Pēc iglas un sāpjpilnas sarunas ar Sigfu un ņemot vērā DeadStar lūgumu...
Vēlviens.

* * *
Kārlis mierīgi, kā jau vienmēr, sēdēja savā kopmītnes istabiņā un atpūtās. Kājas uzlicis uz galda un balansējot uz krēsla divām aizmugurējām kājām, viņš virpināja pirkstos zīmuli un domāja par šo un to, bet tajā pašā laikā par absolūti neko. Brīdī, kad puisis zīmuli bija nolicis uz sava degungala, mēģinot to noturēt līdzsvarā, ar blīkšķi atvērās istabiņas durvis, un elsodams iebrāzās Mārtiņš.
- Vecīt!
Pieturoties ar roku pie galda malas, Kārlis nocēla kājas zemes (nu labi, vismaz grīdas) līmenī un pacēla zīmuli.
- Ko tu gribi, sasodīts?! - viņš neapmierināti uzauroja. Mārtiņš sarāvās, zinādams ko ir iztraucējis un, ka bļāvienu bija pelnījis, bet lieta viņaprāt bija nopietnāka par gaidāmo drauga niknuma uzplūdu.
- Tavs plāns izgāzās. Nu labi, es izgāzos, bet tas ir tikai tava ideālā plāna dēļ! - rudmatainā un īsā puišeļa rokas plātījās pa visu istabu žestikulējot. "Ja jau viņš ir tik tālu, ka lidina rokas pa gaisu, ir vērts paklausīties.'' Kārlis nodomāja un sakrustoja rokas uz krūtīm.
- Es klausos.
- Viss noteikti izdosies, saņemies, būs forši, Laura uzķersies. - Mārtiņš neveiksmīgi centās parodēt drauga balsi, - Kā tad, izdosies...
- Vai mana vaina, ka tu esi tik tizls padevies? - Kārļa lūpu kaktiņi sarāvās paverot ļaunu, bet satriecošu smaidu , ar kru viņš visas skolas meitenes gāza no kājam.
- Galu galā viņa padomāja, ka esmu saķēries viņas istabas biedrenē. Velns, tevis dēļ es viņas acīs tagad noteikti izskatos nožēlojams, paldies. - Mārtiņa balss toņi pazeminājās līdz kritiskajam līmenim - maz trūka, lai viņš ietu piezvanīt mammai un pažēlotos par dzīvi. Un viņa mīļotā māte atsūtītu kārtējo cepumu paku.
- Nu, Laura ir ierakstījusies kulinārijas konkursā, kas notiek rīt, ejam, pierakstīsim arī tavu vārdu. - Kārlis vienaldzīgā tonī noteica un nolieca galvu uz durvju pusi, norādīdams, ka Mārtiņam jāiet pa priekšu.
- Tu joko, lūdzu, saki, ka tu joko! Viņa ir ēdienu gatavošanas meistare, tu atceries viņas lieliskās spāņu kotletes, bet vienīgais ko es varu izdarīt ar ēdienu ir to apēst. - teikums beidzās ar nesaprotamu murmināšanu, un Kārlis saprata kāpēc - draugs bija miesās padevies un viņam drīz izsniegs vietēja McDonalda atlaižu karti kā biežākajam apmeklētājam.
- Ko es tev citu vēl varu ieteikt? Tev uz viņu ir jāatstāj iespaids, ko tu, protams, vēl neesi izdarījis. Ja vien šodienas saruna neatstāja pietiekošu luņa iespaidu. - Kārlis smējās.
- Vecīt... - Mārtiņa balss bija lūdzoša, acīmredzot šodienas piedzīvojums bija gana apkaunojošs, lai to vairs nekad nepieminētu.
- Labi, - skolas brunču mednieks un Mārtiņa labākais draugs, kas viņu nekad neatstās nelaimē, pielika rokas pie deniņiem, - man ir plāns.
- Es zināju, ka tu kaut ko izdomāsi! - par uzvaru vēstošā dūres kustība pāršķēla gaisu un Mārtiņš pat palecās. Kārlis paņēma jaku.
- Jā, jā, prieks, jel, kur tu rodies. - viņš devās uz durvju pusi.
Kādu brīdi istabā vēl bija dzirdami abi puišu smiekli un sarunas, kamēr viņi ātri izrunāja ideju. Tikmēr aiz loga lēnām krita pirmās sniegpārsliņas, pavēstot visiem ziemas ierašanos un jaunas cerības, sapņus, un, iespējams, to piepildījumu.

Nu, sensei, kas šoreiz nav kārtībā?

This post has been edited by ReD_FoXy: Nov 4 2006, 19:00

Negaidīju tik ātri,bet par to vēl jo lielāks prieks,ka ir ātrāk nekā cerēts
kā jau vienmē ir labs,lai gan man personīgi patika iepriekšējais vairāk,neņem ļaunā.
un jā,kad nav slinkums,droši liec vēl kaut ko,labprāt palasītu un domāju,ka neesmu vienīgā ^^

Es taču Sigfam teicu, ka tie garākie teikumi un viss pārējais patīk viņam vienīgajam.
Un kur ir egd? Gribu edg viedokli. *snif*

Paldies Deadstar.
Rīt, labi?

This post has been edited by ReD_FoXy: Nov 4 2006, 19:40

jeeēee~ ..deadstar laimīga,ka rosina ReD_FoXy uz biežāku iepostošanu šajā topicā ^___^ *sāk gaidīt XD*

Aber protmas. Viss tikaitiem cilvēkiem, kuriem šis viss patīk.

Crap. Bet emociju rakstot bija daudz.


* * *
Šķīvju šķindoņa. Paceltas balsis, kas lamā viena otru. Bailes. Bailes būt atstātam. Neievērotam ar savu viedokli. Bail palikt malā. Ļoti.
Nē
Balsis skan no iekšas. Tomēr ne no ārpuses. Iekšā. Manī. Strīds, kas atbalsojas visās ķermeņa maliņās. Aizlūzt balss. Nevaru pasaukt palīgā. Atkal bail. Bail nesaprast īsto un pareizo domu, viedokli. Nenotvert mirkli pareizo, kas izšķirs visu.
Tur strīdas mana sirds. Mana sirds ar nieri. Nē. Ar plaušām. Atkal diemžēl nē. Sirds ar sirdi. Mana sirds strīdas pati ar sevi. Bail, ka strīdā tā neuzvarēs. Nu, tā īstā puse.
Skan mūzika. Tā pavada taustiņu skaņas. Burts pēc burtā, un tā vārds pēc vārda. Taustiņi skan bez jēgas. Tik-tik-tik... Līdz es vairs nevaru, nav spēka, nav nekā. Visi vārdi ir iztērēti, neviena vairs nav palicis. Tukšums.
Šķiet, ka sirds vairs nespēs izturēt spriedzi. Bail likt tai apstāties. Apstāties vajag man, pirms nav par vēlu.
Apstāties. Vai tu to vari?

ammm vienmēr ir patikuši teikumi ar vienu vārdu...tikai,protams,skolā tādus neļauj rakstīt..
Beet nu mana sirds brēc pilnā balsī,ka nav crap un pie tam jūtu,ka esmu iemīlējusies šajā īsdarbiņā ^O^

whaa paldies

more point of views?

Labi. Pirmkaart, man ir ljoti vaaja pagaidu atminja, kuras deelj teikumi, kuros ir jaatceras saakums, lai saprastu peec 20 vaardiem sekojoshaas beigas, man nepatiik. Un, visdriizaak, es neesmu vieniigais taads. Rakstiit - jaa, patiik. Ljoti viegli, ljoti eerti. Lasiit - nee. Kad pats taadu teikumu raksta, tad skaidriiba galvaa ir citaa liimenii, taapeec teikums liekas vieglaak uztverams, nekaa lasiitaajam patiesiibaa tas ir. Bet lasiitaajs dziivo to no staasta, kas ir izlasaams un uztverams. Un vinjsh negrib to uztvert peec desmitaas izlasiishanas reizes. Labi, pie lietas. Probleema ir guuzmaa nevajadziigas informaacijas.

"Uz tikko izvilktās gultas spilvena stāvēja melnas „Panasonic” austiņas, kas apdullinošā skaļumā atskaņoja mūziku."
Pirmais teikums. Kas ir pirmais teikums? Tas ir teikums, kas ir pats pirmais. Kaapeec pirmais? Jo ar to mees gribam saakt. Saakt ko? Saakt staastu. Kaa saakt? O, tas jau ir labs jautaajums. Ir daudzi veidi kaa saakt. Viens no tiem - uzrakstiit daudz svariigas un nesvariigas informaacijas par vidi, lai lasiitaajs aptuveni saak apzinaaties situaaciju. Pie tam, jo aptuvenaak lasiitaajs to uztveeris, jo vieglaak vinjam buus uztvert veelaak sekojoshos papildinaajumus.
"Uz gultas noliktaas austinjas apdullinoshaa skaljumaa atskanjoja muuziku."
Sheit pateikts tas pats, tikai izgriezts liekais. Daudz vieglaak uztvert. Maz pateikts. Lieliski! Tagad meegjinaam pielikt papildus informaaciju.
"Uz gultas spilvena staaveeja melnas austinjas, kas apdullinoshaa skaljumaa atskanjoja muuziku."
Nezinu, kaa tu, bet es ieveeroju vaardu "melnas". Kaapeec tieshi melnas? Kaa tur bija ar to Shekspiiru? Ja lugas saakumaa pie sienas karaajas bise, tad lugas beigaa ar to noteikti tiks izshauts. Ja mineets, ka taas ir melnas, tad es meegjinu iegaumeet, ka tieshi melnas. Varbuut veelaak noderees. Un taa es iegaumeegju muljkjiibas, un mocu savu vaajo atminju.
Ejam taalaak.
"Uz tikko izvilktās gultas spilvena stāvēja melnas „Panasonic” austiņas, kas apdullinošā skaļumā atskaņoja mūziku."
Es ieveeroju, ka gulta ir tikko izvilkta, austinjas melnas, pie tam "Panasonic", un shajaa briidii saprotu, ka taas visas ir muljkjiibas, jo tik daudz diez vai man ir jaaatceras. Rezultaataa - izlasot teikumu liidz galam, es neko neatceros, un pirmais teikums ir veicis aptuvenas situaacijas izklaastiishanu vienkaarshi lieliski. Apsveicu! Tomeer, man nepatiik. Es tomeer mociijos, kameer nebiju ticis liidz "Panasonic".

Diemzheel, ar paareejiem teikumiem ir sliktaak. Tiem buutu jaaprecizee un jaaskaidro notiekoshais. Bet ko tev vinji dara. Dod tonnaam datu, kurus man jaameegjina saprast, vai atcereeties, vai nee.
"Tikmēr labā roka akli meklēja pie gultas malas atstāto enerģijas dzēriena bundžu."
Kaapeec tieshi labaa roka? "Akli mekleeja"... ja jau mekleeja, tad tachu akli, ne? Varbuut preciizaak buutu "taustiijaas peec". Bundzha vai pudele - nav tachu svariigi, vai ne? Lasiitaajs diez vai peec trim teikumiem breeks, ka iedomaajies spaini, un tas nesakriit ar tavu turpinaajumu.
Daudz nevajadziigas informaacijas. Taa vietaa, lai paskaidrotu, tu radi veel vairaak neizpratnes. Neizpratnes, par to, kam iisti pieveerst uzmaniibu.
"Tikmeer vinjas roka taustiijaas pie gultas malas peec tur atstaataa energjijas dzeeriena."
Neprotu izteikties ne iisi, ne tavaa stilaa, bet ideja ir tajaa, ka es iznjemu aaraa liekas muljkjiibas. Ja teikumaa ir par maz informaacijas, tas nav paskaidrojoshs. Ja tajaa ir par daudz, tas ir apjukumu radoshs. Kaut kaa man tavos teikumos liekas par daudz muljkjiibas sastaastiitas. Var jau to visu iekljaut, tikai sadaliit iisaakos teikumos; buus vieglaak uztvert. Bet garus teikumus ir gruuti lasiit, un tas, manupraat, ir rakstiitaajam jaalabo.

Ejam taalaak.

Es savaa laikaa uzrakstiiju diivainu staastu, kura beigas nesaprata neviens cilveeks. Paaraak straujas, paaraak maz paskaidrotas. Man galvaa viss bija skaidrs ljoti jauki, kas tur notiek. Bet lasiitaajs redz to, kas uzrakstiits. Es izlasiiju tavu staastu, sapratu katru teikumu, bet... ko pie velna tu biji domaajusi? Tik daudz muljkjiibu naacaas atcereeties staasta gaitaa, un neviena no taam nebija veelaak vajadziiga. Gah, staastaa nebija ne mazaakaa pavediena, kaapeec vinja izdara pashnaaviibu, vai kaapeec da jebkas! Tikpat labi vareeji rakstiit pataloganatomiskaa veidaa "Nokrita no sestaa staava. Galvas luuzums, valjeejs." Ja jau tas ir staasts, tam ir jaavar vai nu radiit emocijas vai jaaliek par kaut ko domaat. Domas tur nav, tas ir tochna. Emocijas... kur? Kaapeec just liidz Valeerijai, par kuru es atceros, ka vinjai patiik "Panasonic" austinjas, un vinja bundzhas mekleeshanai lieto labo roku. Tu neuzrakstiiji vinjas izjuutas, to visu darot. Tu nedevi maajienus nekaadaam izjuutaam. Tikpat labi robots vareeja izleekt par logu - emocijas tikpat. Pie tam, robota gadiijumaa tur vismaz ir par ko aizdomaaties.

Ehh, nav manaa garaa shitaa runaat.


Kopsavilkums: Domaa vairaak par lasiitaaju! Ruupeejies par to, lai vinjsh saprastu, iejustos, izjustu un/vai aizdomaatos!

Reiz tev bija staasti, kuriem es teicu "tikai nepiedomaa!" Un sheit es saku preteejo - ka tu par maz piedomaa. Tuuliit paskaidroshu. Ja staasts no tevis pluust dabiski, uzreiz un bez paardomaashanas tiek pierakstiits, atstaaj to taa! Tikliidz tu kaut ko saac labot tajaa, kas jau uzrakstiits, dari to pamatiigi, citaadi buus meesls! Pirmais staasta veids ir iipashs ar to, ka aatrums, kaadaa tu visu izjuuti rakstot, ir tuvs aatrumam, kaadaa staats tiek izlasiits, cik nu tuvu iespeejams. Otrajaa gadiijumaa tavas emocijas jau atshkjiras un skrien pa priekshu, uz atpakalju un rinjkjii staastam, kameer lasiitaajs ir piespiests lasiit peec kaartas. Un tev ir jaaruupeejas, lai, lasot peec kaartas, vinjsh izjustu lietas pareizi.

Eeu, es te atcereejos interviju ar neatceros kaadas grupas komponistu. Vinjam prasiija, kaa top vinja dziesmas. Un atbilde bija - saakumaa es kaut ko sarakstu, improvizeeju. Peec tam lieku klaat un njemu nost, ilgs un nogurdinoshs darbs, liidz ieguustu to, kas vislabaak izklausaas un ir izspeeleejams. Bet vislabaakaas dziesmas tomeer ir taas, kuraas peec improvizeeshanas nav ko mainiit. Taas vienkaarshi naak aaraa jau gatavas.
Ja padomaa, ar rakstiishanu sheit ir diezgan liela saistiiba. Vai nu raksti, kas uzreiz uz sirds, vai domaa un straadaa pie taa, kas ir iekshaa, bet nenaak laukaa!


Otrais staasts jau ir daudz labaaks. Emocionaals. Ar sizhetu un nobeigts. Bet mani VIENMEER ir kretineejis tas, ka tu nespeej attaalinaaties no tulkoto meitenju staatinju stila. Tai tulkotaajai vajag sadot pa galvu! Vaardu izveele suukaa. Runas stils nereaals. Tev varbuut liekas, ka latviski reaali tas suukaa, bet varbuut tikai tu pati taa domaa? Varbuut tu esi samaitaata ar Tomasiem un mees paareejie gribam redzeet normaalus vaardus?

Bet anyway, shitais viss ir tiiri mans viedoklis, pie tam smagi subjektiivs. Dead_Star saka, ka tavi darbi ir patiikami lasaaki. Kikyou par tiem fano. Vieniigi es un mani iedomu daugi grib savaadaak. Ja koku lapas buutu mazi kakjeeni... es skumtu, jo tik daudz kakjeeniem jaamirst. Pameegjini domaat savaadaak, eksperimenteet, vai nemeegjini, atkaartojies un miili teletuubijus!

Par Sigfu, atvaino, Kaarli. Es jau teicu, ka man diez ko tie garie staasti nevelk. Ko citu teikt? Gaumes jautaajums.
Vai arii nogurums un neveeleeshanaas peec ieprieksheejaa garaa murga kaut ko veel murgot.
Tas peedeejais staasts ir... kaa sakropljots kakjeens. Tik daudz iespeeju un sabojaatas. Par daudz emociju, par maz speeju taas pierakstiit. Rezultaataa pierakstiits tikai katrs otrais teikums. T.i., emocijas mainiijaas straujaak nekaa tavi teikumi. Bet to kakjeenu var opereet. Jaalasa ir leenaak. Nezinu gan, kaa piespiest lasiitaaju lasiit leenaak. Katru teikumu savaa rindaa? Varbuut. Daudzpunktis? Varbuut. Nevienu teikumu nemainiit, bet pieraksta veids ir taads, ka, vismaz es, lasiiju sen par aatru. Varbuut neiejutos? Varbuut vienkaarshi nepatika klishejisks iesaakums - shkjiivju pleeshana. Varbuut man vienkaarshi jaaiet uz darbu.

Ehh, pati uzprasiijies manu viedokli, un te nu vinju arii sanjem.

P.S. Skolaa ne vien ljauj rakstiit vienu vaardu teikumus, bet laba prasme tos lietot ir garanteeta laba atziime. Tas ir kaa iesaakt teikumus ar saikljiem ("un", "bet", "jo") - paarmeeriiga to lietoshana liecina par nepastaaviigumu un shaubaam, bet prasmiiga to izmantoshana iistajos briizhos var uzlikt speeciigi uzsvaru pareizajaa vietaa. Bet taa nav mana ideja, tas ir atstaats no kaut kaadas filmas. Man ir tikai pieredze, ka sacereejums, kuraa labi izmanto divvaardu un vienvaardu teikumus, literatuuras skolotaajiem pat ljoti patiik, jo mani tas izvilka uz novada sacensiibaam latvieshu valodaa par spiiti vaajaam zinaashanaam gramatikaa (gruuti noticeet, ne?).

Edg, par cilveeku vaardiem es arii vinjai teicu. Kaada tur ameelija, ja darbiiba notiek vecriigaa... :/

Lai vai kaa, par garaakiem teikumiem, es atkal uzskatu, ka cilveeks nemaz negrib savaakt kautkaadu konkreetu informaacijuno staasta. Nezinu kapeec tu tos lasi edg, kaada teishi tev svariiga informaacija tev tur ir, bet es varu teikt, ka es lasu staastus, lai vareetu paskatiites uz lietaam no cita cilveeka aciim. Tapeec man, lai es to vareetu piepildiit, vajag peec iespiejeeas vairaak `nevajadziigaas informaacijas`. Man lasot vairaak tiik garaaki,aprakstoshaaki teikumi. Kaa piemeeru uzlikshu shaadu teikumu var. 1: `Vinjsh pakjeera glaazi un izraava teeju vienaa malkaa.` var. 2:`Vinjsh, daudz nedomaadams, pakjeera uz galda staavosho glaazi teejas, no kuras veeljoprojaam ceelaas labi smarzhojoshie, vaariito Shrilankas teejas lapu , garainji, un, pat ne uz mirkli nesaviebis seju no glaazes dedzinoshaa karstuma, paceela to pie mutes, lai, ar liegu smaidu sejaa, vareetu to iztukshot ar malku, kas dariitu godu pashai Anglijas karalienei.` Kuru teikumu ir interesantaak lasiit, edg?

Tu pieliec pusdienaam saali un cukuru, un tad prasi, vai ir labaak, Es saku - ja tu buutu pielicis tikai saali, buutu vislabaak.
Un ir ljoti svariigi saprast, kur saals, kur cukurs. Vai ir svariigi, ka vinjsh daudz nedomaaja? Vai ir svariigi, ka glazee bija teeja? Vai ir variigi, ka taa ir Shrilankas teeja? Vai ir svariigi, ka taa smarzho? Vai ir svariigi, ka vinjsh liegi smaidiija? And so on.
Ja ir runa par nesvariigu personu, par kuru nekas nav zinaams, un nebuus jaazina, tad ir lieka visa taa paareejaa informaacia. Ja jau bija paskaidrots, vai tiks runaats siikaak, par vinja miilestiibu uz labaam teejaam vai, piemeeram, mineets, ka vinjsh nekad nesmaida, tad attieciigaa infa ir noderiiga. Nesvariigaam lietaam tik siiks apraksts ir vajadziigs tikai tad, ja... taas lietas ir svariigas. Kaapeec? Jo es atbalstu briiviibu izteelei. Peec iespeejas vajag ljaut lasiitaajam izteeloties pasauli. Tas nav kino, kur mineetais stuff tiek atteelots. Lasiishana ir cilveekiem ar izteeli.
Paskatiities uz pasauli no rakstnieka puses, ko? Par ko raksta, tam pieveersh uzmaniibu. Ja rakstniece pieveersh uzmaniibu austinju razhotaaju firmai, tad es piekaapjos, un ljauju vinjai to dariit. Ja vinja to iedomaajaas, izteelojoties situaaciju, nevis pieveerstu uzmaniibu, sho situaaciju ieraugot, tad es nepiekaapjos. Rakstnieki nekljuust slaveni ar praata vemshanu (iznjemot retus talantus). Vinji kljuust slaveni ar atraugaashanos.

Naivā pārliecībā uz vieglu kritiku es palūdzu edg palasīt manus jaunākos darbus. Nu ja... Iegrābos, ne?

Manas domas un tas kā es redzu to ko esmu uzrakstījusi tomēr krasi atšķiras no tā ko redzi tu, edg. Varbūt tas tāpēc ka es kā autros tos redzu savdabīgā veidā. Ne tāda kā ikviens cits mans lasītājs. Varbūt tāpec ka tu esi puisis. (Dieva dēļ, neesmu es feministe, bet pēdējā laikā stirpi pamanu to ka mani darbi vairāk pie sirds iet daiļajam dzimumam, bet pretējā dzimuma pārstāvji atrod vairāk lietu pie kurām piesieties. Objektīvāk novērtē jo nepakļaujas emocijām tā kā to daru es pati? Varbūt, nezinu.)
Vārdus ir izvēlēties grūti. Man patīk savdabīgi vārdi, kurus nedzirdu ikdienā. Tādi, kas paliek galvā. Nu patīk un viss.
egd, vai visam ko tu dari ir izskaidrojums? Tas ka tu raksti ar labo vai kreiso roku nav atkarīgs no tā ka tu vienkārši esi kreilis/labiķis jau no sākta gala kopš sevi atceries. Tu to dari jo tā pakārtots tavs organisms - viena puse vienmēr ir spēcīgāka. Un ja kāds ko dara ar vienu vai otru kutību/roku/žestu/u.c tad tam nav loģiska izskaidrojama. Tas ir apslēpts tā personāža būtībā, bet īsos stāstu būtība ir sīkumos neieslīgt. Vai tik svarīgi ir saprast kāpēc es rakstu ar labo un tu ar kreiso?
Man krāsas rada noskaņu. Kad es tās izmantoju tām parasti manā prātā veido noskaņu, skatuves gaismu. Melnas Panasonic austiņas varbūt tāpēc, ka No tām zstaro smagums, tumsība un tas kas gaidāms. Varbūt spēcīģāk būtu bijis teikt ka viņas istaba bija tumšu ēnu ieskauta un, ka ēnas viņu novēroja ļaunā smīnā un izsmieklā? Jā, varbūt, man pašai tā labāk patiktos, bet es vēl mācos. ļauj man to darīt.

Dailjajam dzimumam patiik mekleet baltu zirgu cuuku kuutii.



Muljkjiibas! Organisms tam nav pakaartots! Organisms tam ir pielaagots! Taa ir milziiga(!) atshkjiriiba. Ne vienmeer viena puse ir speeciigaaka. Organisms vienkaarshi ir uzbuuveets taa, ka, ja vienu puse ir speeciigaaka, tas darbojas labaak. Piemeeram, zinaatniski ir pieraadiits, ka cilveekiem viena acs ir domineejoshaa, jo smadzenes tad bildi uztver labaak. Bet, ja agraa beerniibaa tiek zaudeeta viena acs, smadzenes pielaagojas vienas acs redzei. Visam ir iemesls.


Atkal muljkjiibas. Neiroanatomija nav mana specialitaate, bet, ja vajag, es varu tev liidz detaljaam izskaidrot, kaapeec vinji taa dara. Izskaidrojums ir. Tas, kas truukst ir - meerkjis. Zhests tiek dots bez _apzinaata_ meerkja.
Iiso staastu buutiiba tieshaam ir siikumos neiesliigt. Tad kaapeec tu to dari?
Es nemeegjinu saprast tavu stilu vai gaumi. Es saku, kas man nepatiik. Tas arii viss.


Pierunaaji.


Bet kaapeec tieshi "Panasonic"?


Tu liec man aizdomaaties. Man jaaskaidro sava buutiiba.
Cilveekam, kam ir veelme kaut ko dariit, bet truukst pashpaarliecinaatiibas, es esmu padomdeveejs, atbalstiitaajs un labpraat ziedoju laiku, iesaistos un biidu, celju cilveeka pashpaarliecinaatiibu un aicinu nepadoties.
Cilveekam, kas ir par sevi labaas domaas, es esmu riebeklis, kas neizprot vinja darbus. Kljuudas, kuras pirmajaa gadiijumaa es nolieku dariitaajam aiz muguras, tagad es bisktu aciis un nekautreejos to dariit.
Cilveekam ir vajadziiga pashpaarliecinaatiiba, lai kaut ko dariitu. Vinjam ir vajadziigs atbalsts. Bet, kaa saka vecs sakaamais - kad tu uzskati, ka zini/proti pietiekami, tava attiistiiba apstaajas. Man nepatiik, ka apstaajas. Es gribu lauzt rozaa buuriishus. Jebkursh no mums var ljoti daudz. Nedriikst tikai staaveet uz vietas!
Manas metodes nav labaakaas, bet manas dziives meerkjis nav virziit cilveekus uz augshu. Esmu paaraak azartisks; ir gruuti to nedariit, bet vajadzeetu. Tas ir kaa speeleet datorspeeles. Tu ar to aizraujies, darbojies, tad uztaisi chiitu, un tad atmet ar roku, lai peec gada atgrieztos un paspeeleetu veelreiz bez chiitiem, secinaatu, ka nekas nav mainiijies, un saprastu, ka laiks ir nomests zemee.


Jaa, nee, un veelreiz - jaa. Pirmkaart, izskaidrojums ir visam. Tu domaa - meerkjis. Visam, ko es daru ir meerkjis. Iznjemot taas reizes, kad meerkja nav. Bet arii tajaas reizees meerkjis ir. Ja es daru kaut ko bezmeerkjiigu, tad meerkjis ir dariit kaut ko bezmeerkjiigu. Man tas liek justies labaak. Attaalinaaties no ierakstaa, pierakstaa, sniegshanaas peec meerkjiem, kuras ir tik neveiksmiigas, ka pashas shjiet bezmeerkjiigas. Meerkjis dariit kaut ko bezmeerkjiigu ir dariit kaut ko bezmeerkjiigu. Sanaak paradokss. Miilu paradoksus. Un briiviibu.

Bet galu galaa, ja tu raksti - tad tam ir kaads iemesls. Ja tu rakstus liec internetaa, tad tevi droshi vien interesee citu cilveeku domas (un meerkjis ir taas dzirdeet). Tad es saveejaas arii tev dodu. Ja tu liec vinjus internetaa, un sagaidi uzslavas, tad tava attiistiiba ir apstaajusies, jo uzskati, ka tavi raksti ir pietiekami labi, lai taas sanjemtu. Cereet uz uzslavaam ir dzineklis dariit, bet taas gaidiit - apstaashanaas.

I'm still alive, if you were wondering about that.

* * *


Aiz grāmatnīcas plašā loga bija dzirdamas klusinātas ielas skaņas. Kāda mašīna, skaļi signalizējot, patraucās garām mazajam grāmatu veikaliņam, kad no Līnas pleca noslīdēja gara matu šķipsna. Viņa, degunu grāmatā iebāzusi, nespēja izlemt vai pirkt to vai nē. Nikolass, vērojot viņas lūpas tik nemanāmi, bet tomēr kustamies, kad viņa lasīja grāmatas iesākumu, noelsās.
- Kas vainas, Nik? Ja es nogurdinu tevi, tu jau vari doties mājās. Es tiešām gribu šo grāmatu, bet tāda summa...
- Nē, viss ir kārtībā. - puisis taisnojās ar smaidu uz lūpām. "Viss ir ideāli...'' Nikolass domās pabeidza teikumu, lai tas skanētu, kā viņš gribētu. Bet viņš tomēr neuzdrīktējās pateikt to skaļi, nevienam jau nav jāzin. Meitene viņām atsmaidīja ar savu brīnišķo smaidu un atkal pievērsās grāmatai. Ja vien viņš zinātu cik viltots ir tas smaids. Līnas acis atkal akli skrēja pāri rindiņām uz iedzeltenā grāmatas papīra, bet lūpas bez skaņas atkārtoja vārdus "Es tevi mīlu, es tevi mīlu, es tevi mīlu".
Pusstundu vēlāk noskanēja zvaniņš virs grāmatnīcas durvīm, ziņojot durvju atvēršanos. Nikolass izgāja uz ielas un pieturēja durvis, lai Līna, maisiņam čabot, var iziet ārā. Viņš vienmēr bija tik pieklājīgs.
- Paldies par aizdevumu, aizmirsu no rīta paņemt vairāk naudas līdzi lai pietiek grāmatai. Bet šodien biju izsalkusi kā vilks skolā, es rīt atdošu." - meitenes balss bija saldāka par cukura vati un dārgāka par zeltu.
- Nē, nevajag, iedosi man arī izlasīt un būsim norēķinājušies. Ar ilgajām pirkšanas nepirkšanas pārdomām iekārdināji mani. - Nikolass atbildēja. Viņu soļi skanēja vienotā ritmā, pa vidu ik pa brīdim iečabējās celefāna maisiņš. Pie krustojuma viņi pagriezās pa labi un vēl pēc dažiem soļiem Līna apstājās un pagriezās pret puisi.
- Nu, tad... līdz rītdienai? - viņas smaids bija spožāks par sauli. Daudz spožāks.
- Eem, jā.. Rīt gaidīsu tevi te. Līdz vēlākam! - Nikolass ar grūtībām novērsa skatienu no viņas smaida. Meitene viņam, kā vienmēr smaidot, pamāja un dēvās augšup pa parādes durvju kāpnēm. Pie paša pēdējā pakāpiena Līnas smaids nodzisa un viņa ieklausijās skaņās, lai no tām atšķirtu viņa soļus. Tos soļus. Bija ceturtdiena, 13. februāris. Neparasti silts laiks agrajam gada sākumam, saule jau sildīja un vējš bija kļuvis siltāks. Tas pieskārās viņas sejai, un mati viegli noplīvoja sekojot pieskārienam.

- Lī, mazā, tu atkal kavē. Nikijs jau gaida tevi kādu brīdi, pasteidzies. - viņas mammas balss paziņoja kā sievietes balss vilcienu stacijā paziņo par vilciena pienākšanu. Līna turot labajā rokā mapi, ar kreiso roku cenšoties uzstīvēt jaku uz pleca un aujot labo kāju kurpē, noņurdēja. Bija tik grūti izlemt vai vilkt sarkanos svārciņus vai tomēr nē. Izaicinoši īsi, bet atbilstoši šodienai. Meitene iemeta aci viesistabas logā no kura varēja pārredzēt mājas priekšpagalmu. - Nikolass atgrūdies pret nožogojumu gaidīja viņu. Īsa, nervoza nopūta un Līna pagrieza atslēgu un nospieda rokturi. Nikolass pagrieza galvu uz durvju pusi, izdzridēdams to čīkstoņu un sajutās kā ķieģeli pa galvu dabūjis. Līnas slaidās kājas bija kailas, mugurā īsi svārciņi. Sarkani. Viņa nekad nevilka svārkus. Meitene smaidīja, bet Nikolass jutās itkā šis smaids nebūtu veltīts viņam. Tik skaista būtne, un viņš to kā vienmēr pavadīs uz skolu. Viņš, neviens cits. Līna veiklā un nemanāmā kustībā jau bija viņam blakus.
- Aizver muti, vārna ielidos! - meitene viņu brīdināja māksloti brīdinošā balsī un sāka smieties, - Ejam..?
- Jā, ejam. - viņš, atguvies no šoka, atteica, un abi sāka iet, - Tu šodien labi izskaties.
- Kā, vai tad es parasti izskatos slikti? - Līna puisi ķircināja. Viņa zināja, ka viņš tā nedomā, tas vienkārši bija jāpasaka.
- Jā, vienkārši atbaidoši! Nezinu kur tādi kā tu rodas! - Nikolass uzspēlētā balss tonī vaibstījās un sabužināja Līnas matus.
- Disneilendā! - viņa iesaucās un abi sāka skaļi smieties. Pēc mirkļa vējš jau bija aiznesis pēdējās smieklu skaņas prom.
- Nu, cik rožu pušķus saņēmi? - Nikolass jautāja, kaut zināja atbildi. Katram puisim ir jāpārliecinās, ka viņš ir pirmais. Meitene juta piesarkumu tuvojamies vaigiem un pagrieza galvu prom no puiša, it kā lūkojamies uz koku pie kādas mājas. Minūti vēlāk karstums vaigos pazuda un viņa atsāka skatīšanos uz savām kurpēm.
- Kāpēc lai es saņemtu rozes? - Līna izlikās neko nezinam. Nikolass neatbildēja, viņi jau bija pie skolas.




Ja būs +5 civlēki, kuri vēlēsies lai šis tiek turpināts - es atvēršu jaunu topiku stāstam. Enjoy.