Help - Search - Members - Calendar
Full Version: Nekas nav taads kaads liekas
Anime forum > Anime > Fan fiction
zeloco
CatGirl man prasiija veel kaadus staastinjus.. nezinu vai vel kaadam tie vareetu intereseet... >_> jaatziistas, ka chupinja ar puspabeigtiem darbiem man ir, net jaapasviito puspabeigtiem... :/

Anyhow... shis vareetu buut nedaudz jaunaaks darbs par Aglu (vareetu cereet, ka more advanced, bet shaubos), bet arii kaadus triis gadus atpakalj rakstiits... shobriid tas pusee apraujas, bet varbuut ja sheit buus pietiekosha interese, tad tas man varbuut buus dzenulis staastu turpinaat...

Shis staasts ir nedaudz realistiskaaks nekaa Agla. Vampiiri is a must, paraadaas murgojums par shodienas (3-gadus-atpakalj-shodienas) Templieshiem. Shis ir vairaak sci-fi nekaa fantasy... Taatad - going on ph34r.gif :




Kādu dienu, kad gāju uz skolu es sapratu, ka man viss ir apnicis. No rīta man vecāki bija iedevuši naudu, lai es samaksātu par drīzumā gaidāmo ekskursiju. Es izdomāju, ka bēgšu prom no mājām. Nogaidīju, kad mani vecāki bija aizbraukuši uz darbu, iegāju mājā, paņēmu vēl naudu no krājkases, dažus apģērba gabalus, savas skrituļslidas un mazliet ēdamā. Izgāju ārā un gāju uz priekšu pa ielu. Tad es sāku domāt, uz kurieni varētu iet. Atcerējos par savu māsīcu Valentīnu, kas jau kādu laiku dzīvoja patstāvīgi. Viņa, mūsu radu starpā, nebija īpaša simpātija, bet man viņa patika, es viņu mīļi dēvēju par Valli. Devos pie viņas uz darbu. Viņa strādāja kādā no “Virgin” mūzikas veikaliem. Atradu veikalu un iegāju iekšā. Piegāju pie vienas no pārdevējām un palūdzu, lai viņa man pasaka, kur es Valli varu atrast. Viņa teica, ka viņa atrodas pagrabā, kur pārdod “smago” mūziku. Nogāju lejā un meklēju pēc viņas. Sākumā, kad ieraudzīju, tad nepazinu, ka tā ir viņa. Viņa bija savus melnos matus sasējusi divās augstās bizēs, nogriezusi priekšējos matus, ietērpusies apspīlētā spīdīgas ādas tērpā. Nokrāsojuis acis un lūpas melnas. Vienu vārdu sakot, viņa izskatījās pēc gota. Piegāju un piebikstīju viņai uz pleca.
‘čau, Valle!’ viņa pagriezās, atplauka smaidā un apkampa mani.
‘sveika, māsīc! Ak tu Dievs, cik sen neesi redzēta!’
‘tu arī.’
‘tu esi mainījusies, esi nokrāsojusi matus?’ viņa saņēma ar saviem garajiem, melnajiem nagiem šķipsnu manu matu.
‘nē, es tikai nogriezu mazliet īsākus... Klau, vai es nevarētu ar tevi parunāt?’
‘kāpēc, kas noticis?’ viņas seja pauda netēlotas bažas.
‘es it kā aizbēgu no mājām..’ es nočukstēju, lai otra pārdevēja mani nedzirdētu. Valle pasmaidīja viltīgu smaidiņu.
‘beidzot arī tu esi nākusi pie prāta. Kurā klasē tu tagad ej?’
‘desmitajā.’
‘ļoti labi, arī es tad nācu pie prāta. Nāc, brauksim pie manis.’
‘bet... vai tad tev nav jāstrādā?’ viņa iesmējās.
‘ļoti smieklīgi! Domā, ka mēs te kaut ko strādājam?’ viņa pagriezās pret otru pārdevēju. ‘Ella, es aizbraukšu mājās, drīz būšu atpakaļ.’
‘jā, jā...’ otra noteica un Valle mani uzveda augšā, tad mēs caur aizmugures durvīm nonācām kādā pagalmā.
‘nu, braucam?’ viņa paņēma ķiveri no kāda motocikla un sniedza to man.
‘tas skaistums ir tavs?’ paņēmu ķiveri.
‘nu ja.’ Viņa noņēma ķiveri arī kādam citam motociklam, kas stāvēja netālu no viņas.
‘tas arī ir tavējais?’ uzliku savu ķiveri.
‘nē.’ Viņa uzlika ķiveri sev.
‘kam tad?’
‘nezinu.’
‘kāpēc tad tu to zodz?’
‘es nezogu, es vienkārši aizņemos...’ viņa pasmaidīja un aizveda mani pie sevis uz dzīvokli. Kad es tajā iegāju es redzēju, ka īpaši slikti viņa nedzīvoja. Viņai piederēja labi iekārtots trīsistabu dzīvoklītis pilsētas nomalē.
‘jūties kā mājās, es tev iedalīšu savu darbistabu, tur ir viss vajadzīgais.’ Viņa mani ieveda kādā palielā telpā, kas bija piebāzta ar diskiem, kasetēm, visādiem zīmējumiem un plakātiem. Arī uz sienām bija plakāti. Uz viņas rakstāmgalda bija daudz visādu rakstāmpiederumu un samestu papīru. Valle novāca no gultas kasešu un disku čupu un nometa to tur pat zemē. ‘te tu gulēsi.’ Viņa piegāja pie kāda paveca skapja, kas atradās tālāk telpā, un to atvēra. No tā izvēlās apģērbu lērums, viņa to paspēra stūrī un pagriezās pret mani. ‘te tu vari nolikt savas mantas.’ Valle piegāja man klāt. ‘nu, ko tu tā skaties? Zinu, nav nekāda paradīze, bet pagaidām cerams iztiksi...’
‘tu joko...’
‘ko?’
‘šis dzīvoklis ir manu sapņu piepildījums! Nepiespiesta nekārība...’ es nometu pie gultas savu somu un iezvēlos gultā. ‘pilnīga brīvība! Tev te laikam ir tīrā Ēdene!’ viņa pasmaidīja un nosēdās man blakus gultā.
‘nu, tad kā tu izdomāji sākt dzīvot?’
‘vienkārši gāju uz skolu un sapratu, ka man šī rutīna ir piegriezusies. Starp citu, tu man varēsi palīdzēt atrast darbu?’
‘darbu?! Tu joko... pirmajā nedēļā tev ir jāpierod dzīvot bez vecākiem. Tici man, to tev vajadzēs. Es par tevi nerūpēšos, ēst tu taisīsi pati, veļu un tamlīdzīgus sūdus tu arī pati mazgāsi, to tev nāksies darīt ar rokām, jo man nav nekādas veļas mašīnas. Otrajā nedēļā tu man nāksi līdz uz darbu un palīdzēsi līdz atradīsi pati savu darbu.’
‘ak, Valle! Paldies tev! Es zināju, ka tu mani nenosūdzēsi vecākiem!’
‘es neesmu tāda nosūdzētāja kādas ir dažas labas...’ es pasmaidīju un apkampu viņu.
‘paldies! Varbūt ir kaut kas tāds, ko es varētu izdarīt kamēr tu esi darbā, jo tagad man tik un tā nebūs ko darīt, tikai jāizkravā mantas un viss...’
‘nē it kā nekas nav...’ viņa piecēlās, aizgāja līdz durvīm, bet tad apstājās un pagriezās pret mani. ‘kaut gan... saki, tu māki šūt?’
‘jā... Mājturībā atzīme man bija astoņi...’
‘atzīme man neko neizsaka. Tu esi kaut ko normālu uzšuvusi?’
‘nu, jā. Šīs bikses...’ es norādīju uz biksēm, ko šobrīd valkāju.
‘lieliski!’ viņa piegāja pie drēbju čupas, ko bija izmetusi ārā un izvilka no tās kādu krekliņu. ‘vai tu nevarētu šo sašūt? Man tas ir ieplīsis pa vīlei...’ viņa norādīja uz plīsumu.
‘jā, labi. Tev ir šujmašīna?’
‘jā, bet es nezinu, vai tu ar to mācēsi rīkoties...’
‘tad jau redzēs... rādi šurp!’ viņa mani ieveda kādā citā telpā, kas laikam bija viesistaba. Viņa noņēma no šujmašīnas žurnālu čupu un parādīja, kur stāv diegi, šķēres un tamlīdzīgi.
‘starp citu, vakarā es iešu uz klubu, ja tu gribēsi man nākt līdzi, tad tev vajadzēs izdomāt, ko tu vilksi. Tu vari parakāties manās mantās, varbūt atradīsi kaut ko, kas tev derēs.’
‘labi, paldies!’
‘labi, attā!’
‘čau!’ viņa aizgāja mani atstādama mani vienu pašu. Es aizgāju un izkravāju savas mantas. Tad es aplūkoju viņas zīmējumus, izskatījās, ka viņa zīmēja plakātus visādiem pasākumiem, grupām un tamlīdzīgi. Uz lapām, kas atradās uz galda, viņa bija sazīmējusi tērpu skices. Varēja redzēt, ka viņa pati arī savus tērpus vilka. Es uzliku viesistabas atskaņotājā kādu disku un ķēros pie viņas tērpa šūšanas. Tas gāja ļoti ātri pēc dažām minūtēm tas jau bija gatavs. Es izdomāju, ka varētu aiziet paskrituļot un aplūkot apkārtni. Atstāju Vallei zīmīti, ka līdz septiņiem būšu atpakaļ. Izgāju ārā un turpināju braukt uz priekšu pa ielu. Pēc kāda laika nonācu tādā laukumiņā, kurš bija ideāls priekš skrituļošanas. Uz tā arī paliku un sāku mācīties jaunus trikus. Skrituļoju jau es no piektās klases, bet nekad nekādos speciālos kursos gājusi es nebiju, jo mani vecāki negribēja “tādām muļķībām” izšķiest naudu.
zeloco
saakums ir leims >_> taapeec uzpostoshu visu liidz momentam, kad saak kljuut interesanti..



Apmēram pēc stundas uz laukumu atskrituļoja vēl daži vietējie. Tajā brīdī es atpūtos, sēdēdama uz apmales. Vietējie sākumā teatrāli izrādīja dažus trikus. Starp viņiem bija pieci zēni, daži jaunāki, daži vecāki par mani, bet nevienas meitenes. Varēja redzēt, ka viņiem interesēja, ko es te darīju. Beidzot pēc kāda laika viens no viņiem man pieskrituļoja man klāt.
‘kā tevi sauc?’
‘Luvra.’
‘prieks iepazīties, mani sauc Vatikāns!’ zēni fonā sāka nežēlīgi smieties.
‘jā, man arī, svēto tēv...’ tagad skanēja ūināšana.
‘skarbi, skarbi... vai tad uz slidām esam tik pat aši cik ar runāšanu?’
‘to jau es gribētu pajautāt tev...’ nu pārējie zēni bija pietuvojušies tuvāk.
‘labi, tepat uz vietas, ātruma dragreiss...’
‘okei...’
‘...ar šķēršļiem...’
‘whatever...’ pārējie zēni sasita rokas un no aizvārtes izvilka visādas kastes un dēļus, ko nostādīja noteiktā veidā.
‘es braukšu pirmais, lai tu redzētu kā brauc profesionāļi, tad brauksi tu... Čads uzņems laiku...’ viņš pasita uz pleca vienam no sīkajiem zēniem, kas tūdaļ izvilka mobilo. Viens no pārējiem zēniem uzvilka starta līniju un “Vatikāns” nostājās starta pozīcijā. Čads deva starta signālu un izaicinātājs uzsāka trasi. Viņam tas padevās, varēja redzēt, ka viņš šo trasi trenējas katru dienu. Viņš visos pagriezienos lēca kādu īpašu lēcienu vai taisīja pagriezienu trikus. Pēc dažām sekundēm viņš beidza un nostājās man pretī.
‘Čad! Cik ir?’
‘četrdesmit sekundes! Jauns rekords!’ pārējie zēni sāka gavilēt un svilpt, bet viņš stāvēja man pretī ar pašapmierinātu smaidu.
‘iepriekšējais bija četrdesmit divas... nu, skuķi? Vari pārsist?’ es viņam no visa spēka iesitu pa pakausi un viņš gandrīz nokrita. ‘kas tev par lietu?’
‘nekad mani nesauc par skuķi!’ viņš kādu laiku skatījās uz mani neizpratnē, bet tad sāka smaidīt.
‘nopelni, uztaisi vismaz minūtē, citādi saukšu tevi tā kā gribēšu!’ nostājos uz starta līnijas un saņēmu signālu. Centos atcerēties visus trikus, ko viņš taisīja un atkārtot tos. Pēc kāda laika es biju uz finiša taisnes. “Vatikāns” izskatījās pamatīgi pārsteigts, ka kaut kāds “skuķis” varēja to atkārtot.
‘nu Čad, cik ir?’ viņš izdvesa. Iestājās klusums. ‘Čad! Cik ir?’
‘četrdesmit viena...’ Čads minstinoties atbildēja.
‘ko? Parādi!’ viņš izrāva sīkajam no rokas mobilo un truli tajā blenza.
‘nu, Vatikān, cik tad ir?’ viņš atdeva mobilo Čadam un pagriezās pret mani.
‘labi, labi... ir četrdesmit viena...’ viņš pastiepa roku, ‘vari iestāties mūsu bandā, ja gribi... mani visi dēvē par Zedu...’ apmainījos ar viņu ar rokasspiedieniem. ‘tas ir Čads, Vinss,’ viņš norādīja uz kādu resnīti aiz manis, ‘Alekss,’ uz zēnu, kas stāvēja viņam blakus ar daudzām rētām uz sejas un kakla, ‘un Tonijs.’ Uz zēnu, kas stāvēja aiz viņa.
‘labi... turpmāk saucat mani par Lū, tāpat kā visi mani draugi...’
‘cik tu ilgi jau brauc?’ Zeds bija praktisks.
‘ar slidām?! Kādus piecus gadus...’
‘nav slikti... Zeds brauc jau septiņus, viņš ir mūsu veterāns.’ Iestarpināja Tonijs.
‘kā tad jūsu bandu sauc?’
‘m-mūsu bandai nav nosaukuma...’ noteica Vinss.
‘kā nav? Katrai normālai bandai ir nosaukums!’
‘mēs varētu kādu izdomāt...’ ierosināja Zeds.
‘jā, bet kādu?’ teica Tonijs.
‘varbūt “skeiteri”?’ ieteica Vinss.
‘ļoti oriģināli... tad jau labāk “resnīši”...’ Vinsu apcēla Tonijs.
‘”slepkavslidas”.’ noteica Zeds, izskatījās, ka pārējie viņam piekrīt itin visā.
‘”zvīņainās haizivis”...’ beidzot ierunājās visu laiku klusējošais Alekss. Viņam bija diezgan klusa, kautrīga balss, kas tai deva dīvainu noslēpumainību. Visi tam piekrita un mēs bandu nosaucām par “zvīņainajām haizivīm”. Tā mēs kādu laiku tērzējām.
‘labi, pietiks lieki kulstīt mēli... varbūt jūs man izrādīsiet apkārtni?’ man beidzot apnika.
‘jā, labi.’ Visi noteica, es laikam biju ieguvusi viņu labvēlību, jo viņi nebija redzējuši nevienu meiteni, kas tik labi brauktu ar slidām. Viņi mani izvadāja pa diezgan plašu rādiusu. Viņi mani vienīgi neveda pa vienu ielu, tai viņi gāja ar līkumu.
‘kāpēc jūs neejat uz to ielu? Tur ir ļoti labs asfalts.’
‘tur nedrīkst iet, tā ir skinu iela. Viņi ir baigi dusmīgie, ja kāds no mūsējiem vazājas viņu teritorijā...’ atbildēja Zeds. Alekss vēsi uzslidoja uz tās ielas un pagriezās.
‘es braukšu mājās, attā.’ Viņš ieslidoja kādā no pagalmiem tālāk uz ielas.
‘kāpēc viņš tur slido?’ es vaicāju Zedam.
‘viņš tur dzīvo... nu, tu redzēji tās rētas...’
‘jā, no kurienes viņam tās?’
‘kad viņš te ievācās un iepazinās ar mums, vienu vārdu sakot, kļuva par skeiteri un, kad viņš brauca mājās skini viņu piekāva. Tā tas bija katru dienu kādus divus vai trīs mēnešus līdz kādreiz viens skins pajautāja, kāpēc viņš turpina te nākt, ja jau reiz viņu visu laiku piekauj. Nu un viņš atbildēja, ka te dzīvo. Tagad viņam ir sava veida līgums ar skiniem, ka viņš drīkst te skrituļot...’ izskaidroja Zeds.
‘kāpēc tad viņš to uzreiz neteica?’
‘to pašu jautāja tas skins, bet tu jau redzi, ka no viņa ir grūti dabūt kādu vārdu ārā... viņš ir tāds dīvains... labi, ejam, negribu atkal salekties ar skiniem...’ mēs aizskrituļojām atpakaļ uz to laukumiņu, kur mēs satikāmies un es pamanīju, ka jau bija gandrīz septiņi...
‘man jābrauc mājās...’
‘kur tu dzīvo?’ ievaicājās Tonijs.
‘pie savas māsīcas tepat netālu...’
‘nu labi, tad tiekamies rīt...’ noteica Zeds.
‘varbūt... attā...’ visi no manis atvadījās un es devos atpakaļ uz Valles dzīvokli. Viņa jau bija mājās.
‘ak Dievs, Lū! Kāda velna pēc tu man te atstāj kaut kādas zīmītes? Kad tu dzīvosi viena pati, tad tu arī atstāsi zīmītes?!’
‘es biju domājusi, lai tu zini...’
‘iedomājies, ka tu dzīvo viena pati, manis te nav... labi, vēlāk pieradīsi... nu, tad tu brauksi?’
‘uz to klubu?! Jā, es gribētu...’
‘labi, tu izvēlējies, ko tu vilksi?’
‘es domāju šajā pašā...’ Valle paskatījās uz manu apģērbu un drūmi novilka.
‘nu... es domāju, ka tu varēji atrast kaut ko sakarīgāku...’
‘piemēram, ko?’ viņa mani aizveda un savu darbistabu un sāka rakāties savās drēbēs. Viņa pielika vienu topu, tad otru...
‘nē... nē... varbūt...’ tā viņa izšķiroja dažus apģērba gabalus un lika man tos uzvilkt. Galu galā es izskatījos kā tikko iznākusi no “Matrix”. Viņa man bija iedalījusi ādas svārkus, spīdīgās ādas topu, melnas tīkliņzeķes un garus, melnus zābakus. Tad viņa man sniedza pusgaru melnu mētelīti.
‘zini, šie svārki nav īsti ērti...’
‘nomierinies, gan ar laiku pieradīsi. Tu taču ej uz klubu, nevis uz bazīncu!’ es nedroši paņēmu mēteli un to uzvilku.
‘nu, labi. Kaut gan es neesmu droša, ka varēšu brīvi justies tik īsos svārkos...’
‘tad jau redzēsi, es iešu pārģērbties, tu tikmēr paēd.’ Viņa mani izdzina ārā no darbistabas un es gāju uz virtuvi. Kad biju paēdusi, Valle ienāca virtuvē. Viņa bija uzvilkusi kaut ko līdzīgu: apspīlētus svārkus, topu, garu mēteli un garus (pāri celim) zābakus, tas viss bija no melnas, spīdīgas ādas. Tā vien šķita, ka visa viņas garderobe bija no tā materiāla. ‘nu? Tu esi gatava?’
‘jā... labi izskaties...’
‘paldies!’ viņa pasmaidīja. ‘starp citu, man tev ir dāvana sakarā ar iestāšanos īstajā dzīve!’ viņa mani ieveda viesistabā un iedeva man palielu kasti. Es to atvēru un tur iekšā bija superīga ķivere. Tā bija melna un apgleznota ar ugunīm.
‘Valle, tev nevajadzēja...’
‘liecies mierā, šitāds notikums ir noteikti jāatzīmē!’
‘paldies!’ es viņu apskāvu un iemēģināju savu jauno ķiveri. Tad mēs izgājām ārā. Bija jau tumšs. Mēs piegājām pie motocikla un izbraucām no pilsētas vispār. Pēc kāda laika mēs nonācām kādā citā pilsētā. ‘kur mēs atrodamies?’ jautāju Vallei, kad bijām nokāpušas no motocikla.
‘šo vietu parasti dēvē par Hamleta ciemu, nezinu kāpēc...’ viņa mani pieveda pie viena kluba durvīm virs kurām karājās krāšņs uzraksts “couvent”. ‘Šis ir “klosteris”, ja tev rodas kādi sūdi, tad zini, ka cilvēki šeit tev palīdzēs. Pasaki tikai, ka esi mana māsīca un viss būs kārtībā.’ Mēs iegājām iekšā. Pretī durvīm stāvēja būdīgs vecis ar skarbu sejas izteiksmi. Valle pie viņa piegāja un apkampa. ‘Čau, Verner! Iepazīsties un atceries šo seju – tā ir mana māsīca Lū! Lū, šis ir Verners!’ vecis izmocīja smaidu un arī mani apkampa. Es jutos diezgan nestabila, kad viņš mani palaida vaļā. Mēs iegājām iekšā un varēja redzēt, ka tusiņš gāja vaļā pilnā sparā. Uz skatuves spēlēja kāda man nezināma grupa, bet tās mūzika man patika. Pēkšņi pie Valles pienāca kāds vīrietis un viņu apkampa.
‘sveika, Valle! Piebiedrojies tusiņam, mēs esam pie ceturtā galdiņa!’
‘čau, es tevi gribu iepazīstināt ar Lū!’ es ar viņu apmanījos ar rokasspiedieniem.
‘Nio!’ viņš noteica.
‘Lū!’ es pasmaidīju un atbildēju.
‘prieks iepazīties!’
‘man arī...’ Valle mani aizvilka dziļāk burzmā, bet pēc kāda laika skatam atklājās bārs un aiz tā – galdiņi. No viena no galdiņiem Vallei kāds izmisīgi māja.
‘Valle! Šurp!’ mēs piegājām pie galdiņa, pie kura sēdēja trīs sievietes un divi vīrieši. Viens pavisam noteikti bija pārītis, jo sieviete sēdēja vīrietim zem rokas. Mēs apsēdāmies pie galdiņa un otrs vīrietis mani nopētīja.
‘nu, vai neiepazīstināsi mūs?’ viņš jautāja Vallei.
‘ar tevi – nē!’ visi iesmējās, tad Valle rādīja uz visiem pēc kārtas.
‘tā ir Alīsija, Katrīna, bet mēs viņu saucam par Kati, tas saldais pārītis ir Zoja un Džo. Visi, šī ir Lū, mana māsīca. Izturieties pret viņu labi, citādi dabūsiet no manis.’ Viņa pagriezās pret vīrieti, kas mani sākumā vēroja, ‘it sevišķi tas attiecas uz tevi!’
‘labi, labi. Laikam iepazīstināšanu nesagaidīšu,’ viņš sniedza man roku, ‘esmu Eds.’ Es paspiedu viņa roku. Valle viņam iebikstīja sānos un tad pagriezās pret mani.
‘nekad netici nevienam viņa vārdam, viņš nav ne viens no “daft punk”, ne arī kādreiz ir apbraucis ap zemeslodei...’
‘Valle! Neizliec viņai priekšā visus manus trumpjus!’ visi sāka smieties. Tā mēs runājām kādu laiku, kad es teicu, ka iešu dejot. Iespraucos pūlī un kādu laiku lēkāju līdz man tas apnika. Kad atgriezos, pārītis bija pazudis, bet pārējie gan palika. Tā mēs tusējāmies līdz vēlai naktij. Mājās mēs bijām pret rīta pusi. Es uzreiz nolūzu, bet pamodos tikai pēcpusdienā.
Izdomāju, ka labāk aizsūtīšu saviem vecākiem vēstuli. Vēstulē es paskaidroju, ka esmu aizbēgusi no mājām, bet, lai viņi neuztraucas, jo ar mani viss ir kārtībā. Rakstīju, ka vēstuli rakstīšu reizi mēnesī un tamlīdzīgi. Zināju, ka, ja sūtīšu vēstuli no šejienes, tad viņi mani ātri atradīs, tāpēc es aizbraucu atpakaļ uz pilsētu un tur nosūtīju vēstuli. Uz vakara pusi es aizbraucu pie “zvīņainajām haizivīm” un paskrituļoju ar viņiem. Tā pagāja vairākas dienas – pa dienu skrituļojot, pa nakti – uz klubu.
Kad jau bija nedēļa pagājusi man bija jāsāk domāt par darbu. Vienu dienu tā arī Valle pateica.
‘nu, rīt tev būs jāiet uz darbu kopā ar mani, esi gatava?’
‘jā, bet, kas īsti man tur būs jādara?’
‘nezinu, tad jau uz vietas arī redzēs. Varbūt kaut kādus diskus vajadzēs sakārtot vai kaut ko tamlīdzīgu...’varbūt šodien uz klubu neej, izgulies kārtīgi, lai rīt varētu normāli pastrādāt.’
‘jā labi..’
‘ja negribi, vari nākt līdzi... neesmu tev nekāda māte...’
‘nē, es labāk palikšu mājās...’
‘nu, labi, tad es iešu...’
‘jā, attā!’ viņa aizgāja, bet es vēl izgāju ārā paskrituļot. Gulēt es gāju vēlu vakarā, bet nākošajā rītā es pamodos vairāk izgulējusies nekā jebkad. Valle mani aizveda uz savu darbu. Pirmais mans pienākums bija, kā jau viņa teica, sakravāt diskus. To es darīju visu dienu. Brīvajos brīžos Valle man ļāva pasērfot internetā. Sen nebiju to darījusi. Pēdējā reize bija skolā. Aizrakstīju vēstules saviem dažiem klasesbiedriem un pastāstīju par to, kas noticis. Diena pagāja ļoti ātri, vakarā es atkal skrituļoju. Nākošā diena pagāja tāpat.
Trešajā dienā man iedeva citu darbu – man vajadzēja nodrošināt fona mūziku veikalā. Tas bija vienkārši – kad beidzas viens disks, tad uzlikt citu. Tāpēc man bija ļoti daudz brīvā laika. Pārsvarā internetā meklēju darbu un paralēli čatoju. No darba tā arī neko neatradu, jo gandrīz visur bija vajadzīga kvalifikācija vai arī augstākā izglītība. Pusdienlaikā, kamēr čatoju, man garām pagāja veikala īpašniece.
‘sveika, Lū! Nav bijusi iespēja šodien ar tevi sasveicināties.’
‘jā, labdien!’ ātri uzrakstīju pēdējo rindiņu un pievērsos viņai.
‘kā tu vari tik ātri parakstīt?’ viņa šausminājās.
‘tas laikam ir ieradums... ja jūs katru dienu rakstītu kaut ko uz datora, tad arī iemācītos...’
‘es pie datora sēžu visu dienu, bet vēl joprojām nemāku tik ātri rakstīt... klau, vai negribēsi rīt man palīdzēt sarakstīt vēstules?’
‘jā, labi. Es jau šodien varētu sākt rakstīt, ja nepieciešams.’ Viņa pasmaidīja.
‘tiešām? Tu esi zelts! Tad nāc, es tev parādīšu, kas un kā...’
‘labi, tikai es atvadīšos no draugiem...’
‘tu čato?’ es pamāju. ‘nu, labi, es tevi gaidīšu savā kabinetā.’ Pēc tam es gāju uz viņas kabinetu un viņa man lika uzrakstīt dažas vēstules.
Vakarā es atkal ar Valli gāju uz klubu. Tad man ienāca prātā kāda ideja.
‘Valle, ko tu saki, ja es sāktu strādāt klubā?’
‘tu esi atradusi darbu kādā klubā?’
‘nē, bet es domāju, ka tu mani varētu iekārtot te...’ viņa pasmaidīja.
‘njā, to tu gribētu... nē, mīlīt, ja gribi strādāt šeit, tev būs pašai jāiet un jāprasa.’
‘labi. Kur te ir īpašnieka kabinets?’ viņa norādīja uz Verneru. Es pie viņa piegāju un piebikstīju uz pleca.
‘čau, Verner! Tu esi šī kluba īpašnieks?’ viņš kādu laiku klusēja un tad sāka smieties.
‘tas gan būtu labi... nē īpašnieks ir Groks, viņu tu atradīsi aiz tiem aizkariņiem. Viņš norādīja uz aizkariem, kas atradās aiz letes. Es viņu atstāju vēl smejamies, aizgāju aiz letes un pajautāju oficiantam, kur es varu atrast Groku. Viņš teica, lai eju aiz aizkariem un tad augšā pa kāpnēm uz otro stāvu. Tā arī izdarīju un pretī bija tikai vienas durvis, pa tām iegāju un pretī man vērās sekretāre. ‘atvainojiet, bet kur es varu satikt kluba īpašnieku?’ viņa pacēla acis un palūkojās uz mani.
‘tas ir sakarā ar sūdzībām vai personiska tipa?’
‘personiska tipa.’
‘viņš ir tur iekšā.’ Viņa norādīja uz durvīm pa kreisi no manis. Pieklauvēju pie durvīm un iegāju. Pretī atradās rakstāmgalds, kas atradās mazā piepīpētā un sasmakušā telpā. Pie rakstāmgalda sēdēja kāds vīrs saslējis kājas gaisā, kūpinādams cigāru un lasīdams kādu žurnālu.
‘labdien, vai jūs esat Groks?’ Es nokremšļojos, jo likās, ka viņš to, ka es ienācu, nemaz nepamanīja.
‘jā, sveiki. Nu, ko jūs vēlējāties?’ viņš noteica neatraujot acis no žurnāla.
‘man bija jautājums...’
‘kāds?’
‘vai jums nav kāda brīva darbavieta?’ viņš pacēla acis un palūkojās uz mani.
‘cik tev ir gadi?’
‘septiņpadsmit.’
‘nē, diemžēl nav. Kad sasniegsi pilngadību, tad vari cerēt uz dejotājas vietu, bet tagad nav...’ viņš atkal iegrima žurnālā. Mani tracināja, kā viņš pret mani izturējās, tāpēc uzsitu ar dūri pa galdu, agrāk es to nebiju darījusi, tāpēc ļoti par sevi biju pārsteigta.
‘kas tev par lietu? Ko tu ārdies? Es taču teicu, ka darbavietu nav, pazūdi!’
‘es jums to prasīju nevis kā sieviete, bet gan kā darba cilvēks!’
‘āāā... tā uzreiz vajadzēja teikt...’ viņš izvilka no vienas no atvilknēm kaut kādu pierakstu žurnālu un to atšķīra, tad viņš to kādu laiku pētīja. ‘nē, diemžēl arī tādu darbavietu nav. Mēs tikko pieņēmām sekretāri, tāpēc visas darbavietas ir aizņemtas... vari mēģināt citos klubos, es tev varu iedot adreses.’
‘tas būtu labi.’
‘tev vienalga kur, vai tev vajag kādā īpašā rajonā?’
‘būtu labi, ja šajā pašā apkaimē...’
‘labi, tad ņem šīs.’ Viņš man pasniedza lapiņu ar adresēm. ‘zinu, ka maz, bet ja es tev dotu visas adreses, tad tu te blandītos veselu mūžību. Aizej sākumā uz šo,’ viņš norādīja uz vienu no adresēm, ‘tas ir jauns klubs, tur noteikti būs vajadzīgi palīgi.’
‘labi, paldies.’
‘vienmēr laipni.’’
‘uz redzēšanos.’
‘visu labu.’ Aizgāju atpakaļ uz pirmo stāvu un nosēdos blakus Vallei.
‘nu, kā gāja?’ noliku viņai aci priekšā lapiņu ar adresēm. ‘labi, varēsi rīt neiet uz “Virgin”, bet gan sāksi meklēt darbu.’
‘nē, uz “Virgin” man būs jāiet, jo es apsolīju šefenei, ka palīdzēšu sarakstīt viņai vēstules. Viņai laikam nevedas rakstīt ar datoru...’ Valle pasmaidīja.
‘labi, tad rīt neiesi uz klubu.’ Pamāju un mēs turpinājām baudīt vakaru.


Nākošajā dienā es palīdzēju mūzikas veikala īpašniecei un vakarā, kad jau bija tumšs Valle mani aizveda līdz klubam. Viņa gāja uz “klosteri”, bet es devos uz jauno klubu. Kluba nosaukums bija “[under]ground” es tajā iegāju (tas atradās pagrabā) un varēja redzēt, ka tas tikai top. Sienas nebija vēl nokrāsotas, nebija ne krēslu, ne galdu. Piegāju pie viena strādnieka, kas kasīja no sienām nost veco krāsu, un paprasīju, kur es varu atrast kluba īpašnieku. Viņš atbildēja, ka nezin, bet kad es pagriezos, tad man pretī stāvēja kāds mana vecuma zeens. Viņš izskatījās diezgan dīvaini. Es viņu sauktu par nūģi, jo viņa izskats par to liecināja: viņam bija pelēkas bikses, kas bija par īsu, zils, rūtains krekls, kas atradās zem bēši sarkanas, adītas vestes. Vēl viņam bija ‘pudeļdibenu’ brilles izteiktos melnos rāmjos un pielaizīta melnmataina paipuisīša frizūra. Viņš stāvēja ierāvis galvu plecos, skatījās uz mani un stulbi smaidīja.
‘jūs meklējat kluba īpašnieku?’
‘jā... tas esat jūs?’ viņš nosmējās kā ārprātīgs.
‘nē, mans vārds ir Severīns. Esmu šī kluba īpašnieka vietnieks.’
‘vai jūs man varētu pateikt, kur es viņu varu sastapt?’ viņš sāka savādi smaidīt.
‘kluba īpašnieks nenāk ārā ātrāk par divpadsmitiem...’ paskatījos pulkstenī, bija vienpadsmit un divdesmit minūtes.
‘ai, neraža... labi, vai jūs man nevarētu pateikt, vai jums nevajag kādu darbinieci?’
‘jūs domājat sevi?’
‘jā es meklēju darbu...’
‘jā mums vajag... cilvēkus...’ viņš uz mani dīvaini noskatījās.
‘lieliski, vai es varētu uzzināt kādam darbam?’ viņš palūkojās visapkārt.
‘pagaidām mums vajag kādu, kas apgleznotu šīs sienas, vai nevēlaties to izdarīt?’
‘es nezinu, vai manas spējas atbildīs jūsu prasībām...’
‘tad jau redzēs...’
‘un kā ar algu?’
‘cik prasīsi, tik dosim...’ pasmaidīju.
‘nu, labi. Tikai es ceru, ka jūs nesūdzēsiet mani tiesā, ja es visu izdarīšu nepareizi...’ noteicu aplūkojot sienas.
‘nē, tik... ļauni mēs neesam.’
‘nu, labi. Kad es varu sākt darbu?’
‘kaut vai tūlīt.’
‘kā? Jums ir krāsas, otas, galu galā doma, ko jūs te gribat taisīt?’
‘krāsa un otas mums ir, bet idejas tev būs jādomā pašai.’
‘jūs uzticat pilnīgai svešiniecei savas sienas?’
‘tās jau nav manas, bet gan ēkas sienas un es domāju, ka jūs būsiet ideju pārbagāta...’
‘nu, jā dažas domas man ir...’
‘lieliski, tad tik ķeraties klāt!’
‘varbūt darām tā – es saskicēšu idejas un jūs izvēlēsities, kura būs īstā.’
‘lielisks plāns! Nāciet es jums ierādīšu galdu...’ viņš mani ieveda vēl dziļāk. ‘starp citu, kā jūs sauc?’
‘Luvra.’ Mēs nogājām lejā pa vienām kāpnēm. Pretī bija plaša telpa, kas līdzinājās uzgaidāmajai telpai. Tai bija atstātas dabīgās vecu ķieģeļu sienas, bet grīda izklāta ar lielām akmens plāksnēm. Gar sienām bija daudzi krēsli un daži galdi. Telpa bija izgaismota ar skaistām metāla lustrām, kas šajā telpā bija kādas trīs.
‘labi, varat šeit izvērsties, cik vien vēlaties! Mana kabineta durvis ir šīs, ja jums kaut ko vajadzēs, tad pieklauvējiet!’
‘labi, paldies! Vai jūs man varētu iedot kādas papīra lapas un rakstāmos?’ viņš iegāja savā kabinetā un atnesa man visu vajadzīgo. ‘paldies!’
‘lūdzu!’ viņš atkal nozuda aiz durvīm, es iekārtojos uz viena no krēsliem un sāku zīmēt idejas telpai.
Pēc kāda laika, kad bija mazliet pāri divpadsmitiem atvērās durvis viņā telpas galā un caur tām ienāca kāds vīrietis. Viņš bija ģērbies eleganti: tumšzilās biksēs, tumšzilā frakā ar žilbinoši baltu kreklu. No viņa brokāta vestes kabatas karājās zelta ķēdīte. Viņš izskatījās kā izkāpis no senlaicīgas filmas. Kad viņš man nostājās pretī es pamanīju, ka viņam kaklā karājas tāds kā indiāņu talismans, kas sastāvēja no diviem... zobiem...
‘atvainojiet, vai es jums varu kā palīdzēt?’ viņš galanti apvaicājās.
‘šobrīd nē. Vai jūs esat šī kluba īpašnieks?’
‘es esmu. Vai es drīkstu jautāt, ko jūs darāt?’
‘jā, mani darbā pieņēma jūsu vietnieks Severīns. Es jūsu klubam krāsošu sienas. Es jums vari piedāvāt vairākus variantus...’
‘uzgaidiet!’ viņš pieklauvēja pie Severīna kabineta durvīm un pabāza galvu iekšā kabinetā. ‘Severinos, hapa šči tulek has.’ Viņš aizvēra durvis, ‘labi, ienāciet manā kabinetā...’ viņš mani ieveda pa durvīm caur kurām tikko uzradās. Tā bija plaša telpa ar sarkanām sienām. Grīda bija izklāta ar melnbaltām flīzēm. Telpas viņā galā atradās plats melnkoka rakstāmgalds aiz kura atradās milzīgs grāmatplaukts. No durvīm līdz rakstāmgaldam stiepās sarkans paklājs ar dekoratīvu malu, tam vidus daļā abās pusēs viens pretī otram atradās sarkani dīvāni. Interesanti bija tas, ka pārējā telpa bija gandrīz tukša. Es pagriezos pret durvīm, kad tās pašas no sevis aiz manis aizvērās. Abās pusēs durvīm stāvēja senlaicīgas dzelzs bruņas. Īpašnieks apsēdās pie galda un aicināja to pašu darīt arī man. Es apsēdos viņam pretī. ‘tātad, mani sauc Koljans. Vai drīkstu jautāt kāds ir jūsu vārds?’ man likās, ka esmu to aizmirsusi.
‘Lū... tas ir Luvra...’
‘Luvra, cik skaists vārds... tikpat skaists cik pati pilsēta... un vārda valkātāja...’
‘paldies...’
‘nav par ko...’ viņš atgāzās savā krēslā, ‘tātad, ko jūs esat nolēmusi darīt ar mūsu kluba sienām?’
‘šeit ir skices.’ Es viņam iedevu papīru čupu un viņš to lēnām sāka pētīt. ‘zīmējumos neizskatās tik labi, jo neesmu nekāda dižā zīmētāja, bet idejas, es uzskatu, ir labas...’ iestājās klusums viņš turpināja pētīt zīmējumus.
‘jūs zīmējat tieši tādus kādi man patīk – vecas lietas jaunās skaņās... vislabāk man patīk šis...’ viņš nolika man priekšā vienu no skicēm, kas man pašai patika vislabāk.
‘man arī...’
‘kad jūs varat sākt darbu?’
‘kaut vai tagad, Severīns teica, ka viss vajadzīgais esot.’
‘labi, tad ejiet pildīt savu pienākumu...’ pēkšņi pie durvīm pieklauvēja. Es pagriezos brīdī, kad durvis griezīgi iečīkstējās. Redzēju, ka pa tām ienāca pievilcīgs vīrietis manā vecumā. Viņš bija ģērbies kluba drēbēs: pusgarā ādas mētelī, ādas biksēs, kaujas tipa zābakos un izaicinošā sarkanā kreklā. Viņam bija nekārtīgi melni mati.
‘vai drīkst?’ viņa balss šķita pazīstama.
‘jā, jā.’ Nevērīgi atmeta Koljans.
‘paldies...’ viņš aiz sevis aizvēra durvis un, skatoties uz mani nāca tuvāk.
‘lūdzu, vēlāk es vēl pieiešu un apskatīšos, kā jums iet.’ Noteica Koljans.
‘labi.’ Gāju prom un man pretī nāca tikko ienākušais vīrietis. Viņš man skatījās acīs un smaidīja, kad bijām pavisam blakus viņš noteica.
‘sveika, Luvra!’ pagriezos pret viņu.
‘vai mēs esam pazīstami?’ viņš nosmējās un pagriezās pret mani.
‘tas esmu es – Severīns!’ skatījos uz viņu, bet nekādu līdzību ar iepriekš redzēto Severīnu es nesaskatīju, ja nu vienīgi matu krāsu...
‘Nevar būt...’
‘Nekas nav tāds kāds liekas...’ Severīns pagriezās un turpināju ceļu uz galda pusi. Es vēl brīdi stāvēju, bet tad sapratu, ka man jāiet. Izgāju ārā un kādu laiku vēl stāvēju un domās salīdzināju tikko redzēto ar iepriekš redzēto Severīnu. Tad atmetu tam ar roku un gāju augšā. Tagad augšā bija vairāk tautas. Visi šķita pazīstami savā starpā. Kad uzgāju augšā, man pienāca klāt kāda sieviete.
‘Sveiki, tu esi jauniņā?’
‘skatoties kādā ziņā... es šeit taisos krāsot sienas...’
‘āāā... viņa novilka, mani kārtīgāk aplūkojot.
‘klau, tu man nevarētu pateikt, kur jums šeit stāv otas, krāsa un tamlīdzīgi?’
‘jā, tur! Aiz tām durvīm..’ viņa norādīja uz kādām durvīm. Aizgāju aiz tām, pārģērbos, paņēmu visu vajadzīgo, kas man par lielu brīnumu patiešām bija tas, kas vajadzīgs, un sāku darbu. Ideja bija visas sienas nokrāsot tumšas un uztaisīt tādu efektu it kā no grīdas celtos zaļi dūmi. Sāku darbu, bet pēc kāda laika atnāca Koljans un teica, lai pārējie palīdz. Līdz rītam visas sienas bija nokrāsotas ar pamatkrāsu. Atlika vēl tikai uzzīmēt zaļos dūmus. Vēl nebija saule uzlēkusi, kad es jau gāju mājās, pārējo biju nolēmusi pabeigt krāsot rītnakt. Valle jau bija aizbraukusi un tāpēc es pēdējiem spēkiem braucu mājās ar skrituļslidām, ko biju gaišredzīgi paņēmusi līdz. Aizbraukusi mājās es uzreiz nolūzu. Valle mani vēl modināja un jautāja, vai es braukšu uz “Virgin”, bet es biju tik piekususi, ka vairs negribēju neko. Pamodos es tikai vakarā. Valle vēl nebija mājās, tāpēc es izgāju paskrituļot. “Zvīņainās haizivis” man prasīja, kur es biju palikusi un es viņiem visu izstāstīju. Teicu arī, ka turpmāk varēšu skrituļot tikai vakaros. Pēc kāda laika es braucu mājās, jo zināju, ka Valle ir atbraukusi. Braucām atkal uz klubu. Viņa, protams, gāja uz “klosteri”, bet es – uz “[under]ground”.
Tautas bija vēl vairāk nekā vakar, bet tā saradās tikai pēc divpadsmitiem. Šķita, ka klubs ir vaļā jau tagad, vienīgais, kas par to liecināja bija lielas cilvēku daudzums. Tas, ka viņi bija tik daudz, bija labi – man bija daudz palīgu. Vēl nebija trīs, kad sienas jau bija nokrāsotas.
‘Lieliski!’ noteica Koljans pēc sienu aplūkošanas. ‘tu esi padarījusi lielisku darbu!’
‘es jau nebiju vienīgā, pārējie man ļoti palīdzēja...’
‘jā, bet tu biji tā, kas to visu izdomāja! Tas jānosvin!’ Severīns no pagraba (dziļākā) atnesa lielu mucu. Tā izskatījās ļoti smaga, bet izskatījās arī, ka viņš to bez piepūles noturēja. Viņš visiem salēja glāzēs vīnu. Glāžu dalītājs iedeva vienu arī man. Koljans uzsauca tostu un mēs visi iedzērām.
‘jocīgi... šis nemaz negaršo pēc vīna...’ noteicu un Severīns man izrāva glāzi no rokas.
‘tas arī nav vīns...’ viņš noteica.
‘nav? Kas tad?’
‘kaut kas... stiprāks. Eli! Pasvied man sidru!’ viņš uzbļāva kādam puisim, kas tobrīd atradās pie letes (tā tika uzslieta vienā laikā ar sienu krāsošanu). Pēc tam viņš to iedeva man. Tā mēs kādu laiku dzērām, kad ap četriem es vairs neizturēju un laikam atslēdzos uz viena no tikko atvestajiem zaļajiem dīvāniem.
Pakkun
”zvīņainās haizivis” ... *reec* ;DDD

"tur iekšā bija superīga ķivere. Tā bija melna un apgleznota ar ugunīm." ... *reeeeeeec* XDDDDDD
Shumins
Ja es to visu buutu kadu nakti nosapnjojis, tad noteikti sho ierindotu mezjoniigaako murgu sarakstaa ph34r.gif
Aizmukt no maajaam, kad veel nemaz nav iestaajies ziniibu briedums, pamest skolu...Izmest sevi laukaa uz ielas kaa atkritumu pie skrituljslidu freakiem unsure.gif
Tusot pa visaadiem weird klubiem un dziivot realaa pritonaa. Galvenais, kad ir briiviiba dry.gif
Kas taa par briiviibu, tas vairak izklausaas peec joka. Jaasaak pasham ruupeeties par sevi, apgjeerbu, paiku un saakt mekleet darbu. Protams, ja ir jauna, tad var ar kaadu regulaari paarguleet, lai kaads paliidzeetu iekaartot darbaa vai ljautu straadaat. Bet ja tomeer uzrodas nedaudz pashcienjas un apniik dziivot kaa prostituutai, tad ar to darbu paliek shvakaak. Kraameet veikalaa diskus un produktus, slauciit vai mazgaat? Visaadus nejeedziigos gadiijuma darbus...Varbuut kaadas kapeikas var kur sakasiit. Taa tu ar saviem draugiem vari weird seedeet uz ielas un peetiit apkaart staigaajoshos skaisti sagjeerbtos cilveekus, kas ir labi paeedushi, ar maziem beerniem, tos kam ir gjemenes, kurus kaads gaida maajaas.
Meegjini ieet veikalaa vai klubaa, lai apskatiitos, kas labs nopeerkams or atpuustos, tachu apsargs izmet tevi uz ielas...Ko tu melnais Gots te lien!!! Zagt ja?
Taa tu skaties uz savaam jau sadilushaam dreebeem un skumsti. Garaam veel noiet shumins ar draugiem un Hot dogu rokaas, pasakot kaadu jocinju, kad rekaa iet slinkiem neveiksminiekiem, kas nekaa negrib dariit. Pat veikalaa nelaizj, lai nenosmeeree ar netiiraam dreebeem un rokaam produktus.
Tad vari seedeet un birdinaat asaras. Meegjini iestaaties kaadaa darbaa, bet ar pamatskolas izgliitiibu var tikai IIrijaa lasiit seenes vai Latvijaa seedeet uz ielas. Dazjam veel uzrodas kaada ideja, bet Luvras galvaa tikai disku kraameeshana un domas par savu briiviibu. Nekaadas darba iespeejas, nekaadas naakotnes perspektiivas, kaa jau lielai daljai Latvijaa.
Un ja neizdodas atrast sev normaalu veci, tad jau ap 25 nevienam tevi vairs nevaig, njus kluba vadiitaajam un muuzikas veikala priekshniekam ir jau citas mazaas vietaa...
Vai arii veel ticamaak atrast taadu ar kaut cik naudas, kameer veel izkskats ir, bet ljaunu riebekli, kas tevi regulaari piekautu, kad atnaacis maajaas no darba alkahola reibumaa. Bet tu jau nevari vinju pamest, jo tad nonaaksi atkal uz ielas pie miseneem. Kur tur briiviiba?
Liela dalaja beidzoties 20-tiem jau izveido ko savaa dziivee, bet tev apkaart tikai bardaks un domas par paiku, taupi katru kapeiku.
Apkaart cilveeki atpuushas, tuso, peerk maajas un mashiinas, bet tev nekaa nav tikai taa nolaadeeta briiviibas sajuuta. Atliek tikai aiz depresijas saakt lietot alkaholu un narkotikas, protams uzreiz nokljustot reaalaa sabiedriibaa. Taa tur vinjiem nejmies, zodz un reaali kaifo uz ielas. Vienu briidi varbuut iet mezjonigi labi. Kaifs dara savu. Tachu vinu riitu tu pamodies ar lomkaam, apskaties kaada ir tava dziive, dreebes netiiras no vaartiishnaas par griidu, apkaart skraida prusaki un zjurkas...
Tu saproti, ka sabiedriibaa esi tuksha vieta, kad tevi neviens negaida, nevienam tevi nevaig, ja nu vieniigi kaadam var panjem mutee vai paarguleet ar kaadu neveiksminieku, lai sakasiitu naakamai devai...
Un buudama mazliet mazaak pashlepna, buutu pageigusi viduskolu, ieguvusi izgliitiibu ar senchu atbalstu kaadaa no augstskolaa, lai peec tam saaktu straadaat un tad kjuutu neatkariiga. Normalaala sabiedriibaa atrastu otru pusiiti, sarazjotu daudz mazu un smuku beerninju, un nodziivojot muuzju kaut cik normaali.
Bet tas viss jau sen garaam. Apkaarteejiem tu jau esi mirusi, ieskaitot taas veestules 1x meenesii neviens vairs nelas. Luvras laiks iet uz beigaam, tai vairs nav iespeeju, un to saprot arii vinja ohmy.gif

Un tad jau...(kaa teicu murgs, nospiest gaili un atmosties)
IPB Image
rebel
QUOTE(Shumins @ Nov 26 2006, 02:15) *


tas ^ laikam saucas "kad naktī nebija ko darīt"

heh,stāsts nava slikts. vismaz manuprāt ir ok. tuvāk realitātei ir nekā agla, bet tieksme izmantot nepazīstamas/neeksistējošas valodas saglabājas, kā izskatās. heh.
tas nosaukums "zvīņainās haizivis" gan arī man šķita tāds drusku..erm..nu, smieklīgs.
bet principā.. paturpini,tad redzēs,kā būs. šobrīd šķiet cerīgi.
zeloco
vairaaki iemesli (kurus es mineeju jau topika pashaa SAKUMAA), kaapeec staasts ir shaads (un tas laikam arii bija galvenais iemesls kaadeelj es to paastaaju rakstiit pirms.. gadiem):

1. tas bija sen
2. tas bija sen
3. tas bija sen
4. es nedziivoju realitaatee (ne tad un ne tagad (un lepojos ar to ohmy.gif ))
5. to staastu meegjinaaju vairaak vai mazaak rakstiit ar beerna aciim (laikam izveeleejos par mazu to beernu :B ) tas laikam atbildeetu uz Shuminja garo komentu par mana darba naivumu (btw - Shuminj, tev nav bijusi iipashi rozhaina beerniiba, ne? :S )


iemesli kaadeelj es to tomeer postoju:

1. mani to paluudza (laikam ceriibaa, ka man vareetu buut k-kas sakariigaaks par Aglu)
2. man ir ceriibas pabeigt rakstiit kaadu man tieshaam noziimiigu darbu (kas nav shis (laikam par laimi biggrin.gif)) un postojot sho, uzklausot juusu ieteikumus, kritiku, lamas mani varbuut atkal paanjems iedvesma saakt k-ko rakstiit (shoreiz sakariigaaku).
3. es veelos kljuut par uuber-kruto vampiiru staastu rakstnieci Latvijaa biggrin.gif
4. tas aizvieto domaashanu :B

ps. we seriously lack emoticons :/



Lai paklausiitos veel komentos iepostoshu turpinaajumu (I'm a daredevil :B ):


Kad pamodos, man likās, ka man rādās, jo es atrados uz sarkana dīvāna. Tad es sapratu, ka atrodos Koljana kabinetā. Pagriezos un redzēju, ka uz pretējā dīvāna sēž pats Koljans. Viņš vēroja, kā es apsēžos.
‘Labvakar.’ Viņš noteica un es ātri ielūkojos savā pulkstenī.
‘vai tad jau vakars?’ pulkstenis bija seši un septiņpadsmit minūtes. ‘nu, jā... labvakar... es atvainojos, es laikam vakar pati nemanīju kā aizmigu...’
‘tas nekas, mēs tevi iemidzinājām...’ nesapratu vai es vēl sapņoju, vai man tikko izklausījās, ka viņš teica kaut ko par iemidzināšanu.
‘ko?’
‘jā mēs tevi iemidzinājām...’ viņš turpināja sēdēt mierīgi it kā nekas nebūtu noticis.
‘kāpēc?’ es centos nemanāmi aplūkot durvis, vai es varēšu vajadzības gadījumā pa tām izskriet. Viņš piecēlās un pietuvojās man.
‘tu mums esi vajadzīga ļoti svarīgā lietā.’
‘kas tā būtu?’ viņš palūkojās uz durvīm, es darīju to pašu. Tajā brīdī tās pavērās un ienāca visi vakardienas tusētāji, to starpā bija arī Severīns. Nez kāpēc gandrīz visi bija saģērbušies seno laiku drēbēs, šķita, ka paredzēts kāds karnevāls vai kaut kas tamlīdzīgs. Viņi apsēdās uz pretējā dīvāna vai apstājās ap to. Visi lūkojās uz mani. Es paskatījos uz Koljanu, kas man nemanāmi bija apsēdies blakus. ‘ko tas nozīmē?’
‘tev tagad ir jāizvēlas divas no pretī sēdošajām personām. Eli, nāc šurp!’ puisis, kas vakar man bija devis sidru, apsēdās man otrā pusē.
‘kāpēc?’
‘vienkārši izdari to.’ Koljans neatlaidās.
‘tad es būšu brīva?’
‘ne gluži, tad tev būs vēl viens uzdevums, precīzāk vienam no tiem, kurus tu izvēlēsies.’
‘kāpēc man tas jādara?’
‘tev ir grūti nosaukt divus vārdus?’
‘labi... Severīns un Stefans!’
‘tieši tādā secībā?’
‘kāda nozīme secībai?’
‘tādā secībā?!’ viņš noprasīja tik pat mierīgā, bet stingrākā balsī.
‘jā!’
‘labi.’ Stefans par kaut ko bija manāmi uztraucies, viņš atvadījās no Severīna, Koljana un manis. Es neko vairs nesapratu. Divi citi vīri viņu satvēra un aizveda. Izgāja arī visi pārējie.
‘kas te notiek?’ Koljans pasmaidīja un piecēlās.
‘tagad es tevi atstāšu Severīna apgādībā...’ viņš aizgāja. Es pievērsos Severīnam, kas apsēdās man blakus.
‘vai tu man nepaskaidrotu...?’ viņš pasmaidīja.
‘tas, ko tu tikko redzēji, bija sens rituāls... nu vismaz daļa no tā...’
‘par ko tu te runā? Ko viņi darīs ar Stefanu?’
‘viņu nogalinās..’
‘ko? Kāpēc?’
‘tu to liki.’
‘kā? Es nekad nevienam neesmu teikusi viņu nogalināt!’
‘tev vēl daudzi jautājumi radīsies un es uz tiem vēlāk atbildēšu, bet tagad mums ir jānoslēdz rituāls.’
‘ko? Ej tu galīgi ar tiem saviem rituāliem! Es braucu mājās!’ pieskrēju pie durvīm, bet tās bija aizslēgtas. ‘ver vaļā!’
‘es nevaru...’ viņš izgāzās uz dīvāna.
‘kāpēc ne?’
‘tās ir aizslēgtas no ārpuses...’
‘ko? Un kas tagad notiks?’
‘es tev jau teicu, mums ir jānobeidz rituāls!’
‘es ceru, ka tas nav saistīts ar... nu tu jau zini...’ Viņš sāka plati smaidīt.
‘diemžēl nē... vampīri ir seksuālo baudu apdalīti...’
‘vai... tu tikko neteici... vampīri?’ es noriju siekalas.
‘jā, teicu...’
‘un vai tik tas... rituāls... nav kaut kā saistīts ar asinīm...?’ atkāpjoties es atdūros pret dzelzs bruņām.
‘ir, vistiešākajā veidā!’ viņš priecīgi paziņoja.
‘nesatraucies, tev tik un tā nav kur sprukt...’
‘nez kāpēc tieši tas mani uztrauc...’ es aizgāju aiz pretējā dīvāna.
‘labi, mums ir divas iespējas: pirmā – mēs to izdarām ātri un pat ļoti iespējams, ka nesāpīgi; otrs – mēs spēlējam kaķos un pelēs līdz brīdim, kad tavi cilvēciskie spēki izsīkst un es tik un tā ķeros tev klāt...’
‘un nav nekādas trešās iespējas?’ viņš noraidoši pamāja, ‘žēl, nez kāpēc man šķiet, ka tieši to es izmantotu...’
‘nesatraucies, pēc tam tu dzīvosi mūžīgi!’
‘paga, paga! Tu mani negribi nogalināt?’
‘nē, bet jāmirst tev būs. Pēc tam tu atkal atdzimsi, tikai kā citas rases pārstāve...’
‘tātad tu mani taisies pārvērst par asinssūcēju?’ viņš apsēdās normāli.
‘zini, mums nepatīk, ka mūs tā sauc. Tas ir tas pats kā melnādaino nosaukt par nēģeri. Mums patīk, ka izmanto daudzus citus apzīmējumus, piemēram, vampi, nosferatu... tikai nesauc mūs par asinssūcējiem! Tas atgādina odus...’ viņš it kā aizdomājās.
‘labi, labi...’ kādu brīdi domāju par to, kas ar mani ir noticis, ‘tad jau tas tiešām nebija vīns...’
‘to tu pareizi saprati...’ viņš pasmaidīja.
‘tātad... ēēē... kā tas notiks...?’
‘to tu tūlīt noskaidrosi...’ viņš pasita pa dīvānu sev blakus, ‘nu, nāc...’
‘jau skrienu!’ ironiski noteicu.
‘nu tad es varu iet...’ viņš piecēlās, piegāja man klāt, paņēma mani aiz rokas un apsēdināja sev blakus uz dīvāna. Pretoties, cik sapratu, man nebija jēgas. Biju tik ļoti saspringusi, ka noraustījos pie katras viņa kustības. ‘nomierinies, es to izdarīšu tā, ka tu pat nejutīsi... es tev pat ļaušu izvēlēties, kur.’
‘un kur... tev?’ viņš atpogāja pirmo krekla pogu un varēja saredzēt kodiena pēdas un arī tādu pašu talismanu, kāds bija Koljanam.
‘nu, kur tu gribi?’
‘tad jau laikam arī...’ viņš noņēma man no kakla rotaslietas un nolika tās turpat uz dīvāna malas. ‘man ir jautājums... kāpēc Eli nebija no tiem, ko vajadzēja izvēlēties?’
‘tāpēc, ka viņš ir jauniņais. Ik pēc kāda laika mēs vecā vampīra vietā ievedam jaunu, tas mums tāds sabiedrības likums...’
‘un cik ilgs ir šis laiks?’
‘simts gadi...’ jutos dīvaini.
‘un cik tad tev ir gadi?’
‘piecsimt deviņpadsmit...’ redzēju kā viņa mutē izaug ilkņi. Ātri novērsu no tiem skatienu un aizžmiedzu acis. Jutu kā viņš apņem manus plecus un es viscaur nodrebēju. Tad es sajutu kaut ko aukstu pie kakla, pēc kāda laika tas sāka sūrstēt. Jutu, ka mani lēnām pārņem vājums. Pēc kādā laika, kad es domāju, ka tūlīt aizmigšu, Severīns apstājās. Viņš deva man dzert no kāda biķera, ko nez, no kurienes, bija paņēmis. Biju tik ļoti novārdzināta, ka pat garšu nejutu. Izdzēru to un nekādas izmaiņas nejutu, tikai pārgāja reibums. Severīns man nez kāpēc iedeva baltu kabatlakatiņu. Tad mani pārņēma visdīvainākās izjūtas. Šķita, ka uz to brīdi paasinājās visas manas maņas un nemaņas, šķita pat, ka man radās jaunas. Pēc tam it tā viss nomierinājās, bet tad sāka sāpēt vēders. Tas sāpēja aizvien vairāk un vairāk. Pēc brīža es neizturēju un sāku kunkstēt, pēc tam jau es kliedzu agonijā. Sāpes izplatījās pa locekļiem, visvairāk sāpēja galva. Visi nervi neizturami smeldza. Tagad jau sāpēja tikai galva. Sēdēju sakņupusi un saķērusi galvu. Zobi sāpēja tik ļoti, ka pat nedaudz kustinot žokli likās, ka beigas klāt. Noslaucīju ar kabatlakatiņu muti un redzēju, ka man tek asinis. Sāpēs sakodu zobus un jutu, ka man izlūzt acu zobi. Tajā brīdī sāpes galvā bija kļuvušas tik neciešamas, ka nespēju par to domāt un nokritu turpat uz dīvāna bezsamaņā.
Kad pamodos, man par lielu pārsteigumu es jutos lieliski, es nekad nebiju jutusies tik labi. Apsēdos un redzēju, ka vēl joprojām atradāmies Koljana kabinetā. Severīns sēdēja uz pretējā dīvāna un kaut ko virpināja rokā. Kad viņš ieraudzīja, ka esmu pamodusies, viņš pārgāja sēdēt uz dīvāna man blakus.
‘nu, vai viss kārtībā?’ viņš man jautāja kā mazam bērnam.
‘nu... tagad laikam jā... kas tas?’ norādīju uz roku, kurā viņš bija sažņaudzis kaut kādu priekšmetu. Viņš atvēra plaukstu un varēja redzēt, ka tas arī ir tāds pats talismans, kādu biju redzējusi uz kakla Koljanam un arī Severīnam.
‘tā ir zīme, ka tu kādreiz esi bijusi cilvēks...’ viņš sniedza man karekli. Es sajutos patiešām dīvaini.
‘tu... gribi teikt, ka... es vairs neesmu cilvēks?’ es paņēmu karekli un viņš pasmaidīja.
‘vairs nē...’ neticēju savām ausīm, kas nez kāpēc bija kļuvušas ļoti dzirdīgas. Šķita, ka dzirdu mušas dūkšanu aiz piecām sienām. Appētīju rotu un redzēju divus zobus. Sākumā šķita, ka tie ir manējie, bet, kad aptaustīju muti, tad sajutu, ka zobi man ir.
‘kam tie ir?’
‘tavi.’ Nu es biju pamatīgi apjukusi.
‘kā? Man taču ir zobi! Redzi?’ atņirdzu priekšējos zobus.
‘tie ir tavi jaunie zobi!’
‘kā?’
‘nu, zini... vampīrisms savā ziņā ir slimība. Nu un šīs slimības galvenie nesēji ir tavi jaunie acu zobi. Ja vampīrs zaudē abus acu zobus, tad tas mirst.’
‘bet kas notiek, ja viņš zaudē tikai vienu?’
‘tad tas viņam tuvākās dienas laikā ataug, bet tam viņam ir nepieciešams vairāk asiņu nekā parasti.’
‘un cik tad ir dienas asiņu deva?’ man tas šķita samērā smieklīgi.
‘vidēji divi litri..’ viņš gan, šķiet, to uztvēra nopietni.
‘tas ir daudz... un kur jūs tos iegūstat? No cilvēkiem?’
‘savā ziņā jā... mēs ejam uz miesnieku veikaliem un slēdzam līgumus par asiņu pievešanu.’
‘un no cilvēkiem tiešā veidā?’
‘agrāk jā, jo tad bija vienkārši – pazudis cilvēks, tātad viņu nogalinājuši noziedznieki vai plēsīgie zvēri vai kaut kā tamlīdzīgi. Tad nebija tik smalka tehnika, kas noteiktu katru slepkavību visos sīkumos...’
‘bet agrāk jau arī nav bijušas nekādas grupveida slepkavības...’
‘tad vienkārši bija vieglāk noslēpt pēdas. Atceros es mēra epidēmiju Londonā, kas tās bija par dzīrēm...!’
‘jūs bijāt vainīgi pie mēra epidēmijas?!’
‘nē, mēs vienkārši to izmantojām, jo mēs jau saslimt un vēlreiz nomirt nevaram...’
‘nu, jā... un cik ilgi vispār vampīrisms pastāv?’
‘tas pastāv jau kopš tūkstošiem gadu pirms Kristus, bet vampīru sabiedrība sāka rasties tikai dažus gadsimtus pirms Kristus.’
‘kāpēc?’
‘jo viens vampīrs jau veselu sabiedrību nevar veidot...’
‘kā tas ir?’
‘līdz laikam, kad sāka rasties vampīru sabiedrība, bija tikai viens – pirmais – vampīrs.’
‘un kas viņš bija... vai ir?’
‘to zina tikai daži: viņš pats, viņa radītie vampīri un varbūt daži viņa radīto vampīru vampīri...’
‘un Drakula?’
‘tu domā Vladu? Jā, bija tāds vīrelis. Viņš ļoti bija pārņemts ar šo ideju kļūt par vampīru, bet neviens to neīstenoja, jo baidījās, ka viņš ar savu skaļo dzīvesveidu varētu atklāt cilvēkiem mūsu sabiedrību...’
‘tu viņu pazini?’
‘nē, es tad vēl nebiju piedzimis...’ tajā brīdī man radās daudz jautājumu par Severīnu pašu.
‘un kas tad tu biji pirms kļuvi par vampīru?’
‘cilvēks.’ Viņš pasmaidīja.
‘nē, es domāju profesiju un tamlīdzīgi!’
‘es līdz tam vēl netiku... man taču bija tikai deviņpadsmit...’
‘bet kas tad tu biji, ko darīji, kur mācījies, par ko mācījies?’
‘es biju muižnieka vecākais dēls, tāpēc mani apmācīja privātskolotājs. Tajā gadā man tieši vajadzēja beigt mācības un tad es būtu bijis sava tēva īpašuma likumīgs mantinieks. Tad man tikai atlika nodzīvot līdz tēva nāvei un turpināt pārvaldīt muižu.’
‘kā tavu tēvu sauca?’
‘Eižens. Un māti – Anastasija. Man vēl bija divi brāļi un gaidāma māsa. Brāļus sauca Osvalds un Alfrēds.’
‘tad jau liela ģimene.’
‘tam laikam tāda ģimene bija ikdiena. Daudz skaitījās, ja bija virs sešiem bērniem.’
‘vai! Tas nu būtu par traku!’ iedomājos māju ar tik daudz bērniem.
‘un tev? Vai tev ir brāļi vai māsas?’
‘nē, esmu vienīgais bērns.’
‘cik tev vispār ir gadu?’
‘septiņpadsmit.’
‘kāpēc tu vispār uz šejieni nāci? Parasti tik jaunas meitenes darbu klubā nemeklē...’ viņš mani nopētīja no galvas līdz kājām. Sajutos neērti, jo man joprojām mugurā bija īsie ādas svārciņi, kuros īpaši ērti nejutos.
‘vispār jau es aizbēgu no mājām un tagad it kā dzīvoju pie savas māsīcas Valles...’
‘kāpēc tad tu bēgi?’
‘man bija daudz iemeslu... cik vispār ir pulkstenis?’
‘ap vieniem vai divpadsmitiem...’
‘nevar būt! Cik es te ilgi nogulēju?’
‘kādas divdesmit stundas...’
‘pagaidi, tad jau sanāk... paga... es atnācu, patusēju, tad nogulēju līdz rītam...’
‘nē, līdz nākošās dienas vakaram.’
‘ko? Tad jau es te esmu kādas divas dienas!’
‘un gandrīz trīs naktis...’ sadzirdēju, ka kāds nāk pa gaiteni aiz durvīm.
‘kas tur?’
‘laikam Koljans, ir jau arī laiks...’
‘kam?’
‘tavam vārda došanas rituālam.’
‘kam?’ tad atvērās durvis un pa tām ienāca Koljans. Viņš nez kāpēc bija ieģērbies tādā kā senlaiku tunikā, kas varētu būt īsta.
cool.gif cool.gif cool.gif
Pakkun
nu nav jau slikti, bet, lai tev tie darbi buutu baudaami, nevis vnk "gribaas zinaat ko teica taalaak, ko izdariija", vajag daudz vairaak tos pashus maakslinieciskaas izteiksmes liidzekljus. lasot rodas taada sajuuta, ka tu centies notikumiem izskriet cauri cik aatri vien var, baidoties iedziljinaaties. taads kaa sprints caur staastu. lestatu tach lasiiji! nu luuk, tas bija vnk skaists lasaamgabals. shis ir kaa pasauss apraksts bez iipashaam sajuutaam. rolleyes.gif
Candyhunter
E? un tas viss? Ja es sāku lasīt, tad kļūstu negausīga sad.gif Ja godīgi, tad tavs rakstības stils ir visai mulsinošs - daļēji liekas kā luga, daļēji kā normāla proza, bet pārsvarā vienkārši uzkrītoši trūkst liekvārdības. Kaitinoši trūkst liekvārdības. Varbūt vienkārši nepierasti? Jebkurā gadījienā, saturs, sižets un noskaņa velk iekšā, bet valodas nepierastums grūž prom. Kaut kā tā.
rebel
patīkpatīkpatīkpatīk.
jauki.
tāda viegla lasāmviela, kuras vienmēr šķiet par maz. kaut kā patiešām tā ļoti neizvērsti. bet vienalga labi,pat ļoti. man jau patīk. tā visa vampīru padarīšana.mm.. but i still think there was too little struggle before The Bite. viss tā pārāk vienkārši kaut kā. gribējās lai būtu viņai vairāk kaut kādu emocionālo aprakstu.. bet tās jau tikai manas kaprīzes.
zeloco
QUOTE(Pakkun @ Dec 13 2006, 18:29) *

nu nav jau slikti, bet, lai tev tie darbi buutu baudaami, nevis vnk "gribaas zinaat ko teica taalaak, ko izdariija", vajag daudz vairaak tos pashus maakslinieciskaas izteiksmes liidzekljus. lasot rodas taada sajuuta, ka tu centies notikumiem izskriet cauri cik aatri vien var, baidoties iedziljinaaties. taads kaa sprints caur staastu. lestatu tach lasiiji! nu luuk, tas bija vnk skaists lasaamgabals. shis ir kaa pasauss apraksts bez iipashaam sajuutaam. rolleyes.gif


QUOTE(Candyhunter @ Dec 15 2006, 22:00) *

E? un tas viss? Ja es sāku lasīt, tad kļūstu negausīga sad.gif Ja godīgi, tad tavs rakstības stils ir visai mulsinošs - daļēji liekas kā luga, daļēji kā normāla proza, bet pārsvarā vienkārši uzkrītoši trūkst liekvārdības. Kaitinoši trūkst liekvārdības. Varbūt vienkārši nepierasti? Jebkurā gadījienā, saturs, sižets un noskaņa velk iekšā, bet valodas nepierastums grūž prom. Kaut kā tā.


:/ ko var teikt... esmu lakoniska? >_> bet shits secinaajums toch labs, noderees Deathless staastaa wink.gif Paldies.
(Tikko iedomaajos, ka iemesls vareetu tam buut taads, ka es rakstu un domaaju vienlaiciigi un lai nepazaudetu domu es aatri visu pierakstu iisti neiedziljinoties tajaa, ko rakstu. Laikam vnk tam visam veelreiz ir jaapaariet paari un "jaapielej uudens" smile.gif)





Shii arii ir peedeejaa dalja, kas pagaidaam ir uzrakstiita. Esat laipni aicinaati turpinaat, ja jums ir kaadas idejas:



‘viss nokārtots?’ viņš skatījās uz mani. Severīns norādīja uz manu talismanu.
‘jā.’ viņš piecēlās un žestikulēja, lai eju Koljanam līdzi. To es arī darīju. Severīns izgāja ārā no kabineta. Koljans piegāja pie grāmatplaukta, nospieda kādu slēdzi un tas pavērās. Aiz tā bija kāda tumša telpa, bet tiklīdz Koljans tajā iegāja, iedegās visas lāpas un sveces, kas karājās uz kolonnām, kas atradās gar sienām. Kad iegāju, redzēju, ka telpa ir līdzīga Koljana kabinetam, tikai tai bija augstāki griesti, tā pati bija plašāka un gar sienām atradās kolonnas. Sarkanais paklājiņš turpinājās no kabineta līdz tādam kā paaugstinājumam. Tas bija apklāts ar citu sarkanu paklājiņu.
‘takito!’ Koljans pēkšņi skaļi noteica. No kolonnu aizsega pēkšņi sāka līst ārā visi pārējie, tagad jau visi bija dīvainajos tērpos. Dzirdēju kā kāds iet aizmugurē. Pagriezos un redzēju Severīnu, kas izskatījās pagalam smieklīgi. Viņš bija ģērbies brūnā triko ar tādu kā maisveida kreklu, kas bija apsiets ar brūnu ādas jostu. Es knapi apslāpēju smieklus. Koljans, kas bija uzkāpis uz paaugstinājuma, nokremšļojās, es pagriezos pret viņu un viņš man žestikulēja, lai es arī uz tā kāpju. Tiklīdz to izdarīju pārējie sāka līgoties un dūkt... ja to tā varēja nosaukt... Koljans man norādīja, lai nometos uz ceļiem, tad viņš pacēla rokas un visi apklusa. ‘kārtējo reizi ir apritējis gadsimts un mūsu rindām ir pievienojušās svaigas asinis. Kā zināt, mūsu sabiedrības likumi pieprasa, lai jaunajam loceklim iedotu pienācīgu vārdu. Šonakt šim gremlinam esmu izvēlējies atbilstošu vārdu viņa būtībai. Luvra, mazgā savu veco vārdu nost šajās asinīs!’ es nesapratu, par ko viņš runā līdz brīdim, kad kāds mani no aizmugures aplēja ar asiņu šalti. Nez kāpēc man pēkšņi mutē izauga ilkņi, sajūta bija pagalam dīvaina. ‘sniedz man savu roku.’ Es pastiepu roku un viņš to satvēra sveicienā. Sākumā likās, ka tas ir viss, bet tad roka sāka dīvaini kņudēt. ‘turpmāk citiem un tev pašai sevi vajadzēs dēvēt par Lūsiju.’ Tagad es sajutu vieglas sāpes, visi atkal sāka dūkt. Koljans vēl kādu brīdi turēja manu roku, tad mani piecēla un to atlaida. Palūkojos uz delnas, tagad tur nezin kādā veidā bija uzradies dīvains tetovējums, vismaz tas izskatījās pēc tetovējuma. Koljans pasmaidīja un Severīns viņam un man sniedza kausus. ‘laipni lūdzu “pazemē”! Tas jānosvin!’ visi pacēla kausus un pēc tam iztukšoja tos. Iedzēru no kausa. Dzira šķita dīvaina un salda, tā mani ļoti veldzēja un es sajutos spēcīgāka. Nemaz nemanīju, kā arī mans kauss kļuva tukšs. Mēs visi izgājām ārā. Pārējie izgāja ārā un gāja augšā, bet Severīns mani vēl ieveda savā kabinetā. Vismaz es domāju, ka tas ir kabinets līdz brīdim, kad tajā iegāju. Tā bija mazāka telpa nekā bija Koljana kabinets, bet nebija sliktāka. Arī te bija melnbaltās flīzes un sarkanās sienas. Te, atšķirībā no Koljana kabineta, viss bija piebāzts ar grāmatplauktiem un grāmatām. Arī šajā kabinetā bija rakstāmgalds, kas bija apkrauts ar visādiem papīriem un atvērtām grāmatām. Severīns nostājās man blakus.
‘laipni lūdzu savā midzenī! Tev jāpārģērbjas, jo šīs drēbes tu vairs varēsi izmantot tikai rituāliem...’
‘kāpēc? Un kas tas par dīvaino... ēēē... tērpu ir tev?’
‘nemaz nesmejies, manā laikā šādos staigāja visi zemnieki...’
‘Zemnieki?! Bet tu taču teici, ka tu biji muižnieka dēls...’
‘Zini, man kā pusaudzim arī bija savas... palaidnības... Tajā brīdī es biju pārģērbies par zemnieku... man zināmu iemeslu dēļ... Nu, redzi, šis ir apģērbs, kurā mani pārvērta, un šis – kurā tevi. Tagad tas ir iezīmēts ar Stefana asinīm un tās tev būs rituālu drānas...’ viņš piegāja pie viena skapja un sāka tajā rakāties.
‘tās ir Stefana asinis?!’
‘jā.’ Žēli noskatījos uz asiņu traipiem uz manām drēbēm. Tad man radās jautājums.
‘saki, kas tevi pārvērta?’ tad iestājās ilgs klusuma brīdis. Severīns sākumā izlikās, ka turpina rakāties pa drēbju skapi, bet tad pagriezās un pasvieda man drēbes.
‘Koljans.’ Es brītiņu padomāju.
‘bet kā? Viņš taču nesēdēja man pretī, kad man vajadzēja izvēlēties kādu no jums...’
‘ik pēc tūkstoš gadiem biedrības līderim ir jāstājas vienlīdz zemu kā pārējiem, lai noskaidrotu, vai arī turpmāk viņš būs vampīru biedrības līderis.’
‘un?’
‘un, kad mani pārvērta, tad bija tieši iestājušies šie tūkstoš gadi un no visiem es izvēlējos tieši Koljanu...’
‘tu gribi teikt, ka Koljans ir tūkstoš gadus vecs?’
‘nē, viņš ir vismaz divtūkstoš gadus vecs, jo tūkstoš gadus pirms manis viņš bija bijis biedrības līderis.’
‘tad jau viņš dzīvoja vienā laikā ar... Jēzu!’
‘jā, mēs visu laiku cenšamies no viņa dabūt ārā kādu stāstu par tiem laikiem, jo viņš ir viens no Pirmās sabiedrības vampīriem, bet viņam par to nepatīk runāt un viņš to arī nedara. Mēs esam no viņa izspieduši tik daudz, ka mēs zinām, ka viņš ir Jēzu redzējis, bet neko vairāk gan ne...’ nezināju ko atbildēt, ‘ģērbies un nāc augšā.’ Viņš izgāja ārā mani atstādams savā kabinetā vienu. Kādu laiku domāju par to, ko es tikko dzirdēju. Tad es sadzirdēju, ka augšā nokrīt kas liels. Sākumā domāju, ka nekas īpašs nav, bet tad es dzirdēju arī kliedzienus, šaušanu un skaņu it kā savā starpā dauzītos dzelži. Ziņkāres vadīta es pabāzu galvu durvju šķirbā. Redzēju, ka lejā pa kāpnēm noskrien Eli.
‘kas noticis?’ es izgāju ārā.
‘ej noslēpies kaut kur!’ viņš ieskrēja vienā no pārējiem kabinetiem. Tad lejā noskrēja divi man sveši laikam cilvēki. Viņi bija ģērbušies garos pelēkos mēteļos. Viens bija ap četrdesmit, bet otrs – ap divdesmit. Šķita, ka jaunāko es biju kaut kur redzējusi. Vecākajam rokā bija milzīgs sudrabains zobens. Ieraudzījuši mani viņi uzreiz metās man virsū. Es ieskrēju atpakaļ Severīna kabinetā, bet viens no svešajiem paspēja mani sagrābt. Es spārdījos uz centos atbrīvoties, es pat centos viņam iekost.
‘uzmani savas artērijas!’ otrs noteica un tas, kurš mani turēja, pēkšņi man iesita ar elekrošoku. Redzēju kā no kabineta iznāk Eli, viņam rokās arī tagad bija zobens.
‘rokas nost no viņas!’ viņš ierēcās. Es vēl nebiju paspējusi izjust gaisotni vampīru sabiedrībā, bet šķita, ka tur visi viens par otru nopietni rūpējās. Vecākais sāka ar Eli cīnīties. Es gribēju Eli palīdzēt, bet jaunākais mani nepārtraukti apdullināja ar elekrošoku. Pēc sīva cīniņa es redzēju kā pa kāpnēm lejā noskrien Koljans ar zobenu. Tieši tajā brīdī vecais ietrieca Eli ribās zobenu. Es redzēju kā viņš pārvēršas pelnos.
‘mans Bērns!’ Koljans iebrēcās skatoties uz pelnu čupiņu. Tad viņš sāka zvērīgi cīnīties ar veco.
‘dur viņu nost!’ vecais kādā brīdī pavēlēja jaunajam.
‘bet viņa ir “svaigā”, viņu vēl var mēģināt glābt!’
‘tad ved viņu prom!’
‘nē, Lūsij! Mans Bērns!’ mani šausmīgi aizkustināja tas, ka viņš mani nosauca par “savu Bērnu”. Viņš pagriezās pret mani, kad jaunais mani sāka vest prom un es redzēju, ka vecais viņam bīstami tuvu pietuvojas.
‘Koljan! Aiz tevis!’ es iesaucos. Viņš pagriezās un tajā brīdī vecais novicināja zobenu, nocērtot Koljanam labo roku. Es redzēju kā tā pārvēršas pelnos, bet Koljana pārējais ķermenis palika neskarts. Tā kā viņš bija kreilis, viņš turpināja cīniņu. Kad mani uzveda augšā es redzēju, ka tur ir vēl kādi četri vīri pelēkajos mēteļos. Tagad es redzēju, ka viņiem uz mēteļu mugurām ir sarkani krusti. Viņi cīnījās ar “mūsējiem”. Es arī redzēju, ka apkārt ir daudz pelnu čupas un līķu. Jaunais neskatoties mani izveda ārā un iesēdināja kādā busiņā. Tur viņš man kaut ko iešļircināja kaklā un es ļoti ātri atslēdzos.
Kad pamodos es jutos ļoti dīvaini. Varbūt tāpēc, ka es gulēju uz gultas. Kad piecēlos, tad redzēju, ka atrodos kādā gaišā telpā. Tā bija kamera, to varēja pateikt pēc vienas restotās sienas. Piegāju pie restēm un redzēju, ka aiz tām ir kāda neliela telpa ar rakstāmgaldu, uz kura gulēja viens no cilvēkiem.
‘hei! Mosties!’ es iesaucos, bet viņš nereaģēja. ‘mosties!’ tā es kādu laiku bļaustījos. Tad man apnika un es paņēmu kādu dzelzs krūzīti, kas stāvēja zemē pie manas gultas, un sviedu viņam ar to. Viņš momentāni uzrāvās augšā.
‘kas? Ko?’
‘neko! Laid mani ārā!’ viņš aprada ar to, ka ir pamodies un tad piegāja pie restēm un atdeva man krūzīti.
‘laist ārā es tevi nevaru. Par to tev ir jārunā ar bosu.’
‘nu tad pasauc viņu!’ es nobrēcos.
‘tu man te nebļausties! Vadoņa nav! Viņš vēl nav atgriezies no cīņas.’
‘cik ir pulkstenis?’ viņš apskatījās savā rokas pulkstenī.
‘desmit no rīta.’ Es sāku smieties. ‘kas ir?’
‘tad jau viņš vairs neatgriezīsies...’ es turpināju smieties.
‘par šito tu man vēl dabūsi! Tas nav smieklīgi! Viņš ir mans tēvs!’ es sāku smieties vēl gardāk. ‘Beidz smieties, citādi es tevi nožmiegšu!’
‘nu nāc! Kas ir? Nobijies? Esi cāļa dvēsele?’ sāku atainot cāli.
‘beidz! Beidz!’ viņš caur restēm pastiepās pēc manis, bet es saķēru viņa roku un tajā iekodos. ‘au! Beidz! Laid vaļā!’ viņš rāva savu roku ar tādu spēku, ka pats izrāva tajā robu. Man mutē palika gaļas gabals, es to izspļāvu.
‘tas jums par Eli! Slepkavas! Laidiet mani ārā!’ es iebrēcos tā, ka visas sienas notrīcēja. Pēc brīža telpā iedrāzās tas pats jaunais vīrietis, kas mani bija sagrābis.
‘Markuss! Kas te notiek? Kas tev ar roku?’ viņš jautāja.
‘to nezvēru vajadzēja jau pašā sākumā novākt! Esmu inficēts! Es kļūšu par asinssūcēju!’ viņš sāka lēkāt, turēdams savainoto roku, un bez maz vai sāka raudāt. Jaunais viņam piegāja klāt un apķēra plecus.
‘Markuss! Markuss! Nomierinies! Par vampīru tu nekļūsi! Ej uz medpunktu un apkop brūci!’ Markuss ātri izskrēja ārā. Vīrietis piegāja pie restēm un nopūtās. ‘ko mēs tagad ar tevi iesāksim?’
‘laidīsiet ārā?!’ es piedāvāju savu variantu. Viņš pasmaidīja.
‘es tādus lēmumus pieņemt nevaru. Tam nepieciešama Vadoņa atļauja.’
‘cik saprotu, jūsu Vadonis ir nedaudz aizņemts, tāpēc kāpēc gan tu nevarētu uzņemties viņa funkcijas un izlaist mani no šī būra?!’ pēdējos vārdus es izbļāvu, raustot restes.
‘tas ir pret mūsu ordeņa likumiem.’
‘kāda vēl ordeņa?’
‘tu šobrīd atrodies Templiešu ordeņa telpās.’ Viņš lepni noteica.
‘un?’ es nejutos aizkustināta.
‘kā un? Tu nezini, kas ir Templieši?’
‘cik atceros no vēstures stundām tad tie ir kaut kādi viduslaiku ķeceri...’
‘kaut kādi ķeceri? Mēs bijām tie, kas glāba cilvēci no tādiem briesmoņiem kā jūs!’
‘ko? Briesmoņiem?’ es jutos aizvainota. ‘jūs vispār kaut ko zināt par mums, lai spriestu, ka esam briesmoņi?’
‘jā, piemēram tas, ko tu tikko izdarīji ar manu brāli!’
‘kas, jums te viss ordenis sastāv no ģimenes locekļiem? Un tas, ko izdarīju ar tavu brāli ir tikai atmaksa par to, ko tavs tēvs izdarīja ar manu... brāli...’ es tagad Eli droši varēju saukt par brāli, jo viņš kā nekā ziedoja savu nemirstību manis dēļ. Tad ienāca kāds pavecāks vīrs ar milzīgu somu.
‘Teo, tieši laikā!’ vīrs pat nepasmaidīja, tikai nolika lielo somu uz galda un izvilka kādu palielu lādīti.
‘kas tas ir?’ nespēju nomākt augošās bailes.
‘šī, mīlīt ir tava nākotne.’ Noteica jauneklis un vecais vīrs izņēma no lādes milzīgu šļirci. Es atkāpos no restēm.
‘es neesmu slima.’ Nezināju pat ko, lai domā.
‘un kā vēl esi!’ viņš pietuvojās restēm, lai tās atvērtu.
‘ja tu man to nodarīsi, tu to stipri nožēlosi!’ es negribēju saņemt nekādas injekcijas, bet jaunais atvēra restes un vecais vīrs, paņemdams elektrošoka stienīti un šļirci, ienāca kamerā. Es atkāpos tālākajā kameras stūrī. Lūkojos visapkārt, lai atrastu kādu vietu, kur noslēpties vai lietu, ko izmantot cīņā pret veci. Jutu, ka mugura pieskaras sienai. Biju strupceļā. Vienīgais, kā es būtu varējusi tikt ārā ir pārlidojot pāri viņam, bet tas bija neiespējami. Viņš man jau atradās metra attālumā un uz manu pusi jau pastiepa elektrošoka stienīti. Kādu laiku izvairījos un brīdī, kad viņš bija noliecies es mēģināju pārlēkt pāri. Mani pamatīgi pārsteidza tas, ka es viņam burtiski pārlidoju pāri. Es pusskrienot, puslidojot virzījos uz restu pusi, bet jaunais noreaģēja ātrāk un aizcirta man tās tieši deguna priekšā. Es šokā skatījos uz viņu un tad sajutu elektrību skrienam caur mani. Nokritu turpat. Biju vēl pie samaņas, bet pakustēties gan nevarēju. Redzēju kā vecis bez emocijām pienāca man klāt un iepotēja šķidrumu. Nekas nenotika, tad es dzirdēju kā jaunais it kā tālumā man saka.
‘tā bija tikai pirmā deva. Rīt gaidāma otrā...’ sākot ar sapotēto roku visi mani asinsvadi sāka nežēlīgi sāpēt. Sāku kliegt, bet jaunais tikai nosmējās un abi izgāja ārā. Sāpēs bija vēl neizturamākas par tām, ko jutu, kad sākās mana metamorfoze. Ilgi es neizturēju un iekritu bezsamaņā.
Kad pamodos, atkal atrados tajā pašā kamerā. Jutos neizsakāmi slikti, man bija slikta dūša, it kā es neko nebūtu ēdusi, viss mans ķermenis raustījās spazmās pie mazākā pieskāriena un tas bija karsts ar aukstiem asins sviedriem pārklājies. Zināju, ka tas tāpēc, ka nebiju neko ēdusi, ja neskaita to asiņu biķeri “[under]ground’ā”. Arī mani ilkņi bija “kaujas gatavībā”. Grīļojoties piegāju pie restēm. Šoreiz Markuss negulēja, bet lasīja kādu biezu grāmatu. Viņa kreisā roka bija apsaitēta.
‘Markuss, izlaid mani...’ es izdvesu, jo jutu, ka spēka manī nebija vairāk kā pussprāgušā mušā. Viņš pacēla acis.
‘Ak, tad gulošā skaistule ir pamodusies.’ Viņš nolika grāmatu.
‘Markuss, nevajag...’ satvēru balstam restes, bet jutu, ka ilgi tā neizturēšu.
‘Kas tad tev? Vakar biji tik sparīga, ka biji gatava man galvu nokost...’
‘Man vajag asinis...’ no manas mutes tas izklausījās dīvaini. Markuss nosmējās un tieši tajā brīdī manas kājas vairs neizturēja un es nokritu turpat pie restēm. Biju vāja, bet biju vēl pie samaņas.
‘Velns!’ viņš noteica un izskrēja ārā. Pēc kāda laika, kas šķita kā mūžība, atskrēja Markuss ar savu brāli un vēl dažiem puišiem.
‘Ko, lai mēs darām?’ noteica viņa brālis.
‘Tā kā tu esi vecākais un tēvs vēl nav atgriezies, tad tev ir jāuzņemas Vadoņa pienākumi...’ noteica Markuss. Brālis nopūtās.
‘Labi, nesiet viņu uz laboratoriju.’ Markuss atvēra restes, puiši mani uzlika uz nestuvēm un kaut kur nesa.
‘Juliān, kas ar viņu ir?’ blakus nestuvēm gāja viņi abi. Tagad es redzēju visu samērā spilgti.
‘īsti nezinu, vai viņa ko teica?’
‘Ka viņai vajagot asinis...’
‘Kuram nevajag...’ Redzēju, ka mani nes pa kādu garu halli. Abās sienas pusēs bija durvis, dažas bija no matēta stikla. Mani nesa vienās no tādām, bet pirms mani tajās ienesa es redzēju, ka kāds pazīstams stāvs gāja pa halles pretējo pusi uz manu pusi.
‘Alekss..?’ es izdvesu, bet, šķiet, es biju vienīgā, kas to dzirdēja. Stāvs apstājās un apstulbis uz mani skatījās.
‘Alekss, ej savās darīšanās, te tev nav, ko redzēt.’ Juliāns nošņāca un mani ieveda lielā telpā ar baltām sienām. Mani laikam uzlika uz operāciju galda. Pienāca tas pats vecis, kas mani pirms tam bija sapotējis. Domādama, ka viņš to atkal darīs, es sāku dīdīties prom no viņa. Viņš pienāca un man uz deniņiem, kakla un delnām uzlika elektrodus. Tad viņš kaut ko ņēmās ap aparātu, pie kura tie bija pieslēgti. Juliāns visu laiku viņu vēroja, tad viņš paskatījās uz durvju pusi, piebikstīja Markusam un norādīja uz tām. Markuss devās to virzienā.
‘Aleks! Ej un padari kaut ko vērtīgu! Piemēram palasi grāmatas...’
‘Bet, Mark, es viņu pazīstu...’ atskanēja Aleksa parastā kautrīgā balss.
‘Beidz muļķoties un ej atrodi sev nodarbošanos...’ dzirdēju kā viņš aizcērt durvis. Pēc tam viņš atnāca un atkal nostājās blakus Juliānam.
‘Nu, dakter, kas ar viņu ir?’ viņš jautāja vecim. Tas pagriezās kaut ko norūca un iedeva viņam kaut kādu lapiņu. Juliāns to izlasīja.
‘Nu un ko tas nozīmē?’ Markuss nepacietīgi jautāja.
‘To, ka, ja dienas laikā viņai neparādīsies nekādas dzīvības pazīmes, tad viņa visticamāk, ka mirs bada nāvē...’ sapratu par ko gāja runa, viņi nemaz nedomāja mani barot. Varbūt tad es vairs nevarētu kļūt par cilvēku, bet man tas bija vienaldzīgi. Mani mocīja tādas sāpes, ka biju gatava ēst pat cilvēku barību.
Pēc kāda brīža mani sāka pārņemt dīvainas sajūtas. Viss ķermenis sāka trīcēt, sāpes nerimās, bet arī nekļuva stiprākas, kas mani priecēja. Vecis nez par kaut ko kļuva satraukts un mani piesēja pie galda. Arī Juliāns atkāpās.
‘Kas notiek?’ Markuss gan laikam neko nezināja.
‘Viņai sākās otrā elpa.’
‘Ko tas nozīmē?’
‘Ka mums jātinas prom.’ Juliāns devās uz durvju pusi, to pašu darīja dakteris un Markuss. Viņi izgāja ārā un aizvēra aiz sevis durvis. Sākumā arī es neko nesapratu, bet tad mani pārņēma neizturama bada sajūta. Tā manī iepludināja vēl nejustu spēku. Likās, ka ādas saites, kurās biju piesaistīta pie galda, bija taisītas no diega, jo tās pārrāvu ārkārtīgi viegli. Momentāni nolecu no galda un devos durvju virzienā. Tās, protams, bija aizslēgtas. Savā neprātā raustīju kloķi tik spēcīgi, ka izrāvu to ārā.
‘Laidiet mani ārā!!!’ Kādu laiku dauzījos pie durvīm, atstādama manāmas dobes aiz savām dūrēm, bet redzēju, ka durvis gatavotas no ļoti spēcīga materiāla. Ieraudzīju kameru un burtiski ar vienu rokas vēzienu to sadauzīju tā, ka nebija ko redzēt. Sāku vandīties pa skapjiem un plauktiem, kas atradās gar sienām, bet vairāk par visādiem medicīniskajiem šķīdumiem un tabletēm neatradu. Tad manu uzmanību piesaistīja ledusskapis, kas atradās otrā telpas galā. Pieskrēju pie tā, pa ceļam apgāzdama galdu. Atvēru un pani pārņēma svētlaime. Redzēju divas paciņas ar donoru asinīm, kas laikam bija domātas gadījumam, ja vajadzēs pārliet asinis. Kad tās bija iztukšotas, mani pārņēma tas vājums, kas bija pirms “otrās elpas”. Nokritu turpat pie ledusskapja. Pēc brīža dzirdēju kādu grabināmies gar durvīm. Tās iečīkstējās. Šķita, ka ienācējs izanalizē situāciju. Tad tas nāca uz manu pusi. Jutu siltus pirkstus uz sava pleca, ienācējs mani pagrieza un es ieraudzīju Aleksa seju.
‘Tu vēl esi dzīva?’ viņš šķita manāmi uztraucies (kurš gan nebūtu?). Es izmocīju smaidu. Viņš man palīdzēja piecelties un apsēdināja uz krēsla, kas atradās turpat tuvumā. ‘Man tevi jādabū ārā...’ viņš kaut kur aizgāja. Šķita, ka tālāk par rokas garumu es neredzēju, viss bija miglā.
‘Man vajag vēl asinis...’ viņš atnāca atpakaļ ar halātu rokā.
‘Sākumā man tevi ir jādabū ārā. Uzvelc šo.’ Viņš man palīdzēja uzvilkt halātu. ‘Nāc.’ Alekss, mani balstīdams, piecēla, un es, pa pusei ejoša, pa pusei nesta izgāju no telpas. Viņš mani kaut kur veda, es nezināju kur.
‘Kur tu mani ved?’
‘Drošībā...’ es nosmējos cik vien skaļi spēju.
‘Vai šajā ēkā ir arī drošas vietas?’ izdvesu.
‘Jā, piemēram, mana istaba.’ Es neteicu neko. Mēs līkumojās pa gaiteņiem un caur durvīm. Ja man vajadzētu tā noiet vienai pašai, tad es pavisam noteikti apmaldītos. Pēc brīža mēs apstājāmies pie vienām durvīm. ‘pagaidi te...’ viņš mani piestutēja pie sienas.
‘Kāpēc?’
‘Man jāaizver žalūzijas, jo ir diena.’ Viņš iegāja iekšā es gurdi pacēlu savu roku un apskatījos laiku. Bija trīs, pēc visa spriežot, dienā. Viņš atkal iznāca ārā un palīdzēja man ieiet iekšā. Cik nu es redzēju, tā bija paliela telpa, kuras sienas bija apzīmētas ar grafiti. Uz zemes mētājās veci žurnāli, skrituļslidas un viens stūris bija piebāzts ar diskiem, no kuriem netālu atradās radio. Alekss mani noguldīja uz vienguļamās gultas, kas atradās netālu no dzelzs skapīša, kas izskatījās kā no kādas skolas iznests. Viņš ieslēdza lampu, kas nebija vairāk kā vadā iekārta spuldzīte, patiesībā tādas bija divas. To es ievēroju, kad skatījos grieztos virs manis. Alekss devās durvju virzienā. ‘es tūlīt būšu atpakaļ, es aiziešu uz saldētavu...’ es pamāju, ka saprotu par ko iet runa, un viņš izgāja ārā. Laikā, kamēr viņš bija prom, šķita, ka viss griežas un, kas es krītu bezdibenī. Sajūta bija šķebinoša, tāpēc piecēlos sēdus. Pēc brīža viņš atnāca atpakaļ ar palielu kasti. Viņš to novietoja man blakus. ‘Te ir... nu tu jau zini...’
‘Jā, paldies...’
‘Es iešu pie Juliāna, lai viņš neko nenojaustu. Es vēlāk vēl ienākšu. Nevienu citu nelaid iekšā.’
‘Jā, labi...’ viņš pamāja, kādu brīdi vēl skatījās vai nav kaut ko aizmirsis un izgāja. Es uzreiz ķēros klāt kastei. Tā šķita auksta. Atvēru un redzēju tādas pašas paciņas, kādas bija tajā ledusskapī, tikai vairāk. Iecirtu savus ilkņus vienā, tad otrā... nepagāja ilgs laiks, kad es atkal tos biju iztukšojusi. Jutu manī atkal kūsājam spēku, tikai tagad es to varēju kontrolēt, atšķirībā no pirmīt piedzīvotās “otrās elpas”.
Tagad es jutos pietiekoši labi, lai varētu pievērties sīkumiem. Sāku aplūkot telpu, paskatījos kādi diski viņam bija. Tās pārsvarā bija alternatīvās un metāla grupas, kuras es pazinu, par kādām divām vai trim, es neko nebiju dzirdējusi, bet virziens bija skaidrs. Nekā vairāk arī te nebija, ja neskaita divas durvis, kuras pirmīt nebiju pamanījusi. Atvēru vienas un redzēju, ka tur ir vannas istaba.
Iegāju otrās un noelsos. Tā bija plaša telpa, kas izskatījās pēc Rembo treniņtelpas. Tā bija pus basketbola laukuma lielumā, gar sienām bija izvietotas zviedru sienas. Divās vietās pār tām bija uzlikti divi basketbola grozi. Pie griestiem karājās visādi striķi un stieņi. Te bija izvietoti arī daži tramplīni un pārejas no grīdas uz sienām priekš skrituļošanas. Labi zināju, ka “zvīņainās haizivis”, izņemot mūs divus, par šo vietu nezināja, kaut gan zinu, ka viņi to uzskatītu par paradīzi. Tā kā man nebija ko darīt, tad izdomāju, ka varētu pamēģināt vēlreiz lidot. Paskatījos uz saviem svārkiem un nopūtos. Iegāju atpakaļ Aleksa istabā un sameklēju skapī kaut kādas treniņbikses. Tā kā mēs bijām apmēram vienādā garumā, man tās derēja, tikai bija mazliet par garu. Iegāju atpakaļ treniņtelpā un domāju, ka man toreiz tikai izlikās, ka lidoju. Ziniet, stresa iespaidā... Pacēlu rokas pret griestiem un mēģināju tās aizsniegt. Jutu, ka manas kājas atraujas no zemes un es lēnām pietuvojos griestiem. Sajūta bija dīvaina, jo agrāk nebiju lidojusi pat ar lidmašīnu. Viegli aizskāru vienu no stieņiem un ieķēros tajā. Jutu, ka cēlējspēks pazūd.
‘Lieliski, tikai kā lai es tagad tieku lejā?’ nodomāju un palaidu vaļā stieni. Tad es nokritu kā akmens. ‘Njā, tikai pie nolaišanās būs jāpiestrādā...’ mani pārsteidza, ka es nejutu pilnīgi nekādas sāpes, vēlreiz pacēlos, tikai šoreiz apstājos zemāk nekā iepriekš un tā kādu laiku planēju. Centos tikpat lēni, kā pacēlos, arī nolaisties. Sākumā kritu tāpat kā iepriekš, bet pēc laika tas izdevās. Tādā garā mācījos lidot un mans laiks paskrēja nemanot.
Pēc diezgan ilga laika es sajutu, ka mani kāds vēro. Sajūta bija ļoti spēcīga, laikam tā bija viena no jaunajām maņām, kuru ieguvu kļūstot par vampīru. Beidzot es pamanīju, ka durvīs, kas veda uz istabu stāvēja Alekss. Viņa seja pauda neviltotu apbrīnu.
‘Tas ir apbrīnojami...’ viņš teica, kad redzēja, ka zinu par viņa klātbūtni.
‘Kas tad?’
‘Tas, ka jūs spējat lidot.’
‘Jā, es pati ar to vēl neesmu apradusi...’
‘Man gan šķiet savādāk...’ Viņa skatiens neviļus pārslīdēja manām biksēm un viņš centās apslāpēt smaidu. Palūkojos uz tām no sava redzesloka.
‘Es ceru, ka tu neiebilsti... Es tās tikai aizņēmos, svārkos te kaut ko padarīt būtu bijis grūti...’
‘Nē, nekas, nekas... tikai dīvaini izskatās...’ iesmējos, to pašu izdarīja arī viņš.
‘Nu kā tur ir?’ gribēju zināt par notikumiem ārpus šīm sienām.
‘Diezgan bēdīgi... Viņi ir noskaidrojuši, ka tu vēl neesi tikusi ārā un uzlika stingrāku apsardzi...’ viņš pēkšņi apklusa, ‘sasodīts!’ viņš ieskrēja atpakaļ savā istabā. Es aizlēcu līdz durvīm un vēroju, kā viņš rakājas savā dzelzs skapītī.
‘Kas noticis?’
‘Es aizmirsu par novērošanas kamerām!’
‘Ko?’ viņš izlīda ārā no skapīša un norādīja uz plakātiem. Sākumā nesapratu, ko lai tur skatos, bet tad ievēroju vienam no dziedātājiem vēderā bija caurums, kurā bija skaidri saskatāms objektīvs. Ātri noslēpos aiz skapīša, kur biju ārpus kameras redzesloka. ‘Sasodīts! Ko, lai mēs tagad darām?’
‘Gaidi tur!’ viņš kaut ko izvilka no skapja, pieskrēja pie kameras un kaut ko izdarīja, es dzirdēju tikai tikšķi. Alekss pagriezās un nopūtās. ‘Ja viņi vēl neatrodas šeit, tātad viņi nav ievērojuši, ka tu esi manā istabā...’
‘Ko tu tur izdarīji?’ viņš parādīja mazu ierīci sev rokā.
‘Izdarīju īssavienojumu. Tagad viņiem kādu laiku rādīsies tikai tukša istaba. Es to uztaisīju gadījumiem, kad negribu, lai mani redz. Zini, ar laiku sāk veidoties paranoja...’ viņš pasmaidīja, ‘es iešu un atslēgšu koridora kameru. Tu te nevarēsi palikt. Domāju, ka viņi vismaz zina, ka esi skrējusi uz šo pusi.’
‘Labi, bet kā tad lai es tieku ārā?’
‘es zinu vienu vietu pa kurieni tu varētu izlidot ārā...’
‘Tiešām? Pa kurieni?’ viņš pameta dīvainu skatu uz manu pusi.
‘Nu, bet tagad tik un tā ir diena tāpēc, tu pa turieni netiksi ārā...’ šķita, ka viņš cenšas no tēmas izvairīties.
‘Bet vai tad es līdz tumsai kaut kur nevarēšu noslēpties?’
‘Nē nu līdz tumsai es tevi noslēpšu...’
‘Un tad, pa kurieni es varētu tikt ārā?’
‘Varētu... jautājums ir vai tu to spētu...’
‘Kā tu to domā?’
‘Lūka atrodas kapelā...’ uz pirmo momentu nesapratu, kas tur ko nespēt, bet tad atkal atcerējos, kas es esmu.
‘Nu, jā... kaut gan... es taču varu lidot, man nemaz nav grīdai jāskaras klāt!’
‘Njaa... būtu jau labi, ja būtu tik vienkārši.’
‘Kāpēc gan, lai tas nebūtu vienkārši?’
‘Ir visai stingra apsardze un tur vēl pastāv... nu šai... ierīcei... nav nosaukuma... Visa kapella ir piesmidzināta ar svēto ūdeni...’
‘Nu bet es taču pie grīdas nemaz nepieskartos.’
‘Nē, tu nesaproti...’ viņš apklusa, laikam lai sakārtotu domas. Likās, ka viņš nekad nav tik daudz runājis. ‘Gaisa mitrums..’
‘Skaidrs...’ iestājās klusuma brīdis.
‘Es aiziešu neitralizēt koridora kameru.’
‘Jā, labi...’
Candyhunter
Heh, interesanti pavērsieni smile.gif Un patīkami garš gabals. Un jā, tas laikam ir pareizais vārds - lakoniska. Ļoti. Vispār dīvaini, jo parasti, lasot kaut kādu cilvēku brīvajos brīžos rakstītus stāstus, gribas bļaut: "Kas tas par pilnīgi lieku un besīgu bullšitu?!" Bet tu izcelies biggrin.gif

Mana ziņkāre aug negausīgumā. Tavi stāsti aizrauj ne pa jokam ^__^
Pakkun
nekas nav izmainijies. tas pats bezpersoniskums un mineetas tikai svariigaakaas detaljas - tad es redzeeju to, izdariiju taa, atnaca tas, pateica to u.t.t.
rakstiishana ir savaa zinjaa kaa gariiga slimiiba, nevis veetraina ideju pierakstiishana un to saukshana par literaaru darbu.
(the difference is between showing and telling - whether the author tells the story as an absolute truth or he lets the characters do it so the reader may have some evaluations of his own) ehh, pankuuka, tev butu nodereejusi kaada no manaam literatuuras lekcijaam. tongue.gif
kaut gan.. var jau buut to var meegjinaat defineet kaa kkaadu iipatneeju stilu...vvz, bet lasot tavus darbus nepaarnjem kkaadas sajuutas; kaa jau mineeju, vienkaarshi gribaas zinaat kas notiks taalaak, varonjiem truukst rakstura.
zeloco
es varu straadaat par ideju gjeneraatoru un kaads "iipashi literaars un juutiigs personaazhs" to visu vareetu vnk parrakstiit "lasaamaa" veidaa un tad mees kaastu miljonus biggrin.gif lab.. aakstos, man shon besiigs gariigais taadeelj neesmu praktiski lietojama... anyhow... kaa jau es mineeju - sho staastu es ljauju jums mainiit/uzlabot/apkakaat ja veelaties.. varbuut ar konkreetaakaam lietaam es redzeeshu savas vainas smalkaak. anyhow.. veelos pateikt paldies, man uznaaca iedvesma pakjibinaaties pie "uuber-staasta", uzlabot detaljas utml. ^_~ Danke/Arigatou/Senks/Aču un Spasibo! biggrin.gif (omgosh... I seriously need some sugar/alchocol now)
Pakkun
man ir shnabis laugh.gif
zeloco
un mana graamata biggrin.gif

ps. veeloti sveicu vaardenee :B
Kentaishi
ameizing XD lol.... vienkārši fascinējoši... kārtējais Zeloco gara darbs... protams kā jau vienmēr tas mani ir manāmi aizrāvis... Labprāt lasītu turpināju... ^^
zeloco
ja taads buutu... bet ja varbuut tev ir veeleeshanaas to paturpinaat - be my guest ^^
ps. paldies *hug*
Kentaishi
Neslinkko, drukā turpinājumu... domā, domā!!! Es gribu lasīt tālāk. Iedvesmojies no kaut kā, whateva, bet raksti tālāk.

Starp citu mana labākā draudzene izlasīja Aglu, jāatdzīst gan, ka pavirši, bet teica ja tu to visu apkopotu piemēram grāmatā, Agla stāvētu aiz stikla 6. potera vietā wink.gif
zeloco
;DDDD Potera vietaa gan man nespiid (ja nu vieniigi to visu paarraksta).. Lol ;D lielaakais kompliments, ko pagaidaam esmu sanjeemusi - noteikti pasaki draudzenei paldies happy.gif
Shito darbu gan es vairs neaiztikshu.. vinjsh ir iegaajis strupceljaa un zinaamaa meeraa esmu par to laimiiga - viena shita mazaak, par ko lauziit galvu ;D Bet ja reiz ir taada piekrishana, laikam tagad jaasaak postot kas nopietnaaks :3 gaidi jaunu topiku ^^
Catgirl
vnk cooliiigs darbs! kaa visi ieprieksheejie! happy.gif Paldies, ka ieliki! :* :hug:
zeloco
nav par ko happy.gif
This is a "lo-fi" version of our main content. To view the full version with more information, formatting and images, please click here.
Invision Power Board © 2001-2024 Invision Power Services, Inc.