Ji un viņas mazie ''īsdarbiņi"..., Nu jā... Kā jau teikts - ĪSIE darbiņi. |
Ji un viņas mazie ''īsdarbiņi"..., Nu jā... Kā jau teikts - ĪSIE darbiņi. |
ReD_FoXy |
Feb 4 2006, 15:53
Post
#1
|
onibaba Group: Chuunin Posts: 1027 Joined: 28-April 05 From: Riga, Latvia. |
***
Sniga sniegs un apsniga arī mana sirds. Jau 43 stundas es gaidu iepīkstamies savu telefonu, bet tas klusē kā miris. "Lūdzu... Neklusē..." *** Akli skatos grāmatā tēlojot ka lasu. Es domāju par viņu, savu telefonu un vakarcepto šokolādes kēksu savā somā. Tā saldā garša... Ko tā pierāda? Nejau to ka es zīlēju uz tā kad cepu to. Nē. Tikai to, ka es ilgojos un domāju par viņu. Ilgojos pēc tā kas nav mans... *** Pārsla pēc pārslas, minūte pēc minūtes un mana sirds nepārstāj pukstēt. Es lūdzu tai lai tā apstājas un vienlaikus lai tā zīvo un turpina pukstēt. Skolotājas vārdi paslīd man garām un acis man veras ciet. Gulēt vēlos, bet tikai bail. Bail nepamosties. *** Tā ir maģija - esmu noburta. Tā ir ķīmija - kaut kas manī ir sajaucies radot kaut ko jaunu. Noburta noburta... Saku sev - neraudi, neraudi, bet pasaule turpina brukt... ----------------------------------------------------------------------------------------------- Sāka skanēt lēna un maiga melodija. Mani kāds apķēra no mugurpuses. Es sajutu viņa mierīgos sirdspukstus. Es pagriezos un neiesaktoties viņam sejā apskāvu viņu ļoti cieši. Tik cieši lai nekad viņu nelaistu vaļā. Viņa siltās rokas noslīdēja gar maniem matiem pār manu plāno krekliņu un apstājās virs maniem gurniem. No patikas caur manu ķermeni izskrēja tirpas. Domādams ka man ir auksti viņš apskāva mani vēl ciešāk. Es jutu viņa elpu sev pie auss. Es izbaudīju viņa smaržu. To smaržu kas ieskauj viņa kaklu. Mēs lēnām griezāmies cilvēku jūklī. Manas lūpas maigi pieskārās viņa kaklam. Sajutu ka viņa āda viegli ietrīsas. Es pie sevis pasmaidīju. Es zināju ka viņam nepietiek tikai ar lūpu pieskārienu kaklam. Un man arī nepietika. Dziesma jau gandrīz beidzās kā viņš aiz rokas mani veda ārā no zāles. Ziņkārīgi skatieni pavadīja mūs skrienot lejā pa trepēm bet mums bija vienalga. Ieejot kaut kur kur nav cilvēku es atspiedos pret sienu. Viņš brīdi ativlka elpu untad pienāca man mazliet tuvāk. Viņš ievija savus pirkstus manā plaukstā. Es saspiedu viņa roku un strauji liecos viņam tuvāk. Es sajutu viņa lūpas. Tik maigas un siltas... Un viņa elpa tik viegli apreibinoša ka viss pārējais pasaulē bija tik nenozīmīgs............. ----------------------------------------------------------------------------------------------- Kāpēc sirds ir tas orgāns ar kuru mēs mīlam? Kāpēc ne nieres, aknas vai plaušas? Kāpēc sirds iepukstas straujāk un čukst mums, ka mēs esam iemīlējušies? Vai tādēļ, ka šis muskulis jau kopš dzimšanas sitas kādam ar ko būs lemts tikties? Kuru būs turēt savās skavās un skūpstīt? Mīlēt, rūpēties, uztraukties un raudāt? Vēlēties pieksarties, vēlēties tikai viņu un vairs neko... Piekļaut sev tuvāk un nevienam neatdot. Kādu lomu tur spēlē sirds? Kā kāds var tik spēcīgi aizskart neatverot vaļā tā miesu? Ar acu skatienu vai smaidu likt tavam kuņģim apmest trīs kuleņus. Paejot garām pamodināt tauriņus tavā vēderā. Bet sirds? Sirds atrod starp sirdīm vienu īsto. To vienu kas dzimusi tikai tev un tu tai... Jā esmu neglābjama romantiķe un tamlīdzīgi, bet es nemeklēju darbus ko rakstu - tie atrod mani. P.S. Atvainojos ja ir kādas pareizrakstības kļūdas. -------------------- |
ReD_FoXy |
Sep 1 2006, 18:40
Post
#2
|
onibaba Group: Chuunin Posts: 1027 Joined: 28-April 05 From: Riga, Latvia. |
Tas saucas iedvesma.
Helēna savilka šalli ciešāk ap kaklu. Bija tikai septembra sākums, bet meitene jau vilka savu mīļoto aksesuāru. Gredzeni uz slaidajiem pirkstiem iemirdzējās svelmīgajā rudens saulē. - Re, tur Hella! - iespiedzās meitene baltmelnajā kreklā parka otrajā pusē. Amēlija. Un viņa kā vainmēr uzspēlēti vilka l burtu. "Varbūt tiešām sākt viņu saukt par Amnēziju?" Helēna garlaikoti domāja. - Eu, beidz mani ignorēt. Tavai iesaukai ir savs pamatojums. Un tu to zini. - Amēlija elsdama raustīja Helēnu aiz piedurknes. - Elle nav melna, starpcitu. - viņa atbildēja sevi nopētīdama. - Yeah, whatever. - skanēja atbilde. - Es vispār steidzos. - Ja? Uz kurieni? - Amēlija kā vienmēr deva skaidru mājienu - ŅEM MANI LĪDZI. "Nekur." - Martins. - Helēna izspēra. - Tu vēl pinies ar to kretīnu? "Nē." - Jā. - "Mele, mele, mele..." - Tur nu es patiešām negribu iet. To šmurguli jau arī Rīgas baloži ienīst. "Kaķi, suņi un es arī." - Labi, vienalga, līdz vēlākam. - un Helēna pazuda aiz tuvākā stūra. "Nolādēts." Viņa ievilkās tuvākajā tējnīca pēc siltas tējas. Nopirkusi tēju viņa apsēdās krēslā, kurš bija tālāk no logiem un vēlreiz apsedza degunu ar šalli. Iegrimusi domās viņa nemanīja kā atdzisa tēja, norietēja saule un ieslēdzās laternas. Neidzērusi ne lāsi nopirktās tējas, viņa izgāja āras dzestrajā gaisā. "Es zināju ka šalle noderēs." Tumšais meitenes siluets naksnīgajās ielās bija gandrīz nemanāms. - Hella! HELL'! Helēna!!! Uzgaidi taču. - sēca aizsmakuša puiša balss. Meitenes kedas iestiga cietajā asfaltā. Viņas maņas vairs nedarbojās. Pēķšņi skaļās ielas bija kapa klusas. Acu priekšā pārklājās plāna sāļa migliņa. Helēna pat neelpoja. - Eu, tu dzirdi? Es tak zināju ka tā esi tu. Kas tev ir? - roka uz pleca grūda viņu dziļāk asfalta dzīlēs. "Apēd mani, nolādēts! Es zinu ka tu alskti manas dzīvības, sasodītā pilsēta. Ko gaidi? Iznīcini mani!" Martins. Sāļā sieniņa acu priekšā sabruka, pār vaigiem ritēja verdošas, lavas karstas lāses. Kājas atguva dzīvību un momentā saprata instinktu lūgumus. Helēna metās bēgt. - Hei, Hella!? - Martins no pēkšņās kustības pat sarāvās. Viņš nemetās tai pakaļ. Viņs viņu nekad nav sapratis un nesapratīs. "Dullais skuķis..." viņš tikai nodomāja. Helēna jau nebēga no puiša pāris kvartālus iepakaļ. Viņa bēga no sevis. Bet meitene sevi mierināja ar karstajām asarām, ka viņa pati jau nav to cēlonis. Viss bija galā, jau sen. Tikai maņas un sajūtas netika līdzi notikumiem. Tās vienmēr palika iepakaļ kā puisis kuram vaidzēja mesties pakaļ. Viss ir beidzies, nekā vairs nav. Tikai skrejoši soļi ielu tumsā. This post has been edited by ReD_FoXy: Sep 1 2006, 18:47 -------------------- |
Lo-Fi Version | Time is now: 27 September 2024 - 08:53 |