...
Kad eņģeļi raudās tad viss reiz būs piedots...
Kad eņģeļi raudās labs cilvēks jau nebūs....
Kad eņģeļi raudās ziema būs klāt..
Asinis sniegā un šaujamais rokā...
Zema balss tukšumā skan...
Tā vēsta par dzīvi kuras vairs nav...
Dziļā ziemā...
Dobjš šāviena troksnis pārrauj tukšumu svēto...
Un nu vēl labs cilvēks aizgājis....
gadījās pa ilgiem laikiem parakties veco dzejoļu krājumos, uzdūros šim. nolēmu iemest. iedvesma jau sen nav rādījusies
Ūdeņi (20.09.2005)
pie kājām sīks strautiņš man čalo
un saules atspulgu nes
viņš skumjas tik tālu prom skalo,
ka sajūtos dzīva es.
un ūdens tik dzidrs, ka es vēlos
ar sauju pasmelt un dzert...
jau atkal es sapinos melos:
es negribu sauli ķert -
ir pazemē ūdeņi klusi
un tumši, kas mani sauc:
te dzīvot es piekususi,
man saules gaismas par daudz
es pazemes avotā drūmā,
kur ūdens glāsmaini maigs
tad vēršos kā debesjumā
uz mūžiem man stāsies laiks
un atļaušu kājas sev glāstīt
tai straumei, kas neskarta plūst
bez vārdiem man stāstus tos stāstīt,
par saldsēriem sapņiem kas kļūst
Rīta kafija
Mosties, skaties, priecājies - jauna diena sākusies!
Atver acis, piecelies,
nozib mirklis - atminies,
šodien jābūt tur un visur,
nez kapēc tas mani attur.
Atkal jāuztur būs bravado,
vismaz fonā skan Gustavo,
stabs, stabs, māja, māja,
tā tak gluži mana nostāja!
Kā jau pierasts - darbi kavējās,
zinu, zinu, problēmas tās manējās.
Tik vien to kā slinkot man gribās,
pat rīmes meklēt izteicieniem ribās.
Diena cauri, slāj tik mājās,
ieej skaipā: "Kā tev klājās?
Nākšu ciemos, paķeršu tik zaceni!"
Ui, kā ievilkt gribas tev ar kaķeni.
Tikko atvilcies no darba pierīgā,
nē, vēl dažam vajag tevi ierindā!
Nevar saprast, raudāt gribas man vai smiet,
pafapo un miedz tik ciet.
Kad nez šitais vienreiz beigsies?
Apnicis ir man jau steigties!
Borshchsh
Kamdēļ gan tev tai dienā
To uzmeklēt vajadzēja?
Kamdēļ gan manu sapni
šķēla patiesības tēja?
Lai parauj tevi skārds!
Kopš pirmā acumirkļa,
Es domāju, šis vārds
Ar eš un čē un eš.
Bet pienāca tā diena
Kad tu to uzmeklēji
Kā gadījās, kā nē -
bē,
ō,
er,
eš,
čē,
...un es...
Nevis eš.
Nevis eš un es, bet es...
Kamdēļ gan sirsnes balss
Skumjas ir tik spējas?
Kamdēļ gan tev tai dienā
To uzmeklēt vajadzēja?
Veltījums Fīreram (In Memory of Our Loved Ones - R.I.P. 1945)
Fīrers
Pilns vēders kartupeļu pankūku
Un dziesma laukā nāk.
Atceros tos, kam nav paikas,
Tos, kurus Āfrikas svelme plēš.
Pieminu kritušos biedrus,
Kā arī varenās kaujas.
Šādos brīžos jūtos tik labi -
Šķiet pats Fīrers soļo man līdzi...
Lauku olas
Šodien bija skumja,
Ka lauku olas tik zaķim
Tomēr atnākot mājās
Sapratu, arī man!
Atplēsu vaļā paku,
Pārsitu olu pušu
Ieodu tās smaku
Un, jā, svaiga!
Uzmetu divas uz pannas
Cepu pēc profesor-šeptes.
Piemetu speķi.
Un klausos kā čurkst.
Gaidot paiku.
Un izcepot ņukāju iekšā
Un slavēju dabu svēto
Ka radījusi tā olas!
Bumbieru spārdītājs.
Kā mazs zīdainis jūrā,
Ķepurojas pie neziņu buras.
Nesaprot ko dara un kur atrodas.
Dzīves dāvanas par sūdiem sauc,
Pēc kaut kā neizprotama kauc.
Citu rokās joprojām sten,
Nejēga citus dzen.
Bezsatura nāpslis pa mākoņiem plivinās,
Tādu pakārt aiz kājām, lai spirinās.
Nejēdz vienu darbu darīt, kad citu ķer,
Šitas nesanāk, gudro kāpēc dzīve per.
Nevajag mums te tādu krāmu,
Kas te taisa lieku drāmu.
Apburošs sākumā šķiti,
Kaitinošs. Še vēl pliķis!
Lecīgais ērms, dod mieru,
Uzbūvēšu vēlvienu sienu.
Ko tur sprēgā, ko Tu kasies.
Salasi pekeles un lasies!
Powered by Invision Power Board (http://www.invisionboard.com)
© Invision Power Services (http://www.invisionpower.com)