Tas pavisam ir mans otrais stāst, kuru es ļoti ceru pabeigt. Un vēl es ceru, ka kāds to varēs novērtēt...

Pār Gerfordes mežiem, upēm, kalniem un līdzenumiem ausa saulains rīts. Gaiss bija svaiguma un savādas, gandrīz maģiskas vēsmas pārpilns. Debesīs lidoja fantāzijas putni, izplešot savus lielos, krāšņos spārnus. Tie visai pasaulei dižojās ar kuplajām astēm, kas ik pa brīdim aizklāja saules starus. Pūkainās mākoņu aitiņas slīdēja pa gaiši zilo debesjumu. Klusi urdzēja strautiņi kalnu alu dziļumos, mežu kokos dejoja devu bari, pļavu ēnās spēlējās nimfas, upīšu līkumos rotaļājās dziedošie flumeni un kaut kur tālumā jautri ietrellinājās putns.
Kādas upītes guldzošā virsma spoži iemirdzējās brīdī, kad pār to nolija pirmie saules stari un, smejot priecīgās balsīs, tie sāka spēlēties akmentiņos pie krasta. Mazie stariņi salīda zāles stiebros, paslēpās saknēs un laidās trakulīgā dejā ar taureņiem, kas, raibu raibie, lidinājās visapkārt. Tikko to visu ieraudzījušas, stihijas nolidoja no koku galotnēm un sāka ķert mazos razbainiekus, kuri veikli lavierēja starp dabas garu pirkstiem, mūkot no viņām prom un smejot savus guldzošos smieklus. Pa meža taku, izslējis savu kuplo asti, svarīgi pastaigājās kāds ļoti iedomīgs radījums.( Neviens nekad tā arī īsti nezināja, kā šo savādo, pūkaino brīnumu nosaukt, tāpēc, ja kāds par viņu kādreiz arī iejautājās, visi tikai nogrozīja galvu un pasmējās. )
Pār nomaļo kalna ciematu pārlidoja viens no krāšņajiem fantāzijas putniem. Palūkojies lejā viņš ieraudzīja pilnīgi ierastu skatu- cilvēki modās, lai apdarītu dienas darbus, kārtotu māju, dotos strādāt dārzā vai arī, kā daži labi(tos gan ciemā īpaši necienīja un arī pusdienu šķīvis tiem vienmēr bija tāds mazāks)- paslinkot savā nodabā, bradājot pa mežu vai gozējoties siltajā saulītē upes krastā.
Robina izgāja no mājas un saldi un plaši nožāvājās. Palūkojusies apkārt viņa pievērsās debesīm, kurās spēlējās pūkainās mākoņu aitiņas un meitenei uzreiz sagribējās iemūžināt šo skatu krāšņā gleznā, taču viņa labi zināja, ka neko tādu uzzīmēt nebūtu iespējams.
„patiesi varens bijis tas mākslinieks, kas visu to ir izdomājis !” pie sevis nodomāja meitene un izgāja pa nama vārtiņiem uz galvenā lielceļa.
Ciema ļaudis skraidīja apkārt, gatavodamies kādam ļoti svarīgam notikumam- vakarā bija jāierodas slavenajam stāstniekam Rodžeram, kuru gan vairāk visi pazina kā stāstnieku Džī.
Robina dievināja šā vecā vīra fantastiskos stāstus par to, ka kaut kur pasaulē mītot pūķi, ka eksistējot fejas un naktīs no alām dziļi kalnos izlienot milzu trollis. Visi, protams, domāja, ka šie stāsti ir pilnīga Džī fantāzija, taču, kad viņam to kāds atklāti pajautāja, vīrs tikai viltīgi piemiedza ar aci un klusēja. Rodžers jau sen nebija ieradies šai pusē ar jauniem stāstiem, tāpēc viņu gaidīja kā liels tā mazs. Visi nepacietīgi lūkojās uz ceļa līkumu un ieklausījās, vai tur tālumā jau neskan ratu graboņa, riteņiem atsitoties pret lielceļa akmeņiem?
Robina lūkojās apkārt. Ciemata bērni izskatījās varen satraukti un noraizējušies- ja nu Džī nokavēs un, ja nu vispār neatbrauks un, ja nu…
Meitene par šīm domām tikai pasmaidīja un nosēdās zālītē. Rodžers jau nu nebija no tiem, kas mēdz kavēt! Pat Gerfordes karalis mēdza ik pa reizei nokavēt svarīgas sanāksmes kādu minūtīti, bet Džī ieradās laikā. Vienmēr!
Robina ērti iekārtojās mīkstajā un smaržīgajā zālē un noplūca kādu puķi. Tā bija zilā krāsā; puķes ziedlapiņas maigi skāra meitenes pirkstus un kutināja vaigu. Šis bija Robina mīļākais zieds- parasta neaizmirstulīte. Maziņa, bet patiesa. Reiz Džī bija izstāstījis ciemata bērniem stāstu par kādu ļoti skaistu sievieti, kura mīlējusi puķes. Viņas vārds bijis neaizmirstule un tāpēc šī mazā, zilā puķīte esot šādi nosaukta.
Un tā, sēžot mīkstajā zālē, meitene lūkojās, kā pasaule paiet viņai garām un gaidīja vakaru.

man ljoti patiik. turpinaajums buus?

Jauki, bet nevajag likt iekavas tās taakaa noveersh no domas, bet tas, kas iekavaas iekshaa ir, ja tas ir vajadziigs var atdaliit ar komatiem domu ziimeem vai arii ielikt jaunaa teikumaa. Tev tur pa taam "Puukainajaam debesu aitinjaam" vinjaam taakaa nevajadzeet atkaartoties. Bet shaa vai taa man patiik. To be continued (Hopefuly )

Ja jau lasa, ta reku bikīt vēl...

Maigi zīdaina miglas dūmaka vēlās pār kalniem un lejām un mākoņi debesīs kļuva tumšāki un sabiezēja, kad Gerfordē bija jau iestājies vakars. Putni pieklusa, upes devās gulēt, flumeni uzsāka dungot savas mūžvecās balādes, pa aizvien vairāk tumstošo debesjumu lidoja kāds apmaldījies ērglis.
Robina vēljoprojām, ērti iekārtojusies, sēdēja koka ēnā un lūkojās rietošajā saulē. Meitenes prāts bija viegls, kā pūciņa, taču ik pa brīdim tajā iezagās nomācoši smagas domas un savilkās virs viņas kā pelēki lietus mākoņi. Rodžers nekad nekavēja. Jā, reizēm viņš ieradās reizē ar saulrietu un tūlītēji sāka skairdot, kāpēc aizkavējies:- Nu gan tie gremlingi! Visu ceļu nevarēju no viņiem tikt vaļā. Vai zināt, reiz es…- pēc šiem vārdiem noteikti sekoja briesmu pilns, taču kārtējo reizi izcils stāsts, pilns pārsteiguma elementu un neticamu būtņu. Taču šoreiz meitenei nez kāpēc likās, ka Džī nav aizkavējies tāpat vien.
Saule jau pazuda aiz apvāršņa, kad stāstnieks vēl joprojām nebija šķērsojis lielos ciema vārtus. Daudzi bērni jau aizdevās gulēt, jo bija pārāk satraukti un noguruši. Debesis satumsa pavisam un pāri Garfordei nolija viegls lietutiņš. Bija iestājusies dziļa nakts.
Robina sēdēja istabā un, malkojot tēju no lielās krūzes, lūkojās ārā pa logu.
No alām, dodoties uz saviem sargposteņiem, izlīda landvaetiri. Šīs savādās būtnes bija zemes sargi. (tā kā neviens nekad nav viņus redzējis, nespēšu Jums aprakstīt, kā tie izskatās). Viņi devās ārā tikai naktīs, lai iekārtotos krustcelēs vai koku galotnēs un ar modru aci novērotu apkārt notiekošo, lai pasargātu cilvēkus no briesmām. Tieši viņi bija tie, kas mēdza ķērkt savādās balsīs pie logiem, ja draudēja kādas nepatikšanas vai arī, ja apkārt bija manīts kāds dēmons.
Robina nogurusi pievēra acis un grūtsirdīgi nopūtās.
- Mīļā, ja viņš ieradīsies, es Tevi noteikti pamodināšu!- pie meitenes pienāca vecāmāte Ona. Šī sieviete mēdza būt ļoti valdonīga, taču patiesībā bija pats mīlestības iemiesojums. Maiga un draudzīga. Gādīga un ļoti uzmanīga.
Robina pamāja un gurdeni piecēlās no krēsla.
-Vecomāt, Rodžers nemēdz kavēt!- meitene sacīja miegainā balsī. – Kā Tu domā, vai ar viņu viss ir kārtībā…?
-Domāju, ka jā. Gan jau viņš šoreiz atkal iekūlies kādā varenā dēkā un šobrīd izklaidējas uz nebētu, bet jau rīt būs klāt, lai Jums visiem par to pastāstītu un kopīgi pasmietos!- sacīja Ona un noglauda Robinas brūnos, kuplos, garos matus un ar savām siltajām, brūnajām un gurdības pilnajām acīm ielūkojās meitenes zaļajās, dzirkstošajās acīs.
Robinai nācās vien pamāt un piekrist vecmāmiņai un nolēmusi, ka ir ļoti nogurusi, meitene devās uz savu istabu gulēt.

Taču Rodžers neieradās ne rītdien ne parītdien ne pēc nedēļas, ne divām. Ciematnieki bija ļoti sarūgtināti, bet bērni neapmierināti kurnēja un skraidīja apkārt apvainojušies un dusmīgi.
Neviens vairs necerēja stāstnieku Džī kādreiz ieraudzīt. Taču, kādu dienu, kad kopš norunātā ierašanās laika bija pagājusi jau ceturtā nedēļa, Robina, sēžot koka paēnā, izdzirdēja uz lielceļa tik pazīstamo, veco ratu graboņu. Meitene pielēca kājās un metās vērt vaļā ciemata vārtus. Un patiesi! Viņa nebija kļūdījusies! Tas bija Rodžers! Vīrietis, kā vienmēr salsīkušu muguru, sēdēja vecajos, noplukušajos ratos, kuros bija iejūgts mazs ponijs. Netīru salmu cepuri galvā uzmaucis, stāstnieks Džī kaut ko klusi dungoja sev zem deguna un lūkojās apkārt. Ieraudzījis Robinu, vecais vīrs uzdāvināja meitenei platu un sirsnīgu smaidu un nocēla cepuri.
-Sveika, princese Robina!- viņs izsaucās un paklanījās, lecot nost no ratiem. Meitene, lieki nerunājot, metās Rodžeram ap kaklu un silti vīru apskāva.
-Kur gan Tu kavējies? Kapēc Tevi šoreiz tik ilgi bija jāgaida?! Agrāk Tu…- meitene nepaspēja pabeigt savu teikumu, jo apkārt pēkšņi saradās vesels bars mazu bērnu un, raustot stāstnieku aiz drēbēm, vienā balsī brēca, kapēc viņš esot tā nokavējies.
-Stāstnieks Džī visu Jums paskaidros pie lielā ugunskura, ja vien kāds pacentīsies to sagatavot.- skaļi un dzirdami ierunājās Rodžers un vairāki vīrieši tūlīt pat aizskrēja uz mežu pēc malkas.
-Bet tagad es vēlos atpūsties. Robina, man jāsatiek Ona. Vai viņa ir mājās…?- vīrietis pagriezās pret meiteni un palūkojās tālumā.
-Protams. Seko man!- un, paņēmusi stāstnieku aiz rokas, meitene devās uz savu māju usi, atstājot mazos ķiparus neziņā un noskumušus.

viegli uztvert, tāds gaisīgs...man patika...

Man patika....bija tāda sajūta, ka lasu kaut ko līdzīgu "Annai no zaļajiem jumtiem"(laikam tā to grāmatu sauca:)) tavs stāsts ir krāšņs- pilns ar skaistiem salīdzinājumiem un aprakstiem....atgādina zaļu pļavu karstā vasaras dienā ^^ Laba lasāmviela vakarā pie karstas tējas ~

Paldies!

Kad Robina šķērsoja nama slieksni, Ona no priekiem par ciemiņu nezināja, kur likties. Uzreiz piedāvājusi pārgurušajam ceļiniekam siltu tēju un karstu vannu, vecāmāte aizsteidzās uz virtuvi cept gardus kartupeļus ar viņas izslavēto sēņu mērci.
Robina, neligdamies mierā, uzmācās stāstniekam ar jautājumiem.
- Kapēc Tu nokavēji…? Es taču esmu Tava laba paziņa, Tu man varētu beigu beigās to pateikt. Pastāsti!- nerimās meitene, līdz saniknotā Ona izraidīja viņu ārā no virtuves, bet Rodžers, nedusmodamies uz Robinu, vēl nosauca viņai pakaļ:- Ar tiem gobliniem nekad neko nevar zināt…tāpat kā ar cemtiem kartupeļiem. Par pēdējiem vārdiem stāstnieks gan saņēma bargu skatienu no vecāsmātes puses, tāpec aši vien ķērās pie tējas dzeršanas.
Izgājusi ārā, siltajā saulītē, Robina pēkšņi atskārta, ka aizmirsusi mājās savu zīmēšanas bloku un klusītēm iesteidzās iekšā, lai to paķertu no priekšistabas galda, taču, pat vēl neizgājusi laukā, meitene sadzirdēja dusmīgo Onas balsi. Vecāmāte bija ne pa jokam pārskaitusies. Nosodīdama sevi par to, ka tā darīt nav labi, Robina notupās uz grīdas un ieklausījās sarunā.
-Ona, un visus šos gadus tu tā arī…pateikusi, kas ir kas?- dusmīgi pieklusinātā balsī jautāja stāstnieks Džī. Daudzus vārdus meitene nevarēja sadzirdēt.
-Ko gan man viņai būtu jāpasaka? Es neesmu…neko parādā. – klusi atrrauca vecāmāte un turpināja šiverēties pa virtuvi.
-Neesi parādā? Bet kā būtu ar paskaidrojumu,… kapēc nekad savā… nav redzējusi savu māti un tēvu? Un kā būtu ar to, kapēc es šeit ierodos ik reizes?! – jautāja vīrietis. Viņš dusmīgi novietoja krūzi uz galda tā, ka karstā tēja trāpīja pašam uz biksēm, taču, šķiet, tas šobrīd viņu uztreuca vismazāk.
-Ak, aizveries taču, tu vecais sakrāni, tu vecais burvi!- iekliedzās Ona. Tajā brīdī, kad izskanēja pēdējie vecāsmātes teiktie vārdi, Robina sastinga. Kapēc gan Ona nosauca stāstnieku Džī par burvi…? Jo burvis šīs vecais vīrs nu nekādi nevarēja būt, jo…jo…nu tas taču bija Rodžers! Jā, taisnība, nedaudz burvja prātā, bet ne jau burvis! Viņam tas vienkārši…nepiestāvēja.
Robina klusi piecēlās un izgāja no mājas, tā arī nepaņēmusi savu veco zīmēšanas bloku. Pēkšņi prāts uz gleznošanu vair nenesās. Apsēdusies zem lielā ozola, meitene mēģināja atcerēties visu, kas izskanēja sarunā. “Interesanti, kas gan ir šī būtne, kurai Ona ir parādā paskaidrojumus…?”
Atbildi tā arī neradusi, meitene pievēra acis un iesnaudās siltajā saulītē.

Kad Robina pamodās un atvēra cieši salipušās acis, viņas prieksā pletās klusa un tumša novakare. Apkārtnes bērni pūlcējās pie tikko kā iekurtā ugunskura un sēdās čaukstošos pulciņos, gaidot iznākam stāstnieku Džī. Arī meitene pietuvojās siltajai liesmai, taču izvēlējās palikt ēnās.
Un tur jau viņš nāca. Platu smaidu nesdams sejā, viņš piesēdās pie ugunskura un ieturēja siltu pauzi. Pēc mirkļa viņš uzsāka stāstu. Džī balss izlidoja kā no nekurienes un uzreiz visapkārt iestājās kapa klusums.
- Un tā nu es tur stāvēju. Lielā kalna pašā virsotnē un lūkojos uz tālēm, kuras man bija jāšķērso. Es zināju, ka tas būs bīstams pasākums. Šajos mežos dzīvoja nekrietni goblini, varjugi un citi nelietīgi dabasgari, kas varēja mani saplosīt gabalos, vai pat apēst…- pēc šiem vārdiem daudzi bērni noelsās un nodrebēja, bet stāstnieks Džī tikai pasmējās savu silto smaidu un turpināja.
Viņa stāsts bija garšs, aizraujošs un briesmu pilns. Kā arī pārbagāts visādu dīvainu būtņu- un daudzas no tām bija vēl nedzirdētākas par iepriekšējām!
Robina klusījās muti pavērusi un beigās pievienojās aplausu un sajūsmas jūrai, kas aplaidās apkārt ugunskuram.
Šī nakts bija gara. Stāstnieks Džī savā krātuvē atrada vēl daudzus labas un nedzirdētas dēkas un piestāstīja bērniem un pieaugušajiem pilnas ausis brīnumiem tā, ka no rīta un visu nākamo dienu ciems bija kluss kā ūdenī nogrimis, jo visi gulēja.

Ļoti telaini apraksti, labi un kvalitativi, skaista valoda un man patīk sižets, tapēc noteikti turpini šo stastiņu!

Te nu būs, ja gribat...

Pagāja pāris dienas. Rodžers ciemojās pie Robinas un katru vakaru meitene dzirdēja varenu un briesmu pilnu stāstu. Taču viņa zināja, ka drīz stāstnieks aizjās un vairs ilgi neatgriezīsies. Nojauta teica priekšā, ka,varbūt pat nekad. Nesen Robina atkal bija dzirdējusi strīdu starp Onu un Džī. Šķiet, vecaimātei vairs nepatika, ka stāstnieks viesojās pie viņiem un Ona gribēja, lai Rodžers pēc iespējas ātrāk dotos tālāk.
Abu starpā nu valdīja ļoti saspīlēta gaisotne, taču , tikko kā istabā ienāca Robina, tā viss atkal norima tā, it kā nekas arī nebūtu sākucies.
Pēdējās dienas bija izvērtušās īpaši labas un meitene visu laiku pavadīja, turot rokā savu zīmēšanas bloku un krāsas. Lūkojoties apkārt, viņa centās iemužināt mirkli, lai tas pārvērstos par mūžību.
- Zini, meitēn, Tev labi sanāk tā lieta ar to zīmēšanu!- reiz, pamanījis, kā Robina zīmē, sacīja stštnieks, un tas lika meitenei nosarkt un klusi iesmieties kautrīgus smieklus.
Kādu dienu Rodžers pienāca pie Robinas, kura sēdēja zālītē zem lielā ciemata ozola un klusējot vērās debesīs.
- Robin, es dodos prom,- vīrietis tikai noteica un nolieca galvu. Meitene skumji nolaida skatienu un sacīja:- Vai tas ir Onas dēļ?
Rodžers pārsteigts viņā nolūkojās.
-Kāpēc gan?- vīrietis palūkojās uz meiteni, kura centās paslēpt savas acis aiz plaukstām.
-Robina, vai Tu ko zini?! Vai…-vīrs sašutumā pacēla balsi,- Vai Tu mūs noklausījies?!
Meitene tikai piekrītoši pamāja ar galvu un pacēla vainīgu skatienu uz stāstnieka pusi. Ilgi Rodžers dusmoties nevarēja un, piekļāvis meiteni sev cieši klāt, silti apskāva viņu.
Viņš pat nejautāja, cik daudz meitene dzirdējusi un nesarāja viņu! Tikai turēja cieši savās skavās un lūkojās debesīs.
-Vai negribi doties ar mani?! Vīrs pilnīgi negaidīti un pēkšņi iejautājās. Uz mirkli Robina apstulba.
-Vai Tu nopietni?!- viņa neticīgi pārjautāja un cieši ieurba skatienu stāstniekā Džī. Vīrietis pamāja ar galvu un apstiprināja. – Jā, pilnīgi nopietni. Nu, tad brauksi man līdzi, vai nē…?! Piedod, bet es Tev varu dot tikai vienu izvēles iespeju. Es aizbraucu šonakt, tieši pilnmēness stundā pašā pusnaktī. Vai Tu dosies ar mani?!
Meitene klusēja. Savā prātā viņa apsēva visus “par” un “pret” un saprata, ka “par” ir vairāk, taču vēl joprojām nebija pārliecināta, vai tā ir pareizi. Kurš tad līdzi savās dēkās ņem parastu meiteni, pietam vēl tādās dēkās, ka viņa! Un kā būs ar Onu? Nevarēja taču atstās vecomāti vienu.
-Es nezinu, Rodžer! Es nevēlos atstāt savu Onu,- Robina skumji sacīja un redzēja, kā vīrs pieceļas.
-Kā vēlies! Es jau nespiežu. Varbūt vēl patiesi ir par agru tam visam, Robina. Varbūt Onai ir tiasnība un Tu vēl esi pārāk maza, -sacīja stāstnieks un devās prom atstādams meiteni kopā ar savām pārdomām.

auch. dikten miilji un labi. *brauc, robina,brauc!* ^^ gaidiishu turpinaajumu, shis ir burviigs.

Liels liels paldies!

Kad Robina atgriezās mājās, bija jau vakars. Tikko, kā meitene šķērsoja slieksni, viņa sadzirdēja, kā norīb un uz grīdas nokrīt kaut kas smags un, kā vecmāmiņa iekliedzas:- Tu, vecais burvi! Viņa To nav pelnījusi! Kā Tu maz uzdrošinājies iedomāties, ka es, Ona, Tev ļaušu paņemt līdzi to mazo, mīļo meitēnu! Nekādā gadījumā!
Robina vairs to nevarēja izturēt. Ieskrējusi istabā, meitene skaļi iebļāvās :- Beidziet Taču! Lūdzu, nestrīdieties!- pēdējo vārdu viņa izteica īpaši lēni un uzsvērti. Abi tūlītēji apklusa un divi stiklainu acu pāri pievērsās meitenei.
-Kāpēc Jums ir jāstrīdas? Nu kāpēc?! Jūs taču esat draugi, via ne tā?! – Robina sacīja un palūkojās uz abiem. Ona gurdeni sabruka krēslā un un uzlūkoja savu mazmeitiņu.
-Mīļumiņ, vai Tu vēlies doties līdzi Rodžeram?!
Robina klusēja. Taču Onai vārdus nevajadzēja. Viņa visu spēja izlasit meitenes acīs. Tās pauda skumjas, cerības un vēlmi.
-Labi, es padodos. Tu uzvarēji Džī! Robina dodas ar Tevi!- Ona sacīja un nolaida skatienu. Robina plati pasmiadīja un uzlūkoja stāstnieku.
-Bet tagad, mīļo meitēn, nāc, piesēdi, man Tev ir daudz kas stāstāms.
Robina sarauca pieri un apsēdās uz paklāja. Ona nokrekšķinājās un uzsāka stāstīt.
-Redzi…es pat nezinu, kā lai sāk.- vecāmāte ilgi mīņājās un lauzīja rokas.
-Nu, labi. Man, protams, gribētos, lai Tu to uzzinātu vēlāk, bet, ja jau tas brīdis ir pienācis. Redzi, Robina, Tu…
Meitene aizturēja elpu un gaidīja to, ko teiks vecāmāte.
- Redzi, Rodžers nav cilvēks, viņš ir burvis, - beidzot izspieda Ona un lūkojās meitenē. Taču tā tikai viegli sarauca pieri, kas vecomāti iedrošināja vēl vairāk un viņa sāka stāstīt.

nju gaidu, ka saaks staastiit...sorry, darba daudz, visus nevar paspeet izlasiit...tikko piesleedzos...nu, gaidu turpinaajumu!

Es zinu, kas būs tālāk, es zinu, kas būs tālāk!!! Nu, man patīk, pat ļoti! Turpini, lasītāji atradīsies!

Es zinu, bet nevienam to neizpaud! Lai lasa, ja grib ko zināt...

- Senos laikos pa šo planētu pilnīgi brīvi un nepiespiesti staigāja burvji, raganas, dažādi mošķi un dīvaiņi. Cilvēki ar viņiem labi sapratās un pat iemācījās sadzīvot, gūstot no tā labumu gan sev, gan citiem. Kādu dienu viena varena burve- vārdā Keridvena, palūdza kādu parastu zemnieku puiku pieskatīt kādu dziru, kas bija domāta viņas kroplajam dēlam. No visas dziras dzeramas bija tikai trīs lāsītes. Tām piemita maģisks spēks- gudrība, iedvesma un saprāts. Pārējā dzira tūlītēji pēc iedzeršanas pārvērtās indē. Tā nu Keridvena iedevusi maisīt katlu šim puisim- Gvionam. Bet viņš, loģiski,kā jau tas bija gaidāms no cilvēka, izdzēris viru un laidies prom no burves dusmām. Taču, beigu beigās, Keridvena tomēr viņu pārspējusi gudrībā un nogalinājusi. Kopš tā laikā viss cilvēku un maģiskās pasaules starpā bija pairis. Attiecības neveicās. Tirdzniecība, kas pirmīt bija plaukusi un zēlusi, apsīka. Beigu beigās, interešu sadursmes rezultātā uzsākās maģijas karš, kurā nomira daudzi cilvēki, jo viņiem nepiemita tāds spēks, kā burvju pasaules iedzīvotājiem. Pēc šīs kaujas visas maģiskās radības tikušas vajātas un spīdzinātas un vardarbīgi nogalinātas, līdz bijušas spiestas paslēpties no cilvēku acīm. Un tā mēs nonākam līdz mūsdienām. Cilvēki jau sen nevienu radību vai burvi vai raganu nav redzējuši un domā, ka tās ir tikai skaistas pasakas bērniem un izklaide pieaugušajiem, lai gan tas viss patiesi pastāv.
Robina sēdēja ar plaši pavērtām un neticības pilnām acīm. To, ka Rodžers ir burvis, tam vēl varēja noticēt, bet tas, ka pastāvēja viss, par ko stāstnieks jēl kad ir ieminējies kaut ar pušplēstu vārdu…tas likās galīgi nereāli un grūti sagremojami. Meitene palūkojās uz Džī un viņš tikai pamāja ar galvu, tā apstiprinādams Onas teikto. Pēc neliela klusuma brīža stāstnieks turpināja.
- Un es Tevi aicinu līdzi visu to izbaudīt. Bet nevis tāpēc, ka es tā ļoti gribētu. Tāpēc, ka tavs ciltskoks ir dižens un pārpilns ar raganām un burvjiem bijis. Jaunībā es to pašu iespēju piedāvāju Onai, taču viņu māte nepalaida.
Jaunībnā?! Nodomāja Robina un sarauca pieri, bet tad jau sanāk, ka Rodžers ir…
-Patiesībā, kā jau laikam esi sapratusi, esmu ļoti vecs. Pat ļoti. Es spēju sevi uzturēt vienā vecumā. Ja nedosiesman līdzi meklēt maģiju sevī, tad Tu novecosi tāpat kā visi parasti cilvēki un aizvadīsi gaužām parastu dzīvi.
-Bet Ona?! Kāpēc viņu nevar ņemt līdzi, tāpat kā mani…?- Robina cerīgi palūkojās uz vecomāti, taču sieviete tikai pakratīja galvu noliegumā.
-Esmu pārāk iesakņojusies savā cilvēka esībā. Redzēt un sajust maģiju man jau būtu pārāk bīstami, lai gan manī vēl joprojām rit raganas asinis un ir mazs spēks.
Meitene skumji nodūra galvu un pār viņu noslīga tumšš matu ērkulis. Viņa apsvēra vēlreiz visus par un pret. Un nu atklāja, ka šaubās.
-Redzu, ka tu sāc pārdomāt. Ja nevēlies…- grūtsirdīgi izpūta Rodžers un ielūkojās Robinai acīs. Meitene klusēja. Viņa bija apjukusi. Nezinādama, ko lai stāstniekam atbild, Robina piecēlās un izgāja no nama un apsēdusies uz lieveņa, palūkojās debesīs. Tajās, iedegtas kā daudzas cerību svecītes, spīguļoja zvaigznes. Liels un spožs pilnmēness smaidīja platu smaidu. Daba dusēja. Mežā ik pa brīdim sasaucās baismie nakts putni.
“Ko gan es zaudēšu?” pie sevi domāja Robina un vēl nepiecēlusies jau zināja, ka dosies līdzi Rodžeram. Galu galā- viņai bija pilnas tiesības to izbaudīt.

Ļoti burvīgs stāstiņš! Labi padevies, skaista valoda! Lūdzu, turpini, es gaidu ar nepacietību!!!

Es nevienam neteikšu, bet vienalga zinu, kas būs tālāk!!!

Es ceru, ka Tev vismaz patīk!

***
Nākamajā rītā Robina pamodās līdz ar spožo saules lēktu. Viņa atvēra acis un palūkojusies visapkārt pasmaidīja austošajai dienai, kura grasījās būt varen aizraujoša. Tikko kā meitene izgāja no savas istabas, pie viņas pieskrēja Ona un sagrābusi Robinu aiz rokas, ieveda pie sevis.
Palūkojusies meitenē, vecāmāte nopūtās un apskāva viņu.
-Vēl joprojām esi par visu pārliecināta, mīļumiņ?!- viņa nopietni jautāja un uzlūkoja Robinu ar cieši pētošu skatienu. Meitene pamāja piekrītoši un turpināja klusēt.
-Labi- sacīja vecāmāte- tad Tev tūlīt aši ir jāpaēd un Jums abiem jādodas ceļā, jo no ciema jādodas klusām- kamēr vēl visi guļ.
Robina metās uz virtuvi un norija brokastis kā izbadējies meža zvērs, kas nav ēdis veselu mūžību. Pēc tam viņa atvadījās no Onas un saņēma no vecāsmātes kaudzi norādījumu un milzu siltu apskāvienu un daudz buču. Meitene pat paguva sajusties ļoti neveikli, kad Rodžers skaļi iesmējās un noteica tā, lai Ona dzird:- Tak laid to meiteni vaļā, ja gribi, lai mēs kur vēl nokļūstam.
Robina ielēca stāstnieka ratos un iekārtojusies pēc iespējas ērtāk, palūkojās tālumā, kur jau modās mežs. Tas tagad šķita esam brīnumu pārpilns un noslēpumains.
-Uz redzēšanos, Ona! Ceru, ka viss būs labi!- atvadījās Rodžers un uzsita savam kumeļam pa pēcpusi. Robina uzmeta pēdējo skatienu dzimtajai pusei un pēkšņs nožēlas vilnis pāršalca pāri meitenei. Viņa lūkojās uz pamazām uz lieveņa stāvošo un attālinošos vecomāti un namu, kurā bija dzīvojusi laimīgus 15 gadus.
-Nebīsties nenieka! Esmu ar Tevi un viss būs labi- meiteni mierināja Rodžers un viņi klusītēm izjāja pa ciema vārtiem, kurus aizdarīja sargs.
Robina palūkojās uz galveno lielceļu, kas pletās priekšā varens un putekļu pārpilns.
-Nē, mēs nedosimies pa lielceļu. Pa to var nonķt visur kur, tikai ne tur, kur mums vajag!- iesmējās stāstnieks un iestūrēja ratus tieši meža biezoknī. Dīvaini, taču meitene skaidri zināja, ka pirms brīža tur nebija nekādas taciņas! Vēlvairāk, šķita, ka daudzu koku šeit nav bijis. Debesīs virs galvas sakļāvās varens ozolu jumtiņš un dziedāja putni, kurus Robina vēl nekad nebija redzējusi. Ik pa brīdim ceļu pārskrēja savādas radības, kuru nosaukumu meitene spēja tikai iedomāties.
-Kāpēc es nekad…?- viņa vēlējās uzdod jautājumu stāstniekam, taču viņš paguva pirmais.
-Ona taču teica, ka maģija slēpjas no cilvēkiem. Taču viņa neteica, ka tā, patiesībā ir tepat blakus, to tikai jāprot saskatīt un noticēt tai. Un Rodžers uzsāka dungot Robinai vēl nezināmu dziesmu:- Es uz ceļa savas dienas vadu, kur tas vedīs mani- nezinu, bet ceru, ka ne uz purvājiem tumšiem pie briesmoņiem glumiem. Ceru, ka saulīte spīdēs un putni virs galvas lidos…- tā viņš dziedāja aizvien drošāk un skaļāk. Robina nevarēja vien nobrīnīties par skatu, kas pavērās visapkārt. Mežs atvērās un pagāja nostāk, dodot vaļu varenai upei, kas tecēja viņiem blakus, šalkojot ūdenim un…vai tas maz bija iespējams?! Ūdenī lidinājās mazi, apaļi saulesstari(kā lai citādi tos varēja nosaukt?) un smējās guldzošos smieklos. Tos, ik pa brīdim slēpjoties aiz kokiem, centās noķert savādas radības ar gariem, zaļiem matiem līdz pat ceļiem un kailu augumu. Šķita, ka mati ir gluži slapji un pielipuši pie ķermeņa.
-Ūdens meitas undīnes. Viņas vienmēr spēlējas ar solariem jeb flammiem. Tie ir tie mazie, saules stariem līdzīgie radījumi- skaidroja stāstnieks, norādot uz kādu no stariem.

Skaidrs, ka patīk! Kā tad var nepatikt?

viskrutaakaa vieta-''iestuureeja ratus meža biezoknii'' . patika, raksti ašāk!

Paldies, ka lasat!

Robina pamāja un palūkojās uz stariem vēlreiz. Tagad tie viņai jau atgādināja ko konkrētu, nevis tikai izplūdušu saules gaismu. Tagad tiem pat varēja, ja labi ieskatījās, sazīmēt rokas un kājas un kaut ko līdzīgu sejai. Meitene pasmaidīja un vēl kādu brīdi nolūkojās solaros, bet tie pietuvojās ratiem un lūkojās viņai pretī un vēljoprojām smēja savus guldzošos smieklus. Uz mirkli Robinai likās, ka tie apsmej viņu, taču Rodžers viņu nomierināja:- solari tā smejas vienmēr un visur. Viņi ir silti, veidoti no uguns un saules gaismas un lielmas bieži kutina viņus, tāpēc tie smejas.
-Bet, vai viņi nevar apdegt…?- nesaprašanā pavaicāja meitene un nolūkojās z tālumā slīdošajām gaismiņām.
-Nē, nevar. Viņi jau pie tā visa ir pieraduši. Taču, tici man, savā ceļā Tu sastapsi daudzas maģiskas radības, kas būs vēl brīnumainākas par šīm. – stāstnieks sacīja un palūkojās uz Robinu cauri savai salmu cepurei. Viņa noslēpumaino acu skatiens pārslīdēja apkārtnei un Rodžers pasmaidīja.
Robina vēroja mežu sev visapkārt, ik pa brīdim pamanīdama, ka no alām koku dobumos vai zemē, vai arī no pašu koku zariem viņai pretī lūkojas nepazīstamas un nekad neredzētas radības. Vienīgi dažas meitene pazina no Džī stāstiem. Tā sēžot grabošajos ratos un lūkojoties cauri ceļa putekļiem Robina prātoja par to un šo un visu reizē, cenšoties neko nepalaist garām. Stāstnieks pie auss dungoja aizmirstās pasaules melodijas un ik pa brīdim uzmeta skatienu meitenei.
Beidzot, kad bija pagājušas daudzas stundas nu jau vienmuļā ceļa, Robina neizturēja. Šī doma bija viņu grauzusi jau visu laiku kopš stāstnieks bija viņai to piedāvājis. Pagriezusies pret Džī, meitene nopietni uz viņu palūkojās uz jautāja:- Kāpēc es?!- un pieklususi gaidīja atbildi. Rodžers uzmeta viņai ašu skatienu un paraustīja plecus :- Un kāpēc ne?!- viņš viltīgi atbildēja ar pretjautājumu un paslēpa seju zem cepures, vismaz Robinai tā likās. Viņa neapmierināti palūkojās uz Rodžeru un nolaida drūmo skatienu:- Tā nav godīgi! Man šķiet, ka es Tev uzdevu jautājumu pirmā un tas bija svarīgāks par to, ko Tu uzdevi man. Meitene sacīja un vēlreiz uzmeta stāstniekam cerīgu skatienu. Taču vīrietis klusēja. Pagāja minūte…divas…trīs…Džī vēljoprojām nebilda ne vārda. Beidzot neizturējusi, Robina pēkšņi piecēlās, nolēca no ratiem un, stāstniekam par leilu pārsteigumu, devās pa ceļu atpakaļ. Rodžers šausmās palūkojās uz aizejošo meiteni.
-Robina, nē! Tu nezini ceļu atpakaļ. Tu apmaldīsies mežā! Viņš teiv nelaidīs ārā! Robina, stāvi taču!- viņš izmisīgi iesaucās un šis tonis lika meitenei sastingt. Kas gan varētu būt tik šausmīgs, ja viņa censtos iet mājās? Bet, liekas, arī to stāstnieks nevēlējās izpaust.
-Meitēn, nekad neej pa vienu un to pašu ceļu abos virzienos, -dusmīgi sacīja Rodžers un saķēra Robinu aiz rokas.
-Kāpēc ne?!- viņa sarkastiski jautāja un palika uz vietas. Džī gurdeni nolaida galvu un meitenei likās, ka viņš sašļūk.
-Es apsolu, ka visu Tev paskaidrošu, bet ne šeit un lūdzama- ne tagad! Mums nav laika! Ir aši jādodas ceļā. Es jau tā kavēju! Robina paklausīgi iesēdās atpakaļ ratos un palūkojās aši meža biezoknī sev aiz muguras. Un uz mirkli viņai likās, ka redz melnas ēnas slīdam koku tuvumā, taču tad tās pazuda.
Diena aizvien lielākiem soļiem tuvojās vakarpusei un debesis sārtojās gaiši zili rozā krāsā. Vēl nekad tik krāšņu skatu Robina nebija redzējusi. Protams, arī laukos debesis un saulrieti bija skaisti, taču šeit tie izskatījās gluži…
-Tie ir maģiski!- skaidroja stāstnieks - tāpat kā viss, kas ir apkārt. Meitene apbrīnā pavērās uz augšu un viņas skatiens bija piekalts debesīm, kurās lidoja krāšņi un graciozi putni.

sestdienas rītā nav ko darīt...tā vēl nav bijis! ļoti patiik solari. par to liesmu kutināšanu varu vien teikt, ka tas jau ir jūrzemes burvja līnijā, bet uzrakstīt ko līdzīgu bet pilnīgi atšķirīgu, arrī ir māksla! tēliem ir interesantas sarunas, kas aizrauj, patīkami lasīt!

Heh, re kā gadās, bet es pilnā nopietnībā saku, ka nezinu tādu jūrzemes burvja līniju...

-Fantāzijas putni. Tā tos sauc!- skaidroja Džī. Robina mierīgi varēja iedomāties, kāpēc šos putnus sauca tieši šādi. Tie bija krāšņi, katrs savā krāsā un daudzi pat visās septiņās vai astoņās krāsās. Spalvas tiem vai nu nebija vai arī tās kuploja uz visām pusēm kā mīksta sega. Vienam putnam aste bija izliekta un gara kā pāvam, otram tās nebija, bet vēl citam tā bija maza, strupa un gandrīz nepamanāma.
-Tie ir fantāzijas putni. Tie lidonās arī cilvēku pasaulē, lai gan pēdējos gados tie parādās reti, jo cilvēki mīl viņus izmantos līdz pēdējam tā, ka putni zaudē savas krāsas un nespēj atgūt enerģiju un mirst. Šie ir vaininieki visiem pasaules stāstiem. Cilvēki gan viņus neredz, tikai jūt to klātbūtni. Uzlido šāds fantāzijas putns debesīs, nomet vienu krāsu un vienu spalvu un rodas jauni stāsi. Pēdējā laikā gan putni izskatās tādi gaiši, bet tas ne ko labu neliecina. Tas tikai nozīmē, ka cilvēki savos stāstos aizvien vairāk sāk izmantos ļaunos tēlus, pat briesmoņus. Stāsti ir aindēti. Tāpāt kā cilvēku domas. Ja tu redzētu, kāda izskatās domu ieleja- tā no pasakaini krāšņas zemes nu pārvērtusies tumšā līdzenumā, kas pilns ar ļauniem vārdiem, skaudību, naidu, aprunāšanu un citām nejaucībām. Agrāk fantāzijas putni mēdza dzīvot tieši tur, bet nu cilvēki tos padzinuši no savas zemes. Vai zini, ka maģija jau varētu mēģināt salāpīt attiecības ar cilvēku, atklāties, taču tie ir gadu gaitā kļuvuši tik ļauni, varaskāri, atriebīgi. Mums ir bail kaut ko uzsākt. Maģiskā padome un mūsu maģisteri spriež, ka laikam jau nekad nekas vairs nebūs vēršams par labu. Mūsu vienīgā cerība vēl ir bērni. Tie mūs saprot un to domas nav tik ļaunas kā pieaugušajiem, ir daudzi, kas mums vēl tic, taču, arī viņi ir ļoti iespaidojušies no saviem vecākiem.
Robina klausījās Džī stāstā un skumji nolaida skatienu. Cik žēl, ka cilvēki ir tādi. Nu meitene nožēloja visas sliktās domas un ļaunos vārdus, ko savā laikā bija pateikusi.
Vakars izstiepa ceļiniekiem pretī savas vēsās rokas un debesjumā uzplaiksnīja zvaigžņotās actiņas. Rati klabēdami pa ceļa akmeņiem bija pieripojuši klāt kāda ciema vārtiem, kuri tika jau vērti vaļā. Stāstnieks noņēma cepuri un paklanījās tuklam, īsa auguma virelim ar baltu, garu bārdu, kas izskatījās kā vējā sapinkāts šunelis.
-Džī, kāds prieks, kāda laime Tevi te redzēt!- sacīja vīrelis savādā, ļoti čerkstoši augstā balsī.
-Sveiks, Radion. Kas tad tik steidzams?- jautāja stāstnieks un pasmaidīja. Radions atsmaidīja un savilka seju grūtsirdīgā izteiksmē.
-Tevi jau krogā gaida.- viņš tikai atbildēja un pieklusa. Rodžers pamāja un aši devās kroga virzienā. Tā izrādījās labi apgaismota trīsstāvu ēka ar daudziem logiem un plašām divviru durvīm. Pie ieejas karājās uzraksts “Pie ciemsievas”. Tas laikam bija krodziņa nosaukums. Nolēcis no ratiem stāstnieks pagaidīja, kamēr no tiem izjūdz zirgu un ieved stallī, un kopā ar Robinu devās iekšā.
-Ā! Džī, Tevi jau gaida.- sacīja krodziņa saimnieks, ļoti gara auguma pajauns puisis ar melniem matiem. Stāstnieks pamāja un palūdza saimniekam kādu tukšu numuru un ar ašu rokas vēzienu norādīja uz meitenes pusi.
-Ak tā. Neesat viens. Mums ir numurs tieši laikā!- viņš sacīja un laipni pasmaidījis, iedeva Robinai atslēgu. Džī aizsteidzās pie kāda galdiņa, kas slīga tumsā, bet krodziņa saimnieks pavadīja meiteni uz augšstāvu un, ievedis viņu mājīgā istabā, kur jau kurās kamīns, devās atpakļ lejā vēl sacīdams, ka pēc brīža uznesīs Robinai ko ēdamu un tējas tasi, lai viņa sasildās.
Meitene aplūkoja istabu un, piegājusi pie vienas no gūltām, ievēlās tajā un pievērsa skatienu grieztiem. – Šonakt. Džī man visu paskaidros. Es viņu noteikti sagaidīšu!- viņa pati sev piekodināja, taču juta, ka tas būs grūti, jo acis lipa ciet. Istabā bija silti un mājīgi un meitene, saritinājusies kamoliņā, aizvēra acis, taču jau pēc īsa mirkļa gulēja saldā miegā.

Super! Es nespēju nociesties, kad būs turpinājums...?
Tik krāšņi apraksti, viss tik dzīvelīgs un skaists!

da neeee... nekāda liinija, bet sērija''juurzemes burvis'', ja nemaldos, 4 grāmatas, kaut kāda velsiete sarakstiijusi! baigās balvas un naudu kāsusi ar to projektu! nu, tas taaa... arī ši daļa man patika, tev ir interesantin tēli...nezinu, moš' jau to esmu teikusi, bet nekas, pateikšu veelreiz

Tas, ka patīk, tas ir priex!

Kad Robina pamodās pāri visai istabai spīdēja spoža un silta saules gaisma, kas iekļāva meitenes ķeremi un maigi kutināja vaigus. Putni klaudzināja pie logiem ar saviem garajiem, izliektajiem knābjiem un čivināja rīta dziesmas. Mākoņi bija zilā krāsā un škita, ka dienai jābūt saulainai un jaukai.
Tikko kā Robina atvēra acis viņa uzmeta ašu skatienu gultai pie pretējās sienas. Palagi bija ideālā kārtībā. Tas nozīmēja, ka stāstnieks tā arī nav atnācis gulēt uz istabu.
“Kas gan viņam būtu tik svarīgs pārspriežams, ja Džī par pagulēt neieradās?” meitene pie sevis nodomāja, lienot ārā no siltajām un sakarsušajām segām un meklējot drēbes.
Pirmais ko meitene izdarīja noejot lejā bija- viņa palūkojās ārā. Pie krodziņa ieejas stāvēja daudzi braucamie un lielākā daļa no tiem Robinai vēl nekad nebija redzēti, taču nekur nemanīja stāstnieka ratus.
-Tu meklē burvi?!- meiteni šis jautājums pārsteidza nesagatavotu, tāpēc viņa salēcās un lēnām pagriezās apkārt. – Nu, tad varu Tev pateikt, ka viņa Te nav!- sacīja vīrietis, kurā Robina atpazina krodziņa saimnieku. Varēja pamanīt, ka iepriekšējā naktī viņš gulējis visai maz, jo acis bija sagurušas un lipa ciet.
-Kur tad viņš ir?!- meitene laipni pajautāja un krodziņa saimnieks izvilka no kabatas mazu, baltu aploksni, kuru pasniedza Robinai un pats, aizbildinoties, ka ir daudz darāmā, devās atpakaļ iekšā, berzēdams nogurušās acis. Meitene atvēra vēstuli un sāka to lasīt.
“ Mīļā Robina!
Lūdzu piedod man, ka Tevi pametu šajā ciemā, taču mab ir steidzami jādodas prom. Es drīz būšu atpakaļ. Vēlākais- pēc diviem mēnešiem. Gaidi mani tepat, dzīvojies pa ciematu, tikai, lūdzama, nepamet krodziņu un neej pārāk dziļi mežā. Gaidi mani un es drīz pārradīšos. Ja kļūst garlaicīgi- palūdz Oliveram kādu grāmatu vai zīmuūs un bloku. Dari šeit ko vēlies tikai paliec uz vietas. Ir iespēja, ka es pēc tam tevi vairs neatradīšu, ja aizklīdīsi uz nepareizo pusi.
Tavs vienmēr- burvis, stāstnieks un draugs Džī”
Meitene pārlasīja vēstuli vairākas reizies, līdz līdz smadzenēm aizkļuva doma par to, ka vīnai varbūt te būs jānonīkst vairāki mēneši! Ko lai jauna, ceļot mīloša dabasmīle dara vienmuļā ciematiņā gandrīz vai nekurienes vidū!
“Viņš nedrīkstēja ar mani tā izrīkoties!” Robina piktojās, ieejot atpakaļ krodziņa pustumsā. Uzmetusies augsā uz otro stāvu, meitene iespruka istabā un apsēdās uz gultas, kura žēli nočerkstēja un ieliecās. “Droši vien tā šeit pavadījusi jau veselu mūžību un ir veca” aša doma izskrēja caur Robinas prātu. Viņa atslīga uz muguras siltajās segās un lūkojās koka grieztos virs sevis.
“Man bija vesels lēvenis jautājumu viņam, bet burvis tikai ņem un aizšmauc no tim visiem.” Meitene dusmīgi iesita pa silto segu, bet gulta ievaidējās vēl žēlāk. Nolēmusi, ka istabā tāpat nav ko nīkt, viņa izgāja ārā, spožajā saulītē, un devās aplūkot apkārtni.
Putni lidinājās Robinai virs galvas un dziedāja skaistas serenādes, kad meitene klusi soļoja pa ciema galveno ielu un lūkojās apkārt. Šeit visas mājiņas bija celtas no brūna koka, dažas izskatījās īpaši greznas- ar grebumiem, zīmējumiem un krāšņiem rakstiem. Visu māju logi bija lieli, silti un pavērsti pret austošo sauli. Galvenā iela beidzās ar apaļu laukumu, kur tantiņas tirgoja augļus un dārzeņus un dažādas sīkas un lielas gan saimniecībā noderīgas lietas, gan dārglietas. Koku paēnā puikas spēlēja bumbu un auroja varen skaļi. Jo vairāk Robina lūkojās apkārt, jo labāk saprata, ka šis ciems ir ļoti iecienīta apmešanās vieta, jo meitenei garām bija paguvuši paiet jau vesels lērums savādu radību. Dažos no tiem viņa samanīja ko pazīstamu un atcerējās to vārdus no Džī stāstiem. Šis ciemats noteikti bija lielāks par Robinas dzimto pusi, taču, tiko kā meitene to iedomājās, tā viņai ļoti sagribējās kāpt ratos un doties mājās. Robina skumīga un raižu mākta nosēdās zem ozola, kuri šeit auga daudz vairāk kā pie viņas, un lūkojās tālumā, pētot mežmalu un ciemata iedzīvotāju rosību.

nu paskat,tagad vinjia buus vairaaki meeneshi,lai saaktu apguut kaadas magjijas lietas! hehe... turpini,luuuuuudzu.. ^^

Es gan zinu, kas būs tālāk, bet man vienalga gribas, laiu Tu turpini, jo man patīk Tevi ne tikai lasīt, bet arī pārlasīt! Manm riktīgi patīk!!!!

Liels liels paldies, ka lasat!

Pēkšņi un ar lielu trokni meitenei garām panesās kāds jauns zēns uz brūnganmelna zirga un uzmeta Robinai ašu un pētošu ksatienu. Tad puisis nolēca no rikšotāja un lēnām piegāja viņai klāt. Palūkojies uz meiteni, jaunais zēns piesēdās zālē un mēģināja uzsākt sarunu.
-Kāpēc es te Tevi vēl neesmu redzējis?! Bieži šeit iegriezies?!- viņš jautāja. Zēna balss bija dobja, dziļa, bet ļoti skanīga. Tikai pēc neliela brīža Robina pamanīja, ka jauneklis nav gluži cilvēks- viņa acis bija plašas, lielas un skumjas, deguns garāks kā parastam cilvēkam un auisi īpatnēji ieliektas un spicas galos. Vēl kas meitenei šķita ļoti dīvaini- puisim kājās nebija nekādu zandaļu vai pastalu…vispār nekādu kurpju! Palūkojusies uz jaunekli ar pieklājīgu skatienu, Robina steidzās atbildēt :- Nu jā. Es te esmu pirmo reizi,- viņa sacīja un palūkojās tālumā.
-Ak tā,- klusi tieca puisis un pamāja ar galvu –skaidrs. Vai Tu bieži ceļo?!
-Nē. Šis vispār ir mans pirmais ceļojums šādā pasaulē, - kautri atzina Robina un pamanīja, ka jauneklis sarauc pieri grumbās un uzmet viņai caururbjošu skatienu. – Vai tad Tu šeit neuzaugi?!- nesaprata viņš. Meitene noliedzoši pakratīja galvu un apdomāja, via izstāstīt viņam visu, bet, tad saprata, ka pat nezin puiša vārdu un nolēma paklusēt. Varbūt kādu citu dienu, viņa vēl nodomāja un novērsās. Jauneklis apklusa un pavērās debesīs. Tās sāka pamazām satumst un tālajā pamalē spīdēja savāda, tāda kā atblāzma, kā gaisma.
-Hmm. Nu jā, nenoliedzami drīz būs lietus!- paziņoja jauneklis. Robina pamāja un lūkojās uz augšu, kur virs viņas galvas biezēja tumstoši mākoņi.
-Esmu nu gan es stulbs!- pēkšņi iesaucās jauneklis un iesita sev pa pieri.
-Aizmirsu stādīties priekšā. Cik gan nepieklājīgi no beluas puses.- viņš šausminājās.
-Tevi sauc Belua?!- nesaprata Robina un tūlītēji aptvēra, ka pateikusi ko nelāgu, jo puisis uzmeta viņai tik bargu skatienu, ka meitenei tirpas vien pār kauliem pārskrēja. Viņa nolieca galvu un pavērās melnzemē sev zem kājām.
-Šķiet, ka Tu patiesi šeit esi pirmo reizi. Gribētos gan zināt, kāpēc Tu nezini, kas ir belua, bet to citreiz. Tagad stādīšos priekšā. Mans vārds ir Vilks. Un, tavai zināšanai, belua ir dabas gari, visi izskatās apmēram kā es, un visiem ir viena maģiska spēja.
Robina jau gribēja jautāt, kas tā par spēju, taču tad atcerējās Džī stāstu- beluas mīt mežoz. Dabas gari, kuri ir saistīti ar dzīvniekiem un spēj pārtapt par tiem. Meitene kaunējās, ka uzreiz to visu nav atcerējusies.
-Un tagad es vēlētos zināt, kā Tevi sauc?!- jautāja jauneklis. Šķiet, viņa dusmas uz meiteni jau bija pagaisušas.
-Esmu Robina,- viņa atbildēja. Te meitene pēkšņi sajuta uz sava vaiga kaut ko slapju. Palūkojusies uz augšu viņa saprata, ka sāk līt.
-Ejam. Drīz te būs lielais gāziens, - sacīja Vilks un piecēlas, lai dotos uz kroga pusi. Iedami pa ielu abi sajuta, ka lāses aizvien ātrāk un vairāk līst no debesīm. Jauneklsim patiesi bija taisnība- sākās liels gāziens. Beigās abiem nācās jau skriet uz kroga pusi un pa durvīm viņi iespruka jau slapji.
Olivers uzmeta abiem ašu ksatienu un iesmējās, sacīdams :- Tūlīt būs divas tējas tases, citādi Džī man vēl pārmetī, ka es slikti rūpējoties par viņa aizgādni. Robina apsēdās uz kāda krēsla pie galda stūrī un pamanīja, ka jauneklis uz viņu cieši lūkojas. :- Tu esi Džī, varenā burvja, skolniece?!- viņš gandrīz neticīgi jautāja.
-Em…,- Robina apjuka – Nē, es neesmu viņa skolniece. Tikai ceļoju kopā ar viņu. Bet te, pēkšņi, viņš mani pamet vienu šajā ciematiņā un uzraksta zīmīti, lai gaidot pēc pāris mēnešiem šo atpakaļ,- meitene neapmierināti noburkšķēja un salikusi rokas uz krūškurvja, lūkojās logā, kurš raudzījās viņā pretī un sēri raudāja milzu lietuslāses. Vilks sarauca pieri, taču nekā tā arī nepateica, jo Olivers bija piegājis pie viņu abu galdiņa un patreiz krāva uz tā maizītes un divas krūkas silta dzēriena. Robina viņam pateicās un iedzēra tēju. Tā, pēc viņas domām, garšoja tik savādi un neparasti, maģiski. Tā klusēdama un lūkodamās ārā pa logu, meitene vēroja lietu. Tas raudāja uz stikla un skuma, nobirdams uz palodzes. Klusēdams tas pilēja no debesīm un tikpat klusi atdusējās uz miklās zeme. Lietum pievienojās arī vējš, kas gaudoja un spiedza, dauzīdams logus un svelpdams cauri spraugām.
-Tātad, Tu te tagad būsi veselus divus vai trīs mēnešus?!- ziņkārīgi iejautājās Vilks, lai pārtrauktu klusumu visapkārt.
-Nu, tā rādās. Es gan ceru, ka Džī ieradīsies ātrāk, bet, kas to lai zin. Varētu būt, jka tas ir kas svarīgs.
-Tam jābūt kam ārkārtīgi svarīgam, ja viņš pamet savu skol…tas ir, ceļabiedreni šitādā ciematiņā un laižas prom.
Pēkšņi, lai noklusinātu ārā plosošos vētru, kāds klusi nostrinkšķināja ģitāras stīgas. Pēc brīža ģitārai pievienojās savāda izskata flautiņa, no kuras varēja izvilināt ļoti ksaistas, bet īpatnējas skaņas, kas atgādināja gandrīz vai upes urdzēšanu.
-Duduks, -ārti paskaidroja jauneklis. Pēc flautiņas spēlē iesaistījās kaut kas līdzīgs lirai un pēcāk, kā odziņa uz saldas kūkas- arī cilvēku balsis, kas sāka vilkt lēnā minorā skumju un, kā izklausījās, ļoti vecu lietus dziesmu. Kad tā beidzot noskanēja, visi krodziņa apmeklētāji un Olivers aplaudēja, uz muzikanti uzsāka jaunu dziesmu, kas jau bija daudz jautrāka par iepriekšējo un dejiskāka. Vēlāk dziesmas jau sekoja cita citai, un dziedātājiem pievienojās aiznvien jaunas balsis. Robina pat saprata, ka zin dažas no tām un ar prieku dungoja līdzi. Tā gāja stunda pēc stundas un aizvien tuvāk nāca vakars. Dziesmas palika jautrākas un jestrākas, cilvēki iesiklušāki, daudzi jau pat laidās dancī ap galdiem. Kad pienāca vakars, Olivers visiem pasniedza gardas vakariņas, un dejas turpinājās tālāk. Galdi tik sastumti gar sienām un visi, kam vien nebija žēl plēst savas kurpes, laidās dejās un skrejās un smējās no sirds.
Arī Robina ar Vilku uzlaida kādu dancīti. Tā visi mazajā krodziņā jautrojās līdz tumšai naktij. Pēc tam Olivers sacīja, ka nu jau ir laiks beigt, taču tas viss vienalga ieilga lūdz rīta pusei.
Meitene, atvadījusies no Vilka, devās savas istabas virzienā un, ieveldamās gūltā, tūlītēji iemiga un pamodās tikai tad, kad saule jau bija aukstu debesīs un Olivers pienācis ar brokastīm.



Sorr, ja liekas tāds pagarāks...

peedeejie gabalinji baigi miili uzraxtiiti!!! gaidu turpinaajumu!!!

Pilnigi piekritu kahi! Tev ir talants, tā turpini!

Burvīgs stāstiņš. Es nevaru no tā atrauties, tā pat kā no visiem taviem stāstiem! Tie iroriģināli, pilni piedzīvojumu un intrigu un skaistu aprakstu. Turpinājumu, pliiiz!

Te nu beidzot turpinājums!

Gāja laiks. Dienas kļuva aizvien draņķīgākas- gandrīz visu laiku nemitīgi lija lietus. Varēja just, ka vasara jau dodas prom. Robina sēdēja pie loga un bieži vēroja ciematiņa iebraucamo ceļu, gaidīdama, kad tad pārradīsies burvis, jo nu jau tuvojās viņa apsolītais atgriešanās laiks, taču Džī kā nerādījās tā nerādījās. Noskumusi un drūma meitene klīda pa ciemata ieliņām nemanot peļķes un dzeltenīgās lapas sev visapkart. Pat par Vilka izdarībām viņa mēdza smieties aizvien retāk un beigās pārstāja smieties vispār. Kādu dienu, kad ārā bija īpaši nemīlīgs, Robina sēdēja savā istabā pie tases kūpoša dzēriena un dusmojās uz visu pasauli. Blakus viņai uz gultas atdusējās pelēks vilks jaunības gatos, taču meitene uz dzīvnieku pat neskatījās, itkā vilks uz gultas viņas istabā būtu pilnīgi ierasta lieta. Pēkšņi vilks nolēca no matrača, kas žēli iečīkstējās un, sagriezies spožā virpulī( sākumā Robina tik ļoti abrīnoja šo parādību. Vispirms jauneklim apkārt sagriezās neliels vēja virpulis. Tad viņu apņēma spožas, zilas liesmas un vienā mirklī viņš pārtapa par asinskāru, izbadējušos radījumu, kam no mutes tecēja dusmu siekalas. Pirmo reizi, kad Vilks tā izdarīja, meitene pamatīgi pārbijās.) pārvērtās par parastu zēnu ar plikām kājām un skrandainām drēbēm.
-Vilk, es uztraucos!- klusi iešņukstējās Robina. Jauneklis pamāja ar galvu – To nu varēji neteikt! Tas tāpat redzams! Tu visa esi īsts pupuķis, kas sen nav dabūjis ko ēst.
Meitene pamāja un gurdeni nolieca galvu.
-Burvim ir jāatgriežas drīz. Džī drīz atnāks!- viņa centās sev iegalvot un vēl vairāk saskuma.
-Viņa laiks vēl ir divas dienas. Varbūt viņš ieradīsies rīt un, pat, ja arī nokavēs kādas pāris stundas, tāpēc jau Tu viņam krāgā par to neklupsi, vai ne?!- jauneklis apgalvoja un palūkojās ārā pa logu – Viņš vienkārši ir aizkavējies sliktā laika dēļ, tas arī viss!- viņš centās Robinu nomierināt.
-Tā tas nav!- meitene pielēca kājās un dusmīgi nolika tējas krūzi uz galda tā, ka karstais dzēriens izšļācās uz meitenes drēbēm un rokām, nedaudz apdedzinot pirkstus un plaukstu.
-Es jūtu, ka kaut kas nav labi un, ja viņš rīt neatgriezīsies, tad es…es…- Robina atkal atslīga pret gultas malu un gurdeni nopūtās.
-Ko Tu?!- jautāja Vilks un ielūkojās dziļi meitenes acīs.
-Es gaidīšu vēl divas nedēļas. Ja arī tad viņš nebūs ieradies, man nāksies iet…meklēt burvi!- Robina nopietni sacīja un skumji palūkojās tālumā. Te no mākoņiem izlīda saulīte un mazie stariņi iespīdēja pa logu, sakutinot meitenes degunu tā, ka viņa saldi nošķaudījās un pēc vairākām dienām- saldi iesmējās.
-Nu re. Būs jau labi. Domāju, ka Džī jau rīt no rīta stāvēs pie šīm durvīm!- pārliecināti sacīja Vilks un uzsmaidīja Robinai.
Taču jauneklis kļūdījās. Džī neieradās. Ne rīt, ne parīt ne aizparīt ne pēc nedēļas, ne divām. Robina bija pārskaitusies. Vismaz vēstulīti būtu atsūtījis, kā klājoties vai ko tādu, lai es neuztrauktos. Viņa pie sevis nemitīgi domāja. Nonākusi lejā, meitene palūkojās uz Oliveru, kurš sēdēja pie bāra letes atpūtinot kājas un jautāja:- Kur viņš ir?! Olivers uzmeta Robinai ašu skatienu. – Kas ir?! Vīrietis nesaprašanā pārjautāja, lai gan meitene zināja, ka viņš sapratis, par ko iet runa. – Džī. Oliver, kur iekritis burvis?! Viņš solīja atgriezties jau pirms veselas mūžības! Kur viņš ir?! Uz kurieni devās?! Jaunais vīrietis sarauca pieri un nopietnu skatienu uzklūkoja meiteni.
-Es nedrīkstu sacīt. Solījums. –un pagriezies, devās pie krodziņa apmeklētājiem. Robina norūca viņam pakaļ un izgāja ārā, kur atkal lija draumīgs lietus. Vējš sapurināja meitenes matus un viņa nosēdās uz lieveņa un skumjām acīm pavērās pelēkajās debesīs.
-Es jūtu, ka kaut kas nav labi, Džī. Es jūtu. Man ir Tevi jāsameklē, taču vispirms jānoskaidro, kur Tu devies.

Pa to laiku pavisam citā pasaules malā tālu no ciemata, kurā šobrīd atradās Robina…
Diena pamazām pazuda miglas vālēs virs kokiem un iestājās viegls mijkrēslis. Tuvojās vakars. Dūmakainā novakare bija drūma, vēljoprojām lija lietus. Lielām lāsēm tas atdūrās pret samirkušo un dubļaino zemi un sakrita slapjajā zālē. Pa Inhabitablas plašajiem un vientulīgajiem līdzenumiem siroja vējš. Tas ieķērās klintīs, pazuda alu spraugās un gaudoja zem akmeņiem. Šajās pusēs, kuras tautas valodā tika dēvētas par aimirstības zemi, neviena dzīva dvēsele no brīva prāta neieklīda. Zeme šeit bija neauglīga un apkārt rēgojās tikai klintis un pa retam kāds vecs un sauss zāles kumšķis. Tāl tālumā aiz aizmirstības zemēm atradās domu ieleja. (tātad, nevarētu teikt, ka zeme ir bijusi šeit neauglīga vienmēr. Kādreiz tā ir zaļojusi sulīgās krāsās, šeit augušas daudzas puķu sugas, koki, lidojuši fantāzijas putni un pa reizei pat kāds cilvēks ieklīdis rast savu iekšējo mieru. Bet…kas gan tagad ar to visu bija noticis?!)
Stāstnieks Džī sēdēja sava zirga mugurā un lūkojās apkārt un sažuvušo līdzenumu. Viņa prātā iezagās ļoti skumjas un tumšas domas, jo nekas cits, redzot šādu skatu, nevarēja rasties.
Kāpēc gan Grīnfelds gribēja tikties ar viņu tieši šiten?! Pamestākajā pasaules nostūrī ar baisāko slavu?! Burvis Džī to nespēja izdomāt. Taču vienu lietu gan viņš saprata. Grīnfelds kavējās. Pietam pamatīgi un, kā zināms, burvji kavēt nemēdz, ja nu vienīgi ļoti nopietnos apstākļos.
Stāstnieks nolēca no zirda un pieskārās ledainajai zemei. Te pēkšņi viņš aiz sevis izdzirdēja pakavu dipoņu. Džī pagriezās un sastinga. Viņa seja kļuva bāla un stāstnieks gandrīz nokrita garšļaukus. Viņš nespēja noticēt tam, ko redz savā priekšā.

TurpiniTurpiniTurpini!!! Ir pat ļoti labi, viegli un interesanti lasās! Tev ir iekšā!

ljoti patikaas - it sevishkji valoda. gaidu naaakosho gabalu!

Natsu, man arii ljoti patiik. Es parasti nevru atrauties vien no taviem darbiem!

njuuu, roweny, ko lai saka... tavi darbi vienmer fascine.

Ļoti sen neesmu turpinājusi šo stāstu, ceru, ka kāds vēl gribēs palasīt, kas notiek šajā stāstā...


Burvja priekšā stāvēja melns tēls- pilnīgi melnās drēbēs, ar kapuci pār galvu un melnu zigru pie sāniem. Džī bija ārkārtīgi pārsteigts, taču vēl izbrīnītāks stāstnieks kļuva tad, kad savādais tēls ierunājās ļoti pazīstamā balsī.
- Esi sveicināts, maģistr, biedr, varenais burvi!- sacīja melnais tēls, un novilka kapuci., Izrādījās, ka zem visa šī baisā apģērba slēpjas pavecs vīrelis iesirmiem matiem un nelielu kazbārdiņu. Viņš piegāja pie Džī un padeva roku draudzīgam sveicienam.
- Grīnfeld!- atpazinis savu biedru izsaucās Džī, kura balsī ieskanējās patiesas atvieglojuma notis. Abi vīri spēcīgi sarokojās un piesēdās uz aukstās zemes.
- Kas bija tik steidzams, lai izrautu mani no apmācības ceļojuma?- jautāja Rodžers. Viņš gan centās izklausīties tā, it kā pats īpaši neuztrauktos par šādu faktu, taču īpaši labi tas neizdevās.
- Tev ir apmācāmais?!- ar interesi jautāja Grīnfelds.
- Nē, man nav apmācāmais,-strupi noskaldīja stāstnieks- man ir apmācāmā. Viņš palūkojās iesāņus uz Grīnfeldu, kurš sarauca pieri, taču neko neteica.
- Nu, lai jau tā būtu. Ne jau tādēļ es Tevi, mans draugs, atsaucu uz šejieni, lai runātu par apmācāmajiem.
Džī pamāja un novilka savu salmu cepuri, lai ielūkotos dziļi Grīnfelda acīs. Kas gan tā bija mainījis burvja izskatu?! Un kas bija tik ļoti svarīgs, ka viņam bija jādzenas cauri puspasaulei, lai laikā nokļūtu šeit?!
- Manu biedr burvi. Ir noticis tas, no kā mēs gribējām pasargāt sevi ilgus gadus. Teikšu Tev atklāti- pārāk aušīgi esam mēs bijuši.
Stāstnieks pacēla vienu uzaci un viņa piere saraucās, izveidojot lielu, neglītu grumbu. Viņš palūkojās uz savu biedru burvi ar pētošu skatienu un pamanīja, ka Grīnfeldā kaut kas bija mainījies. Viņš bija tāds…nobijies un ļoti satraukts…
- Tūlīt es Tev visu paskaidrošu,-sacīja burvis un turpināja. –Jau ļoti ilgu laiku domu ieleja ir saindēta. Bet tikai nedēļu atpakaļ es atklāju, ka saindēts ir arī avots. Man gan neizdevās ko vairāk papētīt- devos Tev pretī. Draugs, avots sāk indēt arī mūsu pasauli. Inhabitablas līdzenums sāk plesties platumā. Cilvēki un rūķi sāk naidoties, laumiņas bieži vien ir ļaunas, koki vīst, bet fantāzijas putni sāk pārvērsties par ēnām.
Visu to dzirdot, Rodžers kļuva aizvien drūmāks un klusāks, līdz vispār pievēra acis.
- Steidzami kaut kas ir jādara,- Džī skumji, bet apņēmīgi sacīja, un centās savā prātā ko izdomāt.
- Taisnība, citādi avots par pārvērtīs mūsu pasauli par neapdzīvojamu vietu, kurā brīvi siros nāve, bads un iznīcība.
- Es nekad, kamēr vien dzīvošu un būšu spējīgs elpot, nepieļaušu, ka trīs apokalipses jātnieki atdzimst no pelniem!- Džī bija pielēcis kājās. Viņa acīs atspoguļojās varenas dusmas un kaut kas, ko ne vienmēr visi varēja tur saredzēt- spēka un maģijas dzirksteles. No šāda skatiena pat Grīnfelds reizēm baidījās. Nav jau brīnums, ka visi maģisteri bija Džī iecēluši par galveno jau trešajā viņu saiešanas reizē. Tāda maģiska vara piederēja tikai burvim.
Džī uzmeta ašu skatienu draugam un sacīja stingrā, valdonīgā balsī- Tagad mums ir jāpieliek visi savi spēki, ja negribam, lai notiek liels ļaunums. Dodies brīdināt mūsējos un sasauc maģisteru brālību.
Grīnfelds pamāja un jau sēžoties uz zirga, sacīja:
- Cienu Tevi no sirds, manu draugs burvi, par Tavu ašo prātu! Lai Tev veicas!
- Tev arī. Satiksimies pie Simeo upes pēc trim nedēļām, -uz atvadām Dži vēl paklanījās uz uzlecot uz uz zirga, uzlika savu salmu cepuri galvā un piesita tam pie sāniem, aiztraucoties tālumā uz ieleju un avotu.
Grīnfelds vēl pavadīja viņu ar raizīgu skatienu, bet pēc brīža arī pats devās prom, auļojot līdzi vējam, kas svilpa ausīs. Bija jārīkojas aši un nedrīkstēja tūļāties!

skaists stāsts ar ļoti patīkamu valodu, tikko visu izlasīju!
Gaidīšu turpinājumu ar lielu, lielu nepacietību!!

Paldies, ka novērtēji, un te būs nedaudz turpinājums...


Ciematiņā bija pienācis drūms un nemīlīgs vakars. Robina sēdēja savā istabiņā un mālējās ar zīmuļiem pa lapu. Viņa centās uzzīmēt tos brīnumainos fantāzijas putnus, taču beigās, palūkojusies uz iznākumu, tikai sarauca pieri, jo krāšņie putn bija sanākuši kaut kādi vāji saredzami un izplūduši, gandrīz vai…miglaini ēnaini?!
Pie durvīm kāds klusi pieklauvēja trīs reizes un istabiņā ienaca omulīga sieviņa. Viņas gaišie mati kuploja uz visām pusēm. Siltās acis patīkami dzirkstīja. Sieviņa bija ap vidukli apsējusi puķainu priekšautu.
- Sveika, Robina!- viņa sacīja un laipni uzsmaidīja meitenei, kura lūkojās pretī pārsteiguma pilnu skatienu, domājot, kas gan ir šī sieviņa un kā viņa zin meitenes vārdu?
- Esmu Olivera sieva, Mildreda. Vairāk gan darbojos šeit pa virtuvi pašā lejā, tāpēc vēl neesam iepazinušās-darba pāri galvai. Man radās kāds brīvs brītiņš, tāpēc gribēju Tevi uzaicināt gardās vakariņās.
Robina noliedzoši pašūpoja galvu -paldies, bet es neesmu izsalkusi.
- Kā tad tā?!- nobrīnījās Mildreda. Viņas sejā atdusējās tā pati mierpilnā un nosvērtā izteiksme, kāda viņu pavadīja visur. Acis pievērsās meitenes zīmējumam un Mildreda pasmaidīja.
- Varbūt, lai Tu te negarlaikotos, noiesi lejā ar mani?! Es iedošu kādu lasāmvielu, skatos, ka zīmēšana Tev kaut kā šodien nepadodas…
Robina pamāja ar galvu –Centos uzzīmēt putnus, bet nespēju,- meitene klusi atzina. Nolēmusi, ka tāpat nevēlas nīkt šajā vientulīgajā istabiņā, viņa iecēlās no gultas gala un devās līdzi Mildredai lejā pa kāpnēm. Mazajā krodziņa telpā valdīja liels satraukums, čaloja balsu desmiti un nabaga Olivers skraidīja turpu šurpu, palīdzēdams visiem un pasniegdams dzeramos.
- Sarežģīts laiks. Visi ceļo mājup no vasaras dēkām un vienmēr iegriežas šajā ciematiņā. Mēs esam diezgan atklātā vietā. Daudzi pat saka, ka visi ceļi ved uz šejieni. Skaidroja Mildreda un ieveda Robinu kādā nelielā telpā. No šakuma meitenei likās, ka sieviete viņu ievedusi kaut kādā pieliekamajā, taču pēc brīža meitene saprata, ka smagi kļūdās. Mildreda piegāja pie kādas sienas un, pagrozījusi kaut ko, kas stipri vien līdzinājās drēbju pakaramajam, atvēra durvis un Robinas skatienam pavērās plaša, gaiši paspīdēta telpa. Meitene šķērsoja slieksni un palūkojās apkārt un iepleta apbrīnā acis. Skatam pavērās milzīgi grāmatu plaukti. Tie bija visās teplas malās un gar sienām līdz pat griestiem.
- Plašākā bibliotēka visā apkaimē līdz pat Sīlijai. Gan atļautā, gan karaļa aizliegtā literatūra, gan tādi reti sējumi, kas izdoti tikai pāris eksemplāros,- paskaidroja Mildreda un, uzsmaidījusi meitenei, sacīja –paliec te cik ilgi vien vēlies. Visas grāmatas ir Tavā rīcībā. Tikai saudzē vecākās no viņām, izturies ar cieņu! Es nu eju. Jāpalīdz savam vīram. Un sieviete aizsteidzās, bubinot sev zem deguna kaut ko par “apmācāmā uzkraušanu viņas nogurušajiem pleciem”, taču Robina no tā visa neko tā arī nesaprata. Meitene palūkojās uz vienu no plauktiem un piegāja pie tā. Izrādījās, ka šeit stāsvēja īpaši veci folianti, ievīstīti ādās via kaut kādā citā augumā, guru meitene nepazina. Uz dullo paņemdama vienu grāmatu no plaukta, meitene to atšķīra. Un tūlītēji pārsteigumā sarauca pieri. Foliants saucās “Vispasauļu jautājumu grāmata”, bet tas bija tukšs…
- Ko tas nozīmē?!- Robina neapmierināti jautāja un jau gribēja likt grāmatu atpakaļ, taču tad kaut ko pamanīja. Īsā, tievā rokrakstā uz priekšējās lapas parādījās vārds “Nezinu” senatnīgiem burtiem izveidots. Meitene sarauca pieri un palūkojās uz tikko parādījušos vārdu. Vai viņai jau rādījās?! Tur taču tikko kā bija vārds “Nezinu”, kuru nu atkal nevarēja redzēt.
- Ko tas viss nozīmē?!- meitene vēlreiz jautāja un cieši ielūkojās folianta lapusē un atkal pamanīja īso vārdu “Nezinu”
Aplūkodama telpu un pamanīdama apaļu galdiņu pie kamīna, kurā sprēgāja uguns, viņa devās turp. Piesēdusies uz krēsla, Robina nolika grāmatu uz koka virsas un jautāja skaļā, skaidrā balsī –Kas Tu esi?! Vienu mirkli meitenei likās, ka grāmata neatbildēs, taču tad tajā pašā tievajā rokrakstā parādījās uzraksts “Esmu vispasaules jautājumu grāmata. Ja vien Tu vēlies zināt atbildes uz gandrīz visiem pasaulē reiz izskanējušajiem jautājumiem, tad esmu Tev īstā lasāmviela.”

Tā ka turpinājumu gribētos...

Ok, te būs

Meitene pasmaidīja un neticībā jautāja –Ja jau Tu zini visas atbildes, tad pasaki, kā mani sauc? Grāmata mirkli apdomājās “Tevi sauc Robina.” Meitene pārsteigumā iepleta acis. Tātad šī grāmata patieis zina visu?! (vai gandrīz visu, kā teica pats foliants). Apdomājusies īsu mirkli, Robina turpināja jautāt –Kā sauc manu vecomāti?! “Ona” pasteidzās atbildēt grāmata. Uz mirkli meitenei pat likās, ka foliants šo vārdu izrunā ar savādu bijību. –Šķiet, ka Tu patiesi zini daudz. Tad saki…- Robina saminstinājās, bet tad tuprināja –Vai vari man pastāstīt par vecāmiem?! Grāmata nesteidzās ar atbildi “Varu, protams varu” tā ziņoja. –Tad pastāsti!- lūdza meitene un cerīgi lūkojās uz grāmatas lapusēm, taču tā pēkšņi klusēja. Tikai pēc ilga laika spīža foliants paziņoja “Jautā un Tev taps atbildēts” un Robina saprata, ka šī grāmata nespēj atbildēt, ja netiek jautāts. Un mirkli šaubījusies, meitene sacīja – Vai Tu man vari atbildēt, kāpēc es dzīvoju pie vecāsmātes, nevis vecākiem?! Grāmata klusēja ilgu brīdi, pirms vijīgajā rokrakstā parādījās atbilde. “Tā tas nu bija nolemts. Citādāk nevarēja…” vairāk tā neko neteica.
-Bet kāpēc…? Kas tā nolēma…? Un kur ir mani vecāki…? meitene gaidīja atbildi, taču nez kāpēc šoreiz grāmata klusēja. Vīlusies Robina mēģināja uzdot to pašu jautājumu vēlreiz. Pēc trešās reizes grāmata tikai gudri sacīja “Cilvēkam šajā pasaulē nav atļauts izprast visas lietas. Kādreiz Tu sapratīsi, kāpēc es nespēju Tev atbildēd, bet tā nebūs šī reize, diemžēl vai par laimi.” Un vairs foliants neizdvesa ne vārda. Noskumusi meitene bolika to atpakaļ uz plaukta un lūkojās apkārt uz milzīgajiem grāmatu plauktiem. Taču nu viņai vairs lasīt nemaz negribējā. Sirdī bija iezagušās skumjas un Robina sēdēja pie istabas kamīna un prātoja par visu savu līdzšinējo dzīvi un to, ka Džī tā arī vēl nav atgriezies, par to, ka rudens kļūst riebīgs un vēl arī to, ka galvā radušies simtiem jautājumu, bet nav neviena, kas sniegtu uz tiem pietiekami izprotamas atbildes. Ienāca Mildreda ar paplāti, kas bija pilna siltu maizīšu un uz kuras, lielā krūzē kūpēja karsts dzēriens.
- Nu, vai atradi sev pietiekami labu izklaidi…?- jautāja sieviete un nosēdās līdzās meitenei. Robina tikai pašūpoja galvu un nekā neteica.
Pēc piecām caururbjosām klusuma minūtēm meitene piecēlās.
-Saki man, kur gan pazudis Džī?!- viņa jautāja stingrā balsī.
- Ak, meitēn, ja es to zinātu. Esi uztraukusies?!
- Protams!- Robina bija sašutusi par tik neiespējami lieku jautājumu. – Es gribu, lai viņš atgriežas. Es skumstu un vēlos, lai viņš man atbild uz tik daudziem jautājumiem…
- Diemžēl Džī tik ātri var arī neatgriezties.- klusi sacīja Mildreda un nolaida skatienu.
- Tu zini, vai ne?! Zini, uz kurieni viņš devās?!-izmisīga izteksme pārslīdēja meitenes sejai. Sieviete tikai pakratīja ar galvu. – diemžēl, precīzi nezinu gan. Viņš esot aizjājis uz dienvidiem. Kaut kādas ārkārtīgi svarīgas darīšanas. Bet, klausies, esmu pārliecināts, ka viņš nebūtu gribējis, lai Tu svu laiku pavadītu šeit lieki. Mācies visu tom, ko iepriekš nezināji. Lais un izzini sevi un savu pasauli. Pieļauju, ka, pat varbūt, tāds bija burvja mērķis. Atceries- burvis nekad neko nedara bez īpaša nodoma. Burvis vienmēr ir kaut ko iecerējis, par, ja tā no sākuma nešķiet viss. Un viņa, piecēlusies un paņēmusi patukšo paplāti, izgāja no istabas. Robina vēl ilgi nolūkojās sprēgājošajās uguns liesmās sev priekšā un tikai pēc vairākām stundām devās gulēt rūpju un dažādu domu mākta.