Iešu tev līdz, mazs darbiņš Options

[Tigra2]

Man liekas, ka līs - viņš teica ar asarām acīs, bet debesis bija tik koši zilas, ka neviena Vizbulīte nespētu tām līdzināties.


~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~

-Cik reizes tev var teikt?!- kliedza sieviete ar izspūrušiem sirmot sākušiem matiem, pļaukājot mazu, apmēram 8 gadus vecu puisēnu. - Neatstāj! - ar īpašu spēku apveltītais sitiens pārsita lūpu - māsu!! - sitiens, spēcīgāks par iepriekšējo - vienu!!! - sitiens, kas aizmeta puisēnu kā pelavu maisu.
Stūrī raudādama sēdēja maza, apmēram sešus gadus veca meitenīte, puisēna asinis tecēja uz grīdas.
- ak, tu vēl man darbu taisi!- sieviete gāja pie zēna.
Nezinu, kur tai mazajā ķermenītī radās spēks, jo puisēns matās bēgt, no sākuma četrāpus pēc tam uz kājām, ārā pa durvīm.No sveču gaismas viņš nokļuva mēness gaismā. Sejā iemetās vēsma, pavasaris kā nekā. cik ātri vien kājas spēja viņu nest viņš skrēja, cauri krūmiem, un brikšņiem, līdz sieviete nespēja viņu izsekot.
- Tagad tikai uz priekšu - par šo soli viņš jau bija izlēmis sen. Šī sieviete, kas sita viņu un māsu par jebkuru vissīkāko iemeslu nebija pelnījusi būt māte un tas vīrietis, kas krogā vien dzīvo, nav pelnijis būt tēvs.
Puisēns skrēja pa taku, kuru pats vien zināja, lai nokļūtu mājās ātrāk par sievieti, jo zināja, ka tagad kārta ir māsai. Iepriekšējo reizi, kad māte bija nikna māsa nogulēja gultā vairāk kā nedēļu. Bija sajūta, ka nākošajā reizē, māsa gulēt aizies un vairs nepamodīsies.
Meitenīte vēljoprojām sēdēja stūrī un raudāja. Puisēns iekāpa pa logu un paņēma viņas roku. viņa bailēs sarāvās, bet, pacēlusi acis, liegi pasmaidīja un pieķērās brālim.
- Mums jāiet - klusi pateica puisēns.paņēma māsas roku un ātri un aizveda māsu līdz logam nocēla māsu zemē un kāpa ārā pats. durvju eņģes ietrīcējās, durvis tika atrautas vaļā, uz sliekšņa stāvēja māte.
- Kur?!!! -Ātri novērtējusi situāciju, klāt metās māte.
Knapi, knapi puisēns izleca un nokrita zemē. Vēl mirklis un būtu sagrābts.
Māte pazuda no loga un metās ārā pa durvīm. puisēns daudz nedomāja, sagrāba māsas roku un skrēja. Cauri krūmiem, manevrējot starp kokiem. Māsai bija grūti skriet, tāpēc puisēns uzlika māsu mugurā, māte viņus nebija īpaši daudz barojusi tāpēc māsa bija viegla.
Māte sekoja smagiem soļiem, varēja dzirdēt uz zemes kritušos zarus lūstam. Tumšās ēnas, sedza gaismu, kas plūda no mēness tāpec bēgt nebija viegli. Priekšā atradāsmēness izgaismots laukums, puisēns skrēja uz to. Izskriedams laukumā puisēns juta, ka zem kājām ir klints, dažus metrus tālāk tās mala, apakšā upe. Zēns gribēja griezties atpakaļ, bet tur stāvēja viņa.
Cauri prātam izskrēja vien divas iespējas: mirt no krācēm, vai mirt no viņas.

[Rufucis]

Labs stāstiņs.Reāla doma ,gribeji uzsist intrigu? vaine.... neņem vērā shito . Nu ko lai piebilst labs. Ja vari un gribi uzraksti turpinājumu.

[Kaede]

Piesiešos, kā es te bieži daru, bet gribētos vnk piebilst- kļūdiņas, kļūdiņas...
Bet kopumā tīri ieintriģējoši...

[Kikio]

Dažas kļūdiņas bija, ek, slinkums meklēt... Bet labs, ideja interesanta, es labprāt palasītu tālāk... Būšu neoriģināla - gaidu turpinājumu

[Kazuki]

mani taa ieintereseeja shis gabals, ka es taas kljuudinjas nemaz nepamaniiju. labs darbs.

[Tigra2]

Zēns nocēla māsu no muguras.
Sieviete, it kā juzdama ko nelāgu stāvēja uz vietas. Klusums. Lejā šalca ūdens. Uzpūš vējš. Garām mēnesim aizlido pāris pērnā gada lapu. klusums.
Meitenīta pieķeras brālim un cenšas paslēpties. Zēns uzliek roku meitenei uz pleca. Tik klusi, ka teju jau varēja dzirdēt savus sirdspukstus. Sieviete sakustējās un lēni uzmanīgi sperdama soli pa solim gāja pie viņiem.
Zēns paskatījās uz māsu ar izmisušu skatienu, viņš jau zināja kā rīkoties, bet baidijās par māsu, kā nolasījusi viņa domas māsa paskatījās uz brāli, pasmaidīja un pamāja ar galvu.
Zēns pacēla māsu uz rokām un papēra soli atpakaļ.
Šis mirklis likās vilkās veselu mūžību, zem kājām nebija nekā. kā caur miglu, zēns redzēja kā viņiem klāt metas mātes vieplis, saraukts dusmās. Bet par vēlu, viņam likās, ka kritiens ilgst ilgu laiku, viņš paskatījās uz māsu, viņas gaišie mati plīvoja vējā, viņas gaiši violetās acis skatījās bez bailēm, ar ticību.
Zēns pasmaidīja, un viņa zilajās acīs atplaiksnīja cerība.
Viņi iekrita ūdenī, saglabādami acīs cerību līdz pēdējam brīdim.
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~

Tumsa, klusums, kaut kur tālumā ūdenī iekrīt lāse. Zēns guļ tumsā, sakustās, atver acis. Pieceļas uz elkoņiem, dzird ūdens skaņu. Acis ieplešas un viņš uzraujas augšā.
- Maya! maya!! - skatās uz visām pusēm. Bet pretim nāk tikai atbalss.
Izskatās, ka zēns ir alā. Aukstas akmens sienas, smiltīm klāta zeme, caur nelieliem caurimiņiem iekšā spīd mēness gaisma.
Kautkur sāka skanēt kautkāda skaņa, līdzīga bungu skanējumam. zēns iet skaņas virzienā. Drīz vien aiz apgrieziena pret alas sienu atspīd sarkani-oranža uguns gaisma. Skan skaļi bungu mūzikas ritmi, skan dziesmas.
Zēns pieķērās sienai un uzmanīgi gāja uz gaismas pusi.
viņš redzēja jūru, kurai pāri ir plaša tumša naksnīga debess, tajā bija neparasti daudz zvaigžņu, cik tālu vērās skats - plaša jūra. no labās puses nāca gaisma, bet tās avotu redzēt nevarēja, jo gar alas malām auga vairāki interesanti augi ar lielām lapām, lai redzētu trokšņa avotu vajadzēja paiet garām šiem augiem.
Lēnām, pēc iepspējas klusāk viņš gāja pa baltajām smiltīm uz priekšu, kad bija pagājis garām kokiem, pagrieza galvu.
Skats, kas vērās priekšā bija neatkārtojams. Simts metru augsts uguns kalns laida savas dzirksteles debesīs, netālu no liesmas virsotnes atradās klints eja, kuras beigas ieveda tieši liesmās. klints, kas atradās labajā pusē bija sarkani brūna un tajā bija izcirstas platas kāpnes. Apkārt liesmām cilvēkiem līdzīgas būtnes, tātas pašas kā cilvēki tikai ar sarkanām acīm un garenām ausīm, dejoja dīvainu, bet gaužām valdzinošu un īpatnēju deju, daudzo bungu un bundziņu ritmi lieliski savijās ar dejotāju dziesmu, tā skanēja nezināmā valodā, kuras skanējums likās kautkur reiz dzirdēts.
Pēc mirkļa izskanēja zema zvana skaņa, kas aizskanēja tālumā un būtnes pārtrauca dejot un dziedāt. Pa eju uz liesmām soļoja apmēram 17 gadus veca meitene tērpta ziedos, baltiem matiem, ugunssarkanām acīm, kas pauda apņēmību. Pie viņas skrēja maza meitene aptuveni 7 gadus veca un kautko kliedza. Pieaugusī meitene atskatījās kautko klusi pateica, pagriezās un gāja uz liesmām. Mazā meitene apstājās bet turpināja runāt. Šoreiz gaišmate pat neatskatījās, tikai kaut ko pateica, mazā meitene nokrita uz ceļiem un sāka raudāt. pieaugušjai pāri vaigam noritēja asara, viņa iegāja liesmās. Pāri visam atskanēja kliedziens.
Pie mazās meitenes, acis slaucīdama, pienāca veca sieviete, paņēma viņu un aiznesa.
Būtnes turpināja dejot.

~~~

[Seila]

Avvvv...slinkum meklēt kļūdas, bet ek kaut kas vienkārš, parasts un tajā apšā laikā sirsnīgs un liekošs padomāt. Vārdu sakot kaut kas tāds kam gribētos dzirdēt turpinājumu

[Lii]

Ieteiktu tev rakstot stāstu izmantot vienu laiku. Vismaz vienā stāsta daļā vienu. Nevis mētāties no pagātnes formām uz tagadnes un atpakaļ, jo tā ir diezgan grūti uztvert lasāmo. Bet pats stāstiņš diezgan interesants! pievienojos turpinājuma gaidītāju pulciņam.

[Sushi]

Eu, interesanti. Šo es noteikti turpināšu lasīt... Godīgi, lasot šo stāstiņu iedomājos Tigras zīmētu animi...
Bet jā... kļūdiņas...

[Tigra2]

Jau zināju, ka kāds pamanīs to laiku mainīšanu, bet tā diemžēl sanāk, ja īsti nepiedomā, kā parādīt to, ko redzi savā galvā.

Godīgi, lasot šo stāstiņu iedomājos Tigras zīmētu animi... smile.gif
Bet jā... kļūdiņas... biggrin.gif

Es jau to visu arī redzu tā kā anime.

~~~
Zēns, visā noskatīdamies, pilnībā aizmirsa visu, par ko iepriekš bija domājis, tik ļoti pārsteidza notiekošais - dejas, mūzika, neparastās balsis.
Lejā, pa klintī izcirstajām kāpnēm, meiteni nesdama rokās, kāpa vecā sieviete. Mazā bija saritinājusies kamoliņā un raudāja, klusi un rūgti. Vecās sievietes seju klāja ēna, kas neļāva noprast grimasi, bet gaišās acis pauda dziļas sāpes.
Meitene, vēljoprojām elsās trīcēdama, pacēla galvu un jautāja sieietei:
-Covilūd, nūhov lōf? Nūhov do'f'o' lōf - lullu, lūfu ak comūn of...*
Vecā sieviete neatbildēja.
-Nūhov...*
Sieviete turpināja ceļu lejup, arvien tuvāk zēnam.
~~

Sirds trīcēja kādās neparastās sajūtās, visu būtību pārņēma nesapratne.
''Tur notika kautkas skaists, bet nežēlīgs. Nepieņemami, bet kāpēc tas viss pievelk acis un rada vēlme iet līdzi?'' - zēns nolaida skatu un atcerējās:
-Maya... -zēns nočukstēja un ar sparu metās uz priekšu, neskatījās ne pa labi, ne pa kreisi, ne uz priekšu, prātā vien doma atrast māsu.
Zēna galva atsitās pret kaukto un zēns atkrita atpakaļ smiltīs ar skatu pret debesīm.
-Atvainojiet, luudzu.- nomurmināja zēns
Sieviete saļodzījās, bet noturēja līdzsvaru. Izdzirdējusi zēna vārdus viņa iepleta acis, sāpju izteiksmi tajās nomainīja izbrīns un neticība. Viņa paliecās uz priekšu un ieskatījās zēna acīs.
-muraka...kocug zād...* - nočukstēja vecā sieviete. Mazā meitenīte pārstāja raudā un ar izbrīnu paskatījās uz zēnu.
-atainojiet, ko jūs teicāt?
Sieviete nedaudz apjuka, bet tad ātri attapusies teica:
-N-ā-c... m-a-n... l-ī-dz-i - Katrs vārds nāca ar minstināšanos un katrs burts ar piedomāšanu.
-Uz kurieni?- zēns neizpratnē jautāja - Es nevaru, man jāmeklē Maya!
-E-s... p-a-s-t-ā-s-t-š-u,...k-u-r...m-e-i-t-e-n-e, n-ā-c... ā-t-r-i. - šķita, ka runāšana sievietei sagādāja lielas grūtības, jo viņas seja bija saviebta pūlēs atcerēties.
-Maya? Kur viņa ir?vai ar viņu viss ir kārtībā?
Sieviete iegrima domās.Likās, ka viņa ne visu saprot.
-N-ā-c. - sieviete nolaida meitēnu zemē, un paķēra zēnu pie vienas rokas, meitēnu pie otras un ašā solī gāja uz priekšu.

~~~
*Vecomāt, kāpēc mēs? Kāpēc tieši mēs - mamma, māsa un vēlāk es...
*Kāpēc...
*laguna...nevar būt...

(tāda valoda neeksistē, es to pati izdomāju; ja nazinat kā to nosaukt sauciet to par kabačvalodu(es viņus tik ļoti mīlu, ka pat valodu tiem veltu ))
(valoda drīz pazudīs no stāsta, tāpēc īpašas neērtības nesagādās)

Atvainojos par kļūdām, man īpaši labi nepadodas piedomāt pie rakstīšanas...

[Sushi]

Godīgi, lasot šo stāstiņu iedomājos Tigras zīmētu animi... smile.gif
Bet jā... kļūdiņas... biggrin.gif

Es jau to visu arī redzu tā kā anime.

Bet tieši tevis zīmētu. Tavā stilā!

Bet šis chapters bija labs. Forši, ka iedomāji valodiņu!

[Pakkun]

baigi labs, kko atgaadina robinsonu kruuzo or smth bet vispaar interesanti! jaamaak radiit noskanja, kura velk sev liidzi- gribaas zinaat kas taalaak notiks. tev tas ir izdevies.

[rebel]

burviigi. man tiik..tagad tik jaagaida,Kaa zeens izglaabs svesho mazo meiteni no (kaa noprotams) Baisaa Liktenja,kaads jau piemekleeja taas maati un maasu.. ^^

[Tigra2]

Vecā sieviete vilkšus veda puiseenu un meiteni uz priekšu. Viņi nonāca biezā bambusu mežā, tomēr vecā sieviete ar savam vecumam neraksturīgu spēku un ātrumu gluži vai iznesa viņus cauri mežam un nonāca, tumšā un klusā pilsētā.
Tālumā vīdēja lielas, par varenību liecinošas, mājas, bet tām apkārt mazas, cieši saspiedušās, sēnēm līdzīgas mājiņas, ielas starp tām bija šauras, bet tīras un sausas. Mājiņu logi mazi, apaļi un durvis tāpat.
Vecmāte nedaudz lēnāk iegāja mazo mājiņu labirintā. Un uzmanīgi skatīdamās apkārt gāja uz priekšu, tas, ka apkārt cilvēku nebija, veco sirdi nomierināja. Pēc dažām minūtēm, mazā kompānija atradās pie tādas pašas, mazas, no māla taisītas, gaišas, mājiņas. Uz palodzes ziedēja skaisti, koši oranži un neparasti ziedi. Vecmāte izņēma no kabatas apaļu monētai līdzīgu priekšmetu un iegrūda to gurvīs, ar vieglu klikšķi durvis atvērās. Vecā sieviete ieveda bērnus mājiņā. Mājiņā bija tikai viena istaba, mājiņā liegus mēness starus ielaida logs, kas atradās griestos, logu pārklāja kāds caurspīdīgs materiāls, kas visu laiku viļņoja, tāpēc gaisma viļņojot meta īpatnējas ēnas. Istabas vidū atradās galds, nokrautas ar pargamenta vīstokļiem un visādām neparastām ierīcēm. Vienā mājiņas galā atradās gultas. un zem tām atvilknes. Istaba bija visai plaša un interesanta.
Kad vecmāte bija aiztaisījusi durvis tad piegāja pie galda un izvilka, zem pergamenta tīstokļa pabāztu medaljonu, kam virsū bija iegravēta zvaigzne. Vecā sieviete piegāja pie zēna, kas izbrīnīts skatījās uz griestiem un uzvilka viņam kaklā medaljonu. tas bija smags.
- Vai saproti, ko es saku? - sieviete šoreiz neraustītā un skaidrā valodā teica.
Medaljons ietrīsējās
- Jā.
Sieviete nopūtās.
- Tad labi.
- Vai jūs nepateiktu kur atrodas mana māsa?
- Viņu aizveda uz Dealu. Tā ir pilsēta, kas atrodas samērā tālu no šīs. Viņa vēl nav nonākusi galā...
- Ehhh? Un kāpēc?
- Tāpēc, ka tur atrodas Laguna via.
- Atvainojiet, es ne to jautāju, kāpēc viņu vispār tur aizveda, un kas ir Laguna via?
- Viņu tur aizveda tāpēc, ka viņa ir Laguna, tāpat kā tu. Laguna via ir vieta, kur mājo pasaules gars.
- Laguna?
- Tā mēs dēvējam tos, kas nākuši uz šejieni no debesīm.
- Bet es nenāku uz šejieni no debesīm?
- Es to zinu, bet tā domā vairums, jo jūs pie mums nonākat līdz ar lietu. Piemēram, mazā meitene nonāca pie mums šorīt un nokrita tur, kur tagad atrodas ugunskurs. Piemēram Ria tika sadedzināta, lai viņa aizvietotu nokritušo debesu bērnu. Patiesībā nekāda aizvietošana droši vien nenotiek,bet tā uzskata mūsu pasaules valdnieka priesteri.
- un kas notiek ar mums... - zēns no šīs pasaules saprata arvien mazāk un mazāk. Viss bija tik neparasti un biedējoši.
- Jūs tiekat upurēti Pasaules garam.

[Pakkun]

interesanti