Globalizācija un kosmopolītisms Options

[Sigfa]

Šo sākumā biju domājis rakstīt tieši šim forumam, tad izlēmu, ka šeit reti kuru šādas tēmas varētu interesēt un rakstīju blogam. Beigās tomēr nospriedu, ka nekas ļauns jau nenotiks, ja iespamošu arī šeit, kā nekā doma noformulēt savas domas radās no tieši šeit lasītiem tekstiem. Sorry par kļūdām, pārlasīšu kad būs skaidra galva.

---

Globalizācija un kosmopolītisms

Šie divi termini 21. gadu simtenī tiek uztverti ar diametrāli pretējām reakcijām, situācija šķietami ir nonākusi tiktāl, ka šāda jautājuma pacelšana bieži vien var tikt sagaidīta ar sociālam tabu raksturīgu pretestību. Šī ir tēma kuru tikai retais uzdrošinās pacelt pie svētku galda ģimenes lokā kur intuitīvi nojaušam, ka kādām varētu būt oponējošs viedoklis. Iemesls tam, skatot Latvijas kontekstā, būtu vecāka gadagājuma cilvēku pašu, vai tuvu radinieku, ieguldījums nacionālo vērtību nostiprināšanā, proti ir sagaidāmi teksti no sērijas "mans tēvs atdeva savu dzīvību, lai latviešiem būtu sava valsts!". Taču cilvēkam kuram emocionālā saikne ar šo attālo radinieku ir gandrīz neeksistējoša - piemēram, mazmazdēls, kurš pat nav redzējis varoņa vecvectēva fotogrāfiju - šāds arguments neizraisīs spēcīgu empātisku rezonansi. Viņš pats nav neko ieguldījis Latvijas brīvības izcīnīšanā, līdz ar ko viņa saikne ar "brīvo Latviju" būs nesalīdzināmi vājāka. Šis ir iemesls kāpēc, manuprāt, varam novērot, ka jaunatne arvien vairāk tiecas pēc liberālām vērtībām, kuras neizbēgami ietver sevī kosmopolītisma iezīmes.

Globalizācijas un kosmopolītisma termini sev nes līdzi negatīvu konotāciju tieši nacionālisma ideoloģijas un ieaudzinātā patriotisma dēļ. Kā interesantu piemēru varam minēt tieši nāciju, jeb tautu, bez valsts (ebreji pirms Izraēlas valsts de jure atzīšanas, čigāni u.c.) daudz lielāko solidaritāti, dzimts koka veidošanu savas tautas starpā, nereti arī incesta formā, ko vislabāk varam skaidrot ar dogmatisku nacionālisma ideju ieaudzināšanu atvasēs. Šī ir tradīcija, no kuras cilvēcei vajag atbrīvoties. Ja mēs skatāmies uz globalizācijas tendenci (skeptiķi apgalvo, ka globalizācijas tendence mūsdienu izpratnē ir no mušas uzpūsts zilonis, taču, pat ja tā, mēs nevaram noliegt šādas tendences esamību un arvien pieaugošos apgriezienus) vēsturiskā kontekstā, varam novērot vairāku tautu sākotnēju sadzīvošanu vienas valsts teritorijā (Latvija kā acīmredzams piemērs) un vēlāku šo pašu tautu saplūšanu, varam novērot konkrētu transformācijas tieksmi no pirmatnējās nācij-valsts uz jau multi-kulturālu valsti. Šī tieksme man liek secināt ka globalizācijas process paliek aizvien aktīvāks un neizbēgamāks. Protams, miermīlīga kultūru saplūšana nav vienīgais iespējamais iznākums: sekulārās rietumu pasaules bubulis - tuvo austrumu reliģiozo fundamentālistu agresivitāte - var panākt savu (tb. Iegūt nospiedošu atbalstu savai ideoloģijai), kas, protams, rezultētos kārtējā karā par to, kuras arhaiskās mitoloģijas bārdainais debesu papucītis ir patiesais pirmkustinātājs.

Patriotisms un nacionālisms ir globalizāciju bremzējošas idejas, kuras skaidroju kā audzināšanas sekas, kuras tālāk izpaužas kā nevēlēšanās atteikties no konservatīvajām vērtībām un acīmredzamo procesu ignorēšana, sak, hear no evil, see no evil. Saprotams, reti kuru seku varam skaidrot ar vienu atsevišķu cēloni, svarīgs šķiet arī psiholoģiskais aspekts, kuru raksturoju kā, cilvēkam labi zināmās, bailes no pārmaiņām kur nu vēl tādu radikālu ideju pieņemšana kā valstu un tautību izzušana vēstures annālēs. Vēl saskatu to, par ko rakstīju pirmajā paragrāfā – vecāka gadagājuma cilvēku nespēju pieņemt, ka ļaudis atdeva dzīvību par tādu, relatīvi īslaicīgu, vērtību iegūšanu kā valsts brīvība (kas gan ir apšaubāmi, jo nav zināms kādas tendences valdītu ja, piemēram, PSRS vai nacistiskā Vācija būtu uzvarējusi karā). Šķiet, cilvēkiem nav pieņemama doma par piederības suverēnai valstij atmešanu – atkal bailes no radikālām pārmaiņām? Es šeit saskatu alternatīvu – mēs visi piederam dzīvnieka sugai kuru saucam par cilvēku, tad kāpēc nebūt lepnam par cilvēci kā kopumu, tās sasniegumiem kā visu kultūru mijiedarbības rezultātu, bet gan aprobežoties ar zemes pleķi uz šī kosmiskā, lidojošā akmens kā vienojošo vērtību mūsu lepnumam.

Skaidrs, ka šādas pārmaiņas nenotiks gadu desmitu vai, iespējams, pat simtu laikā. Mums, kā cilvēcei, ir jāpārvar vairāki dažāda rakstura šķēršļi, viens lielāks par otru, vispirms ir jāpanāk mūsu melnīgsnējo brāļu sociālpolitiskā evolūcija līdz civilizētam līmenim, reizē jātiek galā ar kultūru atšķirībām izstrādājot tolerances metodes un, protams, jātiek vaļā no bronzas laikmeta sērgas pārpalikumiem – mitoloģijas, jeb reliģijas.

Man bija vēl šis tas ko teikt, bet šķiet, ka jau būs gana garš palags un galvenā doma ir iekļauta.

---

pieņemu, ka lielākajai daļai šeit būs atšķirīgs viedoklis, to tad arī aicinu izpaust!

EDIT: heh, diezgan depresiivi:



This post has been edited by Sigfa: Jan 14 2010, 05:09

[xikes]

Huhu. beidzot topiks, kurā, šķiet, ierakstīšu vairāk par diviem teikumiem.

Principā, piekrītu lielam vairumam, ko Sigfa raksta.
Pašam arī bieži vien liekas, ka pasaules sadalīšana valstīs un etniskajās grupās ir lieka un bīstama greznība, kas tikai lieku reizi kalpo par ērtu instrumentu, lai viens vai otrs ar lielāku ietekmi (ietekmi, kas bieži vien tieši balstīta uz šķietamu morālo vērtību popularizēšanu un cilvēku sabiedrības dalīšanu "interešu" grupās) apveltīts indivīds vai to grupa spētu radīt konfilktu starp divām vai vairākām valstīm, par iemeslu un motivāciju izvirzot tieši šīs valstiskās, patriotiskās, etniskās, reliģiskās utt atšķirības.
Reizēm gribas, lai zemi tiešām mēģinātu iekarot kādi pārāki atnācēji no visuma. Varbūt tad beidzot cilvēce atvērtu acis un spētu apvienoties, un aizmirst par savām izdomātajām un pieņemtajām, mitoloģiskajām, un valstiskajām pasaciņām. Nu.. gluži, kā vecajās labajās filmās. Lol. XD
Ja reliģijas nozīmi cilvēku dzīvē vēl kaut nedaudz spēju iekšēji attaisnot (nedaudz, jo kaitina veids un līdzekļi, kā tas viss tiek pasniegts. tiripiri.. [te ir gara doma par to, ka visas reliģijas (un pat "reliģijas", kas sevi tā nesauc aka ateistu morāle utt) būtībā runā par vienu un to pašu, katra tik to pasniedz savādākā mērcē ar savādāku stāstu un tēliem, kam arī tieši cilvēki pieķeras. Tieši stāstam un tēliem, nevis zemteksta domai.]), tad patriotisma derīgā nozīme manās acīs ir teju vai pilnībā pagaisusi.

The World is my country, all mankind are my brethren, and to do good is my religion.
Thomas Paine

Tieši tā. Mēs visi esam cilvēki un visiem pamatā ir vajadzīgas vienas un tās pašas lietas. Varbūt es vēl kaut ko nezinu un nesaprotu par cilvēku psiholoģiju un tās pamatā esošo bioloģiju un tapēc nespēju atrast nozīmi valstiskam pasaules dalījumam, bet pagaidām, tiešām, tas viss liekas bezjēdzīgi.
Lai arī liekas, ka ir zināms, ka būtu labāk, ja šīs šķietamās pseidovērtības tiktu atmestas, tomēr nevar jau īsti zināt, kas tiešām ir labāk un pareizāk. Es šaubos, ka kāds vispār spēj iedomāties, kāda būtu pasaule, ja, piemēram, jau pašos pirmsākumos cilvēci nebūtu paķēris reliģijas vilnis un "cilvēkam kaut kam ir jātic" domāšanas mode. Vai būtu labāk.. vai sliktāk, kas to lai tagad zin. Nemaz nerunājot par skatupunktu dažādību un par to, kas vispār ir "labāk" vai "slitāk".
Tāpat arī bieži vien dzirdēti viedokļi par kultūras ( un visa kā cita), it kā, mākslīgumu. Reiz par šo padomājot īsti vairs nesapratu, kur tad ir robeža starp mākslīgi radīto un dabisko. Ja jau cilvēks ir dabas un pasaules sastāvdaļa, tad attiecīgi, viss, ko viņš rada, arī pieder pie dabiskā.
Laikam bik sāku iebraukt offtopikā. Tā, šķiet, ir zīme, ka jābeidz šis posts. XD
Rezumē varu teikt, ka sliecos domāt, ka patiesi kosmopolitiska pasaule būtu labākā draudzīgāka, mierīgāka, attīstītāka vienotāka utt. Lai arī 100% pārliecināts ne tuvu neesmu.
Lai nu kā, šo ideju par labāku pasauli cilvēkiem nevar tā vienkārši uzspiest, lai arī reizēm tā gribas XD (un tādos brīžos man rodas atklāsme, ka saprotu pasaules tirānu domāšanas veidu un kapēc viņi nemokas sirdsapziņas pārmetumos par savu rīcību). Cilvēkiem pašiem pie jānonāk pie šādas domas. Jānotiek iekšējai ideju un vērtību revolūcijai, lai pasaule mainītos. Bet pārmaiņas ir vairāk kā vajadzīgas, jo pie pašreizējā virziena cilvēce pārāk ilgi neizvilks.
Tiešām gribētos redzēt šādas pārmaiņas. Bet kā jau Sigfa teica, tas visticamāk nenotiks tuvākajā laikā. Nu, un tad jau ar redzēs, vai paspēsim laikā.

[Shumins]

Reizēm gribas, lai zemi tiešām mēģinātu iekarot kādi pārāki atnācēji no visuma. Varbūt tad beidzot cilvēce atvērtu acis un spētu apvienoties, un aizmirst par savām izdomātajām un pieņemtajām, mitoloģiskajām, un valstiskajām pasaciņām. Nu.. gluži, kā vecajās labajās filmās. Lol. XD

Jā atceros tās filmas par apvienotājiem ļoti labi.



Kāds viens utopisks veidojums, kur valda tikai viena taisnība, viena patiesība, visiem viens likums. Kur vēl šizofrēniskāka idioloģija.
Un ko tad darīt ar tiem, kas nevēlēsies šajā veidojumā dzīvot - nebūs jau nevienas citas vietas kur pārvākties dzīvot? Vajadzēs atvērt Aušvices katlu mājas vai vismaz atļaut eitanāziju

Varbūt es vēl kaut ko nezinu un nesaprotu par cilvēku psiholoģiju un tās pamatā esošo bioloģiju un tapēc nespēju atrast nozīmi valstiskam pasaules dalījumam, bet pagaidām, tiešām, tas viss liekas bezjēdzīgi.

Ja tavs utopiskais veidojums iznāks kā PSRS, tad sapratīsi, ka labāk ir jebkur citur - tikai ne tur kur esi.

[zenofex]

Varbūt es vēl kaut ko nezinu un nesaprotu par cilvēku psiholoģiju un tās pamatā esošo bioloģiju un tapēc nespēju atrast nozīmi valstiskam pasaules dalījumam, bet pagaidām, tiešām, tas viss liekas bezjēdzīgi.

Ja tavs utopiskais veidojums iznāks kā PSRS, tad sapratīsi, ka labāk ir jebkur citur - tikai ne tur kur esi.

Tas nav tāpēc, ka tam ir nozīme. Tas tā ir iegājies vēsturiski. Cilvēkiem jau tā ir - viņi iespaidojas no pagātnes, no pieredzes. Viņi gandrīz vai ignorē nākotnes iespējas un draudus.