Šis ir vairāk nekā pirms diviem gadiem iesākts fars, kurš sākumā tika izdomāts kā kosmiska sāga, bet ar laiku pārvērtās par Alkoholisku murgu.

Prologs

Kaut kur tālu, tālu, tur kur nekad nav staigājušas zemes cilvēka kājas...
-Alonso Bedrov, Jānoso Strod jūs tiekat apsūdzēti Aldoras iznīcināšanā un tiekat izsūtīti uz septīto alafagammas sistēmas planētu! Bez tiesībām uz apžēlošanu...! Tiesas sēde ir beigusies! Aizvest apsūdzētos.
Abi jaunie vīrieši piecēlās no mēbeles, kas stipri vien līdzinājās krēslam tomēr tam bija viena atšķirība- tas bija viscaur no gaismas.
-Varēja būt daudz sliktāk, Janoso.
Drūmi pajokoja viens no viņiem.
-Njā, mūs varēja aizsūtīt uz kādu vispār nepazīstamu vietu...
- Bet mūs aizsūtīja tikai uz miskastes planētu.
Viņš gribēja vēl kaut ko piebilst, bet tajā brīdī sajuta kā mugurā ieduras elektroštokeris.
-Žiglāk, Žiglāk! Te jums nav nekāda atpūtas vieta...slepkavas!
No mugurpuses atskanēja apsarga balss un abiem draugiem gribot, negribot nācās doties tālāk uz priekšu.
Pēc neilga brīža viņi jau iznāca ārā brīvā dabā- cik nu to vispār bija iespējams nosaukt par brīvu dabu. Visapkārt slējās debesskrāpjiem līdzīgas mājas, kuru jumti pazuda mākoņos. Visa planēta šķita sastāvam no vieniem vienīgiem šādiem debesskrāpjiem.
Viņi izgāja ārā uz platformas, kur jau gaidīja gaisa kuģis, kuram vajadzēja abus draugus nogādāt uz alfagammas sistēmas septīto planētu. Iekāpšana kuģī aizņēma dažas minūtes un jau pēc brīža kuģis pacēlās gaisā.
Viņi abi stāvēja pie loga un nolūkojās uz dzimto planētu uz kuras bija pavadījuši gandrīz visu dzīvi, un kuru viņiem tagad vajadzēja pamest.
-Ardievu mājas...
Alonso balss bija stingra un tajā nebija dzirdama neviena nožēlas vai skumju nots. Viņa sejas izteiksme bija stingra un noteikta. Nekāda uztraukuma- nekādu rūpju. šķita, ka viņu šajā dzīvē nekas neuztrauc.
Janoso savukārt izskatījās daudz nemierīgāks, kaut gan ļoti centās izlikties, ka viņu nekas neuztrauc...tomēr viņa klusais čuksts bija skumju pilns.
-Es neatvados...Mēs vēl tiksimies...mājas...

Neskan labi, ja divos teikumos pēc kārtas, pasaka ka balss bija stingra un pēctam, ka sejas izteiksme bija stingra, vajag meklēt sinonīmus.
Bet tā vispār, nav slikti. Maz lai uzrakstītu sakarīgāku komentāru. Domāts pilnīgi nopietni vai kā parodija/ Man kaut kā neizdevās saprast.
Nez kāpēc man likās rēcīgi:
Ar dievu mājas.
Mēs vēl tiksimies mājas.
Iesaku turpināt, gan jau lasīšu, ja vien kārtējo rezi pa galvu nedabūšu. Redz kā tev neiet pirmais komentārs un tas pats nav saturā bagāts vai dziļi jēdzīgs.

Labāk tāds komentārs nekā nekāds Taisnību sakot sākumā, kad šis stāsts tika iesākts viņš bija paredzēts kā nopietna kosmiska sāga ar nelielu humora devu priekš tiem, kas saprot zemtekstus un prot atpazīt situācijas. Tomēr ar laiku no dzīves ņemtās situācijas kļuva tik šizīgas, ka nācās stāstu pārvērst par parodiju.


1. Nodaļa
Alfagammas sistēmas septītā planēta.

Tajā brīdī, kad kuģis sasniedza Alfagammas sistēmas septīto planētu un nolaidās bija iestājusies dziļa nakts. Iespējams, ka nakts vēl nebija iestājusies uz Gotonas- viņu dzimtās planētas, bet šeit viņa jau plūca savus naksnīgos augļus apņemdama visu ar savām tumšās krēslas rokām.
Viņi nolaidās nelielā krēslas apņemtā pļavā. Pilnīgi visu ceļu Alonso un Janoso bija nostāvējuši pie iluminatora loga un lūkojušies zvaigznēs, kuras ar kosmisku ātrumu lidoja garām visu ceļojuma laiku...
-Ir laiks...
Alonso viegli uzlika roku uz sava biedra pleca, tomēr tas tā arī nepakustējās. Alonso pastiepa roku un satvēris Biedra galvu ar rokām pacēla to tā lai varētu ielūkoties viņa acīs. Tās asaroja- šķita, ka jaunais vīrietis par visām varītēm cenšas apspiest asaras un noslēpt tās no vecākā drauga.
-...Mēs esam dzīvi un tas ir galvenais...
Alonso ierunājās pēc ilga klusēšanas brīža, kura laikā šķita esam dzirdams pats smalkākais troksnītis.
-Es zinu, man vajag priecāties par to, bet es nespēju.-Janoso atzinās pēdējiem spēkiem cīnīdamies ar nespēku- Tu esi vecāks par mani un daudz vairāk pieredzējis, bet man- man top baisi iedomājoties vien, par to, kas mūs šeit sagaida.
-Mans draugs, jeb kas, kas mūs sagaidīs šeit būs labāks par to, kas varētu mūs sagaidīt uz Gotonas. Tieši tā kā tu teici, es esmu vecāks par tevi, bet šeit tas man tikai traucēs. Tu esi jauns un tev ir daudz vairāk iespēju izdzīvot šajā vietā...Un tagad ejam. Nav vērts domāt par to, no kā nav iespējams izbēgt.
-Zini, kas man visvairāk nepatīk?- Janoso sejā parādījās šķelmīgs smaids- Tev vienmēr izrādās taisnība.
-Un tu savukārt vienmēr centies parādīt sevi labāku un gudrāku nekā esi patiesībā...-Alonso atrasdamies jau pusceļā uz izeju, nepalika parādā atbildi...-Man šķiet, ka mums šajā vietā nāksies saskarties vēl ar daudzām interesantām lietām...
-Lai nu tā būtu...
Janoso noteica sekodams savam draugam.

***
Pēdējais ugunssarkanās saules stars pazuda jūra aiz horizonta. Viņa bija tērpusies garā smaragdzaļā kleitā un pār viņas pleciem krita garas melnas matu cirtas. Viņa bija viena. Domas slīdēja pār viļņiem kā putu galotnes un ja kāds šajā brīdī palūkotos uz meiteni tad ieraudzītu, ka viņas acis ir pilnas asaru. Kaut gan kādas asaras? visas tās viņa bija jau izraudājusi. Šī bija viņas diena, tomēr šajā dienā viņa jutās tik nelaimīga kā vēl nekad dzīvē.
*Žetonu vakari? Priekš kam gan tie ir izdomāti? Lai sāpinātu cilvēkus? Lai varētu redzēt kā citi izklaidējas un pašai nevarēt tajā visā ņemt dalību. Un viss pārējais. Tas ir tik pazemojoši.*
Meitenes domas pārrāva skaļš kliedziens...
-Re kur tā palaistuve ir! Tūlīt izklaidēsimies!
Meitene sarāvās. Viņai gribējās bēgt, bet kājas bija kā ar svinu pielietas.
*Es nekad nebaidos. Nekad. Es nedrīkstu parādīt, ka man arī var būt bail vai sāpīgi*
Viņa kā ķerdamās pie pēdējā salmiņa skaitīja šos vārdus un pati sāka tiem ticēt. Viens solis uz atpakaļ, pagrieziens un nu jau viņa aci pret aci stāvēja pretī saviem uzbrucējiem. Visus viņus, pilnīgi visus meitene pazina. Visiem viņiem meitene bija uzticējusies un uzskatījusi par saviem draugiem, jo tie tak bija viņas klases biedri. Tie kam viņa uzticējās, bet tagad...tagad tikai pirms pāris nedēļām viņa saprata, ka viss tas ir bijis tikai labs sapnis un ir laiks nolaisties uz zemes...
-Nu ko Palaistuve, pati izģērbsies vai tev palīdzēt?
Artūra balss meitenei smagi iegriezās sirdī.
*Un es viņu kādreiz mīlēju*
Viņa pat ar vieglu izbrīnu nodomāja. Bail nebija. Bija palikusi tikai tāda sāpju sajūta, kad tevi nodod tev tuvi cilvēki. Tajā brīdī viņu no mugurpuses satvēra ciešas rokas, kas nokalpoja par signālu tam lai no priekšas pienākušais Artūrs pārplēstu kleitu.
Spalgs izmisuma kliedziens pāršalca krastmalu.
***
Kuģis pacēlās gaisā atstādams sev apakšā divas vientuļas figūras, kuras domīgi nolūkojās tam pakaļ.
-Ko darīsim tagad?
-Dosimies uz priekšu un gan jau kaut kur iziesim.
-Tev kā vienmēr ir idejas ko darīt...
-Nē nav viss vienkārši šajā brīdī tas ir prātīgāk nekā palikt uz vietas.
Alonso atteica dodamies taisni iekšā mežā.
-Nu ja tev jau vienmēr taisnība...
Janoso novilka sekodams biedram...Kādu stundu viņi nogāja klusēdami.
Vēl pēc kāda brīža iešanas tapa skaidrs, ka caur brikšņiem kļūst ar vien grūtāk izkļūt cauri.
-Alon, pagaidi!
Janoso no visa spēka iesaucās, kad draugs pazuda aiz kārtējā koku pudura. Atbildes nebija. Jaunais vīrietis atradās viens pats meža vidū. Viņš devās uz priekšu cerēdams, ka pēc brīža atkal satiks Alonso...Tomēr pēc kādas pusstundas viņš saprata, ka tas ir bezjēdzīgi. Tomēr palikt uz vietas nedrīkstēja un viņš devās tālāk...zeme zem kājām palika ar vien mīkstāka un gaišāka. Viņš pat nepamanīja kā pēc brīža jau attapās jūras krastā.
*Nolādēts! un kur es tagad esmu iekūlies?*
Viņa galvā pazibēja doma. tomēr priekš tās neatlika laika, jo tur pat smiltīs pašā ūdens krastā kaut kas gulēja. Ne mirkli nevilcinādamies Janoso sāka steidzīgi kāpt lejup uz krasta pusi.
Pēc neilga brīža viņš jau bija sasniedzis piekrasti. Vēl pāris soļi un viņš atradās blakus tam, kas gulēja pašā jūras krastā. Liels bija viņa pārsteigums, kad gulošais priekšmets kā Janoso sākuma bija nodomājis izrādījās ļoti skaista meitene. Tikai viņas garie melnie mati bija savijušies netīrās pinkās un krāšņā kleita bija līdz pat zemei pārplēsta pušu. Janoso pieliecās un viegli pakratīja meiteni aiz pleca...
-Ei, mosties...Nav labi gulēt nakts vidū ārā...
-Lūdzu lieciet mani mierā, es jums neesmu izdarījusi neko sliktu...
No meitenes puses atskanēja vārga balss. Šķita, ka tā ir aizlūzusi no asarām.
-Jūs nedrīkstat te palikt!
Janoso uzstājīgi paziņoja, pirmo reizi dzīvē nožēlodams, ka viņam nav pietiekami daudz fiziskā spēka, lai varētu meiteni vienkārši aiznest prom no krasta.
Pa to laiku meitene bija ar grūtībām atvērusi acis un sapratusi, ka visi viņas mocītāji jau ir pazuduši, bet jaunais vīrietis, kas atradās blakus nomocīto meiteni nespēja izbiedēt. Pēc sekundes viņa aptvēra, ka ir pilnīgi kaila un vienīgais, kas viņai atrodas mugurā ir saplēstā kleita, kuru nu varēja valkāt kā halātu. Ar vieglām šausmām meitene saprata, ka kleita ir vaļā un jaunais cilvēks viņas priekšā redz pilnīgi visu, ko tam nevajadzētu redzēt. Viegls sārtums iesitās meitenes vaigos un viņa strauji aizrāva ciet kleitas priekšu cenzdamās kaut cik piesegties. Janoso pacentās žigli aizgriezties, lai pārāk nesatrauktu meiteni un tā, pat neskatīdamies uz viņu uzdeva jautājumu. Tomēr viņš pajautāja nevis to, kas viņu patiesībā tirdīja, bet gan pavisam citu jautājumu.
-Vai jūs lūdzu nepateiktu kā man izkļūt no šejienes ārā?
-No kurienes šejienes? Un jā varat griezties atpakaļ viss kārtībā...
Janoso uzmanīgi pagriezās un samulsis palūkojās uz meiteni.
-No šejienes, tas ir es domāju no šejienes. Nu no šis vietas, nu no vietas kur ir jūra un mežs.
Meitene saprotoši palūkojās uz viņu:
-Tu neesi šejienietis?
-Vispār jau nē...
Janoso, kurš sākumā nopietni bija apdomājis domu pastāstīt meitenei visu patiesību, bet pēdējā brīdī pārdomāja.
-Ejam!
Meitene strauji piecēlās.
-Kurp ejam?
Janoso jautājoši palūkojās uz meiteni, ar kuru bija iepazinies tikai piecas minūtes atpakaļ un kurai nezināja pat vārdu.
-Kā kurp? Meitene uzmeta viņam skatienu tādu it kā runātu ar mazu bērnu un sāka pacietīgi stāstīt.- Es netaisos, Jums divas stundas stāstīt kā atrast ceļu. Tāpēc man ir daudz vieglāk Jūs aizvest līdz pilsētai. Te pat augšā vajag būt manai mašīnai un ja jūs būtu tik laipns un palīdzētu atrast manu somiņu, kurā ir atslēgas, tad es jūs vienkārši aizvedīšu. Kaut gan nē palīdzēt to atrast nevajag...-Meitene piecēlās un pagājusi gabaliņu uz priekšu pacēla no smiltīm melnu priekšmetu. Uzmetusi somiņu plecā viņa pagriezās pret nepazīstamo puisi...-Nu tad ejam?
Nesagaidījusi atbildi viņa devās uz priekšu. un tad nogriezās kāpdama augšup uzkalniņā.
Janoso sekundi vilcinājies, saprata, ka viņam nav citas izejas kā vien sekot meitenei un piecēlies devās viņai nopakaļ

Ciest nevaru labot gramatiku. Tas notiek ātri un garlaicīgi



***
Mežs palika ar vien klajāks, vēl kādas pāris sekundes gājiena un Alonso iznāca gara akmens ceļa priekšā kurš kā čūska aizvijās gar meža malu.
-Jan, es domāju, ka mums vajadzētu tālāk doties pa ceļu...- Alonso pagriezās pret draugu un tikai tagad aptvēra, ka, Janoso ir pazudis.
*Nu jauki! Vienkārši burvīgi! Un kur viņš tagad ir palicis?*
Vīrietis nodomāja palūkodamies apkārt
-Janoso!!!!
Viņš izsaucās cerēdams, ka viņam kāds atbildēs.
-Janoso!!! sooo...!!!
Viņam atsaucās mežā atbalss. Un kaut kur satraukti ieūjinājās pūce. Tomēr vairāk nekādas atbildes nebija. Pārējam visam sekoja tikai klusums. Vēl sekundi pastāvējis vīrietis smagi nopūtās un pagriezies devās taisni pa ceļu uz to pusi kur tālumā manīja pirmās saules atblāzmas pie debesīm. Tagad viņš bija palicis viens pats. Pilnīgi viens pats. Nosoļojis kādas vairākas jūdzes viņš saprata, ka ir pārguris un nespēs vairāk atrast spēka sevī, lai turpinātu ceļu. Vajadzēja sevi kaut kā uzmundrināt un Janoso pēkšņi atcerējās, ka pirms došanās uz šo planētu viņiem atmiņā bija ievadīta daļa no šejienes kultūras dzīves. Protams, tas nebija daudz, bet Alonso, kurš ļoti mīlēja dziedāt bija iegaumējis tieši dziesmas un tagad, kad vairs nebija citas iespējas kā sevi izklaidēt viņš sāka dziedāt....
Atkal, atkal ir debesis pušu,
Atkal ielāpi jāuzliek tām,
Sanāk, sanāk, kas samaksājuši,
Zem šīm baltajām akācijām.
Tas ir nieks dzīvu uguni norīt
Ja tik ir aliņš virsū, ko dzert.
Te mēs ugunis uzkožam korī,
Korī ejam naktstauriņus ķert.
Jo tu esi dzīvs,
Jo tu esi dzīva
Viens zirgs vēl ir brīvs,
Viena vieta uz brieža vēl brīva
Uz brieža vēl brīva.
Jo tu esi dzīvs,
Jo tu esi dzīva
Viens zirgs vēl ir brīvs,
Viena vieta uz brieža vēl brīva
Uz brieža vēl brīva.
Ej' jūs pogainie noslēpiet dunčus,
kamēr kāds vēl nav palicis stīvs.
Mūsu karogs ir meiteņu brunči,
Tas ir karogs, kas mūžīgi plīv.
Vai jums vēderā dienišķa desa,
Vai tur vienkārši vardes kurkst,
Te mēs visi it vienādi esam,
Vai tad tā būs 'vel citur kaut kur.
Jo tu esi dzīvs,
Jo tu esi dzīva
Viens zirgs vēl ir brīvs,
Viena vieta uz brieža vēl brīva
Uz brieža vēl brīva.
Jo tu esi dzīvs,
Jo tu esi dzīva
Viens zirgs vēl ir brīvs,
Viena vieta uz brieža vēl brīva
Uz brieža vēl brīva.
Zvaigžņu acīm noraugās runči,
Bet tiem skatiens ir miglaini stīvs
Mūsu karogs ir meiteņu brunči
Tas ir karogs, kas mūžīgi, plīv.
Atkal, atkal iz debesis pušu,
Atkal ielāpi jāuzliek tām.
Sanāk, sanāk ,kas samaksājuši,
Zem šīm baltajām akācijām.
Tā brīdi gājušam un pie sevis dziedājušam viņam kļuva labāk un pasaule vairs nerādījās tik drūmās krāsās tomēr pietrūka blakus biedra pleca un prātā sāka nākt ar vien skumjākas domas. Tāpēc dziesmas ar sāka palikt ar vien skumjākas...Tomēr dziedāt viņš sāka ar vien skaļāk :
Laiks mani pakar, kā uzvalku skapī,
Kur to ēd visas pasaules kodes.
Laiks mūs pakar, kā uzvalkus skapī,
Kur tos ēd visas pasaules kodes. (2x)
Laiks mani pakar, kā kreklu uz auklas,
Un to plēš visi pasaules vēji.
Laiks mūs pakar, kā kreklus uz auklas,
Kur tos plēš visas pasaules vēji. (2x)
Laiks mūs pakar, kā krustus sev kaklā,
Un tiem pāri tek asiņu šalts. (2x)
Laiks mani pakar, kā katlu uz uguns,
Un tā putra būs jāizstrebj man.
Laiks mūs pakar, kā katlus uz uguns,
Un tā putra būs jāizstrebj mums. (2x)
Laiks mani pakar, kā atslēgas vadzī,
Labāk ciet lai ir cilvēka sirds.
Laiks mūs pakar, kā atslēgas vadzī,
Labāk ciet lai ir cilvēka sirds. (2x)
Laiks mūs pakar, kā šūpoles kokā,
Lai mums jūk, kas ir labs, kas ir ļauns. (2x)
Laiks, ko tu stiepies, kā siekala līdz
Man no kara un asiņu dienām,
Viss ir jauns,
Viss ir jauns,
Viss ir cits...
Cik tu pakar, cik nosit,
Cik spied dubļos uz ceļiem,
Tik es slienos, tik ceļos,
Tik es slienos, tik ceļos,
Pirms es aizeju veļos,
Vēlos mazgāties tīrs...
Cik tu pakar, cik nosit,
Tik es mīlu, tik ceru,
Tik es pasaulei deru,
Cik es mīlu un ceru,
Pirms es mūžību veru,
Vēlos mazgāties tīrs...
Laiks, ko tu stiepies, kā siekala līdz
Man no kara un asiņu dienām,
Topi jauns,
Topi jauns,
Topi cits...
Viņam garām lielā ātrumā pabrauca kaut kāds aparāts, uz kura augšējās daļas mirguļoja krāsainas ugunis, tomēr Alonso to vairs neievēroja. Dziesmas bija viņa vājība. Jau kopš bērnības viņš mīlēja dziedāt un tagad varēja ļaut vaļu savai balsij...
Child of the wilderness
Born into emptiness
Learn to be lonely
Learn to find your way in darkness...
Who will be there for you?
Come forth and care for you
Learn tro be lonely
Learn to be alone companion
Never dream that out in the world
There were arms to hold you
You've always known
Your heart was on its own
So in your loneliness
Child of the wilderness
Learn to be lonely
Learn how to love
Life that is lived alone
Learn to be lonely
Life can be lived, life can be loved alone
Aparāts ar ugunīm ieslēdza atpakaļ gaitu un piebrauca pie Alonso klāt. No tā izkāpa vīrietis tērpies formas tērpā un nostājās Alonso iepretim neļaudams viņam kustēties uz priekšu.
-Traucējam naktsmieru?
Viņš stingrā balsī noprasīja.
-Emmm...nesapratu...
Godīgi atzinās Alonso kurš jau knapi spēja noturēties kājās.
-Un pie visa klāt esam piedzērušies.
Konstatēja vīrietis formas tērpā.
-Atvainojiet...Kā lūdzu?
-Vārds, Uzvārds, Dzīvesvieta.
-Alonso Bedrovs...Dzīvesvietas pagaidām nav...
Vīrietis uz viņu palūkojās un tad vērsās pie kāda, kas sēdēja mašīnā.
-Kārtējais trakais bomzis. Ko darīsim?
-Vedīsim uz iecirkni, pēc tam tiksim skaidrībā. Varbūt tikai kāds piedzēries, kurš aizmirsis ceļu uz mājām.
No mašīnas atskanēja samierinoša balss.
-Ok. Kāp iekšā vecīt uz vietas noskaidrosim visu.
Vīrietis vērsās pie Alonso atvērdams kustīgā aparāta durvis. Alonso brīdi svārstījās nezinādams, kā rīkoties, bet tad tomēr izlēma, ka atrodoties uz svešas planētas tomēr labāk pirmajā naktī nerīkot skandālus un tāpēc paklausīgi iekāpa aparātā...Durvis aiz viņa strauji aizvērās....un aparāts sāka kustēties uz priekšu...
***
Meitene iekāpa mašīnā un uzmeta skatienu Janoso.
-Tev vajag īpašu ielūgumu?
Janoso domīgi palika stāvam, kaut gan pilnīgi noteikti bija dzirdējis meitenes teikto. Beidzot viņš neizturēja un uzdeva jautājumu, kurš viņu uztrauca.
-Kas tā tāda ir?
-Tā?- meitene apjuka- Nu tā ir mašīna ar to brauc. Nebaidies viņa nekož. Un vispār tu uzvedies tā it kā būtu nokritis no mēness.
Janoso viegli piesarka. Uztraukums bija ņēmis virsroku, tomēr viņš pakļāvīgi atvēra durvis un iekāpa metāla kastē, kuru meitene bija nosaukusi par mašīnu.
-Nu tā jau labāk...tikai neaizmirsti aizvērt durvis...
Meitene iesmējās iedarbinādama motoru. Mašīna sakustējās un sāka braukt sākumā atpakaļ gaitā, bet pēc tam izgriezusies uz priekšu. Kādu brīdi viņi brauca klusēdami, kamēr meitene neierunājās.
-Vispār es tomēr labprāt gribētu zināt ko es vedu savā mašīnā. Tāpēc vai tu lūdzu nebūtu tik laipns un nenosauktu savu vārdu?
-Janoso.
Jaunais vīrietis atbildēja būdams pilnībā iegrimis savās domās n nepievērsdams īpašu uzmanību meitenes vārdiem.
-Tu točna izklausies kā no mēness nokritis.- Meitenes balsī ieskanējās izsmiekls.- Bet es esmu Viktorija. Būsim pazīstami Janoso. šķiet, ka tu neesi šejienietis. Tāpēc es tomēr gribētu zināt līdz kurienei, lai tevi aizved.
-Godīgi sakot es pats nezinu.
jaunais vīrietis atzinās.
-Nu tu gan laid....-Viktorija iesmējās- Rodas tāda sajūta, ka tu pats nezini, kur esi nokļuvis!
* Tu pat nezini cik tev ir daudz taisnības.*
Nodomāja jaunais cilvēks uzmezdams žiglu skatienu meitenei. *viņa ir tā nekas glīta, ja vēl zinātu, kas ar viņu atgadījās tajā krastā, kaut gan nojausma man ir. Tomēr tad viņa ir ļoti drosmīga meitene, ja pēc visa apņēmās aizvest nepazīstamu cilvēku līdz pilsēta. Gribētos gan man zināt kāda izskatās tā viņu pilsēta.*
-Es domāju, ka izmetīšu tevi pie policijas iecirkņa. Tas ir te pat pa ceļam un tad viņi tev varēs palīdzēt nokļūt tur kur ir tavas mājas.
Viktorija turpināja savu domu ritumu.
* It kā man būtu iespēja nokļūt vēl kādreiz tur kur atrodas manas mājas*
Janoso domas sāka palikt ar vien drūmākas un lai novērstos no tām viņš sāka lūkoties ārā pa logu.
Pa tam viņiem bija beidzot izdevies apbraukt apkārt mežam un nu viņi traucās pa šoseju, kura veda uz pilsētas pusi. Tomēr pusceļā uz pilsētu Viktorija apturēja mašīnu pie palielas ķieģeļu celtnes.
-Lūk esam klāt! Šeit atrodas policijas iecirknis. - Viņa teica izkāpdama no mašīnas- Es tevi pavadīšu iekšā un palīdzēšu paskaidrot tavu problēmu, jo cik noprotu tev tas varētu sagādāt grūtības.

Meitene izkāpa no mašīnas un aizcirta aiz sevis durvis. Patiesībā doties uz policijas iecirkni viņai galīgi negribējās. ņemot vērā to pēc kā izskatījās viņas apģērbs. Tomēr nedaudz sakopojusi domas viņa atcerējās, ka kaut kur uz somas pakaļējā sēdekļa vajadzētu būt maisiņam ar normālām rezerves drēbēm, jo viņa tak nebija gatavojusies pavadīt visu nakti vakarkleitā. Pamanījusi, ka Janoso vēl ar vien nav noreaģējis meitene pievērsās viņam.
-Lūdzu izkāp no mašīnas!
-Emmm...Ko jūs teicāt?
Janoso it kā atmodās no miega. Viņa domas tajā brīdī bija pievērstas pavisam citam un tagad jaunais vīrietis jutās visai iztraucēts.
-Lūdzu izkāp no mašīnas. Man ir jāpārģērbjas, jo es nevaru tādā paskatā rādīties iecirknī.
Meitene pacietīgi paskaidroja un uzmeta Janoso tādu skatienu, kuru uzreiz varēja saprast kā *Tu ko esi pilnīgs idiots, vai arī tikai par tādu izliecies?*
Janoso pa to laiku paklausīgi izkāpa no mašīnas un cenzdamies neuzlūkot meiteni atgāja gabaliņu nostāk no mašīnas. Viktorija paraustīja plecus un atvērusi aizmugurējās durvis ierāpās uz sēdekļa.
* Tā palūkosimies, kas gan man te ir? Džinsi? Blūze, labi, kas vēl? Kosmētika ir? Ir!* Meitene apmierināta domāja žigli pārģērbdamās un krāsodamās. Pirmajā brīdī varēja šķist, ka meitene ir no dzelzs, ja jau pēc visa, kas ar viņu bija noticis pašlaik varēja izturēties tik brīvi it kā nekad nekas nebūtu noticis. Tomēr tā bija viņas īpatnība, ja kādam cilvēkam vajadzēja palīdzību, tajā brīdī viņa pilnībā aizmirsa par sevi un pilnībā atdevās tam lai palīdzētu.
-Tā es esmu gatava! varam doties iekšā!
Viktorija paziņoja izrāpusies no mašīnas un aizslēgusi durvis. Janoso pagriezās un beidzot palūkojās uz meiteni. Viņai aiz muguras mirdzēja milzīgs zeltains mēness un iespējams, ka tieši tāpēc viņa izskatījās tik pasakaini skaista. Viņai mugurā bija zilas džinsu bikses un balts- viegli apspīlēts krekls. Toties kājās vēl ar vien bija palikušas vakartērpa augstpapēžu kurpes. Viņam gribējās izteikt kādu komplimentu, bet tā vietā viņš vienkārši ieminējās:
-Varbūt nevajag uz policiju? Es pats kaut kā tikšu galā?
Atrasdamās pie pašām durvīm Viktorija strauji pagriezās.
-Aha, kā tad tu un pats sev palīdzēsi! nesmīdini! Vismaz parunāsim, varbūt, ka viņi varēs palīdzēt.
Un nedodama iespēju atkāpties viņa nospieda durvju rokturi ieiedama iekšā nelielajā namiņā kuru dēvēja par Policijas iecirkni. Janoso nekas cits neatlika kā viņai sekot.
Meitene atvēra durvis un iegāja iekšā pustumšajā telpā. Pirmajā brīdī šķita, ka tajā neviena nav. Tomēr ja vērīgāk palūkojās uz to pusi, kurā vajadzēja sēdēt dežūrējošajam policistam, tad varēja ieraudzīt, ka tur uz galdiņa mirguļo neliela lampiņa. Pagājusi dažus soļus uz to pusi Viktorija sadzirdēja klusu sarunu.
-Tātad viņš gāja pa ielu un vienkārši dziedāja?
-Tieši tā un kad mēs viņu savācām pilnīgi nepretojās.
-Vai viņš nosauca savu dzīves vietu?
-Nē viņš pat savu vārdu nav spējīgs nosaukt. Kaut kāds trakais.
-Kā nav spējīgs nosaukt vārdu?
-Nu tā vienkārši. Viņš mēģina iestāstīt, ka viņu sauc Alonso...
Viktorija. Sajuta kā Janoso stāvēdams aiz muguras saspiež viņas plecu. Pie pašas meitenes auss pieliecās galva un silta elpa, kura izteica vārdus bilda:
-Tas ir mans draugs. Lūdzu palīdzi viņu izdabūt no šejienes ārā.
-Es mēģināšu.
Meitenes čuksts bija tikko dzirdams. Visas domas par to, ka Janoso varētu palīdzēt caur policiju, meiteni bija pametušas. Tagad viņa tikai vēlējās palīdzēt puisim izvilkt ārā viņa draugu. Meitene pietuvojās pavisam tuvu tai vietai, kur sēdēja abi policisti un apstājās.
-Sveicināti!
Meitene pieklājīgi sasveicinājās.
-Sveicināti.- sveicienu atņēma viens no policistiem- Kā mēs varam jums palīdzēt tik vēlā stundā?
-Emmm...man patiešām ir ļoti neveikli, bet jā jūs varētu palīdzēt. Saprotiet, man ir brālis. Viņš ir vecāks par mani, bet viņš nav īsti normāls. Un tad mēs vakarā aizbraucām uz jūrmalu ar teltīm un pa nakti viņš pazuda.
Viktorija centīgi izlikās, ka ir nelaimīga un jūtas nožēlojami. Ticamības pēc viņa pat nobirdināja kādu asaru.
-Nu ko jūs neraudiet. Iespējams, ka mēs varam jums palīdzēt atrast brāli.
Viens no policistiem līdzjūtīgi pasniedza meitenei glāzi ūdens un palīdzēja apsēsties uz soliņa. -Vai viņam ir kādas īpašas pazīmes.
- Jā, viņam ļoti patīk dziedāt, viņš dzied baznīcas korī. Un vēl viņam ir vārds Alonso...tas ir vienīgais ko viņš parasti aptumsuma brīžos atceras, bet tā viņš ir ļoti prātīgs puisis.
Meitene sāka raudāt vēl spēcīgāk, kamēr abi policisti savā starpā saskatījās. Viens no tiem piecēlies no krēsla paņēma no sienas atslēgu saišķi un devās uz kādu durvju pusi. Otrs pa to laiku ielēja glāzē vēl nedaudz ūdens un piejauca tam klāt baldreāņus.
-Lūdzu iedzeriet un jums paliks labāk.
Viņš pārliecinoši palūkojās uz meiteni. Viktorija paklausīgi paņēma glāzi un izdzēra to tukšu. Pa to laiku atgriezās otrs policists vezdams pie rokas Alonso.
-Jaunkundz vai šis ir jūsu brālis?
Viņš jautāja pagriezdamies pret meiteni. Alonso tajā pašā laikā palika stāvam pilnībā apstulbis. Tomēr tā kā viņam ļoti gribējās tikt ārā no šīs diezgan nepatīkamās vietas un pēc iespējas ātrāk sameklēt Janoso, tad viņš noklusēja.
-Jā, jā!!! Tas ir viņš!!! Meitene pieleca kājās un apķērās Alonso ap kaklu.-Brālīt!!! Mīļo brālīt, kur tu biji pazudis...??? Nāc ātrāk dosimies uz mājām...
Viņa atlaida Alonso vaļā un palūkojās uz abiem policistiem...
-Paldies. ļoti liels, paldies jūs patiešām esat burvīgi...mans brālītis...Jūs viņu esat jau atraduši...Nāc brālīt lūdzu iesim...iesim mājās.
Meitene sāka vilkt Alonso uz durvju pusi, kamēr apstulbušie policisti, pilnībā aizmirsuši par jeb kādām formalitātēm palika stāvam uz vietas...
-Es nevēlos jūs aizvainot, bet jūs esat kļūdījusies.
Alonso mēģināja nokratīt meitenes roku uzreiz, kā viņi pameta policijas iecirkni.
-Protams, ka esmu kļūdījusies! Vai citādi es vilkto ārā no policijas pilnīgi nepazīstamu vīrieti?
Viktorija iecirtīgi paziņoja pieiedama klāt pie mašīnas un atvērdama tās durvis.
-Lūdzu Janoso tavs draugs.
-Vai es kaut ko nesaprotu?
Alonso šķita apstulbis...
-Lieliski viņš neko nesaprot! -Viktorija tagad bija patiešām aizkaitināta. - Tā viss skaidrs sēdieties abi mašīnā un braucam. Izmetīšu jūs centrā un miers.
Negaidīdama abu puiši piekrišanu meitene iesēdās mašīnā un iedarbināja motoru.
Aloso uzmeta savam draugam apjukuša skatienu, bet Janoso vienkārši paraustījis plecus iesēdās mašīnā, tāpēc Alonso neatlika nekas cits kā viņam sekot.
kad abi vīrieši bija iesēdušies mašīnā Viktorija pilnībā iedarbināja motoru un iespieda pedāli grīdā gandrīz vai līdz zemei.
Kādu brīdi viņi brauca klusēdami. Šķita, ka ir nobraukti jau vairāki kilometri, kad Viktorijas mašīna apstājās uz ceļa kā iemieta.
-Kas par vainu?
Abi jaunie vīrieši vienlaicīgi iejautājās.
-Vairs jau nekāda.
Viktorija drūmi nopūtās palūkodamās uz mašīnu un izvilkdama no kabatas mobilo un Paciņu cigarešu. Aizsmēķējusi vienu no tām viņa ievilka dūmu un sameklējusi telefona grāmatiņā kādu numuru piezvanīja.
-Antra? Sveika saulīt vai tu varētu man palīdzēt? Esmu iestrēgusi uz ceļa...ak tā nevajag piecos no rīta zvanīt...Nu piedod...Tu tak labi zini kāds manai mašīnai ir motors...Jā man ir nepatikšanas un vēl kādas....Vēlāk pastāstīšu...Tagad nē...Tad tu būsi?...es tevi mīlu saulīt...Trešā šoseja, tā, kas ved uz jūrmalu. tu jau zini...Paldies...gaidīšu...
Viņa Nolika klausuli, uzmeta telefonu uz blakus sēdekļa un dziļi ievilka dūmu...
-Vai es tomēr drīkstētu uzzināt, kas ir noticis?
Alonso, kuram pagaidām neviens tā arī neko nebija paskaidrojis pacēla balsi.
-Ko paskaidrot? To, ka mani šodien izvaroja? Vai arī to, ka manā mašīnā sēž divi nepazīstami vīrieši? Vai varbūt to, ka mašīnai noslāpa motors un to vairs nav iespējams iedarbināt?
Viktorijas balsī ieskanējās histēriskas notis.
-Emmm...es domāju, ka labāk tomēr būtu izkļūt vispirms no šejienes un tad visu apspriest...
Janoso pacentās iejaukties sarunā un uzlika meitenei uz pleca roku gribēdams viņu nomierināt. Tomēr nedaudz kļūdījās, jo pliķis, kurš trāpīja pa viņa vaigu bija ļoti smags un nepatīkams...
-Neuzdrošinies skarties man klāt!
Viktrorija nošņācās...
-Emmm...es tikai vēlējos tevi nedaudz nomierināt.
Jaunais vīrietis apjucis atzinās.
-Es zinu...-meitene dziļi ievilka elpu- tomēr zini, labāk nevajag...esmu pieradusi pati ar visu tikt galā...karsta vanna un pāris glāzes viskija ir viss ko man pašlaik vajag lai nomierinātos...Kaut gan nē vēl pie reizes šautene, lai nogalinātu tos neliešus...
Viņa gribēja piebilst vēl kaut ko tomēr tajā brīdī uz ceļa parādījās melns džips kurš milzīgos ātrumos brauca uz viņu pusi. Brīžiem šķita, ka mašīna tūlīt uzlidos. Tomēr nonākusi līdz mūsu kompānijai tā strauji piebremzēja un apstājās. Tas patiešām bija Melns Pilnīgi jauns džips, kuram Numura zīmes vietā stāvēja uzraksts KAMAZS...

Pēc vēl pāris sekundēm mašīna kaucot riepām apstājās un no tās izkāpa neliela auguma meitene. Viņa bija tērpusies garā, melnā ādas mētelī. kurš stiepās viņai līdz pat papēžiem. Viņas melnie mati plīvoja vējā pie katra soļa, bet skatiens atgādināja kaķeni, kura ir ar mieru, kurā katrā brīdī uzbrukt.
-Njus, kas par problēmām mazā?
šie vārdi diezgan dīvaini izskanēja no šīs meitenes uz kuru palūkojoties uzreiz bija skaidrāks, ka tā ir kaut vai nedaudz bet tomēr jaunāka nekā viņas dzīvokļa biedrene.
-Emmmm...
Viktorija neatrada ko pateikt tomēr izskatījās, ka Antrai nekādi paskaidrojumi nav vajadzīgi. Pieliekusies viņa palūkojās zem mašīnas un bez ne mazākās nožēlas paziņoja:
-Riepa pušu. Nāksies mainīt...Tikai kādā randomā es tev biju vajadzīga?
-Varbūt tāpēc, ka man nav rezerves riepas?
-Labrīt. Un kur tad ir tava rezerves riepa?
-Emmmm...-Viktorija sāka nedaudz minstināties.- Es viņu aizmirsu mājās.
-Tu aizmirsi mājās mašīnas riepu?
Šoreiz izbrīnījusies neizskatījās tikai Antra. Kaut gan Alonso ar Janoso, abiem diviem nebija ne mazākās nojausmas par to, kas ir mašīna un, vēl jo vairāk par to, kas ir mašīnas riepas. Tomēr Viktorijas draudzenes pārsteigums pārgāja arī pie viņiem.
-Aha...
-Kā tu varēji aizmirst mājās mašīnas riepu?- Antra gribēja uzbļaut vēl kaut ko, bet tad vienā brīdī ielūkojās Viktorijas acīs. -Kas notika?
-Nekas...,parunāsim par to mājās. Pašlaik svarīgāk ir aizvest līdz pilsētas centram šos divus cilvēkus.
Viktorijas balsī ieskanējās asaras, tomēr viņa runāja pilnīgi nopietni. Smagi nopūtusies Antra kārtējo reizi piekāpās.
-Labi, mēs aizvedīsim viņus līdz pilsētai un pēc tam mājās uzjauksim pa pāris opelīšiem, un tu man visu izstāstīsi. Labi?
Viņa satvēra Viktoriju aiz zoda un palūkojās acīs.
-labi...
-ļoti labi...tātad kungi.- Antra pievērsās abiem visu šo laiku klusējušajiem vīriešiem.- Līz kurai vietai pilsētā jūs aizvest...
Alonso ar Janoso saskatījās un bez vārdiem izlēma, ka šajā gadījumā labāk tomēr būs atbildēt Alonso.
-Mēs neorientējamies jūsu pilsētā...
-Jūs esat no citas valsts?
Antra neizklausījās nemaz pārsteigta.
-Emmm...varētu tā teikt.
-Tādā gadījumā kur jūs esat apmetušies? Mēs varētu jūs aizvest līdz viesnīcai vai arī tai vietai, kurā jūs esat apmetušies.
-Mēs pagaidām nekur neesam apmetušies...
-Tātad jums nav kur palikt?
Viktorija iejaucās sarunā.
-Tā sanāk...
-Un ko, lai ar jums tagad iesāk? Neatstāt tak uz ielas.
Antras balss bija diezgan nogurusi.
Vēl pāris minūtes apdomājusies Antra smagi nopūtās.
-Labs ir. Varat palikt pa nakti pie mums. Tikai uzreiz brīdinu, tā būs ļoti interesanta nakts, jo vienam mūsu paziņam ir dzimšanas diena un...Nu visā visumā, ja jūs piecietīsiet troksni, tad esat mīļi gaidīti...
Pēdējo frāzi Antra izteica tādā balss intonācijā, kura pati par sevis jau izteica: "labāk nevajag"
Tomēr mūsu abus "citplanētiešus” tas pilnībā nenobiedēja. Tieši tāpēc pēc īsas skatienu apmaiņas, kurā ietilpa, kaut kāda tur zibenīga telepātiska saruna- Janoso pasteidzās atbildēt:
-Mums, nav pilnīgi nekā pret skaļumu...
Vēl viena pasmaga nopūta no Antras puses un vēl pēc apdomas sekundes:
-Labi kāpiet mašīnā...
Kā jau varat nojaust mūsu stāsta galvenajiem varoņiem, tas nebija divas reizes jāsaka, un tā kā tagad viņi vairs nebaidījās no dīvainā četru riteņu braucamā ( Nu jā pieraduši sev tur kosmosā lidināties, nezin kā ar mašīnām braukt)

Laiks ritēja ātri un tomēr ne tik ātri, lai mūsu stāsta varoņi paspētu nogarlaikoties. Izrādījās, ka abas meitenes dzīvo diezgan jaukā nelielā namiņā netālu no kādas pilsētas.
Pa asvaltu nokaucās mašīnas riepas un auto ar dīvaino numurzīmi KAMAZS apstājās taisni pie pašiem vārtiņiem.
Viktorija žigli izrāpās no mašīnas un piegājusi pie vārtiem tos atbultēja. Antra, lai nebojātu labo noskaņojumu skaļi uztaurēja un iebrauca pagalmā.
Tikko mašīna bija iebraukusi kā atvērās mājas durvis un uz sliekšņa parādījās neliela auguma meitene ar īsiem matiem un vienu mazu, tievu bizīti sānos.
-Kur jūs abas tik ilgi? Vika ko atkal iekūlusies nepatikšanās?
Tas bija viņas pirmais jautājums pienākot pie mašīnas un gaidot kamēr Antra ar abiem ciemiņiem izkāps ārā no tās.
-Nu bet protams, kā jau vienmēr.
Antras atbilde bija nepārprotama.
-Eu beidziet mani aprunāt. Es pati visu pēc tam pastāstīšu.
Viktorija aizvērusi vārtus pienāca pie abām meitenēm un pamāja ar roku abiem "citplanētiešiem", lai velkas ārā no mašīnas.
-Iepazīstieties. Šī ir Signe un šie ir divi ārzemnieki. Alonso un Janoso. Tikai goda vārds nevaru atpazīt kurš no viņiem ir kurš.
Antra iesmējās.
-Jā, diezgan līdzīgi.
Signe nopētīja abus viesus un tad piebilda
-Labs ir dodamies iekšā mājā visi jau ir ieradušies un, starp citu Vikai, jau kā galvenajai pasākuma vaininiecei sen vajadzēja būt uz vietas....
-Man galvenajai pasākuma vaininiecei?
Vika sāka histēriski smieties palūkodamās uz Antru un Signi. Tomēr ieraudzījusi meiteņu nopietnās sejas meitene pieklusa. Un tad piebilda.
-Stop. Jūs abas to domājat nopietni?
-Jip.
Antra uzlūkoja Viku kā nenormālu.
-Tu ko visu esi aizmirsusi? Mēs esam pazīstami visi veselus divus gadus un to vajag nosvinēt. Vai tev tā nešķiet?- Signe šķita esam neapmierināta.
-Labi, labi. Tomēr es ceru, ka mēs neaizmirsīsim par abiem mūsu viesiem.
Meitene samierinoši piebilda. jau stāvot pie ieejas durvīm mājās.
Saskatījušies savā starpā Alonso ar Janoso jautājoši uzlūkoja abas meitenes, kuras vēl ar vien atradās pie mašīnas.
Uztvērusi viņu neko nesaprotošos skatienus Antra smagi nopūtās.
-Vikai vienkārši nepatīk nekādi skaļi pasākumi. Tajos viņa parasti jūtas neomulīgi un tas viņai traucē uztvert apkārtējos cilvēkus, tomēr šis pasākums ir par godu viņai. Tāpēc domāju, ka nav par ko uztraukties un viss būs labi.
Viņa sekodama Vikas stilam piegāja pie durvīm un drīz pazuda iekšā mājā.
-Es jūsu vietā sekotu viņām.
Izskatījās, ka Signe viegli izklaidējas lūkodamās visā tajā, kas norisinājās viņai apkārt.
-Tikai pēc jums.
Alonso galanti paklanījās palaizdams meiteni pa priekšu.
Un viss jau būtu labi, ja vien tajā brīdī, kad viņi jau gatavojās ieiet mājā, pagalmā nebūtu iebraukusi mašīna.
No tās izkāpa ārā vairāki jauni puiši, kuri izskatījās manāmi iereibuši...
-Nu tad beidzot esam klāt!
Svinīgi paziņoja viens no tiem Viņš bija tērpies parastās džinsu biksēs, vieglā T kreklā un rūtainā vestē.
-Aha noteikti...Alvi, tu toč esi pārliecināts, ka viņas visas trīs dzīvo te?
-Aha...
No mašīnas "Izvēlās" vēl viens puisis...
Signe smagi nopūtās.
-Jā un tie ir cilvēki, kuriem jau sen vajadzēja šeit būt, bet kuri pa ceļam kārtējo reizi ir aizdzērušies. Ja drīkstu stādīt priekšā- viņa ne mirkli negaidīja un šķita būs ļoti priecīga, ja iepazīstināt visus savā starpā izdosies pēc iespējas ātrāk- šie divi jaunie cilvēki ir Alonso un Janoso. Viņi ir apmaldījušies, bet, lūk šie trīs ir Vikas labākie draugi. Alvis, Mareks un khmmm...Kārlis.
Bija manāms, ka pieminot pēdējo vārdu meitene manāmi saviebās. Nu, bet iespējams, ka tam nebija nekāda sakara ar nepatiku.
-O čau veči, nav ko stāvēt ārā. Mums te ir alus. Turpināsim pasākumu iekšā.
Tas bija Mareks kurš beidzot izteica kaut ko citu atskaitot muļķīgo jautājumu par to vai viņi ir īstajā vietā. Šis teksts bija izteikts tādā intonācijā, ka norādīja uz to, ka nekādi iebildumi vairāk netiks pieņemti. Un tieši šiem vārdiem pakļaujoties visa kompānija beidzot iegāja iekšā mājā.
Dzīvojamā māja bija diezgan paliela. Trīs istabas augšējā stāvā katra piederēja vienai no meitenēm. Viena no trim apakšējā stāva telpām bija padarīta par tusiņu telpu, bet divas par viesu istabām kurās pa nakti palikušie cilvēki vienmēr varēja atrast kādu mīkstu gultiņu.
-Nu vo tā jau labāk. nav ko salt ārā.
Kārlis nolika uz galda kasti alus un pats atkrita vienā no tusiņu istabas klubkrēsliem.
Alvis ienācis istabā nolika otru kasti stūrī un apstājās atspiedies pret sienu. Savukārt mareks savu somu nemanāmi pabāza apakšā zem skapja.
Tieši tajā brīdī istabā ienāca Vika, nesdama rokās kādas trīs pudeles limonādes...
-Nu ko iekārtojam krājumus rītam, lai varētu lāpīt paģiras?
Viņa uzdeva tiešu un skaidru jautājumu- tajā pašā laikā smaidīdama.
-Nu ko tu nevēlos, lai soma noklīst.
-Ak nu protams tā būtu pamatīga traģēdija...
-A kam tagad viegli?
-Tavai somai...kaut gan nē izskatās, ka viņai noteikti ir smagi...
Neizskatījās, ka meitene būtu noskaņota bārstīt laipnības pret šo cilvēku. Vairāk pat izskatījās, ka viņa to piecieš tikai tāpēc, ka viņš te ir...
-Es jums saklāju gultas! Varēsiet iet gulēt uzreiz kā vēlēsieties...!
Istabā ieskrēja Antra un koķeti uzsmaidījusi Alonso ar Janoso, piegāja pie kastes un izņēmusi vienu Alus pudeli pastiepa to Kārlim.
-Atvērsi?
-Bet protams?
Vika par šo visu izrādi tikai pasmīnēja un izvilkusi no atvilknes korķu attaisāmo pamāja ar to Antrai. Nākamais viņas solis jau bija paņemt no kastes vienu pudeli sev un atvērt to.
-Nu tad par ko dzeram...?
-Nu tad...
-Es jautāju par ko dzeram.
-It kā tu nezinātu labāko tostu pasaulē...
-Nu nekašājieties!
-Nu tad par mūsu draudzību un par veiksmīgu skolas beigšanu Vik.
Vienīgais kurš izteicās kaut cik normāli bija Kārlis.

diezgan neslikti, ir interesanti. iesaku paskatiities - Battlestar Galactica. kosmosa saaga, manupraat diezgan laba.

2. nodaļa
Alvja stāsts.(es neesmu traks un viņi nav pelēki)

Nakts gāja pāri otrajai stundai. Abas alus kastes jau sen bija tukšas un Mareka soma, kura visu laiku stāvēja zem skapja, tagad bija ieņēmusi savu pienācīgo vietu un darbā gāja šņabja pudeles. Lielākā daļa no visas kompānijas, kuru mēs par laimi nepazīstam un cerams, ka arī neiepazīsim- jau bija devusies pie miera.
-Nu kāds var pastāstīt kaut ko interesantu, jeb jūs tā arī turpināsiet spēlēt un mācīties spēlēt zoli?
-Tie ir Vikas svētki un viņa pati var izvēlēties ko vēlas darīt...
-Vikas ir tikai izlaidums, bet mums ir tiesības uz divu gadu pazīšanās svētkiem un es gribu kaut ko interesantu dzirdēt...
Antra nelikās mierā.
-Nu ja jūs mani neuzskatīsiet pa traku tad es varu pastāstīt kādu interesantu gadījumu no savas dzīves.
Alvis iedzēris kārtējo malku kokteiļa ieminējās. Tajā pašā brīdī visi apstājās spēlēt kārtis...
-Alv, es apsolos, ka neviens neko sliktu neteiks...
Vika bija ziņkārības augstumos un viņas acīs iemirdzējās maniakālas uguntiņas. Viņai vienmēr bija patikuši draugu stāstītie stāsti.
Alvis lēnām iedzēra kokteili un domīgi palūkojies glāzē iesāka:
-Ja pāris gadus atpakaļ man teiktu, ka sapņi bēdz krist uz nerviem es nekad dzīvē tam neticētu, jo kā var tracināt tas, kas nekad neatkārtojas. Tomēr izrādās, ka tas tā nav. Pēdējā pus gada laikā man rādās pilnīgi dažādi sapņi, bet tajos darbojas viena vienīga un tā pati persona. Dažreiz mēs tiekamies uz kaut kāda pelēkas zemes uz, kuras šķiet neesam nekā cita atskaitot mūs pašus, brīžiem starp zvaigznēm, bet brīžiem. Jā brīžiem mēs satiekamies starp kapiem kur ir daudz manu draugu vārdu. Parasti mēs runājam par vienu un to pašu. Tas cilvēks, kura seju es nekad neredzu vienmēr saka, ka man vajagot savākt drosminiekus, lai glābtu galaktiku un attaisnotu taisnīgs. Man vajag savākt komandu, kura būtu spējīga stāties pretī tiem, kas apdraud zemi un mūsu galaktiku. Tas viss būtu nekas, ja es nebūtu pasācis tagad sapņot dzīvē.
-Sapņot dzīvē? nu ja tu jau vienmēr esi sapņojis ar atvērtām acīm...
Antra puisi pakaitināja.
-Gribi tici, gribi nē. Tas notika šodien.
-Ja un kas tad tas bija?
-Nu es mēģinu stāstīt, bet tu man jaucies pa vidu...
-Nu labi, labi. Stāsti.
-Nu, lūk. Tātad braucām mēs mierīgi šurp un pa ceļam izdomājām, ka jāpaņem pāris kastes aliņa. Mareks ar Kārli iegāja veikalā, kuru atradām lielceļa malā, bet es paliku ārā smēķēdams. Pēkšņi jūtu, ka kaut kas nav labi. Pagriežos- aiz muguras neviena nav. Nu domāju, galīgi gļučī. pagriežos atpakaļ un gandrīz paliku uz pakaļas. Man deguna galā stāv tas pats, nu tas no sapņiem. Es tādā galīgākajā apstulbumā prasu- ko šim vajag. Šis man atbild, ka šonakt man ar savāktu komandu esot jābūt Birzes mežā, Tur mūs savākšot. Nu, bet es šim saku, ka man nav nekādas komandas. A šis man prasa vai es gribot, lai aiziet bojā galaktika. Nu es tad gribēdams no šā tikt vaļā pajautāju cikos man tajā mežā jābūt un saņēmis atbildi iemuku veikalā.
Vot tādi mani draugi mēdz būt gļuki.
Visi kādu brīdi godīgi klusēja, bet tad beidzot ierunājās Signe:
-Nu un tu noskaidroji cikos tad tev tajā Birzes mežā jābūt?
-Jip, tieši trijos naktī...
-Nu tad ko mēs gaidām? Birzes mežs ir divu kilometru attālumā. Aiziesim ar kājām. Pie tam ņemot vērā, ka pulkstenis ir divi.
-Super un pie viena parādīsim Alvim, ka viņa gļuki nav nekas vairāk kā gļuki.
-Bet es neesmu traks- es patiešām viņu redzēju.
-Nu, bet neviens jau neapgalvo, ka tu esi traks. Vienkārši mēs pārliecināsimies.
Antra pacietīgi atbildēja mēģinādama noslēpt smaidu.
Vienīgie, kas šajā diskusijā nepiedalījās un stāsta laikā pat apmainījās ar daudznozīmīgiem skatieniem bija Alonso un Janoso.

***
Viņi visi pameta māju. Nevarētu teikt, ka kāds no visas kompānijas būtu bijis kaut kripatiņu skaidrā, jo lielākā daļa to cilvēku kuri nolēma doties uz mežu tomēr bija diezgan daudz iedzēruši. Antra kā cilvēks, kurš laikam viss labāk zināja ceļu un viss mazāk bija dzēris-gāja pa priekšu. Viņai bariņā viens pie otra neturēdamies sekoja visi pārējie.
Jaunieši iznāca uz ceļa un apstājās. Tālumā vīdēja mežs. Patiesībā jau viņš nebija nemaz tik tāu vienkārši alkohola aizmiglotās acis rādīja to par ko viņi domāja neviss to, kas bija patiesībā.
Vēl pēc kādas pusstundas gājiena pa ceķu Viktorija sāka činkstēt:
-Varbūt, ka griežamies apkārt? Man sāp kājas. Mājās bija omulīgāk. Un vispār. kāpēcmums nakts vidū ir jāvelkas tik tālu. Nu ko mēs tajā mežā visi esam aizmirsuši? galu galā. Tā pat ir skaidrs, ka Alvim ir rādījies kārtējais muļķīgais, alkoholiskais sapnis...
-Euč, es tajā brīdī biju izdzēris tikai vienu aliņu!
Alvis apvainotie iebļāvās no mugurpuses...
-Klusējis jau nu būtu vienmēr pozitīvais cilvēks...
Viktorija nepalika atbildi parādā, jusdamās diezgan nokaitināta par to, ka neviens viņu neuztver nopietni...
-Kuš...man šķiet, ka esam klāt, ja pareizi sapratu Alvja stāstīto.
Samanta ieminējās cenzdamās nogludināt situāciju, kura sāka izskatīties pēc strīda.
-Nu vismaz man tā teica, tas dīvainais rēgs un cik noprotu pēc apkārtes tad šī patiešām varētu būt īstā vieta.
-Cik ir pulkstens
-Trīs un piecas minūtes
-Tavi citplenētieši kavējas
Mareks pavilka uz zoba Alvi.
-Tie nav mani citplanētieši...
-Nu ja, tie mazie pelēkie cilvēciņi, kuri mūs grib nolaupīt noteikti nav tavi, jo viņi cilvēkiem murgos nerādās.
Sarunā iejaucās Kārlis.
-Kušs...-Tā bija Viktorija...-Vai jums tas neliekas dīvaini?
Viņa pacēla roku pret debesīm un norādīja uz debesīm, kurās mirguļoja četras ļoti spožas gaismas. Tās varētu noturēt par lidmašīnasugunīm, ja vien tās strauji netuvotos pļaviņai...

Uguntiņas tuvojās ar vien straujāk un straujāk, līdz vienā brīdī visa pļava atmirdzejā tā it kā tikko būtu uzlekusi saule.
-Super, dienas gaisma nakts vidū...
Mareks izsaucās ar vieglu izsmieklu un tajā pašā brīdī Alonso roka strauji aizspieda viņam muti, bet Janoso norādīja ar roku uz debesīm. Tumšajās debesīs bija sākušas mirguļot vēl viena veida zvaigznītes tikai šoreiz tās nebija zeltainas, bet koši sarkanas.
-Kas pie vel...
-Kušs...
Šoreiz tā jau bija Samanta kura pacentās aizvērt muti kādam kurš bija gribējis sākt runāt. Neviens tā arī neievēroja, ka lidaparāts, kura gaismas bija zeltainas, tagad atradās jau nolaidies pļaviņā un izslēdzis savas gaismas. Sarkanās uguntiņas kādu brīdi pavirpuļoja virs pļaviņas un tad pamazām attālinājās.
-Kas tas bija?
Kārļa jautājums kā nazis pāršķēla klusumu.
-Tp55, kas sekoja, ja nekļūdos T3. Vispār T trīs modeļus beidza izgatavot pirms trim simtiem gadu tā kā nespēju īsti saprast ko viņš te dara. Visiem šāda veida modeļiem, jau sen vajadzēja būt nogādātiem uz pārstrādes sistēmu, lai pārkausētu par Tp60, kurus apgrozībā gatavojās laist pēc 10 gadiem, kad būs pārstrādāti visi vecie modeļi.
Alonso atbildēja. Un tikai tad pamanīja, ka visi atskaitot Janoso stāv un blisinās uz viņu it kā viņš būtu pateicis kaut ko pilnīgi nereālu.
-Mans draugs gribēja teikt, ka tādiem kuģiem, jau sen vajadzēja būt izņemtiem no lietošanas, jo viņi ir pārāk veci.
Janoso pacentās glābt radušos situāciju. Tomēr pēc apkārtējo skatieniem nokonstatēja, ka tiem viss ir kļuvis vēl neskaidrāks.
-Nu paklau vai tad ar jūsu mašīnām tā nenotiek, ka kad tās paliek pārāk vecas, vai veca gada modelis tad viņas tiek nonīcinātas.
Viņš jau izklausījās galīgi izmisis par to, ka viņu neviens nesaprot.
-Runa nav par to, vai tie tiek iznīcināti vai nē- Viktorija samierinoši pacēla rokas- runa iet par to, ka mums nav skaidrs no kurienes jūs to visu zināt.
-Un vai tam visam vispār var ticēt
-Un vai tas viss nav kaut kāds muļķīgs joks.
-Paklau tikai nesakiet, ka jūs nekad neesat redzējuši citu planētu iedzīvotājus.
Alonso pacietība pamazām sāka izsīkt.
-Nu protams esam. Zini tādus mazus, pelēkus ar nesamērīgi lielām galvām.
-Nu parasti, gan viņi nav pelēi vismaz tie, kas ar mani kontaktējās bija pilnīgi normāli un izskatījās pat pēc cilvēkiem.
Sarunā iejaucās Alvis.

lasot šo stāstu nevarēju nepasmaidīt Intresanta ideja, redzēs , redzēs ,kā tu to tālāk izvērtīsi. Sevišķi patika Alonso dziedāšana ,varēju iedomāties, kā viņš iet pa asfaltu un dzied un šis interesantais teksts par kuģiem

varēju iedomāties viņa izmisušo ģīmīti . Gaidu turpinājumu

-Alvi, mīļais, bet protams, ka viņi ir pelēki. Tu vienkārši šodien esi nedaudz par daudz iedzēris...
Antra samierinoši uzlika puisim uz pleca roku...
-Vispār Alvim ir taisnība. Mēs patiešām esam tādi paši kā visi citi. Nu vairāk vai mazāk. Mēs protams šeit nerunājam par Geboniem, kas ir ķirzakveidīgi...
-Tu gribēji teikt ķirzakcilvēki?
Pasmaidīja Samanta.
-Nu jā aptuveni kaut kā tā- Alonso nedaudz apmulsa-, bet pamatā, ja atskaitam kādas piecsimt rases, kuras nav cilvēkveidīgie, tad tomēr lielākā daļa tas ir kādi divi līdz trīs tūkstoši ir cilvēkveidīgie, kaut, gan jāatzīst, ka tā ir tikai zināmā galaktikas puse.
Viktorija, kura visu laiku bija sēdējusi zemē pie krūmiem beidzot piecēlās un pienāca pie abiem puišiem.
-Pag, jūs gribat teikt, ka neesat nekādi ārzemnieki, bet gan atlidojuši no citas planētas un pat saprotat, kas te īsti notiek? Jūs gribat teikt, ka tas nav nekāds joks, un, ka tas kas tikko nolaidās šajā plāviņā patiešām ir īsts citplanētu kuģis un, ka Alvim nekas nav rēgojies? Jūs mums to mēģinat paskaidrot?
Viņa abiem pēc kārtas ielūkojās acīs...Janoso samulsa.
-Nu vispār tā sanāk..., ka jā...
-Nē, nē, nē, nē...es negribu tajā klausīties. Citplanētieši nepastāv. Nu atzīstaties, ka jūs mūs vienkārši gribat iznest cauri un, ka tam nav nekāda sakara ar kaut kādām galaktikām un vēl visādiem citādiem murgiem...
Samanta uzpsihoja un gandrīz sākusi raudāt lūkojās uz visiem.
-Hmmm...Ja tas ir joks tad kā tu izskaidrosi to...
Mareks norādīja ar roku uz pļaviņas pusei kurā bija nosēdies kosmiskais kuģis. Tagad tas vairs nemirguļoja daudzās spilgtās lampiņās, bet izdalīja maigu gaismu, kura apspīdēja pļaviņu kā neliela laterniņa.No kuģa bija izkāpuši vairāki stāvi, kuri ar vien staraujāk tuvojās jauniešu pulciņam.

"-Pag, jūs gribat teikt, ka neesat nekādi ārzemnieki, bet gan atlidojuši no citas planētas un pat saprotat, kas te īsti notiek? Jūs gribat teikt, ka tas nav nekāds joks, un, ka tas kas tikko nolaidās šajā plāviņā patiešām ir īsts citplanētu kuģis un, ka Alvim nekas nav rēgojies? Jūs mums to mēģinat paskaidrot?
Viņa abiem pēc kārtas ielūkojās acīs...Janoso samulsa.
-Nu vispār tā sanāk..., ka jā..."
shitas bija mazliet banaals tekstinjsh
BET gaidu turpinaajumu ><

Viktorija pasmaidīja nespēdama noticēt tam ko bija izdzirdējusi, līdz pat tam brīdim kamēr pagriezusies pati ar savām acīm neieraudzīja tēlus kuri tuvojās viņiem. Janoso ar Alonso arī pievērsa uzmanību tiem, kas tuvojās un ar aizdomām acīs palūkojās viens uz otru. Varēja saprats, ka viņi kaut ko nojauš tomēr pagaidām cenšas neticēt tam ko redz. Jāatzīst, gan ka abi tēli bija pievērsuši arī visu pārējo uzmanību un neviens nebija sevišķi izbrīnīts, kad ieraudzīja, ka abi klātpienācēji ir tērpušies garos, melnos apmetņos. Viens no tiem apstājās gabaliņu nostāk no cilvēkiem, bet otrs pienāca pavisam tuvu klāt un nostājies pretī Alvim, monotoni ierunājās...
-Kā redzu, tu esi paklausījis un savācis komandu. Man prieks, ka tev tik ļoti svarīga šķiet esam mūsu visuma nākotne.
-Vispār jau man nekādas komandas nav un es nemaz nesatraucos par galaktikas nākotni, bet, ja jau tas ir tik svarīgi tad mēs esam šeit, lai paveiktu visu, kas nepieciešams.
Alvis uzmanīgi atbildēja nevēlēdamies aizvainot vēlīno viesi un pie tam viņam gribējās, lai viņa draugi redz, ka viss notiekošais ir tīrākā patiesība un, ka viņš neko nebija izdomājis. Visam patiešām bija bijis jānotiek.
-Prātīgi vārdi
Ierunājās tālāk stāvošais tēls un pagriezās uz kuģa pusi...
-Mums ir maz laika. Sekojiet man. Mums ir jādodas ceļā.
Ieminējās tas, kurš tikko bija runājis ar Alvi un devās uz kuģa pusi. Visi pārējie kaut kādā mistiskā veidā sāka virzīties viņiem nopakaļ uz kuģi, tomēr tad klusumu vienā brīdī pāršķēla skaļa Alonso balss...
-Uz kurieni jūs viņus gribat vest?
Viņa balsī skanēja tādas kā valdonīgas notis. Balss izklausījās, tā it kā būtu paradusi komandēt ļoti ilgu laiku un necieš nekādus iebildumus. Viens no stāviem pagriezās un uzlūkoja Alonso no kapuces apakšas.
-Viens no dumpiniekiem...Jūs abi varētu mums noderēt. Vai varbūt vēlaties pavadīt šeit visu atlikušo dzīvi...?
-Es viņiem neuzticos.
Sarunā iejaucās Janoso.
-Es arī, bet viņam taisnība, es negrasos uz šīs planētas pavadīt visu dzīvi un grasos iegūt atbildes uz savu jautājumu par to, kas īsti notiks ar mūsu jaunajiem draugiem.
Alonso bija nelokāms un jau vēlējās turpināt mēģināt nskaidrot visu, kad pāri viņu galvām atkal sāka lidināties kuģis ar sarkanajām gaismiņām...

-Alon...Viss ir burvīgi, bet varbūt tomēr, ka mēs varētu pabeigt sarunu iekšā kuģī, ja vien jaukie kolēģi- Janoso uzmeta iznīcinošu skatienu kuģa īpašniekiem- Mums to atļaus, jo man nav ne mazākās vēlēšanās iepazīties ar pārējo kuģu īpašniekiem kaut gan, ja tev tāda ir- es nestāvēšu ceļā...
-Nē, draugs tādas man nav, tomēr mums jāpasteidzas. Citādi mums draud palikšana te pat uz šīs miskastes planētas un kuras kā izrādās dzīvo diezgan draudzīgi cilvēki...
Alonso norādīja ar roku uz kuģi, uz kura trapeces jau atradās visa kompānija, kura izskatījās, ka arī diezgan ātri steidzas pamest doto teritoriju, lai neciestu nekādus zaudējumus. Abi draugi saskatījušies. Veikli sekoja pārējiem augšup pa trapu. Kosmiskais kuģis aizvēra durvis un pēc brītiņa izslēdzis pilnīgi visas gaismas uzlidoja debesīs.
Pasažieri, visi kopā savācās galvenajā telpā, kuras interjers vairāk atgādināja karaļa artūra apaļo galdu, nekā mūsdienīgu kosmosa kuģi. Vienīgās mēbeles telpā bija apaļš galds, kuram apkārt atradās novietoti vairāki krēsli. Gar sienām atradās dažādi datori un citādi kosmsmiskās tehnikas brīnumi. Tieši virs šīs telpas, virss caurspīdīgajiem griestiem- atradās komandtiltiņš uz kura tajā brīdī atradās tikai pāris robotu, kuri nodarbojās ar kuģa vadīšanu. Komandēšunu savukārt uz sevis bija uzņēmies viens no tiem tēliem, kas bija sagaidījuši mūsu draugus, tomēr šis tēls neatradāsuz tiltiņa, bet kopā ar visiem pārējiem sēdēja pie galda un tikai nodarbojās ar kuģa vadīšanu caur speciālu pulti, kura bija iemontēta galdā...
-Tātad, vai kāds var paskaidrot beidzot mums nesaprašām, kas tad īsti te pie visiem velniem notiek?
Tā bija Viktorija, kura beidzot nebija izturējusi spriedzi un nolēmusi salikt visus punktus uz i. Alonso ar Janoso atkal saskatījās tomēr šoreiz nebilda neviena vārda.
-Vispirms ļaujiet stādīties priekšā.
Ierunājās viens tēls noņemdams no sejas kapuci. Zem tās atklājās diezgan jauna meitene, kuras melnie, lokainie mati maigi ieskāva seju.
-Mans vārds ir Bagira, bet šī- viņa norādīja uz otru tēlu- ir mana jaunākā māsa Lira
-Vai patiešām tās pašas slavenās māsas?
Sarunā iejaucās Janoso, kurš patiešām izskatījās ļoti pārsteigts par šādu tikšanos.
-Tās pašas.
Atteica māsa Lira izvesdama koģi no zemes atmosfēras un ieiedama kosmiskajā telpā.
-Vai kāds var tomēr paskaidrot kāpēc mēs te atrodamies?
Alvis beidzot nonāca pie secinājuma, ka neviens negrasās īpašī atbildēt uz viņu jautājumiem, ja tādus neviens neizsaka.
-Jūs atrodaties šeit, lai paglābtu galaktiku un tajā skaitā arī savu zemi no pilnīgas verdzības, vai pat iznīcības.
-Vai varat paskaidrot tuvāk?
-Ar lielāko prieku, ja vien jūs piekristu pacietīgi visu noklausīties.
-Man vienmēr ir patikušas pasakas.
-A kam tagad viegli?
Mareks filozofiski noteica iekārtodamies krēslā.
-Tādā gadījumā ar jūsu atļauju es sākšu...

***
Un Bagira iesāka savu stāstu.
-Pirms vairāk nekā tūkstots gadiem. Lielākā daļa visuma nevienam nebija diez ko labi pazīstama. Lielākā daļa saprātīgo planētu bija pazīstamas savā starpā tikai savas galaktikas ietvaros un reti, kad mēdza izlidot ārpus savas galaktikas robežām. Jāatzīst, ka protams dotajā brīdī arī ir atrodamas tādas planētas, ar tādiem iedzīvotājiem. Pie tādām var pieskaitīt arī jūsejo planētu, kura ir viena no desmit pagaidām vēl Aliansē neiekļuvušām galaktikām. Visās šajās galaktikās- katrā no tām ir tikai viena planēta uz kuras dzīvo saprātīgas būtnes.
Pāris gadsimtus vēlāk, aptuveni deviņsimts gadus atpakaļ sākās pārmaiņas. Planētu iedzīvotāji sāka pamest savas galaktikas un protams, ka izcēlās kari par ietekmes zonām. Tieši tad tika izveidota viena planēta, kura atrodas neitrālā galaktikā, kura nepieder nevienam. Uz planētas dzīvo gandrīz visu iespējamo rasu pārstāvji un īpaši šo rasu sūtņi, kuri arī veido Aliansi, lai visumā valdītu miers. Par nelaimi bieži vien parādās kāda ļoti veca ciilizācija, vai tieši otrādi ļoti jauna, kuras cenšas iegūt varu pār visu visumu. Ilgus gadsimtus šajās cīņās nav nācies iesaistīt nevienu citu, jo vienmēr alianses planētas ir pašas tikušas galā ar problēmām. Tomēr tagad viss sāk pamazām zaudēt kontroli.
jau gadsimtiem ilgi tiek stāstīta leģenda par Alrānas kristālu, kurš spēj radīt jaunu un iznīcināt vecu. Visi uzskata to tikai par leģendu, bet mēs abas ar māsu tikām noalgotas, lai iegūtu šo kristālu. Kristāls tika iegūts un pierādīts, ka tā nav leģenda. Alrānas meklējumu dēļ aizgāja bojā visa mūsu kuģa komanda. Dzīvas palikām tikai mēs abas. Tikai pēc tam, kad atdevām pasūtītājam kristālu mēs sapratām, ka tas ir nonācis nepareizajās rokās, jo pašreizējais kristāla īpašnieks nodarbojas ar ieroča būvniecību, kas spēs sagraut alianses galaktiku vienā mirklī, ja tas notiks tad viss miera režīms visumā tiks sagrauts.
Mēs abs ar māsu uzreiz par to ziņojām Aliansei, tomēr neguvām nekādu atbalstu. tieši otrādi mēs tikām izraidītas no Alianses par melošanu un hmmm....tas nav svarīgi. Tātad tikām izraidītas dzīvei kādā attālā galaktikā kurai nebija nekāda sakara ar Aliansi. Tomēr mēs nevarējām atstāt visu kā tas ir un devāmies meklēt cilvēkus, kas nekad nav dzirdējuši leģendu par kristālu un tieši tāpēc spēj izturēties šajā bīstamajā ceļojumā kā pienākas nebūdami skeptiski. Pie tam mums ir vajadzīga jauna kuģa komanda un kristāla iegūšanai ir nepieciešams, lai cilvēks, kurš to ēnm rokā nebaidītos no tā, bet visi, kas ir auguši dzirdot leģendas par Arānas kristālu- nenormāli baidās. Tieši tāpēc arī visiem laikam šķiet labāk izlikties, ka tā ir tikai leģenda.
Viņa pabeidza stāstu un apklusa nopētīdama visus, kas sēdēja pie galda.
-Tātad jūs vēlaties, lai mēs palīdzam atgūt kristālu?
Tas bija Alvis, kurš pirmais pārtrauca klusumu.
-Ja vien jūs piekrītat.
-Jūs aizmirsāt piebilst tikai vienu, ka jūs abas izpildāt tās puses pasūtījumus, kas vairāk maksā. Kāpēc, lai mēs jums ticētu?
-Tāpēc, ka arī jūs esat izraidīti un vēlaties tikt prom no šīs planētas, kaut gan esat pavadījuši šeit tikai dažas stundas.
Lira mierīgi atbildēja Alonso uzbrukumam.
Tātad vai jūs palīdzēsiet?
Bagira turpināja izlikdamās nedzirdam uzbraucienu.
-šķiet, ka mums nekas cits neatliek.
Tas bija Mareks kurš ilgu laiku bija uzmanīgi klausījies un nu izlēma iejaukties. Viņi visi saskatījās savā starpā. Lēmums nebija no vieglajiem tomēr pēc sekunds Alvis beidzot sniedza galējo atbildi.
-Mēs esam ar mieru...

Kad buus taalaak ? izskatas ka ilgi nesi rakstiijusi

3. Nodaļa
Visuma telpā, jeb es te jau esmu bijis...

Bija pagājušas pāris stundas kopš tā brīža, kad visi viņi savā starpā pat nesarunādamies bija izlēmuši doties tālajā un diezgan bīstamajā ceļojumā. Pa to laiku neviens tā arī īpaši savā starpā nebija pat sarunājies. Alonso ar Janoso uzreiz bija devušies uz vienu no kajītēm, bet pārējie visi bija izklīduši pa dažādām kuģa telpām. Bagira kopā ar savu māsu sēdēja uz komandtiltiņa vadot kuģi un tajā pašā laikā mēģinot iestāstīt Alvim to kā jāvada kuģis un kā izmantot sazināšanās iekārtas.
-Alvi saproti, ka tev to ir nepieciešams zināt.
-Priekš kam?
-Tu esi grupas vadītājs, ja ar mums abām kaut kas notiks tev būs vismaz jāspēj atgriezt savus draugus atpakaļ....
-Nu, ja jau tas ir tik ļoti nepieciešams...
Alvis negribīgi atkal pievērsās vadības pulti, kamēr pa to pašu laiku Viktorija kopā ar Mareku klīdapa pa kuģi savās tarpā lielāko tiess strīdoties.
-Pie visa vainīga esi tu?
-ES? Kāpēc es?
-Tāpēc, ka, ja tu nebūtu atvedusi uz māju tos divus ķertos tad mēs nebūtu te.
-Nu protams un Alvim tādā gadījumā nekad dzīvē nebūtu rādījušies citplanētieši...
-Es to neteicu.
-Jā tikai nodomāji. tu vienmēr visās nepatikšanās vaino mani.
-Tāpēc, ka tu man riebies.
-Kāpēc?
-Es nezinu.
-Bet es tevi mīlu...
-Un man tas ir vienalga.
Mareks nogriezās gaitenī pa kreisi bet Viktorija sekundi pasvārstījusies devās atpakaļ un pēc kāda laiciņa jau stāvēja pie Kajītes kurā atradās Alonso ar Janoso...Meitene pieklauvēja un sagaidījusi uzaicinājumu ienākt iegāja iekšā...
-Sveiki...
-Sveika Vika. Kas noticis? Tu izskaties pamatīgi noraudājusies.
Meitene patiešām nebija pamanījusi, ka ir sākusi raudāt...
-Nē nekas īpašs nav noticis.
Viņai pilnīgi negribējās atzīties, ka ir iemīlējusies cilvēkā kurš viņu nevar ciest, jo galu galā viņus visus gaidīja daudz nopietnāki notikumi nekā sīku romantiķu problēmiņu risinājumi. Alonso ar Janoso tajā pašā laikā abi nopietni saskatījās. Bija skaidri redzams, ka viņi tik viegli neatstāsies no meitenes kamēr neiegūs nepieciešamo informāciju. Janoso piecēlās un izņēma no ceļojumu somas pudeli šņabja...
-Mēs te pirms iešanas ārā no mājas paķērām līdzi šādus, tādus krājumus, jo galu galā nezinājām, vai atgriezīsimies atpakaļ.
Alonso paskaidroja meitenei uzķēris tās izbrīnīto skatienu. Un izņēma no skapja ārā trīs glāžites kurās salēja iekšā šņabi un pasniedza vienu meitenei...
-sadzeram?

Pēc pāris stundām saruna kajītē jau pie otrās pudeles šņabja ritēja daudz raitāk un abiem ne zemes iedzīvotājiem beidzot bija izdevies piedzirdīt meiteni tik tālu, ka Viktorija jau sāka beidzot stāstīt par to, kas viņu īstenībā nomāca.
-Saprotat puiši, viņš mani vienkārši izmantoja kā tādu rotaļlietu un pēc tam, kad es viņam apniku paziņoja, ka es viņam riebjoties un, un...man bija nepieciešams tik ilgs laiks, lai spētu beidzot sākt loģiski domāt un atkal viņu aizmirstu, bet tad vienā dienā viņš parādās uz manas mājas sliekšņa ar pudeli šampānieša. Nē es protams zināju, ka viņš kādreiz tur parādīsies, jo tomēr es dzīvoju kopā ar divām meitenēm kuras viņam ir labas draudzenes...Tomēr tas ir par traku, jo viņš izrādījās nācis pie manis. Lieki teikt, ka nākamajā rītā viņš izlikās tā it kā nekas nebūtu noticis. Un tagad beidzot man ir izdevies kaut cik normalizēt ar viņu attiecības, bet vienalga kāds vienmēr iejaucas pa vidam. Vai nu es pati kaut ko ne tā izdaru- vai arī viņš ne tā paskatās, bet skandālu mums ir daudz vairāk nekā iespējas iegūt kaut vai draudzīgu attieksmi. Mēs vienkārši nespējam uzturēties vienā tlpā ilgāk par pusotru stundu.
-Nu un...tu gribi teikt, ka viņš tevi nemīl un galīgi par tevi neuztraucas.
Janoso mežģoties mēlei pajautāja.
-Nu vispār es gribētu teikt, ka viņš mani neviss nemīl, bet drīzāk varētu teikt, ka ienīst...
Vika domīgi atbildēja kārtējo reizi pielikdamās pie glāzes. Tomēr tajā brīdī, kad viņa pielika glāzi pie lūpām, durvis uz kajīti atvērās un tajās parādījās Mareks ar Kārli...
-Vik, Mareks te nedaudz padomāja un izlēma tev atvainoties...

***
Divas stundas agrāk gaitenī bija norisinājusies ļoti sarežģīta saruna starp diviem labākajiem draugiem par Viktoriju un viņas aizskartajām jūtām...Kārlis mierīgi bija gājis pa gaiteni, lai nokļūtu vadības telpā, kad saskrējās ar pamatīgi saniknotu Mareku.
-Kas tad nu?
-Viņa atkal to dara.
-Tu gribi teikt izklaidējas ar vīriešiem?
-Nē es gribu teikt, ka viņa atkal mēģina man piesist kanti un atkal teica, ka mīl mani. Vai patiešām man katru reizi uz viņu ir jābļauj, kad viņa par to sāk runāt?
-Nemaz arī nē. Vienkārši tev vajag būt ar viņu draudzīgākai.
-Tu domā?
-Jā.
-man gan vairāk šķiet, ka tas izraisīs viņā tikai liekas cerības.
Kārlis izvilka no kabatas nelielu pudelīti.
-Klausi mani un gan viss nokārtosies. Tikai nerīkojies pats uz savu galvu...

nedomaa, ka neviens nelasa, jo neposto. vismaz es toch lasu uzrakstiits visnotalj labi. tikai.. kaapeec gan alonso un janoso ruupeeja kaapeec meitene raud?

Iespējams, ka paši meklēja savu labumu, bet iespējams, ka meitene tak viņus paglāba nepatikšanās un viņi vienkārši grib viņai atmaksāt ar labu. Un es zinu, ka lasa pat tie, aks enkad nav izteikušis avas domas, kas mani bezgala priecē

Klauvējiens pie durvīm atskanēja sākumā tik klusu, ka neviens no kajītē esošajiem cilvēkiem pilnīgi neko nedzirdēja, bet tas bija tikai līdz tam brīdim kamēr klauvēšana nekļuva stiprāka un jau pēc kāda brīža šķita, ka kāds izlauzīs durvis, ja vien neviens enatvērs vai vismaz neatbildēs. Pēc brītiņa klauvēšanai pievienojās vēl arī Kārļa balss...
-Eu! Jūs divi citplanētu iedzīvotāji! man vajag ar jums parunāt! pie velna es zinu, ka jūs tur esat. Jūs varat atvērt vai nē?
No kajītes puses neatskanēja nekāds skaņas, kaut gan iespējams, ka durvis un sienas bija tik biezi, ka pilnībā izolēja visas skaņas. Un viss ticamākais bija otrs variants, jo pēc neilga brītiņa durvis beidzot pavērās un tajās parādījās Alonso ne pārāk skaidrā seja.
-Ko tev vajag?
-Vai tu zini kur ir Viktorija?
-Nu iespējams.
-Man vajag ar viņu parunāt...
-Iespējams, ka tev vajag, bet vai viņa to vēlas?
-Nu labi ne man, bet Marekam...
-Vēl, jo vairāk es uzskatu, ka viņiem savā starpā nav par ko runāt un domāju, ka Vika, kura ir ļoti jauka meitene- man piekritīs par visiem simts procentiem. Pie tam pašlaik viņa ir ļoti aizņemta ar Janoso...
Vairāk neviena vārda neteicis Alonso aizcirta durvis Kārlim degiungalā atstādams puisi apjukušu stāvam.
-Tātad tāds bija tavs lieliskais plāns? man gan nešīet, ka tas būtu izdevies.
Kārlim aiz muguras atskanēja Mareka balss.
-Nekas, tev vēl būs iespēja salabt ar viņu.
-Man gan neizskatās, ka viņa pārāk skumtu ņemot vērā, ka jau ir atradusi mierinājumu Janoso skavās. Viņa vienmēr ir bēgusi no problēmām.
Mareks pagriezās dodamies projām pa gaiteni...
-Nu pagaidi! Mēs vēl varam visu labot. Viņai ir vajadzīgs laiks...un nekas vēl nav norādījis uz to, ka viņa būtu patiešām tur kopā ar šitiem. Iespējams, ka citplanētieši vienkārši sameloja...
-Tu pats tam tici?
Mareks strauji pagriēzās un ielūkojās draugam acīs.
-Nē, bet galu galā tu viņu nemīli tātad tevi tam nevajag satraukt. Tu gribēji tikai salīgt mieru. Nu nekas, gan jau, ka rīt viņu satiksi.

***
Aizvēris durvis Alonso uz tām kādu brīdi stīvi lūkojās un tad palūkojās uz nobijušos meiteni kura sēdēja uz gultas un skatījās uz viņu lielām acīm. Janoso gulēja jau zem segas un sen krāca.
-Viņi aizgāja?
-Jā.
-Paldies dievam, es negribēju ar viņiem runāt un vēl jo mazāk, lai kārlis jaucas tajā visā iekšā. Tā ir tikai mana un Mareka darīšana.
-Es saprotu, bet kādreiz jums būs jātiekas un tu uzzināsi ko viņš gribēja tev šodien teikt.
-Lai, bet tad es vismaz nebūšu viņa dēļ piedzērusies un būšu pilnīgi skaidrā, lai nesāktu pinkšķēt.
Meitenei pār vaigu noritēja liela asara un alonso neizturējis apsēdās meitenei blakus un uzlika roku uz pleca.
-Viss būs labi.
-Tu pats tam tici?
-Jā es vienmēr ticu.
-Paldies tev.
Meitene pieglaudās vīrietim un aizvēra acis, bet pēc brītiņa atkal tās atvēra.
-Klau. Kā tur ir?
-Kur?
-Nu tur uz citām planētām. Tev tak bija ģimene un draugi tur. Ar kaut ko tak tu nodarbojies. Un kā tu vispār nokļuvi kopā ar janoso uz Zemes?
-Nu es patiešām neiznu ko, lai tev saka. Kādas tās citas planētas ir tu redzēsi pati. Un man nebija ne ģimenes, ne draugu. Mans vienīgais draugs ir Janoso ar kuru mēs kopā strādājām. Ar ko mēs nodarbojāmies un kāpēc nonācām te. Tas tev labāk nav jāzin.
Vīrietis sajuta kā meitene uz viņa pleca ir kļuvusi smagāka un viņa elpo cik vien vienmērīgi var. Alonso pasmaidīja un viegli noglāstīja Vikas matus. "Iemigusi" viņš ar smaidu uz lūpām nodomāja.

Tieši tajā laikā kamēr Mareks ar Kārli kopistiski mēģināja izdomāt kā tikt galā ar Vikas mīlestību nesāpinot pašu meiteni un pati Viktorija mierīgi gulēja ieritinājusies Alonso uz pleca, Alvis vaiga sviedros pūlējās saprast kā darbojas kuģa vadības principi.
-Nē Alvi. Tev vajag izteikt pavēli galvenajam vadības panelim, lai tas savukārt novada informāciju uz galveno datoru, un dators to savukārt apstrādājis nodod kuģa vadības mehānismam, kas iedarbina galveno dzinēju.
-Bet es tieši tā arī daru.
Bagira smagi nopūtās. Un pie sevis padomāja par to, ka nespēj saprast kāpēc tieši šis nekam nederīgais cilvēks ir izvēlēts visuma glābšanas misijai.
-Saproti tak, ka tu nedrīksti teikt: "Eu tu konservu kārba apturi dzinēju", tev vajag dot tikai skaidru pavēli. Piemēram: "Apturēt dzinēju"
Sarunā iejaucās Lira, kura tajā brīdī stāvēja augšā uz komandtiltiņa. Alvis palūkojās uz augšu:
-Un tu esi pārliecināta, ka no tā kaut kas sanāks? Nu labi, ja jau jūs abas tik ļoti vēlaties.- Viņš smagi nopūtās un tad skaļā, skaidrā un varētu teikt, ka pat pavēlēt pieradušā balsī nobļāvās.- Apturēt dzinējus.
Lai cik tas dīvaini nebūtu kuģis paklausīja un strauji nobremzējis apstājās visuma telpā. Vēl pēc piecām minūtēm, nedaudz izspūris Alvis izlīda no vadības pults apakšas un palūkojās uz abām meitnēm, kuras gulēja zemē uzkritušas viena otrai virsū.
-Varbūt, ka tomēr pamēģinam pāriet uz rokas vadību?
-Kas te notiek?
Vadības telpas durvis atvērās vaļā un pirmā pa tām iekšā iesteidzās izspūrusi un ne pārāk laimīga Antra. Aiz viņas muguras parādījās nedaudz uz kājām nestāvoši Kārlis ar Mareku.
-Nekas īpašs.- Alvis pamēģināja pasmaidīt, bet smaids sanāca diezgan samocīts un nelaimīgs.- Es mācos komandēt kuģi.
-Un kā?
Painteresējās Vika, kura atbalstīdamās uz Alonso rokas ienāca vadības telpā. Mareks uzmeta viņai ātru skatienu un aizgriezās prom.
-Pagaidām esmu iemācījies pavēlēt izslēgt dzinējus.
Atbilde bija tik muļķīga un Alvja sejas izteiksme tik samulsusi, ka Vika nenoturējās neizmantojusi to savā labā.
-Ak cik jauki. Bet vai tu visumā atradi kādu koku, kurā varēji netīšām ieskriet tā pat kā Mareks, kurš pagājušajā vasarā gandrīz nogalināja mūs visus?
-Gandrīz neskaitās...
Mareks iznīcinoši un dusmīgi palūkojās uz meiteni, kura savukārt jutās ļoti labi un pat esam drošībā blakus pie Alonso stiprā pleca.
-Nu, ja te nekas vairāk negrasās notikt, tad mēs varbūt, ka varētu doties gulēt, bet Alvis varētu sākt mācīties komandu: Iedarbināt dzinējus!
Antra pirmā devās uz izeju.
-Nē. Tagad mēs noteikti pāriesim pie rokas vadības.
Bagira vainīgi palūkojās uz visiem.
-Tikai derētu iegaumēt, ka Alvis ar jeb kuru tehniku, kas nav dators ir uz jūs.
Kārļa balss telpā ieskanējās neparasti skaļi, un nākamajā brīdī atskanēja Alonso jautājums.
-Vai jums nešķiet, ka tā planēta ir nedaudz par tuvu mūsu kuģim, un, ka mēs turpinam lidot?

-Un kāds esot apturējis kuģi tā, ka viņš esot pilnīgi apstājies.
Signes balsī skanēja tīrākais sarkasma, kad viņa beidzot iznāca no pārējo mugurām un palūkojās uz parējiem. Nu ko tā arī stāvēsiet vai arī mēģināsiet beidzot tomēr apturēt kuģi?- Viņa nopietni noprasīja pamesdama skatienu uz Bagiru un Liru.
-Varējāt jau nu viņu papieskatīt.
Tā bija Vika kura nenoturējās nepacentusies kādam šajā naktī ieknābt.
-Varētu būt, ka kuģis ir bijis par daudz pietuvojies planētai un tagad tās pievilkšanas spēks iedarbojas uz kuģi un, ja man par to ir taisnība, tādā gadījumā baidos, ka mēs nespēsim kuģi apturēt.
Lira diezgan skumji atbildēja apsēzdamās pie vadības pults.
-Vai varu palīdzēt.
-Jā vari!!! Pazūdi kaut kur!!!
Bagira uzbļāva Alvim ieņemdama savu vietu pie vadības pults.
-Lira! Mūsu koordinātes.
-Piecpadsmitais kvadrants.
-Kas par planētu?
-Viss ticamākais, ka Saldāna.
-Velns. Tā tikai mums trūka.
-Kas par vainu?
-Alonso tu vari pārņemt bremžu vadību?
-Protams, bez problēmām.
-Tad ķeries klāt...
Bagira uzmeta zibenīgu skatienu vīrietim un viņas acīs dega apņēmības pilnas uguntiņas. Alonso ātri ieņēma vietu vienā no krēsliem un sāka dot pavēles. Viņš vairs neatgādināja to mierīgo un jauko vīrieti. Tagad viņš bija nopietns un vadīt prasmīgs cilvēks.
-Kas notiek?
Vika klusu nočukstēja palūkodamās uz blakus stāvošo Janoso.
-Nu kā, lai tev paskaidro. Mēs krītam. Un es pat nezinu, ko, lai pasaka tev uz atvadām,bet, ja vēlies zināt, ja mēs nokritīsim uz šīs planētas unpat, ja izdzīvosim kritiena laikā, iespēju tikt no turienes prom mums būs minimāli.
-Vai tad nav iespējams atremontēt kuģi un pacelties gaisā?
-Jā kārli, ir, bet tam kā minimums būs nepieciešama nedēļa un šīs nedēļas mums nebūs.
Janoso skumji pasmaidīja un tajā brīdī kuģis noraustījās.
-Mēs ieejam atmosfērā!
Liras balss bija gandrīz nedzirdama.
-Turieties....!!!!



Turpinājums sekos...

***
Kādu laiku apkārt valdīja pilnīgākais klusums. Visas gaismas bija izslēgušās un nebija dzirdams ne mazākais troksnītis. Viņš pamēģināja pakustēties. Šķiet, ka nekas nebija lauzts, kaut, gan nekad neko nevarēja skaidri zināt. Pāris sekundes viņš apsvēra domu pamēģināt piecelties. Pēc tam, kad doma bija apsvērta viņš tā arī izdarīja. Izrādījās, ka piecelties nebija nemaz tik grūti. "kas notika? Galva plīst pušu. Nevajadzēja to šņabi dzert. Un kur pie velna visi ir palikuši" Uz mirklīti Mareka galvā iezagās doma par to, ka visi pārējie varētu būt aizgājuši bojā un, ka tagad viņš ir pilnīgi viens, bet tajā brīī blakus kaut kas sakustējās un ievaidējās.
- Pie velna. Vai gaismas kuģiem ir bremzes?
-Vika...!!!
Mareks jutās priecīgs izdzirdot pat šīs meitenes balsi.
-Marek? Tas esi tu?-
Meitenes balsī ieskanējās neticība. Viņa bija gaidījusi atbildam jeb kuru, bet ne jau nu šo iedomīgo un neciešamo kadru, kurš viņai sagādāja tikai sirdssāpes.
-Nu es...starp citu tu nezini kur šeit ir gaismas slēdzis?
-Pēc brīža vajadzētu ieslēgties rezerves ģenerātoram. Vismaz tā man ieminējās Bagira.
-Alvi?
-Es, jā es.
-Tu dzīvs?
-Es jā...Un no jums neviens nav ievainots?
-Vika?
-Nē. Un tu Mareks...???
-Arī it kā nē.
Pie šiem Mareka vārdiem kuģa iekšienē pēkšņi kaut, kas sāka rūkt un pēc brītiņa vadības telpā iedegās uguns. Tā gan bija diezgan vāja un blāva tomēr labāka nekā nekas. Tagad mūsu varoņi varēja viens ptru aplūkot daudz skaidrāk. Patiesību sakot viņi nemaz tik tālu neatradās viens no otra. Alvim uz kājas bija uzgāzies kāds metāla stienis, kura dēļ puisis gulēja piespiests pie zemes. Mareks jau stāvēja piecēlies kājās, bet Viktorija mierīgi sēdējā uz grīdas.
Pirmais atjēdzās Alvis.
-Kur ir visi pārējie? Kāds no jums ir redzējis pārējos?

-Kad kuģis nokrita mēs visi bijām šeit kopā.
-Tādā gadījumā viņiem ir jābūt kaut kur te pat.
Alvis pilnīgā nopietnībā atbildēja cenzdamies piecelties kājās. Pamanījusi, ka stienis viņam traucē piecelties Vika strauji pieleca kājās un piesteigusies pie Alvja pacēla metāla gabalu.
-Celies es pieturēšu.
-Paldies...
Alvis izrausās no stieņa apakšas un piecelās kājās...
-Atļaujiet ziņot, atļaujiet ziņot, Atļaujiet ziņot....
Pēkšņi visu vadības telpu pāršķēla diezgan čerkstoša balss kura pieņēmās spēkā.
-Ziņot atļauju!
Marekam prātā neienāca neviena cita ideja kā apstiprināt lūgumu, kuru izteica noslēpumainā balss...
-Ziņoju. Kuģa tehniskais stāvoklis ir apmierinošs pēc četrām stundām kuģis būs pieteiekami labā stāvoklī, lai varētu pacelties gaisā.
-Paldies- Šoreiz jau attapās Alvis. -Turpiniet labošanas darbus...
-Kas tas bija?
-Kuģa mehāniskais personāls, jeb vienkārši sakot roboti.
Alvis viegli pasmaidīja, bet viņa sejā vienalga bija palikusi smaga saspringuma maska, kura tā arī negrasījās noiet.
-Tas nozīmē, ka mums ir aptuveni četras stundas, lai atrastu, kur ir pazuduši visi pārējie.
Vika momentāli aprēķināja notiekošo un jautājoši palūkojās uz draugiem.
-Ja viņu nav uz kuģa, tad viņi ir ārpus kuģa.
-Marek, tavai loģikai nekas nespēj stāties pretī.
Meitene vēl ar vien nebija aizmirsusi savu aizvainojumu un, kaut gan šī kuģa avārija viņus bija satuvinājusi negrasījās palikt parādā atbildi.
-Ja viņi ir kaut kur ārā tad mums viņi vienalga ir jāuzmeklē.
-Tu esi aizmirsis ko mums teica? Uz šīs planētas nav iespējams izdzīvot.
-Kuģa sensori, gan uzrāda kaut ko citu. Tie uzrāda, ka viss ir kārtībā. Atmosfēras spiediens tāds pats kā uz zemes. Skābeklis ir. Tam gan neliels metāla piemaisījums, bet cilvēka dzīvību tas neapdraud.
Alvis domīgi palūkojās sensoros.
-Nezinu kā jūs, bet es savus draugus tur nepametīšu.
-Drīzāk tev bail pazaudēt to ēkrto citplanētieti, kurš tā mīlinājās gar tevi!
-Un pat ja tā kāda tev daļa?
Vikas acīs sariesās asaras un viņa izskrēja no vadības telpas.
-Tevī nekad nav bijis ne mazākā takta.
-Ak aizveries, tu labi zini, ka es saku ko domāju.
-Tu pats viņuatšuvi, bet tagad vēl tēlo greizsirdīgu idiotu.
-Vai tas būtu greizsirdīgi idiotiski, ja es tagad neļautu viņai vienai doties ārā?
-Nē tas būtu tikai cilvēciski. Un vai zini marek? Man ir tāda sajūta it kā es jau te kādreiz būtu bijis...

3. Nodaļa
Saldāna

Viktorija nedomādama par savu drošību un pat neuzvilkusi skafandru, dusmīgi izgāja ārā no kuģa. Visi ko viņai izdevās satikt izbijušies pamuka malā, uzreiz kā ieraudzīja meitenes dusmīgo izskatu.
Pametusi kuģi viņa nedaudz apjukusi apstājās tur pat pie galvenās ieejas. Planētu nevarēja nosaukt par ļoti lielu. Patiesībā tā varēja diametrā būt kādas trīs reizes mazāka par zemi. Toties viņai bija veselas divas saules, kuras spīdēja viena otrai pretī, abās planētas pusēs. Tomēr, lai cik tas dīvaini nebūtu karstumu tās nekādu lielo neizstaroja.
-Tātad ir kādas idejas kur mums viņus meklēt?
-Ne mazākās. Pat, ja šī planēta ir trīs reizes mazāka par zemi mēs vienalga nevaram būt droši, ka spēsim to pārmeklēt astoņu stundu laikā.
-Vik, nomierinies. Viņi nevar būt aizklīduši nekur tālu. Galu galā mēs nokritām pavisam nesen.
-Alvim taisnība mums jāsadalās. Vik, tu varētu iet pa labi, Alvis pa kreisi, bet es taisni.
-Eu, kāpēc tu taisni? Varbūt, ka taisni iet gribu es.
-Nestrīdies sieviete!
-Tu, tu, tu...
-Nu ko es?...
-Tu nelietīgais, bezsirdīgais, pretīgais, garmatainais pērtiķis!
-Viktorija!
-Ko Viktorija? Kā kaut, kas nepatīk tā Viktorija!!!
-Labi, labi nomierinies. Tu vari iet taisni, bet es iešu pa labi. Tikai nepsiho.
Mareks nokliedzās tā lai pārkliegtu meiteni un nospļāvies devās uz labo pusi. Alvis uzmetis Vikai nicinošu un dusmīgu skatienu nopūtās.
-Viņš gribēja tikai kā labāk.
-Bet sanāca kā vienmēr!
-Tu pati sāki trakot!
-Un tu domā, ka man baigi patīk, kad izlemj manā vietā.
-Ja tu neļausi Marekam dažreiz izlemt savā vietā tad es tev varu paskaidrot, ka viņš nekad nebūs tavs kamēr uz katru viņa vārdu tu nereaģēsi tā kā tagad...
-Un kā tad pēc tavām domām es reaģēju?
-Kā muļķe...
-Ko?
-Padomā par to.
Alvis vairāk neteicis neviena vārda pagriezās pa kreisi un devās uz priekšu, kaut ko savā nodabā svilpodams un pat neatskatīdamanies uz meiteni kura palika stāvam pilnīgi viena. "Nu un nevajag ar " Viņa spītīgi nodomāja sākdama soļot uz priekšu.

***
Mareks gaja uz priekšu nelūkodamies apkārt un pie sevis nikni prātoja par to cik gan Viktorija mēdz būt neciešama. "Nu ko viņai no manis vajag? Ir pagājuši divi gadi kopš tās nelaimīgās nakts, kad mēs netīšām pārgulējām, bet vienalga viņa neliekas mierā? Viņa ko nevar saprats, ka ar savu nolādēto uzbāzību viņa visu padara tikai sliktāku un tajos brīžos, kad es vēlos izdarīt ko labu, lai meš visu laiku nestrīdētos viņa visu pārprot un domā, ka man viņa patīk. Tās meitenes ir nesaprotamas. Vienai pietiek uzsmaidīt, lai viņa būtu pie tavām kājām, bet citai nevari ne ar dārgām dāvanām, ne mīlestību tikt klāt. Nē nu Vika nav neglīta. Viņa patīk daudziem vīriešiem. Man viņa arī patīk, bet viņas rakturs ir tik neciešams, un vēl tas nelaimīgais citplanētietis pa vidam ielīdis. Diez ko viņa atkal ir sadomājusi, lai dabūtu mūs kopā? "
-Marek?
Viņš apstājās un palūkojās uz atpakaļu. Tur stāvēja Antra, bet viņa bija kaut kāda savāda. Tik savādu viņš šo meiteni, kura viņam patiešām patika nekad nebija redzējis.
-Antra. Kur jūs pazudāt? Mēs ļoti satraucāmies. Kur ir pārējie? Pēc astoņām stundām mēs varēsim doties prom. Kur ir pārējie?
Jautājumi no jaunā cilvēka bira kā no pārpilnības raga un viņš neaizmirsa arī par to, ka viņiem ir jādodas prom. Toties pati Antra, kura stāvēja mierīgi un lūkojās jaunajam cilvēkam acīs pamāja viņam ar roku un bilda:
-Seko man.
-Sekot tev? Un tur būs pārējie?
Mareks sajuta kā pār muguru pārskrien sīkas skudriņas. Tomēr viņš pienāca klāt meitenei cenzdamies neieskatīties viņai acīs, kuras pēkšņi šķita esam ledaini aukstas un bez nevienas dzīvības dzirkstelītes.
-Būs.
-Labi ved.
Mareks pakļāvās meitenes teiktajam vēl jo projām nelukodamies viņai acīs. Un viņi turpināja ceļu uz to pašu pusi kur pirms tam bija devies Mareks.
-Vai tu esi kādreiz redzējis kaut ko tik pat skaistu kā šī planēta? Ēs negribu doties nekur prom.
Mareks izbrīnīti palūkojās uz Antru un apskatījās apkārt. Tuksnešainajā planētiņā bija tikai pāris krūmiņi un daži apkaltuši koki.
-Ko tu esi saskatījusi šajā tuksnesī?
-Neuzdrīksties to saukt par tuksnesi. Palūkojies turp. Tur zemē krīt ūdens lāses no dzidra ūdens krituma, bet tur zaļo zaļu palmu birze, bet tur- tur man māj mana mamma.
Mareks apstājās un uzmanīgi palūkojās uz Antru. Klāt pie viņas dīvainā acu skatiena bija pievienojies vēl mironisks bālums un vēl kaut kas tāds, kas Marekam lika pirmajā brīdī dziļi ievilkt elpu un palūkotis vēl reiz. Antra bija sākusi kļūt caurspīdīga pie tam ar kaut kādu dzeltenīgi zaļganu spīdumu.
-Antra? Kas noticis?
Mareks pakāpās soli nost no meitenes un palika tā arī stāvam skatoties uz šo būtni, kura pēkšņi ar vien mazāk sāka atgādināt viņam pazīstamo meiteni.
-Marek. Paliec ar mums. Tu būsi laimīgs. Viss būs kārtībā.
Viņa palūkojās uz puisi ar kaut kādu dīvainu smaidu un pēkšņi sāka izstarot no sevis spēcīgu zeltainu gaismu.
-Tu neesi Antra? Ko tu ar viņu esi izdarījusi? Kur viņa ir? Kur ir pārējie?
Mareks sāka kāpties atpakaļ katru soli cenzdamies vis pirms pārbaudīt, lai nenokristu zemē.
-Bet dārgais tu vienmēr mani esi gribējis. Vai patiešām tu vēlies atgriezties tur kur tev uz nerviem kritīs tā stulbā meitenīte, kura tev nedod ceļu dzīvē? Paliec ar mani un mēs būsim kopā vienmēr...
Viņa tuvojās puisim it kā slīdot pa zemi un pēkšņi cauri Mareka domām izšāvās ideja, ka tā nemaz nav Antra un, ka viņi nemaz nebija pārmeklējuši kuģi pirms doties meklēt pārējos. Tas tak bija tik pašsaprotami, ka viņi visi bija bijuši uz komandtiltiņa, bet pārējie tak varēja būt atjēgušies un atrasties kādā no kajītēm. '
-Nē, nē, nē...es negrasos sapūt uz šīs nolādētās planētas.
Mareks pagriezās un metās bēgt.
"Vajag brīdināt pārējos. iespējams, ka viņus mēģinās ietekmēt tā pat. Bet, ja nu tā bija Antra? Ko tad? Tad mēs atgriezīsmies kopā, iestiepsim viņu kuģī un piesiesim, lai neaizbēg kamēr meklēsim pārējos."
Tagad mareks zināja, ka no šīs planētas draud briesmas un, ka Bagiras uztraukums nemaz nebija bijis uzspēlēts...

***
Pa to laiku. Alvis, kurš devās pa kreisi nogājis kādus divus vai trīs kilometrus apsēdās zemē un atstutēja galvu ar rokām. Domu galvā bijavairāk nekā vajadzēja un tas jauno cilvēku sāka ne pa jokam satraukt, jo vēl pavisam nesen viņam bija pilnībā uz visu nospļauties. Viņš zināja, ka Marekam patīk Antra, bet Kārlim patīk jeb kuri brunči. Tieši tā pat viņš labi zināja, ka Viktorija jau vairākus gadus ir līdz ausīm saķērusies vienā no saviem tuvākajiem draugiem Marekā, un tieši tas bija vainojam pie sapostītās draudzības. Tomēr pēdējās laikā viņš bija sācis pamanīt pārmaiņas abu uzvedībā: "Gribētos cerēt, ka viņi abi beidzot ir nākuši pie prāta un pratīs apslāpēt savas emocijas." Alvis nodomāja palūkodamies uz apkārtni. "Zeme ir tuksnešaina un skumja. Interesanti vai te uz viņas vispār kādreiz ir bijusi dzīvība? Izskatās, ka tā varētu būt, bet tad man patiešām gribētos noskaidrot, kas, gan te ir dzīvojuši." Tajā brīdī Alvim pie pašas auss atskanēja kluss knikšķis...
-Kas pie velna....
Viņš pacēla skatienu uz augšu un apstulba. Viņa priekšā stāvēja Kārlis, Bagira un Lira. Visi viņi turēja rokās pielādētus un šaušanai sagatavotus revolverus. Alvim pietika uzmest vienu skatienu Kārļa acīm, lai saprastu, ka tas nav nekāds joks un, ka kaut kas notiek.
-Mēs nevaram pieļaut, ka notiek tāda pati kļūda kādu pieļāva viņa. Puika ir aizmucis. Šim ir jānonāk svētnīcā obligāti.
Liras balss šajā klusumā skanēja diezgan spocīgi un šķita esam kā no citas pasaules.
-Ko tas nozīmē. Par ko iet runa?
Alvis negribēdams sajuta kā sāk panikot. Viņa acis lēni slīdēja pār visiem pazīstamajiem cilvēkiem, kuru sejās pašlaik varēja redzēt tikai un vienīgi ledainu aukstumu, kurš mijās ar kaut kādu minimālu siltuma izteiksmi, bet nevarēja saprast kas tā ir karsta uguns, kura silda, vai liesmas kuras var ik vienā brīdī aprūt neatstājot pāri vairs pilnīgi neko.
Ieroči visi vienlaicīgi kā pēc komandas pavērsās pret Alvja galvu.
-Piecelies un seko.
Kārļa balss skanēja apņēmīgu un tajā brīdī, kad Alvis piecēlās kājās- viņa labākais draugs (Labākais draugs? Ar pistoli aiz muguras? Nu labi, lai būtu tā.) nostājās aiz muguras trpinādams tēmēt jaunajam cilvēkam galvā. "Nu viss. Esmu iekritis. Un, kas pie velna vispār notiek? Ja tas ir joks, tad tas ir ļoti stulbs joks, bet, ja tas tā nav tad interesanti ko viņi no manis grib?"
Procesija nu devās uz to pusi uz kuru bija devusies Viktorija tikai trīs kilometru attālumā no tās. Pēc kādiem diviem kilometriem, ne pārāk priecīgās pārdomās pavadījis, Alvis ieraudzīja kalnus, kuri viņu pamatīgi izbrīnīja ar saviem izmēriem un to, ka to galotnes iestiepās debesīs.

***
Viktorija vienīgā izvēlējusies iet taisni, savu izvēli ne uz mirkli nebija nožēlojusi. Domāt ne par ko negribējās un no zemes paņemtais līdzi kokteilis patīkami sildīja asinis dzīslās pēc iepriekšējā naktī notikušā dzerstiņa kopā ar Alonso un Janoso. Nevarēja teikt, ka Marekam nebūtu bijusi taisnība. Meitenei patiešām simpatizēja abi citplanētieši, kuri viņasprāt bija daudz galantāki un patīkamāki nekā zemes vīrieši. Un patiesi, kurš, gan spētu nosodīt meiteni, kuru vēl tikai pirms divdesmit četrām stundām izvaroja viņas personīgie klases biedri. Iesūdzēt viņus tiesā? Vērsties policijā? Viņa būtu varējusi to izdarīt tomēr vienmēr labi atcerējās Artūra draudus, ka, ja viņa kaut ko iesāks tad varēs atvadīties no saviem draugiem. Pār Vikas vaigu pārritēja liela asaras lāse.
"Neviens nekad nenoticēs, ka Artūrs melo un visi novērstos no manis, bet es to nekad nepārdzīvotu. Mani draugi priekš manis ir viss kā dēļ vispār ir vērts dzīvot un tāpēc es labāk izvēlos šo negodu nekā pazaudēt sev tuvus cilvēkus. Pie velna par ko es te tagad domāju. Kas tā par nolādētu sevis žēlošanu. Galu galā es pat gribot neko nevaru šeit izdarīt, kaut vai viena iemesla dēļ. Es esmu uz citas planētas. Man nav vairs nekāda sakara ar zemi un to, kas notiek uz tās. Tā un ko es te tagad mēģinu apkrāpt? Sevi tak nepiemānīsi. Muļķe es esmu bijusi un muļķe arī palikšu. Iemīlējusies un stulba."
Njā domas par sevi meitenei nebija nekādas priecīgās, vai pārāk laimīgās. Savā dzīvē viņa bija sastapusi daudz netaisnības ar kuru bija gribējusi cīnīties, bet spēciņi izrādījās par vājiem un vienmēr viņa pati bija nokļuvusi vainīgās lomā. Tagad viss bija izrādījies savādāk nekā citām reizēm. Pasaka par tālām pasaulēm un citiem radījumiem, kas ir savādāki nekā cilvēki un apzīvo citas planētas, nu vairs nebija apsaka, bet sāka pārvēsties par dīvainu īstenību, kura biedēja un vilka pie sevis.
- Vika!!!
sauciens atskanēja tieši meitenei pie pašas auss un lika apstāties strauji pagriežoties uz atpakaļu.
-Alonso. Tu mani pārbiedēji līdz nāvei. Tu tak zini, ka cilvēkiem nedrīkst tā vienkārši piezagties no mugurpuses. Tas var beigties diezgan traumatiski ne tikai priekš tā kuram piezagās, bet arī tam kurš piezogas.
Meitene pasmaidīja būdama priecīga satikt šeit kaut vienu pazīstamu no tiem kurus meklēja.
-Pastaigāsimies?
Alonso jautājums meiteni uz brītiņu izsita no sliedēm, bet tikai uz īsu brītiņu.
-Jā protams. Labprāt pastaigāšos kopā ar tevi pa šo brīnišķīgo planētu.
-Tev tā patiešām patīk?
Vīrietis izklausījās izbrīnīts un tajā pašā laikā pat nedaudz laimīgs, jeb priecīgs. Saņēmis Viktoriju aiz rokas viņš lēnām sāka soļot uz priekšu, kur tālumā jau pacēlās kalnu galotnes.

***
Nekad dzīvē Mareks nebija tik ātri skrējis. šeit kaut kas notika un tam bija jādara gals pēc iespējas ātrāk. "Vika viņa tik viegli uzticās cilvēkiem. Nedrīkst pieļaut, ka viņu padara par tik pat aukstu un nejūtīgu būtni kāda ir kļuvusi Antra. Tas nedrīkst notikt." Viņš pielika vēl soli dzīdamies pakaļ meitenei un bēgdams no citas» Viņš zināja, ka ja skriet šķērsām, tad iespēja panākt Viktoriju dubultojās. Un lūk tālumā viņš ieraudzīja meitenes tumšo stāvu kuram blakus gāja vēl viens. "Kaut nu nebūtu par vēlu." Viņš savās domās lūdzās un cerēja, ka visu vēl var vērst par labu.

Turpinājums sekos

Vēl solis un vēl viens solis. Viņam sāka trūkt elpas, bet abas figūras priekšā pa to laiku attālinājās ar vien tālāk un tālāk. Mareks pamanīja pie debesīm iezīmējušās kalnu virsotnes un viņam pēkšņi kļuva baisi.
-VIKTORIJ!!!!
Kliedziens bija skaļš un kalnos kā par brīnumu parādījās atbalss tādēļ Vikai nebija ne mazāko problēmu sadzirdēt, izmisuma pilno saucienu. Meitene apstājās un, kaut, gan Alonso turpināja viņu vilkt uz priekšu, nekustējās ne soli.
-Pagaidi. Tas ir Mareks. Kaut, kas ir noticis. Mums viņš jāpagaida.
-Mums nav laika gaidīt, viss iet uz priekšu. Laiks nepiedodami tuvojas.
-Al,- Vika ieskatījās vīrietim acīs un pēkšņi nobijās. Tajās vairs nebija ne kripatiņas siltuma, kuru šīs acis parasti mēdza izstarot. -Al, kas pie visiem svētajiem noticis?
Vīrietis beidzot apstājās un uz vienu sekundi ielūkojās meitenei acīs. Šķita, ka viņš cīnās pats ar sevi, vai kaut kādiem sev vien zināmiem dēmoniem, kuri neliek mieru un liek darīt to ko vīrietim nemaz negribas. Tomēr jau pēc sekundes šī cīņa bija galā. Viņš pietuvojās meitenei un pacēlis no zemes uzmeta viktoriju sev uz pleca kā tādu kartupeļu maisu (Ja vien viņš zinātu, kas īsti ir kartupeļu maiss)
-Laid mani zemē! Tu ````iskais citplanētiešu lops! Tūlīt pat mani noliec kur paņēmi!!!
Vika nemaz negrasījās mierīgi gaidīt kamēr viņu aiznesīs kaut kur kurp viņa pati nemaz nevēlas nokļūt. Un tā kā kauties viņai bija gadījies diezgan bieži tad arī šoreiz meitene negrasījās padoties. Viņa koda,spiedza, skrāpējās un pie viena neaizmirsa pasaukt Mareku...
-Mareeeeeekkkk!!!! Te!!!!
Šādos brīžos mēs parasti aizmirsat visas nesaskaņas, kas pastāv avā starpā un esam gatavi ziedot cilvēka dēļ visu, kas vien mums ir, tai skaitā arī paši sevi. Šajā brīdī jaunais cilvēks nedomāja ko dara. Soļi paši no sevis kļuva ātrāki. "Ja tas ````, kaut ko izdarīs Vikai, viņš atrausies no manis personīgi. Es zināju, ka tiem citplanētiešiem uzticēties nedrīkst. Ko viņš atļāvās tik smuku meiteni, tik nevērīgi uzmest uz pleca? Viņš samaksās par to. Lai neiedomājas, ka varēs izvairīties no manas atriebības, ja kaut matiņš nokritīs no Vikas galvas." Pa to laiku viņam bija izdevies pietuvoties Citplanētieša stāvam kurš svilpodams kādu jautru amerikāņu dziesmiņu gāja uz priekšu un nesa meiteni.
-Laid viņu vaļā!
Mareks negrasījās atkārtot. Vēl viens rāviens un viņi visi trīs novēlās zemē. Vikai tajā brīdī kaut kādā veidā izdevās iegāzt Alonso pa galvu ar savu kokteilīša pudeli, kuru viņa būdama kārtīga meitene bija gribējusi izmest vēlāk uz kuģa. Tāpēc problēmu ar kautiņu viņiem nekādu nebija.
-Vika, man vajag tavas kleitas jostu.
-Ko manas izlaiduma kleitas jostu? Tu prātā esi sajucis?
-Man vajag kaut ko ar ko viņu sasiet.
-Paņem savu silksnu.
-Labi es paņemšu siksnu, bet tu iedosi jostu.
-Kāpēc man tev dot jostu, ja tev būs siksna?
-Skaidroju priekš sevišķi nesaprotošiem. Viņam jāsasien, gan kājas, gan rokas.
Mareks nespēja saprast kur viņam radās pacietība visu skaidrot meitenei, bet šķita, ka Vika nav nemaz tik liela muļķe kā dažreiz izlikās, jo jau bija atraisījusi jostiņu un kautrīgi pasniedza Marekam.
-Varbūt kleitu arī?
Viņas jautājums bija drīzāk sarkastisks, tomēr meitene pati kārtējo reizi saprata, ka sarkst par šo teikumu. Mareka acis satikās ar meitenes acīm. Mareks novērsās.
-Ne tagad, bet noteikti vēlāk.
Viņa pasmaidīja, šķiet, ka viena maza uzvara bija panākta,kaut gan dīvainā situācijā.

Nu jā, nekas īpašs. Tēma kapitāli garlaicīga un pietiekami bieži jau apspēlēta. Varēji kaut ko labāku. Nav interesanti. Kaut kāda kārtējā nelaimīgā mīlestība. Nēkādu actionu.

Dīvainā situācijā, bet tomēr situācijā, kura prasīja steidzamu atrisinājumu. Laiks nestāvēja uz vietas un katra minūte kamēr viņi nezināja, kur ir pārējie varēja izrādīties draudoša.
-Marek, kas pie velna notiek?
Viktorija nemocījās ilgi ar pārdomām kā novilkt nākamajā reizē kleitu vai arī par to, ko iesākt ar apkārt notiekošo. Viņu uzreiz iteresēja jautājums par to, kas gan īsti notiek apkārt un kur ir palikuši cilvēki ar kuriem viņi kopa bija ceļojuši.
-Man nav ne mazākās nojausmas.
-Tu vēlies teikt, ka tev nav izdevies noskaidrot pilnīgi neko par to, kas noticis pēc kuģa avārijas?
Viņa nespēja noticēt tam, ko tikko izdzirdēja. Ja jau Mareks neko nebija noskaidrojis, tad kāda velna pēc viņš tagad bija skrējis meitenei pakaļ? Nevarēja tak būt tā, ka jaunais cilvēks sajuta to, ka viņai draud briesmas. Nekad. Mareks nespētu to izdarīt pie tam pēc pārrunām ar Alonso un Janoso- meitene bija sākusi just, ka nemaz vairs tik ļoti nevēlas iegūt Mareku savā īpašumā. Jā iespējams, ka viņai vēl ar vien gribējās gūt uzvaru pār šo nevaldāmo puisi, bet no otras puses viņš tagad meiteni interesēja tikai kā medījums, kuru varētu nomedīt.
-Vika, mums ir jāatrod pārējie. Un pēc iespējas ātrāk. Man ir nelāga priekšnojauta, ka uz šīs planētas notiek kaut kas tāds kas var mūs visus atstāt šeit uz visiem laikiem.
Mareks pārtrauca meitenes pārdomas tajā brīdī, kad viņa nonāca līdz pārdomām par medījumu un mednieku.
-Ermmmm...Jā. Protams.
Viņa sajutās nedaudz apsteigta.It kā kāds būtu nolasījis viņas domas.
-Piedāvāju istaujāt šo kadru.
Mareks norādīja ar roku uz to, kas tagad sēdēja zemē sasiets ar Viktorijas jostiņu.
-Saulīt, es protams saprotu, ka Alonso protams izrādās esam nedaudz ķerts, bet es nedomāju, ka viņš pats pēc savas vēlmes varētu būt kļuvis par nodevēju.
-Es nesaku, ka Alonso ir nodevējs. Vispār patiesībā es nemaz nedomāju, ka tas ir Alonso. Es tev pēc brītiņa visu paskaidrošu un tad tu sapratīsi, bet pagaidām man šķiet, ka es pats nespēju saprast visu līdz galam un tāpēc man šķiet, ka mums derētu vispirms noskaidrot visus faktus un tikai pēc tam izdarīt atsevišķus spriedumus.
Mareks pagriezās pret to, kas sevi bija saucis par Alonso...

***
"Kalni uz šīs planētas? Man šķiet, ka neviens- neko līdzīgu man nebija stāstījis par šo vietu. Un tomēr. Tas viss ir pārāk savādi." Alvis saviebās jusdams sev pie galvas auksto ieroča stobru, kurš visu divu kilometru garumā nebija atstājies no jaunā cilvēka galvas.
-Kur mēs ejam?
Viņš beidzot apņēmīgi pajautāja tajā pašā laikā saprasdams, ka atbildi nevēlas dzirdēt, jo no tās nebūs vispār nekādas jēgas.
-Uz Alonu.
-Kas ir Alona.
-Tas ko tu redzi.
-Es redzu kalnu.
-Nē tā ir Alona.
Alvis apstulba. Viens bija pilnībā skaidrs- tas cilvēks, kurš turēja ieroci pie viņa galvas, nebija Kārlis, bet no tā izrietēja, ka tie cilvēki, kuri viņam atrodas blakus nemaz nav viņa draugi. Bet tādā gadījumā, kas viņi ir? Un, kas notika ar kuģa komandu? Pareizāk pat ne ar komadu, bet gan ar viņa draugiem, jo komanda visa atskaitot galvenās personas, bija pilnīgākajā kārtībā.

***
-Kas tu esi?
Mareks centās izturēties pēc iespējas stingrāk- labi saprasdams, ka no viņa izturēšanās ir atkarīga iegūstamās informācijas kvalitāte. Kaut, gan, ja godīgi atzīst tad neizkatījās, ka šī balss intonācija būtu atstājusi uz būtni vismaz kaut kādu ietekmi, jo tā palika sēžam uz smiltīm tik pat klusa kā tajā brīdī, kad tika sasaistīta.
-Marek, nevajag. Man šķiet, ka viņš neko sliktu nebija gribējis tikai izpildīja kaut kādu pavēli.
Viktorijai starujāk iesitās krūtīs sirds tajā brīdī, kad viņa izdzirdēja Mareka uzstājīgo un stingro balss intonāciju.
-Tu maz saproti, ka viņš tikko mēģināja tevi aizvilkt velns zin kur?
Mareks uzpsihoja. Šī meitene viņam bija kritusi uz nerviem divus gadus u tagad, kad beidzot viņš bija gandrīz izglābis Vikas dzīvību, meitene pēkšņi nostājas šīs būtnes pusē un vēl cenšas viņu aiztāvēt.
-E...
Visktorija nepaspēja sniegt atbildi, kad ierunājās būtne:
-Ja viņa nebūtu sieviete tad es teiktu, ka viņai ir pilnīgākā taisnība...
-Es neesmu sieviete!!! Es esmu meitene.
-Pamēģini to iestāstīt kādam citam...
Būtne greizi pasmaidīja un uz Alonso sejas tas izskatījās diezgan iespaidīgi, kaut gan tajā brīdī Viktorija iedomājās par to, ka iespējams, ka šīs būtnes īstā seja izskatītos daudz interesantāk, ja viņa beigtu izskatīties pēc viņai pazīstamiem cilvēkiem, jeb pareizāk citplanētiešiem...

-Jūs vispirms varētu beigt izskatīties pēc viena no maniem draugiem un tikai tad sākt runāt...!
-Kāpēc gan nē?
Būtnes sejā parādījās vēl šķībāks smaids un pēc brīža abu jauniešu priekšā sēdēja tieši tāds pats cilvēks kā viņi paši. Viņš bija diezgan simpātisks pēc izskata, jauns puisis ar gaišiem, astītē saņemtiem matiem un izteiksmīgu smaidu. Tērpies viņš bija pavalkātā, melnas ādas jakā un gaiši zilās džinsās.
-Emmm...-Viktorija uz mirklīti pazaudēja valodu.- Jūs esat pārliecints, ka šis izskats patiešām ir jūsu?- Meitenei beidzot izdevās izspiest no sevis jautājumu, kurš visu laiku grozījās uz mēles.
-Pilnībā. Un ja jūs būtu tik laipni un mani atsietu- es labprāt beidzot jums abiem paskaidrotu, ka jūsu draugiem draud ļoti smagas nepatikšanas.
Viņš runāja kā parasts cilvēks un kādā brīdī Vikai pat šķita, ka šo cilvēku viņa jau ir satikusi pirms kāda laika uz zemes. Pati nedomādama viņa paspēra soli uz sasaistītā vīrieša pusi.
-Stāvi uz vietas!!!
Mareka balss izvilka meitene ārā no migliņas, kuru viņas galvā radīja mierīgā balss un simpātiskās- vismaz viņai tā šķita, ka simpātiskās acis. "Ja vien tajās nebūtu tik daudz ledus un skumju" Viņai iešāvās prātā doma apstājoties viena soļa attālumā.
-Kā tevi sauc?
-Vika, izbeidz! Mums ir jānoskaidro, kas notiek neviss jāiepazīstas ar kuru katru pretimnācēju! Neaizmirsti, ka mūsu draugiem draud briesmas, bet tu te mēģini flirtēt ar citplanētieti!
-Vispār citplanētieši ir diezgan stiepts jēdziens, jo priekš ik viena citplanētieša, jeb būtnes, kas dzīvo uz citas planētas atskaitot zemi, mēs zemes cilvēki esam tādi paši citplanētieši, kā priekš mums ik viens, kas apmeklē zemi. Līdz ar to mēs varam pieņemt, ka es esmu tik pat liels citplanētietis kā jūs. Un jā starp citu mans vārds Rainolds.
-Mai neinteresē kā tevi sauc!
-Toties meiteni interesēja.
Atbilde šķita esam nekas īpašs. Tomēr Mareka acīs iegailējās bīstamas uguntiņas, kura šķita tūdaļ pārvērtīsies nāvējošās liesmās.
Vikas plāni bija daudz miermīlīgāki un kamēr ledus saskārās ar uguni- meitene pieliecās un atraisīja vaļā jostiņu.
-Kā tu zini, ka mēs esam no zemes?
Viņa klusu, bet pilnībā nopietni pajautāja un pievērsa savas zilganās acis Rainoldam. Meitenei atbildēja divas tieši tādas pašas krāsas acis kurās pavīdēja kaut kas līdzīgs izsmieklam. Vai varbūt, ka Vikai tas tikai tā izskatījās? Lai nu kā būtu, bet vīrietis piecēlās kājās un neļaudams nevienam atjēgties iesāka:
-Nu iesākumam es varētu jums paskaidrot, ka uz šīs planētas reti kad nokrīt kāds kuģis, bet ja arī nokrīt tad visa kuģa komanda paliek šeit. Kāpēc? Piedāvāju doties lūk to kalnu virzienā.- Viņš norādīja ar roku uz kalnu grēdu virzienu.- Starp citu tie saucas Alonas kalni. īsti nespēšu paskaidrot kāpēc tie tā ir nosaukti. Tomēr galvenā doma ir tāda, ka pirms kādiem nieka tūkstots gadiem uz šīs planētas bija pārapdzīvotības sindroms. Pārapdzīvotības sindroms līdz brīdim kamēr viņi nesāka ražot, jeb pareizāk sakot neiemācījās ražot kodolieročus...

-Vari paskaidrot kaut ko vairāk?
Viktorijas sejā iezagās neviltota interese. Kaut kas tamlīdzīgs viņai bija ienācis prātā jau tajā brīdī, kad vīrietis sāka stāstīt. Tomēr izdzirdēt apstiprinājumu savām aizdomām bija daudz patīkamāk. Pie tam blakus stresoja Mareks un no šī stresa sķita, ka viļņojas gaiss. Tajā pašā laikā Rainolds jau piecēlies kājās stāvēja iepretīm meitenei un jautājoši lūkojās uz viņu.
-Tu esi patiešām pārliecināta, ka vēlies to visu zināt?
-Jā...
-Bet, es gan nē!- Sarunā iejaucās Mareks.- Vika, tu nedrīksti viņam uzticēties! Tu esi pārāk viegli ietekmējama! Un vispār, viņš ir ienaidnieks un tikko mēģināja tevi nogalināt. Kā tu to nesaproti!!!
-Iespējams, bet es ticu cilvēkiem, kuri uzticās man un pat, ja esmu viegli ietekmējama, tad agrāk tas tevi nesatrauca, kad tu pats viegli manipulēji ar mani. Tad lūk ko es tev teikšu dārgumiņ- manas kļūdas ir tikai manas, un tev nav gar tām nekādas daļas.- Vikas acīs iedegās ļaunas uguntiņas, kuras šķita, ka varētu sadedzināt visu sev apkārt esošo. Tomēr jau pēc mirkļa meitene pievērsa pilnīgi mierīgu skatienu Rainoldam.- Lūdzu esi tik jauks un turpini. Es esmu par visiem simts procentiem pārliecināta, ka vēlos to zināt.
-Nu, ja tu uzstāj, tomēr vispirms man būtu jūs jālūdz sekot man uz to kalnu.- Vīrietis norādīja uz kalnu pusi. - Tur jūs atradīsiet savus draugus un iespējams pat, ka spēsiet viņus izglābt.
-Ko nozīmē- iespējams, ka?
-Ja, jums tas izdosies tad jūs būsiet pirmie kuriem tas izdosies.- Viņš mierīgi uzsmaidīja meitenei un vieglā solī devās uz kalna pusi. Lai viņu panāktu Voktorijai nācās nedaudz paskriet un līdz ar to sanāca tā, ka Mareks palika soļot viens pats.
-Pēc tam, kad notika kodolkarš izrādījās, ka daļa planētas iedzīvotāju ir palikuši dzīvi. Viņu nebija daudz- tomēr viņi bija. Ar laiku iedzīvotāji saprata, ka spēj dzīvot trīs reizes ilgāk nekā citu planētu iedzīvotāji, bet ir zaudējuši spēju vairoties. Apkārt planētai izveidojās aura, kura pievilka visu, kas nokļuva 50 kilometru rādisuā. Tāpēc šajā rajonā sāka pazust kuģi. Ikviena kosmiskā kuģa apkalpe tika pakļauta sarežģītiem rituāliem, kuru rezultātā viņu atmiņa tika pilnībā iznīcināta, bet tās vietā ievadīts sarežģīts gēnu kods, kurš viņu padara par šīs planētas iedzīvotāju.
-Nu redzi, Vika- viņš pats atzinās. Vecīt mani interesē tikai viens jautājums- Kāpēc tad tava atmiņa izskatās esam pilnīgākajā kārtībā?
Mareks atrasdamies aiz muguras viegli uzpsihoja un sagrāba Rainoldu aiz kakla.
- Eu, eu... Izkauties varēsim vēlāk, ja tev vēl būs tāda vēlēšanās. Nav pieklājīgi dāmu klātbūtnē uzvesties kā tādam mežonim. Mana māte vienmēr mācīja, ka sievietes ir jāciena, lai kādas viņas būtu, bet izskatās, ka tavējā ir aizmirsusi par šādu jautājumu.
-Zēni! Nomierinieties! Jums nešķiet, ka tas ir bērnišķīgi?
Mareks negribīgi palaida vaļā roku.
- Tu viņam uzticies?
-Es jau reiz teicu, ka uzticos un negrasos to atkārtot vēlreiz.
-Tādā gadījumā ar jūsu atļauju, es paskaidrošu, ka zemes cilvēku atmiņas kods ir nedaudz savādāks nekā visiem šajā galaktikā esošajiem. ļoti spēcīgs pašiznīcināšanās instinkts. Kura rezultātā atmiņas kods tiek neviss izsūkts, bet gan apslēpts un tam pa virsu tiek uzlikts jaunais kods.
-Vai tu esi vienīgais, kas atcerās savu pagātni.
-Nē.- Vīrietis nedaudz saminstinājās. Ir vēl arī kāda meitene Vella. Pārējie visi tika atklāti un iznīcināti.

-Iznīcināti? -Vika neizskatījās diez ko priecīga par šādu perspektīvu. - Un vai mums ir kāda iespēja, ka mūsu draugus neiznīcinās uzreiz kā mēs mēģināsim viņiem palīdzēt?
Meitene atcerējās par vienmēr priecīgo un jautro Alvi, kurš nekad neļāva garlaikoties un mūzīgo brunču mednieku Kārti, un viņai ap sirdi kļuva diezga smagi. Meitene apstājas un lūkojās uz Rainoldu. Tomēr viņš neapstājās un tikai uzmetis meitenei ātru skatienu atbildēja:
- Ja jūs pasteigsieties tādā gadījumā tas var arī nenotikt, bet tikai tādā gadījumā, ja jūs patiešām pasteigsieties- neviss vilksieties kā Velngliemji pa tuksnesi.
Vika smagi nopūtās un jau grasījās turpināt ceķu, kad sajuta, ka kāds satver viņas roku. Tas bija Mareks.
-Ja, tu grasies teikt, ka es pieļauju kļūdu uzticēdamās viņam, tad vari par to aizmirst es vienalga nemainīšu savas domas.
Meitene asi devās uzbrukumā ar ko samulsināja Mareku līdz tādai pakāpei, ka viņš momentāli palaida vaļā meitenes roku un tikai tad atļāvās ierunāties.
-Jā es viņam neuzticos, bet, ja jau tu uzticies tad es neredzu nekādu citu iespēju palīdzēt kuģa komandai kā tikai un vienīgi doties līdzi šim Rainoldam.
Viņš vēl reiz paņēma meiteni aiz rokas un šoreiz negaidīdamas, ka viņa kaut ko teiks, apņēmīgā solī devās nopakaļ tam, kuram labprātāk būtu iebraucis pa galvu ar kādu ķieģeli.

***
-Ej iekšā...
Alvis gribēja palūkoties uz atpakaļu un pateikt kaut ko indīgu tomēr savaldījās. Ne velti viņa jautrais raksturs un nenopietnā pieeja dzīvei- bieži vien bija ļāvuši sveikā izkulties no daudzām nepatikānām. Viņš Jau tuvojoties Alonas kalniem Alvis bija pamanījis milzīgus vārtus, kuri aizsargāa ieeju kalnu dzīlēs. Tagad stāvēdams pie šiem vārtiem un gaidīdams kamēr tie atvērsies- jaunais cilvēks saprata, ka ieejot iekšā kalnos, ārā izkļūt vairs nebūs iespējams. Vismaz vienam tas nebūs pa spēkam.
- Ej iekšā...
Tas, kas sevi bija padarījis par Kārļa kopiju pagrūda jauno cilvēku cauri vārtiem, aiz kuriem Alvja skatienam pavērās pavisam savādāka pasaule.
Liela ala, kura iespējams, ka kalpoja par tādu kā uzgaidāmo telpu- bija rotāta ar vairākam spīdīgu dārgakmeņu kārtām un veidojās tāds efekts it kā alas sienās būtu iespējams spoguļoties. No griestiem nokarājās pasakaina garuma Stalaktīdi, kuri aizdomīgi atgādināja dimantus. Kaut, gan iespējams, ka šādās lietās neko nesaprotošajam Alvim vienkārši rēgojās.
Alā atradas trīs gaiteņi. Viens no tiek tik pat grezns kā "Uzgaidāmā telpa" (kā to savās domās nosauca Alvis), Otra nedaudz mazāka izmēra, bet tīra un kārtīga, un pēdējā ala no kuras pa gabalu oda pēc ēdiena paliekām un izkārnījumiem. Tad lū tieši pret šo pēdējo- trešo alu tika vērsts Alvja skatiens un viņš saprata, ka ir jādodas tajā iekšā.

***
Aptuveni ap to pašu laiku. Rainols, Mareks un Viktorija, visi kopa bija sasnieguši kalnus no ziemeļu puses, kur atradās gandrīz pilnīgi lēzenas un ļoti tāvas klinšu sienas.
-Un ko tālāk...?
Vika bezspēcīgi apsēdās zemē. Un gaidīja, ko, gan labu teiks viņu pavadonis.
-Es nezinu. -Rainols apsēdās meitenei blakus smiltīs un atspiedās pret klinti.- Kādreiz runāja, ka esot vēl viena ieeja kalnā- bez galvenās. Tas nozīmēja, ka varēsim iezagties nepamanīti. Tomēr tagad man tā vien šķiet, ka mums nekas neizdosies.

Mareks pacēla no zemes akmeni un domīgi pagrozīja to rokās.
-Ziniet, lai kā es neuzticētos tev. - Viņš palūkojās uz Rainoldu. - Tomēr es nedomāju, ka tas ko tu esi dzirdējis varētu būt tik ļoti nepatiesi. Iespējams, ka ieeja ir, bet tā ir tik labi apslēpta, ka vienkārši viņu ir grūti atrast. Tu pats teici, ka agrāk šeit ir dzīvojuši cilvēki ar augsti attīstītu intelektu, kas nozīmē, ka iespējams mums ir iespēja iekļūt iekšā, ja mēģināsim domāt tā kā garākos laikos domāja viņi. Galu galā mūsu saprāti nav nemaz tik atšķirīgi.
-Ja viņu saprāts bija tik pat liels kā Orangutangam. Tad tavējais saprāts no viņējā patiešām ne ar ko daudz neatšķiras.
Viktorija kārtējo reizi atļāvās Marekam ieknābt un pārsteigti palūkojās uz Rainoldu, kad tas sāpīgi saspieda meitenes plecus.
-Es nedomāju, ka šis būtu īstais brdis, lai strīdētos. Ja mēs nevaram tikt iekšā ielavoties. Tādā gadījumā mums vajag mēģināt iekļūt iekšā ar viltību.
-Kādu tieši tu iedomājies viltību?
-Nu, varētu peiņemt, ka man ir izdevies jūs sagūstīt. Un tādā veidā mēs varētu iekļūt iekšā kalnā.
-Un tad tu mūs tā kierīgi nodosi. "Redz es esmu izpildījis uzdevumu un pat iestāstījis dažādas muļķības šiem nožēlojamajiem cilvēciņiem. "
Mareks neizturēja kārtējo reizi neuzpsihojis un nostājās pozīcijā svārstīdams rrokās akmeni.
-Ja negribi nākt tad uzreiz tā arī pasaki. Es vienmēr esmu zinājusi, ka tu esi nožēlojama lupata kurai nedrīkst uzticēties. Tad jau labāk es uzticos tam kuram pēc taviem vārdiem spriežot uzticēties nevar- nekā pametu savus draugus nelaimē un aizbēgu projām. Tāpēc, ja vēlies tad labāk paliec te un gaidi mūs atpakaļ vai arī dodies uz kuģi un palīdzi mehāniķiem. Bet nevajag uzskatīt, ka ev ir tiesības lemt visu pārējo vietā- par to ko viņiem darīt. Dzīvot vai mirt tā ir mūsu pašu izvēle, ja vien tāda izvēle vispār tiek dota. Un, ja Rainolds būtu gribējis izdarīt kaut ko sliktu. Tad viņš jau sen to būtu izdarījis, jo es viņam uzticos un nodarīt ļaunu cilvēkam, kurš tev uzticās ir daudz vieglāk nekā tam, kurš neuzticās.
Viktorija strauji pagriezās pret Rainoldu un pasmaidīja. Vīrietis pamāja ar galvu. Jau kādu pusstundu meitene bija ievērojusi īpatnību, ka viņi spēj saprasties bez vardiem, kas viņu ļoti iepriecināja it sevišķi šajā brīdī, kad viņa bija tik daudz ko sarunājusi Marekam.
-Burvīgi. Tādā gadījumā es došos uz kuģi. Un ceru, ka līdz tam laikam kamēr viss būs saremontēts jūs atgriezīsieties.
Mareks neskatīdamies vairs uz Viku un Rainoldu devās atpakaļ uz kuģa pusi.
-Ceru, ka viņš neapmaldīsies...
-Gan jau ka nē. Kaut gan tev kādreiz nav šķitis, ka viņam varētu būt taisnība par mani?
- Ja mēs nevaram uzticēties cilvēkiem, kas mums dara labu tad vai mēs vispār varam uzticēties kādam? -Vika filozofiski paraustīja plecus un palūkojās uz Rainoldu. - Nu ko. Es uzticos tev.Nezinu gan cik lielā mērā drīkstu to darīt, bet citas izejas škiet, ka mums nav...

***
"Lieliski. Esmu kapitālākajā sūdu bedrē un tagad droši varētu teikt, ka esmu arī pamatīgākajā ````ā. Un kāds velns mani vispār dīdīja stāstīt tajā nolādētajā tusiņā par to savu sapni. Būtu tagad mierīgi dzīvojis uz zemes un viss būtu pilnīgākajā kārtībā, bet es jau nebūšu es ja spēšu noklusēt..." Alvis klusībā lamājās pats ar sevi pilnīgākajā tumsā un vientulībā līsdams pa smirdīgo, trešo tuneli...

"Es esmu nodevīgs ````s un idiots. Atstāt viņu vienu pašu ar to "Blondo". Ar kuru galu es domāju? Viņa tak tik ļoti uzticās visiem idiotiem pēc kārtas, ka viegli iekuļas nepatikšanās. Nu jā es pats arī esmu nedaudz vainīgs pie tā. Man nevajadzēja būt tik ļoti skarbam tad, kad viņa man atklāja savas jūtas. Galu galā es esmu vīrietis. Es nedrīkstēju tik auksti salauzt viņai sirsniņu. Nu un ko es esmu panācis? Tikai to, ka tajā brīdī, kad man viņa sāk patiešām patikt- tad parādās kaut kāds blonds citplanētietis, kurš cenšas iestāstīt, ka viņš ir labs un pie tam vēl kādreiz dzīvojis uz zemes. Vājprāts. Bet viņa akli tic. Nožēlojami."
Mareks iespēra pa kārtējo akmeni un smagi nopūtās visa šī situācija viņam pamazām sāka piegriezties, un pats galvenais, ka viņam negribējās atzīties pat pašam sev, ka viņš vienkārši ir greizsirdīgs. Greizsirdīgs par to, ka nespēja iedomāties, ka Vika varētu aizstāvēt kādu citu vai domāt par kādu citu.
-Kur visi ir...?
Mareks pacēla skatienu uz augšu. Kārlis kopā ar Alonso un Janoso stāvēja viņam tieši pretī. Pirmajā brīdī jaunais cilvēks nodomāja, ka viņam rēgojas un pat nespēja atbildēt uz jautājumu, bet pēc pāris sekundēm viņam nācās atzīt, ka priekšā stāvošie cilvēki ir diezgan reāli un ļoti vēlās dzirdēt atbildi uz sevis uzdoto jautājumu. Tikai Mareks pats uz to nespēja atbildēt precīzi un tāpēc atbildēja ar pretjautājumu.
-Kur jūs bijāt?
-Tajā brīdī, kad planēta sāka pievilkt kuģi kritienā izkustējās vadības pults skapis, kurš uzgāzās mums virsū. Nācās dažas stundas papūlēties, lai to dabūtu nost no sevis. Kad tikām ārā jūs nekur vairs nebija.
Kārlis mierīgi paskaidroja kamēr Alonso blakus satraukti mīņājās. Beidzot viņš neizturēja un pārtrauca jauno cilvēku.
-Kur ir Meitenes? Un Alvis? Šī planēta nav pati patīkamākā un draudzīgākā vieta. Būtu ieteicams tīties no šejienes prom pēc iespējas ātrāk.
Mareks domīgi paraustīja plecus.
-To, ka no šejienes derētu pazust pēc iespējas ātrāk es zinu, bet man nav ne mazākās nojausmas par to, kur visi ir, kaut gan, ja tic tā blondā idiota Rainolda teiktajam. Tad viņi ir kaut kur kaut kādā kalnā.
-Stop! Kas tas par Rainoldu.
-Viens blonds citplanētietis ar briesmīgu raksturu. Un pie tam viņš cenšas iestāstīt, ka patiesībā ir no zemes. Un ak jā- Viktorijai viņš ļoti patīk. -Mareks izsmējīgi novilka un palūkojās uz to pusi no kuras bija atnācis.- Viņi ir kaut kur tur...
-Tu ````s.- Janoso balss toņi palika gandrīz histēriski.- Tev vispār galva ir uz pleciem? tu maz zini, ka ar viņu var notikt velns vien zin kas. Tu vispār nedomā par cilvēkiem, kas tev atrodas apkārt!!!
Rādi ceļu uz kurieni ir jāiet!
Viņš uzrāva Mareku kājās un nikni uzbļāva...

Draņķīgi, bet paliek interesantāk. Turpini. Ierēkt par šito visu var. Tu izklausies pēc feministes, kurai patīk mēģināt atrast ideālus vīriešus. Vismaz savos stāstos