Filozofiski sociālā tēmiņa., Papļapāsim, biedri. Options

[ReD_FoXy]

Tātad, man un Kikyou radās doma par saviesīgu papļāpāšanu par kādu tēmu, bet es iedomajos, ka vajadzētu divus vienkāršus noteikumus:
1) NEKĀDI personiskie apvainojumi - ja tev nav ko labu teikt, nesaki neko-, iztiksim ar vienkāršu domu apmaiņu par tēmu, we are all equal, tapēc mūsu viedokļi tāpat;
2) rakstam sakarīgi un saprotami, civilizēti, kā nekā - ja uzreiz būs paplašināti teikumi, būs skaidra doma, neradīsies pārpratumi un savstarpēji aizvainojumi.

Tātad, ja šis pasāciens būs veiksmīgs, tad, domājams, šāds nebūs pēdējais un vienīgais. Tāpēc let's do our best, jo doma ir skaista pati par sevi!

Pirmā tēma varētu būt par multiplikācijas filmu ietekmi uz ikdienas dzīvi, jūsu pieredzi un uzskatus, jo mēs visi ar to saskaramies, tas ir ikviena bērna dzīves posms, bet rodas jautajumi, vai tas piedien tikai bērniem un tamlīdzīgi.

Man personīgi ir tā, ka es "multenes" skatos vēljoprojām, diemžēl jāatzīst, ka anime tās ir diezgan retāk, tā kā ar Internetu esmu uz Jūs un nekad īsti nevaru kvalitatīvi un ātri lejuplādēt. Bet tā vairak vai mazāk ir mana problema.
Bet tomēr es arī domāju, ka tam ir sava negatīvā puse, jo manas emocijas par multenēm ir tādas pašas, kā pirms desmit gadiem, jebšu es turos pagātnē, kad skatos kaut ko no tās sērijas. Neskaitot dažas izmaiņas (labāk jokus saprotu, doma skaidrāka un tamlīdzīgi), emocijas ir tās pašas un tomēr - tas kavē attīstību kaut kādā ziņā. Nezinu, vai uzskatot, ka multenes ir bērnišķīgas, es kaut ko atrisinātu un viss būtu bumbās. Man, atklāti sakot, palīdz relaksēties, domaju lielai daļai no Jums tāpat. Neprasa dižu smadzeņu piepūli, bet tomēr uzjautrinoši. Pietam repertuārs ļoti plašs...

Kopsecinajums man pašai (ja Jūs nesapratāt) ir tāds, ka multenes atbrīvo no ikdienas stresa, jo atgriež pagātnē jeb tad, kad tādu problēmu nebija, ļauj atbrīvot prātu, bezmazvai zombēties uz ko nenopietnu un atslābt. Tas nedod neko labu problemu risināšanai, ja runā tīri praktiski, bet krievvalodīgajiem ir teiciens, ka ja par problemu pasmejas, tad tā aiziet, varbūt anime un citi zīmētie "filmuki" mums palīdz to sasniegt. Which in the end would mean - thank God there are cartoons.
Protams, var jau sākt kliegt, ka amerikāņu filmas dod šo pašu efektu, bet man patīk pabarot savu iekšējo bērnu un papriecāties, cik tālu ir tikusi tehnologija un zīmēšanas māksla.

Jūsu domas?

[reien]

Man tieši anime neizraisa tās pašas emocijas, kas bija pirms 10, 11 gadiem. Vairs nav tas vecums un uz lietām skatos daudz savādāk, līdz ar to visa saprašana par to ko skatos mainās.
Vispār anime skatos tādēļ, ka man patīk skatīties viņas. Protams, tas palīdz atbrīvoties no stresa un dažkārt saskatīt kaut ko pozitīvu cilvēkos, lai gan reti kaut kas tāds notiek.
Protams, protams, anime priekš manis ir arī iedvesmas avots, jo rakstu, varbūt tieši tādēļ esmu saņēmusies uzrakstīt grāmatu
Principā neuzskatu, ka anime varētu ietekmēt attīstību, bet tas ir individuāli katram cilvēkam, ja uztver visu, kas tiek rādīts tad, jā, protams, nav labi kkas. Vienkārši man liekas, ka nav jāuztver viss redzētais pārāk nopietni. Lai gan to varētu arī attiecināt uz filmām.
Kopumā, domāju, ka anime ir laba izklaide brīvajiem brīžiem, moš biš pozitīva deva, iedvesmas avots, relaksācijas veids.

[Arts]

Pirmo reizi animi redzēju kādos 6 gados, tas bija Ultramens un gāja pa LNT. Zīmēšanas stils, animācija, citi jauki mēsliņi, ko neatceros - tas signalizēja smadzenēm ,ka tā nav kaut kāda US multene par Baikerpelēm no Marsa.
Vēlākie seriāli, ko pēc tam redzēju, gāja pa RTL-2, vāciski. Saprast neko nevarēja, skatīties bija jautrāk nekā parastās multenes. Sižets bija sarežģitāks, varoņus varēja labāk atcerēties.
Viena no lietām, kas mani pārsteidza multenēs, bija vardarbība. Neatceros, ko tur šāva vai dūra, bet bija asinis, teh sweet violence.
Tā nu anime vēl vairāk ieintriģēja.

Tā nu ar laiku sīcis skatās sīču multenes, paliek vecāks - nopietnākas multenes, utt. Agrā vecumā sīcim nevajag dot vardarbību skatīties, tas uzreiz nogalinās mazā nejaucēna pasaulīti, un pūkaini zaķīši puķīšu pasaulītē līdzināsies Silent Hill aizspogulijas murgiem.
Tagad mazie perdeļi cenšas ātrāk būt mentāli/morāli pieaugušāki, ātrāk izbaudīt visu uz savas ādas.
Bet katram ir kārojies pirmspadsmit gados slepus paskatīties Onkulīti Frediju vai tēta porno kaseti vientulībā, kas tas tur ir tik briesmīgs, vai ne?

Tā nu viss ir jālieto optimālās devās, arī anime. Tas novestu pie sociālās dzīves posta. Tomēr imūni pret šo defektu ir tie, kuriem vispār tās nav. Vairāk atliek laika muļķībām un aizraušanām.

[Keydan]

Pff... anime... Animācija ir animācija. Vienkārši to ir daudz un tur ir drusciņ vairāk ideju nekā amerikāņu animācijai (Jā, jā, zinu, ka ir šedevri, bet vai tāda pati situācijas nav jebkura cita valsts?). Ar to anime japāņi kompensē savu nespēju būt par labiem aktieriem, jo mēs visi zinām ka pat retards varētu labāk nospēlēt jebkuru klasisku teātra lomu. Japānis pat koku nospēlēt nevares.
Jūs jaunie cilvēki turpiniet skatīties animu, tikai nevajag piemēslot savu prātu ar "kawaii" un "desu", mums taču sava kultūra ir. Vispar, nafig visu: fandomus, furry, animufag, weaboo.

[ReD_FoXy]

Patiesību sakot, piekrītu Keydan - cilveki mēdz tā pa nopietnam pārforsēt, arī daudz te, vietējie, kad runa ir par anime.
Var jau ķerties iedvesmu, kā minēja reien, izmantot emocijas tālāk citai nodarbei, bet tad kad uz ielas skaļi dzied līdzi kaut kādam animes OST gabalam, ikdienā ģērbjas kā anime tēls vai vel trakāk - nu... Kā lai maigak pasaka... tas jau kļūst debīli. Visam ir savas robežas.

Un vispār, ja tā padomā, es animes sāku skatīties ap tā saucamajiem pusaudža gadiem, kad lielāka uztvere, kas norāda uz to, ka anime ir advancētāka, kad runa iet par vecumu grupām (esot mazai mani pat RTL raidītais Sailermoon tā īsti neaizrāva, sižets likās samudžināts un nesaistīja). Bet vai tas attaisno tādus cilvēkus, kas savos 30 un 40 vēl ir augstas pakāpes sajūsmā par to? Kur ir tā robeža, kad hobijs pāriet apsēstībā, ja runa ir par anime?

This post has been edited by ReD_FoXy: Dec 22 2009, 00:37

[FuschichO]

Es nez..

Sākumā zombējos kā Red Foxy. Vnk... zombējos. Bet es arī guvu visādas emocijas. Jutos kā vecās omes, kas sajūsminās par Marijas un Pedro mīlas stāstiem. Laikam kopš man radās pašai savs mīlas stāsts, mani šāda parazītiska emocionāla pseido-barošanās vairs neinteresē. Jau vairākus mēnešus cenšos skatīties tiešām labu seriālu un nekur tālu neesmu tikusi.

Kas attiecas uz bērniem- nē, es negribēju redzēt pārāk daudz vardarbības, tāpēc Sailor Moon, kur tika propogandēta draudzība un mīlestība, tādai sīkai meitenei bija tieši laikā.

Man liekas dīvaini, ka anime ierosina rakstīšanas tieksmi. Dziļāk par to padomājot, laikam jau tas ir normāli, jo tur bieži ir interesanti un spraigi, jā, tieši spraigi sižeti.

Tieši sižeta spraigums, iespējams, mani piesaistīja. Man ļoti patīk tas, ka sērijas ir īsas, un pārāk ilgi nav jākoncentrējas uz vienu stāsta daļu. Autisms. I haz it. Man tiešām nepatīk pārāk koncentrēties kam vienam. Ja jūsu bērniem tiešām ir autisms, tad diez vai anime būtu tas, kas no tā izārstētu, kaut gan... hmm...

[reien]

It kā tā normāli, loģiski padomājot ReD_FoXy teiktajam par to līdz kuram brīdim ir normāli skatīties ir diez gan normāls. Bet... manuprāt mēs dzīvojam brīvā valstī, ja tev tas vēl aizvien patīk, tad dari to, man vsp liekas bul*hit, ka ir jāpielāgojas kkādām vispāpieņemtajām normām. Katrs ir atšķirīgs, ja patiešām tas jau nepārvēršas slimīgā apsēstībā, ka tu 40 gados sāc ģērbties kā anime tēls, tad manuprāt tas nemaz nav nekas slikts. Lai jau tas cilvēciņš skatās, ko vēlas. Man liekas, ka biš slimīgi jau ir tā stadija, ka neko citu nedari, apmēram tā pat kā atkarība no azartspēlēm vai no CS vai kkāda tāda mēsla, nu tad patiešām- iegādājies dzīvi, cilvēk.
All in all i don't think anime has a age limit.

Nu jā, bet par to, ka maziem bērniem vecāki ļauj skatīties aturālu vardarbību un spēlēt spēles, kur viens otru apšauj man liekas ir slimi. Tas bērns izaugs vai nu par gīku vai nu viņam liksies pilnīgi normāli kādu līdz nāvei piekaut.

[DarkDevilCat]

Anime.. uh...
Animi sāku skatīties jau bērnu darzā (varbūt tādēļ esmu tik tizls), ap 5~6 gadu vecuma. Vispar jau mājās brāļi skatijās, pa kautkādu krievu kanālu sailermoon or something, un tad es ar viņiem. Kaut no krievu valodas es nevārdu nesapratu, biju pielipis pie tv. Tad, vel joprojam gāju bērnu dārzā, sāku skatīties animi pa RTL-2 (iisti iznemot sailormoon neatceros, kas tur vel gāja tajā laikā...), kas man veicināja pāragru vācu valodas interesi, iemācijos jau bērnu dārzā skaitīt vāciski un dažādus vārdus.
Tā aizgāja gadi un sākās visi foršie digimoni un dbz, kas proti man sabojāja visu fantāziju...

Bet protams animi skatos veljoprojam, un skatos īstēnība 1 iemesla dēļ, lai aizmirstu problēmas, kas ir dzīvē un lai atrautos no tās ('coz its easy that way).

Nedomāju ka animēm ir kādi īpaši gadu ierobežojumi, tāpat kā animācijas multfilmām, jo cilvēkiem, kas ir gados, gribas atcerēties un iejusties velreiz bērnība (vismaz tā citreiz no malas izskatās).Pietam, ir visi šie world disnay* animācijas, ko skatās visi cilvēki,gan lieli, gan mazi, lielākā daļa... fano citreiz raud un baiga sajūsmā smejās līdzi. Nedomaju ka tas ir, kas slikts, ka būtu janosoda tie cilvēki. Jāsaka ir tas, ka cilvēkam kuram nepatīk galīgi animacijas, nevienas, un ir kategoriski pret, ir vnk slikta bērnība bijusi, ko viņš/a nevēlas atcerēties (guess so).

Vienīgi, ko varu teikt kā sliktu par animi, ka parsvarā tā sabojā cilvēka fantāziju c(:

Nu jā, bet par to, ka maziem bērniem vecāki ļauj skatīties aturālu vardarbību un spēlēt spēles, kur viens otru apšauj man liekas ir slimi. Tas bērns izaugs vai nu par gīku vai nu viņam liksies pilnīgi normāli kādu līdz nāvei piekaut.

Tā arī izaug 80% mūsu mazie narkoškas un lielās slepkavas.
Nepavelti ir rakstīts 12+; 14+;16+ etc.
Bet 90% musdienu vecākiem sava berna nākotne nerūp, lai kā arī viņi to noliegtu.

[Sērfijs]

Ievads

Šajā postā es mēģināšu pierādīt to, ka jūs esat fagi, ne tikai tāpēc, ka tēmas nosaukumus ir rage-inducing, bet arī... No wait, jūs esat fagi tieši tāpēc, ka tēmas nosaukums neatbilst apspriestajai tēmai.

Īsi sakot es apskatīšu šādus punktus(izvilktus no līdz šim šajā topikā rakstītā):

1. Indivīds nav unikāla būtne;
2. Kā rodas sociopāti;
3. Kā pareizi veidot filosofisku diskusiju.

FAQ

Kādēļ Tu izvēlējies apskatīt tieši šos punktus?

Es nevarēju nepamanīt, ka iepriekšējos postos un šajā forumā, kā tādā šīs tēmas tiek nepareizi saprastas, līdz ar to jutu kārdinājumu šur tur ieviest skaidrību un varbūt arī uzsākt kārtīgu filosofisku diskusiju.

Also, postcount +1

Tā kā liela daļa šeit mītošo nespēj koncentrēties ilgāk par 30 sekundēm, vai Tu domā, ka Tavu postu izlasīs?

Nē, un tas ir vēl viens iemesls kāpēc viņi visi ir fagi.

Ko ta nu? Kādēļ vispār rakstīt?

Jo pastāv iespēja, ka kāds izlasīs un atbildēs, varbūt pat iztirzās un apgāzīs manis teikto, un varbūt tas kāds pat būs inteliģents cilvēks un, man oponējot, izmantos loģiskus argumentus.

Iztirzājums

Indivīds nav unikāla būtne.

Vai jūs esat pamanījuši to, ka ik pa laikam vai pat itin bieži, diskusijas ne pie kā nenoved? Šajā gadījumā
nav svarīga sarunas tēma vai norises vieta, respektīvi, forums, bārs vai sex-šopa video kabīne. Esiet domājuši par to kādēļ tas tā ir? Ļaujiet atbildēšu, tas ir tādēļ, ka katrs uzskata sevi par kaut ko īpašu un unikālu tāpēc, ka populāri ir domāt, ka katram ir sava taisnība un atkāpšanās no sava viedokļa tiks uzskatīta par pazīmi tam, ka esat bez mugurkaula.

Bet tā uzskatīt ir nepareizi un pat neveselīgi. Kāpēc tad indivīds nav unikāla būtne? Kaut arī mums katram ir unikāla pieredzes bagāža, mēs visi (šajā gadījumā latvieši) tomēr dzīvojam vienas kultūras robežās. Kultūrpiederība mūsos atstāj pēdas un šīs pēdas ietekmē mūsu uztveri. Indivīds, kurš ir uzaudzis ģimenē, komunicējis ar citiem cilvēkiem vai kādā citā veidā smēlies zināšanas no un par ārpasauli, automātiski tiek pakļauts kultūras un arī sabiedrības ietekmei. Līdz ar to mācoties tā teikt pareizi apstrādā savu pieredzi konkrētās kultūras ietvaros. Tieši šī iemesla dēļ strādā, piemēram, socioloģiskie pētījumi vai biheiviorisms un tāpēc par tāda līmeņa unikalitāti, ka katrs cilvēks ir kā sniegpārsliņa runāt nevar.

Kā rodas sociopāti?

Es domāju, ka šajā brīdi, ja esat sekojuši līdzi manam domu gājienam, jūs varat izsecināt, kā es mēģināšu parādīt, ka asiņainas videospēles, multiplikācijas filmas, filmas kā tādas un Jap Ladyboys porns nav primārais faktors tajā, kādēļ rodas mazi noziedznieki un narkomāni.

Īsāk sakot, tas nav noliedzams, ka iepriekš uzskaitītais ietekmē bērna psihi viņam augot, bet tieši tāpat psihi ietekmē arī viss pārējais ar ko viņš savas dzīvītes laikā saskaras. Pamata faktors ir viņa ģimenes labklājība, no šī attiecīgi izriet attieksme pret bērnu un no attieksmes pret bērnu bērna pasaules uztvere un vērtības. Līdz ar to, ja ir novirzes no kulturālās normas kādā no ķēdes posmiem, šīs novirzes atspoguļosies bērnā. Protams, nav teikts, ka sliktā ģimenē obligāti izaugs noziedznieks vai narkomāns, bet šāda iespējamība ir daudz lielāka nekā kulturāli normālā ģimenē.

Tādēļ var teikt, ka neeksistējot blakus faktoriem, kas varētu sevišķi ietekmēt bērna psihi, nav liela nozīme tam, ka bērns visu dienu nogalina cilvēkus, lai pēcāk čurātu uz viņiem spēlē „Postal” vai spēlē „Bārbijas Poniju Fermu 2009”. Korelācija starp virtuālu un īstu fermeri ir tikpat liela kā virtuālu un īstu slepkavu.

Kā pareizi veidot filosofisku diskusiju?

Tā nu lēnā garā esam nokļuvuši pie svarīgākās tēmas, ja nu Red Foxy teiktais ir patiess, un dažādas „filozofiski sociālu diskusijiņu” tēmas kļūs par šī foruma dzīvības eliksīru.

Visu pirms svarīgi ir noformulēt problēmu. Šeit nepietiek ar to, ka tiek ierakstīts tēmas nosaukums, pievienots sīks stāstījums par personas dzīvi, kurš, atklāti sakot, nevienu neinteresē, un beigās piesprausts DISCUSSSS!!!!! Uzdodiet sev jautājumu, par ko mēs te varam diskutēt? Nav obligāti jābūt tēmai, kurā ir skaidri zināms, ka forums dalās grupās par un pret. Pat ieteicams ir atrast kaut ko, kas šīs mīlestības un miera zemes iemītniekiem liek padomāt, bet par ko vēl nav radies stingrs viedoklis.

Tēmas izklāstam ir jābūt skaidri definētai problēmai, ja tas nav izdarīts tēmas nosaukumā. Ir jāparādās argumentiem par un pret, kā arī savai domai, kas krasāk nostājas vienā, otrā vai trešajā pusē. Multiplikācijas ietekme uz jūsu dzīvi ar pieprasījumu pēc pieredzes un uzskatu aprakstiem forumā, kurā cilvēki pamatā savācās, jo skatās multiplikācijas filmas ir muļķīgi. Šāda tēma bieži vien nevis izraisīs diskusiju, bet nomirs pēc 6 postiem tāpēc, ka visiem, kuri kaut cik nopietnu sarunu varētu izvērst ir pofig. Ir jābūt konkrētākam. Tas ir, tēma var būt vispārīga, bet aprakstā ir jāiezīmē robežas kādās tā var tikt apskatīta.

Nobeigums

...

fagi



This post has been edited by Sērfijs: Dec 22 2009, 04:04

[Kikyou]

Multenes, gan toreiz gan tagad, skatos tieši tāpat kā filmas, seriālus, televīzijas spēles un visu pārējo, tikai tagad skatos uz to visu savādāk un daudz kas liekās pagalam garlaicīgs. Toreiz smējos par jokiem. Tagad smejos caur pirkstiem skatīdamies, cik debili tie joki. Silti iesaku paskatīties Skubiju Dū, a.p.k. 20 minūtes ļoti sliktu vārdu spēļu - bez sejas var palikt!

Droši vien arī pēc trīsdesmit gadiem bolīšu multenes. Skatāmviela ir skatāmviela.

Un par vardarbīgajām multenēm un spēlēm:
Gandrīz jau sāku rakstīt burtu sienu, bet

Kā rodas sociopāti?

Es domāju, ka šajā brīdi, ja esat sekojuši līdzi manam domu gājienam, jūs varat izsecināt, kā es mēģināšu parādīt, ka asiņainas videospēles, multiplikācijas filmas, filmas kā tādas un Jap Ladyboys porns nav primārais faktors tajā, kādēļ rodas mazi noziedznieki un narkomāni.

Īsāk sakot, tas nav noliedzams, ka iepriekš uzskaitītais ietekmē bērna psihi viņam augot, bet tieši tāpat psihi ietekmē arī viss pārējais ar ko viņš savas dzīvītes laikā saskaras. Pamata faktors ir viņa ģimenes labklājība, no šī attiecīgi izriet attieksme pret bērnu un no attieksmes pret bērnu bērna pasaules uztvere un vērtības. Līdz ar to, ja ir novirzes no kulturālās normas kādā no ķēdes posmiem, šīs novirzes atspoguļosies bērnā. Protams, nav teikts, ka sliktā ģimenē obligāti izaugs noziedznieks vai narkomāns, bet šāda iespējamība ir daudz lielāka nekā kulturāli normālā ģimenē.

Tādēļ var teikt, ka neeksistējot blakus faktoriem, kas varētu sevišķi ietekmēt bērna psihi, nav liela nozīme tam, ka bērns visu dienu nogalina cilvēkus, lai pēcāk čurātu uz viņiem spēlē �Postal� vai spēlē �Bārbijas Poniju Fermu 2009�. Korelācija starp virtuālu un īstu fermeri ir tikpat liela kā virtuālu un īstu slepkavu.

viņš to pateica labāk.

This post has been edited by Kikyou: Dec 22 2009, 03:45

[Sigfa]

seerfij, kudos, veelaak kko bish pielipinaashu, bija pretenzijas pret pirmo dalju.

un jaa, liidz seerfijam sheit nebija ne smakas no "filozofiski sociaalaa teeminja" (wat?), viedoklis nav filosofija.

[Arts]

Well played, txtbukfag

fagi

.

Visi šitie sociopāti atrod sev mierinājumu interneta dēļos, random sadaļās. Tālāk viņi bīda interneta fenomenus un labi pavada laiku. Sociopāts drīzāk norobežosies no apkārtējiem nekā ies on murderous rampage.

Cenzūra.
Kāpēc pie spēles, filmas, animācijas, kur ir smaga vardarbība, ar puņķiem, pakaļām un ķeskām, pieliek 17+, bet ja tur ir redzamas ģenitālijas, krūtis, notiek sekss - uzreiz sprauž 18+. Dating spēles, kur tikpat kā nav vardarbības, arī liek 18+, jo tur esot seksa ainas.
Kas ir smagāks - dismembering vai rape?

Vecās multenes > jaunās.

Vardarbība vecās paaudzes multenēs (Bugs Bunny, Tom & Jerry, herņas u.c.) bija forša, jautra. Visus klapēja, šāva, spridzināja, mērcēja skābē. Asiņu nebija, bija dūmi, bija jautri.

Joki arī tur bija smieklīgāki, tie nesastāvēja tikai no puniem (vārdspēles), praktisks humors ar vardarbību un citu āzēšanu.

[Sērfijs]

Cenzūra.
Kāpēc pie spēles, filmas, animācijas, kur ir smaga vardarbība, ar puņķiem, pakaļām un ķeskām, pieliek 17+, bet ja tur ir redzamas ģenitālijas, krūtis, notiek sekss - uzreiz sprauž 18+. Dating spēles, kur tikpat kā nav vardarbības, arī liek 18+, jo tur esot seksa ainas.
Kas ir smagāks - dismembering vai rape?

Nepārspīlē, pie smagas vardarbības ar puņķiem, pakaļām un ķeskām arī met 18+ (piemēri: Condemned, Manhunt).

Īstenībā cenzūra un kritēriji, pēc kuriem vērtēt saturu, kas nav piemērots personām zem konkrēta vecuma sliekšņa ir diezgan interesants un populārs diskusiju temats. Lielā mērā vardarbīgu skatu dalījums tiek vērtēts pēc tā cik nopietni un reālistiski tas tiek pasniegts. Attiecīgi, kā aina tiek uztverta un interpretēta. Kamēr par seksuālām ainām pastāv uzskats, ka interpretācija lielā mērā būs vienāda, tas ir, novedīs pie uzbudinājuma stāvokļa.

Tā kā neesmu es aizrāvies ar dating sims, varu runāt tikai nekonkrēti, bet, manuprāt, šajā gadījumā mūsdienu vienlīdzīgā sabiedrība baidās no tā, ka bērns var izaugt ar nevēlamiem uzskatiem par dzimumu sasvstarpējajām attiecībām. Kādēļ? Tādēļ, ka spēlē visi spēlētāja apbrīnas un iekāres objekti ir very eager to be fucked vienmēr darot to, ko tiem liek. Šeit parādoties slidenajai nogāzei, tiek automātiski secināts, ka, ja ekspektācijas neattaisnojās īstajā dzīvē, tas noved pie seksuālas frustrācijas un rape.

Kas ir smagāk - Dragon Age vai Rapelay?

[FuschichO]

Rapelay??? *skatās, kas tas ir*
Nu Dragon Age es kā īsts fagots izmantoju visas piedāvātās iespējas, haha. Bet par nelaimi esmu over 18, tā ka nevarēšu piedalīties sociālā pētījumā par iedarbību uz bērna psihi.

[ReD_FoXy]

Publiski atvainojos Sērfijam par nožēlojumu mēģinājumu atdzīvināt vismaz daļu šī foruma. Ak jel, kaut vismaz dievs man piedotu.

If you ask me (haha, which you obviously don't, but I don't give a sh*t), tā ir interesanta tēma tieši forumā, kur ir ļoti daudz >18 gadīgu ļaužu. Tieši ikvienam no mums ir kas sakām par multiplikācijas filmu ietekmi, jo tā mums vēl ir pat šobaltdien.
Piemēram, es nedomāju, ka multenes manu psihi ir ietekmējušas jelkā. Man nekārojas iet dauzīt peles vai mest kaķus dīķī, jo redz "Disnejs" teica, ka tie lopi vēl pēc tā būs dzīvi.
Jā, tad var uzdot jautājumus, no kurienes rodas to sociopāti, kas nošauj 23 savus klasesbiedrus tāpat vien? Kāda artava tajā ir no multenēm? Vai varbūt konkrētāk anime?

Doma ir, lai sāktos jelkāda domu apmaiņa, but hell no, kāpēc lai jūs to darītu, vēlreiz atvainojos par savu acīmredzami dumjo un lieko mēģinājumu.
Peace.