IPB

Welcome Guest ( Log In | Register )

7 Pages V < 1 2 3 4 > »   
Reply to this topicStart new topic
> Agla, magi, vampiiri, paraleelaas pasaules...
Kentaishi
post May 11 2006, 22:42
Post #16


Samurai
***

Group: Chuunin
Posts: 108
Joined: 10-May 06
From: Behind your shade.




drīkst palūgt turpinājumu... mani patiesi aizrāva šis stāstiņš... biggrin.gif pat iejutos Aglas lomā... jā mana vājība ir izfantazēt visu acu priekšā...


--------------------
IPB ImageIPB ImageIPB Image



IPB ImageKentaishi
User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post
zeloco
post May 16 2006, 00:53
Post #17


Hakushaku
******

Group: Chuunin
Posts: 708
Joined: 17-August 05
From: Tulett




biggrin.gif ir pieprasiijums - ir piedaavaajums ^^


Kad nonācām atpakaļ tējnīcā, bija jau vēls vakars. Mums vēl pietika laika, lai paēstu un precizētu detaļas par pārceļošanu. Elfrīda sākumā ļoti uztraucās par manām brūcēm, bet tad Armīns viņu nomierināja, sakot, ka Beltāns par mani parūpēsies. Nogājām kaut kur tējnīcas pagrabā, kur ļoti oda pēc dažādām tējām.
‘nu, un kā tad īsti tas notiks?’ degu nepacietībā.
‘Elfrīda atvērs portālu un mēs tajā ieiesim.’
‘tas ir tik vienkārši?’ jutos vīlusies, jo biju gaidījusi vismaz kaut kādu upurēšanu.
‘ko tad tu biji gaidījusi? Upurēšanu, vai?’ atkal prātā atausa filmas skats, kur Lestats māca Luisam lasīt cilvēku domas. Trīs reizes – tā jau vairs nav sagadīšanās. Atnāca Elfrīda un ar sarkanu krītu uzvilka uz grīdas dažādus simbolus un rūnas.
‘vai tu māki lasīt cilvēku domas?’ pačukstēju Armīnam tā, lai čigāniete nedzird. Viņa pa to laiku jau ir atvērusi portālu.
‘nu, Armi, lec iekšā!’ Armīns piegāja pie starpdimensiju cauruma un tad pagriezās pret mani ar neparasti normālu sejas izteiksmi.
‘jā.’ Un ielēca caurumā. Mani pārņēma drebuļi.
‘nu, ko, uztraucies par gaidāmo ceļojumu? Neuztraucies, viss būs kārtībā. Tikai neturi acis ciet, citādi aizceļos tikai tava miesa.’ Viņa mani viegli pagrūda uz portāla pusi it kā iedrošinādama. Bet es čigānietes vārdus laidu gar ausīm, manu prātu nomāca kas cits. “jā”... cik vienkārši, bet tomēr sarežģīti... mani atmodināja tikai tas, ka vienā brīdī Elfrīda mani pagrūda un es ar spalgu kliedzienu iegāzos portālā. Gribēju aizvērt acis, bet tad galvā pazibēja viņas dotais padoms un es acis tikai nomirkšķināju. Kad mans ceļojums bija gandrīz galā sapratu, ka skolotāji speciāli simulatorā bija likuši tik šaušalīgas sejas – lai mēs sagatavotos pašam briesmīgākajam, jo manā ceļā sastaptās sejas nebija tik šausminošas kā simulatorā. Tuneļa galā ieraudzīju tumsu, kas kļuva aizvien lielāka. Tad atsitos pret kaut ko cietu un atgriezās arī visas manas domas par Armīnu. Kreisās rokas sāpes bija kļuvušas neizturamas, tad es sapratu, ka es tai esmu uzkritusi virsū. Piecēlos, redzēju garu tuneli, kas veda tikai vienā virzienā, tajā arī gāju. Tuneļa galā bija arka, izgāju tai cauri. Pretī ar aitādām apklātā atpūtas krēslā sēdēja plikpaurains večuks, kas omulīgi pīpēja pagaru ziloņkaula pīpi.
‘sveiki! Tu laikam būsi tas zemes bērns.’ Viņš aši pierausās no sava krēsla.
‘Agla.’ Es pārlaboju.
‘Agla,’ Viņš man maigi paspieda roku, ‘nu tad nāc, es tev ierādīšu tavu istabu,’ pagriezos pret arku, caur kuru biju gājusi, bet redzēju tikai sienu.
‘bet manas mantas..’
‘tās jau ir tur.’ Man prātā aši pazibēja viena vienīga doma.
‘un Armīns..?’
‘jau savā istabā, tu ar viņu tiksies rīt, ja tas resgalis neielavīsies pie tevis pa nakti. Viņam prātā tikai visu izložņāt, pat cilvēku prātus.’ Viņš zīmīgi pielika pirkstu pie deniņiem, likās, ka viņa acis dīvaini iemirdzas. Viņš mani izveda caur vairākām istabām, kas izskatījās pēc par dzīvojamām istabām pārtaisītām bibliotēkām. Beidzot viņš mani pieveda pie vienas sienas.
‘šī ir tava istaba.’ Pablenzu sienā tomēr nesaskatīju tajā nekādu līdzību ar durvīm. ‘sper soli un tu tajā būsi.’ Atcerēdamās arku, kas veda no tuneļa es aizvēru acis un paspēru divus soļus sienā. Nekas nenotika, atvēru acis un manā priekšā bija diezgan liela izmēra telpa ar milzīgu gultu, kas izskatījās, ka bija aizgūta no kāda karaļu nama, vidēja izmēra rakstāmgaldu, kuram blakus atradās neliels plauktiņš, kas man par brīnumu bija tukšs, un paliels melnkoka skapis. Piegāju pie viena no gotiskā stila logiem un palūkojos ārā. Priekšā redzēju milzīgu plašumu ar mežu, kas, šķiet, stiepās cik vien tālu acs redz. Pamanīju, ka zem loga bija balkons, kura vienā galā atradās milzīgs teleskops.
‘tas būs nepieciešams astroloģijas stundām.’ Man aiz muguras atskanēja balss. Beltāns ar burvestību pabīdīja malā skapi un aiz tā parādījās divas durvis. ‘vienas ved uz vannas istabu un otras – uz balkonu. Centies istabu uzturēt kārtībā, jo es to netīrīšu. Dziednieku es rīt izsaukšu, jo šodien viņš ir aizņemts. Varbūt pati pie viņa aiziesi.’ Viņš norādīja uz manām brūcēm, kas nez kāpēc bija sākušas asiņot, ‘rīt es vēl mācīt nesākšu, pirmās dienas ļaušu tev iepazīt apkārtni, varbūt, tu pat iestāsies kādos kursos.’
‘ kursos?! Jums te ir kaut kādi kursi?’ viņš nopūtās, uzsita knipi un pēkšņi nez no kurienes parādījās zaļa gaismiņa. Ielūkojos ciešāk, redzēju, ka tā bija nevis gaismiņa, bet mazs, zaļš elfs.
‘ierindnieks Zaļbiksis paziņo par savu ierašanos!’ mazā radībiņa sīkā spiedzošā balstelē paziņoja un piesita roku pie pieres.
‘labi, labi... brīvi!’ burvis pamāja ar roku, tad večuks pieliecās un man pačukstēja ‘viņš ir iedomājies, ka ir baigais kareivis... ierindniek, jūsu uzdevums ir atbildēt uz jaunkundzes jautājumiem!’ elfs pakratīja galvu tik aizrautīgi, ka gandrīz nokrita viņa haki krāsas ķivere.
‘uzdevums saprasts! Lūdzu atļauju to izpildīt!’
‘atļauja tiek dota!’ burvis pēdējo reizi uzmeta man ko-lai-dara skatienu un aizšļūca prom no istabas. Pagriezos pret elfu, tas uzlidoja uz galda un noslaucīja no krekla priekšas spīdīgos, zaļos elfu putekļus.


--------------------
IPB Image
User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post
kahi
post May 16 2006, 18:22
Post #18


Hakushaku
******

Group: Chuunin
Posts: 756
Joined: 16-November 05
From: cradle of filth




militārs elfs. atgādina džekiju čanu un viņa ziemassvētku vecīša glābšanas sēriju. uzzīmēt apļus un rūnas..kaut kur dzirdēts... ak, jā - FMA... un tomēr... agla un armīns būs kopā?? ja, ja?? ceru, ka nē. prdon par armīnu/skeletu, lai gan tas būtu interesanti!


--------------------
IPB Image



esmu atpakaļ. spiciem nagiem un vārdiem.
User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post
rebel
post May 16 2006, 23:25
Post #19


Shishaku
*****

Group: Chuunin
Posts: 447
Joined: 7-February 05
From: artifical life




nu,ja ne ar armīnu,tad,kas atliek.... agla+beltāns=looove XD
tas elfs ir ubersmieklīgs.
vienīgi iešana cauri sienām kkā drusku atgādina platformu 9 un 3/4, bet tas nekas,jo viss ir relatīvs un lietas cita citai līdzīgas.
bet stāsts ir labs,nevaru vien sagadīt,kad atkal paturpināsi!


--------------------
it's never too late to start wasting your life...
User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post
zeloco
post May 24 2006, 22:33
Post #20


Hakushaku
******

Group: Chuunin
Posts: 708
Joined: 17-August 05
From: Tulett




Neesmu drosha cik garus/iisus man tos postot >_>





‘man ir tas gods jums stādīt priekšā mani – Piksiju Zaļbiksi!’ dziļi paklanījās, ‘vai drīkstu jautāt kāds ir jūsu godājamais vārds?’ jutos nedaudz apjukusi par tādu uzņemšanu.
‘mans vārds ir Agla..’ Piksijs pacēlās spārnos un pielidoja man tuvāk.
‘cienījamā Aglas jaunkundze,’ nespēju novaldīt smaidu, ‘es vēlētos jūs sveikt ar ierašanos šajā pieticīgajā, tomēr maģijas pilnajā mājā!’ nu es jau smējos, jo kaut ko tādu redzēju pirmo reizi. Elfs uz mani paskatījās un no viņa mazās pierītes sāka ritēt mazas zaļu sviedru lāsītes. ‘vai es kaut ko ne tā pateicu? Vai man kaut kas ieķēries ilkņos?’ zaļais vīriņš iztaustīja sev visus priekšzobus. Es atgāzos gultā, jo smiekli vairs nebija valdāmi. ‘vai varbūt palikušas drupačas no brokastīm?’ elfs izmisīgi sāka purināt savas drānas un man virsū sabira kaudze ar zaļiem, spulgojošiem puteklīšiem, ‘nu kas ir?’ viņš vairs neizturēja un iepīkstējās cik vien skaļi varēja. Man smiekli jau sāka pāriet.
‘nekas...’ uznāca kārtējā smieklu lēkme, ‘es... es vienkārši pirmo reizi redzu elfu..’ atkal jau smiekli, Piksijs kādu brīdi vēl padomāja, pēc kāda laika, kad smiekli man bija daudz maz mitējušies, tie piemeklēja viņu. Elfs sāka mest nežēlīgus kūleņus, turēdams vēderu, un spļaut zaļu pulverīti (tos elfi laikam sauc par smiekliem). Kādu laiku viņu vēroju, tad mazais vīriņš to ievēroja, apstājas un nokaunējās.
‘piedošanu, tas ar mani notiek pirmo reizi...’ viņš pacēla un uzstūķēja sev uz galvas milzīgo ķiveri.
‘tu gribi teikt, ka nekad agrāk neesi smējies?’ elfs pakratīja galvu.
‘tieši tā, jaunkundz..’
‘un beidz mani saukt par jaunkundzi!’
‘to gan es nevaru...’
‘kāpēc ne?’ viņš apsēdās uz gultas gala.
‘par mani jārada labs iespaids, citādi vecais Beltāns mani izmetīs pa durvīm.’
‘kāpēc, lai viņš to darītu?’
‘mana mamma tā teica, ja es slikti uzvedīšos, tad viņam būs iegansts, lai mani izmestu...’ viņš nolika blakus savu ķiveri.
‘kur tad viņa ir?’ elfs noslaucīja asaru.
‘elfu paradīzē...’
‘ai, piedod, nezināju, ka viņa ir mirusi...’ viņš izbrīnīts uz mani paskatījās.
‘nē, viņa ir meža elfu kūrortā!’
‘atvaino... bet sauc mani vienkārši par Aglu!’
‘labi, jaunkundz!’ viņš pacēlās spārnos un sāka riņķot ap gultas baldahīnu, ‘Beltāns teica, ka jums esot kādi jautājumi.’
‘jā, tu vari man pateikt kas tie par kursiem?’ Piksijs man “papeldēja” garām.
‘nu tur ir vairāki. Piemēram, dziednieku, iluzionistu, nekrologu, demonologu, herbologu, lidotāju, kokgriezēju un visādu citu mākslu...’
‘ko dara kokgriezēji?’
‘virpo visādus burvju virām nepieciešamus traukus, gatavo zižļus...’
‘un ko dara iluzionisti?’
‘gatavo ilūzijas, piemēram, mācās lietas pārvērst citās.. nu, vismaz citu acīs...’
‘forši, es arī tā gribētu pamēģināt...’ elfs apsēdās man uz pleca.
‘es jūs varu pieteikt, ja vēlaties...’
‘tad derētu arī demonologu...’ pēkšņi atcerējos vienu faktu, ‘un kuros kursos iet Armīns?’ vīriņš viltīgi palūrēja uz durvju pusi.
‘varbūt paprasi to viņam pati...’
‘nodevējs!’ atskanēja man pazīstama balss. Es palūkojos uz durvju pusi un tur iekšā burtiski ieslīdēja Armīns, ‘sveika.’ Viņš atkal pasmaidīja savu šķībo smaidu, pielecu kājās gandrīz nomezdama Piksiju zemē.
‘sveiki...’ kādu laiku bija neveikls klusums.
‘ai, neraža! Šefs sauc un es tā gribēju šo skatu redzēt!’ pēkšņi elfs, tikpat ātri kā uzradies, arī nozuda. Pagriezos atpakaļ uz Armīna pusi un viņš jau no manis bija metra attālumā, viņam rokās bija paliela krūze.
‘es tev atnesu tēju...’ viņš man to pasniedza.
‘paldies, bet man negribas..’ Armīns vienu reizi pārlaida ar roku pāri krūzei, kas pārvērtās par biķeri.
‘tad varbūt ķiršu sulu.’ Nejutos pārsteigta, kaut gan tikko biju iedomājusies par to.
‘varbūt vēlāk...’ viņš aizlidināja biķeri līdz galdam. Armīna acis pēc tam acumirklī pievērsās manai ievainotajai rokai (vairāk ievainota bija kreisā roka, otra roka pat neasiņoja).
‘tev tā jāpārsien..’ apsēdos uz gultas un Armīns uzbūra medicīnas kārbiņu (līdzīgu tai, kas bija signālbākā). Nosēju pārsēju un viņa acis dīvaini iemirdzējās. Visa mana brūce bija asinīs. Piecēļos un nometu uz gultas asiņainos pārsējus.
‘es aiziešu to izskalot..’ iegāju vannas istabā un izmazgāju ievainojumu. Aizgāju atpakaļ uz istabu un Armīns man uzsēja jaunu pārsēju. ‘nu, tad kuros kursos tu ej?’ viņu jautājums manāmi pārsteidza, jo, šķiet, viņš bija iegrimis domās (savās).
‘es eju nekrologu un demonologu. Agrāk es gāju arī iluzionistu, bet es tos pametu, jo nepietika laika.’
‘nekrologu kursos jūs tur griežat līķus?’ centos pajokot, bet tas laikam neizdevās.
‘nē, mēs studējam par zombijiem un... vampīriem... tu arī gribēji stāties iluzionistos un demonologos, kāpēc?’
‘nezinu... varbūt, lai uzzinātu, kas tu par dēmonu...’ paskatījos uz viņu, bet viņš tikai pasmaidīja. ‘nu, vai drīkst uzzināt, no kurienes tev šādas brīnumainas spējas?’
‘laikam iedzimtas..’
‘laikam..?! tu gan nemāki melot. Tad vismaz pasaki, vai esi no cilvēku rases..’
‘jā.’ Viņam noraustījās kreisais plakstiņš. Kā mani tracināja tās viņa īsās atbildes! Viņš paskatījās uz mani un pasmaidīja (šķībi), ‘ko, lai dara.. tas ir viss, kas man sakāms...’ Armīns ieskatījās kompasfonā, ‘ir jau vēls, rīt tevi Piksijs pamodinās, varbūt aiziesim uz pilsētu.. ar labu nakti..’ viņš piecēlās un slīdēja uz durvju pusi.
‘kas tev tā par slīdēšanu?’ mana ziņkārība bija nevaldāma.
‘es jau domāju, ka nepajautāsi. Demonologu kursos iemācījos lidot.’ viņš pacēla savas mantijas apakšu un es redzēju, ka viņa kājas neskārās klāt grīdai! ‘forši, ne?’ viņam atkal nomirkšķinās kreisā acs un viņš pazuda aiz apburtās sienas. Pagriezos, jo gribēju izmest asiņainos pārsējus, bet tos nekur nevarēju atrast. Varbūt Armīns paņēma...?! Ar katru brīdi, kad pēc tam, kārtodama savas drēbes, domāju par viņa īpašībām, es šaubījos, vai viņš maz varēja būt cilvēks (nozīmē: ar maģiju apveltīts cilvēks nevis dēmons, vampīrs..).


--------------------
IPB Image
User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post
Isabel Carmin fon Edelhain
post May 25 2006, 00:37
Post #21


Satsujin
*******

Group: Chuunin
Posts: 1071
Joined: 19-June 05
From: Somewhere over the rainbow




Pamodusies pamatīga interese... Domas sliecas uz asinsūcēju pusi.


--------------------
User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post
kahi
post May 25 2006, 13:38
Post #22


Hakushaku
******

Group: Chuunin
Posts: 756
Joined: 16-November 05
From: cradle of filth




Piksijs??? piksijs?? es saprastu, ja elfiņam būtu vārds terminators vai tas, kuršpiekaujvisus, bet piksijs??


--------------------
IPB Image



esmu atpakaļ. spiciem nagiem un vārdiem.
User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post
rebel
post May 25 2006, 21:52
Post #23


Shishaku
*****

Group: Chuunin
Posts: 447
Joined: 7-February 05
From: artifical life




rase nav svariiga, visu izshkjir aareejais izskats.. XD
ehh,shitais ir interesanti.
baac, un vienmeer jaagaida. taapeec graamatas man tomeer patiik labaak, jo tad vismaz es varu lasiit kaut visu cauru nakti,ja ljoti gribas pabeigt. bet tomeer. shito lasiit ir veerts. hehe. nez,kas tur veel atklaasies.. ar nepacietiibu gaidiishu jaunus notikumu paveersienus. ^^


--------------------
it's never too late to start wasting your life...
User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post
zeloco
post May 27 2006, 19:39
Post #24


Hakushaku
******

Group: Chuunin
Posts: 708
Joined: 17-August 05
From: Tulett




heheh ^^;; jaa... zinu... piksijs ir vairaak kaa neorigjinaali.. >_> man ar vaardiem vienmeer bijushas probleemas.... pat biju uztaisiijusi veselu sarakstu ar visaadiem vaardiem, kurus vareetu izmantot staastu gaitaa... (tas sarakasts tik izveidots peec shii staasta...)

piebilde... staasts visaa kopumaa tieshaam ir panaivs, bet to paarlasot un tiekot liidz beigaam es vnk raudaaju... es vienmeer esmu savus darbus kritizeejusi un to dariiju un dariishu arii ar sho, bet beigas... beigas man vnk lika mirkt asaraas... es nezinu vai taada reakcija buus arii jums, bet man bija... pashai bija briinums...
Anyway... liidz shim esat izlasiijushi aptuveni 1 treshdalju no visa darba, ja juus tas interesee ^^


Turpinaam:


Naktī vēl ilgi nevarēju aizmigt, jo par to domāju. Izgāju uz balkona, lai papētītu, kas bija ārā. Pašā apakšā zem balkona redzēju, ka tur bija dārzs. Tas, no augšas skatoties, bija ļoti labi izvietots. Tālāk pašā dārza stūrī redzēju no dzīvžoga izbūvētu labirintu. Tā kā tā sienas bija augstas, es neredzēju, kas tajā bija iekšā. Papētīju ēkas sienu un ievēroju, ka blakus manam balkonam bija siets, kas piestiprināts laikam, lai tur augtu kāds kāpelētājaugs, bet tas tik tālu vēl nebija ticis. Piegāju pie teleskopa un papētīju zvaigznes. Ieraudzīju vienu, kas bija liela un sarkana, cik atcerējos no mātes astroloģijas stundām, tad tā varētu būt bijusi lielais sarkanais milzis. Tā kā darīt nebija ko un miegs nenāca, ķeros pie papīra un zīmuļa un zīmēju tumšo dārzu. Pēc kādas stundas, kad biju jau dārzu uzskicējusi, man uznāca miegs. Likos gultā un uzreiz aizmigu.

Nākošajā rītā mani pamodināja gaiļa klaigas, kas, šķiet, skanēja tieši pie manas gultas. Atvēru acis un man tieši pretī skatījās citas - zaļas acis. Atlēcu nost un sapratu , ka tas bija Piksijs.
‘Labrīt, Agla!’ atkritu atpakaļ gultā.
‘Labrīt...’
‘Celies, jo drīz jums jāiet!’ pārvilku segu pār acīm.
‘uz kurieni?’
‘uz Arkanu!’ viņš segu man no acīm novilka nost.
‘kas tas tāds..?’ jutu, ka atkal viegli slīgstu miegā.
‘pilsēta! Nu celies, tūlīt nāks Armīns!’ viņš mani izmisīgi kratīja aiz rokas, bet tiklīdz izdzirdēju Armīna vārdu uzreiz pamodos.
‘labi, dod man laiku saģērbties...’ nepaspēju pat nožāvāties, kad elfs jau bija pazudis. Pierausos kājās, piegāju pie loga un redzēju, ka bija uzausušas divas sarkanas saules. Nomazgājos, saģērbos. Kad iegāju istabā mani jau gaidīja Piksijs. Viņš mani aizveda uz ēdamistabu, nē... to varētu nosaukt tikai par ēdamzāli. Tā bija plaša telpa ar augstiem griestiem, tās vidū atradās garš galds un uzminiet, kas pie tā sēdēja... protams, ka mūsu telepāts – Armīns...
‘Labrīt!’ viņš kā vienmēr staroja un smaidīja ar savu šķībo smaidu, kas mani vienlaicīgi besīja ārā un patika.
‘jā, labrīt...’ novilku, jo, kā jau nojautu, viņš atkal lasīja manas domas, ‘kas tad mums šodien paredzēts?’
‘es domāju, ka tu man to pateiksi vai..’ viņš brīdi domāja kā varētu apzīmēt domu lasīšanu, ‘nu tu jau zini... aaa... šodien paredzēts apskatīt Arkanu...’ pacēlu acis no sava šķīvja, lai pašķielētu uz viņu, tad atkal ķēros pie savas omletes. Paēdām un tad ienāca Beltāns. Viņš iedeva Armīnam iepirkumu sarakstu un apbružātu ādas maisiņu, kas nodevīgi grabēja. Izgājām ārā no ēdamzāles un nonācām garā halle, pa kuru, šķiet, vakar mani veda Beltāns. Piegājām pie masīvām koka durvīm, izgājām ārā, bet es dārzu neatpazinu. Iespējams, ka tas, ko es redzēju bija dārzs aiz mājas. Gājām pa šauru taciņu līdz vārtiņiem. Tie bija speciāli kalti, to varēja uzreiz redzēt. Mēs izgājām ārā pa tiem un viņš apstājās.
‘vai mēs kaut ko gaidām?’
‘jā, paklājus.’ Viņš pacēlās gaisā, lai labāk redzētu, vai kaut kas jau nenāca. Jutos apdalīta.
‘ko?’
‘lidojošos paklājus, tie šeit ir kaut kas līdzīgs autobusam.’ Likās, ka kaut kas slīdēja uz šo pusi un Armīns nolaidās. Pielidoja paliels paklājs, uz kura nekā nebija, mēs uzkāpām uz tā.
‘Arkanas stacija!’ Armīns stingri noteica un paklājs sāka lēni slīdēt. Pēc kāda laiciņa mēs nonācām cilvēku pārpildītās ielās un tas pacēlās augstāk. Pēc apmēram desmit minūtēm mēs piezemējāmies kādā laukumā, kur ruļļos satīti stāvēja daudzi paklāji. Tiklīdz kā nokāpām no savējā, tas pats no sevis sarullējās un nostājās pie pārējiem.
‘nu tad šī ir Arkana?!’ novilku, aplūkojot apkārtni. Viss izskatījās tā pat kā uz zemes, tikai iedzīvotāji bija savādāki. Tie ģērbās savādāk un starp cilvēkiem varēja samanīt arī dažus zaļus ģīmjus, ragus un lidojošas gaismiņas, kas bija ne tikai zaļā krāsā. Virzījāmies uz priekšu līdz nonācām līdz pirmajam veikalam. Uz pavecas koka plāksnes, kas atradās virs durvīm, bija uzraksts “pārtika”. Cik banāli! Tādus pasaulē redzēju visur, ja vien tas nebija “rimi” vai “citymarket”, un, šķita, ka arī Balzā tādu būs daudz.
Pa veikaliem novazājāmies līdz vēlai naktij, bijām iegājuši arī pie dziednieka, kas sadziedēja manas rokas. Bija jau apmēram viens naktī, apkārt cilvēku bija maz un bija migla. Iegājām tumšā sānielā un gaidījām paklāju. Armīns it kā kaut ko sadzirdēja un teica, lai palieku te, jo viņš drīz nākšot. Ja nākšot lidojošais paklājs, tad, lai braucot mājās un viņš nozuda miglā. Pa ielu kaut kur tālumā varēja dzirdēt, ka nāk bariņš ar vietējiem. Sāku staigāt šurpu turpu. Pagriezos pret vienu ielas galu un gaidīju. Dzirdēju, ka man aiz muguras kaut kas nošvīkst, bet es tam nepievērsu uzmanību. Tad nez no kurienes man garām pagāja kādi četri puiši. Viens no viņiem atskatījās uz mani, viņam bija skaistas acis mūžzaļā krāsā, atlaisti mati mazliet pāri pleciem, piķmelnā krāsā un garš melns mētelis. Viņš man uzsmaidīja un pazuda miglā. Kā es vēlējos, lai tas brīdis būtu ieildzis mūžīgi... kādu laiku tā stāvēju sapņodama, kad man no aizmugures uzsauca Armīns.
‘lec augšā mēs nokavēsim!’ pamanīju, ka man blakus lidinājās paklājs, uzkāpu, tad arī uzlēca Armīns. Lidojot mājās vēl joprojām pieķeru sevi domājot par melnmataino džeku.

Atbraucām mājās, paēdām vakariņas. To laikā ievēroju, ka Armīns bija melnmatainajam ļoti līdzīgs, ja es ar viņu nebūtu pazīstama, tad teiktu, ka viņi ir brāļi. Pēc vakariņām gāju uz savu istabu, kur nodevos zvaigžņu pētīšanai. Nu jau manā plauktā bija dažas grāmatas, ko bija atnesis Piksijs, jo Beltāns bija nolēmis mani sāk mācīt tikai jaunnedēļ.
Nosēdēju uz balkona kādu stundu un mana svece jau bija izdzisusi, bet es vēl nenogurdināmi meklēju zemi (biju sev nosolījusies, ka to atradīšu). Pēkšņi pamanīju kaut kādu kustību lejā, nemanāmi pārliecos pār margām un lejā redzēju, ka Armīns izskrēja no labirinta un lidoja augšup uz manu balkonu. Aši ieskrēju istabā un palīdu zem segas, jo gribēju uzzināt, kas viņam padomā. Dzirdēju, kā viņš piezemējās uz mana balkona. Pavēru acis šķirbā, bet neko neredzēju. Te nu nostrādāja viņa labā redze tumsā. Gaidīju, kas notiks līdz sajutu aukstus pirkstus sev pie deniņiem. Pēkšņi manām smadzenēm izskrēja cauri visādas domas.
Sākumā redzēju, ka daru to, ko darīju pirms apmēram pusotras stundas – es ēdu pusdienas ar Armīnu. Tad šī “lente” pārtrūka un nu es atrados kaut kādu panku vidū, mani pārņēma deja vou sajūta. Nākošajā momentā es atrados kaut kāda zālāja vidū un man pretī sēdēja... Armīns! Vismaz tā likās, jo viņš ir ģērbies hipiju drēbēs, bet savu šarmu nebija zaudējis. Man prātā, “kadru” maiņas brīdī, ienāca doma, ka viņš šobrīd “rakājas” manā zemapziņā par manām iepriekšējām dzīvēm. Tad es atrados kaut kādā kafetērija un man pretī sēdēja kaut kāda sieviete, kas ir saģērbusies deviņpadsmitā gadsimta drēbēs. Tagad es atrados kādā ballē spožā pilī, visapkārt sievietes tērpušās platajās, garajās kleitās, kādās parasti ir ietērptas pasaku princeses. Pamanīju, ka ar kādu dejoju (visu laiku biju skatījusies pāri viņa plecam), pagriezos un, ja būtu spējusi, tad nokristu... es dejoju ar melnmataino puisi, ko biju sastapusi Arkanā! Viņam bija plats smaids, kas atklāja žilbinoši baltu zobu rindu un... (kadrs nomainās) šķiet, viņam bija ilkņi, bet nepaspēju aplūkot... tagad es sēdēju uz gultas, kurā gulēja Armīns. Viņš izskatījās nevesels, jo gar viņa sejas līniju, kas nāca aiz matiem klāja viegli izspiedušies asinsvadu kapilāri, viņam bija zilas lūpas un iekritušas acis. Pavēros aiz sevis un sienā bija logs bez stikla, kurā varēja redzēt, ka lēni riet saule. Tā šī kadru maiņa turpinājās. Pēdējais, ko redzēju bija tas, ka es skrēju pa mežu un manu būtību bija pārņēmušas vēl nejustas bailes. Es skrēju caur brikšņiem līdz es nonācu tādā kā klajumā. Es noslēpos aiz kāda koka. Tad es sajutu, ka mani kaut kas pie tā saista, paskatījos uz savām kājām un tās bija apvijusi čūska, kas.. smaidīja, tā lēnām slīdēja aizvien augstāk, mani aizvien vairāk piesaistot pie koka, nu jau tā bija nonākusi līdz manam kaklam. Sajutu tur asas sāpes, visu manu ķermeni it kā dūra adatas, es biju pārklājusies ar aukstiem sviedriem. Tad bija tumsa... viena vienīga tumsa. It kā tālumā dzirdēju, ka Armīns kādam saka, ‘viņa ir Pirmā...’ centos atvērt acis, tas izdevās tikai šķirbiņā. Ausa jau saule, tāpēc visu varēju diezgan labi redzēt. Pie gultas sēdēja Armīns un virs viņa lidinājās Piksijs.
‘ko tas nozīmē?’ elfs apmeta loku ap Armīna galvu.
‘visu! Tas nozīmē visu!’ viņš pieskrēja pie loga un ar slaidu salto lēcienu izlēca ārā. Kādu laiku Piksijs mani vēl vēroja, tad viņš aizlidoja pakaļ Armīnam. Šķiet, ka visi mani spēki bija izsīkuši, tāpēc bez lielām problēmām aizmigu.


edit: pieliku veel izsalkushaakajiem lasiitaajiem ^^


--------------------
IPB Image
User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post
rebel
post Jun 1 2006, 21:16
Post #25


Shishaku
*****

Group: Chuunin
Posts: 447
Joined: 7-February 05
From: artifical life




aaaaah! nee,nee,neeee,tikai nesaki,ka beigas buus nelaimiigas!
vinja neapprecees beltaanu? XD
nee,bet tieshaam,sheit nebuus laimiigo beigu,kur visi dziivoja prieciigi liidz muuzha galam un arii peec tam?
aaaaah,un tas puisis,tas puisis...nu,kaapeec taadi apkaart uz muusu ielaam nemeetaajas? hehe.
nu,paldies par sho turpinaajumu, tagad atliek gaidiit naakamo! ^^


--------------------
it's never too late to start wasting your life...
User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post
Kazuki
post Jun 2 2006, 08:59
Post #26


Hakushaku
******

Group: Chuunin
Posts: 633
Joined: 15-September 05




agla aizrauj. tongue.gif tieshaam no 1aas liidz peedeejai rindinjai ir bija interesanti lasiit. smile.gif gaidu veeel
User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post
Steam
post Jun 2 2006, 10:33
Post #27


Samurai
***

Group: Chuunin
Posts: 110
Joined: 22-March 06




mani tiesam aizrava 6itais stasts.Suber uber reals.Ceru ka turpinajums bus..


--------------------
IPB Image
User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post
Neptuuns
post Jun 2 2006, 23:56
Post #28


Samurai
***

Group: Chuunin
Posts: 126
Joined: 24-March 06
From: Tev aiz muguras




Hmmm... bija jau gaidaams, lasiit cilveeku domas nekad nav bijusi "laba" lieta, kur nu veel nekroloģija, tas vispaar, bet vispaar, visaa kopumaa man patika tas, ka izmantotas nu gandriiz visas maģiskās klišejas- paklāji, slotas, elfi, un taa taalaak, bet neko no pasha staasta tas nenojauc. Nu ta dereetu veel izlasiit.


--------------------
How many Ichigo's does it take to screw in a lightbulb?

One, but it takes ten episodes.
User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post
zeloco
post Jun 4 2006, 17:19
Post #29


Hakushaku
******

Group: Chuunin
Posts: 708
Joined: 17-August 05
From: Tulett




biggrin.gif ar Beltānu... XD taalaak palasīsi, tad sapratīsi, ka tas nav iespējams (pagaidām vari pieņemt, ka viņš ir homosexuālis XD)

Lai cik paradoksāli tas neliktos, uzrakstīt k-ko saturīgu bez klišejām ir grūti. Es arī it kā cīnos pret tām, bet šajā darbā tomēr padevos. Tas palīdz darbam rakstīties ātrāk. Varbūt, ja ar to iesākšu k-ko nopietnāku, to mazliet pārveidošu oriģinālāku, bet pagaidām varat izbaudīt manu bērnišķīgo rakstīšanas stilu biggrin.gif

Liels paldies visiem, tiešām prieks, ka novērtē un arī pakritizē <3 Turpinām:




Atvēru acis un sajutu vieglu piparmētru tējas smaržu. Uz mana rakstāmgalda sēdēja Piksijs un šūpoja kājas.
‘labrīt! Vai jūs jau izgulējāties? Es jau domāju, ka esat mirusi, ka pat neatsaucāties un manu gaiļa kliedzienu.’ Pierausos sēdus un ieraudzīju, ka virs manis lidinājās paplāte ar ēdienu.
‘kas tas?’
‘tās bija jūsu brokastis, bet nu jau ir atdzisušas...’ elfs uzsita knipi, ‘nu tagad šīs ir jūsu brokastis!’ sāku berzēt savus deniņus un Piksijs vienlaicīgi gan vainīgi, gan aizdomīgi mani uzlūkoja. ‘es laikam iešu, mani boss sauc...’ un viņš izgaisa. Ēst nekādi negribējās, tāpēc atgrūdu paplāti, izgāju ārā un pavēros uz labirinta pusi. Tieši tajā brīdi no mājas iznāca Armīns, kas turēja rokās čupu ar grāmatām. Viņš pavērās augšā it kā jau zinādams, ka es tur biju. Varēja redzēt, ka viņš bija par kaut ko ļoti priecīgs, viņš man pamāja un iegāja labirintā. Iegāju iekšā, pārģērbos, nogāju lejā un tur mani jau gaidīja Beltāns.
‘labrīt, bērns!’
‘labrīt!’
‘nu, tu šodien vēl baudīsi savas privilēģijas un brauksi uz pilsētu?’
‘nu, it kā jā. Bet kur ir Armīns?’
‘viņam šodien ir mācību diena. Nez kāpēc viņš pēkšņi ir sācis mācīties, viņš pat pats man ieteica šodienas tēmu un teica arī, ka pats par to sagatavos referātu, kas gan ir ļoti neraksturīgi viņam. Varbūt pretējais dzimums vīriešus tā ietekmē...’ viņš uzkrītoši pašķielēja uz mani.
‘nu nez vai... bet par ko tad viņš tā tagad mācās?’
‘viņš gribēja rakstīt referātu par vampīru pirmsākumiem.’ Burvis nevērīgi atmeta, bet pār manu ķermeni nez kāpēc pārskrēja tirpas. ‘nu, tad tu brauksi uz pilsētu? Tev to vajadzēs darīt vienai, bet tu izskaties apzinīgs bērns un mājās, domājams, tiksi.’
‘jā, es aizbraukšu, mēs vēl visu pilsētu vēl neapskatījām. Es aiziešu uz spīdzināšanas muzeju, palidošu Kallipso parkā.’
‘jā, dari tā, bērns. Bet līdz rītam esi mājās.’
‘uz redzēšanos!’
‘sveiki!’
Uzskrēju pēc maka un gāju ārā. Aizlidoju uz Arkanu un pat nezināju, uz kurieni iet. Iegāju tuvākajā zāļu veikaliņā, jo manas galvas sāpes kopš pagājušās nakts nebija mitējušās. Izmeklēju visus plauktus, bet neko neatradu, kad jau gribēju iet prom, mani pārņēma nelaba sajūta un es nokritu tur pat pie letes. Man klāt pieskrēja veikaliņa īpašniece, kas bija maza auguma ar sprogainiem matiem, man viņa ļoti atgādināja hobitus no Tolkīna triloģijas “gredzenu pavēlnieks”. Viņa piecēla mani un atsēdināja uz krēsla.
‘kas ar jums notika?’
‘e-e-es... n...n-nezinu...’ izmocīju vārdus. Viņā ātri pieskrēja pie viena no plauktiem, paņēma kādu milzīgu pudeli, ielēja glāzē vīnam līdzīgu šķidrumu un iedeva man padzerties. Dzēriens bija ļoti garšīgs un es iztukšoju visu glāzi, pēc tam jutu kā manī ieplūda vēl nebijis spēks, ‘kas tas ir?’ nu jau mana balss skanēja mundri.
‘zinu, ka nav garšīgi, bet sikspārņu asinis ir ļoti spēcinošas.’
‘sikspārņu asinis?!’ neticēju savām ausīm.
‘nu, jā.. es jums vēl iedošu, jo jūs izskatāties bāla..’ viņa pārlēja lielās pudeles saturu mazākā un pasniedza man.
‘es vienmēr esmu bijusi bāla, tas man ir no dzimšanas.’ Paņēmu pudeli un paņēmu maku, ‘cik tas maksās?’
‘uz mana rēķina!’
‘nē, es tā nevaru...’
‘es nevaru! Es nevaru ciest, ka mani neklausa!’ viņa dusmīgi nošķendējās un uzsmaidīja man.
‘bet... nu.. tad vismaz ļaujiet man jums izmaksāt pusdienas vai kaut ko tamlīdzīgu...’ viņa uz mani pašķielēja. Es tikmēr ieliku pudeli somā.
‘nu, labi, viena tasīte spēcinošas tējas man par skādi nenāks...’ viņa aizvēra veikaliņu, uzlika zīmi “pusdienās” un mēs aizgājām uz tuvējo kafejnīcu. Kādu laiku dzērām tēju un runājāmies. Galu galā mēs tā norunājām līdz vēlam vakaram. Viņa man kļuva par labu draudzeni un teica, ja vēlreiz iegriežos Arkanā, tad, lai ejot pa taisno pie Pitas (tā viņa sevi stādīja priekšā). Pēc tam ļāvu viņai iet uz darbu un pati vēl izstaigāju tuvējos veikaliņus. Vienā no tiem nopirku superīgu hematīta gredzenu, kas izskatījās vareni vecs.

Kad gāju uz pieturas pusi atkal jau bija apmēram viens naktī. Gāju uz to pašu sānielu, uz kuru mani bija atvedis Armīns un gaidīju paklāju. Tagad, kad miglas nebija, es redzēju, ka pie mājas sienas vēl atradās garš soliņš. Kādu laiku sēdēju, līdz pamanīju, ka pretējā ielas pusē mani kāds vēro. Tas bija tas pats melnmatainais puisis. Pēkšņi no veikala, pie kura viņš stāvēja, iznāca viņa draugi. Vienam no viņiem rokās bija avīzē ievēstīta pudele, no kuras tas kāri dzēra. It kā skatīdamās, vai nāk paklājs pagriezos pret vienu ielas pusi, kad atkal paskatījos uz veikala pusi, viņi bija pazuduši. Pagriezos uz otru ielas pusi un viņi tur jau stāvēja. Divi no viņiem sēdēja, bet melnmatainais un kāds uzkrītoši blonds džeks, kas man ļoti atgādināja Spaiku no “Bafijas pret vampīriem” (mana māte teica, ka tas esot ļoti izglītojošs seriāls), stāvēja. Atcerējos, kā iepriekšējā dzīvē es ar melnmataino dejoju un redzēju viņa ilkņus. Blondais puisis uz mani visu laiku skatījās, šķita, ka viņš lasa manas domas, tad viņš kaut ko iečukstēja melnajam, kas uz mani pēc tam paskatījās. Tad viņš vienam no sēdošajiem izrāva no rokām pudeli un iedzēra no tās. Kad viņš beidza dzert no viņa lūpu kaktiņa nodevīgi notecēja asiņu tērcīte. Viņi bija vampīri! Mani šausmu vietā pārņēma sajūsma, jo mans mūža sapnis bija satikties ar vampīru. Manas asinis gandrīz sāka vārīties, kad viņš sāka slīdēt uz manu pusi. Ar lielām pūlēm novaldīju smaidu, tad aizgriezos, jo to vairs nespēju.

This post has been edited by zeloco: Jun 4 2006, 17:21


--------------------
IPB Image
User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post
Neptuuns
post Jun 4 2006, 20:41
Post #30


Samurai
***

Group: Chuunin
Posts: 126
Joined: 24-March 06
From: Tev aiz muguras




aaaaaaaa es laikam bishku pa aatru iebraucu. vai tas taa speciaali? biggrin.gif


--------------------
How many Ichigo's does it take to screw in a lightbulb?

One, but it takes ten episodes.
User is offlineProfile CardPM
Go to the top of the page
+Quote Post

7 Pages V < 1 2 3 4 > » 
Reply to this topicStart new topic
1 User(s) are reading this topic (1 Guests and 0 Anonymous Users)
0 Members:

 



Lo-Fi Version Time is now: 19 April 2024 - 02:09