Nima
Nima bija maza angļu izcelsmes meitene, ar gariem melniem zīdainiem matiem un smaragdzaļām acīm. Lai cik nebūtu Nima sakista un apburoša tik un tā viņa bija un palika īsts sātans meitenes ķermenī...Nimai bija savi noslēpumi, kurus atklāt viņa netaisījās. Vienīgie kas zināja tos bija viņas bendes.
Nima bija slēgusi vienošanos. ar vilkiem. Viņa deva viņiem savu dvēsili un varu pār to. Taču nima varēja pārvērsties par vilku kad vien vēlējās. Viņai tika doti uzdevumi. Uzdevumi nogalināt un spīdzināt. Mazajai skaistuma un sātana iemiesojumam tas bija pa prātam. nima gāja pa priekšu visam...atstādama aiz sevis paniku, sāpes un nāvi nekas izņemot to nepalika pāri. Vilkiem kas valdīja pār viņu palika bail jo viņas sparīgo jauno dvēseli novaldīt nebija iespējams. atlika viens - Uzdot Nimai neispējamu uzdevumu kuru meutene noteikti nevarētu izpildīt. Viņi darīja visu. Taču Nimai viss bija pa spēkam. Tā skrēja pār zemi kā viesulis. līdz beidzot Vilki izdomāja kā Nimu varētu mēģināt apturēt. ''Nogalini savu māsīcu!'' vilki viņai stindzinošā balsī teica ''Nocērt viņai galvu un atnes to kā pierādījumu mums!''
Nima norīstījās un pamāja ar galvu.Viņa mīlēja savu māsīcu Eluksī un viņa zināja kas notiks ja uzdevums netiks izpildīts...Viņa kā nevainīgs ciemiņš gāja ''ciemos'' pie Eluksī. pēc stundas saņēmusi dūšu viņa izlika aiz jostas paslēpto zobenu un atvēzēja to no visa spēka! Zobens noklaudzēja uz grīdas un Nima ar asarām acīs lūkojās uz māsīcu. ''Piedod...'' viņa vāri izdvesa un tad jau lietišķāk teica ''man jābēg...Prom uz ziemļiemm. Savādāk vilki mani atradīs un mūžīgi plosīs manu miesu.'' tad Nima aizskrēja...uz neatgriešanos. Viņa skrēja līdz pagurama nokapāta atslīga sniegā. Bija klajums un meiteni ieraudzīt bija vieglāk par vieglu...
Itkā no sapņa pmodusies Nima pamodās sniegā un sāka skriet. Likās ka ir izdevies izbēgt! domas jaucās pa Nimas galvu un viņa skrēja lidz priekšā ieraudzīja upi...Viņa gribēja lekt tai pāri taču iekrita tanī un nogrima līdz pašam upes dibenam. Taču smiltis meitenes kritienu neapturēja viņa slīdēja cauri smiltīm līdz attāpās nevis Japānā bet gan kaut kādā bez šaubām dīvainā vietā...
''savādi...''
Viņa nomurmulēja. Viān apsēdās uz zemes šinī savādajā vietā kas izskatījās apmēram šādi:
Kalni visapkārt, Rūsganajā pelēcīgajā zemē bija manāmas plaisas un grumbuļi. Gala vai kādas ēkas šinī vietā neredzēja. Debesis bija svina pelēkas un likās ka tās tūliņ pat uzkritīs meitenei uz galvas. Viān izdomāja kā ērtāk būtu pārvērsties par vilku un tādējādi ātrākt tikt uz priekšu. To izdarīdama Nima ļoti ātri sāka auļot uz priekšu.
Šī bija I nodaļa ar nosaukumu: ''Bēgšana''
II nodaļa: ''Gnoms''
Viņa nonāca līdz īpaši dziļai plaisai. Tanī kaut kur dziļumā varēja redzēt plūstam Lavas upi. taču negaidīti no spraugas zemē izrāpās kāds visai kraupains radījums. Kuram bija maza sejiņa ar asiem itkā no koka tēstiem vaibstiem mazu degunteli no kura ik pa brīdim nopilēja puņķu pile...mazā radība ar sarkanīgo grubuļaino ādaskrāsu nošņurkājā un uzbļāva Nimai
''Ko lūri! riebīgais zemes tārps''
Nima visai pārsteigta no ši mazā ķēma apvainojuma visai indīgi lipigā tonītī noskandēja
''Nēsiet taču tik nepieklājīgs! Jūs jūs jūs....''
viņa saminstinājās nevarēdama atrast piemnērotu vārdu mazā ķēma aprakstīšanai
''jūs Gnoms! Psakiet kur es atrodos!''
Viņa pavēlnieciskā tonī nobeidza savu sakāmo. Taču likās ka Gnims itin nemaz netaisās atpalikt...
''Jūs jau ar neēsat nekāds jēriņš...''
radījums turpināja steidzīgi nomurmulēja
''Jūs nepieklājīgais skuķi esat 1 000 000 Dimensijā kuras diži skaistais vārds''
Gnoms jau sāka izklausīties patriotisks
''Lavaranā!''
Radījums ar augsti paceltu galvu pabeidza.
''man NAV laika ar jums te murmulēt...''
Nima noteica un pārlēca aizai pāri. Taču likās ka Gnoms tik viegli vis neatkāpsies. nima meta līkločus un pagriezienus lai tiktu no radījuma vaļa taču noskrējusi krietnu gabalu meitene iekliedzās un apstājās kā zemē iemieta. tas bija burtiski horizonts...zemes mala...jo tālāk neā nebija tukšums! Viss! Beigas!
''es taču teicu...zemes tārps''
Gnoms apmierināti noskatījās Nimas sašutuma pilnajā sejā.''ļoti interesanti taču kā man eee...tikt pāri?''
Nima jau nedaudz panikā vaicāja
''Nekā...tev ir jālec lejā un tu nokļūsi vēl citā pasaulē...''
Nima vēlreiz palūkojās bezgalīgajā tukšumā kurš slēpās ai šī maldīgā ''horizonta.''
''Ja es lekšu tu arī leksi?''
Nima cerīgi jautāja cerēdama ka kāds viņai visu paskaidros...
''Nē! nekad! nemūžam!''
Gnoms kliedza purinādams mazo niecīgo galviņu.
''Nu tad es lekšu viena...''
Nima noteica un aizvēra acis taču meitene palika kur palikusi...viņa nevarēja nolekt tādā, tādā, tādā...tukšuma peļķē.
''Es tev palīdzēšu!''
Gnoms iekliedzās
''Nē nē neva...''
Taču pirms Nima paspēja kaut ko bilst viņai jau atkal lidoja. No kliegšanas sāka aizsmakt balss un Nima atvērusi pa priekšu vienu aci un ar to pārlaisdama skatu, un tad atvēra arī otru. Viņa garlaikoti nožāvājās un paraudzījās uz augšu. Tur stāvēja nekaunīgais gnoms un kaut ko nosvieda lejā, un tad nozuda aiz ''i ''horizonta'' malas. Tas kas krita, krita arvien ātrāk un nima tikai pēdējā brīdī ar pirkstu galiem to notvēra. Tas kas bija nolēmis krist bija izrādījies nevis ķieģelis kā savā juceklīgajā galvā bija izdomājusi nima bet gan...Zobens. Pie kura bija piesprausta maza lapele uz kuras bija rakstīts greizā rokrakstā kuru varēja izlasīt apgriežot ar kājām gaisā un lasot no otras puses, tur bija rakstīts:
'Gan šis tev vēl noderēs...'
Izlasījusi zīmīti viņa pētīja zobenu un tad iekliedzās uz augšas pusi
''Kā tas saprotams? Vēl noderēs? Tu man nepastāstīji visu par šejieni...''
Tad viņa paskātījās uz leju un viņas jau tā izmisu;sajā sejā atspoguļojās šausmas un izmsums...Zeme bija klāt.