izdzīvo stiprākie!

Cilvēki pelna naudu ar grāmatām, kuras pilnveido personību, veiksmes formulas un instrukcijas, dzīves īstās mehānikas.
Sabiedrība izbīda vēl vairāk kompleksu, tādejādi visi var justies depresīvi par kaut ko.
Daudziem ir nepieciešama mīlestība, kāds, kas viņiem pateiktu, ka šajā pasaulē viņi ir nepieciešami, vajadzīgi.
Citi ar besi dodas citiem čakarēt garastāvokli (es,es,es,es!).



Kā nu iepriekš Fuschicho minēja - jo mazāk sabiedrības dogmās klausīsies, jo būs labāk sev. Tā nu ķengās tevi nost, ka tu dzīvo pie vecākiem, ka tev jau pāri 20 ir, ka nav draudzenes, ka tev ir wow akounts ar četriem 80tā līmeņa varoņiem. Beigās cilvēkam pašam apniks sava dzīve, tad izlems to mainīt vai nobeigt.
Pats esmu teicis citiem, ka nav viņiem šitā un tā, a pats pēc skolas sēžu pie internetiem līdz gulētiešanai.



Vajaga būt iedomīgākam un sevi vērtēt augstāk par citiem, jo tava patiesība vienmēr tev būs patiesa (manējā ir patiesāka).

Kādiem pārējiem apgalvojumiem?

Es neuzskatu, ka izvērst diskusiju ar mani par šo tēmu būtu sevišķi prātīgi, ņemot vērā, ka tie nav mani atklājumi un secinājumi bet vispārējā psiholoģija. Konkrētā ideja ir no kāda franču psihologa grāmatas, bet esmu pārliecināta, ka ne jau viņš to izdomāja- tas vienkārši ir pamats, kas bieži der par izskaidrojumu noteiktiem psihes stāvokļiem.

Also offtop:


Ko lai jādara? Jau 1.5 gadu universitātē!

Šitais ir vēl briesmīgāk kā mežā klučus guldīt. Stealth tantiņas sēņo un dzērveņo. Ja vien tu nebļauj viņām virsū...


Tu parasti braukā pa pilsētu, lielceļu vai pa mežu?

P.S. Es ko vienīgais, kuram jautra mūzika sliktā garīgā besī ārā?

Ārpus Rīgas. Tālāk tas var būt gan meža ceļš, gan lielceļš. Tīri pa mežu netrakoju, jo nav atbilstošas automašīnas

Nē, es nebļauju tantukiem virsū! Kgan moš dažiem vajadzētu... Vasarās vispār nevar, tad viņu tur ņudž! Pagājušo reiz sanāca ap Lieldienām mežā izbļauties kādas 10 min...

P.S. Mani sliktā garastāvoklī besī ārā ne tikai jautra mūzika, bet pat dzīvespriecīgi cilvēki

A kad man paliek skumji es raudu, no visas sirds. Un eju staigāt. Un tad viss pāriet, paliek tukšums. Klusums. Apziņa, ka pasaulē esi viens.
Un atkal: Enerģija. Sapņi. Mērķi. Kaisle. Prieks. Pasaule. Un atkal var mesties pasaulē iekšā un sadegt, un kad kaut kas noiet galīgi greizi, paliek skumji .. un viss no gala.

Hmm, skumjas uznāk aptuveni reizi divos mēnešos. :3 Un visnepiemērotākajos brīžos un visneīstākajās vietās XD

kad man ir skumji, parasti klāt nāk pamatīga apātija un vēlme neko nedarīt, tāpēc parasti vislabāk palīdz riktīgi spēcīga mūzika, kas iesit atpakaļ sliedēs.
ja vēl iekrīt tad, kad kkur jābrauc, vispār izcils līdzeklis pret skumjām - pa šoseju, vienatnē ar mūziku uz pilnu skaļumu + vēl pati gaudoju līdzi no visas sirds

Es tomēr atbalstu "zem paklāja slaucīšanu". Pašai gan pagaidām ne vienmēr tas izdodas, but I'm working on it. Tātad, ko es daru? Atkarībā no situācijas un iespējām:
-Atrast skumju rašanās iemeslu un darīt ko lietas labā.
Ja tas nav iespējams:
-Neko nedarīšana visu tikai pasliktina - vienalga vai darbs, mācības, sportošana vai mājas uzkopšana - labākais ir atrast kādu nodarbi, ko veicot, neparko citu nav jādomā.
Ja tas nepalīdz:
-Sex, Drugs (mostly booze) and Rock'n'Roll~ , bet ar šiem gan jāuzmanās, jo paši var radīt jaunas problēmas par ko skumt.
Un ja nu galīgi nav iespējams par to nedomāt, aizmirsties darbā/izklaidē un/vai iekšēji apspiest tad:
-Parunāties ar kādu/"dalīties bēdā". (Palīdz, bet tā kā man pašai arī nepatīk, ka citi mūžīgi par kaut ko sūdzās, tad to labākais darīt minimāli reti un tikai ar ļoti tuviem un uzticamiem cilvēkiem.)

Īpaši skumjos brīžos apziņas kontrole pārslēdzas uz sarkastiska nihilista režīmu. Laikam kkāds pašsaglabāšanās instinkts: ar jelkādiem līdzekļiem panākt, lai depresīvais stāvoklis tiktu nomākts.

Bet jā.. pēc (reizēm arī pirms) tam seko racionāla rīcība, kas ietver skumju iemeslu meklēšanu un iznīdēšanu saknē.

nošpļauties uz sabiedrības domām un stereotipiem, dzīvo tā kā pašam labāk!
jā, protams, ka stereotipus un uzskatus nav viegli salauz, tomēr ja ''kļūsti pats sev saimnieks'' tad dzīve pagriežas pavisam citā gultnē


vārds vietā, varu tikai piekrist tevis teiktajam
varbūt pie lielākiem pārdzīvojumiem ir reizes kad nevajag savas emocijas apspiest un turēt iekšā, tā vietā labāk aiziet stūrī papinkšķēt vai sasist kādas pāris trauku sevrīzes
bet gruzīties par kkādiem ikdienas sīkumiem nav vērts un labāk sevi saņemt rokās

aa, pareiz, otrā versija:
ieeju http://danbooru.donmai.us/

Kamēr nespēs ticēt sevis teiktajam, nespēs izbēgt no citu teiktā. Pārāk daudz cilvēki nosaka par ko ir jāpriecājas un jāskumst.

Piemērs:
Andrītis iet piektajā klasē. Pēc sporta nodarbības viņš bija ļoti sasvīdis, tādēļ gāja ar citiem zēniem uz kopējo dušu mazgāties. Viņš iegāja pirmais mazgāties, pēc tam atnāca citi. Redzot zēnu, viņa klasesbiedri sāka par skolēnu ņirgāties, jo Andrītim bija lielas pretīgas pumpas uz muguras un mazs loceklis. Pēc šīs reizes Andrītis izvairās iet mazgāties ar citiem zēniem, jo citādi viņu dēvēs par Černobiļas mutantu.

Kas viņam būtu jādara, lai aizmirstu sīko perdeļu ņirgas un varētu pilnvērtīgi turpināt dzīvi?

Nekas. Git over it.

Vai līdzīga atbildes reakcija no viņa puses pret citiem būtu laba? Jo nevajag ļaut kāpt sev uz galvas. Bet varbūt to vajag piedot un dzīvot tālāk, jo atriebe saēd atriebēju no iekšienes?



Kā var negruzīties no sīkumiem, ja no tiem sastāv mūsu dzīve?


Mēs tāpat visi mirsim vieni, vai šī apziņa dikti sāp?

shis laikam bija pirmais jeedziigais arta posts ko lasu peedeejo meeneshu laikaa

visi saka, ka vinjiem neruup, ko citi par vinjiem domaa. protams, visiem ir skaidrs, ka taas ir muljkjiibas.

visi saka, get over it, kaut patiesiibaa tas nav iespeejams, var tikai samierinaaties.