Stāsti, Te nu ir mani sakopujumi Options

[Kate]

Bija iestājies vēls rudens. Lapas caur vēja rokām tika trimdītas, rautas uz visām pusēm. Tās virpuļoja uz riņķi, te apstājās, te atkal griezās pa vējam. Un neviens tās neapturēja..
Tur, uz tā tālākā, dziļākajā parka stūrī, uz tā soliņa, sēdēju es – ar šalli un melno bereti, pusgarajos svārkos un saviem šņorzābakiem. Lai gan biju saģērbusies silti, man bija auksti. Iekšēji..
Tā nu man pie kājām krita entās rudenīgo nokrāsu lapas.
Mans vārds – Eiza..



(Iesākumama pamaz, toties tas ir labs veids, kā uzkurināt emocijas un gaidīt turpinājumu )

This post has been edited by Kate: Apr 3 2007, 13:30

[Cilveeks]

uztaisi veel ilustraaciju, tad buus vnk ideaali...

[Kate]

uztaisi veel ilustraaciju, tad buus vnk ideaali...

varbūt, bet slinkums, turklāt var arī neizdoties tāds, kādu esmu to iedomājusies

un talāk turpinu. (starp citu, esmu jau daudz tālāk XDD)

***

Šodien bija vēsāks.. Jā, varēja sajust rudeni – visburtiskākajā nozīmē. Vējš ik pa laikam izbrauca cauri maniem matiem. Parasti, dodamies no rīta tik agri, bija kaut pāris cilvēku. Šodien to nebija nemaz. Es sajutos tā, itkā es būtu vienīgā uz šīs pasaules. Un man gribējās paildzināt šo brīdi..
„Tikai esot viens, tu apjēdz, cik dzīve patiesībā ir rūgta. Kā ikdienā ikviens kaut kā „iekož”. „ atceros Zeka teikto..
Viņš neilgi pirms laika cieta cīņā.
Viņš bija vienīgais, kuram patiesi uzticējos un zināju, ka viņš vienmēr būs man blakus un atbalstīs.
Tovakar, es nevarēju viņu apturēt. Viņa acīs bija kaut kas neatpazīstams. Man palika bail, taču, ieraugot bailes manās acīs, viņš „sasala” un pretinieks iedūra dunci viņam vēderā. Un tad viņš saļima. „Lielais dūrējs” aizmuka ar savu otro sabiedroto, taču es saļimu uz ceļiem blakus Zekam. Es maigi pacēlu viņa galvu, atbalstīju pret sevi. Pār vaigiem izdedzinātajos asaru ceļos,asaras lija nepārtraukti. Es vienkārši negirbēju viņu zaudēt. Tik vienkārši..
Bet dzīvei patīk spēlēties, izlikt grūtības, lai mēs pieaugtu..
Bet vēl joprojām nevaru noticēt, ka jau pusgads pagājis.
Piedod..

[Cilveeks]

shitaa turpini un uzrakstiisi graamatu...

[Kate]

shitaa turpini un uzrakstiisi graamatu...

jā, protams, pēc gada
man pat negfribās postot turpinājumu pa ātru būs viss, lai gan jau 4ras nodaļas uz priekšu ir uzrakstītas

[Cilveeks]

shitaa turpini un uzrakstiisi graamatu...

jā, protams, pēc gada
man pat negfribās postot turpinājumu pa ātru būs viss, lai gan jau 4ras nodaļas uz priekšu ir uzrakstītas

neposto.... uzraksti un paardod kaa graamatu...

[Kate]

nē, vajag viedokli

un es turpinu, jau tagad.

***

Atveru acis un gaisma mani apžilbināja. Vakardien mācoties, laikam aizmigu.
Jā, dzīvoju viena, kojās. Pārsvarā ar nevienu nekontaktējos. Mācos un strādāju. Vakardien priekšniece mūs nostrādināja kā lopus. Šodien jau pienākusi sestdiena. Visi kojieši devās pie ģiemenēm, bet es.. Es kā rēgs pa garajiem gaiteņiem klīdīšu. Klusi, klusi..
Uztaisīju kafiju un jutos tik nogurusi, ka pat pēc kafijas, man nāca miegs. Tādēļ izlēmu nedaudz apgulties.
Sapnī, man likās, ka redzēju Zeku..
Atceros, kā toreiz, tajā tālajā vasarā mēs devāmies izbraukumā. Paķērām svarīgāko un stopējām. Aizstopējām līdz pat Polijai. Kaut kādai mazpilsētai, neatceros nosaukumu. Toties emocijas – neaprakstāmas. Jā, un poļi ir draudzīgi.
Man patika, ka mēs ar Zeku bijām kā draugi un abi sapratām, ka tā arī ir vislabāk. Savādāk jau laikam arī nemaz nevarēja.
Toties mūsu draudzība bija īpaša. Mēs mācējām saprasties tikai ar mīmikām, un arī domāšana mums bija līdzīga. Daži mūs pat dēvēja par māsu un brāli. Jā, mums bija pat vienāda acu un matu krāsa.
Daļēji, laikam, arī tādēļ man viņa pietrūkst. Liekas, man puse ir norauta. Viņš vienmēr bija blakus. Kad vēl dzīvoju savā ģimenē, es varēju ar asarām acīs skriet pie viņa. Viņš neko man nepārmeta. Un es viņam arī nē. Tikai viņam dzīvē bija vairāk paveicies.
Es ar savu māti ļoti bieži strīdējos. Viņai nekad nekas nepatika. Ne ko es daru, ko domāju. Viņa mani necienīja. Brīžiem pat viņa sevi nekontrolēja, līdz ar to, mani iekaustīja. Arīnaudas mums nekad nebija daudz.
Toties Zekam.. Zekam bija gan tēvs, gan māte. Mīloši. Gādīgi. Cienoši. Viņi pat lūdza viņam palikt mājās, nevis doties man līdzi – plašajā pasaulē. Turklāt viņa ģimenei nekad nekas nepietrūka. Bet viņš devās kopā ar mani. Un vecāki to pieņēma. Gluži kā kaut ko pašsaprotamu.
Un tas mums nemaz netraucēja. Draugi mēs jau bijām kopš ceturtās klases. Kā nekā bijām klases outsaideri. Nu tādus vismaz mūs redzēja citi bērni. Un kas par to ? Mums abiem bija labi..

[Kate]

***

Pamodos tikai nākošajā dienā. Šodien gribējāš iziet tautā, turklāt man šodien bija jāapmeklē mākslas skola.
Šodien spīdēja saule. Es atvēru lielās, smagnējās mākslas skolas durvis un devos iekšā. Tur jau sēdēja gados vecā dežurante. Vienmēr ar kopā sasietiem matiem un mirdzumu acīs, laimīgā. Apsveicinājos, un laikam pašai nemanot uzsmaidīju.
- Eiza! – viņa sauca nopakaļus.
Es apgriezos pret viņu.
- Tev ir jauks smaids, smaidi beižāk. – viņa pasmaidīja.
Nezinu kādēļ, bet es pasmaidīju vēl platāk. Jā, un smaids laikam nebija nozudis no sejas arī tad, kad ienācu klasē, jo visi tik dīvaini mani uzlūkoja. Es paliku nopietnāka.
Pēc pāris minūtem ieradās arī skolotāja. Smaidīga, cerīga, tāda kāda viņa ir vienmēr. Viņa izsauca visus un pārbaudīja vai visi ir uz vietas. Es palūkojos laukā pa logu. Tik skaists skats nebija redzēts sen jau., bet varbūt tikai šodien man gribējās redzēt ko skaistu..
Bērzs pretīlogam bija vientuļs, puskails un ar norkāsu. To rudenīgo.
Atceros sarunu ar Zeku.
- tev nepiestāv būt nopietnai. – viņs teica
- Kā ? – es biju izbrīnīta
- Jo, kad smaida, pasaule ir redzama daudz košāk – viņš pasmaidīja

- Eiza Keilāne! – skolotāja paceltā tonī teica.
Es attapos tikai tad, kad viņa jau stāvēja man blakus.
- Vai tad tevi tā vairs nesauc ? – viņa skatījās uz mani
- Nē, atvainojos. Šeit.. – es noliecu galvu. Jutos vainīga par to, ka nedaudz pakavējos atmiņās par Zeku.
- Pietiks sapņot! – un viņa turpināja saukt pārējos. Līdz brīdim, kad kaut kur starp beigām, cauri durvīm iebrāzās kāds. Es pacēlu galvu, un manas acis iepletās..
- Starp skolotāju un `kādu` norisinājās attaisnošanās dialogs.
- Un kāds ir tavs vārds ? – skolotāja vaicāja.
- Deks. – viņš elsojot noteica.
Viņs palūkojās uz mani, novēršoties no skolotājas, un es pamatīgi pamulsu. Es vienkārši nezināju, ko domāt.
Pēc mākslas skolas es kā vienmēr devos uz parku. Man tur patika. Tur reti, kad bija vēl kāds, reti kad kāds traucēja. Turklā™ varēja mioerīgi atpūsties un pavērot kā cilvēki skrien pakaļ laikam. Es apsēdos uz soliņa un aizdomājos. Jau atkal.
Man laikam tiešām bija smagi zaudēt Zeku. Nedēļu pēc viņa nāves es vēl joprojām raudāju. Manas acis bija sarkanas, neizgulētas un piepampušas. Nezināju, ko tālāk odmāt, ko darīt. Bez viņa, cilvēka, kam tik ļoti uzticējos, kas man tik ļoti daudz nozīmēja. Un tagad viņa tā vienkārši nav..
Zeka vecāki man palīdzēja saņemties kaut nedaudz. Arī viņiem bija smagi. Un lūk, nu jau pusgads, kā viena cenšos tikt galā ar savām problēmām, bez Zeka. Lai gan, kas tās par problēmām. Vienkārš sakot, man tādas nav, tikai tas, ka vairāk nav man Zeka.
Un mani kaut kas pēkšņi pārtrauca. Kamēr atceļoju atpakaļ no domu pasaules, pamanīju to pašu puisi, kurš iebrāzās stundas sākumā. Deks – viņu sauca. Jā, viņš bija ļoti līddzīgs Zekam. Likās, ka tas ir viņs.
- Sveika – viņs pastiepa roku
- Sveiks – atcirtu
Viņa sejā vairs nebija smaids. Kādu brīdi mēs tā sēdējā klusēdami.
- Ko tu te sēdi viena ? –
- Neesmu viena jau.. –
- Varbūt tu varētu būt draudzīgāka –
- Piedod – es sarosījos – es te domāju parasti, un te ir skaisti.. –
- Jā, šeit ir skaisti.. – viņš palūkojās apkārt.
- Varbūt tu vēlies aiziet iedzert tēju ? Ārā ir pavēss.. –
Kaut kas mani aicināja. Es piecēlos.
Biju jau iztukšojusi pus krūzi.
- Sekosi ? –
Centos saprast, ko viņš ar to bija domājis. Viņs piecēlās un gāja uz izeju. Man nekas cits neatlika, kā tikai sekot.
Mēs nonācam līdz augstai ēkai. Viņš tajā iegāja iekšā pa nedaudz pavērtajām durvīm. Mēs kāpām līdz pašāi augšai un nonācām uz jumta. Pavērās tiešām skaists skats. Vienā pusē varēja redzēt gan mežus tuvējos, gan upi, bet otrā pusē bija rosīgā pilsēta ar augstajām ēkām un jūgendstila ēkām.

[Steam]

stasts ir interesants,bet vajadzētu saņemties un uzrakstīt garākus gabalus.Labāk lasīt vienu garu, nekā divus īsus

[Kate]

stasts ir interesants,bet vajadzētu saņemties un uzrakstīt garākus gabalus.Labāk lasīt vienu garu, nekā divus īsus

tur es piekrītu es pacentīšos, ļoti :>

[Kate]

***

Viņš apsēdās uz malas un palūkojās apkārt. Tad uz mani.
- Tev te patīk. –
Man tur tiešām patika. Tas mani nedaudz iebiedēja. Apsēdos blakus viņam. Manas acis laikam ziņoja par nesaprašanu, jo viņš turpināja.
- Tu tici atdzimšanai ? Protams, ka tici, - viņs skatījās tālumā – tevi noteikti sabiedēja līdzība – viņs pasmaidīja – bet te nu es esmu. -
Es apkritu viņam ap kaklu. Es raudāju laimes asaras. Likās, itkā tā būtu mana dzimšanas diena piecu gadu vecumā, kad mamma man uzdāvināja to ko es tik ļoti vēlējos – grāmatu. Šī atklāsme arī bija kā dāvana, tikai es nezināju vai ticēt..
- Hei, nav taču tik traki ? – viņs mani uzlūkoja.
- Nē, nav. Es, taču laimīga esmu! – es viņam uzsmaidīju. Jutos neizsakāmi atvieglota. Pēc kāda laiciņa biju jau nedaudz mierīgāka.
- Bet.. – es lūkojos uz viņu.
- Redzi, to nemaz nevar tā izskaidrot. Tovakar es tikai atceros to, cik ļoti tu pārdzīvoji. Es to visu redzēju, arī nedēļas pēc tam. Un pēc kāda laika, es jau atrados atkal uz zemes. Tā arī pats nevaru saprast – kā un kapēc. Es vismaz ceru, ka uz ilgu laiku būšu šeit, jo tad tu smaidīsi –
- Protams – es iesmējos
- Pietrūka tevis –
- Man arī.. –

***

Vēlāk mēs jau bijām pie viņa. Kalām nākotnes plānus. Mēs daudz smējāmies un jokojām. Bija jautri.
Viņs palika nopietns.
- Tev vajadzētu apciemot savu māti. – viņs to noteica ar nopietnu sejas izteiksmi.
- Kapēc ? –
- Notici man! Vēlāk tu to varētu nožēlot. –
Es nesapratu par ko viņš runā, taču es piekritu.
- Labi, bet tagad jāiet gulēt –
Pēc kāda laiciņa gultas jau bija uzklātas un gaisma bija izslēgta.
- Eiza – pusbalsī
- Jā ? –
- Tev nav bail ? –
- No kā ? –
- No nāves –
- Nezinu.. Vai mēs tagad nevarētu iet gulēt ? –
- Labi –
- Un ja nu tu zinātu kad un kā ? – viņš nerimās
- Kā to saprast ? –
- Nē, neko. Arlabunakti – viņš aizgriezās uz otru pusi
- Nu labi.. –
Iestājās klusums.
Šodien laukā bija drūms laiks. Arī Zeks nebija istabā. Saģērbos un domāju, ko šodien darīt. Es smagi nopūtos, un tieši tajā brīdī pa durvīm iebrāzās Zeks.
- Savāc svarīgāko un atver logu – viņs kliedza, turēdams durvis
- Ātri! – saprasdams, ka es neko nedaru, viņs atkārtoja.
Es steigšus paķēru kaut kādu somu, paķēru pāris drēbes un atvēru logu, un tur es stāvēju. Tad es sajutu triecieno no mugurpuses un nākošajā brīdī es jau lidoju (Jā, lidoju!) kopā ar Zeku. Viņš mani turēja. Pagāja kāds laiciņš kamēr es visu to aptvēru.
Mēs nolaidāmies uz kāda tālāka jumta.
- Es gaidu paskaidrojumus! – noteicu es.
- Apsēdies! –
- Runā, taču! – es biju nikna – Ko tas viss nozīmē ? –
- Nomierinies! – viņš man uzkliedza – Es pats īsti neko vēl neesmu sapratis. Vēlāk varbūt viss būs skaidrāks un tad.. –
- Vēlāk ? Man vajag tagad, kaut nedaudz - es pamazām norimos
- Labi. Es runāšu skaidru valodu – viņš apsēdās man blakus
- Es klausos! – biju nepacietīga
- Redzi, es nemaz neeksistēju. –
- Kā tas ir – neeksistē ? –
- Es taču esmu beigts! –
- Tu biji. Tagad tu esi atpakaļ. –
- Nē! Citi mani neredz.. –
- Tu gribi teikt, ka pārējie domā, ka tu esi miris ? –
- Jā! –
- Bet kā ? ... Un es tevi redzu vienīgā ? –
- Jā! –
- Kā tas ir iespējams ? –
- Nezinu.. –
- Kā tu vari nezināt ? –
- Es nezinu! – viņš kliedza – Es pats neko nesaprotu. – viņa acīs nedaudz mirdzēja.
- Pieod.. - es apsēdos viņam tuvāk un pieglaudos.
- Laiks ies un mēs uzzināsim. – es noteicu.
- NĒ! Mēs nedrīktam vēlāk uzzināt, tas ir jāuzzin tagad! –
- Kapēc ? –
- Ir jāuzzin.. – likās, ka viņš kaut ko slēpj.
- Un cik ilgi mums te vēl vaidzēs uzturēties ? –
- Uz jumta pāris stundas, vēlāk vakarā noīrēsim viesnīcas nummuru. –
- Un nauda ? –
- Izdomāsim. Kā jau parasti.. –
Pirmais strīds. Pēc šīs sarunas mēs katrs aizgājām uz savu pusi un nerunājām līdz brīdim, kad viņs ierunājās..
- Mums jādodas. Saule jau riet. –
Viņs pienāca man klāt un apķēra mani, tad mēs pacēlāmies. Pēc pāris minūtēm mēs jau atradāmies pie kādas ēkas..

[Cilveeks]

aa jaa.. paskat tik "- Un kāds ir tavs vārds ? – skolotāja vaicāja.
- Deks. – viņš elsojot noteica." (redzeeja tachu)
bet peec tam
"Nē! Citi mani neredz.. –" (tagad neredz... hmmm.... )

taa kljuuda vai speciaali!?

[Kate]

aa jaa.. paskat tik "- Un kāds ir tavs vārds ? – skolotāja vaicāja.
- Deks. – viņš elsojot noteica." (redzeeja tachu)
bet peec tam
"Nē! Citi mani neredz.. –" (tagad neredz... hmmm.... )

taa kljuuda vai speciaali!?

jā

[Cilveeks]

aa jaa.. paskat tik "- Un kāds ir tavs vārds ? – skolotāja vaicāja.
- Deks. – viņš elsojot noteica." (redzeeja tachu)
bet peec tam
"Nē! Citi mani neredz.. –" (tagad neredz... hmmm.... )

taa kljuuda vai speciaali!?

jā

jaa kas!?

[Kate]

speciāli

This post has been edited by Kate: Sep 17 2006, 20:24