īss, bet nu ko lai dara - gari top ilgi un dikti:
Bija nakts.Viņš skrēja pa mežu.Pāri viņam lidinājās tūkstošiem izsalkušu, pazudušu dvēseļu. Vīrietis kliedza pēc palīdzības, taču vienīgais, ko dzirdēja, bija sava vārgā atbalss, kas rēgus satracinaja vēl vairāk.Tie mēģināja vīrietim atņemt ticību sev, kas nozīmētu mocību pilnu atlikušo dzīvi.Viņš saprata situācijas nopietnību,un, saņēmis visus savus spēkus, mēģināja atrauties no rēgiem.Taču tie bija visur.Tie izskrēja no alām, krita no egļu galotnēm un izlauzās no kurmju rakumiem.Rēgi domāja, ka iebiedēs vīrieti, taču šis,no paskata necilais, vīrelis nebija tik viegli salaužams.Viņš cīnījās ar sevi un rēgiem.Visvieglāk būtu bijis padoties, taču tas nebija viņa dabā.Vīrietis bija pieradis cīnīties.Cīnīties līdz galam.Cīnīties līdz uzvarai.Un pat tagad, kad cerības liesma bija tik maza, kā okeānā iemesta monēta, vīrietis ticēja sev.Viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka visu atrisinās.Viņš skrēja tikai uz priekšu, pat nedomādams skatīties aiz muguras.Vīrieša spēki tuvojas beigām, kad viņš tuvojās diezgan stāvam kalnam.Citas iespējas nebija.Viņš samazināja ātrumu, pagriezās paralēli kalnam un laidās lejā.Kalna nogāze bija pilna ar akmeņiem un sīkiem kokiem.Vairums cilvēku, ieraudzījuši šos šķietami nepārvaramos šķērsļus, būtu novaimanājušies par sūro likteni un akli pakļāvušies tam.Taču šis vīrietis tāds nebija.Viņš līdz pēdējam ticēja tikai sev. Tas viņu izglāba.Viņš neatlaidīgi centās izvairīties no šķērsļiem un tas viņam izdevās.Nosvīdis vīrietis noripoja lejā un piecēlās kājās.Viņam bija tikai daži nobrāzumi.
Viņš bija paveicis to, kas reti kuram izdevās - viņš bija aizbēdzis no ticības laupītājiem.Ticības, kas viņam vienmēr bija palīdzējusi, devusi stingru pamatu zem kājām.
Pateikdams paldies sev un tikai vienīgi sev, viņš gāja mājup.