Sviests. Bet, nu jaa... kritizeejiet droshi.

" Lieciet mani mierā, es teicu. Nav taču nekā vieglāka, kā pakluset. Atmiņas tak ir kā pāris spoku, kas klaiņo pa tavu pustukšo māju, reizem uzduroties tev virsū. Tie izgaist tiklīdz tu par tiem aizmirsti. Tiklīdz tiem vairs netici. Tev nav vajadzīgas atmiņas. Tās trauce tev dzīvot. Man gan. Jo atmiņas uztur mani pie dzīvības. Es no tām pārtieku. Izmirušām cerībām, ka kādreiz vel būs tā kā agrāk. Mācies aizmirst, dvesele saka. Prāts nemāk. Atsakās mācīties... Man nepatīk mocīt sevi. Bet to nevar redzet.

Es nevelos skatīties tev acīs. Jo tajās redzu to pašu neizpratnes pilno skatienu kā toreiz kad ieskatījos tajās pirmoreiz. Nekas nav mainījies. Krāsa, tā pati kas agrāk. Tikpat spilgti zila kā dziļais sapņu okeāns, kurā nogrimu jau sen, sen atpakaļ. Tikpat skaidra kā cerību mākoņi, kuros skatoties sirds kliedza aiz laimes. Tikai doma šoreiz ir cita. Sapņu okeāns kļūst dziļāks, tik dziļš, ka slīksti tajā, nesajedzot, kur krasts. Un cerību mākoņi pleenee. Velkas uz lietu.

Jūtos kā putns, kas nemāk lidot. Kas mazotnee neiemācījās. Kam tagad jāskatās kā citi laimīgi aizlido, prom, pretim nezināmajai, aizraujošajai pasaulei. Tik es, palieku visu laiku uz vietas. Ar laiku iesūnošu, sastingšu akmenī. Un mani izsmies, kā putnu, kas nemāceeja lidot. Nožeelojami.

Vai tu veel kādreiz domā par mani?? Vai kaut pāris sekundes atveeli domām par mani? Vai aizdomājies par to kā man iet.. ko daru. Vai domāju par tevi. Jeb arī, tavas domas tagad pieder citiem. Kādam, kas ir labāks par mani. Gudrāks. Verā ņemams. Ne tik dīvains. Piekāpīgs. Bet es... man vajag kārteejo atmiņu devu. Vakariņu porciju. Hmm, ko gan šovakar izveeleešos. Ko saldu? Vai labāk, ko tādu, kas negaršo. Laikam jau ka saldo. Vakariņas kā nekā. Negribas neko smagu...

Nopūta. Klavieres. Aizverot acis redzu to, kas reiz manai sirdij lika plosīties neprātā. Nakts. Jūras krasts. Nekad neko tik skaistu nebiju redzeejusi. Smiltīs, guļot tavā kleepī, bij sajūta, ka esam abi no šifona, vieglā caurspīdīgā auduma, kam katra veeja brīze izskrien cauri, liegi paķerot līdz. Mazliet veesi. Bet iekšeeji - kā siltajās zemees.

Tev ir skaists augums. Tāds, kuru redzot, gribas to noglāstīt. Tik maigs, kā tikko izmazgāts kokvilnas palags, tikko uzklāts uz manas mīkstās gultas. Bet tu esi auksts, tik lietišķs, ka gribās tev pieskriet klāt, noskūpstīt, un ar smaidu, tik siltu kā vasaras saulīte, izkauseet šo ledu, kurā iesaldeeta tava sirds.

Klavieres. Es atceros, kā kopā gājām peldeeties. Meenesnīcā es tevi mīleeju veel vairaak. Jo tu biji tik šarmants. Ka es apreibinājos no tavas smaržas vien. No tavas elpas. Mees ūdenī dejojām. Un mūsu ķermeņi bija ievīstīti meenessgaismā. Es zīleeju rītdienu tavās acīs, uz mirkli manīju bailes, kas veel peec tam ik pa brīdim uzzibsnīja manā prātā, terorizeejot ik sīkāko tā spraudziņu. Vai tiešām tu manis bīsties? Kādeeļ, es pavaicātu tev?? Bet tu jau neatbildeetu. Teiktu, ko muļķojies.
Bet es zinu.
Jo es nevaru aizmirst...

Klavieres. Mees tās reiz kopā speeleejām. Un mūsu rokas netīšām saskārās. Es sajutos laimīga. Jo es biju tev, un tu biji man. Un mees bijām viens otram. Es tevi mīlu, man gribeejaas teikt, tomeer lūpas atteicās kusteeties. Ne tagad. Uzgaidi. Veelāk.
Es nepaklausīju.

Kādeeļ gan tu nesaprati, to, ka man bij jāatgriežas? Jāatgriežas tur, no kā sāku. Jo tad bij labāk.

Šoreiz ir pavisam savādāk.
Tagad man krūtīs šalc asiņu ūdenskritums. Upe, kas pārplūdusi atkušņa laikā. Laikā, kad no sasaluma atkusa manas jūtas un sirds, kuru sasaldeeji tu, toreiz, kad teici ardievas, un atkauseeji, tad, kad zemojies manā priekšā, sakot, ka nožeelo.

Es tev vairs neticeešu. Jo uz tavas čūskas meeles ir tik daudz indes, vairāk kā būtu tad, ja es piespiestu simt bezjūtīgas odzes saplosīt manu pamesto miesu. Brīdī, kad atstāji mani, tu tapi kurls. Es nepieļaušu. Nekad vairs nedzirdeesi manus sāpju pilnos kliedzienus, un histeerisko sišanos pret sienu, aiz nebeidzamām sāpeem. Kas zin, varbūt pats kādreiz izjutīsi to, kā jūtas sabradāta, un sniega putenī pamesta sirds..."

~BN~