Dabas noziegums, vecs vecs... Options

[zeloco]

Kāds vēl mani atceras? I'm not dead *noslēpjas*
Brīdinu, šis ir ap 3 gadiem vecs.. stāsts? nu, vismaz tā sākums... Man ir minimāla nojausma ko es domāju tur rakstīt turpinājumā, bet tas netiks pabeigts (bez tam līdzīga doma ir vienam citam darbam progresā (drīzāk an regresā, but that's not important)) ... Lieku tīri citu lasīšanas priekam, bez tam, kas čekoju, kas tas ir, domāju, ka pati es nevarētu būt uzrakstījusi... Call me arrogant, bet šķiet šis ir pats labākais stāstu ievads kādu jebkad esmu uzrakstījusi.

Warning! Includes slight teenage angst!

Enjoy!




Slīdot pa kalnainajām, bet perfekti gludajām ieliņām, nevērīgi pētīju mazās savrupmājas to krastos. Vispārēja izrādīšanās. Ideāli zaļie mauriņi, perfektas formas. Sākotnējā sajūsma pārauga vieglā nicinājumā. Nožēlojamie cilvēki. Cenšas apslēpt un aizpildīt tukšumus sevī ar šo greznumlietu palīdzību. Pašam nepamanot, skatiens bija pavēries uz tālāk esošajiem kalniem. Kādu spēku tie izstaroja! Kādu godbijību! Galva pati no sevis noliecās to varenuma un skaistuma priekšā. Perfekti zaļš... Muļķības! Tas neizteica pat mazu daļiņu no tā, ko redzēju! Krāsu daudzveidība bija pasakaina.

Acis nolaidās, lai redzētu, kur speru soļus. Ieraudzīju pāris cilvēkus. Iesmejos. Kas mēs esam? Kas mums devis šo skaistumu? Vai tas kādam ko nodarījis? Noziedzies? Varbūt kādam vienkārši skauda... Kas varētu būt tik ļauns un neapdomīgs, ka atstātu šo paradīzi mums, lai iznīcinātu?

Sajutos kā termīts senlaicīga koka priekšmeta priekšā. Bija redzamas kalna rētas. Dažviet bija atkailinātas plikās klintis. Tās zaigoja saulrieta gaismā. Šie kalni slējās kā milzīgas pilis. Gribējās pacelties spārnos un mesties zaļganzilajā okeānā, kas stāvēja perpendikulāri debesīm. Tad es atcerējos, ka skujkokos nebūtu patīkami peldēties.

Nemaz nepamanīju, ka biju atpalicis no grupas. Biju apstājies un mēmi vēroju gulošos milžus. Man pretī vērās maza taciņa. Tā mani sauca. Pavēros uz pusi, kur no mana redzesloka pazuda pēdējie biedri. Ilgi nedomājis, skriešus metos uz kalnu pusi. Taciņa drīz vien pagriezās, bet es to pamanīju tikai tad, kad man sejā skrāpējās sažuvušie ciprešu apakšējie zari. Tiem izspraucies cauri sajutos pilnīgi brīvs. Likās, ka tā bija vienīgā robeža.

Palūkojos augšup uz vareno veidojumu, kas tagad izskatījās kā milzīga siena. Priekšā it kā pavērās vārti un aicināja milzīgajā celtnē. It kā daudzi meža gari sauktu manu vārdu. Smadzenes atslēdzās, bet ķermenis klausīja dabai.

Atskārtu, ka man ir basas kājas, jo čiekuri dūrās kājās bez žēlastības. Mani gan tas īpaši neuztrauca. Pat mierināja... Zināju, ka vēl esmu dzīvs. Apsēdos uz kāda akmens. Daļa no tā bija auksta, daļa – silta, ņemot vērā, kur tam klāt tika saule. Vakara saule. Kalna ielejās dienas bija īsākas...

Visa meža krāsu gamma nomainījās uz ugunīgiem toņiem. Vienu brīdi pat pieķēru sevi pie domas, ka tas varētu aizdegties no skata vien.

Man priekšā kā logs bija pavērušās koku galotnes. Tālāk redzēju paceļamies putnus kā dūmus virs zeltainajām galotnēm. Kaut kas ir tos iztraucējis. Varēju saklausīt tikai attālas spārnu vēdas.

Piecēlos un turpināju savu dīvaino ceļojumu, kas čiekuru dēļ atgādināja neparastu svētceļojumu, bet manu prātu bija pārņēmis tas, kas mani šeit sauca. Tas likās kas gluži pārdabisks. Ar katru soli jutu, ka esmu tam aizvien tuvāk. Es nezināju, kas tas ir, bet tas kliedza, lai nāku. Drīz vairs nenoturējos un nu es skrēju, cik vien ātri spēju. Galamērķa pievilcība pieauga paraboliski. Tas bija aiz manas saprašanas vai spējas pretoties.

Kad biju sasniedzis savu spēku izsīkuma punktu, es nonācu kādā pļavā. Nezinu kā, bet zināju, ka man ir jābūt šeit. Galvā pulsēja asinis un tas mani darīja nedaudz dullu. Nelielās pļavas vidū, kas likās pretdabiski apaļa, bija kādas ēkas paliekas, kas nu jau bija aizaugušas tiktāl, ka bija tikko pamanāmas.

Bet vecais akmens, no kā bija darināta kādreizējā ēka, likās aizdomīgi pazīstams. Pašam nemanot es jau stāvēju pie drupām un glāstīju sienas paliekas. Pēdējā laikā šķita, ka es vairs nebiju tas, kas kontrolē savu ķermeni, bet gan mežs. Tas it kā stiepās pie drupām, bet, nespēdams tām pieskarties, izvēlējies kustīgu upuri, lai tad, viņā iemiesojies, spētu pieskarties šai svētajai vietai. Svētajai. Jā, tāda tā likās, kaut gan nekas par to neliecināja. Nebija ne krustu, ne eņģeļu. Tikai sūnu pārklātas drupas. Šai vietai piemita tas maģiskais plīvurs. Tu to it kā vari redzēt un sajust, bet tu nevari tam pieskarties. Kā dūmi...

Pēkšņi caur koku galotnēm redzēju, ka sākot no pretējā koka galotnēm, kalns pārklājas ar zilganu segu. Saulei priekšā virzījās milzīgs mākonis. Skats bija neatkārtojams! Sega pārklāja klanu pakāji un virzījās aizvien tuvāk. Tā lēnām, bet pamatīgi pārklāja pļavu, Pārgāja pāri manai galvai un turpināja savu ceļu līdz arī šī kalna galotne bija nosegta.

Veroties uz kalna augšieni, ievēroju, ka augstāk paveras kaila klints. Kā siena. Šķita , ka tā varēja būt pils siena. Kad es tā cītīgāk tajā vēros, tad tā tiešām izrādījās pils siena. Vai vismaz ēka, kas iebūvēta klintī.

Pametu skatu uz drupām un lēnā gaitā devos uz klints pusi. Es gan negribēju satikt cilvēkus, bet es silti cerēju, ka cilvēku tur nebūs. Pēc brīža jutu, ka vakara saule caur kokiem silda manu pakausi un skaustu. Zili melnā sega atkal tika noņemta.

Kāpjot augšā skatījos uz zemi. Tā šķita nedzīva. Pāris sažuvuši krūmiņi un zāles stiebri. Likās, ka koki uzsūca visu. Tie likās pārsteidzoši lieli un spēcīgi. Zemi bija pārklājusi pabieza skuju un čiekuru kārta. Kaut gan čiekuru te bija mazāk. Šķita, ka tie it kā noslīdējuši zemāk; meža posmā pirms pļavas.

Pēkšņi atdūros pret palielo klinti. Biju šokēts. Šeit tā izskatījās pavisam savādāk! Nebija ne logu, ne milzu akmens bluķu, no kā veidota pati siena. Viena vienīga viengabalaina klints. Tīrs akmens, nekas cits.

Sajutos dīvaini, jo tajā pārsimts metru lielajā distancē es skaidri redzēju no akmens ķieģeļiem veidotās logu arkas un koka slēģus, kas gan bija nomaskējušies – tādā pašā krāsā kā klints. Dīvaini... laikam tās bija mākoņu spēles, ko redzēju... pagriezos pret pusi, no kuras biju nācis. Redzēju kailo pļavu un drupas, kas izskatījās pēc dažiem izmētātiem akmeņiem. Jā, laikam tomēr ilūzija. Vēroju sauli, kas tieši tad aizslīdēja aiz pretējā kalna. Uz vienu brīdi likās, ka kalna silueta līnijā bija ierakstīta visa pasaules vēsture. Nepārspējami! Viss šis skaistums mani vienkārši aizrāva. Man trūka vārdu.

Šo kalnu dabiskums un... perfektus savā... dabiskumā bija... pārdabisks... Zinu, ka tas izklausās nesakarīgi, bet tiešām pietrūkst vārdu un valodu, lai izteiktu... neizsakāmo... Tas ir kaut kas tāds, ko katrs var tikai apjaust to uztverot ar visiem saviem maņu orgāniem... Nē! Tas sniedzas aiz maņu orgāniem! Tas sniedzas dziļi ēteriskajos līmeņos. Zemapziņā!

Savu jūtu un domu satraukts atspiedos pret klinti. Šis varenums mani burtiski gāza nost no kājām! Pēkšņi atskārtu, ka tas, pret ko biju atspiedies, nebija klints. Aši pagriezos un ieraudzīju koka durvis! Tādā pašā krāsā kā akmens logu arkas un to slēģi. Tātad tā tomēr nebija ilūzija! Paveros augšup – tur arī arkotie logi, kurus biju redzējis pirms tam. Neticēju savām acīm! Novērsos, paskatījos uz pļavu un tad atkal uz klinti. Viss bija vietā!

Nespēdams atturēties, protams, pavēru koka durvis. Tām nebija rokturis, tikai sarūsējušas eņģes, kas viegli iečīkstējās. Uzreiz sejā iesitās auksta dvesma. Vecuma dvesma. Kā jau kalna alās – iespējams trūdoši augi, kas slīkst kādā pazemes avotā.

Ilgi stāvēju pētot tumšo tuneli un domājot, ko iesākt. Nekāda veida gaismas man nebija. Bija tikai sārtās debesis, kas deva vārgu apgaismojumu. Ar acīm meklēju pēc kaut kā, ko varētu izmantot, lai atbalstītu durvis.

Man nebija bail, ka es tur varētu palikt, jo pat cieši aiztaisītas tās mani nespētu noturēt, jo dēļi bija diezgan šķībi un izskatījās viegli satrūdējuši. Es vienkārši domāju, ka tas ir vienīgais iespējamais gaismas avots šajā tumšajā, čūskas rīklei līdzīgajā alā.

This post has been edited by zeloco: Jul 1 2008, 00:52

[FuschichO]

Es pat izlasīju.

Radās vēlme izlaist dažus teikumus, pārskriet ar acīm vai kā savādāk un dīvainie nepoētiskie vārdi, kas mijās ar dabas slavināšanu dūrās smadzenēs, bet tagad tas skaitās stilīgi.

Patīkami, ka kāds domā par labām, skaistām un dziļām lietām. Gribētos turpinājumu, taču nedaudz kompaktāku vielas izklāsta ziņā. Nepavisam nav jāatsakās no mākslinieciskajiem izteiksmes līzekļiem, taču par liekvārdību neviens priecāties nespēj.

Viss, ko es nupat uzrakstīju, attiecināms uz manu literāro daiļradi az vell XD

[zeloco]

man laikam ir tieksme iet galējībās
Paldies

[Tenma]

vienkārši perfekti. man neliekas, ka kko vajadzētu nedz saīsināt, nedz izmainīt. ļoti skaistas dzīvas redzes ainavas, kas spēja spilgti atmodināt pat manu teju neesošo vizuālo iztēli

[FuschichO]

Varbūt manas negācijas skaidrojamas ar faktu, ka man nāca miegs... nez

[zeloco]

Tenma - paldies *bow*
FuschichO - jo labāk, kad cilvēks ir izbesīts (vai miegains), viņam viss riebjas un viss tiek bišķi pārspīlēts... Skaidrāk redzas citu kļūdas, jo labāk man, zināšu pie kā strādāt..