vakar stilistikā stāstīja, ka runāt vienkāršā valodā, lai visi saprot, ir grūtāk nekā domu sarežģīt un pārāk izpušķot. kā tur bija.. runā/raksti ar domu, ka jāpaskaidro idiotam, bet domā gudri.
rakstniekam ir jāparūpējas tieši par to, lai doma nevarētu tikt pārprasta un messidžš plūstu skaidri kā strautiņš pār staburaga virsmu. būtībā, tavi lasītāji ir idioti, bet tev jāprot vārdi izvēlēties un sakārtot tā, lai viņi saprastu tavu gudro domu.

Piesieties var visam, jājautā - kāpēc tieši tev? Protams, ka var nelasīt, ignorēt, piekāst, pat slavēt.
Tev ir vairāki rakstīšanas stili. Es saku, ka man šis nepatīk, un daru to tieši un uzbāzīgi. Laikam ceru uz tiem pārējiem.

P.S. Pakkun, rakstnieks tāpat kā mūziķis var būt gan Reiniks, gan Wiesturz. Bet man patīk, ka cilvēki apzinās, kas ir viņu auditorija, citādi vēl kļūs par Bjorku.

Lol, labi, varbūt, ka šis stils nav labākais, bet pati ideja man ir svarīga, tapēc gribu lūgt umm tādu kā palīdzību lai darbs būtu vienk labāks, piemēram, tā kā to palīdzēja Pakkuns.

Un Pakkun, es tiešām, kā edg jau kaut ko teica par to tēmu, ceru ka mana auditorija NAV idioti.

Mani pāris centi.

Jā, ideja ir svarīga, bez tās neko nevar izveidot. Tāpat kā kustība, bezmērķīgs stāsts ir reizē arī tukš, lai cik daudz mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu tu lietotu, bet tas nav viss.

Mēginājumi atmazgāties, ka tāds redz ir tavs rakstības veids un ja kādam nepatīk, lai iet bietēs, nekam neder. Tev jau pamatos ir nepareiza domāšana. Tāds jautājums, kādēļ un kam tu raksti? Lai gūtu atzinību? Lai tevi uzteiktu, dievinātu, apbrīnotu? Ja tā, tad tava darbības shēma ir pilnīgi garām. Raksti un dod lasīt tikai tiem, kuri baidoties/maz ko jēdzot/tevi mīlot/izdomā pati, teikt, ka tu raksti superīgi, tā tik turpini un, ka visi kuri kaut ko aizrāda ir neizglītoti saeimas deputāti. Nekādā gadījumā neliec tos apskatei publiskā telpā, jo šādi tomēr nāksis dzirdēt kritiku.

Un tagad par mazliet idealizētāku variantu. Tu raksti, jo tā ir lieta, kura tev patīk(ir organiski nepieciešama). Tu izliec darbus apskatei. jo vēlies dzirdēt citu viedokli, iepazīstināt cilvēkus ar pasauli, kuru esi radījusi. Vēlies dzirdēt kritiku(protams, ka tikai un vienīgi pamatotu) gan pozitīvu, gan negatīvu, lai varētu turpināt savu attīstību, izlabot ķļūdas un nepilnības, ņemot vērā citu teikto un to apstrādājot kā nu uzskati par pareizu. Raksti un publicē, lai slīpētu un pulētu(ja vajag, arī no pazemes izcirstu) savu meistarību un turētu to asu. Tikai šādu iemeslu dēļ ir vērts tērēt laiku.

Nepārproti, man patīk pašpārliecināti cilvēki ar iekšām. Pat ļoti, taču pašpārliecinātība nenozīmē bļaušanu-es esmu dievs, ja jums kaut kas nepatīk, varat nelasīt. Jau simts reizes visu pārlaboju un tā tam būs būt. Pašos pamatos tas ir tas, ko visi mēģina tev te pateikt(labi, nevar teikt visi, sāks man kāds gāst pa galvu, ka uzdrošinos viņa vārdā runāt, lielākā daļa būtu precīzāk).

Runājot par, to, ka tu jau divreiz tekstu pārrakstīji, tāds necils un neatzīts piemērs. Tolstojs savu karu un mieru pārrakstīja septiņkārtīgi. Un tās ir aptuveni 2000 lp.

Nevar atstāt netīru stilu aizbildinoties ar pārrakstīšanu. Nav ne neiespējami, ne pat īpaši sarežģīti, aizstāt vārdu es vai to vispār izlaist. Daudzvārdība nav nepieciešama, tā nerada stāstu, bet gan kropļo to. Centies paplašināt vārdu krājumu, neizmanto vienus un tos pašus. Domā dzīļāk un vairāk. Jāatzīstas, ka man patiešām patīk ideja, bet rakstības veids visu patiku nosit līdz, kaut kas ir, bet uzrakstīt to nemāk.

Un kādu palīdzību tu vari gaidīt, ja meties virsū tiem, kuri izsaka kritiku?? Ja ir kaut kas konkrēts, var mani trobelēt, laprāt palīdzēšu, ja vien tas būs manos spēkos (tas ir, ja neskars gramatiku).

Velti saviem darbiem mazliet vairāk laika un cieņas. Tas pats attiecas uz lasītājiem.

Precīzāk, lūdzu?
Ņeumņičaj, bet pabaksti ar pirkstu uz tiekumiem, kuros ir kļūdas.
Nemuldi par "globālām" stila kļūdām, norādi uz tām. Man neinteresē tevis teiktais, ka man ir stila kļūdas. Mani interesē, kur viņas atrodas, piemērus. Lai varu saprast un labot.

Ja tev liekas, ka mans stils ir galīgi garām, rodas jautājums KO tu esi lasījis? Klasiku? Apsveicu, atver redzesloku. Iesaku Benjamina Leberta "Crazy". Vot tur it stila bezsakars.
Autora izmantotais stils ir neatkarīgs un uzķer atsevuišķu publiku, kas spēj šo stilu uztvert. Mūsdienīgs, bez liekvārdības, kā "Crazy". Uz šī darba stilu es neeju (manā darbā sakara ir daudz vairāk), bet nu, es rakstu, kā es to redzu, un nemaz negribu lai saprot visi. Es gribu lai saprot tie, kuri ar mani ir daudz maz līdzīgā domāšanas un izpratnes līmenī.

Mani pilnībā apmierina doma, ka cilvekiem, piemēram edg, nepatīk ne mans darbs, ne tā stils. Un tas ir normāli.

+1 Ļoti precīzi teikts.



Ne viņam vien... mēs pārējie izvēlamies neko nepiebilst.
Ja sākumā likās, ka esi vienkārši nepieredzējusi un vēl nespēj sakārtot domas un vārdus feinā secībā, tad pēc kāda laika sāka šķist, ka no tevis nekas sakarīgs nemaz nesanāks, ar šitādu attieksmi jau nu noteikti ne. :3

Lai arī ko tev kāds ieteiktu, tu neko neņem vērā, jo ''ieturot savu personīgo, mazo pasaulīti nostāk no visiem''. Turpini vien dzīvot savā mazajā pasaulītē, tā tiešām ir maza.

Un lai neliekas tik negatīvi - Dziesma par mazu pasaulīti :3


Un varbūt izdosies iepazīties ar līdzīgi domājošiem šeit

Words like violence
Break the silence
Come crashing in
Into my little world
Painful to me
Pierce right through me
Can't you understand
Oh my little girl

:3

Man liels prieks, ka izteici savu viedokli.

Piedod, Foxy, ka šitāds globāls tracis sanācis. Es gribēju tevi tikai apmētāt ar oļiem, ne, lai tev māja uzkrīt virsū. Bet, jā, par tavu izturību, nosvērtību - ja man būtu cepure...

Second part.

II


Es pirmo reizi dzīvē nevarēju izlemt, ko vilkt mugurā. Es sajutos tik cilvēcīga, ka man palika slikti un es uzvilku pirmo, ko ieraudzīju. Melnas zeķubikses, tāpat kā topiņš, milzīgs, zeltains krekls un zelta kurpes izcēla manu balto ādu, zeltītās acis un matus. Es sajutos labi šajā apģērbā.
Es ierados pie ieejas vienu minūti par ātru. "Ar spārniem nekad nenokavēsi." es pasmaidīju. Tas bija noplucis rajons, ielas malās mētājās gruži. Pie durvīm bija rinda, tas vidū es pamanīju Evelīnu. Es iestājos rindā blakus viņai.
"Es ieņēmu rindu." Eva skaidroja acīmredzamo. Es nogrozīju acis.
"Nedomāju, ka būs jāstāv rindā. Vai vispār kāds uz koncertiem stāv rindā?" es vaicāju. Meitene klusināti iesmējās un piesedza muti ar roku.
"Tu esi tik smieklīga! Tik daudz joko... Es pat gandrīz noticēju, ka tu nekad neesi bijusi uz koncertiem." viņa smaidīja. Es ļoti centos nesaviebties, tādēļ tā vietā, novērsos un papētīju apkārtni. Mēs stāvējām pie parastas, nekoptas daudzstāvu mājas, kurai daži logi bija aizvērti ciet ar dēļiem, bet pirmā stāva logi aizmūrēti ar ķieģeļiem. Nekad nebūtu ievērojusi, ka kaut kur šeit varētu notikt kaut kas muzikāls, bet man laikam nesaprast. Tik loti sagribējās mājās, saritināties gultas siltumā un pabūt vienatnē. Rinda pavirzījās mazliet uz priekšu. Es uz sienas ievēroju plakātu, kurš informēja par šodienas koncertu. Es, garlaicības mākta, saku to pētīt. Divas iesildošās grupas un galvenais šīvakara notikums - jaunatklāta alternatīva rokgrupa. Uz plakāta bija grupas bilde un zem katra cilvēka uzrakstīts tā vārds. "Vismaz kāds parūpējas par tādiem kā es." Es izpētīju visus grupas dalībniekus un tad ievēroju puisi pie mikrofona. Man viņš likās tik ļoti redzēts... tikai citāds... Es nevarēju saprast, kāpēc es nevarēju novērsties no viņa. No plakāta. Es pakratīju galvu un paskatījos uz priekšu. Vēl daži cilvēki un mēs tiksim iekšā.
Un tad es atcerējos. Nu, vismaz daļēji. Divi cilvēku tēli, slīd pa piesnigušu parku, starp kokiem un kupenām. Spīd saule un...
"Es samaksāšu par tevi, jau tā labi, ka tu vispār ieradies." Eva teica man, sniegdama vīrietim pie ieejas vairākas naudas zīmes. "Nolādēts!" šī bija laikam 6. reize kad man tiešām šo cilvēkbērnu gribējās nogalināt. Atkal iepīkstējās signāls manā galva. "Pat neceri..." es nodomāju, kad Evelīna mani aiz rokas vilka ēkas iekšpusē, kur smirdēja pēc cigarešu dūmu muzeja un sviedriem, mani apdullināja mežonīgais troksnis un burzma, kurā neko nevarēja redzēt piķa melnās tumsas dēļ..
"Es laikam tomēr ienīstu koncertus." es bļāvu pilnā balsī, lai mana biedrene mani sadzirdētu. Viņa mežonīgi ieķiķinājās, kā tāda traka gazele. Es saviebos, bet manu seju slēpa ātrie gaismas stari, pustumsa un apkārtējie cilvēki. Viņa pagrozīja rādītājpirkstu pie deniņiem, es pakratīju galvu, un tad viņa turpināja vilkt mani uz skatuves pusi. "O, nē." Tur bija tumbas. Ak, mans Dievs. Un atkal signāls manā galvā. Eva daļēji spraudās un grūdās starp cilvēkiem, velkot mani līdzi, daļēji lēkāja un vēl daļēji gaudoja līdzi grupai uz skatuves, acīmredzot vienai no iesildošajām, jo neatpazinu nevienu mūziķi, kas būtu bijis arī uz plakāta. Man sāka nenormāli sāpēt viss, sakot no astes kaula, līdz matu galiem, es gribēju prom. Tik daudz cilvēku, ka man nācās piekļaut spārnus tuvāk pie sevis. Es zināju, ka tos ne redz, ne jūt kāds no šeit esošajiem, bet tomēr likās, ka visi, kas šeit ir, kāpj man virsū gan fiziskā, gan garīgā veidā.
Es kādu pusstundu pacietu visu aurošanu un lēkāšanu, pie pašas skatuves, kur dārgais cilvēks, nesaudzēdams, bija aizvilcis arī mani, bet te bija visvairāk cilvēku un man tomēr patika elpot, pat ja tas man nebija fiziski nepieciešami.
"Es aiziešu tur. Pastāvēšu nostāk, ja?" es auroju, bet Eva tikai noplātīja rokas un pieliecās vēl tuvāk, "E-S B-Ū-Š-U T-U-R!" es nobļāvos viņai tieši ausī un devos uz tālāko stūri, tieši pretī skatuvei. Es gribēju redzēt to grupu. Man to vajadzēja tik ļoti, ka es pat nolēmu te palikt un sagaidīt viņus.
Pagāja vēl pusstunda, pirmos iesildītājus nomainīja otrie. Es stāvēju atspiedusies pret sienu, ar visu savu būtību ignorēju visus svilpienus, skatienus un tekstus vērstus manā virzienā no vīriešu puses un blenzu uz skatuvi. "Kad viņi beidzot paradīsies?" Beidzās dziesma, grupas dalībnieki paklanījās un uz skatuves uzkāpa paplukuša paskata jaunietis. Viņš auroja uz publiku, publika uz viņu ("Savstarpēja sapratne, lieliski..."), un pēkšņi izdzisa gaismas. Visi sāka aurot vienā un tajā pašā sekundē, noteikti cenšoties izkausēt manas smadzenes. Tad visi apklusa. Pēkšņi vairs neviens nelēkāja un nebauroja. Viss apklusa izņemot skaņu no tumbām. Man atkārās žoklis. Gaismas uz skatuves sākumā apgaismoja tikai mikrofonu, pie kura stāvēja puisis džinsos, atvērtā melnā kreklā un spēlēja ģitāru. Viņa seja bija ēnu aizsegta, pēkšņi gaismas apgaismoja bungas, basu un otro ģitāru. Visa publika sāka lēnām vienā ritmā lēkāt un kratīt rokas. Es nespēju pat pakustēties. Viņš sāka dziedāt, ar tādu kā smīnu uz lūpām. Un pacēla acis. Pēkšņi manas aizvēsturiskās sirds puksti kļuva strauji, acu zīlītes sašaurinājās pat tumsā. Es atcerējos viņu. Es visu atcerējos. Tas mani pārsteidza tik ļoti kā mašīna, kas ietriecas man tieši galvā ar mežonīgu ātrumu.
"Armands." es nočukstēju. Un viņš pasmaidīja. Sākās piedziedājums otro reizi... tad pēdējie akordi... Viņš uzrunāja publiku, aizsmēķēja cigareti un sāka otro dziesmu. Es stāvēju sastingusi, hipnotizēta. Es pēkšņi sajutu savas kājas un sāku skriet, garām visiem un caur durvīm, kas atradās netālu no pašas skatuves, nonākot garā gaitenī ar daudzām durvīm, līdz apstājos kaut kur ēkas iekšienē. Es elsu, pieliecos un atspiedu rokas uz ceļiem. Kad pacēlu galvu, es izpētīju vietu, kur esmu nonākusi. Pretī viņa ģērbtuves durvīm.

EDIT: P.S. Ja kādu interesē dziesma, kuru iedomājos koncertā tad pameklējiet The Salads - Powerless.

This post has been edited by ReD_FoXy: Sep 27 2008, 14:51

Arī moderno literatūru un tevis pieminētais darbs arī ir ticis lasīts, taču tas ir ļoti tālu no tā kā raksti tu. Var rakstīt īpatnēji, izteikt savas domas ar neparastiem vārdu savienojumiem vai izmantot vispārpieņemtus izteicienu un to standartus savādāk, bet nevar nepārtraukti pieļaut stila kļūdas, par kurām jau pamatskolā māca.
Tā kā tevi neiteresē mans viedoklis, bet gan ķļūdu uzskaitījums, man nav grūti.

Lets begin.

1.Es pirmo reizi dzīvē nevarēju izlemt, ko vilkt mugurā. Es sajutos tik cilvēcīga, ka man palika slikti un es uzvilku pirmo, ko ieraudzīju.

Nevajag lietot vārdu es 3 reizes divos teikumos, lai uzsvērtu, ka runa joprojām ir par vienu cilvēku.Vai nu vārdu izlaid, vai padari to neuzsvērtu. Būtu labāk aptuveni tā:
Pirmo reizi dzīvē nevarēju izlemt, ko vilkt mugurā.(Pēc teikuma jau saprotams, ka cilvēks runā par sevi, izlaists es). Sajutos tik cilvēcīga, ka man palika slikti un uzvilku pirmo, kas nonāca manā redzeslokā.(Atkal vārds es nav nepieciešams, jo tu to jau uzsvēri ar man. Arī tā ko atkārtošanās man kaut kā nepatīk, jo teikumi iet pēc kartas, tādēļ nācās izmainīt pēdējo vārdu, kaut gan ar šo teikumu vēl var spēlēties, uzrakstīju pirmo, kas ienāca prātā.)


2.Es ierados pie ieejas vienu minūti par ātru. "Ar spārniem nekad nenokavēsi." es pasmaidīju. Tas bija noplucis rajons, ielas malās mētājās gruži. Pie durvīm bija rinda, tas vidū es pamanīju Evelīnu. Es iestājos rindā blakus viņai.
"Es ieņēmu rindu." Eva skaidroja acīmredzamo. Es nogrozīju acis.

Atkal par daudz uzsvērto es. Daļu no tiem var droši atmest. Pēdējie teikumi rada tādu kā neveiklības sajūtu. Man patiktu labāk, ja tu es iestājos rindā, blakus viņai nebūtu atdalījusi ar komatu. Aptuveni:Pie durvīm bija rinda, tās vidū pamanīju Evelīnu un nostājos viņai blakus. Nogrozīju acis skan kaut kā ne tā, bet nevaru izdomāt kā to pateikt precīzāk, var būt kads var ieteikt??

3."Pat neceri..." es nodomāju, kad Evelīna mani aiz rokas vilka ēkas iekšpusē, kur smirdēja pēc cigarešu dūmu muzeja un sviedriem, mani apdullināja mežonīgais troksnis un burzma, kurā neko nevarēja redzēt piķa melnās tumsas dēļ..

Daudzpunktes liek, ja ir atstāta nepabeigta doma ar nojaušamu rezultātu. Šis nav tas variants. Burzma, kurā neko nevarēja redzēt piķa melnās tumsas dēļ-Burzmu nevarēja saredzēt, nevis tajā kaut ko saskatīt.


4. Viņa mežonīgi ieķiķinājās, kā tāda traka gazele.

Nē, šajā nav nekāda kļūda, izdevies salīdzinājums. Vairāk tādu.


5.Eva daļēji spraudās un grūdās starp cilvēkiem, velkot mani līdzi, daļēji lēkāja un vēl daļēji gaudoja līdzi grupai uz skatuves, acīmredzot vienai no iesildošajām, jo neatpazinu nevienu mūziķi, kas būtu bijis arī uz plakāta.

Iespraust var kontaktu. Izlaid pārējos daļēji, tie nav nepieciešami.

6.Viņš auroja uz publiku, publika uz viņu

Viņš auroja, publika kliedza/bļāva pretī. Uz publiku skan slikti.

7.Es pēkšņi sajutu savas kājas un sāku skriet, garām visiem un caur durvīm, kas atradās netālu no pašas skatuves, nonākot garā gaitenī ar daudzām durvīm, līdz apstājos kaut kur ēkas iekšienē.

Kaut kur ēkas iekšpusē ir lieki, gaitenis ar daudzām durvīm ārpusē atrasties nevar.


8.Kad pacēlu galvu, es izpētīju vietu, kur esmu nonākusi. Pretī viņa ģērbtuves durvīm.

Kaut kā nenorāmāli liekas, ka aiz nānākusi vajag domuzīmi un pretī ir jāiek
lauj kopā ar pārējo teikumu. Un kur biju, nevis esmu nonākusi, jo nonākusi ir pagātne.

Vēl viscaur tekstam ir daudzi teikumi, kuros atkārtojas es, es, es, bet kurus neizrakstīju, jo citu pamanāmu kļūdu tur nebija. Pārrakstīties teikumi ir jāuztver kā ieteikums nevis apgalvojums, ka tieši tā tam ir jābūt. Tekstā ir arī diezgan daudz neuzmanības kļūdu, kuru novēršanai pietiktu ar tādu rūpīgāku teksta pārlasīšanu, kā arī komati nav ielikti pat pie vienādiem īpašibas vārdiem, norakstu to visu uz neuzmanību, ja pašai acis tādus sīkumus neķer, iedod, lai kāds pārlasa.

Pats stāstījums jau ir kļuvis labāks, mazliet brīvāks. Arī notikumi rit savu, diezgan saspiesto, bet tomēr gaitu.

Paldies, izlaboju to, ko uzskatīju par labošanas vērtu vai arī pamainiju kaut ko tā lai doma būtu skaidra, nemainot nozīmi.
Anyhow, paldies par labojumiem. Un komplimentiem, kā nekā, par pirmo nodaļu ir grūti spriest, neizlasot citas.

bet tava publika vienmēr ir idioti. vairāk vai mazāk, bet ir. l8r poiesēdīšos pie pēdējajiem.

Neizlasīju stāstu, bet pilnībā piekrītu. Tāpat kā gandrīz visiem citiem punktiem.


Tā ne obligāti ir stila kļūda. Ja auditorija ir jauni cilvēki nevis mana paaudze, alternatīvas "publikai/viņam" un "publikas virzienā/viņa virzienā" var izklausīties samākslotas, izsitot viņa iejušanos stāstā kā realitātē. Turpretī "uz publiku" ir sarunvalodas stils, pret kuru pretenzijas būs tikai formālos dokumentos, valodnieku semināros un piekasīgu lasītāju komentāros. Lietot stilu, kas piemērojas auditorijai, ir fīča. Ja tā tiešām ir tēmētā auditorija.


Ja tur būs domu zīme, uzsvars būs uz "pretī viņa ģērbtuves durvīm". Punkts ļauj pirmajai teikuma daļai skanēt nozīmīgai pašai par sevi, uzsverot "izpētīju vietu". Otrajā teikumā "vieta" tiek apspēlēta tālāk, lasītājs galvā uzsver to. Ja tālākie teikumi turpinātu apspēlēt vietu, aprakstot to sīkāk vai savādākā veidā, punkts, manuprāt, būtu pat ļoti pareiza izvēlē. Bet tā kā tas viss ir hipotētiski, un Foxy grib uzsvērt ģērbtuvi - domu zīme būtu vietā.

Liels paldies, edg.
Veicu arī pāris izmaiņas citur, kur pati kaut ko saskatīju, patīrīju liekos ES utt., utt.
Pierakstīju arī šo to klāt. Nu vienvārdsakot ieviesu šādas tādas izmaiņas gan pateicoties jūsu, gan bez jūsu ieteikumiem.
Liels paldies visiem, kas kaut ko ir ieteikuši.
Kaut kad varbūt ielikšu nākamo daļu, bet tā ir ļoti gara, šaubos, vai kādam būs pacietība to visu lasīt.

This post has been edited by ReD_FoXy: Sep 29 2008, 22:43

Riskēšu un ielikšu.

Otrā daļa.

III
Man īsti nepatika šādi maza mēroga koncerti un tādēļ priecājos, kad tie ir galā. Publika ir maza un bauda nekāda. Neciešami, bet ne uz ko lielāku mēs norunājām necensties.
„Armaaaaaaand!” Andreass kliedza un skrēja man virsū. Viņš uzleca man uz muguras un sāka kratīties. Es pat nesaliecos, tikai ar niknu skatienu un smaidu saliku rokas kabatās.
„Man to muguru vēl vajadzēs.” Andreass man likās viegls kā pūciņa, es nejutu viņa svaru, bet man nebija garastāvokļa grupas kautiņam. Mana grupa zinja mani, manas garāstāvokļu vētras, viņi mani pazina, varbūt pat baidījās no manis. Visticamāk baidījās. Es biju vampīrs-atkritējs jau no pirmās dienas. Neviens no viņiem noteikti nemaz neatbalstīja manu dzīves veidu, bet vini nekad neko neteica. Ko gan teikt? Beidz ēst savējos? Savādāk jau nemaz nevaru, man ir mērķi, kurus sasniegšu, lai tur vai plīst. Andreass tikpat nemanāmi nolīda, kā uzlīda, un pazuda kaut kur ēnās. Man blakus klusi gāja Valters.
„Lielisks koncerts.” viņš teica. Es ieliku starp lupām vēl vienu cigareti, aizdedzināju to ar pirksta galu. Izpūtu pirmo dūmu un pavērsu savas asins sarkanās acis uz savu seno draugu.
„Laikam.” es aizliku rokas aiz galvas un nokrakšķināju mugurkaulu. Valters pacēla uzacis, ātri noklepojās, un, aizvēris acis, piekārtoja brilles.
„Tu nebiji apmierināts?” viņš man vaicāja. Es iesmējos un apstājos. Izņēmu cigareti no mutes, uzkāpu uz tās ar labo kāju, un vēlreiz nopētīju savu draugu. „Vairāk apmierināts, kā tu vari domāt.” es nodomāju un atbildes vietā pasmaidīju. Valters vēlreiz piekārtoja brilles un ar pirkstiem izbrauca cauri saviem melnajiem matiem ar sarkanajiem galiem, tikpat sarkaniem kā viņa acis.
„Kur ir Magriella?” viņš pēc klusuma brīža vaicāja. Es nogrozīju acis.
„Viņa nebūs kādu laiku. Atvaļinājums.” es atteicu un pamāju ar roku, dodot zīmi, ka gribu palikt viens. Valters izgaisa ēnās. No manas sejas pazuda smaids. Es vairākas reizes izelpoju un ieelpoju. Es aizvēru acis, lai sakoncentrētos un nonāktu uz jumta. Man tik ļoti gribējās izbaudīt svaigu gaisu pēc koncerta bezgaisa. Es izbaudīju šo pēdējo cilvēcības, nē, miera mirkli. „Klusums pirms vētras.” es nodomāju. Bija pilnmēness, drēgna rudenīga nakts. Es nez kāpēc vilcinājos ieiet atpakaļ, bet es negribēju atzīt, ka baidos. Es zināju, ka nebaidos un to kas man būs jāizdara, biju par pārliecināts par sevi, bet kāpēc tad vilcinājos? Es lēnām izsmēķēju vienu cigareti un piespiedu sevi apzināties, ka pēc tās es došos atpakaļ, uz savu ģērbtuvi. Es jutu, ka viņa mani tur gaidīs, noteikti gaidīs.
Vēl brīdi pakavējies pie durvīm, es atļāvu visām savām dusmām un ļaunumam ieplūst manī, liekot ķermenim izjust tādu kā reibuma stāvokli. Es neļāvu savām sarkanajām acīm pārvērsties, bet drošības labad uzliku tumšās, lielās saulesbrilles. Vēl pēdējā izelpa un es nospiedu durvju rokturi.
Mani vēl joprojām spēja pārsteigt viņas izskats. Viņa sēdēja vienīgajā dīvānā, kas bija šajā šaurajā telpā ar bēšīgajām sienām, melni zeltainā tērpā, zeltainie mati krita mazliet pāri plecam, labo kāju pārlikusi pāri kreisajai, un rokas ērti izstiepusi un atbalstījusi uz labās kājas ceļa. Istabu izgaismoja tikai lampas, jo logu šeit nebija. Visu telpu, kas te bija, aizņēma dīvāns pie tālākās sienas man priekšā, manas 3 ģitāras ap to un galdiņš pa labi no manis, pie pašas sienas. Viņa noteikti dzirdēja, ka atvēru durvis un ienācu, bet viņa pat nepaskatījās uz mani, bet aizrautīgi pētīja vienu no manām ģitārām.
„Gabriella? Vai tā tiešām esi tu? Kāds pārsteigums!” es viņas pakausim veltīju vissiltāko un platāko smaidu, kādu varēju radīt. Saglabāju pilnīgu mieru, lai gan manī vārījās dusmas un naids. Gabriella pagrieza galvu un pievērsa savas spoži zeltainās acis man un maigi uzsmaidīja. Tas bija tik saldi un pretīgi reizē, ka gribējās saviebties, bet es nolēmu nesaspringt, plūst pa straumi un lēnām pavērst situāciju sev vēlamā virzienā.
„Jā, esmu es.” viņa klusēja kādu brīdi, vienkārši skatījās uz mani un smaidīja, es sajutos neērti, „Kā tev iet, Armand? Tik sen neesi redzēts...” viņa pasmaidīja plašāk. „Miers, miers, miers...” es sev atkārtoju. Atbalstījos pret durvju stenderi un saliku rokas kabatās. Kārojās izvilkt cigareti, bet nē, es sevi atturēju.
„Cik tad ir pagājis? Nieka gadsimts,” es teicu, kamēr eņģelis manā priekšā noglāstīja manas mīļākās ģitāras stīgas, „gandrīz 100 gadi...” mana balss kļuva klusāka un es novērsos. Sakodu zobus un saturēju vēlmi jau tagad saraut viņu gabalos, bet es gribēju šo visu pagarināt, izstiept un izbaudīt. Bet varbūt es vienkārši vilcinājos to izdarīt, atriebties viņai, nogalināt viņu, saplēst gabalos un pagaršot svētās, saldās visgudrā eņģelīša asinis, kurš nespēja nolaisties no sava mākonīša, pat esot uz zemes, un... Es sakratīju galvu. Nē, es neļaušu tam visam atgriezties manā galvā – es viņu nogalināšu, lai tiktu pie svēto asinīm, kuras vēl neesmu nogaršojis. Tas arī viss, nekas personisks. Lēni ieelpoju un pagriezos pret viņu. Viņas lielās acis bija pievērstas man, it kā gribētu kaut ko teikt. Es tomēr izvilku cigareti no kabatas, ieliku starp lūpām un atcerējos, ka man nav šķiltavu. „Nolādēts.” es nodomāju. Taustījos pa kabatām izliekoties, ka meklēju tās kaut kur. Gabriella pameklēja kaut ko somā, piecēlās, pienāca man tuvāk un aizdedzināja manu cigareti. Viņas seja bija tik tuvu manējai kā nekad. Es sajutu viņas saldo elpu uz savas ādas un pa ilgiem laikiem - zosādu uz savas sprandas. Brilles mazliet noslīdēja zemāk pa degunu, atklājot manas acis. Gabriella tajās ieskatījās, viņas acīs pavīdēja bailes un pārsteigums un es sajutu sevī nelielu uzvaras sajūtu, bet tad pēkšņi viņas skatiens atmaiga un lūpas sarāvās smīnā, un mana uzvara noplaka.
„Tad skaidrs, kas tevī mainījies.” viņa noteica un atkal apsēdās dīvānā. Smīns no viņas sejas nepazuda un es klusi norūcos.
„Kas tad manī ir mainījies?” es jautāju gandrīz dusmīgā balsī. Viņa mirkli izbrīnīti uz mani skatījās un klusēja. „Nav ko atbildēt?” es savā prātā viņai vaicāju. Viņa ieklepojās, pielikusi dūrē savilktu roku pie mutes. Tā vien gribējās novīpsnāt.
„Tava dvēsele.” viņa atbildēja.
„Un kas par to?”
„Nejūties tik aizvainots. Man patīk šī pārmaiņa.” Gabriella ķircināja. Es sakrustoju rokas virs krūtīm, ļaujot cigaretei pielipt pie sausajām lūpām. Kāpēc viņai vispār rūp? Viņa piecēlās un piegāja man klāt, izvilka man no mutes manu cigareti un ievilka no tās dūmu. Es pārsteigumā pacēlu vienu uzaci.
„Tu... smēķē?” pajautāju. Viņa iesmējās un ievilka vēl vienu dūmu. Gabriella vienmēr mācēja pārsteigt.
„Tu dzer asinis?” viņa atbildēja ar pretjautājumu. Vēl viens pārsteigums. Mazliet sarāvos, izdzirdējis jautājumu, bet tad iztaisnoju muguru. Es neko neteicu, tikai skatījos uz viņu.
„Noņem tās brilles,” viņa lūdza. Es brīdi vēl apdomāju viņas piedāvājumu, jo nesapratu kāpēc viņa vēlās redzēt manas acis. Visiem ir skaidrs, kam ir sarkanas acis. Tad es nopūtos, novilku tās un iemetu dīvānā. Viņa tās pacēla, aplūkoja un gandrīz nemanāmi pasmaidīja. Es tik ļoti centos saglabāt savu masku, slēpties no viņas, lai nepieļautu ne mazāko iespēju, ka viņa atklāj visu, ko domāju ar viņu darīt, bet tad es salūzu sākot ar mirkli kopš manas acis vairs nekas nesedza. Iekritu dīvānā viņai blakus. Vispirms es noelsos un tad nožāvājos, pilnībā atlaidu grožus un atslābinājos. Vismaz mirkli gribēju viņu neienīst. Viņa iesmējās un es viņu uzlūkoju. Arī man paspruka smaids. Gabriella arī mazliet atslāba, noņēma rokas no ceļiem un atlaidās uz dīvāna atzveltnes.
„Noguris?” viņa apvaicājās. Es novērsu skatienu no viņas, skatījos uz durvīm un mirkli klusēju.
„Koncerti nav nekāda medusmaize. Koncerta laikā saņem daudz enerģijas no faniem, bet aizkulisēs es jūtos iztukšots. Grupā būt nav viegli.” es teicu.
„Es gribētu pamēģināt.” viņa pieskārās vienas ģitāras grifam un atkal noglāstīja stīgas. Es viņu vēroju un pasmaidīju. Viņa pievērsa savu eņģelisko seju man un pasmaidīja pretī.
„Tiešām?” prasīju. Viņa vēlreiz paskatījās uz ģitāru, mirkli nekustējās un tad pamāja ar galvu. Sāka mirgot griestu lampa, sliktās elektrības strāvas dēļ. Mēs saskatījāmies un ilgu brīdi nenovērsāmies viens no otra.
Man atmiņā uzausa mūsu senā pastaiga, kādā no Londonas parkiem. Mūsu pustukšās sarunas, neveiklie klusuma brīži un viņas aukstums, vienaldzība. Man viņa likās tik skaista un dievināma, un tomēr es nespēju saprast viņas izturēšanos. Pēc tās reizes es viņu nekad vairs nesatiku, arī vēstules viņai nesūtīju. Es nesaskatīju tam jēgu. Līdz satiku Valteru...
„Es gribu spēlēt jūsu grupā.” viņa teica un es pārtraucu savu domu. Es sakratīju galvu un paskatījos uz Gabriellu.
„Tu... tu nemāki spēlēt...” es izstostīju. Viņa iekiķinājās un es saviebos. Viņa ieveroja manu sejas izteiksmi un parādīja mēli. Es sapurinaju galvu un pacilāju plecus. Gabriella ieķiķinājās vēlreiz.
„Es iemācīšos divu nedēļu laikā spēlēt labāk kā tu.” viņa paziņoja. Es samiedzu acis. „Kā tad.” nodomāju. Viņa arī samiedza acis un atkal parādīja mēli. Es piecēlos, kamēr viņa izbrīnīti lūkojās manī. Uz galda stāvēja dažas no mūsu dziesmu notīm. Es iedevu viņai 5 populārākās.
„Divas nedēļas. Ja tu šo nospēlēsi – tu būsi manā grupā.” es teicu. Viņa plati pasmaidīja.
„Sarunāts.” Es atkal apsēdos viņai blakus. Izstaipījos un nožāvājos. Mazliet pievēru acis, aizliku rokas aiz galvas un nočapstinājos. Sajutu izmaiņas uz dīvāna un atvēru vienu aci. Gabriella piegāja pie galda, salika palikušās lapas vienā malā un apsēdās pašā vidū.
„Nospēlē vienu no tām, ko man iedevi.” viņa prasīja. Es apstulbis skatījos uz viņu. Viņa atspiedās uz labās rokas, sakrustoja kājas un otru roku uzlika uz ceļiem.
„Ko?” es pārjautāju.
„Tu dzirdēji.” viņa teica. Es izvilku no kabatas cigareti, nekautrējos to aizdedzinat ar pirksta galu un paņēmu vienīgo akustisko ģitāru, kura šeit bija.
„Skanēs mazliet citādāk nekā uz elektriskās.” es izksaidroju.
„Es varu ar to sadzīvot.” viņa smaidīja. Es kabatā izraku vienu mediatoru un sāku spēlēt vienu no savām iecienītākajām grupas dziesmām. Lai gan es pats nemaz to ne jutu, ne kontrolēju, es ar kāju viegli piesitu ritmu un mazliet kustināju līdzi galvu. Gabriella aizrautīgi pētīja mani, liegi kustoties līdzi dziesmas melodijai. Es nospēlēju tikai līdz vidum, jo izdega cigarete. Es to vienkārši nometu uz grīdas.
„Tas tā, ieskatam.” teicu. Viņa pasmaidīja un pamāja ar galvu, bet turpināja sēdēt uz galda, kustinot pie potītēm sakrustotās kājas. Es aplūkoju ģitāru, no grifa līdz otram galam un tad sāku skaņot stīgas, lai gan tās bija uzskaņotas tuvu perfektam. Ar vienu aci es vēroju eņģeli, to kā viņa aplaizīja savas lūpas, kā vēroja istabu, uz galda esošās lapas, pilnīgi pārliecināta, ka es neskatos uz viņu. Es ieliku ģitāru tās statīvā un piecēlos. Lēnām piegāju klāt pie galda, noliku savas rokas Gabriellai gar sāniem un mazliet pieliecos, lai mūsu sejas būtu vienā līmenī, dažus centimetru starpība šķīra mūsu lūpas.
„Ko tu patiesībā šeit dari?” es jautāju klusi, gandrīz čukstus. Dzirdēju, kā viņa ievelk elpu, kā norij siekalas. Es sajutu baiļu smaržu un uzraukumu. Nevilšus pasmaidīju. Viņa beidzot nopūtās, izlaižot no plaušām aizturēto gaisu un ieskatījās manās sarkanajās acīs.
„Es nezinu. Tiešām nezinu...” viņa atbildēja. Pieliecos vēl tuvāk, tā lai viņa justu manas ādas aukstumu. Es gaidīju, kad viņa izvairīsies, sāks smieties, jokot, kaut ko, tikai ne nopietnību, ko saskatīju viņas sejā. Es protams varu kļūdīties, bet es biju pārliecināts, ka viņa mani grib. Un nācās arī atzīt, ka gribu viņu ne mazāk, kā toreiz. Kaut viņa būtu mana un tikai mana. Es vareju riskēt un vaŗeju arī neriskēt. Un zinot mani...
„Es gan zinu.” es nočukstēju un sāku viņu skūpstīt. Man nebija ne jausmas, kas tagad notiek viņas galvā, bet tajā brīdī atraisījās visas manas emocijas – naids, dusmas, mīlestība, miesaskāre, spītīgums, apjukums -, bet es nespēju sakopot sliktās, lai tieši šajā brīdī pārrautu viņai rīkli. Tā vietā es dusmu, naida un spēka pilno skūpstu pārvērtu daudz maigākā, atklātākā un kaislīgākā. Es apliku savas rokas ap viņas vidukli, viņa viegli trīsēja no mana aukstuma, bet es pievilku viņu tuvāk un atļāvos izbaudīt. Un es apzinājos, ka nevarēšu viņu nogalināt, ne tagad, ne šodien. Manī pamodās dusmas pret sevi un es atlaidu Gabriellu. Viņa atguva elpu, neskatoties uz mani. Viņa brīdi tā sēdēja, slēpjot savu skaisto seju. Es atgriezos uz dīvāna un nopūtos. Gabriella pēc pāris minūšu klusēšanas piecēlās no galda ar noliektu galvu.
„Es laikam...” viņa stostīja. Es piegāju viņai klāt, mēģināju saskatīt viņas seju, bet viņa to slēpa. Es ar rādītājpirksta galu pacēlu viņas seju aiz zoda un nobučoju uz pieres.
„Dodies. Es rīt piekāpšu pie tevis, ja?” vaicāju. Viņa pamāja ar galvu un izskrēja pa atvērtajām durvīm. Es mazliet sāku svārstīties starp slepkavību un apžēlošanu, jo šaubījos, ka viņu vairs spēšu nogalināt, tādēļ izvilku no kabatas cigareti, ieliku starp lūpām, bet nemaz neaizdedzinājis izmetu miskastē, zem galda.