es te taa iisti nesapratu, vai shii sadalja domaata arii garadarbu(staasti etc )publioceeeshanai..?... vai kaa?....

Tieši tā

taatad te var publiceet arii staastus..
nu tad ljauzhi.. pashi vainiigi ka atljaavata.. te es naaku...

Viņš soļoja pa senlaiku meža ceļu, kas kādreiz savienojis diženas pilsētas un ciemus. Vēl joprojām varēja nojaust seno aizlaiku klātbūtni, bruģa fragmenti uz senā ceļa veidoja mītiskus rakstus un senajā mežā – seno pilsētu paliekas...
Laiku ,kad saule rietējusi jau, tik sārta, blāzmaina, caurstrāvoja trauksmaina, cilvēka sirdij un prātam neaptverama un nesaprotama, enerģija. Likās jau, ka viss ,kas apkārt..-.. virmo...Un tad, pēkšņi, no meža viņējās malas atskanēja balss...-trausla, svešādu skumju, sāpju un ciešanu pilna....Tā aizgrāba sirdi...Tā trīcēja kā medaini ziedošu smilgu ceri...Likās tūlīt jau pārtrūks... Klusa... ..aizraujošu un nevaldāmu sāpju pilna... Visi viņa muskuļi un maņas saspringa, šķita dzirdam meža šalkošanu, manām meža laumas aiz kokiem, jūtam lapu maigo smaržu... Viņš klusiem, viegliem soļiem ,teju vai lidodams, tuvojās balsij. Un tad laikam un fizikas ,vai jebkādiem no šīs pasaules, likumiem nebija varas pār notiekošo. Nu viņš atradās dzedras jūras krastā...jūra, mierīga un rāma, slēpa sevī trakojošas un nevaldāmas sāpes, ciešanas, skumjas un brīvi...Un parasti zilie piejūras meži nu bija zeltā tērpti...Senmežs...Tas izauga...!tas tur bija pats no sevis, neatkarīgi ne no kā!..!
Viņš redzēja tēlu Senmeža norā.. Vēl no atlikušās sārti blāvās gaismas tam vajadzēja mest ēnu, garu tumšpelēku ēnu...taču būtne izstaroja kā dievišķu gaismu ap sevi...Aukstu kā tīru dzidru rasu saulrieta gaismas apspīdētu un reizē sāpjpilnu, siltu labestību, labestību- trauksmainu un svešādi patiesu kā jūras, kā meža šalkošana.. Šī gaistošā būtne, ceļos nometusies, raudāja zaigojošas, tumšsarkanas perlamutra asaras...Viņš saviem slaidajiem soļiem nāca arvienu tuvāk...Bet tikai trīs soļus, trīs niecīgus soļus...., un tomēr vairāk kā jebkurš mirstīgais ir nogājis, kāda neredzama jūtu barjera atturēja Viņu.. Atkal visas viņa maņas saspringa.. Viņš redzēja kā būtne paceļ savu galvu.., kā viņas asaras, kā sastingušas sudraba strūklas, rotāja viņas vaigus un asinssarkanās lūpas , bet acis- neizdibināmi dziļas, skumjas, platas acis. Zeltainie mati kā pats Zeltmežs plūda pār slaido stāvu.. Tik trausla, maiga, patiesa, skumju sāpju un svešādu ciešanu pilna.. Vienradzis...sniegbalts kā mēnesnīcas sudrabotā gaisma, noslēpumains, patiess, ticīgas cerību pilns.....Tik stalts, karalisks un auksts...!, tomēr dzirkstošas labestības iemiesojums, ..nu gulēja Senmeža norā pie būtnes ceļiem.. Ik asara no būtnes acīm atdzīvina....Viņš zināja , ka būtne atdod savu nemirstīgo dzīvību, par otru tādu pašu.. ....un tad būtne iedziedājās....Sāpju un ciešanu pilna skumja melodija...Sirdi saraustoša tā izskanēja līdz viņa sirdij.... Prāts to visu neaptvēra, bet sirds...sirds zināja....Tā{sirds} neglābjami apjauta to, ka viņa(būtne) ziedo savu dzīvību,.....Bet velti..., jo ne jau bulta vai dūcis to[vienradzi] ievainojis, bet gan cilvēka naids, egoisms, savtība....!Tas kā bulta ar nolādētu indi, kas cauršāvusi sirdi, lēnām nolād to.... Vienradža sudrabsaltās, karaliskās asinis nesūcās zemē, jo zeme nepieņem nolādēto asinis....! Būtne dziedāja par Senmežu, par jūru, par saviem ļaudīm, par savu tautu un mājām....Par ciešanām, sāpēm un bezgalīgi skumjām ilgām...
Tad tā {būtne} noliecās pār vienradzi un klusi noraudāja savu pēdējo asaru.
Nu mēnesnīca kā balta pūce jau rotāja debesjumu un meta saraustītu gaismu- kā sārtas ugunszvaigznītes liesmu.
Viņš skrēja pie mirstošās būtnes ...Dienvidvējš, kas nu vairs nelikās silts un piemīlīgs, plandīja viņa sudrabainos, gandrīz pilnīgi baltos, garos matus, no acīm kā vistīrākais ūdens, plūda asaras...Viņš nometās ceļos pie abiem nemirstīgajiem, un juta vēl tēlu elpojam...Viņš ieskatījās acīs...tās bija pilnas sāpīgu skumju un ciešanu pilna, tomēr asinssarkanās lūpas rotāja vārgs u tomēr spēcīgas mīlas pilns smaids...Viņa sacīja vārdus svešā mēlē, bet tikai sirds saprata...
Viņš nolieca galvu.. un nu arī viņa vaigus un lūpas rotāja nevaldāma ,brīvu sudraba asaru, straumīte....Viņa lūpas dvesa smeldzošo, sāpju un skumju pilno, melodisko dziesmu....
Nu arī tumšā debess apmācās un sāka līt drūms, smalks lietus lielām lāsēm...Viņš atgāza galvu, ļaudams lietus lāsēm krist Viņam sejā, un ,sajaucoties ar asarām, krist zemē...

sorz ljaudis par gramatikas kljudaam, bet tagad vnk nav nekaadas veeleshanaas paarlabot...

Es ar aiz gara laika paniekojos un uzpļurināju teksteli. Ņemiet par labu

Stāvu un gaidu. Viņas joprojām nav. Mans apsnigušais stāvs izstaro vientulību un bezcerību. Tāds vienkārši ir mans parastais agregātstāvoklis, fizikas terminoloģiju lietojot. Labi, ka atminējos nopirkt puķes. Blakus Āgenskalna tirgum, kā stulbi manekeni apģērbu veikalos, stiklotos būceņos sasēdušas ziedu pārdevējas. Pie vienas no viņām es nopirku ziedus – 7 ķiršarkanas rozes. Oriģināli. Nu un kas, galvenais, ka ir kāti ko iebāzt vāzē. Es jau gara acīm skatīju kā viss notiks:
- Vaaai! Ziedi! Tie, man? –
- Nē, tie ir domāti tai tur belašu pārdevējai, kurai es nekādi nespēju atzīties mīlestībā.... , bet, protams, ka tev manu sirsniņ. Tu esi manas dzīves gaišums, manas laimes atslēgas turētāja, manas dzīves laimīgais cipars, kas uzgriezies uz ruletes. Un, kas gan es būtu par cilvēku, ja laiku pa laikam neapliecinātu savu neizmērojamo mīlestību pret tevi, kaut vai šādā necilā veidā? Kā gan es sevi spētu cienīt? Un vai tu cienītu mani?
- Dārgais, izbeidz, tu mani mulsini, skat, cilvēki jau klausās un smejas par tevi?
- Lai smej, ja pašu dzīves tukšas, jo tiem nav bijis iespējas pazīt to laimi, kas mums ar tevi ir. Lai skauģi norej to, uz ko tiem pašiem spējas nav. Un ....
Pag, pag, kurš cilvēks vairs mūsdienās tā runā. Atradies Šekspīrs.
Putenis tikām pieņemās spēkā. Drebinādamies uzloku mēteļa apkali un sāku lēkāt, lai kaut nedaudz sasildītos. Nepalīdz. Pametot māju rādīja –13 grādus. Trakums. Apavs arī ar plānu zoli, nebiju paredzējis, ka tik ilgi nāksies gaidīt. Viņa kavējas jau 35 minūtes. Nepiedodami. Dieva dēļ, ja viņa neatbrauks tuvākajās 10 minūtēs nosalšu gan es, gan manas rozes. Pēkšņi pāri, ielai aptur taksis, un izlaiž no tā meiteni. Jā tā ir....viņa. Sirds satraukumā ietrīsas, aizmirstās gan aukstums, gan tas, ka rožu ērkšķi ir caurdūruši cimdus un pašlaik dursta manu miesu.
Viņa samaksā šoferim. Sniega putru brienot ar saviem augstpapēžu zābakiem, viņa nenovēršami man tuvojas. Mūs šķir vairs tikai sniegs, smiltis un sāls, kas biezā kārtā klāj bruģi.
Mīlestība ir akla. Teikšu vēl vairāk - tā ir ne tikai akla, bet kurla arīdzan. Vai vainīgs bija putenis, vai arī neuzmanība, kas ir klātesoša šādās reizēs, kas to vairs lai zin? Ceļā pie manis, viņas zābaka papēdis ieķērās tramvaja sliedēs. Mēs nebijām pamanījuši un sadzirdējuši tā tuvošanos, taču te nu tas bija – 2. tramvajs. Tapešu iela – Centrāltirgus. Draudīgs, nenovēršams, taurējošs – tas bija klāt. Laiks un telpa pakļaujas deformācijai, nu es to zinu.
Sniegs sārtojās. Uz tā bija nobirušas simtiem sārtu rožlapiņu.
Šoka stāvoklis ilga 10 sekundes, ne ilgāk. Es piesteidzos viņai klāt un nedomādams apskāvu. Notikuma aculiecinieki steidzās klāt dodami padomus, zvanoties apkārt, runājot savā starpā ar acīm meklējot viņas kāju. Šausminoties.
Netālu no mums stāvēja tramvaja vadītājs, viņa sejā bija lasāmas šausmas un necilvēcīgs izbīlis. Es zināju, kas pašlaik darās viņa galvā.
Tālumā sāka skanēt ātrās palīdzības mašīnas sirēnas. Droši vien no "stradiņiem". Bet es viņai tikai čukstēju ausī vienus un tos pašus vārdus.

Alternatīvās beigas.

Pēkšņi atsprāgst vaļā visu māju logi. Apkārtni pieskandina Kenny Loggins dziesma „Footloose”. Cilvēki sāk lēkāt un locīties šī 80.– to gadu disko šlāgera ritmos. Visi. Tramvaja šoferis, ziedu pārdevēja, kāds auto vadītājs, kioska pārdevēja, tramvaja pasažieri, paramediķi, autobusu gaidošie cilvēki un pat mana mīļotā, trūkstot kājai, sāk mest salto, kas apkārtējos izraisa ovācijas. Pēkšņi no garām braucošā limuzīna izlec VVF un DŽ. W. Bušs un pievienojas jautrajiem dejotājiem. No gaisa balona ar izpletni nolec Mirdza Martinsone un kopā ar Marģeri Martinsonu sāk dejot zemo breiku. No Āgenskalna bijušā televīzijas torņa Gundars Bojārs izšauj salūtu un pāri dejotāju galvām nobirst DVD ar FF Advent children, par laimi gaļas paviljonā strādājošajam miesniekam Pavļikam līdzi ir laptops ar DVD dzini un projektors. Visiem ir jautri un pasākumam pievienojas aizvien jauni viesi. Bet es tikām ielienu ātrās palīdzības vāģī, uzlādēju defibrilatoru un piebāžu pie tā mēli.....................................................

Shin-chana apcerējumā (?) man visvairāk patika nobeiguma pats pēdējais teikums!

nju jaa...wispaar iereekt war neljaunojies,shin-chan.k-kaadaa meeraa skumji,but reeciigi..it sewi$kji taas "newiena negaidiitaas "alternatiiwaas"" beigas

par ko man ljaunoties? Vajag vienaa iisaa darba iespiest visu sajuutu gammu no sagrautam ceiibaam liidz absurdai ironijai.

P.s. Nē, es nebiju appīpējies kad rakstīju alternatīvās beigas

Piemeeram lai netaisiitu jaunu topic mans te ar var postot savus darbus????

Ella tik uz priekshu!!! Mes busim priecigi palasit...

Nu taa *rakaajas pa plauktu meklee veestures kladi*
Tas viss saakaas taa, veestures stunda....Simpsons(taa sauc uchuku un tas ir vinja iistais uzvaards bez jokiem) taatad Simpsons liek raxtiit darbu par latvieshu tautu, mans paluuree veestures graamataa peec kaada parauga darbam jaatop....kaa viens kkaads filozofs par Ateenieshiem raxtiijis un saak drukaat savu patriotisma pilno darbu par Lv tautu, nenjemiet ljaunaa sho ievadu un texts ir raxtiits no visas sirds, nr 1. iemesls kaapeec aizgaaju jaunsargos =]

Taatad: Latvieshu Tauta!!!!
Latvieshi ir caurmeeraa miermiiliiga tauta un bez manaama iemesla neiesaistaas konfliktos. Mees esam tauta kas lepojas ar sevi, taadi kam ir augsti uzstaadiiti cilveeces ideaali.
Mees esam meerkjtieciigi un neseezjam rokas kleepii salikushi, gaidot kad kaads mums visu pienesiis klaat uz apzeltiitas paplaates.
Kaut arii Latvijaa ir daudz cittautieshu, it iipashi krievu, latvieshi tomeer ir atradushi un patureejushi sevi. Ja taa nebuutu muusu tauta jau sen buutu paarkrievojusies, vai pavisam izzudusi. Latvieshi var lepoties ar savu patriotismu, atskanot Latvijas Himnai, reti kursh nepiecelsies to godinot, pat seezjot maajaas pie televizora. Taas juutas kas rodas iistenos patriotos, ir gods par to ka esam latvieshi.
Latvieshu tauta var lepoties arii ar muuzikas sasniegumiem, ne jau muuziku kura skaitaas populaara vairaakuma jaunieshu viduu, taa muuzika neskan pa radio, to nevar atskanjot pa radio, tas nebuus tas, muuziku kuru ir jaaredz, kuru ir jaajuut. Taa ir koru muuzika, un koru mums netruukst. =] Tik daudzi jaunieshi un arii gados vecaaki cilveeki ziedo savu laiku, nemitiigi ejot uz meegjinaajumiem, klausoties dirigjentu paarmetumos un teereejot savu laiku tomeer sasniedzot apbriinojami augstu liimeni kas arii tiek paraadiits Latvijas nacionaalajos Dziesmu un Deju sveetkos!!! =] Daudzie kori ar gandriiz visiem profesionaaliem dziedaataajiem pieraada to ka latvieshu tauta ir skaniiga tauta un ljoti cieshi saistiita un vienota!
Mees esam lepna tauta, lepna par savu valsti, par dziesmaamun teikaam.
Mees visi varam lepoties ar to ka esam latvieshi jo esam vienoti dziesmaas, domaas un principos. Mees varam lepoties ar savaam tradiicijaa un sveetkiem kas ir unikaali un ko apbriino daudzas citas tautas!
Vai kaadreiz mees esam bijushi vieni? Nee! Vienmeer atbalstiijushi viens otru gruutos laikos, kad Latviju okupeeja krievi un peec tam vaacieshi!
Ir bijushi taadi gadiijumi kad latvieshiem , neapbrunjotiem ir braukushi virsuu ar tankiem, un latvieshi zinot kas vinjus sagaida tomeer atdevushi peedeejo godu Latvijas sadodoties rokaas nostaajoties droshi pretii virsuu naakoshajiem tankiem un dziedaajushi, mees esam drosmiiga tauta, kas augsti veertee godu pret valsti!
"Katrs savas laimes kaleejs" mees esam pashi saviem speekiem panaakushi briiviibu, un tikai ar to ka esam tureejushies kopaa. Muusu speeks ir vienotiibaa, patriotismaa un godaa ko izjuutam pret savu valsti, pret zemi kuraa esam dzimushi un zem kuras guldiiti muusu priekshtechi.
Esi lepns par to ka esi latvietis, jo tu esi Latvija!!!!

To pashu daargaako,
Tu neaizmirsti,
Vai celies augstumos,
Vai juuras dzelmee grimsti.
Tu esi Latvija!

Te beidzas mans darbs ceru ka neaizmigaat, luudzu nekritizeejiet paaraak asi, njemiet veeraa to ka tas ir skolas veestures darbs kursh mani taa vairaak aizraava, neko nevaru padariit esmu patriote iespeejams paaraak emocionaala un tomeer .....

ShinChan darbs bija vieniigais visaa sadaljaa, kuru piespiedos izlasiit... "piespiedos" pat nav iistais vaards. Bija taksh inchiiga lasiishana! It iipashiinteresanti bija teikumi: "Netālu no mums stāvēja tramvaja vadītājs, viņa sejā bija lasāmas šausmas un necilvēcīgs izbīlis. Es zināju, kas pašlaik darās viņa galvā. "

Bewt visaadaa gadiijumaa, staastu rakstot, nav domaats par lasiita piegruushanu ar domaat negriboshaam smadzeneem reaalaa lasiishanas laikaa neapstraadaajamu tekstu guuzmu, un tas ir jauki. Vismaz reaali arii radaas teeli Patiesiibaa, profesionaals skriceleejums, njemot veeraa, ka rakstiits briivaa stilaa (vismaz taa izskataas).

Gaidu ShinChan uzrakstiitu iiso staastu kraajumu (es domaaju reaalu, graamataa iesietu)...

Nu jau, nu jau. Saslavēji. Nav jau tas kreatīvs tik labs, vienkārši steigā savērpti teikumi par pirmo, kas ieskrēja galvā.
*bet tāpat patīkami *

Kas attiecas uz Ellas nacionālpatriotisko pamfletu...nav jau slikts, vienkārši tas vairāk iederētos kādā no lapām ar patriotisku ievirzi. Man par nožēlu nekad nav bijis tas prieks dziedāt korī, līdz ar to automātiski atkrīt arī tās īpašās sajūtas ko dod dziedāšana skolēnu vai vispārējos dziesmusvētkos. Kā arī organisms ne īpaši labi panes nacionālistiskus tekstus. Bet problēma jau ir manī...kā Garda teiktu "savas tautas puvušais auglis, vītušā zarā".

Mmm neesu piedaliijusies skoleenu dziesmusveetkos, tikai vispaareejos =] shogad buus skoleenu =]

Shin-Chan staasts likaas galiigi beediigs liidz izlasiiju alternatiivaas beigas ...........
baigi9 baigi) labi

Nerunaa taa par saviem senchiem!

Un es lietas slaveeju tikai peec tam, kad pirms tam esmu iespaidojies no ieveerojami sliktaakiem darbiem. Ella, es tavu nelasiiju man liekas, ka neko no visa shitaa...

Es to attiecināju uz sevi nevis uz saviem senčiem

Kas tad ir tas viitushais zars? Tava beerniiba vai?

Kaa tas jaasaprot? (lab mans piekriit es ir mazs un dumjs, bet tad nu paskaidrojie man savaadaak kaa gan ai es maacos?)

Es pirms tam teicu, ka saslaveeju ShinChan darbu taapeec, ka biju sliktus darbus pirms tam lasiijis. Un taa kaa tavs darbs ir kaut kur shinii pashaa topikaa, kaa arii visaadi citi darbu autori vareetu apvainoties, es teicu, ka neko no taa neesmu lasiijis. Taatad - nav jaaapvainojas par to, ka es nolieku kaadu no juusu darbiem, jo es vinjus neesmu lasiijis, liidz ar to, es vinjus nenolieku. Skaidri gan neizteicos (es skaidri nemaz nemaaku), bet lasot tev jaajuut, kaa no shii posta spiid saule, un jaasaprot, ka viss ir ok.

Oki =]

Tikai tests

Vai kāds varētu, lūdzu palasīt manu darbu? Tas ir angļu valodā. Spiest šeit

Ella, es piedalījos dziesmu un deju svētkos un tāpēc pateikšu, ka darbs ir labs tikai viens piekasīgs bet...tās dziesmas pantiņā ko tu uzrakstīji ir nevis ''vai celies augstumos", bet "vai celies debesīs"
piekasos tāpēc, ka mani šī dziesma izveda no pacietības.

incanti..turpinaajums ar ir? un diiwains tas stils,ka point of view ir newis pirmajaa,bet otrajaa personaa..liidz shim taadu wariantu nebiju redzeejusi. weel,weel..btw - kas i memos? wismaz es tur nekaa ar taadu nosawkumu atsewishkji nemaniiju un tajaa storijaa taadi kaa caurumi,kas man kkaa apgruutinaaja uztwershanu. bet,principaa - labajs stōrijs.