Globalizācija un kosmopolītisms Options

[Sigfa]

Šo sākumā biju domājis rakstīt tieši šim forumam, tad izlēmu, ka šeit reti kuru šādas tēmas varētu interesēt un rakstīju blogam. Beigās tomēr nospriedu, ka nekas ļauns jau nenotiks, ja iespamošu arī šeit, kā nekā doma noformulēt savas domas radās no tieši šeit lasītiem tekstiem. Sorry par kļūdām, pārlasīšu kad būs skaidra galva.

---

Globalizācija un kosmopolītisms

Šie divi termini 21. gadu simtenī tiek uztverti ar diametrāli pretējām reakcijām, situācija šķietami ir nonākusi tiktāl, ka šāda jautājuma pacelšana bieži vien var tikt sagaidīta ar sociālam tabu raksturīgu pretestību. Šī ir tēma kuru tikai retais uzdrošinās pacelt pie svētku galda ģimenes lokā kur intuitīvi nojaušam, ka kādām varētu būt oponējošs viedoklis. Iemesls tam, skatot Latvijas kontekstā, būtu vecāka gadagājuma cilvēku pašu, vai tuvu radinieku, ieguldījums nacionālo vērtību nostiprināšanā, proti ir sagaidāmi teksti no sērijas "mans tēvs atdeva savu dzīvību, lai latviešiem būtu sava valsts!". Taču cilvēkam kuram emocionālā saikne ar šo attālo radinieku ir gandrīz neeksistējoša - piemēram, mazmazdēls, kurš pat nav redzējis varoņa vecvectēva fotogrāfiju - šāds arguments neizraisīs spēcīgu empātisku rezonansi. Viņš pats nav neko ieguldījis Latvijas brīvības izcīnīšanā, līdz ar ko viņa saikne ar "brīvo Latviju" būs nesalīdzināmi vājāka. Šis ir iemesls kāpēc, manuprāt, varam novērot, ka jaunatne arvien vairāk tiecas pēc liberālām vērtībām, kuras neizbēgami ietver sevī kosmopolītisma iezīmes.

Globalizācijas un kosmopolītisma termini sev nes līdzi negatīvu konotāciju tieši nacionālisma ideoloģijas un ieaudzinātā patriotisma dēļ. Kā interesantu piemēru varam minēt tieši nāciju, jeb tautu, bez valsts (ebreji pirms Izraēlas valsts de jure atzīšanas, čigāni u.c.) daudz lielāko solidaritāti, dzimts koka veidošanu savas tautas starpā, nereti arī incesta formā, ko vislabāk varam skaidrot ar dogmatisku nacionālisma ideju ieaudzināšanu atvasēs. Šī ir tradīcija, no kuras cilvēcei vajag atbrīvoties. Ja mēs skatāmies uz globalizācijas tendenci (skeptiķi apgalvo, ka globalizācijas tendence mūsdienu izpratnē ir no mušas uzpūsts zilonis, taču, pat ja tā, mēs nevaram noliegt šādas tendences esamību un arvien pieaugošos apgriezienus) vēsturiskā kontekstā, varam novērot vairāku tautu sākotnēju sadzīvošanu vienas valsts teritorijā (Latvija kā acīmredzams piemērs) un vēlāku šo pašu tautu saplūšanu, varam novērot konkrētu transformācijas tieksmi no pirmatnējās nācij-valsts uz jau multi-kulturālu valsti. Šī tieksme man liek secināt ka globalizācijas process paliek aizvien aktīvāks un neizbēgamāks. Protams, miermīlīga kultūru saplūšana nav vienīgais iespējamais iznākums: sekulārās rietumu pasaules bubulis - tuvo austrumu reliģiozo fundamentālistu agresivitāte - var panākt savu (tb. Iegūt nospiedošu atbalstu savai ideoloģijai), kas, protams, rezultētos kārtējā karā par to, kuras arhaiskās mitoloģijas bārdainais debesu papucītis ir patiesais pirmkustinātājs.

Patriotisms un nacionālisms ir globalizāciju bremzējošas idejas, kuras skaidroju kā audzināšanas sekas, kuras tālāk izpaužas kā nevēlēšanās atteikties no konservatīvajām vērtībām un acīmredzamo procesu ignorēšana, sak, hear no evil, see no evil. Saprotams, reti kuru seku varam skaidrot ar vienu atsevišķu cēloni, svarīgs šķiet arī psiholoģiskais aspekts, kuru raksturoju kā, cilvēkam labi zināmās, bailes no pārmaiņām kur nu vēl tādu radikālu ideju pieņemšana kā valstu un tautību izzušana vēstures annālēs. Vēl saskatu to, par ko rakstīju pirmajā paragrāfā – vecāka gadagājuma cilvēku nespēju pieņemt, ka ļaudis atdeva dzīvību par tādu, relatīvi īslaicīgu, vērtību iegūšanu kā valsts brīvība (kas gan ir apšaubāmi, jo nav zināms kādas tendences valdītu ja, piemēram, PSRS vai nacistiskā Vācija būtu uzvarējusi karā). Šķiet, cilvēkiem nav pieņemama doma par piederības suverēnai valstij atmešanu – atkal bailes no radikālām pārmaiņām? Es šeit saskatu alternatīvu – mēs visi piederam dzīvnieka sugai kuru saucam par cilvēku, tad kāpēc nebūt lepnam par cilvēci kā kopumu, tās sasniegumiem kā visu kultūru mijiedarbības rezultātu, bet gan aprobežoties ar zemes pleķi uz šī kosmiskā, lidojošā akmens kā vienojošo vērtību mūsu lepnumam.

Skaidrs, ka šādas pārmaiņas nenotiks gadu desmitu vai, iespējams, pat simtu laikā. Mums, kā cilvēcei, ir jāpārvar vairāki dažāda rakstura šķēršļi, viens lielāks par otru, vispirms ir jāpanāk mūsu melnīgsnējo brāļu sociālpolitiskā evolūcija līdz civilizētam līmenim, reizē jātiek galā ar kultūru atšķirībām izstrādājot tolerances metodes un, protams, jātiek vaļā no bronzas laikmeta sērgas pārpalikumiem – mitoloģijas, jeb reliģijas.

Man bija vēl šis tas ko teikt, bet šķiet, ka jau būs gana garš palags un galvenā doma ir iekļauta.

---

pieņemu, ka lielākajai daļai šeit būs atšķirīgs viedoklis, to tad arī aicinu izpaust!

EDIT: heh, diezgan depresiivi:



This post has been edited by Sigfa: Jan 14 2010, 05:09

[xikes]

Kas tad to visu lielo utopiju pārvaldīs? Kas nodrošinās kārtību 6 miljardu cilvēku starpā, liekas tad būs jau 12 miljardi. Vot tas man nav skaidrs...

(... un viss pārējais...)

Nu.. es šaubos, ka to tev tagad kāds ģēnijs spēs atbildēt. Ja vien kāds jau nav paspējis izstrādāt detalizētu plānu par to, kāda tieši un konkrēti tā "sistēma" izskatīsies un kā tiks pārvaldīta. Nē, man nav konkrētu veicamu pasākumu piemēru, lai šādu pasauli ieviestu jau pēc mēneša/gada/whatever.
Kosmopolītisms, manprāt, ir vairāk kā vīzija. Ideja par to, kas pasaule varētu būt tā vietā, kas ir tagad.
Tu piesauc pagātnes un tagadnes faktus, ar tiem mēģinot būvēt ceļu uz nākotni. Pilnīgi saprotams, ka, ja paņem to, kas bija un to kas ir, tad nākotnē neko citu arī nevar gaidīt. Vajag jaunu pieeju.

Tas, ko es saprotu ar patiesu kosmopiltismu nav, vienkārši, virkne jaunu likumu un norādījumu, kā jādzīvo. Vai varbūt tam ir cits nosaukums. Nezinu. "Kosmopolītisms" pagaidām liekas vistuvākais.
Anyway. Tas nav uzspiežams cilvēkiem. Cilvēki paši to izvēlēsies, kad un ja sapratīs savas patiesās vienojošās saknes - bioloģisko cilvēciskumu un mūsu kopīgās mājas - planētu, atmetot izdomāto un šķeļošo atšķirīgās kultūras bagāžu un apvienojot spēkus kopīgiem mērķiem.
Cilvēki jau tā ir pietiekoši atsvešinājušies no savām oriģinālajām saknēm. Atsvešinājušies no dabas un tās pasaulīgajiem cikliem. Ja mēs nemainīsimies, tad es ļoti šaubos, ka kā rase vispār izvilksim vēl nākošos 1000 gadus. Kādas ierobežotas cilvēku grupas t.s. "kultūras" saglabāšana man šajā kontekstā liekas muļķīga. Nu un.. nekas jau nenotiks, ja arī cilvēce nemainīsies un aizies bojā. Vēl viens sīks un neveiksmīgs evolūcijas atzars par dzīvības tēmu plašajā visuma laiktelpas plūdumā.

Šis ir maldīgs uzskats un mēs būsim tikai zaudētāji, būsim pazaudējuši visu, kas mums Eiropiešiem bija. Jo izņemot mūs - ši ideja nekur tālāk neaizies

Apzinoties iepriekš pieminētās dabiskās izcelsmes saknes, tāds dalījums kā eiropieši/aiziāti/amerikāņi/whatever, manuprāt, kļūst pilnīgi nejēdzīgs. Līdz ar to arī viss tas "kas mums bija".
Turklāt, jau jau tas, ko tu mini kā "kas mums ir" ir tikai mums un tikai mums arī vien vajadzīgs, tad vajadzības gadījumā arī mēs to varam atmest. Savādāk gandrīz vai izklausās, it ka, kāds no malas mūs par to sodīs.

This post has been edited by xikes: Jan 15 2010, 02:18