IPB

Welcome Guest ( Log In | Register )

2 Pages V  1 2 >  
Reply to this topicStart new topic
> Mācību stunda., Retings-R.
kaiva
post Jul 3 2008, 20:44
Post #1


Samurai
***

Group: Chuunin
Posts: 85
Joined: 29-May 06




Šim te gan nav absolūti nekāda sakara ar fantasy, kur nu vēl anime, bet man tā kā palūdza ielikst, so...
Gribu objektīvu kritiku, negribu marazmu.


Prologs.

Pastāvot tāds zemnieka instinkts. Pietiekot ar pavasara asnu skurbinošo smaržu, lai šis senais instinkts atmostos un pārņemtu zemes vīru būtību. Katrā viņu solī esot jaušams jaunās dzīvības prieks, dabas mošanās varenība apstrāvo sirdi un mundrāka kļūstot pat visslābanākā gaita.
Tas ir ļoti svarīgi, to nedrīkst aizmirst, ja šī vienkāršā patiesība jūs nepārņems-nekad nesapratīsiet tālāk atklāto.

Izdzīvošanas instinkts. Tas valda pār tevi un mani. Uzvar tas, kuram tā ir vairāk. Lūdzu, kā vienkāršu patiesību pieņem arī to, ka vairāk tā ir man.
Ja vēlies, vari man sekot un iepazīt pasauli caur šīm netīrajām papīra lapelēm, kuras savos īsajos apskaidrības brīžos apskribelēju. Vari šos pierakstus arī izkaisīt pa visiem vējiem , jo tu esi tikai pasīvs vērotājs, tavos spēkos nav mainīt neko no tā ko esmu paveicis, vai vēl taisos darīt.

Izdzīvošanas instinkts.

Jau sen man nācās apgūt šo mūžseno izdzīvošanas likumu-nogalini vai mirsti. Bezmaz jaunu galaktiku atklāju, ne? Galu galā, šo te es rakstu muļķiem, kuri nemāk dzīvot, varbūt viņi šo likumu vēl nav atklājuši. Sardeles.

Labi, mans pieredzējušais oponent. Uzskati tu sevi par gudru un nežēlīgu. Pirmais purns vilku barā, ja? Cik cilvēku tu savā sasodītajā dzīvītē esi novācis? Nosauc to ciparu, kurš raksturo nakšu skaitu, kuras esi pavadījis svīstot baiļu sviedrus, līdz pierei ieracies dubļos un lūdzoties, kaut tiem stulbeņiem, kuri šoreiz ir izvēlēti par taviem pretiniekiem, pašiem acis no pieres izsprāgtu un tev nevajadzētu nezin kuru reizi bezjēdzīgi riskēt ar savu dzīvību? Izklausās rupji, bet es pašlaik runāju par pamatiem. Manā pasaulē cilvēku mēra pēc skalpu skaita pie viņa jostas, un es netaisos attiecībās ar jums izmantot kādu citu vērtību sistēmu. Lieliski, asti tu beidzot esi iežmiedzis kājstarpē un sēdi kluss. Tā tam galu galā arī būtu jābūt, jo šis ir stāsts par kādu ievērības cienīgu personu, mani.

Kur es paliku? Pie atmiņām, pareizi? Visā savā krāšņumā izdzīvošanas instinktu es izjutu savas piedzimšanas brīdī.

Līdz ausīm sapinies nabassaitē, pirms laika dzimis, ar asinsizplūdumiem smadzenēs un līdz galam neaizvērušos sirds vārstuli. Spartā mani nebūtu paturējuši, klanos mūsdienu ideālismam. Guļot inkubatorā neko daudz savu stāvokli cilvēks apsvērt nevar, sevišķi, ja attiecīgā persona ir maizes kukuļa lielumā, tomēr tūlītējs naids pret slimnīcu un riebums pret nāvi iestājās gan. Iespējams, tieši tas mani visu dzīvi arī vada, iespējams, ka nē. Bet tas jau vairs nav ne tik svarīgi, ne interesanti.

Māte vēlāk stāstīja, ka esmu bijis apbrīnojami pacietīgs bērns. Pārcietis vairākas sirds apstāšanās reizes un plaušu karsoni dažu nedēļu vecumā ieguvu vēl vienu vērtīgu īpašību, sauktu par cinismu. Arī tai būs liela nozīme manā turpmākajā attīstībā. Kopumā slimnīca man nozaga gandrīz gadu dzīves. Neuztraucieties, mīļie, rēķins jau ir piedzīts.

Pāris gadus attīstīšanās vedās uz priekšu netraucēta. Es ātri iemīlēju tuvējo mežu, kā arī visus lauku sētas kokus. Varu derēt uz kreiso roku, ka joprojām zinu meža plānojumu no galvas. Ar aizsietām acīm varu jūs aizvest pa vissīkāko meža taciņu un jebkuru jūsu izvēlēto galamērķi. Par mežu vēlāk. Šoreiz man vajadzēja stāstīt par izdzīvošanas instinktu, jo tāds taču ir virsraksts, ne?

Tā ne ar ko nesajaucamā sajūta, kura pārņem brīdī, kad izvēlies dzīvot, šoreiz nogalinot, nākamo reizi mani pārņēma 5 gadu vecumā.
Nevarētu teikt, ka man nepatīk dzīvnieki. Līdz attiecīgajam gadījumam es tos pat mīlēju un līdz šim brīdim tie savā ziņā man simpatizē.

Kaimiņmājas apdzīvotājai piederēja taksis. Neko milzīgs un agresīvs tas nebija, taču savā zvēra prātā bija izperinājis greizsirdības jūtas, jo laipnajai kaimiņienei patika ar mani spēlēties, tāpēc kādā visai saulainā dienā, kad biju aizlīdis ciemos uz kaimiņmāju, viss sakrita tam nožēlojamajam kustonim par labu. Vecāki bija aizņemti, dzīves ikdienišķā stulbuma dēļ un man kārtējo reizi nebija ar ko nodarboties, tādēļ nolēmu doties uz kādu aizraujošāku vietu.

Ēkas durvis bija vaļā, laižot iekšā vasaras gaisu un saules starus. Šajā gadījumā, arī ziņkārīgu bērnu. Nesastapis meklēto, personu priekšnamā, es devos uz priekšu un nolēmu palikt virtuvē. Kā bērniem aizliegtā zona tā, protams, vilināja nekur tālāk meklēt nedoties. Uz plīts jautri sīca tējas katliņš, saules stari logos spēlēja ēnu teātri, rūpīga sakārtotas uz galda smaržoja sīkās pļavu puķītes.

Stāv teikts, ka sliktas lietas notiek. Arī šis ir dzīves princips, kuru būtu vērts atcerēties.

Tas nolāpītais suns bija ieguvis savu iespēju atriebties. Šķiet, ka es viņu izdzirdēju vēl pirms uzbrukuma, jo pagriezos uz durvju pusi kā bēgt gribēdams. Neko daudz no tālāk notiekošā neatceros. Atjēdzos mātes rokās, kliedzošs, apčurājies un pārbijies. Vēlāk man stāstīja, ka es suni esot nobeidzis. Bezmaz uz pusēm pārcirtis. Noslēpumā paliek fakts, kā man izdevās sasniegt nazi, kurš atradās uz galda. Visticamākais es to biju norāvis lejā ar visu galdautu. Kopš šī brīža uz mani sāka skatīties visai jocīgi. 5 gadu vecumā nobeigt suni nav nekāda joka lieta! Tiesa, pilnīgi sveikā es cauri netiku, vai nu es pats, vai suns no manas kreisās plaukstas bija atdalījis 2 pirkstus. Vienu izdevās piešūt. Otru atrada tikai pēc nedēļas, tas bija paripojis zem virtuves galda kopā ar lielāko daļu nokritušo ziedu. Pirms tam kaimiņiene teica, ka nevarēja to atrast. Neticu, ka viņa īpaši rūpīgi meklēja.

Atmiņā spilgti ir saglabājies fakts, ka biju ļoti dusmīgs, bet pirksta zaudēšana manā saprātā lielu lomu nespēlēja. Daudz vairāk negribēju atrasties slimnīcā. Atceros, ka lūdzos ārstam, lai ņem to piešūto pirkstu nost, lai varu iet mājās. Tā bija man viskarstākā vēlēšanās-tikt prom.

Es nesūdzos. Es dalos informācijā. Ceru, ka tā jums palīdzēs izprast vēlāk stāstīto, bet pašlaik esmu noguris. Dodiet man mieru.

This post has been edited by kaiva: Jul 3 2008, 20:47
User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post
rebel
post Jul 12 2008, 01:03
Post #2


Shishaku
*****

Group: Chuunin
Posts: 447
Joined: 7-February 05
From: artifical life




patīkami,patīkami. šā te turpinājumu pat varētu lasīt.

ak jā, tagad tik pamanīju lūgumu pēc objektīvas kritikas. nu tad mazliet kaut kā, kas gan visticamāk nav īsti kritika, bet vismaz viedoklis-

valodas stils labi sader ar izvēlēto stāstītāju, šķietami vienaldzīgs, ar zināmu ironijas piedevu - jauki.
vietām gan iestarpinājumi, kas varbūt nešķiet gluži organiski iederīgi, piemēram
QUOTE
Galu galā, šo te es rakstu muļķiem, kuri nemāk dzīvot, varbūt viņi šo likumu vēl nav atklājuši. Sardeles.
- nu,nešķiet tās sardeles tur nepieciešamas, varbūt esmu muļķe, bet kaut kā nejūtu saķeri starp pārējo tekstu un šo piebildi. tas neliekas..stāstītāja dabai piederīgs komentārs.
vēl kas - īsti nešķiet, ka cinismu kā īpašību var iegūt mazulis zīdaiņa vecumā dažādu fizisku kaišu dēļ. nu, neštimmē tur kaut kas. cinisms tomēr saistīts ar intelektu un aktīvu spriešanas spēju, kas tik maziem radījumiem diez vai piemīt nepieciešamajā līmenī. bet tas gan varbūt tikai tāds aizspriedums,hah.
un vēl kaut kas nav skaidrs ar to,kam tad īsti šis te tiek rakstīts - ja vietām lasītāju uzrunā ar "tu", pat ar konkrētiem apvainojumiem par nepietiekamu pieredzes daudzumu ( rindkopa,kas sākas ar "Labi, mans pieredzējušais oponent."), vietām - ar "jūs". vai rakstītais veltīts kādai konkrētai grupai? bet kāpēc tad tas "tu" sākumā? vai arī tas ir kādam citam radījumam? bet tad atkal - kāpēc tas daudzskaitlis..? utt. izklausās vienkārši pēc līdz galam nepārdomāta stāstījuma.
kopumā - pagaidām šķiet, ka detaļas ir interesantas un pietiekami veiksmīgi pasniegtas, lai būtu patīkami lasīt un gaidīt tālākos pavērsienus.

This post has been edited by rebel: Jul 12 2008, 01:21


--------------------
it's never too late to start wasting your life...
User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post
lilion
post Jul 13 2008, 00:08
Post #3


Shishaku
*****

Group: Chuunin
Posts: 315
Joined: 2-May 06
From: Braindead land




QUOTE(rebel @ Jul 12 2008, 01:03) *

patīkami,patīkami. šā te turpinājumu pat varētu lasīt.

ak jā, tagad tik pamanīju lūgumu pēc objektīvas kritikas. nu tad mazliet kaut kā, kas gan visticamāk nav īsti kritika, bet vismaz viedoklis-

valodas stils labi sader ar izvēlēto stāstītāju, šķietami vienaldzīgs, ar zināmu ironijas piedevu - jauki.
vietām gan iestarpinājumi, kas varbūt nešķiet gluži organiski iederīgi, piemēram
QUOTE
Galu galā, šo te es rakstu muļķiem, kuri nemāk dzīvot, varbūt viņi šo likumu vēl nav atklājuši. Sardeles.
- nu,nešķiet tās sardeles tur nepieciešamas, varbūt esmu muļķe, bet kaut kā nejūtu saķeri starp pārējo tekstu un šo piebildi. tas neliekas..stāstītāja dabai piederīgs komentārs.
vēl kas - īsti nešķiet, ka cinismu kā īpašību var iegūt mazulis zīdaiņa vecumā dažādu fizisku kaišu dēļ. nu, neštimmē tur kaut kas. cinisms tomēr saistīts ar intelektu un aktīvu spriešanas spēju, kas tik maziem radījumiem diez vai piemīt nepieciešamajā līmenī. bet tas gan varbūt tikai tāds aizspriedums,hah.
un vēl kaut kas nav skaidrs ar to,kam tad īsti šis te tiek rakstīts - ja vietām lasītāju uzrunā ar "tu", pat ar konkrētiem apvainojumiem par nepietiekamu pieredzes daudzumu ( rindkopa,kas sākas ar "Labi, mans pieredzējušais oponent."), vietām - ar "jūs". vai rakstītais veltīts kādai konkrētai grupai? bet kāpēc tad tas "tu" sākumā? vai arī tas ir kādam citam radījumam? bet tad atkal - kāpēc tas daudzskaitlis..? utt. izklausās vienkārši pēc līdz galam nepārdomāta stāstījuma.
kopumā - pagaidām šķiet, ka detaļas ir interesantas un pietiekami veiksmīgi pasniegtas, lai būtu patīkami lasīt un gaidīt tālākos pavērsienus.


laugh.gif par tām sardelēm ir tā kā ir, ka saits, kur liku orģinālā neatļauj lamuvārdus, so nācās veidot savu leksikonu, kas atkārtojas dažādās variācijās, zināmā biežumā.
Stāsts ir veidots, kā savdabīga dienasgrāmata, atstāstījums, vēstījums nākamībai.
Un jā, es pamanīju un speciāli ieviesu dažadu personu uzrunu. Ceru fakts, ka tiek runāts par garīgi slimu personu ir saprotams. Stāstījums teik veidots mazliet haosveidīgi, mazliet neprecīzi, kā arī asi un uzbrūkoši. Autors uzskata, ka ir pārāks par apkārtējiem, stāv par tiem augstāk, ja vēlies vari to saukt par lielummāniju. Paturot prātā šo faktu kā arī mēģinot iejusties nevesela cilvēkā ādā rakstīto uztvert būtu jābūt mazliet vieglāk. Vismaz tā domājot šis darbs tika rakstīts.
Paldies, ka nenoslinkoji un izteicies.

Kaiva.


This post has been edited by lilion: Jul 13 2008, 00:10


--------------------
User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post
kaiva
post Jul 13 2008, 00:29
Post #4


Samurai
***

Group: Chuunin
Posts: 85
Joined: 29-May 06




Nekā daudz ko piebilst...


Spiegs.

Bērnība esot pilna brīnumu. Visa pasaule stāstot burvju stāstus, ziedi zvanot un zvēri runājot. Pat saule spīdot spožāk un maize garšojot labāk.
Muļķības. Viss ir tieši tikpat slikti kā pieaugot. Nemēģiniet kļūt laimīgi muļķojot citus par savu saules pielijušo laiku. Dzīve ir mēsls jebkurā laikā un dimensijā.

Laimīgie jau no sākta gala zinot par ko kļūs. Esot iespējamas nelielas izmaiņas, taču lielos vilcienos dižais plāns ir skaidrs. Esmu laimīgs.

Kā parasts un pieņemts ir standarti, kuri uz mani neattiecas. Pēc notikuma ar taksi dzīve mainījās pārāk strauji. Māte nekad nebija bijusi īpaši stabila, kad es atgriezos mājās viss bija tikai pasliktinājies. Baidoties, ka vienu dienu mani mājās atnesīs ne tikai bez pirkstiem, bet bez galvas ar, vecāki aizliedza vienam iziet no mājas. Patiesībā, nedrīkstēju nemaz no istabas laukā iet.

Lielākā daļa pieaugušo šo aizliegumu saprastu un vairums bērnu pēc dažu dienu čīkstēšanas pierimtu. Atšķiršanās no lielākās daļas vienmēr ir bijusi mana problēma. Telpas smacēja manu būtību jau tolaik, radis steberēt uz kuru pusi vēlējos, nespēju samierināties ar sienām visapkārt, bet čīkstēt vai gražoties pie mums nebija pieņemts. Tēvs bija ātras dabas cilvēks un visu ko teica ņēma nopietni. Neko daudz gan tas nenozīmēja, jo mātes spēkos mani noturēt četrās sienās nebija. Varu palepoties, ka jau tad pietiekami labi spēju aprēķināt izdevību un nekad nelaist to garām.

Ticis laukā skrēju uz mežu, lai tur pavadītu brīvības pilnas un līksmas stundas. Sods bija nemainīgs-nodošana tēva žēlīgajās rokās. Bailes mani nepameta ne mirkli, guļot līdz ausīm ieracies sūnās un papardēs pētīju tuvējo koku stumbru, taču ne brīdi no apziņas nespēju izstumt pagājušā soda šausmas kā arī bailes par šīs reizes pārkāpuma sekām. Nevarētu teikt, ka es no tā kaut ko mācījos. Vienīgā lieta, kuru šajos pārgājienos apguvu-katrai rīcībai ir sekas. Dažiem cilvēkiem veicas un viņi šīs sekas neizjūt vai jūt vāji, bet es dabūju ar apkaltu zābaku sejā, tieši savas piesmietās laimes dēļ. Par visu ir jāmaksā, tomēr tas mani vēl nav atturējis no iedomātā izpildīšanas, jo esmu gatavs maksāt nosaukto cenu. Par suņa nogalināšanu šķīros no pirksta, manas mīlestības pret mežu dēļ tēvs iemācīja vairāk spīdzināšanas metožu kā vēlākie skolotāji. Tomēr es vienmēr esmu bijis un būšu gatavs maksāt. Labas lietas par velti iegūt nevar, vismaz es nevaru.

Bālu, viegli iekaistošu ādu, mūždien ar ziliem riņķiem zem acīm, vidēja auguma, ne īpaši atlētisks. Es ienīdu savu māti un neprātīgi baidījos no tēva. Nebija neviens ar kuru varētu atklāti runāt. Mūžīgi tiku slēgts istabā un spīdzināts par katru mazāko tēva likumu pārkāpumu.

Nekas no tā mani neattaisno, tomēr izskaidro rakstura un būtības veidošanos. Jums nav mani jāžēlo, man ir nepieciešams naids, turklāt es to dabūšu pārpārēm, jo jūs nespēsiet atrauties no šiem pierakstiem līdz brīdim, kad būs pienākušas stāsta beigas. Tad tas būs kļuvis par daļu no jūsu dzīves, jo tas izdzimtenis par kuru esmu kļuvis ir tas, ko jūs uzveicāt, lai kļūtu par cilvēku šī vārda pilnajā nozīmē.

Noteikti esat sākuši domāt kāds ir iemesls tik biežai koku audzes-meža pieminēšanai? Tūdaļ paskaidrošu un jūs spēsiet izprast arī nodaļas nosaukumu. Mežs vienmēr ir bijusi mana cīņas vieta. Pat tēva garā roka tajā neiestiepās. Pēc pirmā mēģinājuma neviens vairs necentās doties tajā mani meklēt, jo tas bija neiespējami. Koki varēja pasargāt pat no tāda briesmoņa kā tēvs, tie rūpējās par mani un joprojām ir mans vismīļākais slēpnis. Šajā spēļu zālē esmu neuzvarams, jo esmu daļa meža. Tā brālis un bērns. Koki ir dzīvāki par daudziem cilvēkiem, kurus esmu saticis. Mežs ir mana ģimene, turklāt daudz īstāka par to, kura ierakstīta papīros. Lai kur uz pasaules vien es nenonāktu, jūtos droši, ja vien tuvumā ir jaušamas zaļās lapotnes šalkas.

Iespējams, ka virsraksts ir maldinošs. Jā, esmu spiegs arī tajā nozīmē, kuru sapratāt atverot lapaspusi, tomēr dziļi savā sirdī esmu meža kalps, spiegs tā labā, kurš nejēdzīgu koka nociršanu uztver daudz sāpīgāk kā bezjēdzīgu cilvēka nāvi. Pats esmu koks, tikai sakņu vietā kājas un arī tas tikai tādēļ, lai varētu iefiltrēties cilvēku pasaulē.

Neņemiet ļaunā. Es taču esmu tikai traks algotnis. Taču, nekad neesat piedzīvojuši, ka trakie zina lietas, kuras pārējie vienkārši nespēj saprast? Padomājiet par to manā vietā, jo domāšanai laika man nav. Katra diena var būt pēdējā, bet es vēl tik daudz ko jums, sardelēm, vēlos pastāstīt.


--------------------
IPB Image
User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post
kaiva
post Sep 13 2008, 18:29
Post #5


Samurai
***

Group: Chuunin
Posts: 85
Joined: 29-May 06




biggrin.gif Bet es vienalga turpināšu

Skola.

Cik daudzi no jums, tāpat kā es, ir skolas solā mocījušies ar vārdos neaprakstāmu garlaicību? Ja vien mana nebija vienīgā smadzenes skalojošā mācību iestāde šajā visumā, tad visai daudzi.

Šīs nodaļas patiesība. Skola nav radīta, lai tevi pilnveidotu un attīstību, bet gan lai salauztu un ieliktu kādam citam piemērotos uzvedības un pasaules skatījuma rāmjos.

Vēl viens mazs ārpuskārtas padoms. Ja kāds no jūsu vecākiem, radiniekiem atļaujas jūs dauzīt kā pelavu maisu(pieņemot, ka mana tēva izmantotās specifiskās spīdzināšanas metodes viņi nepārzina) brīdī, kad spējat sakopot pietiekami daudz spēka, lai pieceltos, atrodiet vienalga ko, kas spētu iztriekties cauri cilvēka miesai, sagaidiet, līdz viņš/viņa ir atslēdzies(statistika rāda, ka procentuāli visai bieži agresijas lēkmes cilvēki nespēj savaldīt tieši atrodoties

reibuma stāvoklī, bet pat ja tavā gadījumā tas tā nav, kaut kad jau viņam jāguļ būs) un ietriec sameklēto priekšmetu viņa/viņas, piemēram, kaklā. Es personiski ieteiktu izvēlēties tieši to, jo šāds dūriens neprasa īpaši lielu spēku un precizitāte ar tik vien vajadzīga, ka lai neizietu pliki cauri ādai. Pats izsauc policiju, ikviena pasaules tiesa tevis attaisnos. Ja vien tu nedzīvo Taivānā. Par Indonēziju es arī mazliet šaubos. Ceru, ka saprati, es nedomāju, ka tev šādi būtu jārīkojas pēc pļaukas saņemšanas no mātes vai pēriena no tēva, jo tu, redz, esi netīšām aizsvilinājis kaķi. Kaut gan ... ja nesaprati pareizi, arī nekas. Cilvēku uz šīs pasaules nekad nav trūcis. Man ir ļoti žēl, ka šādu padomu savulaik nesaņēmu pats, tikai atcerieties rīkoties uzreiz, vēlāk bailes būs gandrīz nepārvaramas.

Pēc šīs liriskās atkāpes centīšos turēties pie tēmas cik nu manas sakarsētās smadzenes to atļaus.

Pirmā doma par apzinātu un plānotu cilvēka nogalināšanu radās tieši skolas solā. Tolaik biju sasniedzis 10 gadu vecumu un ienīdu visu apkārtējo pasauli, jo mācību nolūkos biju nosūtīts uz pilsētu, manuprāt, tas bija kārtējais tēva sadistiskais plāniņš:

Kā nobeigt Juriju, viņu nenositot/nenošaujot/nepārbraucot pāri ar kādu nebūt transporta līdzekli?

Proti, vienkāršākais veids kā iecerēto paveikt ir atņemt vienīgo, kas vēl silda viņa 10 - gadīgo sirdi. Jā, jūs sapratāt pareizi, es tiku aizsūtīts uz pilsētu, lai vairs neredzētu mežu. Pilnai laimei tiku nosūtīts pie tēva brāļa, kurš neizrādījās daudz normālāks par manu tēvu. Tiesa, tik
izdomas bagāts gan viņš nebija un aprobežojās ar ierasto un pārbaudīto nozilināšanas metodi. Tas, protams, mani priecēja. Pāris reizes dabūt pa vēderu ir daudz patīkamāk kā saņemt kaut vienu pļauku no tēva puses un klausīties, kā viņš lēni un pārliecinoši man stāsta, kāds sīks un neizdevies draņķis es esmu, ka būtu daudz labāk, ja es vispār nebūtu piedzimis, nē, vislabāk tomēr būtu, ja es kaut kur aizietu un nosprāgtu. Līdz galam neizskaidrojamu, emocionālu iemeslu dēļ sitieni nekad nesāp tik ļoti kā vārdi.

Tu droši vien brīnies, kādēļ tad tēvs mani galu galā pats nenobeidza? Viņš bija ticīgais un šādu grēku uz savas dvēseles uzņemties nevarēja. Kādu akmens stabu, baļķi vai kaķi viņš pielūdza, nemāku teikt, tomēr, pateicoties viņa ticībai un manai mīlestībai pret mežu ,es jums šo visu varu pastāstīt.

Jau atkal pārāk novirzos no tēmas. Varbūt vajadzētu pakonsultēties ar ārstu?

Nē, ne jau tēvu es toreiz gribēju nogalināt. Upuris bija mans klases audzinātājs. Sasodīti fanātisks un romantisks cilvēka izdzimums. Šo rakstura īpašību dēļ es viņu arī necietu.
Neviens cilvēks nevar mājās saņemt sitienus un pazemojumus un skolā rakstīt stāstus par savu jauko ģimeni, mīļo māmulīti, kuras gaišais smaids vienmēr ir spējis nožāvēt tavas asaras un lielisko tēvu, aiz kura nedaudz skarbās ārienes tomēr slēpās zelta sirds.

Gribu piebilst, ka jau tad melošana man bija pretīga, vēl līdz šai dienai cenšos teikt patiesību vai neatbildēt vispār. Vienīgais cilvēks, kurš manī jebkad ir uzdzinis pietiekami daudz baiļu, lai es aizmirstu visus principus, ir jau nepelnīti bieži pieminētais tēva kungs. Tomēr viņš manus melus vienmēr tūlīt pat atklāja, tādēļ tas tā īsti neskaitās.

Kārtējo reizi mēģinot kaut ko nebūt samelot par savu pārsteidzošo un jauko brīvdienu , kuru es pārsvarā pavadīju slapstoties mežā līdz brīdim, kad aizdomājies izklīdu pārāk tuvu mežmalai un mani noķēra tēvs, un atlikušo brīvdienu daļu nācās pavadīt piesietam pie galda kājas. Tad nu gan jauks brīvdienu stāstiņš! Pildspalva bezmaz pati no sevis cilājas.

Ticis galā ar aptuveni trešdaļu uzdotā murga sāku nodoties mazliet jautrākai izklaidei. Atsaucot atmiņā visu kādreiz redzēto, dzirdēto un izfantazēto, sāku atriebties skolotājam, gala rezultātā viņu sadalot sērkociņu kastītes lieluma gabalos. Jutu kā viņa karstās, lipīgās asinis šļācas uz manas miesas, es pieliecos un izrauju viņa pretīgi zilās acis, tās sašķīst, notraipot manas rokas, tai pašā laikā manas ausis priecē tā iejūsminošā skaņa, kas rodas, jebkādam metāliskam priekšmetam triecoties pret cilvēka miesu, sašķaidot kaulus un ieviešot jaunu kārtību haosā, kamēr viņš velk savus pēdējos elpas vilcienus, aizrijoties ar asinīm un nosmokot.

Savas fantāzijas aizrauts atmetu galvu, jau sen aizvēris acis, pavēru sasārtušās lūpas, no kurām atskanēja klusa, toties baudpilna nopūta.
Šo krāšņo fantāzijas asinspirti pārtrauca jau sen minētais skolotājs, pienākot pie mana galda un jautājot vai manas brīvdienas patiešām bijušas tik jaukas, tādā gadījumā viņš nevarot sagaidīt, kad varēs par tām izlasīt, ja reiz par tām rakstot es tik kaislīgi stenot.

Klasesbiedros tas, protams, izsauca smieklu vētru, kura pierima visai ātri, jo man slikti izprotamu iemeslu dēļ viņi no manis baidījās. Nekāda kaušļa slava gan man nesekoja, iespējams pie vainas bija zaudētais zeltnesis, vēlāk dzirdēju, ka tas esot bijis tādēļ, ka man ir zvēra, ne cilvēka acu skatiens.
Atpakaļ darbu saņēmu ar nesekmīgu atzīmi un piebildi, ka manos gados par meitenēm sapņot esot pāragri.
He.
Diemžēl, vai par laimi, kaut kur manu smadzeņu dzīlēs bija iespiedusies atziņa, ka es fiziski nespēšu pieveikt pieaugušu vīrieti, tādēļ mans atriebības alkas palika tikai fantāziju līmenī, vienu par otru izsmalcinātāki un brutālāki slepkavību skati mani pārņēma vien paskatoties uz viņu, atceroties par šīs nīstās būtnes eksistenci.

Lieki piebilst, ka neko sakarīgs darbs stundās man tādēļ arī nesanāca, nevarētu teikt, ka mani īpaši interesēja atzīmes vai mācīšanās kā tāda, tomēr bailes valda pār ikvienu., tās kontrolēja arī mani.

Bailes ir pašaizsardzības, izdzīvošanas instinkta daļa, bez tām jūs nevarētu būt pilnvērtīgi cilvēki, jo bez tām vairs nebūtu robežu. Protams, protams, ir jau arī tādas lietas kā morāle, goda jūtas, cilvēku mīlestība. Šodien jums būs ekskluzīva iespēja uzzināt, ka vienā vārdā tās sauc par bailēm. Es to pašlaik pieminu, jo bailes cilvēciskas būtnes padara par cilvēkiem. Reizē ar bailēm pazūd arī pašsaglabāšanās instinkts un tu kļūsti brīvs. Izdzimtenis, nožēlojams pabira, kurš vai nu sajūk prātā vai mirst.

Tomēr tas viss vēlāk. Laikā par kuru es runāju, tās vēl biju saglabājis. Tās no manis izsita vēlāk.

Nogalināšanas mānija mani pārņēma aizvien vairāk. Domāju, ka sajukšu prātā, reti kura nakts pagāja mierīgi. Šķiet, ka ilgi apspiestā un pazemotā personība centās izlauzties vienīgajā veidā, kuru pazina, sāpinot citus vēl nežēlīgāk un mežonīgāk kā pats biju to izjutis.

Pēc skolas bērni grib steigties mājup. Stundu mocības ir pārciešamas tikai domājot par jaukajām mantām smieklu piepildīto laiku, kurš viņus sagaida tūlīt pēc pārnākšanas. Tieši tāpat kā pārējie, arī es ilgojos pēc brīvības. Nē, mājās tikt es negribēju, mani sapņi aprobežojas ar tuvējo parku un tā apkārtni.

Reiz kāds pazīstams psihiatrs, kurš ne reizi vien vēlāk izcēlies ar savu nekompetenci, apgalvoja, ka ikvienam ir nepieciešama droša vieta, kurā atgriezties. Vieta, kur tavi spriedumi netiek apšaubīti, kur vari justies no visa pasargāts. Iespējams, tie bija vienīgie patiesie vārdi viņa mūžā.




--------------------
IPB Image
User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post
FuschichO
post Sep 13 2008, 20:34
Post #6


Tennou
*********

Group: Chuunin
Posts: 1522
Joined: 27-October 07




Tāds gors. Šur tur gribētos labot valodu, bet personīgi man trūkst vērības un vēlmes iedziļināties. Mēģināji iejusties sev pretēja cilvēka ādā, jebšu asociācijas un empātiskās jūtas pret savu varoni tev ir spēcīgākas nekā es vēlētos domāt? (Mūsu forumā ir maniaks ohmy.gif) Rebel komentārs izklausās tā, it kā viņa šo to zinātu no literatūras vai arī viņa ir dabiski acīga. Ja vēlies, lai tevi tā kārtīgāk palabo, iesaku iedot savus manuskriptus kādam, kas, piemēram, ir kādu laiku atsēdējis literatūras semināros, parasti šādi cilvēki ar kaisli izvaro viņiem dotos tekstus, protams, vēlot tikai to labāko tekstu autoram. Pēc tam jau droši vari sūtīt šito tam onkulim... kura vārdu aizmirsu, un kļūt par jaunās paaudzes autoru.

This post has been edited by FuschichO: Sep 13 2008, 20:41


--------------------
User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post
kaiva
post Sep 28 2008, 19:11
Post #7


Samurai
***

Group: Chuunin
Posts: 85
Joined: 29-May 06




FuschichO. Paldies, bet es patiešām nedomāju, ka kāds Latvijā atļausies izdot kaut ko tādu kā šis darbs. Publika, kura to spētu saprast pareizi un nebūtu norūpējušās mātes, kuras bļauj, ka šādas lietas bojā viņu neaizsargāto bumbulīšu smadzenes, ir pārāk neliela.
Jā, jums forumā ir maniaks. laugh.gif Ļoti aptuveni citējot Balzaku, tikai ļoti slikts rakstieks raksta par sevi. Ja darbs būtu par manu dzīvi, tas būtu ļoti garlaicīgs. Es piekrītu dažām galvenā varoņa idejām, bet liela daļa no tām ir pretēja manai domāšanai, nemaz nerunājot par viņa rīcību. Es neaprakstu ne sevi, ne kādu cilvēku ko pazīstu. Man ir pietiekami attīstīta domāšana, lai tas nebūtu nepieciešams.

Būšu pateicīga par jebkura veidu konstruktīvu kritiku.


Dusmu savaldīšana.

Kāds jums ir teicis, ka ir nepieciešams skaitīt līdz desmit, lai varētu sevi savaldīt? Vai jūs, kāpostgalvas, esat šim ieteikumam arī paklausījuši? Droši, ka izmēģinājāt. Ir tas kādreiz palīdzējis? Un, ja arī uz šo jautājumu atbildi apstiprinoši, tad tu esi:

1) draņķīgs psihologs, iesācējs,
2) hronisks melis,
3) nekad neesi bijis īsti nikns.

Hronisku meli var izārstēt tikai lode, tādēļ šo gadījumu pašlaik atmetīšu. Viens lūgums, kad ej atbrīvot pasauli no savas nožēlojamās eksistences, ar savām nicināmajām asinīm nenotraipi šo vērtīgo gara darbu, kurš tiks sludināts vēl neskaitāmas paaudzes un priekšu.

Ar psihologiem galā tikt ir jau vieglāk. Parasti viņi sevis izgvelztajām muļķībām nemaz netic, bet tā kā tu vēl esi praktikants, varbūt šo jūsu darbā tik svarīgo bausli vēl neesi apguvis, tādēļ, vai nu izglītojies vai skat. 1. gadījumu.

Veiksminiekiem un pārējiem neuzskaitītajiem, ceru, ka vismaz daļēji jūs spēsiet uztvert tālāk rakstīto. Tādēļ es arī tērēju savas retās miega stundas. Par miega problēmām vēlāk, ja vien to spēšu atcerēties.

Ja tu, mīļais draugs, esi patiešām nikns, nekāda dusmu savaldīšanas metode nepalīdzēs. Vari skaitīt līdz 10 vai 50, alga viena. Ar pārcilvēciskām pūlēm ir iespējams nepieciešamības gadījumā, saņemt sevi īslaicīgos grožos, tomēr tā nav nekāda niknuma savaldīšanas tehnika. Kad dusmas pārņem cilvēku, ir nepieciešama šo emociju izlāde un ne jau matemātisku vienādojumu veidā. Esat dzirdējuši par cilvēkiem, kuri sev apzināti nodara fiziskas vai psiholoģiskas sāpes? Ne jau (tikai) baudas gūšanas nolūkā šādas atrakcijas tiek piekoptas. Psiholoģiskas ciešanas man neko daudz nelīdz, tāpēc pieturos pie fiziskām. Piemēram, sišana, ievainojumu radīšana, ķermeņa nodzīšana līdz bezspēkam (pēdējā gan ne vienmēr ir iedarbīga). Arī griezt esmu mēģinājis, tiesa, tikai vienu reizi. Un nekad nedomāju to atkārtot, bet, ja jau sāku par to runāt, varu pastāstīt visu no sākuma, neko liels gan šis notikums manā dzīvē nebija, bet gan jau ka katram sīkumam ir nozīme.

16 gadi. Tieši tik daudz man toreiz bija. Par neko cukurainiem gan tos nosaukt nevarēja, taču tas jūs diez vai pārsteidz.

16-17 aprīlis, kaut kur šāds bija datums. Aptuveni trīs dienas biju iespundēts mātes istabā. (Skolā tobrīd bija brīvlaiks). Šausmīga trauma, ne? Pag, piemirsu, vēl vienu faktu, mīļā māmulīte jau aptuveni nedēļu bija atdevusi galus un gulēja savā gultiņā gluži kā ne jauna.

Domājot pragmatiski, tētukiņš jau nemaz nevarēja neizmantot šādu iespēju. Neko bieži taču tāda nerodas. Protams, var jau nosist pāris kaimiņu kaķu , tos mēnesi iepūdēt un sabāzt manā istabā, taču psiholoģiskais (riebjas rakstīt šo vārdu) šoks tad nebūtu tik iespaidīgs. Un kurš gan vēlas lūkoties viduvēju šovu? Debesu svētlaime, ka māte nosprāga smuki pirms brīvlaika. Kāds varētu apgalvot, ka mans stāstījums ir pārāk sauss un neemocionāls. Bet manu mīļo gurķulēnu dēļ varu jau papūlēties, tātad:

Ienācis telpā es sajutu dīvainu smaku, kura sagrāba manu dvēseli dīvainas priekšnojautas varā. Mati sacēlās stāvus, kaklā iespiedās kamols un acis piepildīja asaras. Lēnām tuvojos gultai, manas kājas trīcēja un es domāju, ka sirds no sāpēm sašķīdīs tūkstoš gabalos. Kaut kur apziņas dzīlēs sapratu, ka durvis aiz manis tiek aizslēgtas. Skats ko ieraudzīja mani sastindzināja, mana māte, dārgā māmulīte, bija mirusi! Sirdsapziņas šausmu mākts es kritu pie viņas svētītajām kājām un slacīju tās ar nožēlas un sāpju asarām. Vairs neko citu man nevajadzēja, tik vēl reizi dzirdēt māmiņas maigo balsi, sajust viņas glāsmaino roku uz mana vaiga, kura mani, patiesībā, vienmēr svētīja…

Muhahahaha. Labāk tomēr palikšu pie sausā un garlaicīgā apraksta.

Jau braucot mājās zināju, ka mani sagaida šausmu nedēļa. Domājot loģiski, varēju jau arī turp nemaz nebraukt, doties uz mežu, neiegriežoties pašā ēkā. Šodien es to saprotu, taču ikviens, kurš ir bijis kaut mazliet līdzīgā situācijā, sapratīs, ka tā rīkoties es neuzdrošinājos. Zināju, ka ienācis mājā, nolicis savas
mantas un sasveicinājies, tūlīt laidīšos prom, taču turp neaiziet vispār vienkārši nevarēju.

Tā arī neizdzirdējis atbildi sveicienam, tiku iesviests istabā, kuras durvis tika veikli aizcirstas. Smirdoņa bija pietiekama, lai es visai ātri aptvertu, kas par lietu.

Nākamā loģiskā rīcība būtu mēģināt izkļūt laukā. Šī doma man pat neienāca prātā.

Tālāk, neiet gultai klāt, samest uz tās visu iespējamo un ielīst telpas tālākajā kaktā.

Daļējo to ievēroju, proti, ielīdu stūrī. Tomēr vispirms piegāju pie gultas. Labi zinot, ka nevajag, ka man nav nepieciešams to redzēt. Taču, tēvs bija man sagatavojis sodu un daļa manis lika to izciest.

Skats, kuru ieraudzīju, bija visai drausmīgs. Varbūt varat iedomāties, taču diez vai.

Īsti nelabi nekļuva, arī raudāt nesāku. Šeit visai spilgti izpaudās mana spēja īslaicīgi savaldīt sevi un izturēt visu, pilnīgi vienalga ko, lai radušās emocijas izgāztu vēlāk.

Pirms tam teicu, ka istabā pavadīju 3 dienas. Patiesībā, tās vilkās kā gadsimts.

Bads un slāpes īpaši nemocīja. Tieši ēšana nevis neēšana vienmēr ir bijusi problēma. Mērens izsalkums labāk noder mobilizēšanās nepieciešamības gadījumā. Un nepieciešamības mēdz uzrasties visdīvainākajos brīžos.

Sev par pārsteigumu, mātes nāve mani satrieca vairāk kā biju gaidījis. Varu apgalvot, ka šīs bija vienas no garākajām dienām manā mūžā. Iespējams tāpēc, ka ar šādu nāves formu saskāros pirmo reizi. Šajā rakstu darbā bieži nākas lietot vārdus iespējams, varbūt, jo es vairs ne par ko neesmu drošs. Un pēc visa piedzīvotā tā tam arī būtu jābūt. Saskaroties ar lietām, kuras nevari ietekmēt, sāk šaubīties ikviens, pat tādi kā es.

Uzmanības novēršanas nolūkā mēģināju sevi izklaidēt visos iespējamajos veidos. Mācījos priekšmetu atrašanās vietas un visus sīkumus, ar kuriem tie saistījās. Visu atcerēties izdevās pārāk ātri. Nekādu labumu tas nedeva. Tagad arī aizverot acis to priekšā vērās riebīgā telpa, turklāt detaļās. Pastāvīgā krēsla, jo vienīgais gaismas avots bija nelielais vēdlodziņš pie griestiem, kurš nebija atvērts kopš tā uzbūvēšanas brīža. Putekļu un pelējuma smaka, jo ar uzkopšanu neviens šeit neaizrāvās. Stūra kumode, kuras atvilktnes bija atrautas vaļā un atgādināja gārdzošus briesmoņus. No tās laukā karājās mātes lupatas, nodriskāti svārki, saplēsta, nodzeltējusi apakšveļa. Atklāti runājot (šī taču ir mana grēksūdze, ne?) esmu turējis savās rokās gandrīz visu, norautas ķermeņa daļas, bērnus, kuru seju vietā bija asiņu un kaula lausku putra. Esmu racies cauri mēsliem un izmantojis gandrīz visus ieročus, kuri ir izgudroti no akmens laikmeta līdz mūsdienām, taču šīm vecajām, nekaitīgajām lupatām nespēju pieskarties.

Lielāko daļu no telpā pavadītā laika atrados blakus kumodei, tai pretī atradās mātes gulta, pa kreisi no tās, sadauzītais spogulis, kurā savu atspulgu redzēt varēja tikai ārprātīgie. Lai cik dīvaini tas arī nebūtu, spiešanās pie briesmīgās kumodes un stīva blenšana uz mātes līķi palīdzēja saglabāt kaut nelielas saprāta paliekas.

Nezinu, kā māte nomira. Iespējams, ka viņa pakārās, varbūt patiešām beidza savu dzīvi dabīgā ceļā. Spilvens un sega bija nosmērēti ar asinīm, ķermenis bija nedabīgi izgrozīts, vietām varēja redzēt asinsizplūdumu pēdas, taču es nevaru spriest par tā visa vecumu un iegūšanas veidu. Neticu, ka to viņai bija nodarījis tēvs. Viņš māti mīlēja tikpat kvēli kā mani ienīda. Vēlāk viņas seju nespēju atcerēties savādāku kā tajā gultā guļošo, aukstu, pretīgu un biedējošu. Nevarētu gan teikt, ka tā bieži būtu bijusi savādāka.

Kad soda laiks pagāja, durvis atvērās un tajās parādījās mana tēva ņirdzošā seja, kura man ko teica, bet es nevēlējos klausīties, tādēļ nevaru teikto atstāstīt.

Neteicis ne vārda, pametu būri, paķēru mantas un izgāju no mājas. Neviena nekavēts iesteberēju mežā un tur arī nokritu, lai pēc vairākām stundām pamostos pats no saviem baiļu kliedzieniem. Pagāja visai ilgs laiks līdz es spēju sevi apklusināt un atsākt kaut cik normāli elpot. Viss šķita lieks un pretīgs, pamalē lēni vilkās negaisa mākoņi. Gaiss bija biezs un sutīgs, tas spieda mani vēl dziļāk zemē un lika manīt, ka līdz ar nākošā gaisa malku plaušas pārsprāgs. Ķermenis nevaldāmi trīcēja un, lai kā es nepūlētos, pār manām sakaltušajām lūpām neizlauzās neviens kaut cik sakarīgs vārds. Jau kādu laiku pār pasauli valdīja akla nakts, kuru neizgaismoja ne zvaigznes, ne mēness. Mans ķermenis kustējās saraustīti un prāts nespēja aptvert, vai pati kustību eksistence nav tikai maldi, visbeidzot, man vairs nešķita, ka tas esmu es, tā nebija mana miesa, tas nebija mans prāts, kurš vēlējās pats sevi saraustīt gabalos.

Vairs īsti neapjauzdams, ko daru, norāvu/novilku drēbes un atkal ļāvu gravitācijas spēkam pievilkt manis pie zemes. Kaut kur galvas rajonā sajutu asas sāpes. Roka pati aizslīdēja līdz diskomforta avotam un to ieraugot es pasmaidīju. Tas varēja palīdzēt, iespējams, tas bija vienīgais, kurš varēja šo visu nekārtību vērst par labu. Smaidīdams tik plati kā vēl nekad agrāk, pieliku stikla lausku pie kreisās kājas apakšstilba un ietriecu to savā miesā tik dziļi cik vien spēju. Satvēris glumo lausku pēc iespējas ciešāk, rāvu roku augšup, tas prasīja manus pēdējos spēkus, bet vairāk arī nebija nepieciešams.

Vēlaties zināt ko darīju tālāk? Smējos. Aizlīdu līdz tuvākajam koka stumbram, atbalstīju pret to muguru un smējos tik ilgi un sirsnīgi kā vēl nekad. Sāpes veldzēja manu dvēseli un nomierināja prātu. Sāka līt. Lielas, retas lāses pārvērtās baltā sienā. Beidzu smieties. Biju kļuvis pavisam mierīgs. Izvilcis lausku, izskaloju ievainojumu un pārsēju brūci ar kreklu. Lēni apģērbies aizvilku savu (nu jau atkal savu) ķermeni līdz tuvākajai egļu audzītei. Aptuveni desmit minūtes vēroju pekles melnās debesis un klusi svilpoju kādu mūžvecu melodiju. Sen nebiju juties tik rāms kā toreiz. Nepagāja ilgs laiks līdz aizmigu un, pirmo reizi pa ilgu laiku, manu miegu netraucēja ne pagātnes, ne tagadnes dēmoni.

Visticamākais, jūs mani nesaprotat. It nemaz neizprotat, kas bija izsaucis tik pārspīlētu reakciju. Neizprotiet veseli, es jūs par gudriem tāpat neturu. Vien beigās varu piebilst, ka nekad vairs neesmu sevi griezis. Taču līdz pat šai dienai man patīk pieskarties šai rētai. Dīvainā kārtā, tā mani nomierina.


--------------------
IPB Image
User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post
Isabel Carmin fon Edelhain
post Sep 29 2008, 00:34
Post #8


Satsujin
*******

Group: Chuunin
Posts: 1071
Joined: 19-June 05
From: Somewhere over the rainbow




pēdējā daļā sākums par niknumu ir tik paties
nu ko, banāla frāze - gaidu turpinājumu


--------------------
User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post
FuschichO
post Sep 30 2008, 00:42
Post #9


Tennou
*********

Group: Chuunin
Posts: 1522
Joined: 27-October 07




Mmmmm... anger... almost saint


--------------------
User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post
kaiva
post Jan 15 2009, 20:01
Post #10


Samurai
***

Group: Chuunin
Posts: 85
Joined: 29-May 06




Draudzības alkas.

Ir lietas, bez kurām cilvēki nevar savu mūžu pilnvērtīgi pavadīt un par cilvēku kļūt. Atļaušos šeit iebāzt kārtējo ārpuskārtas domu graudu, kuram ar tālāk stāstīto nav gandrīz nekāda sakara.Ko jūsu tizlajā un deformētajā pasaulītē nozīmē būt cilvēkam? Jūs trīcat un drebat, ieraugot kaut visniecīgāko ēnu, kura varētu aptraipīt svētā tēla veidolu, kuru visu šo gadu gaitā esat, citu acīs, tik cītīgi cēlis un pulējis. Nē, to tik nē, viens patiess vārds sagrautu jūsu prātu, labāk izraut mēli, nekā sākt savas domas izteikt. Klausīt ir atbilde uz visu. Pakļaušanās ved uz Paradīzi. Ja jau cūka var gulēt dubļos un paciest to, ka pārējie kā lepni un neapdomīgi idioti staigā uz divām kājām, kāpēc gan, lai to nevarētu arī es, ne? Jūsu mugurkauls ir saliekts tādos līkumos, ka nekas uz šīs pasaules nevarētu jūs piespiest nostāties uz savām divām kājām un izslieties. Izslieties, lai beidzot balstītu zemi un skatītos citiem acīs un, galu galā, piecelties kaut vai tādēļ, lai stāvus savu lodi saņemtu. Tfu. Cilvēki atradušies.

Bet pēc šīs bezmērķīgās piebildes, kura jūsu smadzeņu krokās tāpat nespēs aizķerties, es varētu atgriezties pie savas kaut kur noklīdušās un jau nelabi smakot sākušās domas.

Vēl nebūdams attīstījies pietiekami, lai būtu izveidojis pats savu, no citiem neatkarīgu, viedokli arī es turējos pie šiem pamatstandartiem un kaut kur nogrābu ideju, ka man ir nepieciešami draugi. Kur tādu gurķu sacepumu rāvu? Nav ne jausmas, bet šoreiz pie vainas noteikti nebija televīzija.

Kāds vecs piepes galva reiz teica: ”Katra zēna labākais draugs ir viņa suns.” Atkrīt. Šis teikums manā situācijā ir tik nožēlojami smieklīgs, ka uz to pat nav nepieciešams īpaši norādīt. Kaut gan… tā kā es runāju ar jums, norādīšana varētu būt pat ļoti ieteicama. Ņemot vērā iepriekšējos notikumus, varu apgalvot, ka mans labākais draugs mani pievīla, tādēļ nolēmu meklēt savu dvēseles radinieku cilvēku vidū. Pirmā (un arī pēdējā) vieta, kurā sāku veikt savus detektīva cienīgos meklējumus, kā lielākajai daļai cilvēku, bija skola.
Kā jau minēju, neko iemīļots savā klasē nebiju, tomēr nolēmu sākt tieši tur. Varu apgalvot, ka savā 12 gadu vecumā vēl biju pietiekami naivs un visu ticību cilvēkiem nebiju zaudējis. Tobrīd mani jau divus gadus mocīja vardarbības uzplūdi, kuri krietnu laiku mani padarīja visai mentāli nestabilu. Tos pārvarēt man izdevās neilgi pirms septiņpadsmitās dzimšanas dienas, bet par šo notikumu vēlāk.

Manā klasē mācījās kāds zēns. Drošības nolūkā sauksim viņu par … Marku. Ak vai, viņa vārds patiešām bija Marks. Ko lai dara, nu jau par vēlu nožēlot. Viņš šķita simpātisks un man radniecīgs jau kopš pirmajām skolas dienām. Marks bija īsts neviltota prieka un jautrības iemiesojums. Ja vēlaties kādu mākslinieciskāku apzīmējumu – tad viņš sprēgāja aiz nelokāma naivuma, nepārvaramas vēlmes dzīvot. Pretstati pievelkoties. Šis bija izteikti šāds gadījums. Salīdziniet paši – kluss puišelis ar neuzticības pilnu skatienu, kuram ne īpaši padodas mācības un kurš nekur un nekā neizceļas, pret jauku, patstāvīgu un visādi apdāvinātu eņģeli ne bērnu. Ak, un Markam par labu spēlē arī fakts, ka līdz 12 gadiem viņam bija saglabājušies visi pirksti. Es gluži ar to lepoties nevarēju

Es viņu apbrīnoju. Kaut kas Marka sejā mani sajūsmināja. Tā padarīja mani mierīgu un pakļāvīgu kā klēpja sunīti. Domāju, ka tieši tāpat jutās kritušais eņģelis veroties Dieva acīs no savas pazemes tumsības. Apžilbināts. Apstulbis. Svētlaimes pārņemts par katru niecīgāko uzmanības drusku.

Gadījums mani ir pavadījis visu dzīvi un beigu beigās vienmēr nesis nelaimi. Taču sākās tas pavisam parastā, pretīgā otrdienā. Kāpēc pretīgā? Otrdienās bija sporta stundas. Nē, nu ko jūs. Es, protams, mīlu sportu. Visa tā staipīšanās, bumbu mētāšanu un maršēšana ierindā mani sajūsmināja līdz pašiem sirds dziļumiem. Sevišķi, ja nedēļas nogalē biju ciemojies pie vecākiem.

Ja runā godīgi, tas nebija galvenais iemesls. Patiesībā… sasodītie kāposti, tam pašlaik nav nozīmes, tādēļ varu runāt atklāti un nemēģināt izlocīties.

Es kaunējos. Jā, tieši tā, kaunējos pārģērbties kopā ar pārējiem zēniem. Sevišķi, ja ģērbtuves telpā atradās arī eņģelis. Tā es viņu uzrunāju, tiesa, tikai savās domās. Kā es kaut kam tik brīnišķīgam varēju atklāt savu kaulaino, bieži sadauzīto, ķermeni? Negribēju viņa sejā manīt riebumu. Man bija nepieciešams kaut neliels mierinājums, kāds, kurš bija tik labs un neaizskarams, lai kalpotu par elku, ko pielūgt tādam zemes tārpam kā es.

Tātad, toreiz ģērbtuvē es kā parasti gaidīju, kad visi to pametīs un es varēšu mērkaķa ātrumā uzraut mugurā savas staipāmās lupatas. To, ka telpā neesmu gluži viens, pamanīju tikai, kad manam plecam pieskārās kāda vēsa plauksta. Kad es satrūcies apgriezos, pamanīju, ka piecu centimetru attālumā no manis stāvēja… ai, paši varat uzminēt. Mazliet samulsu, bet sapratu, ka viņš jautā par zilumu uz pleca, kuru biju ieguvis pirms pāris dienām, visai neveikli „lidojot” un „ķerot” atzveltnes krēslu. To gan es viņam neteicu, tikai zinu, ka pēc šī atgadījuma mana kaušļa slava uzņēma tās patiesos apgriezienus. Tiesa, šoreiz tā man nāca par labu, jo izrādījās, ka tik piemīlīgi nevainīgs Marks nemaz ar nebija un zilums šoreiz nostrādāja kā caurlaide uz pasaku valstību – draudzību ar manu eņģeli.

Ar pilnu atbildību varu apliecināt, ka tas bija labākais laiks manā mūžā. Vēl nebiju zaudējis ilūzijas, tādēļ varēju šo laiku izbaudīt tā, kā vairs nekad nebūs manos spēkos. Pat iemācījos darīt lietas, kuras līdz tam laikam piekopt nemēdzu, proti, sāku skraidīt, smieties un justies laimīgs. Nevaru galvot, ka tas viss izdevās, taču es mēģināju.

Ir tādi cilvēki, kuri nav lemti ilgstošai laimei. .Ja arī tu esi viens no viņiem, tad atceries izbaudīt to neilgo laiku, bet pārlieku tam nepieķeries. Tavs prāts, tā uztveres spējas ir pārāk attīstītas, lai nepamanītu lietas, kuras iznīcina radušos priekšstatus un nebūs tavos spēkos šos faktus ignorēt. Kā visapņēmīgākais un pacietīgākais kolekcionārs savāksi patiesības drumstalas un pareģosi savas laimes beigas. Nākamā svētlaimes reize vairs nepienāks nekad, jo tūlīt redzēsi visam cauri. Būsi gudrs un pieredzējis, bet nekad vairs laimīgs. Tādēļ nelolo veltas cerības, izbaudi katru prieka brīdi līdz mielēm, jo tādiem kā tev un man laimes brīžu skaits ir ierobežotā daudzumā izsniegts. Kaut gan esmu atkal velti izšķiedis savu enerģiju. Iespēja, ka manu darbu lasa kāds puslīdz attīstīts indivīds ir aptuveni tikpat liela kā tas, ka man radīsies iespēja novākt Pāvestu.

Pēc pāris dienām sāku Markā pamanīt tādas rakstura īpašības, kuras piemīt lielākajai daļai klases mērkaķu.
Šo farsu noslēdza nenozīmīgs un sīks atgadījums. Pāris reizes nedēļā, pēc stundām, visi mazgadīgie noziedznieki mēdza savākties aiz kādas pamestas vai nerūpīgi apsaimniekotas garāžas, lai bailīgi un steidzīgi izpīpētu vecākiem nozagtās cigaretes. Lai arī šis process, noteikti, izskatījās visai uzjautrinošs, pati ceremonija notika svētbijīgā klusumā, kuru iztraucēja tikai apslāpēta šķaudīšana un šņaukāšanās. Kad šis cēlais rituāls bija beidzies, visi izklīda un devās mājup. Lai gan dzīvoju diametrāli pretējā virzienā, kaut kā biju pamanījies Markam iestāstīt, ka mums bija viens ceļš ejams. Kādā reizē pēc kārtējā smēķēšanas seansa, mēs devāmies mājup un bijām jau nonākuši līdz viņa galapunktam, kad iejaucās lielais, jaukais, spalvainais gadījums. Labi, ne pārāk spalvainais, saukts par Marka māti, kurai šajā diennakts laika it nepavisam nevajadzēja būt pat piecu kilometru attālumā no šī dzīvojamo māju rajona, bet lietas reti kad notiek tā, kā paredzētas.

Protams, viņa saoda, ka bijām smēķējuši. Neko izcilu ožu jau tam nevajadzēja. Pārmeklējusi Marka kabatas, viņa atrada tur vienu nelaimīgu, saņurcītu cigareti. Tūlīt pat tam sekoja ierastās māmiņu žēlabas, kuras uztraucas par sava bērna veselību, kas mijās ar sakaitinātiem brēcieniem, kuru vārdus izšķirt bija gandrīz neiespējami.

Marks, protama lieta, nobijās un sāka taisnoties, kā nu mācēja. Lielākā daļa no tiem sastāvēja no – tā bija pirmā reize, viņš man to lika darīt un es tā vairs nekad nerīkošos! Pats par sevi tas nebija satraucoši un es ar lepnumu būtu uzņēmies visu vainu, izcietis jebkādu sodu, ja vien tas Markam kaut kā līdzētu. Un tieši tai brīdī eņģelis krita. Viņš sāka raudāt, lūgties, zemoties.

Es aizgāju prom. Neskrēju, neraudāju, nedomāju. Gāju prom. Visu manu būtību bija pārņēmis riebums. Nespēju noticēt, ka kaut kas tāds varēja notikt. Kā kaut kas, ko es tiku turējis par tik daiļu, varēja izrādīties nožēlojams? Tovakar, aizgājis mājās, jutos vēl vienaldzīgāks kā pirms tam. Dievs krita un tika samīts zem manām kājām. Biju kļuvis augstāks par savas pasaules radītāju un manas pielūgsmes objektu.

Nobeigumā gribētu teikt, ka mācījos no šīs pieredzes un šādu kļūdu vairs nepieļāvu, taču tie būtu meli. Vēl reizi mēģināju būt laimīgs, taču tad mana līksmība nebija pat uz pusi tāda kā kopā ar Marku. Viņa nekad nekļuva par manu Dievu. Jā, viņa, jo nākamajā reizē tā jau bija sieviete. Iespējams, ka vēlāk par viņu pastāstīšu. Varbūt.



--------------------
IPB Image
User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post
Tigra2
post Jan 15 2009, 22:06
Post #11


kawaii tora
**********

Group: Chuunin
Posts: 2359
Joined: 19-August 05




Raksts interesants, nav gan gadījies just līdzīgas emocijas galvenajam varonim, (laikam esmu pārāk Naivs un happy kabacis,) tomēr teksts liekas saistoš, rakstīts interesantā manierē un visnotaļ lasāms.
Protams, ir šādas tādas nianses un vietas, kas prasa tuvāku paskaidrojumu, plašāku vārdu lietojumu, vai citu shitu, taču kā jau visiem māksliniekiem(dzejniekiem, rakstniekiem, zīmētājiem u.c.), tev droši vien ir smagi piedrāzt. XD

Anyhow, darbs labs, jo vairāk rakstīsi, jo feināk sanāks. :B
Gaidu nākamo fragmentu! :3

IPB Image


--------------------
IPB Image
*+*[b]Mans Deviantarts *+*
User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post
kaiva
post May 16 2009, 22:24
Post #12


Samurai
***

Group: Chuunin
Posts: 85
Joined: 29-May 06




Tigra2, paldies. Patiesībā ar paskaidrojumiem ir kā ir. Man, personīgi, neliekas, ka tēlam piestāv loģiska valoda un paskaidrojumi. So, viņu ir pamaz, taču šis tas vēlāk tiks paskaidrots, it kā. Lai nu kā, var jautāt, varbūt, ka atbildēšu(varbūt, ka neatbildēšu, jo tas tiks paskaidrots vēlāk).

Ā, un vēl viens paldies par kruto bildīti. Novērtēju.


Mierinājums.

Joprojām atrados savos saldajos sešpadsmit. Šodien stāstāmais notikums risinājās dažus mēnešus pēc tā, ko aprakstīju Dusmu savaldīšanā. Tad nu ķersimies vērsim pie pakaļas.

Interesanti un brīnumaini notikumi kā likums sākas pavisam parastās dienās, kad galvenais varonis dodas kādās no savām ikdienas gaitām un nemaz nenojauš, ka aiz tuvējā veikala stūra viņu gaida TAS. Lielais un brīnumainais TAS, kura rezultātā dzīve apgriezīsies otrādi un aknas sāks garšot pēc saldējuma.

Lai gāztu šo stereotipu, varu galvot, ka diena, kurā sākās mana otrā dzīves puse, norisinājās pagalam neparasti.

Visi tikām palaisti vaļā no stundām, jo kāds jauks aunapiere bija piezvanījis un paziņojis, ka skolā ir ievietots spridzeklis. Šī iemesla dēļ biju visai labā omā, un nebija jau arī iemesla nebūt. Iespēja izpausties iztēlei, radot krāšņas saspridzināto skolas biedru līķu bildes plus vesela brīva diena, kuru (bez sekām) varēju pavadīt kā vēlos.

Debesis bija jauki apmākušās, gaiss silts, tāds, kas ik pa brīdim uzvedina uz domām par pavasari. Lai šo dienu neizdotos sabojāt nejēdzīgām cilvēku masām, es biju aizklīdis uz pilsētas nomali un rāmi vēroju tuvējo apkārtni. Zināju, ka kaut kur netālu bija jābūt nelielam parkam, nolēmu tajā pavadīt atlikušo dienas daļu. Līdz manam mērķim nebija tālu palicis, kad kārtējo reizi iejaucās gadījums.

Parku es sasniedzu mazliet aizkaitināts, jo pa ceļu skraidoši un spiedzoši pirmklasnieki kārtējo reizi gadījās tieši manā pastaigas maršrutā.

Apstādītais laukums mani atkal padarīja mierīgu. Koki. Lapu klusā čaboņa. Rupjā miza zem maniem pirkstiem.

Idilli, protams, kādam vajadzēja iztraucēt. Pavisam nopietni, nākamo reizi, kad redzēšu kādu nometam uz zemes pudeli, kārbu, plastmasas maisiņu vai kaut ko citu, kam koku paēnā nebūtu jāatdusas, es tam sasodītajam kāpostu izdzimumam sabāzīšu to visu rīklē un nelikšos mierā, kamēr viņš nebūs sapratis tieši cik patīkami un lietderīgi ir atbrīvoties no atkritumiem, tos izmetot dabā. Izdzimteņi.

Laiks pagāja nemanot. Beidzot varēju nedomāt, ne par ko neuztraukties. Aizmirst cilvēku rases pastāvēšanu. Just mieru. (Nu, vismaz daļēju.)

Biju aizvēris acis, lai kaut neliela daļiņa no apkārtējās pasaules neiespiestos manā apziņā. Atrados lielajā un patīkamajā tukšumā sevī, kurā iegremdējos kā visdziļākajās okeāna dzīlēs. Kaps zem ūdens. Jāmēģina norīkot. Šo kluso snauduļošanu izjauca troksnis. Troksnis, kādam šajā apkārtnē nebija jābūt, kas šeit neiederējās.

Atvēris acis, pārbaudīju, vai esmu patvēries pietiekami drošā vietā. Tupēju kādreizējā puķudobē, no apkārtējās pasaules mani daļēji aizsedza mežonīgs rododendru krūms un oša stumbrs. Pietiekami droši.
Mēģinādams elpot pēc iespējas klusāk, centos noteikt, kur atradās dzirdētās skaņas avots. Jūs, drošvien, brīnāties, kas mani bija tik ļoti pārsteidzis. Nelikšu jums ilgi neziņā mocīties. Tas bija kliedziens. Nedabīgs, šausmās izdvests cilvēka sauciens pēc… Pēc kaut kā. Nezinu. Nezinu, ko jūs, burkāngalvas, mirstot mēģināt sasaukt. Jo tieši to man šis troksnis bija simbolizējis. Manā klusajā zemūdens kapā tas bija ienesis nāves vēsti.

Es sāku pārlieku ieslīgt detaļās. Runājot īsāk, pēc neilgiem meklējumiem manām acīm pavērās uzbrukuma aina. Vai varbūt to labāk būtu saukt par kautiņu? Nē, drīzāk par cilvēka nosišanu. Tā kā es sāku nogurt, un jūtu, ka ilgi vairs nespēšu savaldīties, atgriezīsimies, pie lakoniskā rakstības stila.

Tātad, četri vīrieši uz labāku pasauli sūtīja kādu skrandaini. Varu apgalvot, ka skats bija… ierosinošs. Man vajadzēja aizrāpot līdz jaunajai koku audzei un skriet prom tik ātri, cik vien spēju. To visu es apsvēru pietiekami ātri, zināju, ka spēšu tikt prom nepamanīts, taču es to neizdarīju. Skats, kurš pavērās manām acīm bija pārāk intriģējos, pārāk aizgrābjošs, tādēļ es piespiedos tuvāk koka stumbram un turpināju vērot. Par spīti cilvēcīgajai loģikai, par spīti visam, ir lietas, kuras ir daudz svarīgākas par vēlmi turpināt pastāvēt.
Vīrietis bija beidzis pretoties. Viņš tikai raudāja un kaut ko bezsakarīgi murmulēja. Cilvēciskās iznīcības izrāde. Asinis un siekalas. Sviedri. Vaidi un kliedzieni. Skaisti. Nespēju novērsties. Blenzu tikpat alkatīgi kā zeņķis uz kailu sievieti. Vēlējos būt tur, gribēju piedalīties, ne tikai vērot.

Viss bija beidzies, vīrieši prātoja ko iesākt ar līķi.

Devos prom. Klupdams krizdams pametu parku, manas kājas joņoja nezināmā virzienā. Galvā atbalsojās kliedziens, sirds sitās dobji un smagi, dzenot karstu asiņu straumi cauri manam uztraukumā trīsošajam ķermenim. Asinis, kuras tikko biju redzējis no kāda cita ķermeņa izlīstot. Sirds, kas viņam vairs nepukstēja. Kliedzieni, vaidi, kliedzieni. Vēl, vēl.

Murminādams un steberēdams beidzot arī aizķēros, nokritu un piezemējos peļķē. Sāku smieties. Histēriski smieties un vemt. Nezinu, cik ilgu laiku tā pavadīju, taču vemšanas/smiešanās terapija palīdzēja un drīz jau es spēju savu ķermeni pārvaldīt pietiekami, lai noslaucītu muti dubļainajā T-kreklā un pieceltos.

Šo pilsētas daļu nepazinu. Nepietika spēka nekur doties, tādēļ nolēmu palikt turpat, lai kur es arī atrastos. Nekas vairs nespēja mani nobiedēt, jo biju sastapis to, kas pārveidoja manu dzīvi. Rīt mani varēja nosist. Vienalga. Nekas vairs nebija nozīmīgs, jo todien es atradu savas dzīves jēgu. Tā gulēja tur, vecajā parkā.

This post has been edited by kaiva: May 24 2009, 19:03


--------------------
IPB Image
User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post
Tidus
post Jul 11 2009, 23:43
Post #13


Heimin
*

Group: Chuunin
Posts: 1
Joined: 8-September 08
From: Jaunpils pag.; Tukuma raj.




Drīkst jauāt, kad kaiva saņems savās rokās, un padalīsies ar mums - parastajiem mirstīgajiem - stāsta turpinājumā? rolleyes.gif
User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post
Cowkiller
post May 28 2010, 22:22
Post #14


Koushaku
*******

Group: Chuunin
Posts: 952
Joined: 10-September 06
From: Earth...




moar! MOAR!



--------------------
IPB Image
PREDATOR
http://www.youtube.com/watch?v=JayynOsTHsc yep thats f...ing me! :D
User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post
kaiva
post Jun 4 2010, 13:52
Post #15


Samurai
***

Group: Chuunin
Posts: 85
Joined: 29-May 06




Ignorējiet stila/pārrakstīšanās kļūdas. Mans editors vēl ilgi būs aizņemts. Ielikšu izlaboto tekstu kaut kad, kad tas man tiks atsūtīts.


Jaunā dzīve.

Šeit man gribētos ierakstīt, ka nākamajā rītā pēc pamošanās es pametu mājas, pirms tam nositot savu aizbildni un pievācot viņa iekrājumus, aizbraucu un mājām, nogalināju arī tēvu, nodedzināju tik daudzas atmiņas glabājošo māju un uz mūžu devos trimdā un mežu. Tad tās būtu laimīgas beigas un kuram gan nepatīk laimīgas beigas? Patiesībā, man, bet no jums jau neko citu nevar sagaidīt. Princese dzīvoja ilgi un laimīgi, salda buča uz vaiga (ja vien jūsu tēvs nebija izdzimtenis), segas apspraudīšana un tā tālāk. Kakao ar zvēriņu figūru cepumiem, ha!

Varbūt, ka tas ir gaužām neveiksmīgi, bet nekas tāds nenotika. Lielos vilcienos nekas nebija mainījies. Man joprojām bija nolādēti 16 gadi, pumpas uz pieres joprojām bija tikpat atbaidošas kā pirms atgadījuma parkā un es joprojām dabūju pa kaklu tikpat bieži kā pirms tam. Mainījies bija tikai tas, ka man bija kļuvis vienalga. Kā jau es tik neiedomājami daiļrunīgi izteicos iepriekšējā ieraksta beigās, es biju atradis mērķi. Un tā iespaids bija tik varens, ka sīkie ikdienas pārdzīvojumi tika izspiesti no manas apziņas un rūpju loka.
Kā lai jums to paskaidro tā, lai pat pēdējie pasaules idioti to saprastu? Labi, šodien es jūtos samērā labi, paskaidrošu lēnām un mierīgi. Iedomāsimies, ka tev ir paveicies pietiekami, lai tu pierunātu kādu sieviete ar tevi pārgulēt. Nu labi, būsim reālistiski, pieņemsim, ka tu kārtējo reizi esi samaksājis kādai staigulei, lai tev sniegtu pusstundu no sava aizņemtā grafika. Viņa ir gandrīz kaila, viņas pirksti ir aizslīdējuši aiz biksīšu maliņas un tūlīt, pēc pāris sekundēm, viņa būs kaila tavā priekšā. Kas ir vienīgais par ko tu spēj domāt? Par to, ka nolādi to, kurš sasodītu apģērba gabalu izgudroja. Un vēl, tu vēlies, lai šīs sekundes paietu ātrāk. Tas ir tavs mērķis, redzēt viņu kailu, nogāzt zemē un izdrāst pēc iespējas ātrāk. Patiesībā, abi iepriekšējie mērķi ir radušies tikai tādēļ, lai palīdzētu sasnieg to vienu, galveno. Pietiekami skaidri paskaidroju? Un, dārgā dāma, ja tā esi tu, kura šobrīd lasa šo dižo tekstu. Noliec manus pierakstus kur atradi, sardele nolādētā, un ķeries pie trauku mazgāšanas vai dzejas lasīšanas. Ar ko nu tu tur nodarbojies. Vai arī pieņem, ka guli ar sievieti. Jo nesaprotot to, kāda iznīcinoša sasprindzinājuma priekšā es biju, tu nespēsi saprast tālāk rakstīto. Nav jau tā, ka es diži ceru, ka jūs to tāpat varētu saprast.

Tad, nu – es biju iesprūdis šajās dažās sekundēs. Gluži tāpat kā tavā acu priekšā šūpojas sievietes vilinošie gurni, manā nepārtraukti atradās vīrieša līķis, kurš tika nogalināts manā acu priekšā. Varat man ticēt, tas bija tikpat iznīcinoši kā pārāk lēna izģērbšanās. Bet es vismaz zināju, ko vēlos. Es beidzot biju atradis zāles pret slimību, kura mani tik mokoši bija plosījusi visu šo laiku.

Man vajadzēja kādu nogalināt. Turklāt ātri.

Izklausās vienkārši, ne? Domāju, ka tas jūs pat īpaši nepārsteidz. Bet man tas bija patiess atklājums. Jāsaka godīgi, pāris stundas es mocījos ar morāles jautājumiem, taču drīz tiku tam pāri. Cilvēki taču dara visu, lai kaut brīdi sajustos labāk. Viņi zog, izvaro, piedzeras, sadod kaimiņam pa muti, iedod savam bērnam pa muti, pavada bezgalīgas stundas darbā, rij krāsainas tabletītes un šņauc pulverīšus, kuri ļauj uz brīdi būt kaut kur citur. Vai tad es to nezināju? Vai es nebiju kļuvis par sevi tikai tādēļ, ka patrāpījos ceļā cilvēkiem, kuri vēlējās ļaut sev uz brīdi justies labāk?
Vai kādam no viņiem bija tiesības pateikt, ka viņi nav pelnījuši to, ko es vēlējos viņiem nodarīt. Es taču netaisījos viņu rokas bāzt verdošā ūdenī vai ieslēgt viņus uz četrām dienām pagrabā, piedāvājot laizīt no griestiem pilošo ūdeni. Nē, es netaisījos likt viņiem ciest tā, kā biju cietis es. Es tikai vēlējos kādu nogalināt. Un tev patiešām liekas, ka man nebija tādu tiesību? Tev patiešām liekas, ka man nav tiesību nogalināt tevi vai jebkuru ko tu mīli? Uzšķērst tavu sievu? Pārgriezt meitiņas rīkli?

Bet nu, pēc šī uzmundrinošā ievada, domāju, ka varētu atgriezties pie vienīgām kurš ir patiešām svarīgs. Nedomāju, ka jums būs ilgi jāmin, kurš tas ir. Nē, tas nav ne Pāvests, ne jūsu dārgais kungs un glābējs.
Tad nu, mēs palikām pie tā, ka es biju pieņēmis lēmumu. Taču, ar tā īstenošanu gan man neveicās tik labi kā es to vēlējos. Pirmkārt, man vajadzēja izdevību, otrkārt, upuri. Es nebiju tik neapdāvināts kā tu, par spīti sāpēm, kuras man sagaidīja gaidīšana, es zināju, ka nevaru no rīta piecelties, iziet uz iekas, pieiet pie pirmā cilvēka, kuru ieraugu un sākt viņu sist. Nē, teorētiski es to varēju. Ja vēlējos attapties morgā vai policijas iecirknī. Man vajadzēja atrast tādu upuri, kurš būtu pietiekami vārgs, lai es to varētu pieveikt neriskējot ar nopietniem miesas bojājumiem, cilvēku, kuru pēc tam neviens nemeklētu.

Un atkal mans vecais draugs – gadījums. Jāsaka, ka toreiz es viņam biju pateicīgs, arī šobrīd nesūdzos, bet pateicīgs nu gan neesmu. Lai nu kā, viņš, jums par nelaimi, palīdzēja man izdzīvot līdz šodienai, jo near ko citu es nevarēju izskaidrot savu tā rīta rīcību.

Torīt rīts bija pelēcīgs, smags un atgādināja zirņu zupu, bet cilvēku gan visapkārt bija kā biezs. Ik pa brīdim tie man uzskrēja, iesita ar saviem nolādētajiem portfeļiem, iecirta man nāsīs viņu miesas un riebīga parfīma smaku. Nepārejošā dunoņa manā galvā arī neko daudz nelīdzēja. Tā sāpēja jau gandrīz 20 stundas, kopš brīža, kad manu galvu aizbildnis bija ietriecis istabas sienā. Šo visu es paskaidroju tikai tādēļ, lai jūs saprastu to, ko es tālāk izdarīju. Kaut ko, kas man bija visai netipiski, proti, es nogriezos no sava ierastā maršruta un iegriezos sānielā, lai apmetot pāris kvartālu skolā nokļūtu pa sānielām.

Ja vien es iepriekšējā dienā nebūtu pagadījies tēvabrāļa priekšā brīdī, kad viņš vēlējās apdarīt savu dienu mazliet labāku. Ja vien rīts nebūtu tik truls un cilvēku apkārt tik daudz. Ja vien es būtu sakodis zobus un turpinājis doties uz priekšu pa savu ierasto maršrutu. Ja vien...
Ja vien kaut kas no tā nebūtu atgadījies, es nekad nebūtu ieraudzījis viņu. Vēl ilgi es būtu mocījies un beigās drošvien apmierinātos ar dzīvnieku mocīšanu. Taču gadījumam patīk palaikam pamirdzināt savus ilkņus.

Pagājis pāris soļus pa atkritumu maisiem dekorēto sānielu, es ieraudzīju Viņu. Atļauj, savu pirmo upuri es uzrunāšu ar nedaudz lielāku cieņu kā tādu tārpu kā tevi.

Joprojām viņu atceros tikpat skaidri it kā tas būtu noticis vakar. Šis apburošais latino bezpajumtnieks negaidot iznira manā acu priekšā. Rokās viņš turēja kasti ar stikla pudelēm, to es skaidri atceros, jo kad es viņam iesitu, viņš to nometa zemē. Zaļi stikli pašķīda uz visam pusēm. Es nezinu kādēļ, bet viņš man nepretojās. Viņš smirdēja pēc deguna, iespējams, nesen bija izglābies no ugunsgrēka. Iespējams, smēķēja absolūti atbaidošas cigaretes.

Varbūt viņu apturēja šoks. Varbūt mans izskats, jāsaka, ka gandrīz 17 gadu man neviens svešinieks nedotu, ar labi attīstītu ķermeņa uzbūvi es sāku izcelties krietni vēlāk. Taču tobrīd man tā arī nebija vajadzīga. Šodien pieņemu, ka mans draugs bija sakaifojies, ja pirmās pāris sekundes viņu sastindzināt varēja šoks, tad pēc tam sekojošo bezpalīdzību es nespēju izskaidrot near ko citu. Manas rokas dauzīja Viņa nolādēto ķermeni, pilnīgi ignorējot vārgos mēģinājumus pretoties. Tikai viens no pieciem Viņam sitieniem bija kaut cik veiksmīgs, taču, viņam būtu bijis jābūt paar mani krietni fiziski pārākam, lai tobrīd savaldītu. Jo es pats sevi jau sen nekontrolēju. Šodien varu spriest, ka darbu paveicu absolūti nemākulīgi. Mani izglāba vienīgi niknums, gandrīz neviens no sitieniem, kurus es raidīju vīrieti neskāra īpaši smagi, taču kopsummā ar tiem bija pietiekami, lai viņu es viņu nogāztu no kājām un piebeigtu, triecot pēdu pret pakritušā balseni. Zinu, ka trupināju viņu spārdīt vēl labi brīdi pēc tam, kad viņš bija beidzis kustēties. Adrenalīns man neļāva apstātie, es nejutu sāpes, šķita, ka ķermenis, kuru es kustinu patiesībā nav mans, acu priekša rēgojās viegla migliņa un asiņu vietā šķiet plūda uzkarsēts svins.

Pagāja pāris minūtes, pirms ķermenis paklausīja smadzeņu pavēlei apstāties. Es nokritu uz asfalta un labu brīdi nespēju pakustēties, galva dunēja vēl ļaunāk kā pirms tam un labu brīdi es nespēju plaušās ievilkt gaisu. Taču arī tas pārgāja. Migla acu priekšā izklīda, es spēju ievilkt plaušās nedaudz gaisa un smagums, kas bija pārņēmis manus locekļus, atkāpās. Es no jauna varēju piecelties kājās un palūkoties uz to, kas nu no mana nelaimīgā pretinieka bija palicis.

Rīklē sakāpa viegls nelabums, uz brīdi acu priekšā viss kļuva tumšs, taču tas ātri pārgāja. Es jutos daudz labāk kā biju to paredzējis. Mans noziegums gan bija absolūti idiotiski paveikts, bet to es sapratu tikai tad, kad lūkojos uz mirušo. Pirms tam es biju pilnīgi drošs, ka savu pirmo noziegumu pastrādāšu absolūti nevainojami, tam tā bija jābūt, ja es vēlējos kādreiz paveikt vēl kādu. Cik, rūgti gan es biji kļūdījies! Nogalināt vīrieti šaurā šķērsieliņā, kas atrodas 10 minūšu gājumā no galvenās ielas. Nosist viņu ar kailām rokām, atstāt savu apavu nospiedumus viņa asinīs. Apziņa, ka es esmu izgāzies pārskalojās man pāri, taču es to ātri aizgaiņāju.

Par spīti visam, es jutos brīnišķīgi. Pagriezis gaļas masai muguru, es devos prom. Laikam jau zvērs krātiņā var sev stāstīt cik grib, ka tikai uzrūks uz savu kopēju, kad tam izdosies izlauzties. Lai arī brīdī, kad viņš sper soli ārpus režģiem dzīvnieks saprot, ka ar zobu parādīšanu vien būs pārāk maz. Bet to var saprast tikai tad, kad solis ārpus režģiem ir sperts. Ar ko gan es biju labāks?

Tikai pēc pusstundas gājiena es sāku pievērst uzmanību savādajiem cilvēku skatieniem un atklāju, ka mans vaigs ir nosmērēts ar asinīm. Tās pavisam noteikti nebija manas. Šajā laikā man garām pagāja simtiem cilvēku, no kuriem četri bija policisti. Neviens no viņiem mani neapturēja lai uzdotu kaut vienu jautājumu par saplēstajām drēbēs, asinīm uz sejas un asins pēdām uz drēbēm. Cilvēki uzmeta man skatu un tūlīt novērsās, steidzoties prom tik ātri cik vien viņu tizlās kājeles spēja viņus panest.

Es nezinu vai svešais bija kliedzis, taču pat ja bija, neviens nebija iejaucies. Kur nu, varu derēt, ka cilvēki, kas pagāja garām slepkavības vietā un dzirdēja viņa sāpju kliedzienus, tikai sarāvās mazāki un sāka iet ātrāk.

Todien es biju pārliecināts, ka policija mani atradīs un apcietinās. Taču arests nesekoja. Pagāja mēnesis, tad divi. Pēc pusgada es biju pārtraucis domāt par savu iespējamo arestu. Ja jau viņiem nebija izdevies mani atrast par spīti visai tai pierādījumu jūrai, kuru biju atstājis, tad es varēju neuztraukties arī turpmāk.
Žēl, ka es tolaik nezināju, ka policijai ir nospļauties par ciena sūda nelegāla imigranta nāvi pilsētas sānieliņā. Tas man būtu aiztaupījis krietni daudz raižu.

This post has been edited by kaiva: Jun 4 2010, 16:23


--------------------
IPB Image
User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post

2 Pages V  1 2 >
Reply to this topicStart new topic
1 User(s) are reading this topic (1 Guests and 0 Anonymous Users)
0 Members:

 



Lo-Fi Version Time is now: 15 December 2017 - 18:53