IPB

Welcome Guest ( Log In | Register )

7 Pages V  1 2 3 > »   
Reply to this topicStart new topic
> Agla, magi, vampiiri, paraleelaas pasaules...
zeloco
post Apr 24 2006, 23:34
Post #1


Hakushaku
******

Group: Chuunin
Posts: 708
Joined: 17-August 05
From: Tulett




‘Ko tu dari?! Lidot mācies? Kāp lejā! Tu traka vai?’ kāds uzsauc no muguras ar dīvainu akcentu.
‘Kas tev ir, ko piesienies? Es tev traucēju vai? Atkal kāds jefiņš, kas te iedomājas...’
‘Jā, traucē! Un traucēsi vēl vairāk, kad būsi izsmērēta pa visu asfaltu! Kāp lejā!’ balss neatkāpjas.
‘ej galīgi!’ es pagriežos, bet jefiņa vietā ieraugu izskatīgu puisi, kas izskatās ne pa jokam nobijies. Viņš ir melnmatains ar stilīgi saķepušām šķipsnām un neveselīgi bālu ādu.
‘ai!’ zaudēju līdzsvaru, bet viņš mani paķer aiz rokas un norauj no tilta margas.
‘līdz ar nagiem! Ar tevi viss kārtībā?’
‘banāla frāze! Nē, ar mani viss nav kārtībā, ja jau reiz es šeit atrodos!’ jūtos pazemota, tad jau būtu labāk, ka viņš mani kasītu nost no asfalta tur lejā, palūkojos pār margām.
‘ai, nu atvaino, ka pavaicāju..’ izskatās patiešām apvainojies.
‘bet ko tu te dari?’ nespēju noturēties viņa noklīduša kucēna izskatam.
‘ai, neko... čakarēju te ezi... tev jau laikam to nebūtu gudri prasīt...’ pakasa pakausi.
‘nu, kā redzi, pārdomāju dzīvi.’
‘nu vispār jau izskatījās, ka visu jau biji izdomājusi...’ es nespēju noturēties un pasmaidu.
‘tad jau es atrastos tur lejā.’ Pametu ar roku uz margu pusi, var redzēt, ka tas viņu satrauc.
‘nu... varbūt gribi... nu, tēju vai... kafiju...’ varēja redzēt, ka viņš ir apmulsis.
‘es nedzeru kafiju, bet tēju varētu.’ jūtos par sevi pārsteigta, jo nekad agrāk mani neviens nekur nebija aicinājis, sākam lēni virzīties uz tilta vienu galu.
‘nu... kā tad tevi sauc?’
‘tu smiesies...’
‘tavā stāvoklī par tevi nebūtu gudri smieties... bet kaut kā tad man tevi ir jāsauc, ja nu tev tomēr izdodas nolekt un tu savainojies, tad ko lai es saku ārstiem..?’ jūtu, ka viņš par to nesmiesies.
‘Agla.’ Viņš pasmaida un mani atkal pārņem vēlēšanās nolekt.
‘foršs vārds...’ ilgs klusuma brīdis, kura laikā jūtos patīkami pārsteigta ‘kam tas par godu?’ man caur galvu izskrien miljoniem domu.
‘es tev to labāk neteikšu...’ atceros par savas mātes nodarbošanos.
‘kāpēc?’
‘tas ir garš stāsts..’ cenšos izvairīties no tēmas.
‘man ir daudz laika...’ apmulstu.
‘am... es aizmirsu...’ stulbs attaisnojums šādā situācijā.
‘es neesmu nekāds zinātnieks, bet vienā grāmatā es lasīju un, cik atceros, tas nozīmēja zemi, kā elementu...’ esmu šokā, jo tieši to tas nozīmē.
‘kā tu zini?’ paspruka! Kāda neraža!
‘tu taču teici, ka aizmirsi..’ izskatās nedaudz pārsteigts.
‘es sameloju... nu... un kāds tad ir tavs vārds?’
‘nu ja jau reiz tu spēji atklāt savējo, tad to spēšu izdarīt arī es...’ neviļus atceros mātes teikto, ka burvji nedrīkst teikt svešiem savu īsto vārdu... nē... tā būs kāda sakritība, ‘...Armīns.’
‘ciltsbrālis...’ es nomurminu.
‘senajā latviešu valodā tas nozīmē radinieks jeb ciltsbrālis...’ es pasmaidu, ‘...un senajā augšvācu – karavīrs... forši, ne?’ pamāju ar galvu, jo neko tādu es gaidījusi nebiju. ‘nu un cik tad tev gadu?’
‘esmu pietiekoši jauna, lai mani neņemtu par pilnu un pietiekoši veca, lai saprastu, ka mani neņem par pilnu...’ viņš uz mani neizpratnē skatās, vismaz es tā domāju līdz mēs vienlaicīgi pateicām...
‘piecpadsmit!/?’ paskatos uz viņu, bet tad ātri novēršu skatienu, jo pēc dabas esmu ļoti kautrīga.
‘kā tu zināji?’ viņš izskatās tā ik kā domā, ko varētu pateikt, tikai ne taisnību.
‘u-uzminēju..’ mēs nonākam pie kādām durvīm, viņš galanti tās atver, es nedaudz piesarkstu, jo ar mani tā neviens vēl nav izturējies. ‘paldies..’ Ievēroju, ka atrodamies pazīstamā rajonā, bet šajā vietā vēl nekad neesmu bijusi.
‘kā šo vietu sauc?’ pētu visas dīvainās zālītes, kas sasietas pie sienas aiz letes.
‘”pasaules dārgums”... te ir garšīga tēja...’ viņš norāda uz sarakstu, kas piestiprināts pie staba pa labi no manis. Paskatos un redzu, ka tās ir visādas man pazīstamas ārstniecības tējas.
‘paņem balderjāņu.. tā ir nomierinoša un diezgan garšīga...’ redzu, ka arī viņam tās nav svešas, jo viņš jau sāk pasūtīt, bet es arī gribu paspīdēt ar savām zināšanām.
‘nē, man, lūdzu, Crataegus oxyacantha!’ viņš paskatās uz mani.
‘dzeloņaino vilkābeli?! Tev ir slikti ar sirdi?’ mans triumfs ir vispārējs.
‘nu, jā... man te tā kņud...’ paņemam tasītes un dodamies dziļāk. Jūtu, ka pastiprinās vīraka smarža.. laikam sandalkoks... tālāk ir pagara halle ar daudzām durvīm.
‘ejam uz pēdējo, tur parasti nav aizņemts..’ nesaprotu par ko viņš runā līdz brīdim, kad paveras durvis gaiteņa vienā galā. Tur ir stabils sarkankoka galds, uz kura stāv svecīte un vīraku turētājs. Ieņemu vietu vienā galda galā, kas ir apmēram metru garš, un viņš – otrā. Pēc brīža viņš pieceļas, un es ieraugu, ka virs viņa atrodas plauktiņš, uz kura ir vīraku paciņas.
‘kas tu esi pēc horoskopa?’ viņš paskatās uz mani par plecu. Esmu nedaudz apstulbusi, jo tādu jautājumu negaidīju.
‘ee... skorpions..’ viņš izvelk vienu vīraku, iesprauž to turētājā un aizdedzina.
‘horoskopu vīraks...’ viņš paskaidro.
‘aaa.. baigi foršais...’ kādu laiku sēžam vērdamies caur dūmiem sveces liesmiņā, un dzerdami tēju.
‘kad tad tev ir dzimšanas diena?’
‘pašā spocīgākajā gada dienā – Helovīnā! Starp citu, kā tu zināji, ka man ir piecpadsmit gadu?’
‘es jau teicu, ka uzminēju.’ Var redzēt, ka viņš satraucas it kā kaut kas būtu atklāts.
‘es zinu, ka tu melo... to var redzēt..’ sejas izteiksme vēsta “atkodi”.
‘ai, tu smiesies..’ jūtos ieintriģēta, jo biju izdarījusi vienu pārbaudi viņam nezinot... vai zinot...
‘nu pamēģini.’
‘nu... ka lai to pasaka... savējie sapratīs...’ biju šokā, jo viņš bija pateicis burvju vārdiņus!
‘tu arī...’ es novilku.
‘tātad tu tomēr esi!’ nu jau viņš staro kā piecgadīgs puika, kas dabūjis saldējumu. ‘es zināju! ...Tev īstenībā to no apģērba vien var pateikt.’
‘un it kā tavs melnais mētelītis neko nevēstītu...’ iemetu vienu cukura graudiņu savā ne tik saldajā tējā.
‘īstenībā tu esi pirmā īstā ragana, ko es sastopu!!!’
‘esmu burve, nevis ragana! Un tu esi pirmais... kas tu esi zavatnieks vai burvis?’
‘es domāju šos abus apvienot, bet vari mani saukt par burvi.’
‘...burvis, ko sastopu šeit...’ ar nelielu ironijas piegaršu, ko viņš, pēc visa spriežot, nejūt.
‘vai tu jau ej?’ liekas, ka viņš zina visu.
‘nē un nez vai arī iešu...’ viņš izskatās apstulbis.
‘kāpēc ne? Tur taču tādas iespējas!’
‘es izkritu iestājeksāmenā..’ es truli atbildēju.
‘āā... tāpēc tu... nu tu jau zini...’ viņš nokaunas, bet viņa interese ir neizsīkstoša. ‘bet vai tad tur jāliek kaut kādi eksāmeni?’
‘nu uz to jau tas viss balstās, ka tur var iekļūt tikai tie, kas ir apguvuši pamatizglītību..’ viņa seja kļūst viltīga.
‘tad es zinu vienu veidu, kā tur var iekļūt nelegāli!’ es izspļauju tēju.
‘ko?! Tur maz tā iespējams iekļūt?!’ viņš man pasniedz salvetes.
‘nu pēc visa spriežot es pēdējo gadu tādā veidā tur esmu iekļuvis...’ man ir pavēries žoklis.
‘kā?’
‘āā.. tas ir firmas noslēpums.’ Pasmaida tādu greizu smaidiņu.
‘kas tad man jādara, lai es iekļūtu šajā firmā?’
‘jāpastāsta, kas ar tevi notika un jāatbild uz maniem jautājumiem.’
Turpmāko stundu vai divas es pavadīju stāstot par sevi, pārējo laiku – viņš - par sevi. Pastāstīju, ka dzīve mani iekšēji rauj uz pusēm, jo no vienas puses – es mīlu savu māti un negribu viņu pamest, no otras puses – man patīk maģija un es mīlu mistiku un gribu arī iet NEVARā.
Par viņu uzzināju, ka savus vecākus viņš nepazīst un nekad nav pazinis, viņu uzaudzināja šīs iestādes īpašniece (vārdā Elfrīda), kas atklāja to, ka viņam piemīt maģija. Reiz, kad viņš bijis gadus trīs vecs (viņš attīstījās manāmi ātrāk par citiem normālajiem bērniem) viņš aizbēga no patversmes un kādā sānu ieliņā, pats to nenojauzdams uzrīkoja īstu mistkašu orķestri un Elfrīda esot gājusi garām un, būdama čigāniete, pamanījusi zēna spējas (sānu ieliņas bomži piesauca visus māņticības teicienus pēc kārtas). Galu galā viņa puiku adoptēja. Kaut gan viņš ir pārsniedzis trīspadsmit gadu vecumu – parasto maģijas zinātņu apguves laiku – viņš uz NEVARu (maģijas pamatskola Balzā (sestā dimensija)) nav braucis mācīties. Bet uz pašu Balzu gan viņš ir braucis.
‘nu, tad kā tu tur nokļūsti?’
‘vai! Paskaties cik pulkstenis!’
‘ļoti smieklīgi... Tu apsolīji!’
‘nu, labi, labi...’ izdzer pēdējo tējas pili, ietur ilgu pauzi, ‘rīt pateikšu.’ Sāk smieties. Es nenoturos un arī pasmaidu.
‘tā nav godīgi!’
‘jā... nav gan..’ turpina smaidīt. Tad mēs sarunājam rīt satikties šajā pašā vietā ap trijiem, jo no rīta mani parasti ar mākslu apmāca māte.




pashas pirmaas lappaspuses... ja buus piekrishana, tad turpinaashu postot turpinaajumus... ^^


--------------------
IPB Image
User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post
Isabel Carmin fon Edelhain
post Apr 28 2006, 00:31
Post #2


Satsujin
*******

Group: Chuunin
Posts: 1071
Joined: 19-June 05
From: Somewhere over the rainbow




Hmm... liekas kas interesants. Vismaz man patīk. Turpini...


--------------------
User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post
kahi
post Apr 28 2006, 20:43
Post #3


Hakushaku
******

Group: Chuunin
Posts: 756
Joined: 16-November 05
From: cradle of filth




nu man ar tā neko! ļoti īsi teikumi, un vārdi arī interesanti, tāpēc neredzu iemeslu, kāpēc tev neturpināt!


--------------------
IPB Image



esmu atpakaļ. spiciem nagiem un vārdiem.
User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post
ReD_FoXy
post Apr 28 2006, 22:23
Post #4


onibaba
*******

Group: Chuunin
Posts: 1027
Joined: 28-April 05
From: Riga, Latvia.




Intrigjeejoshi. blink.gif Es dievinu visus tavus darbus. Apbriinojami. Tu pagaidaam esi viena no retajiem darbu aturoriem kas vienaa darbaa speej samikseet visu to kas mani piesaista un interesee.


--------------------
IPB Image

User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post
rebel
post Apr 28 2006, 22:40
Post #5


Shishaku
*****

Group: Chuunin
Posts: 447
Joined: 7-February 05
From: artifical life




forshi,tikai vietaam drusku gruuti uztvert tekstu (tas tieshaas runas izteikti iiso piebilzhu deelj,liidz ar to vietaam kaadu briidi jaapiedomaa,lai saprastu,kursh tad iisti to teica). ja turpinaajumaa sho uztvershanu kkaa padariisi vienkaarshaaku (gan jau ienaaks praataa,novienkaarshojot/padarot sarezhgjiitaakas taas piebildes or liidziigi), kljuushu par pastaaviigo lasiitaaju. ^^ kaut gan visticamaak lasiishu arii tad,ja buus gruuti uztvert. laugh.gif


--------------------
it's never too late to start wasting your life...
User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post
zeloco
post Apr 29 2006, 21:00
Post #6


Hakushaku
******

Group: Chuunin
Posts: 708
Joined: 17-August 05
From: Tulett




paldies liels ^^ prieks, ka patiik
jaa, teksti taadi nedaudz neskaidri... par iemeslu vareetu buut tas, ka shis staasts rakstiits aptuveni triis gadus atpakalj.. un tas iisteniiba ir viena no retajiem, kas vispaar ir pabeigts... esmu pamaniijusi, ka man ir tieksme rakstiit lugas veidaa. it kaa viens-otrs-paskaidrojums-viens-otrs... viss ir peec principa, ka, ja tieshaa runa saakas jaunaa rindaa, tad runaa cita persona... nu ja ir divi cilveeki, tad tik jaaizseko kas kam atbild/jautaa/saka... hmmm... es nezinu... ja jums veeljoprojaam ir gruuti lasiit, tad sakat un es meegjinaashu k-ko izdomaat...





Jau pusčetri. Pēdējo pusstundu pavadīju meklējot tējnīcu “pasaules dārgums”, bet to tā arī neesmu atradusi. Re, kur nāk Armīns.
‘nu, kur tu biji?’
‘es pēdējo stundu meklēju to tavu iestādījumu!’ jūtos diezgan noskaitusies.
‘nu kā, tev taču bija...’ paveras uz vienu un otru pusi un saka čukstus, ‘jāizsaka atklāšanas burvestība, jo tas taču ir magu iestādījums..’
‘ko?! Bet tu taču to varēji pateikt!’ esmu sašutusi. Viņš mani ieved vienā kāpņutelpā, kas izrādās tā pati tējnīca. No nišas, kas atrodas aiz letes, izslīd gara, skaista sieviete ar vieglu iedegumu un ogļu melniem matiem, kas sniedzas līdz viduklim. Viņai ap galvu ir raibs, bet gaumīgs lakatiņš.
‘Armi, tad šitams būtu tas meitēns?’ Armīns pakrata galvu. ‘nu ko, meitēn, esi kādreiz uz turieni jau braukusi?’ pakratu galvu, jo esmu tikai to mēģinājusi simulatorā un atmiņas nav īpaši patīkamas...‘nu, vai vismaz esi mēģinājusi to darīt?’ viņa mani nopēta no galvas līdz kājām.
‘tikai simulatorā, tas bija obligāti, kad likām ieskaites..’ čigāniete pamāj ar roku.
‘jā, jā.. Armis man jau stāstīja par tavu mācību neražu.. nu tad tu arī gribi pie Beltāna mācīties?’
‘pie kā?’ vārds šķiet pazīstams, bet nevar atcerēties no kurienes. Viņa pašķielē uz Armīna pusi.
‘vai tad tu viņai jau to nepastāstīji?’ viņš izskatās nokaunējies.
‘nu vakar nebija laika, bija vēls un..’
‘atkal atrunas..’ viņa puiku pārtrauca, ‘un tā vienmēr.. ai! Tad ej un tagad pastāsti, laika līdz pilnmēnesim nav nemaz tik daudz.’ Armīns mani paķer aiz rokas un ievelk tajā pašā kabīnē.
‘kas ir Beltāns?’ ieraugu, ka telpā uz galda jau stāv siltas tējas tasītes.
‘Beltāns ir mags, kas mani apmāca Balzā privātpraksē. Neviens par viņa nodarbošanos neko nezin, un visticamāk, ka par viņa eksistenci arī ne..’ viņš ievelk elpu un iestrēbj tēju.
‘kā tad tu viņu satiki?’ pastiepos arī pēc savas tējas.
‘kad teleportējos, tad sanāca nonākt pie viņa..’ noriju tējas malku.
‘vai tad viņš tevi nenodeva maģijas sargiem?’
‘nē, jo viņš pats tādā veidā tur nokļuva.. bet kopumā viņš ir baigais vecis..’
‘briesmīgs?!’
‘nē, tieši otrādi – foršs. Kaut gan ļoti vecs, viņam ir ap četrsimt gadu, īstenībā viņš pats nezin, cik viņam ir gadu..’
‘kā viņš var būt tik vecs? Maga vidējais mūža ilgums ir tikai nedaudz pāri diviem simtiem...’ jūtu krūtīs saskrienam patīkamu intereses kņudu.
‘viņš agrāk papildus nodarbojās ar alķīmiju un atklāja to filozofu tinktūru..’
‘tiešām?! Es domāju, ka tas stāsts par filozofu akmeni ir tikai pasaciņas.. un kā ar zeltu, vai viņš var pārvērst jebkuru metālu zeltā?’
‘nu pasaciņas, kā redzi, tās nav.. par to zeltu... līdz šim viņam to iegūt nav izdevies, varbūt tā ir pasaciņa, kas to lai zina..’
‘to gan varētu zināt Nikolass Fleimels..’ gribēju atkal paspīdēt ar savām zināšanām.
‘kas tas tāds?’
‘viņš ir viens no tiem, kas apgalvoja, ka to ir atklājis.’ Iedzeru malku tējas.
‘tiešām?! Nekad par tādu neesmu dzirdējis, kaut gan cītīgi Beltāna stāstos neklausos..’ mazliet piesarkst, tagad viņa vaigi iegūst normālu ādas krāsu.
‘kāpēc ne? Varu saderēt, ka tie ir ļoti interesanti.’ Viņš pēkšņi paceļ savu piedurkni un zem tās ir kaut kas, kas izskatās pēc pulksteņa.
‘laiks skrien vēja spārniem... runājot par to, tad tu gribi iet pie viņa mācīties, jo tā, cik zinu, būs vienīgā vieta, kur tu to varēsi apgūt izņemot NEVARu... bet tur, pēc visa spriežot, tu netiksi...’ viņš pašķielē uz mani it kā es grasītos skriet prom.
‘nu labi, bet kā tad tur būs, mēs tur paliekam dzīvot vai katru dienu teleportēsimies mājās?’
‘nu te tev būs gan jārunā ar savu māti, jo tu tur vienīgi vari nokļūt pilnmēness naktīs..’ mani nedaudz apmulsināja tas, ka viņš neteica, ka jārunā ar abiem vecākiem, jo es patiešām dzīvoju kopā tikai ar māti...
‘un atpakaļ?’
‘arī, bet tur pilnmēness nakts ir katra otrā, nu tad kā būs?’
‘un maksa?’ negribēju atstāt neko neskaidru.
‘nekāda, viss, kas mums būs jādara būs jāiet iepirkt pārtiku un citas lietas.’
‘par savu naudu?’
‘nē, viņš dos, un tu brīnīsies, cik Balzā viss ir lēts. Nu tad kā būs?’ pārdomāju vai es visu esmu pajautājusi.
‘nu, cik ir laiks līdz nākošajam pilnmēnesim?’ viņš uzmet aci dīvainajai ierīcei.
‘tas būs rīt.’ Ieraudzījis manu ieinteresētību, viņš saka, ‘tas ir kompasfons – magu pulkstenis. Tas pareģo laiku, mēnešus, nebulpuses un tā tālāk..’
‘nebulpuses?’ šādu vārdu dzirdu pirmo reizi.
‘nu... šeit tās būtu zemespuses...’ lēnām sāk pielekt.
‘āāā...’ Armīns steidzīgi izdzer savu tēju.
‘nu tad tu paprasi, labi? Un tad rīt atkal tiekamies?’
‘nu, labi, bet šaubos, vai mana māte atbalstīs kaut ko tādu...’
‘tad rīt šajā pašā laikā?’ viņš jau ceļas kājās.
‘nu, labi...’ izejam ārā. Elfrīdu nekur nemanu, tāpēc atvados no Armīna un lēnā garā dodos mājās.


--------------------
IPB Image
User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post
rebel
post Apr 30 2006, 14:06
Post #7


Shishaku
*****

Group: Chuunin
Posts: 447
Joined: 7-February 05
From: artifical life




whoooosh! ^^
tagad sapratu,kas no saakuma trauceeja man izprast,kursh runaa - te jau piebilzhu kaa taadu nemaz nav. un viss ir no aglas viedoklja,liidz ar to ne vienmeer tas, kas naak peec runaataa teksta ir ar to tieshaa saistiibaa, kkaadas apkaartlietas..ai,nu,nemaaku izskaidrot,bet vismaz tagad speeju visu uztvert. ^^ wiii. man patiik. paturpini,paturpini,paturpini! ^^


--------------------
it's never too late to start wasting your life...
User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post
kahi
post Apr 30 2006, 17:22
Post #8


Hakushaku
******

Group: Chuunin
Posts: 756
Joined: 16-November 05
From: cradle of filth




stulbi, ka tiek iepīts nikolass fleimelis, jo tā jau bija tikai Roulingas interpretācija par filozofu akmens rašanos. īstais stāsts, ja nemaldos, bija par vairākiem magiem, kuri nejauši atklājuši, kaut ko tur saspridzinot, un nemācējuši to atkārtot, bet es tādās tēmās neiedziļinos. nu, vajag vairāk spriedzes, jo kas gan var būt labākais stāstam, ja ne spriedze!


--------------------
IPB Image



esmu atpakaļ. spiciem nagiem un vārdiem.
User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post
zeloco
post May 4 2006, 21:58
Post #9


Hakushaku
******

Group: Chuunin
Posts: 708
Joined: 17-August 05
From: Tulett




QUOTE(kahi @ Apr 30 2006, 16:22)
stulbi, ka tiek iepīts nikolass fleimelis, jo tā jau bija tikai Roulingas interpretācija par filozofu akmens rašanos. īstais stāsts, ja nemaldos, bija par vairākiem magiem, kuri nejauši atklājuši, kaut ko tur saspridzinot, un nemācējuši to atkārtot, bet es tādās tēmās neiedziļinos.  nu, vajag vairāk spriedzes, jo kas gan var būt labākais stāstam, ja ne spriedze!
*



tas nebija iespaidots no Roulingas... man pat liekas, ka tad nebiju lasiijusi Poteru kaa taadu.... es par alkjiimiju kaa taadu intereseejos.. veel tagad mani shii teema pievelk. Esmu to peetiijusi un varu nosaukt arii taadus vaardus kaa Dzhons Dii un Henrijs Korneliuss Agrippa. Flamels vnk ie populaaraakais "aarpasaulee" un domaaju, ja izspljaushu sho vaardu, tad man buus mazaak jaaskaidro par ko iet runa.

Es jau mineeju, ka sho staastu tiku uzrakstiijusi pirms vairaakiem gadiem un tikai tagad atkal izvilku saules gaismaa... ja tieshaam nolemshu to k-kur publiceet, tad noteikti veel vairaakas reizes paarlasiishu un izlaboshu kljuudas, kuras varbuut toreiz nemaz neredzeeju...

Bet paldies, ka iemineejies. Vismaz kaut kaads kriticisms ^^






‘sveika, kur tu biji?’ dzirdu savas mātes balsi, ienākot pa durvīm.
‘ai, nekur....mammu... mums jārunā...’ nolieku somu un apsēžos pie virtuves galda. Tad kādu laiku vēroju māti darbojamies ap plīti.
‘kāpēc, vai kaut kas noticis?’ nepagriezdamies viņa turpina kapāt dārzeņus.
‘nē... kaut gan... īstenībā jā...’ nesapratu vai to var nosaukt par kādu notikumu.
‘nu?’ viņa pagriežas un iedod man burkānu.
‘nu....’ sapratu, ka nezinu pat ar ko sākt, jo mātei par pašnāvības mēģinājumu stāstīt negribu. ‘es.. es satiku vienu puisi...’ māte viegli pasmaida. ‘nē, ne jau tā. Viņš... viņš arī ir mags...’ māte izskatās jaušami pārsteigta.
‘es ceru, ka tu viņam savu īsto vārdu neatklāji.’ Es nedaudz piesarkstu.
‘atklāju...’ māte iepleš acis.
‘cik reizes es tev esmu teikusi, lai tu nevienam magam neatklāj savu īsto vārdu?! Vai man tiešām...’ es zinu, kas būs turpinājumā, tāpēc viņu pārtraucu.
‘bet viņš man pateica savējo pirmais un es negribēju melot tik jaukam cilvēkam!’ kā man riebjas viņai melot...
‘tad vēl tas ir piedodami, bet tik un tā, atceries...’
‘jā, jā es zinu nevienam neatklāj savu īsto vārdu...’ viņa pamāj ar galvu.
‘nu, un kas tad ir?’ es iekožos savā burkānā.
‘nu... es zinu cik tu ļoti gribi, lai es iegūtu labu izglītību...’ viņa pieceļas un apmaisa virumu, kas atrodas uz plīts.
‘protams, kurš tad negrib, lai viņa bērns būtu gudrs un iegūtu labu izglītību. Un tāpēc es tevi apmācīšu līdz tu noliksi to NEVARas eksāmenu.’ Pēkšņi man prātā ienāca viena doma.
‘mammu?! Vai tu negribētu, lai mani apmāca īsts mags?’
‘protams, ka gribētu, bet īsti magi ir tikai Balzā. Un bez eksāmenu nolikšanas tu tur nevari iekļūt.’ Es sapratu vienu lietu, bet varbūt ir vērts riskēt...
‘kāpēc nevar? Var! Tas mans draugs arī nav licis eksāmenus un tagad viņš mācās pie viena ļoti gudra maga privātpraksē.’ Varbūt tomēr viņa piekritīs..
‘bet kā tad viņš tur iekļūst, maģijas sargi taču viņu tur neielaistu.’ viņa ielej sev kafiju un apsēžas man pretī.
‘nu... varētu teikt, ka viņš tur neiekļūst likumīgi...’ viņa gandrīz aizrijas ar kafiju.
‘ko?! Tavs draugs ir ārpusnieks?’ viņa noliek kafijas krūzīti uz galda.
‘nē, viņš nav ārpusnieks! Viņš tikai apiet likumu par iekļūšanu Balzā..’ šī vārda pielietošanu es negaidīju.
‘nē, vispār! Es nekad nebūtu domājusi, ka mana meita aizstāvēs ārpusnieku!’ tā jau es domāju, viņa nepiekritīs...
‘bet tu gribi, lai es iegūstu labu izglītību!’
‘jā, bet ne jau tādā veidā!’
‘bet Beltāns esot pats gudrākais un vecākais mags Balzā! Viņš man iemācīs daudz ko tādu, ko NEVARas skolotāji atstājuši, lai to sagrauž laika tārpi!’ mana māte manī skatās ar tādu seju, ko nevar aprakstīt.
‘kā tu teici viņu sauc?’
‘skolotāju? Beltāns, bet kas ir?’ viņa pieceļas un aiziet pie loga.
‘tad tu gribi pie viņa mācīties?’
‘ja tu atļausi, jo es negribu atpalikt no pārējiem un spriežot pēc tā, ko zina Armīns viņš māca daudz..’ viņa pagriežas un viņas sejā var vienlaicīgi saskatīt gan prieku, gan skumjas.
‘kad tu izbrauc?’ jūtos neērti.
‘ja tu atļausi, tad rīt naktī.’ Viņa apsēžas.
‘labi. Un kad tu būsi atpakaļ? Nākošajā pilnmēnesī?’ viņa iemalko kafiju.
‘jā...’ jūtos pārsteigta par straujo notikumu maiņu, bet tomēr apmierināta par savu kārtējo triumfu. Aizeju uz savu istabu un savācu drēbes. Paņemu arī savu talismanu – feju akmeni, kas mūsu dzimtai bija piederējis vairākus gadsimtus, to iekaru ķēdītē un pakaru kaklā. Tad eju pusdienot. Pie galda par to nerunājam, bet mēģinu izdibināt, vai tas Beltāns ir mātei pazīstams, bet viņa izvairās.

Visu nakti sapņoju par Pārejas simulatoru – ieeju portālā, sākumā nekas briesmīgs nav – tikai spirāle, tad parādās visādi miroņi, briesmoņi un ķēmi, kas tevi grib saķert. Tie nav tādi, kādus rāda lētās šausmenēs, tie ir tādi, uz kuriem paskatoties vien tev kuņģa saturs prasās ārā... Bet no rīta tomēr pamostos satraukta par gaidāmo ceļojumu. Nomazgājos, uzvelku savas magu drēbes un eju uz virtuvi, kur mani gaida kārtējais pārsteigums. Pretī manai mātei pie galda sēž Armīns un malko tēju. Pirms viņš un māte mani ir ieraudzījuši dzirdu tikai pēdējo frāzi: Armīns teica – “ir laiks”.
‘ko tu te dari? Un kā tu zini, kur es dzīvoju?’
‘es viņu uzaicināju.’ esmu pārsteigta, jo to teica mana māte. Armīns atkal pasmaida ar savu šķībo smaidu.
‘labrīt! Labi izskaties.’ Nedaudz neērti jūtos, jo to viņš teica manas mātes klātbūtnē, bet viņa tikai viegli pasmaida.
‘jā, labrīt. Paldies..’ ieleju sev sulu, paņemu dažus grauzdiņus un apsēžos uz trešā krēsla. Kādu laiku ir neveikls klusums, tad es vairs nenoturos. ‘šodien lielā diena...’
‘jap! Elfrīda jau aizsūtīja ziņu Beltānam, ka tu būsi.’ Mana māte pieceļas.
‘man jau laiks iet uz darbu. Tu paņēmi savu grimūlu?’ atceros, ka vakar tiešām nebiju somā ielikusi savu burvestību grāmatu.
‘nē, labi, ka atgādināji. Arī spalva būs jāpaņem... ai, bet manējā taču saplīsa! Mammu, varēsi atstāt dažus zelta dālderus?’
‘bet spalva taču maksā tikai kādus trīs grašus!’ viņa nomazgā savu krūzīti un noliek to plauktā.
‘bet es taču tur būšu pirmo reizi un tur būs daudz talismanu veikalu.’ es neatlaižos.
‘nu, labi. Paskatīšos, cik man pašai vēl ir...’ māte ieiet blakusistabā.
‘izskatās, ka tu jau esi izdomājusi, ko tur darīsi...’ Armīns laiski atgāžas savā krēslā.
‘nu, tikai pašā sākumā... galu galā es tur būšu pirmo reizi un man būs interesanti visu izložņāt.’ Sāku knibināt savu grauzdiņu.
‘nu, jā izložņāt tu varēsi tikai pilsētā, jo Beltāns ir visai noslēpumains večuks. Es pie viņa mācos apmēram pusotru gadu, bet es katru dienu par viņu uzzinu kaut ko jaunu.’ Tad ienāk mana māte un noliek man priekšā tumšzila samta maisiņu.
‘ar to vajadzētu pietikt. Paliec sveika un sargi sevi. Attā!’ viņa paņem savu somu un aiziet.
‘nu, ko iesāksim?’ jautāju Armīnam. Viņš izdzer savu tēju.
‘mēs varētu darīt tā, ka tu savāc savas mantas, tad atstājam tās pie manis un tad ejam palidot.’ Mēģinu atcerēties, kad bija pēdējā reize, kad es esmu lidojusi ar slotu.
‘tu vēl dzersi tēju?’ viņš pakrata galvu, paņemu viņa un savu krūzi un nolieku izlietnē. ‘es pat neatceros, kad es pēdējo reizi esmu lidojusi.’
‘tas ir tāpat kā ar riteņbraukšanu – to nevar aizmirst.’
‘tu esi kādreiz braucis ar velosipēdu?’ viņš pasmaida.
‘nē, bet tas ir tāds izteiciens..’
‘zinu.’
‘nu, tad kā būs?’ viņš apsēžas normāli.
‘nu, labi... tu pagaidīsi, kamēr es sakravājos?’ viņš pakrata galvu. Paķeru samta maisiņu, ātri uzskrienu augšā, iespiežu somā savu grāmatu un naudu. Mēģinu pacelt savu kravu, bet tā ir ļoti smaga, galu galā uzlieku tai svara burvestību un noskrienu lejā. Redzu, ka Armīns ir paņēmis vienu no daudzajām bibliotēkas grāmatām un aizrautīgi pēta, ka pat nepamana manu ierašanos.
‘interesanti?’ viņš gandrīz izmet grāmatu no rokām, bet ātri noreaģē un ieliek to atpakaļ plauktā.
‘tu mani nobiedēji!’ viņš lēnām nāca uz manu pusi.
‘jā, to varēja redzēt...’ viņš grib izņemt somu man no rokas.
‘dod man, tā noteikti ir smaga.’
‘nē, nemaz. Es to nobūru.’ Viņš tik un tā to izņem man no rokas un aiziet, es vēl pakavējos un apskatos, kas tā par grāmatu. Tās nosaukums ir “dzīvie miroņi”. Nez, kāpēc tā viņu tik ļoti ieinteresēja...
‘nu nāc!’ nedaudz palecos, jo viņš mani izbiedē.
‘jau skrienu.’ Izeju no bibliotēkas un redzu, ka viņš ir jau uzvilcis savu mētelīti. Paņemu savu apmetni un mēs gājām.



--------------------
IPB Image
User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post
rebel
post May 5 2006, 00:07
Post #10


Shishaku
*****

Group: Chuunin
Posts: 447
Joined: 7-February 05
From: artifical life




katru reizi,kad redzu,ka te ir turpinaajums, nespeeju attureeties neieluukojusies.. ^^ bezgala tiikami,patieshaam.


--------------------
it's never too late to start wasting your life...
User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post
kahi
post May 6 2006, 11:41
Post #11


Hakushaku
******

Group: Chuunin
Posts: 756
Joined: 16-November 05
From: cradle of filth




smuks vārds elfrīda!

kas attiecas uz alķīmiju, varēji rakstīt par agripu, uzreiz būtu priecīgāka... dzimis kaut kur vācijā, austrijā, pieņēmis sava ciematiņa vārdu, dzīves pēdējos gadus pavadījis baznīcas cietumā par savas grāmatas sarakstīšanu, kurā viņš izteica domu, ka alķīmiķis ir dievs, beigās viņš aizbēga, un kaut kur tur arī viņu noslaktēja...

šoreiz tev gabaliņš tāds garš padevies!


--------------------
IPB Image



esmu atpakaļ. spiciem nagiem un vārdiem.
User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post
zeloco
post May 7 2006, 15:14
Post #12


Hakushaku
******

Group: Chuunin
Posts: 708
Joined: 17-August 05
From: Tulett




heh ^^




Pa ceļam cenšos izdibināt, kāpēc viņam tā grāmata šķita tik interesanta, bet viņš tikai aizbildinās, ka tā esot bijusi pirmā grāmata pa rokai. Kad nonākam tējnīcā viņš saka, lai es pagaidu un ieiet nišā. Pēc kāda laika no aizkara parādās viņa galva un tā mani ieaicina nākt iekšā. Istaba izskatās pēc vecas noliktavas. Tur ir viss sākot ar maģijas grāmatām un slotām un beidzot ar tējas krūzītēm un izrobotiem paklājiņiem. Pie slotu kaudzes stāvēja Armīns, nu jau ietērpies maga drēbēs, un acīmredzot meklēja sev piemērotu slotu. Pieeju pie grāmatu plaukta un aplūkoju grāmatu klāstu.
‘bet tā taču ir melnā maģija!’
‘nav, gan. Maģija ir viena un tā pati. Galvenais ir kas to izmanto.’ Man no mugurpuses pienāca Elfrīda, viņa paņēma un pāršķirstīja vienu no grāmatām. Tad pienāca Armīns.
‘vai tad tu nezināji, ka ne jau maģija dalās melnajā, pelēkajā un baltajā, bet gan magi.’
‘nē... bet, kas tā par pelēko maģiju?’ izvelku vienu grāmatu un tad saprotu, ka man arī tāda ir.
‘tā ir tāda maģija ko izmanto egoistiskiem mērķiem – tā nevienu citu neietekmē – to mums arī mācīs. Nāc izvēlies sev slotu.’ Nolieku grāmatu, to pašu dara arī Elfrīda, tad viņa nozūd aiz aizkara. Pieeju pie slotu čupas un uzreiz ieraugu sev piemērotu slotu, paņemu to, jo Armīns ir jau gatavs un sekoju viņam. Viņš aiziet aiz grāmatu plaukta un aiz tā ir durvis. Viņš tās atdara un tad mēs kāpjam augšā pa spirālveida kāpnēm. Kad esam augšā tur ir vēl vienas durvis, arī tās Armīns attaisa un mēs nonākam uz jumta.
‘nu, gatava?’ pamāju ar galvu, ‘te būs jāpaceļas zibenīgi, jo nedrīkst piesaistīt nemagu uzmanību. Viņš nostājas uz tāda kā paaugstinājuma, ieņem starta pozīciju un pamatīgi atgrūžas no jumta virsmas, pēc dažām sekundēm viņš jau ir nozudis mākoņos. Pakāpjos uz tā paša paaugstinājuma, ieņemu starta pozīciju, atgrūžos, bet svārki, aizķērušies aiz vienas no naglām, saplīst. Pacelšanās ir veiksmīga, ja neņem vērā saplīsušos svārkus. Kad uznirstu virs mākoņiem, mani jau gaida Armīns, kas met slaidus lokus starp saules stariem.
‘kur tu tik ilgi kavējies?’
‘ai, neliela aizķeršanās...’
‘tev svārki ir saplīsuši!’ viņš apriņķo ap mani.
‘njā, es taču teicu – neliela aizķeršanās.’
‘ļauj es tev palīdzēšu.’ Un viņš ar vienu žestu salāpa manus svārkus.
‘glīts darbiņš, paldies...’
Kādu laiku lidināmies pa to pašu apvidu, šķiet, ka Armīns varētu lidot arī bez slotas, tas viņam tik labi padevās. Tad viņš man piedāvāja aizlidot uz “vientuļo torni”. Tā kā par tādu dzirdēju pirmo reizi un gribēju uzzināt, kas tas ir, tad piekritu. Nolidojām vairākus kilometrus, tad es sāku ievērot, ka tālumā kustas kaut kas melns, kad pielidojām tuvāk, tad varēja saredzēt, ka tur lidinājās desmitiem kraukļu. Brīnīdamās nespēju noreaģēt un ielidoju tieši pašā bara vidū. Kādu laiku redzēju tikai melnas spalvas, jutu spārnu vēdas un asas sāpes rokās, mēģināju ar kreiso roku putnus atvairīt, tad kāds mani aiz tās paķēra un izvilka ārā. Jutos pamatīgi atvieglota, kad ieraudzīju Armīna seju. Viņš satraukti skatījās uz manu roku un tad es ieraudzīju, ka tā ir asinīs, sajutu vieglu sūrstēšanu.
‘nemaz nesāp...’ centos viņu nomierināt, bet liekas, ka tas nelīdzēja.
‘lido aiz manis.’ Viņš atlaida manu roku un lēnām virpuļodams ienira mākoņos. Uzmetu pēdējo skatienu kraukļu baram, kas pēc uzbrukuma nelikās īpaši traucēts, un sekoju viņam. Kad nonācu zem mākoņiem, redzēju, ka atrodamies virs klajas jūras. Tālāk ieraudzīju vientuļu saliņu, virs kuras slejās kraukļu aplidots tornis. Sākumā baidījos tam tuvoties pēc nesenās pieredzes, bet tas ievēroju, ka Armīns tos ir apbūris un ka tie nevis lido, kā sākumā man likās, bet gan vienkārši karājas gaisā. Nolaidos vienā no torņa jumta caurumiem. Mani jau sagaidīja Armīns.
‘nāc līdzi.’ Viņš atvēra lūku, kas atradās grīdā. ‘lai tu nedomātu, ka esmu kāds izvirtulis, kāp pirmā.’ Nedaudz nosarku un piegāju pie lūkas. Satrunējušie pakāpieni neizskatījās īpaši stabili, tomēr riskēju un sāku kāpt lejā. Dzirdēju, kā tie zem mana svara čīkstēja un vaidēja, tomēr, negribēdama izskatīties pēc memmesmeitiņas, nepievērsu tam uzmanību. Kad nonācu lejā, no manas sirds it kā akmens novēlās. Manās brūcēs laikam bija sabiruši putekļi, jo tās sāka sūrstēt. Lejā bija tumšs un manas acis ap gaismu vēl nebija apradušas. Dzirdēju, kā pa trepēm kāpj Armīns un izvairīdamās no putekļiem, kas krita no augšas pakāpos atpakaļ. Jutu, ka netīšām kaut ko ar kāju pagrūdu, pagāju nost, lai lūkas vārgā gaismiņa to apspīdētu un apslāpēju kliedzienu, kas izklausījās pēc nopūtas, jo tas bija skelets. Pēkšņi kaut kas aizskāra manu plecu.
‘miris amatu pildot..’ tas bija Armīns. Pēc visa spriežot šis tornis bija veca signālbāka un ģindenis – bākas sargs. ‘nāc līdzi.’
‘vai tu neesi ievērojis, ka pēdējās frāzes, ko tu man esi teicis ir vai nu “nāc līdzi”, vai “seko man”?’ pēc skaņas spriežot viņš atvēra durvis, jo acis vēl joprojām nebija pieradušas pie tumsas.
‘nu, jā... bet, ko citu, lai saka?!’
‘nu pasaki vismaz, kur tu mani ved.’ Aiztaustījos līdz durvīm.
‘es īsti nezinu...’
‘ko?’ vēderā sajutu vieglu kņudoņu.
‘...kā to telpu varētu nosaukt.’ Kaut gan to nevarēja redzēt, pasmaidīju.
‘es jau domāju, ka tu mani te uz dullo ved.’ Klusums, ‘Armīn?’ joprojām klusums. Kādu laiku cenšos viņu sasaukt, bet bezjēdzīgi. Kad jau sāku domāt par pievienošanos bākas sargam, mani apžilbināja gaisma, kas parādījās tālākajā istabā. Kad acis sāka lēnām pie tās pierast, lēnām virzījos uz to pusi. Pašķielēju aiz durvju stenderes un redzēju, ka istabā, kas izskatījās pēc kabineta, stāvēja Armīns.
‘nu nāc šurp.’ Viņš atvēra vienu rakstāmgalda atvilkni un izvilka no tās kārbu, uz kuras bija uzzīmēts sarkans krusts. Piegāju pie galda un viņš no kārbas izvilka saiti.
‘apsēdies te.’ Viņš norādīja uz krēslu, kas laikam agrāk bija atpūtas krēsls un kas atradās pretī kādreizējam kamīnam, ‘dziedēšanas burvestības es vēl nezinu.’ Viņš notīrīja manu roku no asinīm un apsēja.


--------------------
IPB Image
User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post
kahi
post May 7 2006, 18:18
Post #13


Hakushaku
******

Group: Chuunin
Posts: 756
Joined: 16-November 05
From: cradle of filth




he, he, labais skeletiņš. žēl, ka ne dzīvs. nez kāpēc visi skeleti aizskar plecus...slikta karma, laikam.


--------------------
IPB Image



esmu atpakaļ. spiciem nagiem un vārdiem.
User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post
rebel
post May 8 2006, 20:55
Post #14


Shishaku
*****

Group: Chuunin
Posts: 447
Joined: 7-February 05
From: artifical life




QUOTE(kahi @ May 7 2006, 17:18)
nez kāpēc visi skeleti aizskar plecus...

sheit jau ne.. tas bija armiins..vai arii es kko veel nezinu,un armiins arii ir skelets? o.O XD ^^


--------------------
it's never too late to start wasting your life...
User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post
zeloco
post May 11 2006, 15:31
Post #15


Hakushaku
******

Group: Chuunin
Posts: 708
Joined: 17-August 05
From: Tulett




Nee, nee biggrin.gif Armiins nav skelets biggrin.gif un skelets, kas guleeja zemee tur arii palika nekustoties biggrin.gif




‘diezgan šiki priekš vienkāršas bākas.’
‘īpašnieks ir bijis kāds dīvains bagātnieks, kas te dzīvojis līdz par viņu aizmirsa viņa apgādātāji.’
‘kā tu to zini?’
‘es to izlasīju viņa dienasgrāmatā un pastāstīja viņš pats.’ Viņš salika kārbā saites atlikumus un ielika to atvilknē.
‘kā tas ir – pats pastāstīja?’ atcērējos cilvēka paliekas zem trepēm.
‘tas skelets jau nav šīs bākas īpašnieka paliekas,’ radās sajūta it kā viņš lasīja manas domas, ‘bet gan viena no viņa apgādniekiem. Viņi bija izdomājuši, ka nogaidīs kamēr vecais nomirs bada nāvē un tad atnāks un savāks viņa dārgumus. Laupītāji bija divi. Ēriks.. nu, tā sauc to veco dīvaini, vienu no viņiem pārbiedēja līdz nāvei, bet otrs tomēr izglābās un laikam citiem stāstīja, ka šī sala ir apsēsta.. Es, aiz gara laika, klīdu pa debesīm, kamēr ieraudzīju šo salu. Nu... paložņāju te drusku un atradu slepenu eju, tur arī viņu atradu.’
‘kur tad tā eja ir?’ viņš piegāja pie kamīna, pagrieza svečturi un manā priekšā atvērās putekļaina, ar zirnekļu tīkliem aizausta eja. Noelsos, bet nodomāju, ka nav diezko oriģināli, jo tādas bieži vien biju redzējusi filmās.
‘zinu, ka nav diezko oriģināli, bet līdz brīdim, kamēr es to nebiju atklājis, es tādus slepenos kambarus biju redzējis tikai filmās.’ Manas aizdomas par to, ka viņš lasa manas domas pastiprinājās. Iegājām ejā, pamanīju, ka tā virzās uz leju. Kad ejas grīda bija sasniegusi nedrošu leņķi, parādījās durvis. Pēdējos metrus mēs noslīdējām un tad pēkšņi kaut kas atrāva durvis. Durvīs nevienu neredzēju, bet atskanēja draudīga balss.
‘kas uzdrošinās traucēt manu mieru?’ Armīns iegāja pa durvīm.
‘tas esmu es.’ Pēkšņi varenā balss nokremšļojas un pārmainās vārga vecīša šļupstos. Kad iegāju iekšā, redzēju vecu sačākstējušu, caurspīdīgu večuku, kas sēdēja uz nestabila, sagrabējuša trejkāja.
‘es jau domāju, ka tu par mani esi aizmirsis..’ večuks nošļupstēja.
‘nē, vienkārši man nebija laika...’ Armīns nometās turpat uz aukstā akmens klona netālu no kaulu čupas, kas laikam agrāk ir bijis pats Ēriks.
‘jā... laiks ir dīvaina padarīšana... kad biju dzīvs dienas skrēja kā asti apsvilinājis kaķis, bet tagad viena diena liekas kā mūžība...’ kādu laiku viņš stāstīja par laiku, tad Armīns palūdza, lai viņš pastāsta kādu no saviem stāstiem, jo šeit sēžot viņam nav bijis, ko darīt, tāpēc viņš rakstījis visādas pasakas un stāstus. Pilnībā Ēriks izstāstīja tikai divus stāstus, trešo viņš aizsāka, bet Armīns viņu pārtrauca, aizbildinoties ar to, ka mums jāsteidzas. Kamēr viņš atvadījās no Ērika, es piegāju pie durvīm un palūkojos augšup ejā.
‘man nešķiet, ka mēs spēsim tur tikt augšā...’
‘mums arī nevajadzēs pa turieni iet.’ Viņš aizvēra durvis un es ievēroju, ka arī tur abās ejas malās bija svečturi. Viņš vienu no tiem pagrieza un slīpā ejas grīda pacēlās, atklādama skatam kāpnes.
‘āāā...’ novilku. Uzkāpām pa kāpnēm un augšā Armīns atvēra lūku, kad izkāpu ārā, redzēju, ka atkal atrodamies kabinetā (lūka bija zem paklāja, kas tai bija meistarīgi piestiprināts). Viņš nodzēsa sveces un mēs atkal virzījāmies uz tumšās istabas pusi. Īstenībā biju pamatīgi pārsteigta par to, cik labi viņš redz tumsā. Neviļus atcerējos nesen redzēto filmu “intervija ar vampīru”, bet nepievērsu tam īpašu uzmanību, jo vampīrs viņš nekādi nevarēja būt – viņš taču staigāja saules gaismā! Uzkāpām pa kāpnēm, pacēlāmies un Armīns vēl brīdi uzkavējās, lai atdzīvinātu kraukļu baru.


--------------------
IPB Image
User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post

7 Pages V  1 2 3 > » 
Reply to this topicStart new topic
1 User(s) are reading this topic (1 Guests and 0 Anonymous Users)
0 Members:

 



Lo-Fi Version Time is now: 29 March 2024 - 05:13