Spēlējam psihologus? Kādam šeit ir kaut viena kursa izglītība? Interesanti cilvēki- kā jau paredzams, veseli cilvēki internetos īpaši nemētājas.

Ja šie ir slimie, tad visu pasauli - gan internetiešus, gan neinternetiešus - vajag pie lōgiem sūtīt.


(Oftopiks)
Man tā tikai rādās, vai arī tev reāli labāka latviešu valoda palikusi salīdzinājumā ar kādu gadu atpakaļ? Clap clap!

ievads psihoanaliizee ir iziets, seerfijam arii. pienjemu, ka ne mums vieniigajiem.

nu kad vnk māc tādas nelielas skumjas tad uztinu sev kādu smoke priekš chill, apēdu kko garšīgu, reizēm pievēršos nelielam fiziskam treniņam, uzlieku kādu foršu ritmisku treku, utt. blā blā blā ...
nu ja māc riktīgi lielā depresija tad vislabākais ko novērst - pēc iespējas ātrāk izbraukt no mājas un aiziet uz klubu/party nolavīt kādu meiteni
katrā ziņā esmu sapratis to ka nav vērts sev čakarēt mozgas dēļ kkādiem štruntiem, klausīties depresīvu muzonu utt. .... get a grip! tā vietā labāk darīt to kas uzlabo garīgo
moby var klausīties kad ir labs garīgais

Nu esam jau katrs savādāks, ja es ar depresiju sēdētu klubiņā, tad sāktu raudāt - atceroties labos laikus, kad tur ietusoju...

Man klubiņi un party vairāk asocējas ar ko pozitīvu, svinētas dzimšanas dienas, svinētas algas, atzīmēti nokārtoti eksāmeni un nodotie rojekti.
Kādu laiku esi ko centies sasniegt - atdevis darbā visu brīvo laiku, un pēc tam laiks tusiņiem - daudz alus un bitches.

Man sāk palikt baisi ar Tevi dzert.

Enihū, heavy abuse of mind-altering substances always helps vai arī, es vienkārši beidzu justies skumji un tā vietā jūtos, kā saka, awesome.

This post has been edited by Sērfijs: Jan 12 2010, 20:05

Awsum- tā ir depresijas otra puse. Deprimētiem cilvēkiem ir divi stāvokļi- viens ir rosīgais, kad cilvēks jūtas "lieliski" un ir apmierināts ar sevi un baigi aktīvs "jē jē" (bet īstenībā atrodas psihiskas un enerģiskas sadegšanas procesā) un normālā depresija, kad cilvēks ir tāds, kāds viņš ir, nevis izliekas, ka viss ir ok.

Iemesls tam, kāpēc cilvēkus piemeklē rosība, ir tāds, ka sabiedrībā pastāv uzskats, ka būt nemotivētam, nogurušam un skumjam- tā ir gribas problēma. Tu esi noguris, jo tu gribi nogurt, pats vainīgs, ka esi tāds mīkstais utt...

Tas tā- jautrīšu zināšanai.

Es atvainojos par iespējamo pareizrakstības kļūdu- neatceros, vai bija "deprimēts" vai "deprivēts"

This post has been edited by FuschichO: Jan 12 2010, 20:28

Jā, tev taisnība, laime ir mīts, viss īstenībā ir ļoti skumji!


This post has been edited by Kikyou: Jan 12 2010, 20:51

aww, es tagad jūtos slikti, Tu mani atklāji. Es tagad aiziešu uz stūri un ieraušos savā depresijas čaulā.

Tiesa, pirms es nododos sevis žēlošanai, vēlos nedaudz vairāk palasīt par to ko pieminēji, specifiski iemesliem kādēļ sabiedrībā varētu valdīt šads uzskats?

EDIT:

Arī daļa par to, ka cilvēks normālā depresijā ir tāds kāds viņš ir, ir visnotaļ interesanta, bonus punkti par to, ka pieminēsi arī kaut ko saistītu ar šo.

Vēl viena labošana, šodien kaut kā aktīvs esmu:



Kaut kas tur neštimmē, care to elaborate?




This post has been edited by Sērfijs: Jan 12 2010, 21:00

sveiki, dārgie zelta retrīverīši!

ko es daru, kad man ir skumji. es nezinu, es neko nedaru, jo es reti cenšos pieļaut tādu brīdi, kad man būtu skumji. ja man vienkārši ir slikts garastāvoklis, man reizēm gribās kārtot istabu un taisīt baigās vizuālās pārmaiņas istabā. tādos brīžos negribās ēst. bet gribās runāt ar konkrētiem cilvēkiem - tiem, kas tanī brīdī šķiet vispiemērotākie foršai, garastāvokli uzlabojošai sarunai. citreiz, kad negribās citiem bāzties virsū ar savām smieklīgajām problēmām, vienkārši lasu vai klausos mūziku, līdz notiek kaut kas, kas skumjumu aizdzen tālēs zilajās!

Vislabāk man strādā fiziska kustēšanās, vai arī auto paņemšana un došanās nezināmā virzienā. Der arī augļu/sakņu sulas (svaigi spiestas). Muzons arī ļoti ietekmē, pie tam dažreiz vajag nomierinošu, dažreiz skaļu un ritmisku.

Vislabāk ir ignorēt sabiedrības uzskatus par laimi un kalt pašam savējo, heh!

nu varu tevis teiktajam piekrist
ar kārtīgu depresiju uz klubu vai kādu ballīti tik viegli neaiziesi
lai gan ja tā padomā, tāda īsta depresija man nekad nemaz nav bijusi
vnk ir bijuši gan cēlumi un kritumi
spēju atcerēties tikai vienu reizi kad esmu bijis tuvu depresijai, sajūta kad teju vai visi ''gali ūdenī'' un ka nekam vairs nav jēgas, tomēr pazvanīja man viens foršs cilvēčiņš un kā par brīnumu šī negatīvā sajūta vnk momentāli pazuda
secinājums: kad pa dzīvi iet sūdīgi tad vnk vajag kādu labu draugu kurš tevi uzmundrina un palīdz ''piecelties''':)

Bieži ar ignorēšanu nepietiek, vajag arī reizēm tā kārtīgi pasūtīt. Kādreiz (pirms gadiem 5-6) biju totāls nice-guy, bet tas viss beidzas ar to, ka katram vajag no tevis pa gabaliņam. Tad arī sāku pa vienam pateikt, mana dzīve utt. Bet jā, blakusparādības tam visam ir vienpatība, jo nebija vairs ierastā teicamnieka ego-stroking. Nesen to visu slīcināju metālā/trance, jo smagākā, jo labāk.

Tagad gan ar to neaizraujos, jo kaut kā nenovērš to problēmu, kas rada skumjas/depresīvunoskaņojumu/jebkonegatīvu. Tagad norakstu dusmu uz papīra, līdzīga dienasgrāmatai. Un jā, par mūziku, man gandrīz Kikyou variants, jautra mūzika, vai arī tas, ka vēl kursabiedre ieteica līdz nelabumam atklausīties ziemassvētku dziesmas. Pēdējā laikā piepumpēšanās/pietupšanās/pievilkšanās arī palīdz atgaiņāt nelabo smadzeņu ķīmiju.

Tas tā, kad nav neviena, ar ko izlamāties/izrunāties.

Iedomāsimies situāciju: Vīrietim vārdā x ir ļoti slikti. Es negribu stāstīt par iemesliem, kas viņam izraisījuši depresiju, bet visādā ziņā viņš jūtas nomākts. Viņš neko nespēj darīt un vienmēr izjūt nespēku. Iespējams, viņa galvā šaudās dažādas aktīvas domas- viņš gribētu, piemēram, uztaisīt ēst, bet viņš vienkārši nespēj saņemties. Arī darbā viņš neko nedara, jo nespēj saņemties, lai rīkotos. Viņš vienmēr ir nomākts.

Kāda ir sabiedrības attieksme- X tiek kritizēts un nosodīts. Viņa nespēja rīkoties tiek interpretēta kā gribas vājums. No sabiedrības puses rodas spēcīgs negatīvs spiediens, kas tā vietā, lai uzmundrinātu x, protams, iedzen viņu vēl dziļākā depresijā, un viņš lieliski to apzinās.

Pieņemsim, kādu dienu, viņš nolemj "saņemties". Savāc visus savus spēkus (kuru īstenībā viņam nav. Kāpēc- tas ir cits stāsts) un kļūst ļoti aktīvs. Kļūst par labāko darbinieku savā kolektīvā, visu paspēj un visu var. Liekas, ka viņš ir uzvilkts uz atsperēm. Viņam liekas, ka tagad viņš ir sapratis savu vērtību, zaudējis iepriekšējos kompleksus un jūtas priecīgs. Un pats galvenais- nicina tos, kas "atļaujas" būt vāji.

Tā viens cilvēks ceļo no viena stāvokļa uz otru (jo kādreiz aktīvais arī salūzt), un katru reizi šie stāvokļi kļūst aizvien krasāki. Veselam cilvēkam tā nevajadzētu būt.
Es gan biju ļoti, ļoti īsa savā stāstījumā, bet ceru, ka tas radīja vismaz iespēju iztēloties, ko es ar to gribu teikt.

Sabiedrībā vājie tiek nicināti, tā iedzenot viņus strupceļā.

This post has been edited by FuschichO: Jan 12 2010, 21:29

Jauki, bet tā kā man niez nagi izvērst diskusiju par šo tēmu es vēl gribētu dzirdēt skaidrojumus pārējiem apgalvojumiem, jo, tici vai nē, nevēlos lekt pie pāragriem spriedumiem.