Tauriņa Valdzinājumā (bijušais Itkā), totally ignored eh? Options

[Karamele]

Tā smu es. Nu jā es. Katrīna...netaisos jums jau nu teikt savu uzvārdu! Tas na jums jāzin. jums ir jāzin tikai un vienīgi mans dzīvesstāsts kuru tūlīt arī jums iebarošu.

***

''Celies! Skuķi celies!''
Kalpone Alise man brēca virsū.
''Liec mani mierā...es gribu gulēt!''
Es iekliedzos un uzsitu ar dūri pa spilvenu.
''Ak tā tu man teiksi ko?''
Alise itin nepacietīgi un īgni noprasīja. Tad viņa paķēra mani aiz kājām un sāka vilkt laukā no gultas
''āāāā...ko tu dari! Trakā! Beidz!''
Es kliedzu cik spēka un tvēru pēc spilveniem un segām. Kad beidzot biju laukā no gultas man vēl vajadzēja uzvikt virsū drēbes. es biju spītīga un neatlaidīga nepārtreuklti censdamies uzvilkt zeķes galvā. Kad beidzot visi apģērba gabali bija izvietoti pilnīgi pareizi Es varēju doties lejā uz brokastīm. No zāles plūda gardas smaržas.
''Pankūkas!''
Es sajūsma iekliedzos snaikstīdamās gar brokastu zāles durvīm. Taču Alise mani aizvilka tālāk uz vannasistabu kur sāka pīt man matus un mazgāt seju.
''Liec mierā manus matus!''
Es sāku kliegt un spītēties pretim. Tad es atiezu savus baltos zous un draudīgi tos nošņakstināju.
''Neuzdrīksties tu mazais briesmonēn!''
Alise kleidza atsprāgdama nost no manis. es biju panākusi ko vēlējos un veikli izspruku no vannasistabas. Es pamanīju ka atslēgas caurumā atrodas atslēga...Kārdinājumu uzveikt bija neispējami. Ar vienu izmanīgu atslēgas klikšķi viss bija darīts un varēja dzirdēt arī Alises palīgā saucienus. Es klabinādama kurpītes nokāpu lejā un pie Halles spoguļa neviena nepamanīta sapinu matus 2 jaukās bizītēs.
''Katrīna saulīt!''
Mana pustrakā tante kas nevienu nepabrīdinot bija vakar atbraukusi cienos uz ļooooti ilgu laiku metās man virsū lai mani nospiestu ar savām resnajām miesām.
''Labdien Misis. misis. misis.....''
Es saminstinājos jo nevarēju atcerēties viņas grūto uzvārdu.
''Amēlijas tante!''
Es par mata tiesu izšmaucu no situācijas un ieņēmu savu iemīļoto krēslu un pastūmu uz savu pusi krietnu kaudzi ar pankūkām un tad veel liecos pāri mātes šķīvim lai dabūtu rokā ievārījumu. Tad salēju sev pilnu krūzi ar tēju un sagāzu tanī pusi cukurtrauka un tad eleganti un graciozi nobeidzo šo izrādi ar piena pieliešanu.
''Labu apetīti.''
Es nošļupstēju sabāzusi mutē kalnu ar pankūkām.
''Katrīna tu ēd kā cūka''
Mans tēvs noteica salti lūkodamies manās siltajās zilajās actiņās. Es norīstījos piecēlos no galda un atvainojos un aizskrēju uz savu istabu. es pāroinu matus un sāku spēlēties. bIja neizsakāmi garlaicīgi. Tad likās ka Alise beidzot tikusi laukā no vannasistabas un nāk manas istabas virzienā. Es norīstījos un paslēpos zem gultas.
''Lien laukā briesmonēn!!!''
Alise atspēra vaļā istabas durvis. es pieplaku pie grīdas lai gan putekļi man nejauki kņudināja degunu.
''Apčīīī...''
Es skaļi nošķaudījos un sapratu ka nu Alise mani atradīs viens un divi...
Alise paspēra savu melnajā kurpītē ieauto kāju un pēkšņi pieliecās lai paskatītos zem gultas. Viņas melnīgsnējā seja atplauka negantā smīnā un viņa aiz maniem gaišajiem lokainajiem matiem izvilka mani laukā no pagultes.
''Au! Es pateikšu mātei!''
Es iesaucos censdamās atbrīvoties no Alises tvēriena.
''Un es pateikšu tēvam...''
Alise ļaunā priekā man draudēja atplaukdama smaidā redzot kā es pamazām pārakmeņojos.
''Nē...nevajag! Es darīšu visu! Viņš mani ieslodzīs kapellā!''
Es brēcu vairs nepievērsdama uzmanību sāpēm kuras Alise radīja velkot mani aiz maniem gaišajiem matiem. Viņa nelikās nezinis tikai turpināja klusi draudēt ļeuni lūkojoties manā šausmu pilnajā sejiņā. Kad tikām līdz kāpnēm viņa uzstutēja mani kājās un turpināja stīvēt lejā pa kāpnēm. Es spirinājos un pat spēru lai tikai tiktu vaļā no Alises tvēriena. Manās acīs pamazām parādījās asras un drīz jau brēcu pilnā kaklā. Manā galvā valdīja viens juceklis un uzbūrās šausminošas ainas no pagājušās sodīšanas reizes - Es sēžu viena pati un raudu kapellā...Eju pa sārto kāpņu celiņu...atveru smagnējās melnās durvis...
Iegaudojos vēl skaļāk lai mani sadzirdētu māte kas varbūt varētu mani hlābt no šī šausmīgā briesmoņa Alises un bargā tēva. Viņš noteikti lūkosies uz mani ar savām saltajām pelēkajām acīm manā sejā kamēr es kaukšu pa visu zāli. Tad aiz matiem aizvilks uz kapellu kur es tupēšu labākajā gadījumā kādas 10 stundas sastingusi no bailēm un aukstuma

Kā jumsīm patikās?

This post has been edited by Karamele: Jun 26 2006, 20:10

[Kazuki]

wow. skarbi. skarbi, bet interesanti. taada sajuuta ka buutu rakstiits par angliju 19. vai 20 gs.

[Karamele]

Ir jau ar!

[Aven]

Uhu, ljoti aizrauj! keep it comin' !

[Kazuki]

njaa, laikam esmu taa paarlasiijusies romaanus par anglju gjimeneem, ka speeshu angjus atshkjirt jebkur. ;D
taa jau ir diagnoze

[Karamele]

Here it is!

Bijām tikušas līdz kāpņu laukumiņam un es vairs nebrēcu...Kā par brīnumu tikai truli šļupstēju un blenzu zaļganajās tapetēs. Alise pasauca manu tēvu un tas atnāca lūkojoties uz mani kā jau biju paredzējusi.
''Ko tu iedomājies no sevis?''
Viņš caur zobiem saraukdams uzacis jautāja. Es pacēlu asaru pilnās acis un pašia par pārsteigumu izaicinoši izspļāvu
''Es no sevis iedomājos to ka es esmu labāk par tevi!''
Ne tikai man tas pārsteidza bet arī tēvu...Viņš ievilka lielu dziļu elpu un aizsmēķēja cigāru un tad jautāja tik nikni ka mani pat nošpļaudīja ar siekalām
''Un kā tu skuķi iedomājies ar ko tu esi labāka par mani! Nožēlojamais bērns!''
Trīcēju pie visām miesām. Tēva deniņos kaut kur pulsēja asinsvads un viņš sāka palikt ''krāsains'' no zila viņš pārtapa par ķiršu sarkanu un tad par laima zaļu...
''Man vismaz ir sirds...''
Jau ar dūšu papēžos un nospļaudītu seju es trīcot pie visām miesām, gaidot asinsstindzinošu atbildi.
''Man tāda arī bija...''
Viņš klusāk teica noraustoties ūsām,
''Taču tu to salauzi''
Tad viņš salīcis aizgāja un vēl atpakaļ neatskatījies nobļāvās
''Alise! Laid skuķi vaļā.''
Alise visai negribīgi taču palaida mai vaļā un tad sāka kāto augšup pa kāpnēm pētot zilumus uz kājām kurus es biju radījusi sperot un cīnoties. Es nevis skrēju prom bet gan paliku uz vietas un ar asarām acīs izskrēju laukā no villas. šīs asaras bija savādākas. Tās bija nožēlas asaras.

Vēlāk uzrakstīšu vēl.

[edg]

Piesaistiiji uzmaniibu no saakuma liidz beigaam. Respek!

[Aven]

VEEL VEEL VEEL!!!

[Tigra2]

Baigi labi. Tev lieliski sanāk. Interesanti.

[AmnE]

tieshaam interesanti... tik dereetu nedaudz garaak!

[Kaede]

Stāstiņs ir vnk riktīgi labs. Nezinu, ko lai īpaši vēl saka...

[Kazuki]

nu? kur tad turpinaajums?

[Tragedy]

vii, loti interesanti! apmeeram varu iedomaaties kas buus taalaak.... gaidu!

[Karamele]

Es noskrēju lejā pa nodeldētajiem, pelēcīgajiem un nedaudz saplaisājušajiem pakāpieniem un metos tālāk...Elsojot un drebot no aukstuma es apstājos pie lielā vecā dižozola kas mūsu zimtas dārzu rotāja jau gadiem ilgi. Es vairs nerdaudāju, nu vismaz manas acis, bet mana sirsniņa vai lūza aiz visa šī kauna un naida pašai pret sevi. No tās dienas viss kļuva savādāks. Dienas gāja un es nepacēlu acis no zemes. Visu laiku pavadīju dārzā kaut kur zem kāda koka vai bēniņos nolīdusi aiz skursteņa, kur atradās maza mana slēptuvīte. Neciešami gribējās bēgt un nekad neatgriezties...Mana māte nodomāja ka es esmu slima un sauca vienu ārstu pēc otra. Neviens nespēja neko līdzēt, jo es nemaz nebiju slima. Pienāca mana dzimšanas diena ne tā kurā man apritēja 9 gadi...bet gan 13 pamazām sāku atgūties. Taču vēlarvien ne arvienu nerunāju un blenzu zemē. Taču sāku vairāk rādīties cilvēkos. Kādu tikpat pelēku un vienmuļu dienu mana ''sirdsmīļotā'' Alise paziņoja ka rīt gaidāma lielā balle par godu mana tēva pabeigtajai grāmatai...
''Lai būtu...''
Es atbildēju un aizkātoju atpakaļ uz savu istabu. Laiks nestāvēja uz vietas un drīz pienāca balle...Alise mani ietērpa Maigi zilā tafta kleitā un sapina manus garos zeltainos matus vijīgā mezglā uz pakauša. Tas nu reiz nenācās viegli jo mati bija lokaini no sākuma līdz galam. Turklāt tie bija ļoti gari, līdz pat ceļgaliem. Es pacēlu savas dzidri zilās acis uz rokoko stila rāmī tērpto, kā man likās bezgaumīgo spoguli, lai ieraudzītu jaunu trīspadsmit gadīgu skaistu meiteni ar skumjām acīm. Es nolaidu skatienu un piecēlos. Alise uz mani palūkojās un ar rādītāj pirkstu asi pacēla manu zodu teikdama
''Tu esi skaista, Katrīn...turi galvu paceltu lai kādas bēdas tevi māktu.''
Es nopūtos un izskrēju no istabas. Nodimdinājos lejā pa kāpnēm kuras rotāja sārtais celinš ar vecajiem zelta izšuvumiem...Lejā piebrauca kariete un mans tēvs iesaucās
''Katrīn! Lejā uz karstām pēdām''
Es tūliņ izpildīju šo pavēli, taču galvu nolaidu lai nebūtu jāskatas tēvam acīs...

[Kazuki]

man jau patiik, tikai baigi maz uzraxtiic. :/