Shito staastinju es uzrakstiiju apmeeram pirms diviem gadiem, tagad atradu datora un izdomaju te ielikt.

Lerijs Nepaklausha.

Es jums pastaastiishu par Leriju Nepaklaushu. Patiesiibaa vinjam ir cits uzvaards, bet to es jums pagaidaam neatklaashu. Par Nepaklaushu vinju iesauca vecmaaminja, jo jau agraas beernu dienaas vinjsh bija ljoti nepaklausiigs un nikjiigs. Vinju izmeta no visaam skolaam, jo vinjsh runaaja pretii visiem skolotaajiem. Vinjsh uzskatiija, ka tikai izsaka savas domas, bet tas skaneeja apmeeram shaadi: "Bet, skolotaaj, es jau nerunaaju pretii, es tikai jums saku, ka negribu, lai man uzdod teksta uzdevumu par to, cik es esmu apeedis aabolus, man aaboli negarsho un es tos needishu!" Visi apkaarteejie smejas. Skolotaaja, pieri saraukusi, meegjina Lerijam paskaidrot. Bet viss velti, puika paliek pie sava un beigaas tiek izsuutiits no klases par stundas truceeshanu. Lerijs jau nedomaa neko ljaunu, vinjam ir laba sirds. Vinjsh vienkaarshi ir paaraak nepiekaapiigs. Tagad Lerijam ir 42 gadi, bet paklausiigumaa vinjsh nav pienjeemies ne par gramu (resnumaa gan). Vinjsh ir tik nepiekaapiigs, ka gatavs sev vadaat liidzi kraasninju, nevis uzvilkt siltas dreebes. Turklaat vinjam pieder dienvidalnis Chevits (vinjam garsho Chewits konchas) Ziemassveetkus Lerijs svin, kad grib, taapat arii Lieldienas. Helloviinu, dzimshanas dienu un citus sveetkus. Chevitam uz aciim ir saulesbrilles, jo Lerijs uzskata, ka alnis ar taam izskataas labaak. Lerijs ar savaam slotaam nevis slauka istabas, bet tur taas piekaartas pie sienaam, ari Ziemassveetku zekjiites vinjam staav pie kamiina visu cauru gadu. Ar Leriju jums nekad nebuus garlaiciigi, bet tagad ieskatiisimies kaadaa Ziemassveetku notikumaa.

Sestiena. 24.decembra riits. Pulkstenis 8.31. Aaraa puuta salts veejsh un plosiijaas sniegputenis. Chevits guleeja stalliitii. Lerijs gultaa. TRRR! Zvaniija modinaataajs. "Jaa, jaa, celjos..." Lerijs noburkshkjeeja, izrausaas no gultas, uzvilka nosmuleeto T-kreklu un shortus un aizslaaja uz virtuvi. "Kur maize? Kur sviests? Kur tomaats? Kur piens?" Lerijs neapmierinaati breeca. No riitiem vinjam nekad nav paaraak labs garastaavoklis. "Grr..." Vinjsh noruuca un izgaaja araa (protams, taja pasha T-krekla un shortos). "Hei, Chevit, mosties!" Lerijs uzsauca alnim aizgaajis liidz taa stalliitim un atveeris taa durtinjas. Chevits tuulinj pat pamodaas un saaka luncinaat savu mazo astiiti. Lerijs panjeema chetras Chewits konfekshu pacinjas un iebeera to saturu alnja bljodinjaa. "Chevit, mums buus jaaiet uz veikalu. Tev ir begushaas konchas un man arii nav nekaa, ko apeest... Ieim tuulinj pat! Pagaidi mani sheit, es aizskrieshu peec naudas." Lerijs uzsauca un aizdesoja uz maaju. Peec briitinja vinjsh atgriezaas ar kraasninju un maku. Sakaartoja alnim brilles un abi devaas celjaa. "Taada veesa dieninja, ko Chevitinj?" Lerijs drebinaadamies vaicaaja. Chevits neatbildeeja (jo alnji tachu neprot runaat). Abi soljoja pa apsnigusho celju. Putenis bija pierimis, bet ass veejsh neganti puuta aciis un durstiija Lerija ar ataugushiem baardas rugaajiem klaatos vaigus. Veikalaa neviens nebriinijaas, ka Lerijs tik vasariigi sagjeerbies, un arii ne par to, ka vinjam liidzi alnis. Leriju visi pazina un draudziigi sveicinaaja. "Man luudzu divus maizes klaipus, kilogramu tomaatu, chetrus litrus piena, seshas sviesta pacinjas, triis desas lunkjus un devinjpadsmit Chewits konfekshu pacinjas. Aa, un veel divdesmit olas, olu kraasas, piparkuuku miiklu, mana izmeera spoka teerpu, torti, dzimshanas dienas sveciites un to lampinju virteni." Lerijs zinaaja, ka ap sho laiku cilveeki svin kaut kaadus sveetkus, bet nevareeja atcereeties kaadus. Tomeer gribeedams pasvineet vinjsh nopirka no visa pa druskai. "Vai tas buus viss?" Paardeveeja laipni jautaaja. "Shkjiet, ka jaa." Lerijs samaksaaja par pirkumiem un salika visu maisinjaa. Paardeveeja paarskaitiija naudu (vinja tomeer nedaudz apshaubiija Lerija skaitiishanas prasmi, vinjsh tachu bija izmests no visaam skolaam..), bet taa bija preciiza un vinja, iebeerdama to kasee noveeleeja Lerijam labu dienu. "Jums ar visu labu, paardeveejinj!" Lerijs uzsauca un izgaaja no veikala. Vinjsh veel nepaguva paiet soli uz priekshu, kad pie veikala apstaajaas melns limuziins. Tam paveeraas viens lodzinjsh un pa to aaraa izbaaza galvu kaads viirelis...

Tas shoreiz viss... Ceru, ka jums patika. turpinaajums sekos...

haha! Tad beidzot otaku arii kaads smiekliigs Fan Fiction! Labs!
Es gaidiishu turpinaajumu!

Jauki, ka beidzot ir arī kāds humora gabals! Turpini!

nu, ja man ir vismaz 2 atbalstitaji, tad jau vajadzes turpinat... vakara ielikshu turpinajuminju.

pieskaiti trešo atbalstītaju! Man arī patīk un es lasīšu1

Nu labinji, tatad turpinajuminjsh...

"Lerijs Nepaklausha?" vinjsh jautaaja. "Jjaa.." Lerijs nedroshi atbildeeja un ar apbriinu apluukoja mashiinu. "Sveiki, mans vaards ir Ernijs, Ernijs Blods. Un es sheit esmu sakaraa ar to, ka mees mekleejam Ziemassveetku veciisha aizvietotaaju... Vai neveelaties apsildiities? Es juus aizvediishu!" "Nee, nee. Nekas, es aizieshu pats." Lerijs stostiijaas. "man tieshaam nav gruuti, turklaat es gribu ar jums aprunaaties bet labpraataak siltumaa." "Bet Chevits? Un Jotuls," Lerijs neatlaidas "ka jus aizvedisiet vinjus?" "Chevits? Jotuls?" Ernijs neizpratnee sarauca uzacis. "Nuu-ja! Mans alnis un kraasninja!" "Ak, alnis un kraasninja! Nu es domaaju, ka Jotuls vareetu rikshot liidzi mashiinai, bet Chevitu mees vareetu iecelt bagaazhniekaa." "Nuu, es nezinu vai kraasninja no briivas gribas rikshos pakalj mashiinai un alnis liidiis bagaazhniekaa, bet varbuut otraadi vinji buus ar mieru. Chevits jau sen ir veeleejies izskrieties, bet es esmu apaljiigs un nevaru paskriet. Bet Jotulam riteniishi ir nodilushi, taapeec atpuuta bagaazhniekaa pashaa laikaa." "Nu tad ti leciet iekshaa! Par kraasninju es paruupeeshos." Ernijs uzsauca un ieceela jotulu mashiinaa. Pie maajas Lerijs jutaas mazliet neerti. Aicinaat sho radiijumu iekshaa? Vai tomeer ne? Laikam jau labaak aicinaat. "Mister Blod, luudzu naaciet iekshaa." Lerijs viesmiiliigi aicinaaja Erniju iekshaa. "Ejiet iekshaa maajaa, es tikai aizvediishu Chevitu uz stalliiti un nolikshu Jotulu piestaatnee." Lerijs teica un aizstuuma Jotulu. Aizveeris stalliisha durvis vinjsh devaas iekshaa maajaa. "Pie jums ir, ee, ljoti viesmiiliigi!" Ernijs noteica. "Seedieties! Luuk tur uz taa kreesla." Lerijs noraadiija uz apdilushu aadas kreeslu. "Bet juus?" "Es seedeeshu uz griidas, esmu jau pieradis!" Lerijs attrauca un nometaas uz gridas. Ernijs apseedaas, bet tad sajuta kaut ko uz kreesla, vinjsh pieleeca kaajaas un paluukojaas, kas uz taa ir. Tur meetaajaas apsuukaata spekja aadinja. "Fui" Ernijs pavisam klusu pie sevis nochuksteeja. "Vai kaut kas nav kaartiibaa?" Lerijs neizpratnee jautaaja, tad ieraudziija apsuukaato spekja mizinju un, sapratis, ka tas laikam nav tas labaakais uz kaa uzseesties, aatri to noraava nost. "Atvainojiet, bet es vakar... Piedodiet." Lerijs jutaas briesmiigi neerti. "Nekas, nekas. Es saprotu." Ernijs, paarliecinaajies, ka uz kreesla nekaa nav apseedaas. "Labi, kjersimies veersim pie ragiem. Vai juus straadaajat?" "Nee." "Vai juus gribeetu?" "Nu, tikai tad, ja tas nav nekas gruuts." Lerijs, skrubinaadams no griidas kraasu novilka. "Nu, ja jums iepriecinaat beernus nav gruuti..."

Shai reiziei pietiks.

Hahaha! Labais! Vienmeer kkas smiekliigs! Jotuls! XDDD
Haaaa! *Sushi lokaas smieklos kaa siljkje*

uu,vii,ku jauki. pa druskai smieklu vajg katram.. ^^ shito labpraat palasiishos, shobriid skan visai jauki!

tātad...


Nākošajā rītā Lerijs bija sajūsmināts par Ziemassvētku vecīša lomu. Vakar viņš ar Erniju noslēdza līgumu un tagad varēs strādāt pilsētā. Katru rītu viņam atbrauks pakaļ ar limuzīnu un katru vakaru viņu ar limuzīnu arī atvedīs mājās, un turklāt viņam tikai vajadzēs uzvilkt sarkanu tērpu, pielikt garu bārdu, smaidīt iecelt bērnus sev klēpī un dalīt dāvaniņas, un viņš vēl arī saņems naudu! Nu kur vēl labāku piedāvājumu?
"Hmm... Enrijs piekodināja, lai es apakšā uzvelku tīru, baltu kreklu. Kur gan es tos baltos tīros kreklus glabāju?" Lerijs prātoja, gremodams Chewits končas.
"Laikam zinu kur! Es tos noliku pagrabā, lai nesabojājas to baltums un tīrums." Viņš noteica un steidzās uz pagrabu. Pagrabā bija tumšs, tāpēc Lerijs bija paņēmis līdzi bateriju. Viņš uzmanīgi gāja pa mitro vēso pagraba grīdu. HOPS! Lerijs paklupa uz kaut kā gluma un visā garumā nolikās uz grīdas. Kas tas bija par troksni! Salīdzinājumā ar šo blīkšķi atombumbas sprādziens ir nieks! No šī būkšķa nodrebēja viss ciemats. Apkārtnes suņi sāka riet, kā negudri. Pie kādas mājiņas sēdošie večuki nodrebinājās vien. "Tā bija zemestrīces zīme!" Teica viens no viņiem. "Nē, tā bija atombumba! Sācies karš!" Noteica otrs, kurš bija dienējis armijā. "Nekā, tas bija Lerijs Nepaklauša, kurš atkal nokrita vēkšpēdus" Noteica trešais no večukiem.
Tikmēr Lerijs atkal bija piecēlies kājās un arī atradis “ tīros” kreklus.
"Pfūū! Tas tik bija viens kritieniņš!" Viņš stenēja.
"Labi gan, ka nesasitos, jo uzkritu virsū šiem krekliem!" Lerijs noteica un rāpās augšā uz istabu. (droši vien viņš nesasitās tāpēc, ka pats ir tik resns kā milzīgs spilvens!) Istabā Lerijs aplūkoja kreklus un redzēja, ka tie nepavisam nav tīri un balti, turklāt tie oda pēc pelējuma!
"Fui! Pagrabs mani būs pievīlis! Krekli nav ne tīri, ne balti! Ko nu lai es iesāku? Ernijs tūlīt būs klāt un man nav balta krekla! Izgāšanās jau pirmajā darba dienā. Cik nepatīkami!" Lerijs bēdīgs murmināja. Bet tad, pārcilājot netīros kreklus viņš atrada vienu pilnīgi baltu un tīru kreklu, tas nedaudz oda pēc pelējuma, bet Leriju tas neinteresēja. Viņš vilka to mugurā un... Tas bija par mazu! "Uf! Uf! Uf! Cik šauri! Vai manu dieniņ vai!" Lerijs pūta un elsa, bet beigu beigās kaut kā iestīvējās iekšā krekliņā.
Ārā signalizēja limuzīns. "Nāku" Lerijs uzsauca aizžņaugtā balstiņā. (aizžņaugtā tāpēc, ka krekls žņaudza) Lerijs, gluži kā klimpa izlāčoja pa mājas durvīm un, sasveicinoties pavicinājis roku, atkal nenoturēja līdzsvaru, un iegāzās kupenā. "Palīgā!" Viņš kūļādams kājas bļāva. Ernijs Leriju izvilka no kupenas un stingri nopētot nogrozīja galvu. "Nē, nē, nē! Lerij, aizejiet un uzvelciet kaut ko citu! Vienalga ko, tikai lai jums tas der! Un lūdzu, uzvelciet taču bikses!" Ernijs noteica. "Es, es tūlīt!" Lerijs uzsauca un iegāja mājā. "Ir jau dīvaini cilvēki, bet šis..." Ernijs klusi noteica, kad Lerijs jau bija pazudis mājā. "Ko lai velku?" Lerijs prātoja, nespēdams izvēlēties. Beidzot viņš atrada oranžu kreklu un rozā džinsu bikses. Taču palūkojies spogulī viņš saprata, ka oranžs ar rozā īpaši labi neiet kopā. Tā nu viņš meklēja vēlreiz. Atradis melnu ādas jaku, krekliņu un melnas velveta bikses ar caurumu uz ceļgala viņš apģērbās. Viņš atrada arī sarkanu lakatiņu, ko apsiet ap galvu un arī lielas, melnas saulesbrilles. Viņš jutās ļoti ērti un patīkami, jo šīs drēbes vismaz viņam nebija par mazu un krāsas arī bija saskaņotas! Tā nu Lerijs izgāja ārā un devās taisnā ceļā uz mašīnu. Ernijam no brīnumiem atkārās žoklis. "Es zinu, zinu! Es izskatos lieliski, bet nevajag jau tā mani apbrīnot!" Lerijs vēsi noteica un iekāpa mašīnā. "Lerij, vispār jūs tēlosiet Ziemassvētku vecīti nevis miesassargu! Bet man vairs nav laika jūs atkal gaidīt! Kad uzvilksiet sarkano tērpu neko neredzēs." Ernijs noteica un iedarbināja limuzīnu.

hahehihohuu! Tas bija riktiigais! Smiekliigi gan!
Gaidiishu turpinaajumu!

mja... laikam shis staastinjsh sevishkju atsauciibu neizraisa.. nu nekas, pabeigshu un izdzesishu...

neaaksties, ir tachu labs. tas ka nav daudz komentu veel nenoziimee to ka nevienam nepatiik.

Nju ieliec turpinaajumu.. man, DA, Sushi, Rebel un Lonesome deelj.. pleaaaase?..

turpinājums!

Kad viņi bija piestājuši pie kādas lielas greznas mājas, Ernijs izkāpa no mašīnas un sāka runāt ar kādu vīrieti uzvalkā. Tad viņš pavēra mašīnas durvis un aicināja Leriju kāpt ārā. "Iepazīsties, Lerij! Tas ir misters Bosis." Ernijs nervozi iepazīstināja Leriju ar Billiju Bosi, jeb vienkārši ar Bosu kā viņu visi sauc. "Ē sveicināti mister Bosi!" Lerijs klusi nomurmināja un viņa saulesbrilles nošļuka uz deguna. "Ļoti patīkami!" Boss noteica un pasniedza Lerijam roku. Lerijs to nesaprata kā sasveicināšanos un tāpēc pakāpās maliņā. "Nu nekas! Nav jau obligāti jāsarokojas. Lūdzu sekojiet man Lerij!" Boss teica un iegāja mājā. Lerijs ar Erniju viņam sekoja. "Tev nevajag būt tik saspringtam, Lerij! Esi brīvs un uzvedies tā kā parasti!" Boss laipni noteica un apsēdināja Leriju uzgaidāmajā telpā. "Boss, es jums neieteiktu tā teikt, jo viņš..." Ernijs čukstēja, bet Boss viņā neklausījās. "Ej un atrod Ziemassvētku vecīša tērpu, Ernij! Par pārējo es parūpēšos pats, ja?" Boss noteica un veda Leriju uz kādu telpu. "Nu, Lerij, tūlīt Ernijs atnesīs tev drēbes, tu pārģērbsies un tad mēs tev visu kas darāms izskaidrosim." Boss noteica un atstāja Leriju šaurajā telpā vienu. "Visu kas darāms? Man likās, ka būs tikai jāsmaida un jādala dāvanas!" Lerijs uztraucies jautāja pats sev. Pēc minūtes istabā ienāca Ernijs ar lielu sarkanu tērpu pārmestu pār roku. "Šis ir Ziemassvētku vecīša tērps. Tu to uzvilksi un iziesi gaitenī. Iespējams, ka tevi apsēdīs bērnu pulciņš, bet tu tikai atsaki, ka tev jāaiziet pēc dāvanām un ej uz to lielo, melno durvju pusi tur Boss tevi sagaidīs un izstāstīs tālāko darba gaitu. Lai tev veicās, Lerij! Paliec sveiks!" Enrijs izstāstīja un devās prom. Lerijs paņēma tērpu un pārģērbās. Tas derēja kā uzliets! Uzlicis cepuri un pielicis garo bārdu viņš sevi aplūkoja mazajā spogulītī. "Ho! Ho! Ho! Merry Christmas!" Viņš sauca tā kā bija dzirdējis reklāmās pa televizoru. Pavēris durvīs nelielu spraudziņu viņš palūrēja vai neredz nevienu bērnu pulciņu. Gaiss bija tīrs un viņš lēnām un uzmanīgi izlavījās laukā pa durvīm. "Ziemassvētku vecītis!" Kāds tālumā sauca. Lerijs jau nobijās un domāja, ka tie ir bērni, bet tā nebija bērna balss, nē, tā bija pieauguša cilvēka balss un tā skanēja no melno durvju puses, un tā piederēja cilvēkam, ko sauca par Bosu, par Billiju Bosu. "Ei, Lerij, tev nav jābīstas no šādām balsīm, tev ir jāizrāda prieks tās dzirdot!" Boss sauca pār visu gaiteni. "Prieks? Man no tām bail! Man liekas, ka tūlīt saskries bērnu bari un prasīs dāvanas, un es nevarēšu pakustēt no vietas, jo viņi mani būs iespieduši un būs tik maz vietas un..." Lerijs paziņoja, ka bija aizgājis līdz Bosam. Boss redzēja, kā Lerijam trīc apakšlūpa pārmaiņus ar augšlūpu. "Lerij, manu veco zēn, vai tu neesi klaustrofobisks?" Boss iesmējās. Lerijs uzrāva venu uzaci (nesaprata). Nelikdamies ne zinis par Lerija nesaprašanu, Boss turpināja: " Nū, bērni jau nav tādi briesmoņi! Viņi tikai vēlas Ziemassvētku brīnumu un vecīti, un dāvanas." Abi piegāja pie ārdurvīm. "Tu gribi teikt, ka man būs jāsalst ārā?" Lerijs, pilnīgi aizmirsis pieklājību, sašutis iesaucās. "Nē, mēs tikai paņemsim dāvanas, tu iesēdīsies kamanās un tad mēs tevi aizstumsim pie bērniem." Boss centās visu izskaidrot. Ārā stāvēja skaistas kamanas un tām līdzās liels maiss ar dāvanām. "Tās ir tik skaistas!" Lerijs noteica un ieleca kamanās. Bet tās no lielā svara nokrita no atbalsta un sāka slīdēt pa apsalušo celiņu. Lerijs bija sajūsmā. "Ai, Boss, es esmu tik priecīgs! Tas ir tik jauki!" "Lerij, tūlīt pat izbeidz!" Boss sauca un vicinājās ar rokām. "Kā lai tās aptur?" Lerijs, lielajam vēdaram kratoties, skaļi sauca. Bet pirms Boss paguva atbildēt, Lerijs jau traucās un otru (viņa) pusi. Nobremzējis tieši pie Bosa kurpju purngaliem, Lerijs laimīgi iesaucās: " Tās kamanas ir viena laba štellīte! Nez kur tādas var iegādāties?" Šo bļaustīšanos sadzirdēja bērni un skrēja šurp. "Ziemassvētku vecītis! Ar visām dāvanām!" Bērni sauca un metās klāt Lerijam. Lerijs, apstulbis no lielā skaļuma izkāpa no kamanām. "Nu, sveiki, bērni! Es esmu Ler... Ziemassvētku vecītis!" Lerijs sauca pinlā kaklā. Varētu padomāt, ka viņš uzrunāvisus pasaules bērnus, nevis nelielu bērnu grupiņu.


ceru, ka jums patika. Turpinājums sekos...

YaY! Turpinaajums beidzot atnaaca!! Ir labs! Gaidu soliito turpinaajumu!

O jā... Es arī biju nogaidījusies... Hehehe, labs turpinājums, Lii! Pievienošos Tomoko, gaidot turpinājumu!

Nu labi labi. Manu divu atbalstītāju pieprasītais turpinājums...

Tā nu Lerijs stāvēja un enerģiski vicinoties ar rokām aicināja bērnus sev tuvāk. "Kur tavi ziemeļbrieži, vecīt?" Ievaicājās kāds pavisam mazs bērniņš. Lerijas mazliet samulsa. Beigās viņš paņēma mazo rokās. "Ziemeļbrieži ēd. Vakariņo. Nu tu jau saproti, garš ceļš un tā tālāk..." Lerijs klāstīja. "Nu, vai dāvanas gribat?" "Jāāā!" bērni sauca. "Bet tu nemaz nejautāsi, vai mēs bijām paklausīgi?" atkal jautāja mazais. "Nē, jo es jūs visu laiku vēroju un zinu, ka jūs bijāt paklausīgi." Lerijs atkal atcerējās no filmām. Izvilcis no sava maisa pūkainu plīš lācīti, viņš pasniedza to mazajam puisītim. "Šī dāvana pienākas tev, mazais!" "Paldies, vecīt! Man tagad jādodas pie ģimenes. Paliec sveiks! Es tevi gaidīšu arī nākamgad!" Mazais, piespiedis sev klāt plīša lācēnu, māja Lerijam. Lerijs domīgi noskatījās kā viņš aiziet. Atcerējās par savu vecmāmiņu, atcerējās par visiem saviem radiniekiem. Maza, kristālam līdzīga asariņa noritēja pār Lerija vaigu un pazuda pieliktajā bārdā.
Kad Lerijs bija izdalījis visas dāvanas un atvadījies no bērniem, viņš pamanīja, ka maisā vel kaut kas palicis. Tur bija rotaļu vilcieniņš. "Boss, ņemiet! Tas lai tiek jums." Lerijs, cik vien paklausīgi spēdams pasniedza dāvaniņu Bosam un atvadījies sāka doties uz māju pusi. "Bet, Lerij! Pagaidiet! Jums viss izdevās lieliski! Es jums paaugstināšu algu, tikai pastrādājiet pie mums līdz Jaunajam gadam." Boss lūdzās, bija gatavs krist ceļos. "Nē, nē. Kad dzirdēju mazo sakām: "man tagad jādodas pie ģimenes" es sapratu, ka Ziemassvētki jāpavada kopā ar ģimeni. Man vēl jāpagūst sarūpēt dāvanas, ak, Boss, tu esi labākais boss kādu vien var vēlēties! Tāpēc priecīgus Ziemassvētkus! Un paliec sveiks!" Lerijs uzsauca un, ielecis kamanās aizlīdēja prom. "Lerij, nevajag! Tu vari aizlīdēt ne tur kur vajag!" Boss iecaucās. "Ha, kas gan var notikt!" "Palīgā!!" Pēc pāris sekundēm atsanēja sauciens. "Es iebraucu grāvī un netieku ārā! Boss! Ernij!" Lerijs sauca nelabā balsī. "Es jau skrienu!" Boss atsaucās un aizmetās uz grāvja pusi. Ak, šis Nepaklauša... nodomāja Boss apstājies pie grāvmalas. Skats bija komisks: bārda ar cepuri apmainījušās vietām, sarkanā mētelīša pirmās divas pogas no pārslodzes izplīsušas (visticamāk jau izsprāgušas) un pats Lerijs uz kupenas, kā tāds karalis. Kad Bosam beidzot izdevās Leriju izvilkt ārā un abi stāvēja uz ceļa, viņi sadzirdēja zvaniņu šķindoņu un paskatījās debesīs. Tur starp mākoņiem pāri viņiem laidās Ziemassvētku vecītis savās kamanās, īstais Ziemassvētku vecītis. "Tas, tas ir Ziemassvētku brīnums..." Lerijs nočukstēja un, šoreiz paraudams sev līdzi arī Bosu, atkal ievēlās grāvī.

Tāds nu bija šis stāstiņš. Turpinājums nesekos, jo šīs bija stāsta beigas. Bet varbūt kādreiz ielikšu vēl kaut ko no savas daiļrades...

aaaawww.. beigas... jau? labs staastinjsh ir, bet peedeejaa nodalja nebija tik jautra.. un vispaar ar ko Lerijs svineetu Ziemassveetkus? *iedoomaajas ainu ar chewitinju un jotulinju* XDDD

viņam jau vēl ir arī vecmāmiņa! laikam gan pēdējā daļa nebija diezcik smieklīga...

Nē, bija labi Lii! Manuprāt, labas beigas! Tādas kā derētu filmā!
Gan jau paņems pie vecmāmiņas līdzi Chewitiņu un Jotuliņu!

nu shis staastinsh ir labs un interesants ieliec luudzu taalaak....

nu baac jau beigas nu neee...