"Neuzveicamie" Uz otru visuma malu, Kosmiski alkoholisks fars Options

[Lolyboy]

Kad buus taalaak ? izskatas ka ilgi nesi rakstiijusi

[Seila]

3. Nodaļa
Visuma telpā, jeb es te jau esmu bijis...

Bija pagājušas pāris stundas kopš tā brīža, kad visi viņi savā starpā pat nesarunādamies bija izlēmuši doties tālajā un diezgan bīstamajā ceļojumā. Pa to laiku neviens tā arī īpaši savā starpā nebija pat sarunājies. Alonso ar Janoso uzreiz bija devušies uz vienu no kajītēm, bet pārējie visi bija izklīduši pa dažādām kuģa telpām. Bagira kopā ar savu māsu sēdēja uz komandtiltiņa vadot kuģi un tajā pašā laikā mēģinot iestāstīt Alvim to kā jāvada kuģis un kā izmantot sazināšanās iekārtas.
-Alvi saproti, ka tev to ir nepieciešams zināt.
-Priekš kam?
-Tu esi grupas vadītājs, ja ar mums abām kaut kas notiks tev būs vismaz jāspēj atgriezt savus draugus atpakaļ....
-Nu, ja jau tas ir tik ļoti nepieciešams...
Alvis negribīgi atkal pievērsās vadības pulti, kamēr pa to pašu laiku Viktorija kopā ar Mareku klīdapa pa kuģi savās tarpā lielāko tiess strīdoties.
-Pie visa vainīga esi tu?
-ES? Kāpēc es?
-Tāpēc, ka, ja tu nebūtu atvedusi uz māju tos divus ķertos tad mēs nebūtu te.
-Nu protams un Alvim tādā gadījumā nekad dzīvē nebūtu rādījušies citplanētieši...
-Es to neteicu.
-Jā tikai nodomāji. tu vienmēr visās nepatikšanās vaino mani.
-Tāpēc, ka tu man riebies.
-Kāpēc?
-Es nezinu.
-Bet es tevi mīlu...
-Un man tas ir vienalga.
Mareks nogriezās gaitenī pa kreisi bet Viktorija sekundi pasvārstījusies devās atpakaļ un pēc kāda laiciņa jau stāvēja pie Kajītes kurā atradās Alonso ar Janoso...Meitene pieklauvēja un sagaidījusi uzaicinājumu ienākt iegāja iekšā...
-Sveiki...
-Sveika Vika. Kas noticis? Tu izskaties pamatīgi noraudājusies.
Meitene patiešām nebija pamanījusi, ka ir sākusi raudāt...
-Nē nekas īpašs nav noticis.
Viņai pilnīgi negribējās atzīties, ka ir iemīlējusies cilvēkā kurš viņu nevar ciest, jo galu galā viņus visus gaidīja daudz nopietnāki notikumi nekā sīku romantiķu problēmiņu risinājumi. Alonso ar Janoso tajā pašā laikā abi nopietni saskatījās. Bija skaidri redzams, ka viņi tik viegli neatstāsies no meitenes kamēr neiegūs nepieciešamo informāciju. Janoso piecēlās un izņēma no ceļojumu somas pudeli šņabja...
-Mēs te pirms iešanas ārā no mājas paķērām līdzi šādus, tādus krājumus, jo galu galā nezinājām, vai atgriezīsimies atpakaļ.
Alonso paskaidroja meitenei uzķēris tās izbrīnīto skatienu. Un izņēma no skapja ārā trīs glāžites kurās salēja iekšā šņabi un pasniedza vienu meitenei...
-sadzeram?

[Seila]

Pēc pāris stundām saruna kajītē jau pie otrās pudeles šņabja ritēja daudz raitāk un abiem ne zemes iedzīvotājiem beidzot bija izdevies piedzirdīt meiteni tik tālu, ka Viktorija jau sāka beidzot stāstīt par to, kas viņu īstenībā nomāca.
-Saprotat puiši, viņš mani vienkārši izmantoja kā tādu rotaļlietu un pēc tam, kad es viņam apniku paziņoja, ka es viņam riebjoties un, un...man bija nepieciešams tik ilgs laiks, lai spētu beidzot sākt loģiski domāt un atkal viņu aizmirstu, bet tad vienā dienā viņš parādās uz manas mājas sliekšņa ar pudeli šampānieša. Nē es protams zināju, ka viņš kādreiz tur parādīsies, jo tomēr es dzīvoju kopā ar divām meitenēm kuras viņam ir labas draudzenes...Tomēr tas ir par traku, jo viņš izrādījās nācis pie manis. Lieki teikt, ka nākamajā rītā viņš izlikās tā it kā nekas nebūtu noticis. Un tagad beidzot man ir izdevies kaut cik normalizēt ar viņu attiecības, bet vienalga kāds vienmēr iejaucas pa vidam. Vai nu es pati kaut ko ne tā izdaru- vai arī viņš ne tā paskatās, bet skandālu mums ir daudz vairāk nekā iespējas iegūt kaut vai draudzīgu attieksmi. Mēs vienkārši nespējam uzturēties vienā tlpā ilgāk par pusotru stundu.
-Nu un...tu gribi teikt, ka viņš tevi nemīl un galīgi par tevi neuztraucas.
Janoso mežģoties mēlei pajautāja.
-Nu vispār es gribētu teikt, ka viņš mani neviss nemīl, bet drīzāk varētu teikt, ka ienīst...
Vika domīgi atbildēja kārtējo reizi pielikdamās pie glāzes. Tomēr tajā brīdī, kad viņa pielika glāzi pie lūpām, durvis uz kajīti atvērās un tajās parādījās Mareks ar Kārli...
-Vik, Mareks te nedaudz padomāja un izlēma tev atvainoties...

***
Divas stundas agrāk gaitenī bija norisinājusies ļoti sarežģīta saruna starp diviem labākajiem draugiem par Viktoriju un viņas aizskartajām jūtām...Kārlis mierīgi bija gājis pa gaiteni, lai nokļūtu vadības telpā, kad saskrējās ar pamatīgi saniknotu Mareku.
-Kas tad nu?
-Viņa atkal to dara.
-Tu gribi teikt izklaidējas ar vīriešiem?
-Nē es gribu teikt, ka viņa atkal mēģina man piesist kanti un atkal teica, ka mīl mani. Vai patiešām man katru reizi uz viņu ir jābļauj, kad viņa par to sāk runāt?
-Nemaz arī nē. Vienkārši tev vajag būt ar viņu draudzīgākai.
-Tu domā?
-Jā.
-man gan vairāk šķiet, ka tas izraisīs viņā tikai liekas cerības.
Kārlis izvilka no kabatas nelielu pudelīti.
-Klausi mani un gan viss nokārtosies. Tikai nerīkojies pats uz savu galvu...

[Pakkun]

nedomaa, ka neviens nelasa, jo neposto. vismaz es toch lasu uzrakstiits visnotalj labi. tikai.. kaapeec gan alonso un janoso ruupeeja kaapeec meitene raud?

[Seila]

nedomaa, ka neviens nelasa, jo neposto. vismaz es toch lasu uzrakstiits visnotalj labi. tikai.. kaapeec gan alonso un janoso ruupeeja kaapeec meitene raud?

Iespējams, ka paši meklēja savu labumu, bet iespējams, ka meitene tak viņus paglāba nepatikšanās un viņi vienkārši grib viņai atmaksāt ar labu. Un es zinu, ka lasa pat tie, aks enkad nav izteikušis avas domas, kas mani bezgala priecē

[Seila]

Klauvējiens pie durvīm atskanēja sākumā tik klusu, ka neviens no kajītē esošajiem cilvēkiem pilnīgi neko nedzirdēja, bet tas bija tikai līdz tam brīdim kamēr klauvēšana nekļuva stiprāka un jau pēc kāda brīža šķita, ka kāds izlauzīs durvis, ja vien neviens enatvērs vai vismaz neatbildēs. Pēc brītiņa klauvēšanai pievienojās vēl arī Kārļa balss...
-Eu! Jūs divi citplanētu iedzīvotāji! man vajag ar jums parunāt! pie velna es zinu, ka jūs tur esat. Jūs varat atvērt vai nē?
No kajītes puses neatskanēja nekāds skaņas, kaut gan iespējams, ka durvis un sienas bija tik biezi, ka pilnībā izolēja visas skaņas. Un viss ticamākais bija otrs variants, jo pēc neilga brītiņa durvis beidzot pavērās un tajās parādījās Alonso ne pārāk skaidrā seja.
-Ko tev vajag?
-Vai tu zini kur ir Viktorija?
-Nu iespējams.
-Man vajag ar viņu parunāt...
-Iespējams, ka tev vajag, bet vai viņa to vēlas?
-Nu labi ne man, bet Marekam...
-Vēl, jo vairāk es uzskatu, ka viņiem savā starpā nav par ko runāt un domāju, ka Vika, kura ir ļoti jauka meitene- man piekritīs par visiem simts procentiem. Pie tam pašlaik viņa ir ļoti aizņemta ar Janoso...
Vairāk neviena vārda neteicis Alonso aizcirta durvis Kārlim degiungalā atstādams puisi apjukušu stāvam.
-Tātad tāds bija tavs lieliskais plāns? man gan nešīet, ka tas būtu izdevies.
Kārlim aiz muguras atskanēja Mareka balss.
-Nekas, tev vēl būs iespēja salabt ar viņu.
-Man gan neizskatās, ka viņa pārāk skumtu ņemot vērā, ka jau ir atradusi mierinājumu Janoso skavās. Viņa vienmēr ir bēgusi no problēmām.
Mareks pagriezās dodamies projām pa gaiteni...
-Nu pagaidi! Mēs vēl varam visu labot. Viņai ir vajadzīgs laiks...un nekas vēl nav norādījis uz to, ka viņa būtu patiešām tur kopā ar šitiem. Iespējams, ka citplanētieši vienkārši sameloja...
-Tu pats tam tici?
Mareks strauji pagriēzās un ielūkojās draugam acīs.
-Nē, bet galu galā tu viņu nemīli tātad tevi tam nevajag satraukt. Tu gribēji tikai salīgt mieru. Nu nekas, gan jau, ka rīt viņu satiksi.

***
Aizvēris durvis Alonso uz tām kādu brīdi stīvi lūkojās un tad palūkojās uz nobijušos meiteni kura sēdēja uz gultas un skatījās uz viņu lielām acīm. Janoso gulēja jau zem segas un sen krāca.
-Viņi aizgāja?
-Jā.
-Paldies dievam, es negribēju ar viņiem runāt un vēl jo mazāk, lai kārlis jaucas tajā visā iekšā. Tā ir tikai mana un Mareka darīšana.
-Es saprotu, bet kādreiz jums būs jātiekas un tu uzzināsi ko viņš gribēja tev šodien teikt.
-Lai, bet tad es vismaz nebūšu viņa dēļ piedzērusies un būšu pilnīgi skaidrā, lai nesāktu pinkšķēt.
Meitenei pār vaigu noritēja liela asara un alonso neizturējis apsēdās meitenei blakus un uzlika roku uz pleca.
-Viss būs labi.
-Tu pats tam tici?
-Jā es vienmēr ticu.
-Paldies tev.
Meitene pieglaudās vīrietim un aizvēra acis, bet pēc brītiņa atkal tās atvēra.
-Klau. Kā tur ir?
-Kur?
-Nu tur uz citām planētām. Tev tak bija ģimene un draugi tur. Ar kaut ko tak tu nodarbojies. Un kā tu vispār nokļuvi kopā ar janoso uz Zemes?
-Nu es patiešām neiznu ko, lai tev saka. Kādas tās citas planētas ir tu redzēsi pati. Un man nebija ne ģimenes, ne draugu. Mans vienīgais draugs ir Janoso ar kuru mēs kopā strādājām. Ar ko mēs nodarbojāmies un kāpēc nonācām te. Tas tev labāk nav jāzin.
Vīrietis sajuta kā meitene uz viņa pleca ir kļuvusi smagāka un viņa elpo cik vien vienmērīgi var. Alonso pasmaidīja un viegli noglāstīja Vikas matus. "Iemigusi" viņš ar smaidu uz lūpām nodomāja.

[Seila]

Tieši tajā laikā kamēr Mareks ar Kārli kopistiski mēģināja izdomāt kā tikt galā ar Vikas mīlestību nesāpinot pašu meiteni un pati Viktorija mierīgi gulēja ieritinājusies Alonso uz pleca, Alvis vaiga sviedros pūlējās saprast kā darbojas kuģa vadības principi.
-Nē Alvi. Tev vajag izteikt pavēli galvenajam vadības panelim, lai tas savukārt novada informāciju uz galveno datoru, un dators to savukārt apstrādājis nodod kuģa vadības mehānismam, kas iedarbina galveno dzinēju.
-Bet es tieši tā arī daru.
Bagira smagi nopūtās. Un pie sevis padomāja par to, ka nespēj saprast kāpēc tieši šis nekam nederīgais cilvēks ir izvēlēts visuma glābšanas misijai.
-Saproti tak, ka tu nedrīksti teikt: "Eu tu konservu kārba apturi dzinēju", tev vajag dot tikai skaidru pavēli. Piemēram: "Apturēt dzinēju"
Sarunā iejaucās Lira, kura tajā brīdī stāvēja augšā uz komandtiltiņa. Alvis palūkojās uz augšu:
-Un tu esi pārliecināta, ka no tā kaut kas sanāks? Nu labi, ja jau jūs abas tik ļoti vēlaties.- Viņš smagi nopūtās un tad skaļā, skaidrā un varētu teikt, ka pat pavēlēt pieradušā balsī nobļāvās.- Apturēt dzinējus.
Lai cik tas dīvaini nebūtu kuģis paklausīja un strauji nobremzējis apstājās visuma telpā. Vēl pēc piecām minūtēm, nedaudz izspūris Alvis izlīda no vadības pults apakšas un palūkojās uz abām meitnēm, kuras gulēja zemē uzkritušas viena otrai virsū.
-Varbūt, ka tomēr pamēģinam pāriet uz rokas vadību?
-Kas te notiek?
Vadības telpas durvis atvērās vaļā un pirmā pa tām iekšā iesteidzās izspūrusi un ne pārāk laimīga Antra. Aiz viņas muguras parādījās nedaudz uz kājām nestāvoši Kārlis ar Mareku.
-Nekas īpašs.- Alvis pamēģināja pasmaidīt, bet smaids sanāca diezgan samocīts un nelaimīgs.- Es mācos komandēt kuģi.
-Un kā?
Painteresējās Vika, kura atbalstīdamās uz Alonso rokas ienāca vadības telpā. Mareks uzmeta viņai ātru skatienu un aizgriezās prom.
-Pagaidām esmu iemācījies pavēlēt izslēgt dzinējus.
Atbilde bija tik muļķīga un Alvja sejas izteiksme tik samulsusi, ka Vika nenoturējās neizmantojusi to savā labā.
-Ak cik jauki. Bet vai tu visumā atradi kādu koku, kurā varēji netīšām ieskriet tā pat kā Mareks, kurš pagājušajā vasarā gandrīz nogalināja mūs visus?
-Gandrīz neskaitās...
Mareks iznīcinoši un dusmīgi palūkojās uz meiteni, kura savukārt jutās ļoti labi un pat esam drošībā blakus pie Alonso stiprā pleca.
-Nu, ja te nekas vairāk negrasās notikt, tad mēs varbūt, ka varētu doties gulēt, bet Alvis varētu sākt mācīties komandu: Iedarbināt dzinējus!
Antra pirmā devās uz izeju.
-Nē. Tagad mēs noteikti pāriesim pie rokas vadības.
Bagira vainīgi palūkojās uz visiem.
-Tikai derētu iegaumēt, ka Alvis ar jeb kuru tehniku, kas nav dators ir uz jūs.
Kārļa balss telpā ieskanējās neparasti skaļi, un nākamajā brīdī atskanēja Alonso jautājums.
-Vai jums nešķiet, ka tā planēta ir nedaudz par tuvu mūsu kuģim, un, ka mēs turpinam lidot?

[Seila]

-Un kāds esot apturējis kuģi tā, ka viņš esot pilnīgi apstājies.
Signes balsī skanēja tīrākais sarkasma, kad viņa beidzot iznāca no pārējo mugurām un palūkojās uz parējiem. Nu ko tā arī stāvēsiet vai arī mēģināsiet beidzot tomēr apturēt kuģi?- Viņa nopietni noprasīja pamesdama skatienu uz Bagiru un Liru.
-Varējāt jau nu viņu papieskatīt.
Tā bija Vika kura nenoturējās nepacentusies kādam šajā naktī ieknābt.
-Varētu būt, ka kuģis ir bijis par daudz pietuvojies planētai un tagad tās pievilkšanas spēks iedarbojas uz kuģi un, ja man par to ir taisnība, tādā gadījumā baidos, ka mēs nespēsim kuģi apturēt.
Lira diezgan skumji atbildēja apsēzdamās pie vadības pults.
-Vai varu palīdzēt.
-Jā vari!!! Pazūdi kaut kur!!!
Bagira uzbļāva Alvim ieņemdama savu vietu pie vadības pults.
-Lira! Mūsu koordinātes.
-Piecpadsmitais kvadrants.
-Kas par planētu?
-Viss ticamākais, ka Saldāna.
-Velns. Tā tikai mums trūka.
-Kas par vainu?
-Alonso tu vari pārņemt bremžu vadību?
-Protams, bez problēmām.
-Tad ķeries klāt...
Bagira uzmeta zibenīgu skatienu vīrietim un viņas acīs dega apņēmības pilnas uguntiņas. Alonso ātri ieņēma vietu vienā no krēsliem un sāka dot pavēles. Viņš vairs neatgādināja to mierīgo un jauko vīrieti. Tagad viņš bija nopietns un vadīt prasmīgs cilvēks.
-Kas notiek?
Vika klusu nočukstēja palūkodamās uz blakus stāvošo Janoso.
-Nu kā, lai tev paskaidro. Mēs krītam. Un es pat nezinu, ko, lai pasaka tev uz atvadām,bet, ja vēlies zināt, ja mēs nokritīsim uz šīs planētas unpat, ja izdzīvosim kritiena laikā, iespēju tikt no turienes prom mums būs minimāli.
-Vai tad nav iespējams atremontēt kuģi un pacelties gaisā?
-Jā kārli, ir, bet tam kā minimums būs nepieciešama nedēļa un šīs nedēļas mums nebūs.
Janoso skumji pasmaidīja un tajā brīdī kuģis noraustījās.
-Mēs ieejam atmosfērā!
Liras balss bija gandrīz nedzirdama.
-Turieties....!!!!



Turpinājums sekos...

[Seila]

***
Kādu laiku apkārt valdīja pilnīgākais klusums. Visas gaismas bija izslēgušās un nebija dzirdams ne mazākais troksnītis. Viņš pamēģināja pakustēties. Šķiet, ka nekas nebija lauzts, kaut, gan nekad neko nevarēja skaidri zināt. Pāris sekundes viņš apsvēra domu pamēģināt piecelties. Pēc tam, kad doma bija apsvērta viņš tā arī izdarīja. Izrādījās, ka piecelties nebija nemaz tik grūti. "kas notika? Galva plīst pušu. Nevajadzēja to šņabi dzert. Un kur pie velna visi ir palikuši" Uz mirklīti Mareka galvā iezagās doma par to, ka visi pārējie varētu būt aizgājuši bojā un, ka tagad viņš ir pilnīgi viens, bet tajā brīī blakus kaut kas sakustējās un ievaidējās.
- Pie velna. Vai gaismas kuģiem ir bremzes?
-Vika...!!!
Mareks jutās priecīgs izdzirdot pat šīs meitenes balsi.
-Marek? Tas esi tu?-
Meitenes balsī ieskanējās neticība. Viņa bija gaidījusi atbildam jeb kuru, bet ne jau nu šo iedomīgo un neciešamo kadru, kurš viņai sagādāja tikai sirdssāpes.
-Nu es...starp citu tu nezini kur šeit ir gaismas slēdzis?
-Pēc brīža vajadzētu ieslēgties rezerves ģenerātoram. Vismaz tā man ieminējās Bagira.
-Alvi?
-Es, jā es.
-Tu dzīvs?
-Es jā...Un no jums neviens nav ievainots?
-Vika?
-Nē. Un tu Mareks...???
-Arī it kā nē.
Pie šiem Mareka vārdiem kuģa iekšienē pēkšņi kaut, kas sāka rūkt un pēc brītiņa vadības telpā iedegās uguns. Tā gan bija diezgan vāja un blāva tomēr labāka nekā nekas. Tagad mūsu varoņi varēja viens ptru aplūkot daudz skaidrāk. Patiesību sakot viņi nemaz tik tālu neatradās viens no otra. Alvim uz kājas bija uzgāzies kāds metāla stienis, kura dēļ puisis gulēja piespiests pie zemes. Mareks jau stāvēja piecēlies kājās, bet Viktorija mierīgi sēdējā uz grīdas.
Pirmais atjēdzās Alvis.
-Kur ir visi pārējie? Kāds no jums ir redzējis pārējos?

[Seila]

-Kad kuģis nokrita mēs visi bijām šeit kopā.
-Tādā gadījumā viņiem ir jābūt kaut kur te pat.
Alvis pilnīgā nopietnībā atbildēja cenzdamies piecelties kājās. Pamanījusi, ka stienis viņam traucē piecelties Vika strauji pieleca kājās un piesteigusies pie Alvja pacēla metāla gabalu.
-Celies es pieturēšu.
-Paldies...
Alvis izrausās no stieņa apakšas un piecelās kājās...
-Atļaujiet ziņot, atļaujiet ziņot, Atļaujiet ziņot....
Pēkšņi visu vadības telpu pāršķēla diezgan čerkstoša balss kura pieņēmās spēkā.
-Ziņot atļauju!
Marekam prātā neienāca neviena cita ideja kā apstiprināt lūgumu, kuru izteica noslēpumainā balss...
-Ziņoju. Kuģa tehniskais stāvoklis ir apmierinošs pēc četrām stundām kuģis būs pieteiekami labā stāvoklī, lai varētu pacelties gaisā.
-Paldies- Šoreiz jau attapās Alvis. -Turpiniet labošanas darbus...
-Kas tas bija?
-Kuģa mehāniskais personāls, jeb vienkārši sakot roboti.
Alvis viegli pasmaidīja, bet viņa sejā vienalga bija palikusi smaga saspringuma maska, kura tā arī negrasījās noiet.
-Tas nozīmē, ka mums ir aptuveni četras stundas, lai atrastu, kur ir pazuduši visi pārējie.
Vika momentāli aprēķināja notiekošo un jautājoši palūkojās uz draugiem.
-Ja viņu nav uz kuģa, tad viņi ir ārpus kuģa.
-Marek, tavai loģikai nekas nespēj stāties pretī.
Meitene vēl ar vien nebija aizmirsusi savu aizvainojumu un, kaut gan šī kuģa avārija viņus bija satuvinājusi negrasījās palikt parādā atbildi.
-Ja viņi ir kaut kur ārā tad mums viņi vienalga ir jāuzmeklē.
-Tu esi aizmirsis ko mums teica? Uz šīs planētas nav iespējams izdzīvot.
-Kuģa sensori, gan uzrāda kaut ko citu. Tie uzrāda, ka viss ir kārtībā. Atmosfēras spiediens tāds pats kā uz zemes. Skābeklis ir. Tam gan neliels metāla piemaisījums, bet cilvēka dzīvību tas neapdraud.
Alvis domīgi palūkojās sensoros.
-Nezinu kā jūs, bet es savus draugus tur nepametīšu.
-Drīzāk tev bail pazaudēt to ēkrto citplanētieti, kurš tā mīlinājās gar tevi!
-Un pat ja tā kāda tev daļa?
Vikas acīs sariesās asaras un viņa izskrēja no vadības telpas.
-Tevī nekad nav bijis ne mazākā takta.
-Ak aizveries, tu labi zini, ka es saku ko domāju.
-Tu pats viņuatšuvi, bet tagad vēl tēlo greizsirdīgu idiotu.
-Vai tas būtu greizsirdīgi idiotiski, ja es tagad neļautu viņai vienai doties ārā?
-Nē tas būtu tikai cilvēciski. Un vai zini marek? Man ir tāda sajūta it kā es jau te kādreiz būtu bijis...

[Seila]

3. Nodaļa
Saldāna

Viktorija nedomādama par savu drošību un pat neuzvilkusi skafandru, dusmīgi izgāja ārā no kuģa. Visi ko viņai izdevās satikt izbijušies pamuka malā, uzreiz kā ieraudzīja meitenes dusmīgo izskatu.
Pametusi kuģi viņa nedaudz apjukusi apstājās tur pat pie galvenās ieejas. Planētu nevarēja nosaukt par ļoti lielu. Patiesībā tā varēja diametrā būt kādas trīs reizes mazāka par zemi. Toties viņai bija veselas divas saules, kuras spīdēja viena otrai pretī, abās planētas pusēs. Tomēr, lai cik tas dīvaini nebūtu karstumu tās nekādu lielo neizstaroja.
-Tātad ir kādas idejas kur mums viņus meklēt?
-Ne mazākās. Pat, ja šī planēta ir trīs reizes mazāka par zemi mēs vienalga nevaram būt droši, ka spēsim to pārmeklēt astoņu stundu laikā.
-Vik, nomierinies. Viņi nevar būt aizklīduši nekur tālu. Galu galā mēs nokritām pavisam nesen.
-Alvim taisnība mums jāsadalās. Vik, tu varētu iet pa labi, Alvis pa kreisi, bet es taisni.
-Eu, kāpēc tu taisni? Varbūt, ka taisni iet gribu es.
-Nestrīdies sieviete!
-Tu, tu, tu...
-Nu ko es?...
-Tu nelietīgais, bezsirdīgais, pretīgais, garmatainais pērtiķis!
-Viktorija!
-Ko Viktorija? Kā kaut, kas nepatīk tā Viktorija!!!
-Labi, labi nomierinies. Tu vari iet taisni, bet es iešu pa labi. Tikai nepsiho.
Mareks nokliedzās tā lai pārkliegtu meiteni un nospļāvies devās uz labo pusi. Alvis uzmetis Vikai nicinošu un dusmīgu skatienu nopūtās.
-Viņš gribēja tikai kā labāk.
-Bet sanāca kā vienmēr!
-Tu pati sāki trakot!
-Un tu domā, ka man baigi patīk, kad izlemj manā vietā.
-Ja tu neļausi Marekam dažreiz izlemt savā vietā tad es tev varu paskaidrot, ka viņš nekad nebūs tavs kamēr uz katru viņa vārdu tu nereaģēsi tā kā tagad...
-Un kā tad pēc tavām domām es reaģēju?
-Kā muļķe...
-Ko?
-Padomā par to.
Alvis vairāk neteicis neviena vārda pagriezās pa kreisi un devās uz priekšu, kaut ko savā nodabā svilpodams un pat neatskatīdamanies uz meiteni kura palika stāvam pilnīgi viena. "Nu un nevajag ar " Viņa spītīgi nodomāja sākdama soļot uz priekšu.

[Seila]

***
Mareks gaja uz priekšu nelūkodamies apkārt un pie sevis nikni prātoja par to cik gan Viktorija mēdz būt neciešama. "Nu ko viņai no manis vajag? Ir pagājuši divi gadi kopš tās nelaimīgās nakts, kad mēs netīšām pārgulējām, bet vienalga viņa neliekas mierā? Viņa ko nevar saprats, ka ar savu nolādēto uzbāzību viņa visu padara tikai sliktāku un tajos brīžos, kad es vēlos izdarīt ko labu, lai meš visu laiku nestrīdētos viņa visu pārprot un domā, ka man viņa patīk. Tās meitenes ir nesaprotamas. Vienai pietiek uzsmaidīt, lai viņa būtu pie tavām kājām, bet citai nevari ne ar dārgām dāvanām, ne mīlestību tikt klāt. Nē nu Vika nav neglīta. Viņa patīk daudziem vīriešiem. Man viņa arī patīk, bet viņas rakturs ir tik neciešams, un vēl tas nelaimīgais citplanētietis pa vidam ielīdis. Diez ko viņa atkal ir sadomājusi, lai dabūtu mūs kopā? "
-Marek?
Viņš apstājās un palūkojās uz atpakaļu. Tur stāvēja Antra, bet viņa bija kaut kāda savāda. Tik savādu viņš šo meiteni, kura viņam patiešām patika nekad nebija redzējis.
-Antra. Kur jūs pazudāt? Mēs ļoti satraucāmies. Kur ir pārējie? Pēc astoņām stundām mēs varēsim doties prom. Kur ir pārējie?
Jautājumi no jaunā cilvēka bira kā no pārpilnības raga un viņš neaizmirsa arī par to, ka viņiem ir jādodas prom. Toties pati Antra, kura stāvēja mierīgi un lūkojās jaunajam cilvēkam acīs pamāja viņam ar roku un bilda:
-Seko man.
-Sekot tev? Un tur būs pārējie?
Mareks sajuta kā pār muguru pārskrien sīkas skudriņas. Tomēr viņš pienāca klāt meitenei cenzdamies neieskatīties viņai acīs, kuras pēkšņi šķita esam ledaini aukstas un bez nevienas dzīvības dzirkstelītes.
-Būs.
-Labi ved.
Mareks pakļāvās meitenes teiktajam vēl jo projām nelukodamies viņai acīs. Un viņi turpināja ceļu uz to pašu pusi kur pirms tam bija devies Mareks.
-Vai tu esi kādreiz redzējis kaut ko tik pat skaistu kā šī planēta? Ēs negribu doties nekur prom.
Mareks izbrīnīti palūkojās uz Antru un apskatījās apkārt. Tuksnešainajā planētiņā bija tikai pāris krūmiņi un daži apkaltuši koki.
-Ko tu esi saskatījusi šajā tuksnesī?
-Neuzdrīksties to saukt par tuksnesi. Palūkojies turp. Tur zemē krīt ūdens lāses no dzidra ūdens krituma, bet tur zaļo zaļu palmu birze, bet tur- tur man māj mana mamma.
Mareks apstājās un uzmanīgi palūkojās uz Antru. Klāt pie viņas dīvainā acu skatiena bija pievienojies vēl mironisks bālums un vēl kaut kas tāds, kas Marekam lika pirmajā brīdī dziļi ievilkt elpu un palūkotis vēl reiz. Antra bija sākusi kļūt caurspīdīga pie tam ar kaut kādu dzeltenīgi zaļganu spīdumu.
-Antra? Kas noticis?
Mareks pakāpās soli nost no meitenes un palika tā arī stāvam skatoties uz šo būtni, kura pēkšņi ar vien mazāk sāka atgādināt viņam pazīstamo meiteni.
-Marek. Paliec ar mums. Tu būsi laimīgs. Viss būs kārtībā.
Viņa palūkojās uz puisi ar kaut kādu dīvainu smaidu un pēkšņi sāka izstarot no sevis spēcīgu zeltainu gaismu.
-Tu neesi Antra? Ko tu ar viņu esi izdarījusi? Kur viņa ir? Kur ir pārējie?
Mareks sāka kāpties atpakaļ katru soli cenzdamies vis pirms pārbaudīt, lai nenokristu zemē.
-Bet dārgais tu vienmēr mani esi gribējis. Vai patiešām tu vēlies atgriezties tur kur tev uz nerviem kritīs tā stulbā meitenīte, kura tev nedod ceļu dzīvē? Paliec ar mani un mēs būsim kopā vienmēr...
Viņa tuvojās puisim it kā slīdot pa zemi un pēkšņi cauri Mareka domām izšāvās ideja, ka tā nemaz nav Antra un, ka viņi nemaz nebija pārmeklējuši kuģi pirms doties meklēt pārējos. Tas tak bija tik pašsaprotami, ka viņi visi bija bijuši uz komandtiltiņa, bet pārējie tak varēja būt atjēgušies un atrasties kādā no kajītēm. '
-Nē, nē, nē...es negrasos sapūt uz šīs nolādētās planētas.
Mareks pagriezās un metās bēgt.
"Vajag brīdināt pārējos. iespējams, ka viņus mēģinās ietekmēt tā pat. Bet, ja nu tā bija Antra? Ko tad? Tad mēs atgriezīsmies kopā, iestiepsim viņu kuģī un piesiesim, lai neaizbēg kamēr meklēsim pārējos."
Tagad mareks zināja, ka no šīs planētas draud briesmas un, ka Bagiras uztraukums nemaz nebija bijis uzspēlēts...

[Seila]

***
Pa to laiku. Alvis, kurš devās pa kreisi nogājis kādus divus vai trīs kilometrus apsēdās zemē un atstutēja galvu ar rokām. Domu galvā bijavairāk nekā vajadzēja un tas jauno cilvēku sāka ne pa jokam satraukt, jo vēl pavisam nesen viņam bija pilnībā uz visu nospļauties. Viņš zināja, ka Marekam patīk Antra, bet Kārlim patīk jeb kuri brunči. Tieši tā pat viņš labi zināja, ka Viktorija jau vairākus gadus ir līdz ausīm saķērusies vienā no saviem tuvākajiem draugiem Marekā, un tieši tas bija vainojam pie sapostītās draudzības. Tomēr pēdējās laikā viņš bija sācis pamanīt pārmaiņas abu uzvedībā: "Gribētos cerēt, ka viņi abi beidzot ir nākuši pie prāta un pratīs apslāpēt savas emocijas." Alvis nodomāja palūkodamies uz apkārtni. "Zeme ir tuksnešaina un skumja. Interesanti vai te uz viņas vispār kādreiz ir bijusi dzīvība? Izskatās, ka tā varētu būt, bet tad man patiešām gribētos noskaidrot, kas, gan te ir dzīvojuši." Tajā brīdī Alvim pie pašas auss atskanēja kluss knikšķis...
-Kas pie velna....
Viņš pacēla skatienu uz augšu un apstulba. Viņa priekšā stāvēja Kārlis, Bagira un Lira. Visi viņi turēja rokās pielādētus un šaušanai sagatavotus revolverus. Alvim pietika uzmest vienu skatienu Kārļa acīm, lai saprastu, ka tas nav nekāds joks un, ka kaut kas notiek.
-Mēs nevaram pieļaut, ka notiek tāda pati kļūda kādu pieļāva viņa. Puika ir aizmucis. Šim ir jānonāk svētnīcā obligāti.
Liras balss šajā klusumā skanēja diezgan spocīgi un šķita esam kā no citas pasaules.
-Ko tas nozīmē. Par ko iet runa?
Alvis negribēdams sajuta kā sāk panikot. Viņa acis lēni slīdēja pār visiem pazīstamajiem cilvēkiem, kuru sejās pašlaik varēja redzēt tikai un vienīgi ledainu aukstumu, kurš mijās ar kaut kādu minimālu siltuma izteiksmi, bet nevarēja saprast kas tā ir karsta uguns, kura silda, vai liesmas kuras var ik vienā brīdī aprūt neatstājot pāri vairs pilnīgi neko.
Ieroči visi vienlaicīgi kā pēc komandas pavērsās pret Alvja galvu.
-Piecelies un seko.
Kārļa balss skanēja apņēmīgu un tajā brīdī, kad Alvis piecēlās kājās- viņa labākais draugs (Labākais draugs? Ar pistoli aiz muguras? Nu labi, lai būtu tā.) nostājās aiz muguras trpinādams tēmēt jaunajam cilvēkam galvā. "Nu viss. Esmu iekritis. Un, kas pie velna vispār notiek? Ja tas ir joks, tad tas ir ļoti stulbs joks, bet, ja tas tā nav tad interesanti ko viņi no manis grib?"
Procesija nu devās uz to pusi uz kuru bija devusies Viktorija tikai trīs kilometru attālumā no tās. Pēc kādiem diviem kilometriem, ne pārāk priecīgās pārdomās pavadījis, Alvis ieraudzīja kalnus, kuri viņu pamatīgi izbrīnīja ar saviem izmēriem un to, ka to galotnes iestiepās debesīs.

[Seila]

***
Viktorija vienīgā izvēlējusies iet taisni, savu izvēli ne uz mirkli nebija nožēlojusi. Domāt ne par ko negribējās un no zemes paņemtais līdzi kokteilis patīkami sildīja asinis dzīslās pēc iepriekšējā naktī notikušā dzerstiņa kopā ar Alonso un Janoso. Nevarēja teikt, ka Marekam nebūtu bijusi taisnība. Meitenei patiešām simpatizēja abi citplanētieši, kuri viņasprāt bija daudz galantāki un patīkamāki nekā zemes vīrieši. Un patiesi, kurš, gan spētu nosodīt meiteni, kuru vēl tikai pirms divdesmit četrām stundām izvaroja viņas personīgie klases biedri. Iesūdzēt viņus tiesā? Vērsties policijā? Viņa būtu varējusi to izdarīt tomēr vienmēr labi atcerējās Artūra draudus, ka, ja viņa kaut ko iesāks tad varēs atvadīties no saviem draugiem. Pār Vikas vaigu pārritēja liela asaras lāse.
"Neviens nekad nenoticēs, ka Artūrs melo un visi novērstos no manis, bet es to nekad nepārdzīvotu. Mani draugi priekš manis ir viss kā dēļ vispār ir vērts dzīvot un tāpēc es labāk izvēlos šo negodu nekā pazaudēt sev tuvus cilvēkus. Pie velna par ko es te tagad domāju. Kas tā par nolādētu sevis žēlošanu. Galu galā es pat gribot neko nevaru šeit izdarīt, kaut vai viena iemesla dēļ. Es esmu uz citas planētas. Man nav vairs nekāda sakara ar zemi un to, kas notiek uz tās. Tā un ko es te tagad mēģinu apkrāpt? Sevi tak nepiemānīsi. Muļķe es esmu bijusi un muļķe arī palikšu. Iemīlējusies un stulba."
Njā domas par sevi meitenei nebija nekādas priecīgās, vai pārāk laimīgās. Savā dzīvē viņa bija sastapusi daudz netaisnības ar kuru bija gribējusi cīnīties, bet spēciņi izrādījās par vājiem un vienmēr viņa pati bija nokļuvusi vainīgās lomā. Tagad viss bija izrādījies savādāk nekā citām reizēm. Pasaka par tālām pasaulēm un citiem radījumiem, kas ir savādāki nekā cilvēki un apzīvo citas planētas, nu vairs nebija apsaka, bet sāka pārvēsties par dīvainu īstenību, kura biedēja un vilka pie sevis.
- Vika!!!
sauciens atskanēja tieši meitenei pie pašas auss un lika apstāties strauji pagriežoties uz atpakaļu.
-Alonso. Tu mani pārbiedēji līdz nāvei. Tu tak zini, ka cilvēkiem nedrīkst tā vienkārši piezagties no mugurpuses. Tas var beigties diezgan traumatiski ne tikai priekš tā kuram piezagās, bet arī tam kurš piezogas.
Meitene pasmaidīja būdama priecīga satikt šeit kaut vienu pazīstamu no tiem kurus meklēja.
-Pastaigāsimies?
Alonso jautājums meiteni uz brītiņu izsita no sliedēm, bet tikai uz īsu brītiņu.
-Jā protams. Labprāt pastaigāšos kopā ar tevi pa šo brīnišķīgo planētu.
-Tev tā patiešām patīk?
Vīrietis izklausījās izbrīnīts un tajā pašā laikā pat nedaudz laimīgs, jeb priecīgs. Saņēmis Viktoriju aiz rokas viņš lēnām sāka soļot uz priekšu, kur tālumā jau pacēlās kalnu galotnes.

***
Nekad dzīvē Mareks nebija tik ātri skrējis. šeit kaut kas notika un tam bija jādara gals pēc iespējas ātrāk. "Vika viņa tik viegli uzticās cilvēkiem. Nedrīkst pieļaut, ka viņu padara par tik pat aukstu un nejūtīgu būtni kāda ir kļuvusi Antra. Tas nedrīkst notikt." Viņš pielika vēl soli dzīdamies pakaļ meitenei un bēgdams no citas» Viņš zināja, ka ja skriet šķērsām, tad iespēja panākt Viktoriju dubultojās. Un lūk tālumā viņš ieraudzīja meitenes tumšo stāvu kuram blakus gāja vēl viens. "Kaut nu nebūtu par vēlu." Viņš savās domās lūdzās un cerēja, ka visu vēl var vērst par labu.

Turpinājums sekos

[Seila]

Vēl solis un vēl viens solis. Viņam sāka trūkt elpas, bet abas figūras priekšā pa to laiku attālinājās ar vien tālāk un tālāk. Mareks pamanīja pie debesīm iezīmējušās kalnu virsotnes un viņam pēkšņi kļuva baisi.
-VIKTORIJ!!!!
Kliedziens bija skaļš un kalnos kā par brīnumu parādījās atbalss tādēļ Vikai nebija ne mazāko problēmu sadzirdēt, izmisuma pilno saucienu. Meitene apstājās un, kaut, gan Alonso turpināja viņu vilkt uz priekšu, nekustējās ne soli.
-Pagaidi. Tas ir Mareks. Kaut, kas ir noticis. Mums viņš jāpagaida.
-Mums nav laika gaidīt, viss iet uz priekšu. Laiks nepiedodami tuvojas.
-Al,- Vika ieskatījās vīrietim acīs un pēkšņi nobijās. Tajās vairs nebija ne kripatiņas siltuma, kuru šīs acis parasti mēdza izstarot. -Al, kas pie visiem svētajiem noticis?
Vīrietis beidzot apstājās un uz vienu sekundi ielūkojās meitenei acīs. Šķita, ka viņš cīnās pats ar sevi, vai kaut kādiem sev vien zināmiem dēmoniem, kuri neliek mieru un liek darīt to ko vīrietim nemaz negribas. Tomēr jau pēc sekundes šī cīņa bija galā. Viņš pietuvojās meitenei un pacēlis no zemes uzmeta viktoriju sev uz pleca kā tādu kartupeļu maisu (Ja vien viņš zinātu, kas īsti ir kartupeļu maiss)
-Laid mani zemē! Tu ````iskais citplanētiešu lops! Tūlīt pat mani noliec kur paņēmi!!!
Vika nemaz negrasījās mierīgi gaidīt kamēr viņu aiznesīs kaut kur kurp viņa pati nemaz nevēlas nokļūt. Un tā kā kauties viņai bija gadījies diezgan bieži tad arī šoreiz meitene negrasījās padoties. Viņa koda,spiedza, skrāpējās un pie viena neaizmirsa pasaukt Mareku...
-Mareeeeeekkkk!!!! Te!!!!
Šādos brīžos mēs parasti aizmirsat visas nesaskaņas, kas pastāv avā starpā un esam gatavi ziedot cilvēka dēļ visu, kas vien mums ir, tai skaitā arī paši sevi. Šajā brīdī jaunais cilvēks nedomāja ko dara. Soļi paši no sevis kļuva ātrāki. "Ja tas ````, kaut ko izdarīs Vikai, viņš atrausies no manis personīgi. Es zināju, ka tiem citplanētiešiem uzticēties nedrīkst. Ko viņš atļāvās tik smuku meiteni, tik nevērīgi uzmest uz pleca? Viņš samaksās par to. Lai neiedomājas, ka varēs izvairīties no manas atriebības, ja kaut matiņš nokritīs no Vikas galvas." Pa to laiku viņam bija izdevies pietuvoties Citplanētieša stāvam kurš svilpodams kādu jautru amerikāņu dziesmiņu gāja uz priekšu un nesa meiteni.
-Laid viņu vaļā!
Mareks negrasījās atkārtot. Vēl viens rāviens un viņi visi trīs novēlās zemē. Vikai tajā brīdī kaut kādā veidā izdevās iegāzt Alonso pa galvu ar savu kokteilīša pudeli, kuru viņa būdama kārtīga meitene bija gribējusi izmest vēlāk uz kuģa. Tāpēc problēmu ar kautiņu viņiem nekādu nebija.
-Vika, man vajag tavas kleitas jostu.
-Ko manas izlaiduma kleitas jostu? Tu prātā esi sajucis?
-Man vajag kaut ko ar ko viņu sasiet.
-Paņem savu silksnu.
-Labi es paņemšu siksnu, bet tu iedosi jostu.
-Kāpēc man tev dot jostu, ja tev būs siksna?
-Skaidroju priekš sevišķi nesaprotošiem. Viņam jāsasien, gan kājas, gan rokas.
Mareks nespēja saprast kur viņam radās pacietība visu skaidrot meitenei, bet šķita, ka Vika nav nemaz tik liela muļķe kā dažreiz izlikās, jo jau bija atraisījusi jostiņu un kautrīgi pasniedza Marekam.
-Varbūt kleitu arī?
Viņas jautājums bija drīzāk sarkastisks, tomēr meitene pati kārtējo reizi saprata, ka sarkst par šo teikumu. Mareka acis satikās ar meitenes acīm. Mareks novērsās.
-Ne tagad, bet noteikti vēlāk.
Viņa pasmaidīja, šķiet, ka viena maza uzvara bija panākta,kaut gan dīvainā situācijā.