Ceru, ka vismaz dažiem patiks!

Prologs

Vēsajai telpai nebija logu un to vāri apgaismoja tikai pāris lāpas. Liesmas meta uz akmens sienas savādas un neparastas ēnas, kuras, vairoties no vājās gaismas, centās noslēpties tumsas aizsegā un dusēt tur mūžīgajā mierā. Gadsimtu laikā akmens telpa bija pārvērtusies līdz nepazīšanai- no grieztiem pilēja ūdens, sienas rotāja kaut kas īsti neizprotami tumši zaļā krāsā, ko varbūt pat varēja nosaukt pār sūnām, grīdu par tādu vairs pat nosaukt nevarēja. Lielās un varenās divviru durvis jau sen kā bija caurumos. Vienīgais, kas vēl atgādināja par telpas bijušo varenību un to, ka tā bijusi daudz izmantota, bija kāda pie sienas piekārta glezna, kuras krāsa gan bija nolupusi un zīmējums gandrīz nebija saskatāms, bet, ja kārtīgi ieskatījās, varēja pamanīt gaišzilu fonu un kādu tumšu, ovālveidīgu traipu tieši pa vidu.
Pa divviru durvju caurumiem negribīgi iespiedās tālīna soļu atbalss. Likās, ka tā slinki aizskar telpas sienas un lēnām dodas atpakaļ. Bija pārsteidzoši, ka pēc tik ilga laika kāds vispār vēl zināja par šīs telpas eksistenci, jo tā, vientuļa un skumju saēsta, atradās šeit jau tik ilgi, ka pat žurkas bija aizmirsušas šeit iegriezties.
Durvis ar neizturamu čīkstēšanu pavērās un tūlītēji sabruka, radīdamas milzu troksni. Nācējs par to nebūt nelikās aizkaitināts, jo zināja, ka šeit neviena nav un nav bijis.
Persona, kas šķērsoja pēc tik ilgiem gadiem šo savādās telpas ieeju bija ģērbusies melnā apmetnī, kas lieliski saplūda ar visapkārt valdošo tumsu, kura negribīgi ļāvās dažās telpas vietās pārvērsties par mijkrēsli. Apmetnis bija tik garš, ka tā gals vilkās pa grīdu. Seju nemanīja, jo pār to slīdēja kapuces atstātās ēnas.
Persona lēniem soļiem apstaigāja telpu un visbeidzot piegāja pie gleznas, kura izrādījās pakārta tieši viņa acu augstumā. Uzlūkojis to ar nedalītu uzmanību, vīrietis pacēla roku un mirkli nogaidīja. Ēnas bailēs sastinga. No kapuces apakšas atskanēja savādi, švīkstoši un čaukstoši vārdi un vīrietis pagāja pāris soļus atpakaļ. Negaidīti telpa pielija ar tik spožu gaismu, ka ēnas žēli iespiedzās un pamuka kur kurā, meklēdamas kaut mazāko tumsas placīti. Arī pats vīrietis, lai gan to nevarēja samanīt, piemiedza acis. Kad viss norima un varēja normāli lūkoties uz priekšu, viņš ieraudzīja, ka glezna no sienas ir nozudusi. Toties tās vietā, ievietots savādā dzirksteļu lokā, atradās uz gleznas attēlotais, ovālveidīgais traips. Tas bija tumši zilas krāsas akmens. Pavisam neliels un trausls tas vāri spīguļoja dzirksteļu ielokā. Vīrietis apmierināti pasmaidīja un, pienākdams klāt sienai, tuvināja roku dzirkstelēm. Tās spoži iekvēlojās, it kā paziņodamas, ka labāk netuvoties. Vīrieša roka apstājās pusceļā uz akmeni un varēja dzirdēt klusu lādēšanos. Viņš bija neapmierināts. Tomēr, nezaudēdams savu spēcīgo vēlmi, vīrietis ielika roku kabatā un izņēma no tās ādas cimdu. Uzvilcis to, viņš atkal tuvināja roku akmenim. Šoreiz nekas nenotika, likās pat, ka dzirksteles kļūst vājākās, padodamās savam neizbēgamajam liktenim. Vīrietis lēnām pieskārās tām un vēroja, kā dzirksteles mirst, nodzisdamas un saplūzdamas ar tumsu. Ielikdams cimdu atpakaļ, viņš beidzot atļāvās novilkt no sejas kapuci. Vīrieša mati bija īsi, tumši un sprogaini. Acis kvēloja sarkanās liesmās. Sejas āda bija bāla.
Pastiepdams roku uz priekšu un satverdams akmeni, vīrietis juta savādu triecienu. Tomēr tas bija par vāju, lai varētu nogāzt viņu. Apmierināts par padarīto, viņš jau griezās apkārt, kad sajuta vēl vienu triecienu. Šoreiz tas likās esam krietni spēcīgāks. Ar nākamo triecienu viņam vajadzēja jau saliekties. Ceturtais trieciens piespieda noslīgt uz viena ceļa. Smagi elpodams, vīrietis bailēs lūkojās uz akmeni, kurš viņa rokās kļuva aizvien smagāks un karstāks. Pēdējais, ko izdevās piefiksēt pirms telpa pielija spožām, zili-zaļām liesmām bija tas, ka akmens sašķeļas gabalos.

```
Kad vīrietis pamodās, aukstums jau bija pārņēmis visu viņa ķermeni. Visapkārt atkal valdīja tumsa un ēnas zaglīgi lavījās pa viņa vājo ķermeni. Vīrietis piecēlās un ievilka mokošu elpu. Krūtīs smeldza. Galva dunēja. Mēģinādams ko saskatīt, viņš palūkojās apkārt, bet viss, kas bija palicis no akmens bija tikai liels, zils apdegums uz viņa labās rokas. Sabrukdams atpakaļ uz grīdas vīrietis zināja, ka vairs nav vērts celties un iet prom no šejienes. Viņš paliks. Vīrietis zināja, ka nav izpildījis pavēli. Ārpasaulē gaidīja nāve.
Saplūzdams ar tumsu un ielaizdams to savā sirdī, vīrietis piespiedās pie aukstās sienas un aizvēra acis…

Dažiem pavisam noteikti patīk! Šitas jau lasīts, bet der visu atsvaidzināt atmiņā! Turpini, tad būs arī lasītāji!

Natsu, ja drīkst tā Tevi saukt, Tavi stāsti jau ir ieguvuši manu sirdi! Tie liekas tik brīvi, fantāzija lido no vienas vietas uz otru. Tie liekas atraisīti, patīkami, interesanti, burvīgi! Sis ir mani jo īpaši ieinteresējis. Zinu gan, kas būs tālāk, jo Tu bikīt apstāstīji, bet tas vēl jo vairāk liek man gaidīt turpinājumu ar lielu nepacietību!!!

Origato JUms abām!
Es turpinu:

1. nodaļa

Nakts bija tumša un vientuļa. Pilsētas ielās pieklususī steiga slēpās ēnās, gaidot rītu. Sniga sniegs, kurš apsedza māju jumtiņus, parka koku galotnes un vēlo ceļotāju cepures. Lielais pulkstenis torņa galā tikko kā bija nozvanījis pusnakti.
Pāri celiņam pārskrēja melns kaķis, un, iemukdams krūmos, devās naksnīgajos medījumos. No koku galotnēm zvaigžņu nosētajās debesīs pacēlās savādi putni.
Tumšais stāvs, slēpdamies kādas vāji apgaismotas ieliņas tumsā, vēroja pasauli smagām, brūnām acīm. Lēnā gaitā dodamies uz parka soliņa pusi, persona iegrima pārdomās un miegainās pasaules vērošanā. Viss šonakt likās tik mierpilns. Pārāk maigs un kluss, pēc personas domām. Apsēzdamies, vīrietis pievērsās debess vērošanai, kurās šonakt spīguļoja spožas zvaigznes.
- Kaut kas nav labi. Es to skaidri jūtu, - stāvs izdvesa. Viņa balss nebija skaļāka par čukstu un saplūda ar vēja čaboņu koku galotnēs. Ceļu atkal pārskrēja tas pats jau pirmīt pieminētais melnais kaķis un aši uzmeta savu zaļo acu skatienu uz soliņa sēdošajam vīrietim un devās tālāk. Stāvs sakustējās un nopūtās.
- Jau vairākas dienas viss norāda uz to. Bet vēl nekas nenotiek. – garām vīrietim pagāja kāds pārītis, kuri nodarbojās ar ko tādu, uz ko vīrietim vairs nebija ko cerēt.
- Vecums patiesi piezogas par ātru, - sacīja viņš, mirkli vērodams jaunatni un tad atkal pacēla savu skatienu pret debesīm.
Tā nosēdējis krietnu brītiņu, melnais stāvs beidzot piecēlās un noguris paberzēja acis.
- Acīm redzot vēl nē. Viņš pats sev sacīja un gatavojās jau iet prom, kad kas savāds pievērsa viņa uzmanību. Pacēlis pētošo skatienu uz augšu, vīrietis centās saprast, kas gan tas bija un pēc brīža viņš to ieraudzīja. Kas savādi mirgojošs lielā ātrumā nesās lejā. Bailēs sagrābts, vīrietis nenovērsa savas acis no šā savādā, mirgojošā priekšmeta, bet tas, lielo parka koku aizsegts, izzuda tālumā.
- Un es tā cerēju. Man tomēr bija taisnība- viss sākas, - viņš izdvesa un pameta parku, steigdamies uz to pusi, kur pazuda dīvainais priekšmets.

```
Nogurušas acis vērās ielu tumsā, kura sabiezēja un apņēma visu būtību. Viņai sala. Drēbēm cauri izspiedās saltais vējš, sniega pilnie mati bija salipuši un netīri. Āda bāla un acis iekritušas, nomocītas un blāvas. Neciešamais bronhīts mocīja jau vairākus mēnešus un nu tuvojās vēl viena klepus lēkme. Viņa piecēlās un devās uz priekšu, lai sameklētu sev pajumti. Tādu, kura pasargātu no aukstuma. Vismaz šonakt, jo jau rīt viņa būs citur. Dažreiz viņa ļoti vēlējās apmainīt savu dzīvi, tāpat, kā bagātnieki nosviež atkritumos nederīgu cimdu pāri un nopērk jaunu. Viņa vēlējās pazust tumsas elpā, izgaist pēdējā klusuma kliedzienā, taču kaut kas vai arī kāds nevēlējās viņai sagādāt šo prieku un dienu no dienas mocīja, turpinot viņas nožēlojamo eksistenci.
Meitene lūkojās uz priekšu. Iela bija tumša un pilnīgi tukša. Noteikti ir jau vēls, viņa nodomāja un turpināja ceļu, berzējot kailās rokas. Tās jau kur tas laiks bija kļuvušas nejūtīgas.
Pavisam negaidīti viņa apstājās un sastinga. Kaut kur tālumā skanēja savāda, nekad vēl nedzirdēta, griezīga skaņa.
-Kas tā par dīvainu…? Meitene izdvesa un palūkojās augšup. Ļoti lielā ātrumā uz viņas pusi šāvās kas liesmojoši zils. Bailēs iespiegusies, viņa palēca nostāk un, aizķērusies aiz kādas iedobes asfaltā, nogāzās garšļaukus. Pa to laiku savādais, zili liesmojošais priekšmets bija piezemējies uz zemes un, ar spožu uzliesmojumu, nodzisis. Lēnām piecēlusies kājās, meitene bailīgi pievērsa savu acu skatienu tam, kas bija novēlies no debesīm un izveidojis asfaltā mazu iedobīti, no kuras vēlās dūmi.
-Kas tas ir? Viņa pati sev vaicāja, liecot galvu aizvien zemāk. Notupusies uz ceļiem, meitene tuvināja roku priekšmetam, kurš, kā izskatījās, bija caurspīdīgi zilā krāsā. Viņa jau bija tam gandrīz pieskārusies, kad asā dzirde lika atskatīties. Ielas galā kāds bija parādījies un, lai gan šo cilvēku ieskāva tumsas vāli, meitene zināja, ka viņa skatiens ir pavērst taisni uz priekšu. Viņa dzirdēja šņākuļojošo elpu. Cilvēks bija skrējis.
- Neaiztiec to! – izskanēja auksta balss.
- Vai tie ir draudi? – izsmējīgi jautāja meitene un, nesagaidījusi atbildi, pagriezās atpakaļ.
- Nē!- iekliedzās stāvs un, cik vien ātri varēdams, devās klāt meitenei, taču bija jau par vēlu- viņa, piecēlusies, palūkojās atpakaļ un izsmējīgi parādīja vīrietim savu atradumu, kurš mierīgi atdusējās rokās.
- Tu nokavēji, vecīt!- meitene sacīja un pagriezās uz promiešanu.
Taču, netikusi pat pāris soļus tālāk, meitene sajuta savādu triecienu mugurā. Aizrāvās elpa. Tas bija kas karsts un dedzinošs. Pasaule nozuda skatienam, skaņas aizplūda tālumā un viņas nekustīgais ķermenis ļengani nokrita uz aukstās zemes.

Nepaarprotami viens no taviem labaakajiem darbiem. esi mani ieintereseejusi- turpini!

ok labi negribu izklausīties traka beet...moooore mooore moooooooore i neeeed more.....raksti vēl ar neapacietību gaidu stāsts ir vnk super sugoi tas atgādina dažas grāmatas ko es esu lasījujsi vnk nevar atrauties no lasīšanas...

Patiesi milzu paldies par labajiem vārdiem, pinksakura

```
Vīrietis kādu brīdi pārsteigti lūkojās uz saļimušo ķermeni. Lēnām piegājis pie meitenes, viņš notupās un sajuta asas sāpēs ceļgalos.
- Pie Diora, kuram bija jābūt tik lielam idiotam, lai izgudrotu laiku? – viņš neapmierināti nošķendējās un pieskārās ar roku pie meitenes savainotās muguras, kur jakā bija izdedzis savāds, apaļš caurums. Tad skatiens pievērsās rokai, kura cieši sažņaugtu turēja zilās krāsas priekšmetu. Nopūties, vīrietis piecēlās un izvilka no kabatas telefonu ,un, uzspiedis vajadzīgo numuru, pielika to pie auss.
- Daniel- vai Tu nevarētu atbraukt uz Laimes un Zvaigžņu ielas stūri? Viņš vaicāja nogurušā balsī.
- Kas noticis?- jautāja balss telefona otrā galā. Tā izklausījās daudz jaunāka un uztraukusies.
- Nekas, par ko būtu pārlieku jāsatraucas, dēls! Tikai…atbrauc. Tad arī visu paskaidrošu.
Kluss pīkstiens lika samanīt, ka saruna beigusies. Vīrietis ielika atpakaļ kabatā telefonu un atkal pavērās uz guļošo meiteni. Viņa izskatījās rāma un klusa. Likās, ka meitene jau sen nav ēdusi un gulējusi arī maz.
- Diemžēl no tā vairs nevar izbēgt. Tu esi iesaistīta, jo neklausīji mani!- vīrietis sacīja klusi un pašūpoja galvu.


```
Lugubrē bija iestājusies nakts. Debesis, pilnas putnu, sēri raudzījās uz aizmigušajiem, kuri, satinušies segās, izsapņoja savas naksnīgās fantāzijas, klusi elpodami. Lija smalks lietus. Tas ieķērās koku galotnēs un pazuda lapu biežņā. Viss slīga klusumā un miegainā mierā.
Kāds vientulīgs stāvs sēdēja uz palodzes malas otrā stāva logā un lūkojās tumsā. Rokas pārlicis pār ceļiem un sakrustojis, stāvs bija uzlicis uz tām galvu. Acīs spīdēja asaras, kuras sajaucās ar lāsēm uz vaigiem un aizplūda pa ķermeni, kurš bija ieskauts plānā naktskreklā. Mati slīga pār seju, metot uz tās tumšas ēnas.
- Kāpēc es…, - klusu ierunājās stāvs un pacēla skatienu pret debesīm.
- Skumjas. Ienīstu! Kāpēc cilvēkam vispār ir jāskumst? Izskanēja jautājums, uz kuru neviens nevarēja sniegt atbildi.
Dzīvē ir gan laimes brīži, gan skujas un tumsa, Reja. Tā tas jau ir bijis ieplānots kopš pasaules pirmsākumiem. Gaisma bez tumsas eksistēt nevar, tāpat arī otrādi. Vai mēs spētu apzināties, kas ir prieks un novērtēt tos brīžus, kad esam patiesi laimīgi, ja nebūtu skumju? Skolotājs reiz bija teicis, bet vairāk tā arī nebija paskaidrojis. Meitene nopūtās un noslaucīja seju. Melnie, slapjie mati bija pilni klusējošu lietus lāšu. Satvērusi nosalušajās rokās vienu šķipsnu, viņa pavirpināja to un nolēma, ka tādai sēdēšanai nav pilnīgi nekādas jēgas un piecēlās. Ielēkusi atpakaļ istabā un aizvērusi logu, meitene nožāvājās un palūkojās apkārt. Istaba slīga pustumsā, tikai uz nakts galdiņā stāvēja viena gandrīz jau izdegusi svece, kura lēja savas asaras šķīvī. Palīdusi zem vēsās segas, meitene uzmeta vēl pēdējo skatienu logam un jau gribēja doties gulēt, kad negaidīti kas savāds lika ielūkoties ciešāk. Vienu mirkli likās, ka viņa ir pamanījusi ko gailējošu krītam no debesīm. Pielēkusi kājās meitene pieskrēja pie loga un centās saskatīt kaut ko caur lietus lāsēm, kuras ritēja pa rūti.
- Kas tas…?- viņa nočukstēja, pamanot to pašu spožo, zilo gaismu kaut kur tālumā. Likās, ka tā lēnām virzās tuvāk zemei un nobāl. Pārsteigta meitene turpināja vērot to, kas krita. Asā redze, kurai nebija neviena pretinieka šajā Lugubres pusē uzreiz sazīmēja krītošā priekšmeta aprises. Tas bija kas caurspīdīgi zils un atgādināja savādas formas akmeni.
- Kas pie…?- meitene klusi nočukstēja. Paķērusi uz krēsla guļošo apmetni viņa, burtiski ielēkusi savās kurpēs, izsteidzās laukā no istabas.
Gaitenī bija tumšs. Tas nozīmēja, ka mājā visi guļ un jāuzvedas ir pēc iespējas klusāk, taču šobrīd meitenei nebija laika piesardzībai. Šķērsojusi pāris sekundēs kāpņu laidienus viņa pieskrēja pie durvīm un atvēra tās. Sejā iecirtās auksts vējš un lietus. Plānais naksģērbs, kuru meitene nebija paspējusi pārvilkt, laida cauri visu auksto, kas vien bija iespējams, tomēr meitene par to īpaši neuztraucās. Viņa uzmeta ašu skatienu debesīm, kur, jau virs koku galotnēm un aizvien zemāk, gailēja savādais akmens, ar milzu ātrumu krizdams lejā. Metusies uz priekšu, viņa sajuta, kā lietus sitas sejā. Visu ķermeni pārņēma tāda sajūta, ka kāds viņu aizkavē no došanās pretī akmenim, tomēr, izrāvusies no kavētāja skavām, meitene, palēninot soli, iegāja mežā un grozīja galvu un ielūkojās, kā likās, vai katrā vietā, kura bija grūtāk aizsniedzama, meklējot savādo akmeni. Beidzot pamanījusi to atdusēdamies uz kāda nocirsta koka paliekām, meitene pieskrēja tam klāt un lēnām notupās, vērodama to no visām iespējamajām pusēm, cik nu vien varēja, neizkustoties no vietas. Tuvinādama tam savu slapjo roku, viņa sajuta vieglas trīsas pārskrienam pār muguru un sarāvās. Negaidīti bija kļuvis ļoti auksti. Pārņēma nelāga priekšnojauta. Šeit, tumsā viņai visapkārt, kāds bija. Kāds, kura elpa likās esam saraustīta un smalka, kāds, kurš, krūmu aizsegā lavīdamies uz priekšu, izvilka no maksts zobenu un pacēla to virs meitenes galvas. Viņas reakcija bija tikpat ātra, kā svešinieka- meitene, pielēkusi kājās un paķērusi tuvāko koka zaru, pacēla to virs sevis tajā brīdī, kad vīrieša zobens to pāršķēla uz pusēm.

Riktiigi labais staastinjsh! Luudzu turpini. Tu esi mani pat ljoti ieintereseejusi!

Te būs turpinājums, ja kāds lasa:

```
No debesīm turpināja velties samtaini sniega vāli un pazust vēsajā naktī. Aiz loga auroja vējš. Tas lieca tuvējos koka zarus, kuri sitās pret rūti un žēli vaidēja. Spocīgas ēnas krita uz istabas sienām un grīdas. Tās spēlējās telpas mīkstajās mēbelēs un nepavisam nebija apmierinātas, kad durvis pavērās un ienāca divi noguruši un slapji stāvi.
- Tev patiesi vajadzētu pārģērbties, - viens no viņiem teica bažīgi uzlūkodams otru. Tas bija mums jau redzētais vīrietis. Abi apsēdās.
- Ar mani viss ir labi, Tēvs, - sacīja Daniels un ar neslēptu izbrīnu uzlūkoja viņu. Ilgu laiku telpā valdīja klusums, tad to pārtrauca jauneklis, ierunādamies dobjā un nogurušā balsī.
- Tēvs, es vairs neko nespēju saprast, - atzina Daniels un noguris nolika roku savās plaukstās, kuras bija atstutētas pret galda malu. Otrā galda galā sēdošais nopūtās un nolaida skatienu.
- Paskaidro man reiz, ko tas viss nozīmē?! Un kas, pie visiem svētajiem, ir tā nabaga meitene, kuru man nācās vest uz šejieni un, kāpēc viņa ir tik netīra un,- jauneklis ieturēja pailgāku pauzi, tad turpināja – Kas viņai noticis ar muguru?! Daniels izsacīja un pievēra acis, skaidri atcerēdamies lielo caurumu uz meitenes muguras, kurš atgādināja nesen tapušu apdegumu. Vīrietis uzlūkoja savu dēlu ar skatienu, kurš neslēpa patiesas skumjas.
- Dēls, ja vien tu spētu saprast, -viņš iesāka, bet balss pazuda vēja auros aiz loga. Daniels pašūpoja galvu.
- Bet es vēlos saprast Tevi, tēvs. Kopš nomira…- te arī jauneklim aizlūza balss. Istabā iestājās klusums, kurš pārtrūka tikai pēc vairākām minūtēm, kad istabas durvis atkal pavērās un iekšā ienāca kāda no kalpotājām
- Vai kungi ko vēlēsies? Viņa jautāja laipni mātišķā un gādīgā balsī.
- Nē, paldies, Dora. Bet tai meitenei, kura šobrīd guļ uz dīvāna, būtu noderīga vanna un varbūt kas ēdams un siltas drēbes,- nokomandēja vīrietis un pamāja. Kalpone pasmaidīja un, viegli palocījusies, izsteidzās pildīt savus pienākumus. Atkal pār abiem radiniekiem noslīga klusuma samtaini tumšais plīvurs.
- Tēvs, - Daniela balss nebija skaļāka pār čukstu. – Paskaidro. Viņš lūdza izmisis un uztraucies.


Tajā pašā namā dažus stāvus aukstāk mūsu jau iepazītā meitene pavēra savus smagos plakstiņus un samiedzās no spilgtās gaismas, kura pildīja visu telpu. Dažas minūtes viņa nespēja aptvert, kur nokļuvusi un sāka jau prātot, ka beidzot ir laimīgi nomirusi, bet tad kā ar joni atgriezās visas atmiņas un klusumu pārtrauca laipna balss:
- Nu, vai jau esi augšā? Man likās, ka Tu nogulēsi daudz ilgāk- tas apdegums uz tavas muguras ir patiesi nelāgs. Mums vajadzētu to iztīrīt un Tevi aprūpēt.
Meitene sarāvās un pielēca sēdus. Uz viņu lūkojās divas laipni zaļas acis, kurās dzirksteļoja savāda aizrautība. Kalpones drēbēs ģērbtā jaunā sieviete tekalēja apkārt pa istabu, meklējot dvieļus un svaigus kreklus. Saraukusi pieri, meitene skumji uzlūkoja šo savādo ainu.
Tātad, es tomēr vēl neesmu aizgājusi mūžībā. Viņa nodomāja un negaidīti sajuta asas sāpes mugurā un saprata, par ko pirmīt bija runājusi kalpone. Pieceldamās un pieiedama pie loga, meitene atļāvās apsēsties uz lielās palodzes un vēroja nakti.
- Kā tad Tevi sauc?- kalpones siltā balss pieskārās nogurušajam prātam. Meitene pagriezās un uzlūkoja viņu. – Mei,- viņa klusi atbildēja un atkal pievērsās logam. Viņa centās atcerēties visu līdz pēdējam sīkumam. Par tukšo ielu, lidojošo akmeni, vīrieti un sāpēm. Vīrieti…Negaidīti pielēkusi kājās, Mei sažņaudza roku dūrē un uzlūkoja jauno sievieti ar izbiedētu skatienu.
- Ko Jums no manis vajag? Es to atradu, es nedošu to atpakaļ. Viņa iekliedzās un, iebāzusi roku kabatā, sataustīja vēso priekšmetu. Kalpone palūkojās uz meiteni ar pārsteigumu acīs.
- Par ko Tu runā, dārgā?!- viņa laipni vaicāja un viena no sievietes uzacīm pacēlās, izveidojot krunkas uz pieres.
- Viņš mani ievainoja. Jūs tikai…- neatradusi īstos vārdus, Mei norūca un izmetās ārā no telpas, ar skaļu blīkšķi aizcērtot durvis.
- Ei, pagaidi!- iebļāvās kalpone un sekoja meitenei.
Viens koridors, tad otrs…cik gan šī māja varēja būt liela? Pie sevis lādēdamās, meitene beidzot pamanīja trepes un skrēja uz to pusi. Vienā reizē pārlēkusi vai pusi plašo pakāpienu, Mei kā kaķis piezemējās uz grīdas. Ielas dzīve tomēr šo to arī bija meitenei derīgu iemācījusi. Palūkojusies apkārt, meitene saklausīja kalpones smagos soļus. Pārējā māja likās esam pilnīgi klusa. Uzņēmusi kursu uz ārdurvīm, meitene domāja, ka, aizbēgot, būs jāpaslēpjas un sīkāk jāpapēta šis savādais priekšmets, taču tad viņa juta, kā sastingst. Palūkojusies uz priekšu, viņa redzēja to pašu vīrieti, kurš bija viņai dzinies pakaļ sānieliņā. Acīs atkal satumsa. Pēdējais, ko Mei sajuta bija tas, ka kādas siltas un maigas rokas ieskauj viņu.

'Loti labs darbs! Man tik ljoti patiik tavi apraksti, tavs teelojums un sizhets! Luudzu- turpini!

Kur tik šitais nav publicēts, tā pilnīgi liekas. Nu, no publikācijas vietām jau stāsts nemainās, un tas Tev padevies vislabāk no visiem, kā jau minēju!

Liekas šis stasts ir ar mani piesaistijis (beidzot izlasiju). Tagad ir tik viens lūgums.... Turpini.

diors, diors, tas no parfimērijas pasaules(da neee) nu skaists stāsts, piekrītu, ka vajadzīgs turpinājums un labi drīz!!

Vienkārši milzu paldies, ka lasat! Te būs turpinājums un es nezinu, kāpēc tur ir tas diors, bet es par smaržām toč nedomāju tajā brīdī...


```
Vairs nekam nederīgais koka gabals ar smagu klaudzoņu nokrita uz miklās zemes un palika tur dusam lietus apskalots. Meitene lūkojās uz tumsā paslēpušos stāvu ar vieglu bijību, kas atspoguļojās viņas miklajā sejā. Brīdī, kad zobens pārgrieza koku, viņa bija nokritusi un tagad zināja, ka var arī nepiecelties.
- K…K-k-kas Tu e-esi? Viņa bailīgi iesaucās, lūkojoties taisni tumsā. Stāvs sakustējās un Reja sarāvās, parāpodama pāris soļus atpakaļ. Meitene juta, kā sasvīdusī mugura, pa kuru augšā lejā skraidīja priekšnojautu saltās tirpas, atduras pret koku. Stāvs pienāca pavisam tuvu. Rejai likās, ka viņa tūlīt noģībs, bet tad atcerējās sava skolotāja teiktos vārdus : lai arī kāda ir situācija- paliec kaujas laukā un cīnies līdz atdot galus, ja nav citas iespējas. Drosme ir patiesi varena un spēcīga īpašība. Ne visi to spēj kontrolēt un izmanto pareizos nolūkos.
Smagnēji nopūtusies, meitene, cik vien ātri varēdama, pielēca kājās un , metusies virsū stāvam ar skaļu kliedzienu, nogāza to uz zemes. Paķērusi vienu no koka atlūzām, Reja pacēla to gaisā un jau gribēja sist, kad no mākoņiem izlīdusī, vārā mēnesgaisma sastindzināja visu viņas ķermeni. Meitenes priekšā, dubļainās drēbēs un lietus izmērcētu seju gulēja vīrietis. Viņa gaišie mati mirka lāsēs, acis pārsteigumā un izsmieklā lūkojās meitenei virsū.
- S-s-kol…?- jau gribēja sacīt Reja kad, saņēmusi spēcīgu dūres sitienu pa vaigu, nolidoja no vīra ķermeņa un sajuta, kā atsitas pret kādu prāvāku celmu. Lieki netērēdama laiku un neprātodama par savām sāpēm, viņa piecēlās un uzmeta neapmierinātu skatienu vīrietim. Viņš smaidīja, lūkodamies pretī.
- Vienu mirkli man jau likās, ka Tu padosies! Ka zaudēsi drosmi! Izskatās, ka, varbūt pat, Reja, no Tevis kas varēs nākotnē sanākt, jo vismaz manus vārdus Tu iegaumē pietiekami labi! Vīrietis sacīja un ar plaukstas vēzienu pieaicināja meiteni sev klāt. Reja, klusējot, nostājās viņam blakus.
- Tomēr es vēl esmu…es vēl tik daudz nemāku. – meitene atzina un nokāra galvu. Lietus un vējš pieskandināja visu mežu ar klusiem un sēriem saucieniem.
- Nekas. Tāpēc jau ir šādi pārbaudījumi!- skolotāja balss skanēja mierīgi un nosvērti. Vīrietis pacēla roku un noslaucīja meitenes sārto vaigu ar īkšķi un tūlītēji apsārtums, kurš bija pirms tam parādījies, nozuda kā nebijis. Iestājās smacīgs klusums. Reja prātoja, ko gan viņas skolotājs tādā nakts stundā šeit dara, skolotājs lūkojās tālumā uz aiz mākoņiem aizslīdošo mēnesi.
- Tas ir pie Tevis? Klusums pārtrūka un skolotājs pievēra skatienu Rejai. Meitene klusējoši noliegumā papurināja ar galvu.
- Nē, tas palika kaut kur tur- zemē, - meitene norādīja uz kādu tumsas ieskautu vietu. Vīrietis piegāja pie tās un noliecās. Viņa plaukstas lēni tuvojās zemei. Pusceļā tās apstājās
- Nāc šurp un paņem to! Viņš pavēlēja. Reja nevēlējās iebilst un, piesteigusies klāt, satvēra priekšmetu rokās. Tas izrādījās vēss un gluds. Tā krāsa svārstījās no tumši līdz bālganzilai atkarībā no gaismas. Ielikdama to kabatā, meitene palūkojās uz skolotāju. Vīrietis atkal klusēja un vēroja debesis, līdz beidzot, gandrīz nedzirdami, sacīja
- Atnāc pie manis. Rīt, no paša rīta. Bet tagad- dodies mājās! Un tie bija pēdējie vārdi, kuri izskanēja no viņa lūpām, pirms skolotājs pazuda meža biezoknī, atstājot Reju vienu un pilnīgi apjukušu.


Kāds viegli sita pa vaigiem. Tas nebija patīkami un, cenzdamās uzmācīgo pliķētāju aizgaiņāt kā mušu, Mei pavicināja roku. Pavērusi nogurušos plakstiņus, meitene centās apsēsties sēdus, taču divas uzstājīgas rokas nogrūda viņu atpakaļ dīvānā, kurā meitene gulēja. Mei skatienam pavērās gaiši griesti un spilgta lustra, kas nežēlīgi spieda acīs, tāpēc meitenei nācās pagriezt galvu uz sāniem, lai pilnībā neapžilbtu.
- Tēvs, varbūt izsaukt ārstu?- ierunājās kāda balss. Šo Mei vēl nepazina. Tā likās jauna un raižpilna.
- Ak, dēls, ko gan mūsu ārsti spēs šādā gadījumā?! Atbildēja vīrietis, kura balsi nu meitene pazītu jebkurā laikā un vietā. Cik vien varēdama, Mei piecēlās sēdus un uzlūkoja trīs dažādas sejas- viena bija kalpone, kuras vaigos spīdēja nedabīgs karstums, otrs bija jau tik daudz reizes pieminētais vīrietis, bet trešais likās esam vīrieša kopija, tikai krietni jaunāks un skaistāks.
- Kā jūties? Pirmā iestāvējušos klusumu pārtrauca kalpone. Mei paraustīja plecus
- Normāli, ja vien tas vecais ģeķis visu laiku necenstos mani nogalināt vai arī apdullināt,- meitene ar pirkstu norādīja uz vīrieti. Viņš uzlūkoja meiteni ar samierniecisku skatienu un klusi atvainojās. Mei iekārtojās dīvānā ērtāk un uzlūkoja trijotni ar neizdibināmu skatienu.
- Tagad, vai kāds no Jums man beidzot nepaskaidros, ko tas nozīmē un kāds tam sakars ar mani? Viņa jautāja un sakrustoja rokas uz krūtīm

Labs turpinaajums. Patiik Tavi apraksti un arii interesatie vaardi. Turpini, jo esi mani aarkaartiigi ieintrigeejusi.

uuu, intriga! obiligāti turp. a tu esi pārliecināta, ka nedomāji par smaržām?(būtu jau kruti, ja diors būtu runājoša smaržu pudelīte)

Sasmīdināji...

```

Visapkārt ausa maigs un gaisīgs rīts, pilns svaigas vēja vēsmas, kura, atnesta no tālīnā okeāna, spēlējās vēl kailajos koku zaros. Varēja just, ka palēnām tuvojas pavasaris. Sniegs nokusa, atklājot kailus un vientuļus, vēl tumšus zemes laukumiņus. Debesīs vīteroja agrīnie putni, pamazām un negribīgi modās zaļā zāle un plauka pirmās puķes, kuras gan vēl izskatījās mazas, necilas un nosalušas. Saules stari ieskāva visu atmostošos pasauli.
Tālumā dipēja varenu rumaku pakavi. Skanēja līksma balsu murdoņa, kura aizvijās gar kokiem pa taciņu līdz pat pilsētas pievārtei, kur apkārt dancoja un skraidīja līksmie bērneļi. Ambilē bija ieradies sen gaidītais ceļojošais gadatirgus, nesdams līdzi jaunākos jaunumus un baumas, kā arī izklaidi visiem vecumiem un vēlmēm, un, protams, krāšņas preces un piedāvājumus, no kuriem bija grūti atteikties. Jau izsenis šis gadatirgus bija slavens ar to, ka šeit varēja nopirkt visu un ļoti rets bija tas gadījums, kad kā trūka un, ja arī tā patiesi pagadījās, tad jau nākamajās ierašanās reizēs tas tika labots ar vēl plašāku un vēl mistiskāku un dīvaināku preču klāstu. Likās, ka uz izliktajiem galdiem varēja redzēt jebko, sākot no parastām karotēm un priekšautiem, beidzot ar pudelītēm, kurās skalojās dīvainas krāsas ūdeņi un kuru uzraksti bija vēl dīvaināki par to saturu.
Atvērās pilsētas lielie koka vārti un visa procesija devās iekšā, jau steigdamās ziņkārīgākajiem pircējiem piedāvāt savu preču klāstu. Visā šajā burzmā un priekā, un sajukumā bija tikai viens cilvēks, kas neizrādīja ne mazāko prieku par to, ka veselu gadu gaidītais tirgus nu ir ieradies. Viņa sēdēja koka paēnā. Meitenes drēbju plānums varēja pārsteigt ikvienu, kurš uzmestu viņai kaut mazāko skatienu. Viņas gaiši rudie mati slīga pār pleciem, acīs dzirkstīja satraukums, seju rotāja knapi manāms, šķietami izsmējīgs smaids. Kad no pirmajiem ratiem sāka ārā kāpt cilvēki, meitene sastinga. Viņa bija tik uzmanīga kā vēl nekad, lūkodamās uz visiem cilvēkiem pēc kārtas un gaidīdama.
Šeit vēl nē. Meitene nodomāja un lūkojās uz nākamajiem ratiem. Arī ne tur. Beidzot ieraudzījusi meklēto- tā bija sieviete pusmūža gados, ar astē sasietiem, gariem, sarkanīgi brūniem matiem un laipnu sejas izteiksmi, viņa klusējoši devās uz priekšu un iejuka burzmā.

Gadatirgus ritēja pilnā sparā- visi pirka, pārdeva un noslēdza godīgus un, jā, arī daudz negodīgus darījumus savā starpā, abējādi iegūstot labumu. Puišeļi skraidīja apkārt cerībās, ka kāds iedos ko saldu un neprasīs samaksu, daži vecāki jaunekļi lūkojās uz koka skatuvi, kura tika izgreznota dažādās dīvainās lentēs, kuras vizuļoja no mākoņiem izlīdušajos saules staros.
- Maģiskie amuleti visādiem dzīves gadījumiem. Zāles un inde- izārstējiet sevi un noindējiet pretiniekus,- tā skanēja no kādā stūrī iespiesta, grezna koka galda, pie kura bija sapulcējies krietns pūlītis ziņkārīgo.
No kāda galda pie kroga skanēja savādi pīkstieni un kviecieni un visi cilvēki šim galdam meta krietnu līkumu, jo nekādi nevarēja saprast, kas tad īsti ir ieslodzīts tajos savādajos būros biezajām restēm. Kāda sieviete visu laiku skraidīja apkārt un jautāja, vai mājsaimniecībā nenoderēšos kas no viņas piedāvājuma, bet, tā kā tas sastāvēja lielāko ties no šaubīga paskata lietām, kas stipri vien atgādināja ko līdzīgu cilvēku un dzīvnieku nagiem, tad arī no šādām precēm cilvēki atteicās, atstājot savādo, izpūrušo dāmu ar ļoti raganisku sejas izteiksmi.
Protams, visam tam pa vidu maisījās gluži normālas preces: krūzes, kuras koda tiem, kas nebija to saimnieki, lidojošas paplātes un šķīvji. Kāds cilvēks pat zvērēja, ka viņa rokās ir gabaliņš no slavenā komplekta „galdiņ-klājies”*, kas gan izskatījās kā parasts paklāja atgraizījums, taču, kad vīrietis, vēlēdamies nodemonstrēt to, ka nemelo, izritināja savu mantu, uz tās patiesi parādījās ēdiens- rupjmaize un viens liels gaļas gabals un sāls trauciņš. Izskatījās, ka neko citu šis galdauts dot ēdājam nevēlējās. Pietam, gaļa izskatījās veca un trakoti smakoja, bet rupjmaize bija klaji sapelējusi.
Cenzdamās uzvesties pēc iespējas klusāk, mūsu jau iepriekš pieminētā meitene lavījās cauri pūlim. Viņas piesardzībai nebija nekādas vajadzības, jo neviens tāpat nepievērsa meitenei ne mazāko uzmanības kripatiņu. Viņas rudie mati plandīja vējā, plānās drēbes caururba aukstums, likās pilnīgi pārsteidzoši, kā var šādi staigāt apkārt. Ar acu skatienu pamanīdama iepriekš meklēto sievieti, viņa lēnām tuvojās viņas galdam kas, kā izskatījās, pārdeva dažādus akmeņus, kristālus un dārglietu izgatavojumus.
- Sveika, sen neredzētā, - meitene sveicināja vēsā, gandrīz ledainā balsī, kas sastindzināja sievieti, jo tā bija pagriezusies un šobrīd krāmējās ap koka kastēm.
- Aju kāds prieks,- viņa sveicināja un pagriezās, uzburdama sejā jautru, bezrūpīgu smaidu.
- Jā man arī, - vēl joprojām tikpat vēsi atbildēja par Aju nosauktā un, lieki netērējot laiku, ķērās pie lietas.
- Vai Tev tas ir?!
- Kuš, muļķe, netik skaļi! – nošņācās sieviete un pavilka meiteni malā, kuras seja tagad atspoguļoja to, ka viņa nebūt nepriecājas par to, ka ir nosaukta par muļķi. Ātri palūkodamās apkārt, sieviete aizslēdza stendu un, nevienam nemanot, abas sazvērnieces nozuda tālumā.

pusmūža sieviete ar sarkan... matiem! tu esi pārliecināta, ka viņai bija tikai sarkani mati? ja jau pusmūža, tad viņai noteikti vajadzēja būt arī sirmām šķipsnām!

Labs turpinaajums! Es arii par to pusmuuzhu intereseejos...

Natsu, mīļum, turpini, ja?! Tak interesanti ļoti!!! Gaidu!!!

Te nu būs un sorr par kavēšanos!!!

```

Mei sēdēja uz dīvāna un ar caururbjošu skatienu lūkojās uz vīrieti. Viņš bija vainīgs pie tā, ka mugura dega aizvien negantāk, pie tā, ka uzmācās reibonis un gribējās vienkārši atgulties un aizmigt, taču meitene vēlējās zināt visu, līdz pēdējam sīkumam, līdz ar to pat nedomāja kustēties no vietas. Vienīgais, kas pārsteidza Mei bija tas, ka jaunekļa skatienā, kurš sēdēja blakus vecajam vīram un kuru meitene noturēja par viņa dēlu, atspoguļojās tā pati izmisusī nesapratne.
- Ak, -smagi novilka vīrietis un nopūtās. – Baidos, ka Tu nebūsi spējīga šobrīd to visu uzklausīt, tev ir steidzami vajadzīga kāda sakerdosa palīdzība, vislabāk izsaukt Aušautu vai…
Meitene noliedzoši papurināja galvu.
- Nekādu saker kā-jūs-tur-teicāt!!! Es vēlos paskaidrojumus! Un tūlīt!
- Skatos, Tevī ir tas pats cīņasspars, kas piemita…- teikumu vecais vīrs nepabeidza, taču viņa vietā to izdarīja Daniels
- Manai mātei. Vīrs klusējoši nokāra galvu. Iestājās smacīgs klusums, kuru beidzot pārtrauca kalpone:- Ziniet ko es domāju?! Mei, Jums patiesi vajadzīgs ārsts, un, Daniela jaunskungs, Jums vajadzīga atpūta. Kā sacīts jau vecos laikos- rīts ir gudrāks par vakaru!
Mei zināja, ka kalponei ir taisnība. Meitenes acis knapi turējās vaļā un viņa vārgi pamāja.
- Labi, bet rīt gan Jūs, mister, neizvairīsieties!- Mei pakratīja dūri uz vecā vīra pusi un piecēlās. Kalpone viņu, bez nekādiem paskaidrojumiem, pavadīja uz augšstāvu. Meitene jau saprata, ka nāksies šeit pavadīt nakti, nekas cits viņas stāvoklī neatlika.
Debestiņ, kur gan es esmu iekūlusies?!- bija pēdējais, ko viņa sev jautāja, pirms aizvēra acis un iekrita drudžainā miegā.

Uuuu... Šoreiz gan pamaz, bet labs ka vienmēr.

Paldies, ka uzskati, ka tas ir labs! Te būs turpinājums.

```

Reja smagnēji sabruka pie brokastu galda un, nemaz nepieskārusies iedienam, skumji nolaida galvu un miegaini lūkojās uz tumšo pasauli. Kalpotāja uzlūkoja meiteni, bet neteica ne vārda. Šajā pilsētā daudzi bieži bija drūmi un klusi. Pilni savādas, biezas un lipīgas tumsas. Arī atbraucēji, kuri pārcēlās uz šejieni, bija tādi paši, līdz ar to tas nedeva pilnīgi nekādas cerības uz to, ka kaut kur kas mainās un ir citāds. Viss likās pelēcīgi vienāds līdz pilnīgai garlaicībai. Reja piecēlās no galda un, neteikusi ne pušplēsta vārda un vispār neizdvesusi nevienu skaņu, devās uz durvju pusi.
Jāsatiek skolotājs, meitene pie sevis nodomāja un paņēma pie sienas stāvošo mugursomu, kura bija speciāli izgatavota viņai. Kā reiz bija teicis skolotājs- te Tev būs pirmās nepieciešamības preces, ja nu nākas doties tālākā ceļā. Kāpēc gan tādā ceļā būtu jādodas, viņš nepaskaidroja.
Ārpasaule drūmi uzsmaidīja Rejai, kad meitene pavēra durvis, lai saņemtu spēcīgu vēja brāzmu tieši sejā. Apmācies un reti riebīgs laiks jau vairākas nedēļas nemainījās un tikai pasliktinājās. Smagnējas un nogurušas lietus lāses vēlās no raudošajām debesīm un, pakšķēdamas, atsitās pret zemi un sēri nopūtās.
Nožēlojama esība, kā reiz bija teicis skolotājs, lūkojoties, kā kārtējās lāses norit pār vaigu.
Ne jēgas ne saprašanas, viņš vēl piemetināja un uzsāka savu aizraujošo stundu.
Reja, lēnā solī dodamās uz priekšu gan pielijušajiem dārziem, prātoja par to mirkli, kad bija satikusi skolotāju un kā bija sākusi pie viņa mācīties, taču atklāja, ka to vienkārši neatceras. Likās, ka viss no bērnības ir jau sen pagaisis atmiņu un notikumu gūzmā.
- Kāpēc tik domīga sejas izteiksme?! Meitenes pārdomas iztraucēja kāda skaidra, gaiša balss. Uzreiz pazinusi tajā skolotāju, Reja pagriezās un vīrieša pusi un nopūtās, bet uz jautājumu neatbildēja un skolotājs nemaz neuzstāja. Viņš tikai pamāja meitenei, lai viņa seko.
- Vai Tev tas ir līdzi?! Skolotājs jautāja nopietnā, nosvērtā balsī. Reja pamāja. – Tas labi, vīrietis turpināja. Abi devās uz priekšu pa pielijušo Lugubres ceļu.

Nja tev jaraksta gramata Sanak tiesi ta ka rakstniekiem gramataas Bet stastins tiri labs ja padoma ka es gramatas nelasu ja butu vairak rakstits ta ari nelasitu bet sitads SHORT man patika laigan biki parak profesionali

Oij, paldies liels par tādu vērtējumu. Kā saprast- pārāk profesionāli?!

```

Krogā valdīja ierastā pustumsa un apkārt klejoja klusa balsu murdoņa. Putekļos un kaktos slēpās garas ēnas. Logi izskatījās ilgu laiku netīrīti Krodzinieks, kura seja bija paslēpta vieglos garaiņos, kas cēlās no kāda savāda katla, padeva karstus dzērienus pilsētniekiem un gadatirgus ļaudīm, kuri, nozuduši no ārpusē valdošās murdoņas, vēlējās atpūsties. Durvis ar nemierīgu čīkstoņu atvērās un pa tām ienāca mūsu jau satiktā sieviete un Aju. Pirmā piegāja pie letes, bet otrā meklēja brīvāku vietu. Izskatījās, ka krogs ir piebāzts ar apmeklētājiem.
- Nāc man līdzi!- nošņācās sieviete un, paķērusi Aju pie rokas, ieveda meiteni krodzinieka īpašajā telpā, kurā, neviena netraucētas, abas varēja pārrunāt visu, kas bija nepieciešams.
- Sēdies!- sacīja sieviete un pati ērti iekārtojās mīkstā dīvāniņā. Aju apsēdās viņai blakus un meitenes skatiens uzreiz cieši pievērsās mazajam ādas maišelim, kuru sieviete vilka ārā no kabatas.
- Te nu tas ir! Tavs dārgums! Tieši kā Tu lūdzi!, viņa sacīja un pacēla maišeli aukstāk. Lēnām to atvērusi, sieviete izņēma ārā zilgani zaigojošu atlūzu. Tā bija akmens daļa.
Mirklī, kad sieviete to nolika uz galda , meitenes acis iepletās un rokas kāri sakustējās.
- Lēnāk pār upi meitenīt, ka nenoslīksti straumē! Mums bija vienošanās!- sieviete pievilka atlūzu sev cieši klāt. Aju pamāja un izgrūda neapmierinātu –Zinu, neesmu aizmirsusi, un viņas roka ienira nelielā ādas somiņā, kura bija piekārta pie sāniem.
- Te būs!- viņa sacīja un pameta uz sievietes pusi kaut ko, kas līdzinājās vienkārša pergamenta tīstoklim, taču, kā izskatījās, šis necilais priekšmets sievietei nozīmēja daudz, jo, tāpat kā Aju rūpīgi noglabāja savu jauniegūto akmeni, tāpat arī viņa paslēpa pergamentu vienā no sava mēteļa kabatām. Piecēlusies, sieviete paklanījās un nozuda prom no telpas. Aju gan vēl palika sēžam. Meitene pie sevis prātoja, cik tad īsti vērtīga ir šī akmens atlūza un vai to apzinājās arī sieviete, ja jau bija gatava atdot šo zaigojošo spozmi par tik lētu samaksu.
- Es domāju, ka laiks nozust! Pēc kāda brīža klusi nočukstēja meitene un, piecēlusies, ielūkojās ēnās. Viņas skatiens zibeņoja tik spēcīgi, ka pārbiedētā tumsa ieslēpās vēl dziļāk kaktos un sienas caurumos. Aju pasmaidīja un prom bija.


Pirmās nodaļas beigas

Nu dikti labs staastinjsh! Supaa!

Otrā nodaļa

- Klusē taču, muļķi, Tu viņu vēl uzmodināsi!- neapmierināta balss pāršķēla istabā valdošo klusumu. Tumsa pamuka kaktos un caur logu ielauzās saulaini un silti stari.
- Viņa guļ saldi kā fejas pusdienas pārtraukumā, tāpēc nekas nenotiks,- otra balss nočukstēja. Tā izklausījās daudz nosvērtāka kā pirmā, taču ilgāk tajās noklausīties neizdevās, jo, līdz ar durvju aizciršanos balsis pagaisa tālumā. Istabā atkal par karali kļuva klusums, kurs, uzsēdies uz sava troņa, centās ietīt visu miegainā dūmakā un sapīt pēdējās paliekošās skaņas garās bizēs.
Zem biezajām un siltajām segām sakustējās vēl vārs ķermenītis. Meitene nebija paguvusi atkopties no visa, ko piedzīvoja vakar. Mei neapmierināti noburkšķēja kaut ko sev zem deguna pa miegam un atvēra cieši salipušās acis. Istaba slīga dūmakainā pustumsā- vien pāris saules stari bija spējuši iespraukties cauri aizkariem, kuri cieši nosedza logu. Sega noslīdēja no pleciem un atklāja pāris skrambas. Meitene plati nožāvājās un palūkojās apkārt, cenšoties atcerēties, ko šeit dara, bet atklāsme bija pavisam nepatīkama un nolija pār viņu kā auksta duša. Viņa piecēlās un, spītējot sūrstošajām sāpēm mugurā, pavēra durvis uz vēl dusošo ārpasauli. Vismaz viņai likās, ka visi vēl guļ, jo mājā nedzirdēja ne skaņas. Tas likās ļoti aizdomīgi, tāpēc, cenšoties netrokšņot, Mei lēnā gaitā devās uz kāpņu pusi, ieklausoties, vai kur nedzirdēs kaut mazāko mēbeļu vai durvju iečīkstēšanos. Pār ķermeni pārskrēja salti drebuļi- viss likās tik spocīgi kluss un vienmuļš.

Stāvu zemāk uz mīksta, gaiša dīvāna sēdēja jauns puisis un pētīja ik rīta avīzi. Tas bija Daniels, kurš, kā likās, nebija varējis aizmigt visu nakti. Zem viņa acīm greznojās lieli, zilgani loki un skatiens likās neko neredzošs. Mati bija izpūruši un slējās uz visām pusēm. Puisis gurdeni atslīga uz spilvena un nometa avīzi uz galda.

Mei sadzirdēja papīra čaukstoņu lejas stāvā. Tā likās savāda- tāda kā lēnīga un gurdena. Meitene bieži vien pati bija pilnīgi pārsteigta par to, cik daudz viņa spēj pateikt tikai par to, kas notiek tikai ar dzirdes palīdzību. Šī bija dāvana, kas Mei bija noderējusi daudzos ielu kaujās par savu dzīvību un iztiku. Pēc iespējas klusāk nolavījusies lejā pa kāpnēm, meitene uzlūkoja puisi, kuru bija satikusi vakar. Viņš izskatījās pilnīgi neizgulējies un noguris. Tikpat klusi kā iepriekš meitene pienāca klāt dīvānam un noliecās pār Danielu, kura acis nu bija ciet un elpa ritmiska un silta. Mei pētīja viņa seju. Āda bija ļoti gaiša un gluda. Nelikās, ka puisim varētu būt vairāk par 19 gadiem. Meitene pasmaidīja un viegli pieskārās puiša vaigam. Klusi nočukstējusi – Ei, vai Tu guli, viņa turpināja vērot Danielu, kurš pagriezās un pavēra acis. Uz mirkli likās, ka puisis ir pārsteigts par to, ko redz savā priekšā, taču tad viņš itkā pamodās. Pieceldamies sēdus, Daniels norādīja uz brīvo vietu blakus un pasmaidīja
– Vairs jau nē. Neguļu. Mei pamāja. Viņa ērti iekārtojās puisim blakus un juta muguru žēli ievaidamies.
– Vai ļoti sāp?! Daniels jautāja un raizīgi uzlūkoja meiteni. Viņa noliegumā papurināja galvu. – Tev noteikti ir jāpiedod manam tēvam, jo viņš ir ļoti labs cilvēks,- centās paskaidrot puisis.
– Labs cilvēks, kurš ievaino nepazīstamas meitenes, ja?!- Mei izsmējīgi jautāja un viņas balsī ieskanējās sarkasma atblāzma. Daniels smagnēji nopūtās un piebilda – Nu, es ceru, ka viņš vēl joprojām ir labs cilvēks!
– Es par to nešaubītos, kungs!- istabā bija ienākusi kalpone un nesa paplāti ar divām tējas tasēm. – Jūsu Tēvs jau ir piecēlies no agra rīta. Ja tā padomā,- sieviete domīgi pielika pirkstu pie lūpām –Es neatceros vispār viņu ejam gulēt, bet tas nav svarīgi. Savā laikā jūsu Tēvs pavadīja daudzas negulētas naktis. Uzgaidiet brītiņu, es paziņošu, ka esat jau pamodušies!- un, aiztipinājusi ātri prom, kalpone nozuda vienās no daudzajām durvīm.
Mei garlaikoti nopūtās un noslīga uz spilvena. Viņas tumšie mati aizsedza seju un lika meitenei izskatīties pat ļoti simpātiskai, ja vien skatiens nebūtu manījis nobrāzumus uz rokām un pārējā ķermeņa. Daniels brīdi vēroja viņu tā guļam un tad iejautājās.
- Kā tad Tevi īsti sauc?! Un kāpēc mans Tēvs vispār Tevi uz šejieni atveda?
Mei piecēlās un paraustīja plecus- Kāpēc atveda es pati nezinu, un ar lielāko prieku vēlēšos to noskaidrot, kad tavs tēvs nonāks lejā. Bet mans vārds ir Mei- tāds necils diezgan,- pēdējo meitene nočukstēja tā, ka, likās, tikai viņa pati to ir sadzirdējusi. Puisis pasmaidīja un uzlūkoja viņu ļoti cieši
- Esmu Daniels, kā jau noprati- šā trakā vīra, kurš tevi ievainoja man un, kā liekas, arī tev nezināmu iemeslu pēc un atveda uz šejieni.
- Šie iemesli nebūs tik ilgi nezināmi, - abu jauniešu sarunu pārtrauca skarba balss. Tā piederēja Mei vakar satiktajam vīrietim. Ja varēja uzskatīt, ka Daniels šorīt izskatās vienkārši drausmīgi, tad šā vecā kunga raksturojumam vārdi nebija atrodami.
- Ar šitādiem tik mazus bērnus biedēt!- meitene pavisam klusi nočukstēja tā, lai neviens nedzird.
Vīrietis nosēdās abiem tieši pretī un nopūtās tik smagnēji, ka likās- kāds tikko ir nomiris. Ilgu laiku valdīja klusums, līdz beidzot Mei neizturēja un iesaucās, pielēkdama kājās.
- Jūs,- viņa norādīja uz veco vīru –vakar man solījāt visu paskaidrot. Tad nu es gaidu! Meitene nosēdās atpakaļ un, sakrustojusi rokas uz krūtīm, cieši lūkojās vīrā. Viņš pamāja un iesāka:
- Redzi, tas aizņems krietnu brīdi mūsu visu laika, bet vairāk to slēpt nevar. Tikai, pirms es iesāku kaut ko stāstīt, man ir Tev, Mei, jautājums- vai tas ir pie tevis?!
- Kas?!- apjukusi meitene lūkojās pamīšus uz vīrieti, tad uz sevi.
- Akmens! Tas, ko Tu vakar pacēli, lai gan es Tev īpaši piekodināju tā nedarīt.
Mei koši nosarka un dusmās iebāza roku savā kabatā. Izvilkusi no tās blāvi zilo akmeni, meitene to cieši satvēra savās rokās un lūkojās uz vīrieti.
- Lūk tas ir! Bet tagad, vai Jūs, lūdzu, nevarētu paskaidrot, kāds tam visam ar šo mazo grabažu sakars?!
- Mei, ļoti liels. Un diemžēl to paceļot, Tu parakstīji savu likteni!
Meitene atkal izskatījās un jutās pilnīgi apjukusi. Nespēdama neko saprast viņa zināja, ka tūlīt un beidzot vīrietis paskaidros un tad Mei viss taps skaidrs. Vecais runāja lēni, vilkdams vārdu pa vārdam kā garu gumiju un viņa balss atbalsojās visā istabā.
- Tas, Mei ir impetuoso akmens.
- Kas tas ir?! Meitene nesaprašanā iesaucās un nervozi iesmējās, uzlūkodama priekšmetu savās rokās.
- Impetuoso akmens. Bet, ja Tu taisies mani pārtraukt, tad izsaki visu tagad, lai vēlāk varētu paklusēt!
Meitene uzreiz pieklusa un, cieši lūkodamies uz vīru, sasprindzināja savu dzirdi- šobrīd neko nedrīkstēja palaist garām!

sāsts it kā stāv uz vietas. kaut kas nav... ne sajūtas, ne īsti domas. lasot, man liekas, ka visu šo jau kaut kur redzēju - džeks vēro meiteni, un otrādi, saldās sarunas uz dīvāniņiem, kaut kāds trakais, kurš brutāli savaino meiteni. godīgi neko vairāk no otrās daļas par to, ka džeks piedāvās muguras masāžu, un, ka meitene stāsta vidū kļūs ''stipra, satrieks visus ļaunos ķēmus putekļos, un dabūs liktenīgo skūpstu'', es nevaru sagaidīt. vnk sarunas ir jēlas, neliels bezsakars. agrāk man flirts un slepeni skati patika, bet nu jau gadus 5 kā pieriebušies.

nesaku, ka stāsts ir slikts. katrs jau raksta kā māk, bet man liekas, ka es šo pašu varētu izlasīt pirmajā rokās paņemtajā grāmatā, kas nebūtu darels vai tūve jansone.

Un kapēc lai tev nebūtu pilnīga taisnība, jo tev ir! Es jau tikai mācos rakstīt, es vēl neesmu atradusi savu oriģinālo veidu. Jup, apraksti man ir labi, kā izsakās citi, bet visi šie skati...nu...tu jau protams, vari nelasīt. Bet man vismaz prieks, ka pasaka tā, tā ir nevis mālē man acis ar kaut kādiem rozā meliem. Paldies!

Te būs viens no pagaidām pēdējiem turpinājumiem jo tālāk vēl nekas nav tapis.

```

Sapņains klusums stiepās pa Lugubres miklajām ielām. Reja un skolotājs gāja cieši blakus pievienodamies apkārt valdošajai, mēmajai serenādei. Meitene domīgi vērās tālumā uz skolotāja mitekli, kurš vienmēr viņai bija licies silts un maigs, tik atšķirīga no ierastās pelēcības šeit nebija neviena māja. Mitekļa logi bija plaši un gaiši- parasti, ja kādai mājai šeit arī bija logi, tad tie likās lūkojamies uz garāmgājējiem drūmi un netīri.
- Reja, kur tu paliec?!- meitenes sapņojumus iztraucēja nopietna balss. Tas bija skolotājs. Izrādījās, ka viņa nemaz nav pamanījusi to, kā abi bija pienākuši pie vīrieša mitekļa. Meitene uzlūkoja savu skolotāju un pamāja, lēnām ieiedama viņa namā. No iekšpuses gan vīrieša miteklis neizskatījās tik gaišs, kā ārpusē, bet to vienalga varēja apbrīvot par askētismu, kurš izskatījās gan gaumīgi, gan skaisti. Pārsvarā Lugubrē nebija sastopami nami, kuros varēja novērot to saimnieku jebkādas stila izjūtas.
- Noliec savas mantas un sāksim stundu,- skolotājs sacīja un pats apsēdās vienā no lielajiem, mīkstajiem krēsliem un domīgi uzlūkoja meiteni, kamēr viņa kaktā nolika savu somu un pagriezās, lai sastaptos ar vīrieša nopietno skatienu.
- Tagad tā, Reja, es Tev jau daudzreiz esmu skaidrojis, kāds ir akmens, kuru Tu esi paņēmusi līdz, spēks, vai ne tā?!
- Jā, skolotāj, esat gan stāstījis,- meitene piekrita atcerēdamās tās stundas pie vīrieša, kuras bija pavadījusi lasot garus pergamentus, kuri visi stāstīja par vienu un to pašu- akmeni. Meitene apsēdās un lūkojās uz skolotāju un ar nepacietību gaidīja, ka vīrietis kaut ko sacīs.
- Izņem to ārā!- skolotājs runāja tajā pašā nosvērtajā balsī, lai gan Reja ļoti labi viņu pazina- vīrietis bija tikpat satraukts, cik viņa. Paklausījusi skolotāja vēlmei, meitene izvilka zilo akmeni no savas kabatas un gribēja padot to skolotājam, bet viņš noliegumā papurināja galvu.
- Nē, akmenim ir jāpierod pie savas jaunās saimnieces. Tu, galu galā, taisies izmantot tā spēku, vai ne, Reja?! Es tevi visus šos gadus tieši tam arī esmu mācījis! Meitene piekrītoši pamāja un uzlūkoja blāvi zilo priekšmetu. Viņa jau no mazotnes bija priecīga par domu, ka varēs izkļūt no šīs pelēkās un drūmās vienmulības, ka viņu gaidīja gaišāka nākotne- tur, citā pasaulē.


```

Istabā uz brīdi iestājās klusums un Mei garlaikoti nopūtās- viņa cerēja, ka vīrietis pēc iespējas ātrāk atsāks savu stāstu. Vēl brīdi pasvārstīdamies un izvēlēdamies īstos vārdus, viņš sāka:
- Vecos laikos, lai arī cik tas neizklausās banāli, eksistēja viena pasaule. Mēs vairs nezinām, kā tā tolaik saucās un, vai vispār kāds nosaukums šai vietai maz bija. Pār pasauli valdīja karalis Fidijs. Un tieši pasaules pašā sirdī gūlās tās lielākais dārgums- gaismas akmens- impetuoso. Tas uzturēja pasaulē mieru un aiz tā atradās vienīgā ieeja vēl dzīvajiem cilvēkiem Motas- nāves valstībā, kas tajos laikos vēl nebija tik liels ziedošais dārzs, kāda, nešaubos un ir skumji to atzīt, tas ir tagad. Kādu dienu, nevienam nenoskaidrotu iemeslu pēc, tajā vietā izcēlās liela zemestrīce. Pasaule sašķēlās trijās daļās un spēcīgas maģijas rezultātā tika izveidota par trijām pasaulēm. Viena no tām ir gandrīz pilnīgi tumša un tiek dēvēta par Lugubri, otra ir gandrīz pilnīgi gaiša, un tiek dēvēta par Ambili, bet pēdējā ir Zeme, kurā gaisma un tumsa iet roku rokā. - ievilcis dziļu elpu vecais vīrs turpināja, cieši lūkodamies uz Mei.
- Kā noproti, arī akmens sašķēlās trijās daļās. Jau tolaik, pirms tas viss bija noticis ķēniņš zināja, ka akmens ir spēcīgs un gluži vai domā pats ar savu prātu. Tas bija neizskaidrojami un dīvaini. Pēc akmens sašķelšanās tas nozuda un, kā vēsta senie raksti, nokļuva ceturtajā pasaulē, kura tiek dēvēta par zudušo dvēseļu pasauli. Vairākus gadu simteņus pēc tam kāda veca pareģe nosapņoja vīziju par mūsdienām, ka akmens atgriezīsies. Tikai viņa nemācēja pateikt, kas notiks,- vīrietis pagriezās pret Danielu – Un te, mans dēls, mēs nonākam līdz tavai mātei. Viņa bija amuleta glabātāja.
Puisis nesaprašanā uzlūkoja savu tēvu un paraustīja neziņā plecus. Vīrietis nelikās to manām un tikai turpināja: - Amulets ir garā ķēdē iekalts zelta piekariņš, kurā var ievietot iekšā akmeni. Bet tāds amulets ir tikai viens un paredzēts visam akmenim, nevis tā trijām drumslām, kuras sadalījās pasauļu atdalīšanās rezultātā. Jau kopš laika gala magi, kuri apzinājās akmens patieso spēku un tā maģiju, tika meklējuši sev skolēnus. Tiem tajā brīdī, kad akmens atgriezīsies pasaulē, bija tas jāatrod. Tas, kurš pirmais pacels akmeni un būs akmens cienīgs, tam piederēs maģiskais spēks. Te, Mei, mēs nonākam līdz tevīm, - vīrietis pilnīgi apklusa un lūkojās uz meiteni, kura bija iegrimusi savās domās un kuģoja pa sapņu jūru līdz īstajai patiesībai, lai to spētu izprast.
- Tad tāpēc, -viņa ierunājās pēc brīža – Jūs tik ļoti uzstājās, lai neņemu akmeni. Tas bija domāts Jums!
- Man?!- izsaucās vecais vīrs un skaļi iesmējās – Pasarg Dievs, nē! Tas bija domāts
- Man, - sarunā iejaucās Daniels un ar bailes pilnām acīm vēroja, kā tēvs piekrītoši pamāja ar galvu. Puisis smagnēji nopūtās un vairs neteica ne vārda. Pār istabu un tajā sēdošajiem cilvēkiem atkal nolaidās klusums un sāka rotaļāties drēbju atlokos un Mei kuplajos matos. Vīrietis lūkojās uz savu dēlu un, nopūties, turpināja:
- Sākotnēji likās, ka tā varētu būt Tava māte, Daniel. Taču viņa izrādījās neīstā. Tad, tā kā es jau esmu par vecu, cerēju, ka akmens derēs Tev, bet to pacēla Mei.
Vīrietis atkal apklusa un lūkojās uz meiteni skumjām acīm. Tad, norādīdams uz priekšmetu viņas rokās, vecais vīrs palūdza nolikt akmeni uz galda. Mei paklausīja.
- Daniel, paņem to rokās,- vīrietis sacīja. Puisis apjucis pamāja un sniedzās pēc akmens, taču nespēja to aizsniegt. Viņš nevarēja tam pieskarties, jo, lai arī uz kuru pusi stiepās Daniela roka, akmens visu laiku slīdēja prom no tās. Vīrietis paberzēja nogurušās acis un uzlūkoja Mei.
- Redzi, tas neatzīst nevienu citu, kā tikai Tevi,- viņš sacīja un piecēlās. Ne vārda neteikdams, vecais vīrs devās uz savu darbistabu, atstādams abus jauniešus vienatnē.
Tātad sanāk, ka es tagad esmu kāda burve, vai?! Pie sevis prātoja meitene un iesmējās par šādu domu. Tas likās pārlieku neticami un neiespējami.
Nē, es esmu parasts cilvēks, es neesmu nekāda ragana! Kādas muļķības gvelž tas vecais, aptaurētais muļķis! Es dodos prom!
Pavisam negaidīti viņa pietraucās sēdus un, ne vārda nesakot, lēnām devās uz durvju pusi. Daniels pacēla skatienu un ilgstoši nolūkojās Mei aizejošajā mugurā un snauduļojošo klusumu pārtrauca skaļa balss : - Stāvi!


Uz krietnu brīdi leiku jūs ar savu svc mierā!

Natsu, kāds tev vēl svc?! Man ļoti patīk šis darbs, tāpēc lūgšu, lai turpini vien.

ieprieksh nelasiiju,jo bija tik daudz visaadu staastu shepat,kam sekoju liidzi, un iisti negribeejaas kjerties pie shii,jo zinaaju,ka tas buus garsh un pilns dazhaadu skaistu, teelainu izteicienu. darbs ir labs un ir interesanti to lasiit,bet prieksh manis tomeer druuuuscinj par samaakslotu. vairaak reaalu izjuutu, natsuki! tas ir tas,kaa te pietruukst - iespeeja iejusties varonjos, vinju izjuutas,kas radiitu taadu..realitaates sajuutu. kas radiitu to paraleelo pasauli,kuraa lasiitaajs ieietu katru reizi,kad kjertos staastam klaat. ljoti labi,ka posto nevis maziitinjus gabalinjus,bet jau gatavas daljas,kas ljauj labaak uztvert notiekosho. kopumaa staasts ir interesants, un man gribeetos,kaut vareetu to izlasiit liidz galam, tb - Tu peekshnji nepaartrauktu turpinaat.

rebel, liels paldies par vērtējumu. Es tev piekrītu- maniem stāstiem patiesi pietrūkst emociju. Tas ir tāpēc, ka es nespēju sajust to, ko jutu rakstot savu pirmo stāstu, kurš vienīgais no visiem fantasy darbiem ir vispār pabeigt. Es itin kā nespēju savienoties ar darbu., Darbam sanāk labi apraskti un tā, bet nav tās emocionālās puses. Man ir jācenšās ar darbu atrast lielāku kopējo valodu, tā teikt...

te būs nedaudz vēl.


Mei sastinga. Lēnām pagriezusies apkārt viņa sastapās ar puiša dusmīgo skatienu.
- Uz kurieni Tu domā iet?! Viņš jautāja un piecēlās. Dodamies uz meitenes pusi, Daniels ne uz mirkli nezaudēja svarīgo nopietnības izteiksmi sejā, taču viņam tā tik ļoti nepiestāvēja, ka Mei knapi noturējās neiesmējusies. Salikusi rokas uz krūtīm meitene pasmaidīja un sacīja
- Un Tu mani varēsi aizturēt?!- viņas dzēlīgā balss pieskandināja priekšnamu. Puisis bija piegājis Mei pavisam tuvu un tagad lūkojās uz meiteni. Acis šķīla dusmīgas uguntiņas.
- Iet prom es Tev neļaušu,- Daniels sacīja. Meitene pagriezās un tad, pavisam negaidīti, sajuta, ka puisis viņu saķer aiz rokas. Tvēriens bija tik spēcīgs, ka Mei nācās saviebties.
- Laid mani vaļā!- viņa iebļāvās.
- Un kur gan Tu iesi?!- viņš jautāja un nopūtās – Šaubos, ka mans tēvs pateica visu par mūsu pašreizējo situāciju un vēl, šaubos, ka Tu tagad esi drošībā.
- Paldies par rūpēm,- meitene spēcīgi parāva roku. Tā klusi nokrakšķēja, bet Mei bija izdevies atbrīvoties no Daniela tvēriena. Viņa pagriezās un, salikusi rokas uz krūtīm, turpināja – Es pati varu par sevi pastāvēt!


```

Gadatirgus troksnis vēlās pār nogurušajām cilvēku mugurām. Bija pagājusi tieši diena, kopš šie svētki bija sākušies un apkārtnes iedzīvotāji, apkrāvušies ar pirkumu kalniem, lēnā gaitā pastaigājās, baudīdami krāšņos dabasskatus, bet vairāk, protams, pievērzdami uzmanību atbraukušo akrobātu priekšnesumiem. Pilsētiņas ielas bija pārpildītas.
Aju, ejot uz priekšu neko neredzošām acīm, nepievērsa uzmanību nevienam garāmgājējam. Meitene prātoja, kādu īsti spēku ir ieguvusi savā īpašumā un vai viņa spēs to pakļaut savām vajadzībām.
-Pērciet aizjūras karaļa Etela mīļākās nerrijas nerrus!- negaidīti atskanēja no kāda stūra un Aju, pavisam negribot, pagriezās. Runātājs bija jauns puisi, kurš savās rokās turēja palielu grozu, kurā, to labi varēja redzēt, kāds spirinājās, un pa visu laukumu ik pa pāris mirkļiem atskanēja žēli pīkstieni. Meitene nogrozīja galvu- vienmēr atradīsies kāds ar muļķīgu piedāvājumu. Tomēr kaut kas viņu neatstāja vienaldzīgu. Aju pati nespēja saprast, kas tieši, bet, piegājusi pie puiša, viņa klusi sacīja:
-Par cik?!- puisis bija pārsteigts, jo parasti klāt nāca mazas meitenes ar mammām un lūdza mazu mīļumiņu, taču mammas bija stingri pret.
- Tev atdošu ļoti lēti, - viņš sacīja un pasmaidīja –Tik ņem vien, baigi labie nerri, ļoti paklausīgi un parasti klusi…- taču pēc puiša pēdējiem vārdiem no groza atskanēja skaļš pīkstiens un no tā izlīda mazs, pūkains purniņš un…iekoda puisim pirkstā. Kamēr viņš lamājās, Aju skaļi iesmējās un uzlūkoja mazo dzīvnieciņu. Tas lūkojās uz meiteni ar savām skumjajām acīm un Aju prātoja, ja nopirks šādu dzīvnieciņu, ko gan ar to varēs darīt un, ja nenopirks, kas notiks ar nerru?!
-Nopērc,- lūdza puisis gurdeni nopūšoties. – Dzīvnieki tie ir ļoti labi. Un maģiski! Meitenes uzacs uzšāvās augšā, izveidojot pierē pāris grumbas –Maģiski?! Un kāda tad ir šo mazuļu maģija?! Puisis noslēpumaini pasmaidīja un sacīja – Nopērc, tad arī uzzināsi. Aju uzlūkoja groziņu un pašūpoja galvu –Mūsdienās šitā nevienu nepiemānīsi. Kur Tu vispār atradi šīs plukatas?!
-Plukatas?- puisis pārsteigti iesaucās skaļāk, kā bija paredzējis un uz viņu pusi atskatījās pāris pilsētnieku. – Laikam jau man nekas neizdosies, ja vien nepastāstīšu visu patiesību, jo, taisnība, kuram gan mūsdienas vajadzīgs parasts nerrs. Šie ir…-puisis paliecās uz Aju pusi un čukstus nošņācās –hipni. Meitene domīgi uzlūkoja grozu un tad acu skatienu pievērsa puisim.
- Ja Tu man šobrīd melo,- viņa aizkaitināti teica –tad piesargies, jo nāksies par to krietni samaksāt!
- Ka es te stāv, tie ir tādi!- puisis turējās pie savas pārliecības, kamēr no groza izlīda vēl viens nerrs un kašņāja ar ķepu tukšu gaisu, žēli ņaudot un spurojoties. Aju skumji un padevīgi nolaida skatienu un nopūtās. – Nu labi, pierunāji! Bet es Tev pārgriezīšu rīkli, ja tā nebūs taisnība! Tici man, es Tevi uzmeklēšu pat vistālākajā Ambiles nostūrī un…
- Labi, labi! Ņem tak! Puisis nervozi ielika roku grozā un izvilka no tā pirmo mazo dzīvnieciņu, kurš pagadījās pa rokai- tas izrādījās pilnīgi sniegbalts un tik skaists, ka Aju nespēja ilgu laiku novērst to dzīvnieka acis. Paņēmusi to rokās un noglaudis radījuma plānos un vēl neizaugušos spārniņus, meitene pasmaidīja un, samaksājusi prasīto summu, devās prom. Vēl ilgi no tās puses, kur puisis palika stāvot un cenšoties pārdot arī pārējos, skanēja žēli ņaudieni un pīkstieni un aso nagu skrāpēšanās, kuras papildināja jaunekļa lamas.


Un es patiesi centīšos atrast šo darbu, tā teikt, savienoties ar to(smieklīgi izklausās, vai ne? ), atrast tam emocionālo pusi.

Natsu- tu tik turpini vien. Gan jau viss izdosies! Un man jau ir ljoti interesanti lasiit.

Lasot nosaukumu 5. dimensija, uzreiz prātā iešāvās aina no Bugalkova "Meistars un Margarita". Līdzīgi gan nav, taču tā tik turpināt.

Pilnīgi piekrītu- tev ir jāturpina!

Paldies visiem par vērtējumiem




```
Smaga elpa atsitās pret istabas stūriem un aizlidoja līdz grieztiem, iztramdot ēnas un tumsu. Elpa bija pilna spēka, pilna dzīvības un to apkārtējā pasaule nekad nebija spējusi iepazīt. Elpa plūda vienmērīgi, lēni un nosvērti. Tā atpūtās. Acis izstaroja nelielas, bet ļoti karstas liesmas. To pieskāriens spēja dedzināt. Sarkanās lūpas mirdzēja. Uz pieres parādījās mazas, veiklas sviedru lāsītes. Mati bija savandīti un izpūruši. Krūškurvis smagnēji cilājās.
Reja lūkojās uz priekšu, uz savu skolotāju, kurš bija rokās sažņaudzis garenisku, izliektu zobenu. Pašas meitenes plaukstas šobrīd turēja tādu pašu, tikai daudz mazāku. Viņas acis ne uz brīdi neaizvērās- skatiens bija sakoncentrēts. Nākamais bija skolotāja gājiens, taču vīrietis, visdrīzāk speciāli, vilcinājās.
Nu, taču! Pie sevis domāja meitene un viņas roka nepacietībā nodrebēja. Tajā brīdī skolotājs pacēla savu zobenu un ar visu spēku metās meitenei virsū. Reja visu redzēja palēninātā ātrumā. Skolotājs pagriezās. Zobens pāršķēla gaisu un tuvojās meitenei. Meitene zināja, ka skolotājs par šo viņas savādo spēju visu lieliski uztvert ar acīm nemaz nenojauta. Sašūpojusies viņa pēdējā brīdī atvairīja vīrieša tik lielisko uzbrukumu un redzēja, kā zobeni saskaras. Skolotājs pārsteigti uzlūkoja Reju un pakāpās pāris solīšus atpakaļ.
- Tu esi progresējusi!- viņš, pavisam bezkaislīgi un bez nekāda noguruma balsī sacīja. Iebāzdams zobenu makstī skolotājs apsēdās uz sava krēsla un brīdi lūkojās meitenē, kura vēl joprojām bija kaujas gatavībā- skolotājs bija mācījis, ka ienaidnieks var uzbrukt jebkurā situācijā. Vieglais rokas mājiens, kurš pēc mirkļa sekoja no vīrieša puses liecināja, ka stunda ir beigusies. Meitene nolika savu zobenu un apsēdās uz grīdas. Sakrustojusi kājās kopā, Reja brīdi koncentrējās uz ieelpām un izelpām un aizvēra acis.
- Vai Tu zini, kāpēc…- skolotājs iesāka un meitene pacēla skatienu pret vīrieti. Pēc īsa klusuma brīža viņš turpināja – kāpēc es visu šo laiku esmu Tevi apmācījis?!
Meitene noliegumā pakratīja galvu. Šo tematu skolotājs nekad nebija aizsācis. Reja uzskatīja, ka vīrietis vienkārši kaut kāda neizskaidrojama iemesla pēc nevēlas par to runāt, un meitene īpaši neuzstāja. Bet tagad…tagad…
Kāpēc viņš to piemin tieši tagad, pēc tik ilga apmācības laika?! Meitene vaicāja pati sev un pārsteigti lūkojās uz priekšu. Pagāja pāris minūtes, pirms skolotājs atsāka runāt.
- Es Tev jau esmu skaidrojis par to, ka ir trīs pasaules. Es Tev esmu jau vairākkārt teicis par akmens spēku un to, ka kāds noteikti gribēs to apvienot. Jo savienots kopā tas kļūst tik spēcīgs, ka neviena maģija vai kāds cits spēks nespēj stāties tam ceļā. No šī brīža Tu man vari prasīt visu, kas vien Tevi interesē un es stāstīšu visu, ko vien zinu par akmeni un Tavu likteni šajā stāstā. Tu pārej uz jaunu līmeni- apmācība no šī brīža vairs nebūs tikai fiziskais treniņš. Es Tev palīdzēšu izprast, sajust un atklāt sevī spēku.
Reja klausījās skolotāja un pārsteigti lūkojās uz vīrieti. Tik ilgi viņa bija gaidījusi mirkli, kad beidzot varēs visu uzzināt…
Mēs satikāmies sen. Kad biju maza. Viņš piedāvāja mani apmācīt. Nekad nebija teicis, kāpēc to vēlas. Māte piekrita. Un tā es pie viņa esmu mācījusies kopš tās dienas, kad esmu spējusi rokās noturēt divus spaiņus, pilnus ar ūdeni.
- Reja. Man Tev ir viens jautājums,- meitenes pārdomas pārtrauca vīrieša jautājums. Viņa pacēla skatienu un bija gatava atbildēt. – Vai Tev ir kāda maņa vai spēja, kas ir izteikti pārāka par citām?!
Uz šo jautājumu Rejai atbildi ilgi nebija jāmeklē. Viņa pamāja. –Jā, ir. Dažreiz es spēju visu redzēt savādāk, nekā citās reizēs. Piemēram, kad Jūs man tagad uzbrukāt pēdējo reizi, laiks itin kā palēninājās un es spēju saskatīt un sajust katru Jūsu sīkāko kustību, skolotāj. Un arī akmeni es ieraudzīju pie tumšajām un lietainajām debesīm tonakt, kas gandrīz nebūtu bijis iespējams parastam cilvēkam. Domāju, ka tā ir vienkārši dāvana no kāda augstāka spēka.
Skolotājs noklausījās meitenes sakāmo un pašūpoja galvu. – Tātad, es neesmu ne par mata tiesu kļūdījies. Tu esi viņa. Tā, kuru esmu meklējis visus šos gadus! Kura spēs to izdarīt!
- Izdarīt ko, skolotāj?!- meitene klusi jautāja, lūkojoties vīrietī ar pētošu skatienu.

Vēl joprojām lielisks stāsts un ļoti interesants! Turpini ātrāk!

man ļoti,ļoti patika tā vieta ar nerrupuisi un nerra pirkšanu.pagaidām tieši šis mazais mazītiņais gabaliņš ir šķitis visreālistiskākais. iespējams tāpēc,ka tā tāda bieži sastopama tēma, dzīvnieciņi. bet tomēr, tas par mīļumu,skumjām acīm un visu..tur es jutu kaut kādu emociju. tas pievilka. stāsts kļūst arvien labāks, natsuki.
vai arī es vienkārši miegu ciet. XD

pēc tik ilga laika nedaudz paturpinu, ceru, ka kādam būs vēlme izlasīt.


```
Daniels stāvēja uz vietas un lūkojās uz Mei, kuras acis šķēla dusmu uguntiņas jaunekļa virzienā.
-Tu patiesi labi spēj par sevi parūpēties!- puisis sacīja un pagriezās. Mei lūkojās uz viņa aizejošo muguru.
-Pagaidi,- meitene lūdza un panāca Danielam tuvāk. – Nodod to savam tēvam un lai viņš dara, ko vien grib. Es aizeju un negribu ne ar vienu no jums vēl kaut reizi satikties!- meitene sacīja un uz kāda plauktiņa nolika akmeni un atkal pagriezās. – Uzredzīti!- viņa, pamājusi, pavēra durvis. Daniels pagriezās. Palūkojies uz Mei puisis tikai noplātīja rokas un paraustīja plecus.

Mei ar skaļu blīkšķi aizcirta parādes durvis. Atskanēja pamatīgs dārdiens un kaut kas viegls uzkrita meitenei uz galvas. Mei palūkojās augšup. Tas izrādījās vecas un jau sen nožuvušas krāsas gabaliņš. Nopurinājusi to viņa lēnā solī devās prom. Meitenes vaigus viegli pakutināja siltā saulīte, kura šodien debesīs bija īpaši augstu uzkāpusi un matus sapurināja jautrais vējš. Viņa nevilšus pasmaidīja un uzlūkoja namu aiz sevis. Ko gan viņi visi iedomājas! Meitene sacīja pati sev un pašūpoja galvu. Es neesmu nekāda manta, ar kuras likteni var spēlēties! Ceru, ka nekad mūžā vairs nevienu no šī nama neredzēšu! Mei dusmīgi nošņācās un devās ārā no pagalma, kurš izrādījās mājas aizmugurē pārvērtās par lielu dārzu, kur visi koki un krūmi gatavojās ziedēšanai. Savādi, tas meiteni izbrīnīja- likās, vēl nesen bija snidzis, vai tad ne?! Kā tik ātri varēja mainīties laika apstākļi?! Ar to kaut kas nebija kārtībā... Apkārtne smaržoja patīkami sapņaini un iemidzinoši. Meitene sapurināja galvu un, neatskatījusies vairs, pazuda aiz mājas žoga stūra. Uz neredzēšanos!

Daniels bija novērojis meitenes aizejošo muguru no otrā stāva loga. Kad Mei nozuda viņa gaišo acu skatienam, puisis pagriezās pret tēvu un, atspiedies pret palodzi, sacīja:
-Lūk, Tu panāci, ko gribēji.
Vīrietis neatbildēja uzreiz. Pēc īsa mirkļa pārdomām, viņš pacēla skatienu pret dēlu un teica
-Man jau likās, ka tāda būs viņas reakcija. Nekas, viņa vēl atgriezīsies!
Daniela uzacs neapmierināti pacēlās, radot pierē grumbas un viņš un uzlūkoja tēvu – Ko tas viss nozīmē? Es tevi vairs nepazīstu. Es neaiziešu prom, kamēr Tu man neizstāstīsi visu, ko vēl neesi paguvis pastāstīt!
Vīrietis pamāja ar galvu un aicināja dēlu piesēsties.
-Šī saruna nebūs no īsajām, pasaukšu kalponi, lai atnes mums tēju…

```

Pāri koku galotnēm norietēja samtaina un silta saule. Stari sapinās zaļajās lapās un centās vēl brīdi uzkavēties šodienā un neļaut rītdienai pienākt ātrāk. Debesis pamalē krāsojās gaišos toņos. Viegli sapņains vējiņš klusi spēlēja stabulīti. Kaut kur netālu pie auss urdzēja strautiņš. Tas tecēja lejā pa veciem un sen apsūnojušajiem akmeņiem, draudzīgi sarunādamies savā sen aizmirstajā valodā ar apkārtējo pasauli. Aju sēdēja, savu muguru atstutējusi pret ozola stumbru un baudīja vakaru. Meitene dzirdēja mežu pie auss klusi šalcam, strautiņu jautri čalojam un juta savās rokās mazo, gaišo radījumu spirināmies. Smagnēji nopūtusies, meitene aizvēra acis. Viss šis miers un skaistums bija viņai pilnībā apnicis. Aju nespēja izturēt šo saldo prieku un tik ļoti garlaikojoši vienādos laika apstākļus. Šeit nekad nemainījās ziedošais pavasaris, kurš lēnām pārgāja vasarā un otrādi. Meitene pārbrauca ar roku pār saules apspīdēto seju un neapmierināti kaut ko noburkšķēja pie sevis. Piecēlusies, Aju palūkojās apkārt. Laiks negaidīja. Meitene zināja, ka viņas gala mērķis vēl ir tālu, bet, ar akmens iegūšanu, viņa tam ir pietuvojusies par vairākiem soļiem.
- Nu ko. Laiks doties ceļā, - Aju sacīja un prom bija. Vien tikai viņas smarža- tumša un sapņaina kā nākts, palika koku galotnēs un zaros ieķērusies.

Lūzu, turpini šo darbu, tik labi Tev tas ir sanācis