Emīlijas pēdējais rudens..., Ji gara darbs... svaigi izcepts... <_< Options

[ReD_FoXy]

Lūgums šo stāstu lasot uzreiz iztēloties skaistu anime filmu. Proti šajā stāstā nebūs laimīgu beigu. Ja jūs nevēlaties lasīt stāstu par skumju notikumu tad nemaz nesāciet lasīt... Proti atvainojos par gramatiskajā ķlūdām un par to ka neesmu izmantojusi komatus. Nevienu pašu komatu...

Chapter 1...

Debesis bija apmākušās. Oranžās rudens lapas bija nosegušas visu manas ģimenes dzīvokļa balkonu. Es sēdēju uz vienā no krēsliem uz balkona un skatījos drūmajās debesīs. Garām manai galvai nolidoja vēl viens bariņš oranžu kļavas lapu un nosēdās pie pārējām lapām uz balkona. Nodzēsu cigareti labās plaukstas centrā kur esmu izveidojusi skaistu apaļu dedzinājuma rētu vienmēr tieši tur nodzēšot katru izpīpēto cigareti. Tieši tajā brīdī uz manas kreisās rokas nopilēja liela lietus lāse. No tās pavērsu skatienu uz rokas locītavu. To rotāja griezuma rētas. Trīs no tām vēl gluži svaigas. Surst gan griezuma rētas gan dedzinājuma rēta bet es nejūtu sāpes. Vairs jau ne.
Noslēpu cigaretes atlikumu lapās un iegāju dzīvoklī. Aizvērdama lodžijas durvis dzirdēju kā lielās aukstās lietus lāses saslapina sausās rudens lapas. Iegāju plašajā viesistabā un no vecāku bāra izvilku iesāktu brendija pudeli. Brendijs bija vienkārši pretīgs bet man bija vienalga. Uz galda iepīkstējās mobīlais telefons. Pacēlu to un izlasīju SMS kura man pavēstija ka pēc trim dienām beigsies kartes derīguma termiņš un ka tas ir jāatjauno lai nepazustu mana nauda jeb kredīts. "It kā mani tas uztrauktu..." nodomāju nolikdama telefonu atpakaļ uz galda. No tā kredīta nebiju iztērējusi ne santīma kopš to pirms diviem mēnešiem iegādājos. Vispār nesaprotu prieškam man mobīlais telefons ja es to vispār neizmantoju bet tā ir manu vecāku dāvana. Un kredītu apmaksā viņi. Izlēmu iziet ārā. Aizgāju uz savu istabu un uzvilku melnas bikses un topiņu ar uzraxtu - "WhatEver". Jā uz balkona es sēdēju tikai apakšveļā.
Izgāju no mājas. Lija lietus. Bet man par to protams bija nospļauties. Tā kā mana daudzdzīvokļu māja kurā dzīvoju atradās pretī parkam tad tur arī devos. Skriešus neskatoties kur lieku kāju nonācu savā mīļotajā vietā visā Likvidas parkā. Zem lielā un senā ozola. Vienīgais ozols visā parkā. Zems plats un man sirdij tuvs. Kā vienmēr uzrāpos kokā. Vietu kur ozols sazarojas es ar gadiem biju iesēdējusi jo dzīvoju šeit kopš dzimšanas un ozolu man iesēja mans tēvs kad piedzimu. Kaut gan bija rudens vidus ozols bija kupls un pilns ar lielām oranžām
lapām. Tās pasargāja mani no lietus. Kādu brīdi vēroju cilvēkus kas neko nenojauzdami par manu klātbūtni paistaigājās pa parku paslēpušies zem saviem lietussargiem.
- Ak Emīlij Emīlij... Jebkurā gadalaikā tevi vienmēr var atrast sēžam šai vecajā ozolā... - tieca balss zem manis. Palūkojos sev zem kājām. Pie koka stumbra stāvēja atspiedies Džastins. Džastins ir mana vecuma puisis no mājas kas atradās pretī manējai. Mēs agrāk kopā spēlējāmies un bijām labi draugi līdz kaut kas notika. Līdz es sāku mainīties. Es samiedzu acis. Izmetu no galvas senās atmiņas.
- Vai tev tieshām nav beidzot apnicis mani izsekot?
- Nē. - viņš bez emocijām atbildēja. Viņš turpināja mierīgi stāvēt atstūmies pret koku un skatīdamies tālumā. Viņa pagarie mati nosedza seju.
- Ak jā... Vai tev patika vērot mani puskailu uz mana balkona? - jautāju atcerēdamies ka no pretējās mājas precīzi pretējā loga mani vēroja jauna vīrieša stāvs. Tikko sapratu ka tas bija Džastins.
- Piedod bet lai gan tavs skaistais ķermenis vienmēr man ir licies pievilcīgs man likās pretīgi ka tu smēķē.
- Kopš kura laika tevi uztrauc tas ko es daru?? - vaicāju.
- Kopš mēs iepazināmies. - Džastins atbildēja spēji pagriežot galvu uz manu pusiun ieskatoties man dziļi acīs. Tuvumā Džastinu nebiju redzējusi apmēram četrus gadus. No tās dienas kad visa mana dzīve mainījās. Bet puisis vienmēr visus šos gadus melēja kontaktu ar mani. Izsekoja mani. Centās izprast kāpēc. Un lietainajā tumšajā dienā es pamanīju. Es pamanīju ka ne tikai es esmu mainījusies. Mainījies bija arī Džastins...
[To Be Contuned...]

Tātad... Gaidu komentārus ieteikumus un tādā garā... Lūgums nenopelt manu vēlēšanos arī stāsta turpinājumu ieraktīt iekš Otaku.lv... Tāpēc veelos zināt vai jūsu kritiķu bariņš vēlas lasīt arī turpinājumu līdz paššm beigaam..??

[ShinChan]

Vārdi Emīlija un Džastins man nez kāpēc raisa aociācijas ar "un pulksten 21:05 mēs skatītājiem demonstrēsim Rozemundes Pilčeres romantisko melodrāmu "Kāds uzlēja sīrupu uz manas meduskūkas".
Ok, bet, labi, pēc viena fragmenta kaut ko grūti spriest. Iebliez vēl kaut ko, tad jau manīs.

[ReD_FoXy]

Vārdi Emīlija un Džastins man nez kāpēc raisa aociācijas ar "un pulksten 21:05 mēs skatītājiem demonstrēsim Rozemundes Pilčeres romantisko melodrāmu "Kāds uzlēja sīrupu uz manas meduskūkas". 
Ok, bet, labi, pēc viena fragmenta kaut ko grūti spriest. Iebliez vēl kaut ko, tad jau manīs.

Diemžēl es jau sākumā brīdināju ka stāsts nav ar laimīgām beigām tātad arī par romantiku tur nevar būt ne runas. Nu lab... Tur buus taadi paaris komiski gadiijumi Inuyashas un Kagomes stilaa... Ceru ka sapratāt kā es to domaaju...
Kr4 pati zinu ka mana vārdu izvēle nav no labākajām bet ShinChan - NENOPEL MANU VĒLMI TURPINĀT ŠEIT POSTOT MANU DARBU... Paldies...

[ShinChan]

Diemžēl es jau sākumā brīdināju ka stāsts nav ar laimīgām beigām tātad arī par romantiku tur nevar būt ne runas.

Pirmkārt, ja tu vēlies, lai kāds tavu darbu lasa, ptad pēdējā lieta ko darīt ir sākt klāŗēt, ka tas beigsies tā vai šitā. Ne jau beigas nosaka to vai stāsts ir baudām vai nav lai gan nenoliedzami sliktas beigas var saķengāt labu staāstu.

Protams Džastinam ir kaut kādas jūtas pret Emīliju bet kā lai maigāk pasaka... viņam nespīd...

Skatīt iepriekšējo komentāru šajā postā.

Kr4 pati zinu ka mana vārdu izvēle nav no labākajām

kur tad ir problēma? Ņem kalendāru un izvēlies piemrotus vārdus.

ShinChan NENOPEL MANU VĒLMI TURPINĀT ŠEIT POSTOT MANU DARBU... Paldies...

ShinChan's nenopeļ tavu vēlmi postot savu darbu, gluži otrādi, viņs to atbalsta. Mērena kritika vēl nevienam nav kaitējusi. Un manuprāt no viena ne pārāk gara fragmenta ir grūti spriest par to cik veiksmīgi izvērtīsies tavs stāsts. Taču ja tu par varēm vēlies, varu arī pakomentēt pašu fragmentu.
manuprāt, teksts ir pārāk aprakstošs, kas pats apr sevi vēl nebūtu slikti, ja būtu veiksmīgāk izmantoti tēlaini salīdzinājumi a tā vulgarizējot sanāk pamodos, papīpēju, nodzēsu cigareti, paskatījos lapkritī, ieskatījos Džastinā un "pa kuru laiku nosirmoja jūra"?. Nekaitētu arī kāds salikts teikums, ne tikai vienkāši teikumi, bet tas jau paliek autora paša ziņā, kādu stilu viņš izmanto. Ja godīgi tu neraksti slikti, vismaz priekš sava vecuma nē un ja vēl nedaudz pieslīpē zināšanas un palasa labas grāmatas tad ar laiku priecāšos par taviem sasniegumpiem rakstniecībā.

[ReD_FoXy]

manuprāt, teksts ir pārāk aprakstošs, kas pats apr sevi vēl nebūtu slikti, ja būtu veiksmīgāk izmantoti tēlaini salīdzinājumi a tā vulgarizējot sanāk pamodos, papīpēju, nodzēsu cigareti, paskatījos lapkritī, ieskatījos Džastinā un "pa kuru laiku nosirmoja jūra"?. Nekaitētu arī kāds salikts teikums, ne tikai vienkāši teikumi, bet tas jau paliek autora paša ziņā, kādu stilu viņš izmanto. Ja godīgi  tu neraksti slikti, vismaz priekš sava vecuma nē un ja vēl nedaudz pieslīpē zināšanas un palasa labas grāmatas tad ar laiku priecāšos par taviem sasniegumpiem rakstniecībā.

Liels paldies... Ja Godīgi grāmatas lasu pietiekoši un pat pārāk daudz kā uzskata mani vecāki... Atšķirībā no savu vecāku pārējām atvasēm esmu padevusies žurnālistikā/autorniecībā... Un tāds ir arī mans dzīves mērķis - LU Sociālo Zinātņu Fakultāte proti pēc 12 klases...

Par beigām brīdināju tapēc ka zinu ka daudziem nepatīk depresīvi un skumji stāsti kuros galvenais varonis mirst... Man nav īpaši svarīgi cik daudz cilvēki izlasīs manu darbu. Galvenokārt vaininieks kura dēļ šeit vispār ir mans darbs ir Zuzix... Viņa mani pierunāja to te ielikt jo viņai tas patika...

[Zuzix]

Njuf neesmu wainiiga, ka man patiik shitaada stilinja darbinji... tam gan galwenais iemesls ir tas, ka pati liidziigus rakstu...
aba wispaar - naakoshreiz iedo man lai salieku komatus, jo man kriit uz nerwiem to truukums dazhaas wietaas...
un wai waronji mirs tas weel nawa zinaams, jo pati weel neesi pabeigusi staastu - esmu paarliecinaata ka wiss weel war mainiities

[ReD_FoXy]

Njuf neesmu wainiiga, ka man patiik shitaada stilinja darbinji... tam gan galwenais iemesls ir tas, ka pati liidziigus rakstu...
aba wispaar - naakoshreiz iedo man lai salieku komatus, jo man kriit uz nerwiem to truukums dazhaas wietaas...
un wai waronji mirs tas weel nawa zinaams, jo pati weel neesi pabeigusi staastu - esmu paarliecinaata ka wiss weel war mainiities

ooo Zuz es tev varu apsolīt ka tā [piiiiiiiiiii] (Cenzūra... maziem bērniem nav ieteicam zināt... ) mirs....

[ReD_FoXy]

Neliels gabaliņš vēl klāt... Rīt būs vēl. Aptuveni tik pat liels kā pirmais...

Chapter 2...

Veikli nolēcu no koka un piezemējos precīzi aci pret aci ar Džastinu.
- Kāpēc tu vēljoprojām..? - nespēju pabeigt.
- Jo es ticu... Es ticu ka kaut kur tur vēl kaut kas ir palicis no vecās Emīlijas. - Viņš to teica norādīdams uz vietu kur man vajadzētu būt sirdij.
- Vismaz tai tur vēl ir jābūt... - Džastins teica. Pamanīju ka viņš viegli pasmaida ar labo lūpas kaktiņu bet tikai uz īsu mirkli.
- Tās tur vairs nav. - sacīju nespēdama sevi piespiest pasmaidīt. Sen nebiju to darījusi - smaidījusi. Laikam jau biju vispār aizmirsusi kā to dara. Tikmēr lietus jau bija beidzis līt. Asfalts bija slapjš un gaiss patīkami smaržoja. Sāku kustēties un Džastins tāpat. Izvilku no kabatas cigarešu paciņu. Ar zobiem no tās izņēmu vienu cigareti. Ar otru roku tikmēr biju jau izvilkusi šķiltavas un aizdedzināju smēķi. Ievilku vienu dūmu. To visu darīju tik automātiksi ka metas slikti. Pēkšņi kad nemaz nebiju tam gatava un nevarēju būt Džastins man no mutes izrāva tik tikko aizsākto cigareti. Viņš to nometa zemē un samīdīja ar kāju. Tas notika tik ātri ka attapos tikai pēc tam un jau bez cigaretes mutē.
- Nekad... Nekad manā klātbūtnē vairs nesmēķē!!! - Džastins iekliedzās. Cilvēki uz mums parkā atskatījās. Ar jebkuru citu cilvēku pastaigājoties šādā situācijā es būtu izvilkusi jaunu cigareti bet šoreiz es nezkāpēc nevarēju un nemaz nemēģināju to dariit...
[To Be Contuned...]

[rebel]

Emiilija ir SKAISC un labs waarc. bet dzhastinu lapaak paardeeweet par justu (tb justin ) incanti...dawaj,dawaj,raxti weel,tikaj.. kur ir komati? tas ljoti trawcee lasiishanaj. warbuut tieshaam dari,kaa zuzix iesaka. bet taa - keep up the good work!

[ShinChan]

2 čapteris jau labāks. Skatos, ka ir ņemti vērā mani ieteikumi par teikumu konstrukciju. Rakstam, rakstam..

[Kima]

Klau, Ji, ja jau saaki-raksti liidz beigaam...paaraak iis lai pavisam, pavisam noverteetu, aba pagaidaam man patiik!!!!

[ReD_FoXy]

Es ljoti atvainojos ka nav turpinajaums uzraxtiits... es raxtu ar roku... slinkums paaraxtiit uz pc un veel laika nav... es tagad braukshu uz laukiem so kad atgrieziishos (kkur augusta viduu) tad gan jau dabuusiet krietnu porciju!!! luudzu pacietiibu!!!

[Zuzix]

Nju gaidaam gaidaam Tawu garadarbu!

[Sushi]

Jaa! Shitie ir super! Un ja veel to iedomaajas anime stilaa... respect! Man arii ir vairaaki staastinji izdomaati, gan skumji, gan prieciigi ar visaam ilustraacijaam! Mosh kaadu ielikt... Bet es ar' gaidu turpinaajumu!

[ReD_FoXy]

Vai tiešām tas ir noticis? Jā!!! Stāsta turpinājms...

Chapter 3...

Drīz vie mēs bijām apstaigājuši visu parku. Nolēmām doties pa mājām jo bija jau diezgan vēls. Iegāju dzīvoklī. Nometu jaku pie pakaramā un devos uz viesistabu. Bija tumšs neko neredzēju. Piegāju pie galdiņa lai uz tā noliktu telefonu.
- Sveika drostaliņ! - teica tēvs kurš sēdēja uz dīvāna. Spēji ieslēdzis gaismu viņš malkoja brendiju ko no rīta biju iesākusi. Redzēju ka tēvs bija kreitni iedrāvis - pudele bija jau gandrīz tukša.
- Tu esi piedzēries. - vēsi atteicu.
- Un? - viņš sašķobīja seju niknā grimasē.
Atbildes vietā paraustīju plecus. Toties viņš izdzēra vēl vienu malku gatavodamies man kaut ko teikt.
- Šodien atkal redzēju tavu māti. - viņš paziņoja.
- Aizej pie psihiatra - tu jūdzies. - teicu.
- Tā vien gribējās iegrābties viņas pupos... - viņš stāstīja. Un izdzēra glāzi tukšu.
- Aizveries... - klusi nočuksētju. Acīs sariesās asaras.
- ... noraut viņai drēbes un vienkārši izdrā... - Rodžers nepaspēja pabeigt.
- AIZVERIES!!!- bļāvu saķērusi galvu rokās. Pār manu vaigu noritēja pirmā asaru lāsīte. Paķēru no galda telefonu un skrēju uz savu istabu. Vairs nespēju novaldīt asaru plūdus. Aizcirtu istabas durvis.
- Tiec tam vienreiz pāri! - tēvs auroja.
"Kaut kas jādara," domāju, "jāmūk!" Tā kā jaka bija koridorā atradu kādu džemperi. Blakus istabā atskanēja stikla šķindēšana tēvam nometot glāzi uz grīdas. Viņa soļi tuvojās. Atvēru logu un sāniski izlīdu uz palodzes.
- Vai esmu tev teicis ka tu esi ļoti līdzīga savai mātei?? - dzirdēju viņa balsi netālu no istabas durvīm. Izrausos ārā un izmantojot džempera piedurknes lēnām slīdēju lejā pa notekcauruli. Atkal lija smalks lietutiņš. Kad biju divus stāvus zemāk dzirdēju ka tēvs atsper vaļā manas istabas durvis.
- Nespēlē te paslēpes! Kur tu esi? - viņš kliedza pilnā balsī. Slīdot lejā vairākkārt sagriezu rokas. Nokļuvusi lejā redzēju ka caur džemperi sūcas asinis...
DING DONG skanēja zvans pretējās mājas 12. dzīvoklī.
- Emij??? - Džastins pārsteigumā iesaucās. Par Emiju viņš mani sauca kad bijām mazi. Izdzirdot to iesauku mana sirds viegli nodrebinājās. Es rokas turēju elkoņos ieliektas. Viņš paskatijās uz tām un viņa acis iepletās vēl vairāk.
- Vai es varu palikt pa nakti? - vaicāju.
- Vispirms aprūpēsim rokas. Pastāsti kas notika.
Īsumā izklāstīju notikumus pēc parka pastaigas. Tikmēr viņš sameklēja aptieciņu.
- Skaidrs. Bet tagad savelc piedurknes lai tās nesedz plaukstas. - viņš teica. Darīju kā tika pavēlēts bet uzmanīgi ne tālāk kā beidzas delnas. Džastins nosusināja asinis vispirms no manas labās plaukstas ar mitru vatīti. To izdarījis viņš pamanīja dedzinājuma rētu. Viņa maigais acu skatiens sadrūma.
- Tagad mazliet sāpēs. - puisis noteica. Tad viņš brūcēs iegrūda medicīnisko ūdeņraža pārskābi. Roka pamatīgi iesmeldzās. Palūkojos uz Džastinu ar pārmetošu tas-nebija-mazliet skatienu. Viņš viegli piesarka it kā juzdamies vainīgs.
- Pied... - Džastins iesāka.
- Nekas! - es viņu pārtraucu.
Viņš veikli apsaitēja roku un ķērās klāt kreisajai. Sācis tīrīt plaukstu no asinīm viņš parāva nost piedurkni tālāk līdz pat elkonim. Netālu no locītavas gozējās griezuma rētas. Viena no jaunajām bija iekaisusi. Šoreiz viņa skatiens kļuva pavisam dusmīgs. Ūdeņradi viņš pušumos iegrūda vēl niknāk. Es klusi iekunkstējos. Pēc tam aprūpējis iekaisušo griezumu viņš apsaitēja kreiso roku. Džastins neteica ne vārda. Likdams aptieciņu vietā viņš vai kūpēja.
- Klau... - es centos iesākt.
- Lai nu kā bet nekad nebiju domājus ka tu esi tāda GĻĒVULE ka jau mūc no dzīves. - viņš norūca...
[To Be Contuned...]