Agla, magi, vampiiri, paraleelaas pasaules... Options

[Steam]

ar katru gabalu stasts kļūst interesantāks, ar nepacietību gaidu turpinājumu.

[rebel]

njah, jaukumiigi.
man tik nepatiik,ka tad,kad kko lasu pa gabalinjiem,sanaak praatot,kas buus taalaak un daazhkaart gadaas jau ieprieksh uzmineet notikumus. buuh.
bet shis staastulis ir varen patiikams. tas,ka tur buus vampiiri,kkaa bij sen jau manaams,un es nevareeju vien sagaidiit,kad vinja BEIDZOT ar vinjiem saaks kontakteeties. ^^ viii.
turpinaajumu! *iedzer no pudeles. ar aviizi aptiitas. XD*

[zeloco]

aaaaaaaa es laikam bishku pa aatru iebraucu. vai tas taa speciaali?

ja tu par edit, tad jā, sanāca man tā, gomen ^^;

njah, jaukumiigi.
man tik nepatiik,ka tad,kad kko lasu pa gabalinjiem,sanaak praatot,kas buus taalaak un daazhkaart gadaas jau ieprieksh uzmineet notikumus. buuh.
bet shis staastulis ir varen patiikams. tas,ka tur buus vampiiri,kkaa bij sen jau manaams,un es nevareeju vien sagaidiit,kad vinja BEIDZOT ar vinjiem saaks kontakteeties. ^^ viii.
turpinaajumu! *iedzer no pudeles. ar aviizi aptiitas. XD*

your wish comes true... NOW





‘sveiki...’ viņa balss skanēja kā ērģeles (man patīk ērģeļu skaņa!).
‘sveiki.’ Novaldīju sajūsmu, bet, kad ieraudzīju, ka viņš man stāv pretī, to vairs nespēju un pasmaidīju.
‘ko tad jaunkundze šādā drūmā vakarā dara pamestā ielā..?’ viņš man apsēdās blakus.
‘laikam jau nav pamesta, ja jau reiz šeit ir uzradies šāds džentlmenis...’ biju pārsteigta par to ko tikko pateicu, jo, šķita, ka to teica kāds cits caur manu muti. Viņš iepleta acis.
‘vai tik jūsu vārds nav Agla...’ nejutos un arī neizrādīju pārsteigumu.
‘nu laikam būs gan..’ nespēju noturēties un ar pirkstu notīrīju viņam asiņu tērcīti. Viņš saņēma manu roku un nolaizīja asinis no mana pirksta.
‘labu mantu nevar laist postā...’ es nekad nespētu noraksturot savu sejas izteiksmi tajā brīdī (to varētu nosaukt par ‘ko-pie-velna...’ izteiksmi).
‘njā...’ biju nedaudz šokēta. Pagriezos pret ielas pusi, kur sēdēja viņa draugi, bet tur neviena nebija, ‘izskatās, ka jūsu draugi jūs ir pametuši vienu...’
‘nu, šo par vienatni gan nevarētu nosaukt... un es jau ar viņiem visu esmu sarunājis...’ viņš vēl joprojām turēja manu roku un pētīja hematīta gredzenu.
‘ko tad sarunājis?’ varēja redzēt, ka gredzens viņā atsauc kādas atmiņas.
‘lai viņi netraucē mani un Pirmo...’
‘kas ir Pirmā?’ jutos neviltoti pārsteigta, jo to pašu frāzi bija izmantojis Armīns.
‘tu esi mūsu Pirmā...’ nu es jutos pavisam apjukusi.
‘kas ir mēs?’ viņš atlaida manu roku.
‘tādi paši kā es...’ vampīrs pēkšņi pazuda, tad viņš man no aizmugures atglauda matus un man pie auss skanēja viņa ērģelēm līdzīgā balss, ‘...vampīri...’ Piecēlos un nu viņš pēkšņi atradās man priekšā, saķēra mani un sāka celties gaisā. Man nekas cits neatlika, es pieķeros viņam pie pleciem un aiztaisīju acis. Jutu, ka viņš bija auksts.
Tā mēs kādu laiku lidinājāmies līdz es sajutu zem sevis cietu virsmu.
Atvēru acis un redzēju, ka atradāmies uz mājas jumta. Bija skaista, zvaigznēm pielijusi nakts un man pretī vērās liels apaļš pilnmēness.
‘kas tu esi?’ viņš pret mani pagriezās un es izlikos, ka skatos uz mēnesi, ‘es domāju, kāds ir tavs vārds?’
‘jā, es zinu, ko tu domā... mani dēvē par Netu...’ viņam noraustījās kreisais plakstiņš.
‘nu un tu tagad esi nodomājis mani...’
‘nē, esmu paēdis...’ viņš pasmaidīja, un tagad es skaidri redzēju viņa žilbinoši baltos ilkņus, ‘es vēl joprojām nesaprotu, kāpēc cilvēkiem šķiet, ka vienīgais, ko vampīri grib ir viņu asinis...’
‘tad uzreiz rodas jautājums, ko tad tu īsti gribi.’ Atsēdos uz margām.
‘es... es gribu draudzēties...’
‘ar mirstīgo? Tev taču jau ir savi draugi...’ viņš apsēdās man blakus.
‘nu to, ka esi mirstīga tu nevari apgalvot...’
‘kā to saprast?’ varēja redzēt, ka viņš bija pateicis ko tādu, ko viņam nevajadzēja teikt.
‘nu.. es domāju, ka... nu tu jau neesi mēģinājusi sevi nogalināt, lai par to pārliecinātos...’ viņa kreisais plakstiņš atkal noraustījās un es atcerējos, ka, kad Armīns meloja, arī viņam plakstiņš raustījās. Laikam tā bija visiem vīriešiem (?)...
‘nu, es nebiju no tā tālu...’
‘tiešām?! Ģimenes nesaskaņas?’
‘arī...’ šķita šī tēma viņu ieintriģēja.
‘kas tad? Esi asins grēka bērns, vai?’ likās, ka viņš pajokoja, bet, kad nodomāju, ka tā tieši ir, viņš pārstāja smieties. ‘atvaino, neizdevies joks...’ pēkšņi no mugurpuses uzpūta vējš un visus manu matos man sagrūda sejā. Es tos automātiski atglaudu, bet pēc tam jutu, kā Nets vēro manu kaklu. ‘zini, tev ir dievīgs kakls...’ viņš ar savu auksto roku noglaudīja man kaklu. Jutos neērti un nezināju, ko teikt, jo viņš kā nekā bija vampīrs, ‘nevajag mulst, mēs taču šeit esam vieni paši...’
‘tieši tas mani mulsina...’ kādu laiku sēdējām un tad viņš saņēma manu roku.
‘zini, tu man patīc...’
‘njā.. par to es nešaubos...’ bet es nespēju apvaldīt domu, ka man viņš arī patīk, un viņš pasmaidīja.
‘varbūt aizejam pastaigāties pa Kaitosu...?’
‘kas tas tāds?’
‘vietējie Kaitosa kapi...’ zināju, ka pozitīvi atbildēt uz vampīra piedāvājumu pastaigāties pa kapiem, nebūtu gudri, ‘neliedzies, ja es būtu gribējis tevi nogalināt, tad tu jau sen būtu mirusi...’ savā ziņā viņam bija taisnība un es piekritu. Piecēlos un palūkojos pār margām.
‘nez kā tas ir...’
‘lekt? Tu vari pamēģināt, es tevi neatturēšu...’ šķita, ka viņš joko, bet es pārkāpu pāri margām un pagriezos pret viņu.
‘tiešām? Ja tu sev gribēsi mirstīgu draudzeni, tad vajadzēs gan!’ viņš bija manāmi pārsteigts.
‘tu nenoleksi, neviens mirstīgais nav spējīgs atteikties no dzīves tik vienkārši, jo viņam ir dotas tādas spēj...’ viņš aprāvās, jo, liekas, atkal bija pateicis kaut ko par daudz.
‘kādas vēl spējas?’
‘es.. ai, nekādas..’ viņam nomirkšķinājās kreisais plakstiņš, viņš pamanīja, ka es par to domāju, un uzlika tam virsū roku.
‘pasaki, citādi es nolekšu!’
‘tu nenolēksi, jo pārāk gribēsi to uzzināt.’ Šis bija mans pēdējais piliens. Es iepletu rokas uz abām pusēm un kritu atpakaļ. Jutu kā vējš planda manus matus un drēbes. Vienā momentā pēc lēciena es vēl redzēju, kā Nets šokā skatās pār margām. Aizvēru acis, jo drīz bija gaidāma piezemēšanās, tad es jutu, kā viņš mani noķer. Acis nevēru vaļā, jo vēlējos izbaudīt šo mirkli. Lidojām diezgan ilgi, kad atvēru acis, tad tieši piezemējāmies. Nets mani atsēdināja uz viena kapa.
‘nu vienā tev bija taisnība, tu mani neatturēji...’ es secināju.
‘un tu arī nolecot uzzināji, to, ko gribēji..’
‘nē, tu tā arī nepateici.’ Viņš apsēdās man blakus un paskatījās uz mani.
‘labāk es tev rīt to izskaidrošu, jo uz šo brīdi pats daudz par to nezinu...’
‘labi, bet apsoli, ka rīt pateiksi!’
‘vai tiešām vampīra godavārds tev der?’ pamāju ar galvu. ’labi, dodu tev savu vārdu.’ Kādu brīdi bija klusums.
‘nu, tad kāds tas ir?’
‘kas?’
‘tavs vārds!’
‘bet es taču tev to jau pašā sākumā pateicu – Nets!’
‘es un arī tu zini, ka melo.’ Viņš kārtējo reizi man atrādīja savus ilkņus.
‘labi, pateikšu kādu citu reizi...’ tā mēs kādu laiku runājāmies, pastaigājām pa kapiem. Es uzzināju, ka viņš kapos nedzīvo, kā daudziem varētu likties, viņš dzīvojot kādā pilī diezgan tālu no šejienes, viņš apsolīja mani tur rīt aizvest.
Neilgi pirms rītausmas viņš mani atveda mājās, tur viņš mani arī pirmoreiz noskūpstīja. Tas bija dīvaini... varbūt tāpēc, ka tas bija mans pirmais skūpsts, bet varbūt tāpēc, ka viņam bija par diviem ilkņiem vairāk nekā parastam cilvēkam un viņš bija auksts.
Aizgāju uz savu istabu. Sākumā aizmigt nevarēju, jo biju pārāk sajūsmināta, bet tad nogurums ņēma virsroku un es ieslīgu dūmakainā miegā.

This post has been edited by zeloco: Jun 6 2006, 23:53

[rebel]

aaaah.nu patiikami,patiikami.
bet vaareeji jau nu teelainaak un dailjaak aprakstiit vinju simpaatijas'n'stuff. kaa atvadu skuupstu,piemeeram. nutaa, sappy romantic. XD
betnuaaaaaah. vampiirpuisis,veeeeh,kaapeec mums taadu nav? *shnjukst*
ai.gribu zinaat,ko tagad taalaak vinji dariis.un kur paliks armiins,kaada buus vinja loma shai situaacijaa..mmc.aizraujoshiigi.

[Steam]

nu varēja uzrakstīt ko tajā laikā darīja armīns un Beltans,bet tā interesanti

[zeloco]

Beltāns un Armīns? >_> amm.... to tiešām labāk nerakstīt XD *jūtas neķītra* XD labi, labi, tas nav tā, kā jūs domājat
Īsti nemāku rakstīt sappy romantic XD how obvious! XD

turpinām papildināt neoriģinalitātes sarakstu:


Kā jau ierasts, pirmā seja, ko ieraudzīju, bija Piksijs. Viņš izskatījās noraizējies.
‘labrīt...’
‘labrīt!’
‘es jau domāju, ka jūs ir saticis kāds asinssūcējs, ka vēl līdz rītausmai nebijāt mājās.’
‘satiku gan..’ elfs iepleta acis.
‘ko?! Jums bija līdzi ķiploki vai kaut kas tamlīdzīgs?!’
‘nē. Un pat ja būtu bijuši līdz, tad es tos neizmantotu..’ elfs ātri nopētīja manu kaklu.
‘kāpēc ne?’
‘man liekas, ka es viņu mīlu...’
‘ko? Nē! Nepadodieties viņu šarmam, tas viņiem ir asinīs! Viņi sākumā liek ticēt, ka jūs viņus mīlat un tad čiks...!’ Piksijs parādīja nepārprotamu žestu, ‘un jūs esat viena no viņiem.’ Elfs uzsita knipi un man priekšā parādījās brokastis. ‘es jūsu vietā tās apēstu..’ un pazuda. Varēja uzreiz manīt ķiploku raksturīgo smaržu un es atgrūdu paplāti. Saģērbos, nogāju lejā un tur es atkal sastapu Beltānu.
‘labrīt! Šodien prieki beigušies – būs jāmācās.’
‘jā, labrīt.’
‘Un Piksijs tevi pierakstīja demonologu un iluzionistu pulciņos, tāpēc visa diena būs aizņemta.’ Viņš iespieda man rokās manu burvestību grāmatu. ‘ej uz bibliotēku, tur Armīns tev izskaidros šodienas vielu.’ Pamāju un gāju uz bibliotēku, kaut gan īsti nezināju, kur tāda atrodas. Pēkšņi sadzirdēju aiz vienām durvīm it kā kaut kas nokristu. Atvēru durvis, nekad nebiju redzējusi tik daudz grāmatu vienkopus. Visas sienas bija aizkrautas ar bieziem grāmatu sējumiem. Pie liela melnkoka galda sēdēja Armīns kārtoja tikko nokritušās grāmatas.
‘labrīt!’ nočukstēju, baidoties, ka viss atskanēs.
‘labrīt!’ viņš izskatījās ļoti noguris, bet tiklīdz ieraudzīja mani tā atplauka.
‘Beltāns teica, ka tu man izskaidrošot šīsdienas vielu..’
‘āāā... jā. Nu, šodien mēs mācamies par Ēģipti, precīzāk, par tās vēsturi.’
‘izklausās interesanti...’ apsēdos viņam pretī un viņam nokrita spalva. Es iemējos, ‘vai tu jūties labi?’
‘jā, es vienkārši visu nakti mācījos..’ atskanēja viņa balss no galda apakšas, ‘vai tu zināji, ka ēģiptiešu piramīdas uzbūvēja senie ēģiptiešu magi?!’
‘jā es esmu par to dzirdējusi. Un arī par to, ka pirmie vampīri it kā no turienes nākot.’ Atcerējos, ka Nets man teica, ka no turienes nākot. Armīns uz mani pašķielēja.
‘nu gluži pirmie gan nē, bet nākt no turienes nāca... es tev iedošu par to grāmatu, ja gribi...’
‘tiešām, tev ir?!’ viņš piecēlās.
‘man nē, bet Beltānam gan... sākumā gan tev vajadzēs iemācīties viņu hieroglifus, jo tā grāmata ir senajā ēģiptiešu valodā.’ Viņš uzlidoja dažus plauktus augstāk un izvilka palielu grāmatu. Tad viņš nolaidās un to iedeva man. Grāmatas nosaukums bija “pašmācības kurss senajā ēģiptiešu valodā”. Tā izskatījās diezgan apputējusi.
‘un tu pats to zini?’
‘jā, es to jau sen iemācījos..’ tad mēs iegrimām grāmatās. Pēc vairākām stundām parādījās Piksijs un aicināja mūs pusdienās. Kad apsēdāmies pie pusdienu galda, viņš uzsita knipi un mums priekšā parādījās šķīvji ar ķiploku aso smaku. Redzēju, kā Armīna acis kļūst sarkanas, viņš atlēca nost un aizspieda degunu.
‘Zaļbiksi! Tas ir ķiploks!’ elfs manāmi nobālēja.
‘ak, es pavisam biju aizmirsis!’ viņš vēlreiz uzsita knipi un šķīvji pazuda. Biju apjukusi, jo sākumā domāju, ka Piksijs to pagatavojis speciāli, lai man ieriebtu.
‘kas noticis?’
‘man ir alerģija pret ķiplokiem..’ viņš atkal ieņēma savu vietu pie galda. Šoreiz uz šķīvjiem bija puscepts bifšteks. Nekad agrāk nebiju to ēdusi, bet tas izrādījās ļoti garšīgs. Pēc pusdienām Armīns kaut kur pazuda, bet es gāju mācīties. Zīmes padevās ļoti labi, šķita, ka man jau asinīs zināt šo rakstu. Apmēram pēc divām stundām Piksijs man paziņoja, lai braucu uz pilsētu, jo drīz sākšoties mani kursi. Beltāns man atnesa čupu ar tukšām kladēm, kur man vajadzēšot pierakstīt teoriju. Armīns uz kursiem nebraukšot, jo jūtoties ļoti noguris. Aizbraucu uz pilsētu un tur, pēc Beltāna dotās mapes, centos atrast mācību ēku. Kad atradu, tad redzēju, ka tā no ārpuses izskatās pilnīgi ikdienišķa (magu uztverē). Iegāju iekšā, un tur, pie durvīm, sēdēja diezgan miegaina izskata trollis. Piegāju viņam klāt, bet izskatījās, ka viņš to pat nepamanīja.
‘atvainojiet, vai šeit ir Eridāna ēka?’ viņš nedaudz noraustījās un pacēla savus miegainos plakstiņus.
‘jāāāā...’ viņš nožāvājās.
‘vai jūs nevarētu man pateikt, kur atrodas demonologu kursu telpa?’
‘noejiet pagrabā un tad ejiet pa kreisi uz vienām no durvīm būs uzzīmēta lietuvēna zīme, tajās arī ejiet.’ Izskatījās, ka viņš atkal aizmiga. Gāju tālāk, redzēju, ka priekšā atrodas kāpnes. Gāju lejā līdz tās beidzās (tas bija apmēram trīs stāvus zemāk), priekšā redzēju divvirzienu halli, gāju pa kreisi. Pagāju garām dažām durvīm līdz nonācu līdz vienām no dzelzs, uz kurām bija uzskrāpēta šķība pentagramma.

[Steam]

beidzot sagaidīju turpinājumu.stāsts kļūst interesantāks,jo Agla sāk mācīties.

[zeloco]

^^ jā, manas vizītes šeit ir diezgan random...



Atvēru smagās durvis un tās griezīgi iečīkstējās. Pretī redzēju melnu priekškaru. Aizvēru durvis, pavēru priekškaru un iegāju amfiteātrim līdzīgā telpā. Vienīgā dzīvā būtne tur bija kāds sakņupis, tumšs stāvs pie galda amfiteātra vidū. Kad piegāju tuvāk tam no aizmugures, tas pēkšņi ierunājās.
‘jūs noteikti esat jauniņā...’ stāvs pagriezās un man pretī vērās divas sarkanas acis. Tas it kā bija cilvēks, ja neņēma vērā sarkanās acis un mazos sarkanos radziņus, kas spiedās ārā no elegantā zirgastē saspraustiem matiem. Šķita, ka jaunībā (ja nebūtu radziņu) viņš ir bijis izskatīgs vīrietis.
‘jā, mani sauc...’
‘Agla..’ varēja manīt, ka viņš lasa manas domas, šķita, ka Balzā domas lasīt māk katrs otrais, ‘nē, katrs otrais gan nē... jums ir ļoti paveicies, ka esat tik īsā laikā sastapusi tik daudz apdāvinātu radījumu... es esmu profesors Drocions...’ sākumā šķita, ka viņš teiks “Drakula” un es zināju, ka viņš šobrīd lasa manas domas. ‘jūs interesē, pie kuras rases mani var pieskaitīt... esmu cilvēks un šie..’ viņš aptaustīja savus radziņus, ‘ir manas muļķības rezultāts. Es visiem saviem studentiem piekodinu, lai viņi nemuļķojas ar dēmoniem un nekādā gadījumā neslēdz ar viņiem derības un ceru, ka arī jūs šo noteikumu ievērosiet.’
‘jā. Bet vai drīkstu jautāt, kur ir pārējie studenti?’
‘viņi ieradīsies pēc zvana un jums turpmāk arī tā būs jādara. Sākumā es vēlētos uzzināt, vai jūs zināt kaut ko par dēmoniem un vai jums ir bijusi kāda pieredze ar tiem?’
‘nu, ja vampīri ir dēmoni, tad jā.’ Viņa skatiens neviļus pārskrēja pār manu kaklu.
‘skaidrs... es izdarīšu arī testu. Iedodiet man savu grimūlu!’
‘nē! Savu grimūlu nevienam dot nedrīkst!’ viņš pasmaidīja.
‘ļoti labi.’ Pēkšņi noskan kaut kas līdzīgs gongam, ‘lūk, arī stunda sākas.. ieņem vietu pirmajā solā...’ pakāpos vienu pakāpienu augstāk un apsēdos pie pirmā galda. Dzirdēju, kā nočīkst durvis. Aiz priekškara parādījās kāda bāla meitene ar kastaņbrūniem matiem un tumši brūnām acīm, tad sekoja arī pārējie studenti. Meitene man nosēdās blakus un uzsmaidīja.
‘sveiki, mani sauc Kornēlija. Kā tevi?’
‘Agla.’
‘prieks iepazīties!’
‘jā, man arī..’ nez kāpēc jutos labi, ka biju šodien biju uzvilkusi savu melno tērpu, jo pilnīgi visi bija melnā..
‘studenti, nomierināties! Labdien! Šodien mēs varam savas grāmatas un klades nolikt, jo mēs tikai runāsim.’ Vispārēja sajūsma. ‘es gribētu uzzināt, vai kāds no jums ir brīvlaikā sastapies ar kādu dēmonu.’
‘jā, es noslēdzu derības ar fergālu!’ aizmugurē kāds asprātis iesaucās.
‘ļoti smieklīgi, Deimon! Tev būs mājās jāraksta referāts par fergālu! Vai ir vēl kāds brīvprātīgais?’ telpā bija pilnīgs klusums. ‘tātad, es atkārtoju jautājumu – vai kāds ir sastapis?’
‘es! Es satiku rutena briesmoni!’ kāds iesaucās.
‘kur tad tu to atradi? Sev zem gultas?’ telpa pāršalca smieklos. ‘kāda ir Dāvida kļūda, melojot?’ tālāk pirmajā rindā kāds izmisīgi vicināja roku, ‘jā, Patrīcija?!’
‘pirmā – rutena briesmoņi izmira pirms trīstūkstoš gadiem, otrā – jūs mākat lasīt domas un tāpēc varat noteikt, vai viņš melo.’
‘pareizi, bet otrā nav būtiska...’
‘vai vampīrs ir dēmons?’ pačukstēju Kornēlijai.
‘praktiski nē..’ viņa atčukstēja. Turpmāko stundu profesors stāstīja par dažiem dēmoniem.
‘nu tas laikam ir viss par broutiem. Vai ir kādi jautājumi?’
‘jūs teicāt, ka brouti spēj lidot, bet vai cilvēks var iemācīties lidot?’ beidzot saņēmos pajautāt.
‘varēt var visu, jautājums ir vai spēj un vai grib. Jā, cilvēks ir spējīgs iemācīties lidot, bet tad nepieciešami kāda lidotspējīga dēmona vai cilvēka padomi un palīdzība.’
‘vai jūs spējat lidot?’ paprasīja Kornēlija.
‘nē.’ Atkal noskanēja gongs, kas apzīmēja nodarbības beigas.

[Pakkun]

staasts paliek interesantaaks. jaatziist, ka saakumaa negribeejaas turpinaat lasiit, jo likaas shausmiigi "nodraazts" un banaals tagad naak gaismaa arii mazliet origjinalitaates.

[rebel]

ahh,cik jauki,atgriežos un dabūju veselus divus turpinājumus! hehe.
ai,kad jau parādās mācības, vairāk personāžu,tad jau arī darbības vairāk. bet nu es nevaru vien sagaidīt nākamo vampīrrandez-vous. ^^

[Steam]

Ehh..Nevaru sagaidīt turpinājumu,ja vien es varētu sagaidīt uzreiz 2 gabalus..

[zeloco]

gomen, labu laiku neesmu bijusi, ceru, ka skumaat XD

ps. tikko mazliet paarlasiiju shitaas shausmas un secinaaju divas lietas: 1)esmu vnk gjeniaala vārdu/uzvaardu izveelee XD Jeelaakus vaardus cilveekiem izdomaat nevar neviens... juutu liidz saviem beerniem XD 2) pie beigaam secinaaju, ka manu par sho darbu var sadedzinaat uz saarta Ceru, ka liidz tam vismaz kljuushu slavena XD




‘uz kurieni tu tagad iesi?’ Kornēlija man pajautāja, kad mēs iznācām no amfiteātra.
‘man tagad ir iluzionistu pulciņš, vai tu man neparādītu, kur šeit atrodas tas kabinets?’
‘tiešām? Es arī uz to eju! Iesim kopā!’ biju patīkami pārsteigta. Gājām augšā līdz kādam piektajam stāvam. ‘nu tas ir šeit. Nodarbības vada profesors Stiedziņš, tu viņam nepievērs uzmanību, jo viņš ir tāds nedaudz dīvains..’ nonācām pie gaišzilām durvīm, Kornēlija tās atvēra un pretī atkal bija aizkari, tikai šoreiz pērļu. Tiklīdz es durvis aiztaisīju, aizkari paši no sevis atvērās. Pretī pie bērza koka galda sēdēja skolotājs. Viņš bija ģērbies zili dzeltenā, rūtainā džemperī un zaļās rūtainās biksēs. Viņam ļoti piestāvēja viņa vārds, jo viņš bija ļoti kalsns.
‘āāā... Kornēlija! Redzu, ka esi atvedusi sev līdzi draudzeni!’ viņš piesteidzās klāt un pieliecās (viņš bija arī ļoti garš). ‘nu kā tad tevi sauc?’
‘Agla..’
‘Agla! Cik skaists vārds!’ viņš apņēma man plecu un ieveda dziļāk telpā, tad viņš saplaukšķināja rokas, ‘klase, vēlos jūs iepazīstināt ar jaunu skolnieci! Viņas vārds ir Agla!’ jutos pagalam samulsusi, jo visi sāka aplaudēt. ‘un es vēlos, lai jūs pret viņu izturaties draudzīgi! Ej apsēdies!’ apsēdos blakus Kornēlijai un viņa rādīja es-taču-teicu sejas izteiksmi. Noskanēja gongs, kas šeit skanēja manāmi klusāk. ‘vai ir kādi ieteikumi, ko mēs varētu šodien radīt?’
‘mēs varētu mēģināt uzaudzēt puķes!’ kāda meitene rozā mantijā, kas sēdēja man priekšā, sajūsmināti iesaucās.
‘ļoti labi, Betsij! Man te kaut kur ir jābūt sēklām...’ viņš sāka rakāties savās atvilknēs, ‘jā, re, kur ir!’ viņš izvilka gaiši zaļu kārbiņu ar uzzīmētu puķīti. ‘nāciet un paņemiet katrs pa vienai sēklai.’ Visi, izņemot mani un Kornēliju, saskrēja ap skolotāja galdu un ķēra katrs savu sēklu. Pēc tam, kad burzma samazinājās, arī mēs cēlāmies un paņēmām savas sēklas. Kad visi bija apsēdušies, profesors paņēma vienu sēkliņu arī sev. ‘tātad, tagad jūs saņemat sēkliņu sev plaukstā un, aizverot acis, iedomājieties, kā jūs ar to saplūstat vienā veselumā, kā tās prāts savienojas ar jūsējo un...’ viņš atvēra acis, atpleta plaukstu un viņa sēkliņa sāka dīgt, tā auga līdz izauga par skaistu lilliju. ‘re, man gadījās lillija!’ viņš sasita plaukstas un no viņa rokām izplūda spīgulīši, kad tie pazuda viņa rokā atkal bija sēkla. Meitene, kuru sauca Betsija, piecēlās un sāka aplaudēt, profesors paklanījās, ‘paldies! Tagad jūs patrenējaties un, kad esat gatavi, varat man atrādīt. Neuztraucieties, ja jums nesanāks, es atzīmes par to nelieku. Kad atverat acis iedomājaties, ka esat sēklas vietā un kā jūs augat, stiepjaties un izplaukstat!’ visi aizvēra acis, profesors piegāja man klāt, ‘neuztraucies, ja tev nesanāks, es tev palīdzēšu. Pamēģini!’ satvēru sēklu, aizvēru acis un pat nezināju, ko domāt. Iedomājos, ka esmu pati sēkla. Sajūtu rokā dīvainu kņudoņu, atvēru acis un plaukstu un iedomājos, ka izstiepjos augumā. Mana sēkliņa uzreiz sāk dīgt. Tā auga un auga... tad vienā brīdī tā pārstāja augt un atplauka tumši sarkanā rozē. Profesors Stiedziņš iepletis acis sāka aplaudēt. ‘klase, skatāties! Izcils piemērs! Vai tu esi jau agrāk gājusi iluzionistu pulciņā?’
‘nē. Es vispār par tādiem kursiem uzzināju tikai pirms kādām trim dienām!’ profesors paostīja ziedu.
‘tad tev ir dabas dots talants! Tā pat smaržo! Pamēģini vēlreiz, tikai ar citu sēklu.’
‘labi, bet kā, lai dabūju nost šo?’
‘tu to vienkārši paņem aiz saknītes un noliec uz galda, gan jau ilūzija pazudīs pati no sevis, parasti tas notiek, kad beidzas kontakts ar ilūzijas izraisītāju.’ Paraustīju ziedu, bet tā bija pielipusi pie manas rokas.
‘es nevaru, tā ir pielipusi!’ profesors mēģināja to noņemt, tad viņš pacēla apakšējās lapas.
‘izskatās, ka tā ir ieaugusi tavā plaukstā!’ jutu, kā pār manu ķermeni pārskrien tirpas.
‘ko?! Kā tā var būt ieaugusi?!’
‘nezinu, tava ilūzija ir pārvērtusies īstenībā! Es tevi aizvedīšu pie dziednieces. Klase, nolieciet sēklas atpakaļ kastītē! Tad atšķiriet mācību grāmatu piektajā paragrāfā un mēģiniet izveidot zizli no jūsu spalvām! Es tūlīt būšu atpakaļ! Ejam!’ izgājām ārā un profesors mani aizveda līdz astotajam stāvam. Iegājām diezgan smacīgā hallē, aizgājām līdz trešajām durvīm pa labi. ‘kā tas var vispār notikt?! Pirmo reizi kaut kas tāds gadās... varbūt sēklas bija pastāvējušas?!’ profesors visu ceļu ar sevi runāja, tad viņš atvēra durvis un man nāsīs iesitās stipra ožamā spirta smaka. ‘dziedniecīt! Kur jūs esat?’ profesors iedziedājās. No vieniem aizkariem parādījās tusnīga sieviņa ar kliedzoši sarkaniem, lokainiem matiem.
‘profesor Stiedziņ?! Kas par lietu?’
‘nu, šī ir visai delikāta lieta... redziet šai jaunkundzei rokā ir ieaugusi puķe..’
‘ko?! Kā tas iespējams? Rādiet šurp!’ viņa paņēma manu roku, aplūkoja to kādu brīdi un tad parāva puķi. ‘tā sāp?’
‘nē, sajūta tāda it kā mani raustītu aiz pirksta...’
‘njā...’ viņa kādu laiku skatījās un tad pazuda aiz aizkariem.
‘kā jūs domājat? Kas tagad notiks?’ pagriezos pret profesoru.
‘nezinu, patiešām nezinu...’ pēc kāda laika dziedniece atnāca atpakaļ.
‘laikam nāksies griezt...’ viņa pacēla šķēres, ‘apsēdies...’
‘vai tas sāpēs?’
‘nezinu.. varbūt... varbūt nē, bet tu centies neraustīties.’ Viņa diezgan spēcīgi sagrāba manu roku un ātri nogrieza puķi.
‘au!!!’ sajutu asas sāpes it kā kāds iedurtu man rokā. Redzēju, ka nogrieztā puķe pārvēršas dūmos un pēc tam arī tā daļa, kas man vēl bija pie rokas izdūmoja. Rokā palika caurums, kas sāka asiņot. Līdz ar asinīm uz grīdas nokrita sēkliņa. Dziedniece man uz brūces uzlēja kaut kādu šķīdumu, kas noņēma sāpes un dīvaini čūkstēja.
‘es tev brūci nedziedēšu, jo tur var būt visādas netīrības savazātas, lai tas iztīrās pats un tad aizej pie kāda dziednieka, lai tas tev to aizdziedē.’ Viņa man apsēja roku un atdeva profesoram sēklu, ‘lūdzu, šo sēklu iznīcināt, lai tā nerada vēl citas problēmas...’
‘tiks izdarīts! Paldies!’ profesors nolieca galvu.
‘paldies!’ izgājām ārā un profesors teica.
‘labāk būtu, ja tu nenāktu uz iluzionistu nodarbībām, jo, šķiet, ka tevī dus kāds man nezināms, spēcīgs spēks. Un man bail, ka tu sevi šādā veidā vēlreiz nesavaino...’
‘labi, es tikai aiziešu pēc savām mantām.’
‘uz šo stundu tu vēl vari palikt, tikai nemēģini neko darīt vairs praktiski.’ Aizgājām atpakaļ uz klasi, kur, man par brīnumu, bija tikai klusa kņada. Apsēdos savā vietā.
‘viss kārtībā?’ Kornēlija izskatījās nobažījusies.
‘jā, tikai neliels ievainojums...’ pievērsāmies atpakaļ nodarbībai.
‘kaut ko tādu es biju redzējusi pirmo reizi..’ pēc tam, kad izgājām no kabineta, teica Kornēlija, ‘man parasti ilūzija iznāca izkropļota un profesoram parasti izskatījās ļoti īsta, bet ne īsta! Kā tad tev to dabūja nost?’
‘nogrieza.’
‘nogrieza?! Un tev nesāpēja?’
‘sāpēja. Bija tāda sajūta it kā tev iedurtu rokā.’ Viņa saviebās.
‘baigi... un tagad tev tā sāp?’
‘nē, dziedniece man uzlēja kaut kādu šķīdumu, kas noņēma sāpes.’
‘tā būs bijusi Belvina tinktūra, tā ir sāpes noņemoša. Uz kurieni tu tagad iesi?’
‘mājās. Un tu?’ viņa norādīja uz zaļas krāsas durvīm.
‘man ir dziednieku kursi..’ viņa pasmaidīja.
‘tu mācies par dziednieci?’
‘nē, es apgūstu pamatzināšanas, lai apdedzinot roku nav uzreiz jāskrien pie dziednieka.’
‘nu, labi. Attā!’
‘čau!’

[Pakkun]

eee, neesmu lasiijis citas graamatas shaadaa stilaa kaa hariju poteru un lotr, taapeec fiicha ar pukji likaas ljoti laba, patikaas. liidz shim speeciigaakais iespaids

[rebel]

oohh yeah! interesantas speejas, iluuzijas paarveerst iisteniibaa.. to vinja buutu vareejusi attiistiit,cik zheel,ka naaksies no pulcinja izstaaties. hehe.
ai,shis man patiik. aizraujoshiigi,tieshaam. ko nu veel vairaak teikt.. BET kaapeec shajaa turpinaajumaa veeljoprojaam neparaadiijaas vampiirpuisis,hm? XD nevaru vien vinju sagaidiit..

[zeloco]

buudama pati atkariiga, nespeeju nepiepildiit Rebel veeleeshanos




Kad izgāju ārā, bija jau tumšs. Līkumoju pa ieliņām līdz atradu kādu pieturu. Atkal nācās gaidīt. Pēkšņi no mugurpuses kāds sagrāba manu kaklu ar aukstām rokām.
‘vai jaunkundze, kur steidzas..?’ tas bija Nets. Viņa balsi es visur atpazītu.
‘čau!’ apkampu viņu. Viņš sāka ošņāties un tad satvēra manu roku.
‘asinis... kas tev ar roku?’
‘ai, neliela neraža iluzionistu pulciņā...’ izskatās, ka viņš nevar noturēties un nolaiza manu asiņaino apsēju, ‘kas ar tevi?’
‘nekas īpašs, es vienkārši neesmu ēdis...’
‘tas nozīmē..?’ viņš atlaida manu roku.
‘nāc, lidosim uz Kaitosu.’ Es apķēros viņam ap pleciem un mēs aizlidojām uz kapsētu. Kad nolaidāmies, sākām pa to staigāt.
‘tu man apsolīji šonakt pastāstīt par tām manām spējām. Īstenībā man šķiet, ka šīsdienas notikums ar to varētu būt saistīts ar to.’ Viņš nolasīja manas domas.
‘wow! Tev šodien ir gājis karsti.’ Es iedomājos, lai viņš man pastāsta par spējām, ‘nu, labi, labi... tu esi tas, ko mēs, vampīri, saucam par Efemerīdu...’
‘tā ir kāda slimība?!’ viņš nozibināja savus ilkņus.
‘nē, tas ir godbijīgs tituls... tevi mēs gaidām jau vairāk nekā piectūkstoš gadus..’
‘ko?! Es nekā nesaprotu..’
‘tu esi mīlestībā audzis asinsgrēka bērns! Tu mūs vari dziedēt!’ viņš laikam saprata, ka es neko nesaprotu, ‘nu kā, lai tev to saprotamāk izskaidro... tu atceries, kā vienā sapnī redzēji, kā tevi sakož čūska..’
‘kā tu to zini?!’ viņš izskatījās apmulsis.
‘man... ir savi avoti..’
‘Armīns! Tev to pastāstīja Armīns!’
‘nu.. jā..’ viņš vēl joprojām izskatījās apstulbis, ‘lai nu kā, bet tas nebija sapnis, tā bija tavas dvēseles pirmā dzīve. Pēc... Armīna teiktā tu savā pirmajā dzīvē esi bijusi Ievas pirmā meita. Un viņa, būdama uz nāves sliekšņa tev pastāstīja par brīnumaino Ēdenes dārzu. Tu, gribēdama to redzēt, uz to aizgāji, kaut gan tava māte tev to aizliedza. Tu tur aizgāji un redzēji, ka viss Ēdenes dārzs ir aizaudzis un pār to valdīja Čūska, tā pati, kas bija tavu māti iekārdinājusi pēc ābola. Tā tevi ieraudzīja un vēlējās savu Dieva uzlikto lāstu dalīt ar tevi, tāpēc viņa pārvērta tevi par sev līdzīgu radījumu. Tā kā tu biji pirmā – tu spēji staigāt dienasgaismā, bet pārējie, ko tu radīji tā paša iemesla dēļ kādēļ, Čūska radīja tevi, bija dienasgaismas apdalīti. Ja tu atcerēsies arī pārējo sapni, tad tu arī atcerēsies, ka katrā nākošajā dzīvē tu sastapi kādu no saviem radītajiem vampīriem.’ Tad iestājās ilgs klusums, kura laikā centos “sagremot” tikko dzirdēto.
‘bet... bet tad jau sanāk.. ka arī Armīns ir vampīrs... bet... nē! Pagaidi, viņš taču staigā dienasgaismā...’ viņš redzēja, ka esmu pilnībā apjukusi.
‘Agla, man tev kas jāsaka...’ viņš saņēma manu roku, ‘tu to sākumā varbūt nesapratīsi...’
‘kas ir? Tu domā par Armīnu? Es zinu – tu viņam iemācīji lidot.. un.. cik saprotu, arī lasīt domas, tik daudz es saprotu...’
‘nē...’
‘pagaidi, ļauj man visu “salikt pa plauktiņiem”...’ atkal iestājās klusums, ‘labi, tagad es daudz maz spēju domāt skaidri, bet tu neesi man vēl joprojām pateicis savu īsto vārdu!’
‘tas ir Armīns...’ nu man atkal viss sabruka.
‘tu gribi teikt, ka esi Armīns?!’ viņš pēkšņi mainīja savu izskatu un man priekšā sēdēja Armīns.
‘vampīri arī spēj mainīt savu veidolu...’ tajā brīdī es sāku smieties. Es pat nezinu kāpēc, man vienkārši nāca smiekli. Viņš uz mani skatījās neizpratnē. Tad es pārstāju smieties un kļuvu ļoti nopietna.
‘tad kāds tu īsti izskaties?’ viņš nomainījās atpakaļ uz Netu. ‘tad jau tu visu biji izplānojis no mūsu pirmā tikšanās brīža...’
‘nē, es tiešām nezināju...’
‘bet kā tad tu vari staigāt dienasgaismā?! Esi kaut kāds izredzētais, vai?!’
‘nē, vampīrs var staigāt dienasgaismā, tikai ne savā īstajā veidolā. Tas likums tika izstrādāts tādēļ, lai arī diena nebūtu mirstīgajiem tīrā elle...’
‘kas tad ir izstrādājis šo.. “likumu”?’
‘Dievs.’ Viņš vienkārši pateica it kā tas būtu pats par sevi saprotams. Es savu ticību Dievam zaudēju brīdī, kad uzzināju, ka esmu asinsgrēka rezultāts...
‘un Elfrīda?’
‘viņa visu zina par mani, bet par tevi viņa neko nezin... arī Beltāns neko nenojauš, vienīgi Piksijs to zin.’
‘ķiploki...’
‘jā...’ es piecēlos.
‘un tavi draugi?’
‘viņi uzskata, ka tu esi kārtējais “zaķis”, kas neizdzīvos līdz nākošai dienai..’
‘un ko tu no manis gribi?’ viņš piecēlās, paņēma manu roku un skatījās uz pārsēju.
‘lai tu mani atbrīvo..’
‘no kā?’
‘no nemirstības...’
‘kāpēc?’
‘kāpēc?! Zini, cik briesmīgi ir katru nakti pamosties ar apziņu, ka tu šodien kādam atņemsi dzīvību?! Es gribu būt atkal mirstīgs...’
‘kā tad es tev varu palīdzēt?’
‘ja tu gribi iznīcināt vampīrismu vispār, tad tev ir jānogalina pati Čūska.’
‘tas maz ir iespējams? Vai tad viņa nav tāpat kā vampīrs – nemirstīga?’
‘katram ir savas vājās vietas, Čūskai tās ir Dieva svētītās lietas...’
‘bet kāpēc tu pats to nevari nogalināt?’
‘tāpēc, ka manī nerit Pirmās asinis!’ viņš apsēdās, ‘nu, tad kā būs...? vai tu piekritīsi mūs atbrīvot?’ es kādu laiku domāju, tad es piegāju pie viņa un sasēju matus astē.
‘ja tu man parādīsi arī tumšo pusi.’
‘neliec man to darīt... tu pati pēc tam nožēlosi...’
‘pati pirmdzimtā tev to lūdz un tu vēl spēj atteikties?’ viņš uz mani paskatījās ar nožēlas pilnām acīm un tad piecēlās. Nets ilgpilni paskatījās uz manu kaklu, tad uz mani.
‘es to nespēšu..’