Tātad. nu.. >_> *domā* īsti nezinu kā, lai šo stāstu komentē.. shis būs mazliet savādāks nekā iepriekšējie, bet pamattēma saglabājas... Arī šis tika uzsāks vairākus gadus iepriekš, bet šo es nedaudz piekoriģēju, cik nu spēju, saglabājot stāstījuma oriģinālo formu.

Šis darbs var dažiem šķist "nesmuks"... Bet varbūt tieši pretēji.. (nesmuks tiem, kam mani zīmējumi šķiet pārāk "depresiivi" vai citādi drūmi..) Lai nu kā, vēlējos tikai jūs brīdināt.

nu tad aiziet:

I

Vēls vakars. Tā kā ir ziema, tumšs ir jau labu laiku. Kāda meitene izvedusi pastaigā savu suni. Šovakar ir diezgan silts, tāpēc viņa izdomā, ka apstaigās vēl vienu kvartālu. Kaut gan ielas izskatās tumšas, tukšas un draudīgas, meitene nebaidās, jo šis ir viņai ļoti labi pazīstams kvartāls. Viņa atlaiž suni no siksnas, jo viņš ir ļoti paklausīgs. Suns ar steigu pieskrien pie tuvējā staba un sāk ošņāties. Meitene turpina savu ceļu. Pēkšņi viņa izdzird čaboņu sev aiz muguras. Viņa pagriežas, bet nevienu neredz... arī savu suni, ne.
‘Rodži! Rodži!’ viņa uzsvilpj un pagriežas. Izrādās, ka suns viņai aizgājis priekšā. ‘Te tu esi! Gribēji jau aizbēgt?!’ viņa pastiepjas pēc suņa kakla siksnas, lai to atkal piestiprinātu pie pavadas, bet suns rāda zobus. ‘Rodžer, uzvedies!’ viņš atkal pastiepjas, bet suns uzrej. Pēkšņi no aizmugures viņai uzpūš stiprāks vējš. Suns ierauj asti kājstarpē un sāk smilkstēt. Meitene pagriežas, pavirši paskatās un tad atkal pievēršas sunim. ‘Rodžer, mierā! Tur nekā nav. Nāc šurp!’ viņa pietuvojas sunim, bet tas aizbēg. ‘Rodžer! Nāc atpakaļ!’ tā kā suns neizrāda nekādu pakļaušanos viņas pavēlēm, tad viņa skrien tam pakaļ, bet pēc kāda laika viņa to pazaudē. Kā nekā suns taču.
Meitene apsēžas ielas malā un sāk saspringti domāt. Mājās bez suņa atgriezties viņa nevar – būs brāziens no vecākiem. Tagad viņa to arī vairs nevar atrast, jo ir ieskrējusi mazāk pazīstamā apvidū. Bezcerība... Viņa sadzird soļus vienā ielas galā. Laternas nespīd īpaši spoži, tāpēc nācēju nevar redzēt. Pēc brīža viņa jau redzēja viņa siluetu. ‘(jāpaprasa, vai viņš nav redzējis Rodžeru)’ viņa lēnā gaitā devās pretī nācējam. Kad viņš atradās pāris laternu attālumā no viņas, tad, meitene jau varēja saredzēt kā viņš izskatās. Tas bija vīrietis ap četrdesmit. Viņam bija rūtaina flaneļa jaka un, tā saucamā, strādnieku cepure. Meitene piegāja viņam klāt un vīrietis uzsmaidīja.
‘atvainojiet, jūs neesat redzējis šeit noklīdušu suni?’
‘šeit ir daudz noklīdušu suņu, kāds ir tavējais?’
‘tāds paliels vilku suns.’ Vīrietis padomāja, bet tad pakratīja galvu.
‘Nu šovakar es tādu neesmu redzējis...’
‘žēl... paldies tik un tā.’
‘nav par ko...’ vīrietis turpināja savu ceļu, bet meitene atkal apsēdās ielas malā.
Pēc brīža viņa atkal sadzirdēja soļus, šoreiz tur bija vairāki cilvēki. Viņa ieklausījās. Viņa dzirdēja balsis. Zēnu balsis. Viņi runāja par... Ak vai! Tā taču bija vietējā banda. Ar šiem sprukstiņiem viņa gan negribēja runāt. Viņa gāja tajā pašā virzienā, kurā gāja viņi un centās apslāpēt savus soļus. Viņa redzēja tādu kā iebraucamo vietu. Tur uz priekšu noteikti bija kāda māja, bet bija par tumšu, lai to redzētu. Viņa pagriezās, apskatījās, cik tālu vēl viņi ir un tad atmuguriski iegāja tumsā. Viņa bija nolēmusi te paslēpties, kamēr viņi aiziet.
Tā lēnām ejot atmuguriski viņa kaut kam uzskrēja. Pēc tam meitene saprata, ka tas ir kāds.

nu pēc tik īsa gabaliņa man ir grūti spriest. noteikti ir "gribuzinātkasnotikstālāk" faktors, literārā kompozīcija diemžēl pagaidām ne ar ko neizceļas, kgan aina acu priekšā tomēr uzbūrās. manīju dažas stilistiskas kļūdas("meitene nebaidās, jo šis ir viņai ļoti labi pazīstams kvartāls. Viņa atlaiž suni no siksnas, jo viņš ir ļoti paklausīgs." vienu jo noteikti ar kko jāaizstāj, piem. domuzīmi). un man personīgi nepatīk, ka darbs sākas tik ļoti strauji - bez ievada. nu tad skatīsimies kas būs tālāk, laiks rādīs.
var manīt noteiktas tendences tavos darbos galvenā varone atkal ir kāda meitene. vietējā puišeļu banda...(atceras zvīņainās haizivis no iepriekšējā darba XDDD) norēcos par flaneli un strādnieku cepuri - village people 4ever! ;DDD

;DD jaa, village people bija protopils starp citu es laikam pilniibaa nekad nespeeju buut nopietna .-.
Foneetikjis ;DD kapeec pats neko neraksti? ievadi man nekad nav bijuši stiprā puse.. >_> *nokaunas*
iepostošu tik cik pagaidām man ir iztulkots (oriģināls ir angļu valodā):


II

‘Vai, atvainojiet!’ viņa automātiski izmeta, bet tad pieklusināja savu balsi, jo baidījās, ka banda varētu sadzirdēt. Šis kāds viņai uzsita pa skaustu un viņa atslēdzās.
Sākumā viņa neredzēja neko, tad it kā sapni, bet tas viss bija sarkans. Viņa juta, ka pamazām atgūst samaņu. Pirmās izjūtas: sāpes skaustā un kaklā. Viņa pavēra acis un redzēja, ka viņai sejā sakritušas sirmas šķipsnas. Šīs sirmās šķipsnas piederēja kādam, kas bija kā dēle piesūcies viņas kaklam. Viņa sāka spārdīties un iekoda viņam pirkstā. Vampīrs pacēla acis un izrādīja asiņainu smaidu.
‘Tu pamodies ātrāk nekā biju domājis...’ Viņš izskatījās tik nedabīgi. Viņš pēc sejas nevarēja būs vecāks par divdesmit pieciem gadiem, bet viņa mati bija sirmi! Meitene satvēra savu sakosto kaklu un viņas sejā bija redzama bezcerība un bailes. ‘skat, es izeju tādā parastā vakara pastaigā un man virsū uzskrien manas vakariņas, vai nav mīļi?’ Bailes. No tām šis radījums barojās desertā... Izskatījās, ka viņš izbauda katru meitenes baiļu sekundi. ‘Nebaidies...’ atskanēja viņa aukstā balss, it kā mierinājums, bet pēc viņa acīm varēja redzēt, ka tas viņaprāt ir kā sarkasms.
Viņš bez lielām ceremonijām noņēma roku, kas aizklāja meitenes kaklu un turpināja iesākto. Meitene centās atbrīvoties, bet tas bija bezcerīgi. Kā pēdējo iespēju viņam uzbrukt viņa izmantoja to, ka iekoda viņam ausī, kas bija vistuvāk. Viņa sajuta sāju asiņu garšu mutē, bet vīrietis nemaz nenoreaģēja. Meitenes spēki manāmi zuda. Pēc kāda laika viņa jau vairs pati nezināja vai viņas acis ir vaļā vai ciet, jo viss bija saplūdis pilnīgā tumsā.
Viņa vēl juta, ka ir pie samaņas. Viss viņas ķermenis šķita, ka deg ugunīs. ‘(es esmu ellē)!’ viņa nodomāja un tad it kā ieslīga miegā.

pats nerakstu tāpēc, ka bail no plaģiātisma. gaidu, kad nonākšu pie svaigām domām.
klau, kāpēc tu nevarētu postot angļu valodā? vai ARĪ angļu valodā..?

pie stila kljuudaam nepiesieshos. ir inchiigs darbinjsh. turpini tik taadaa garaa. vieniigais, pie kaa gribas piesieties ir tas, ka tavos staastos visas meitenes pret tiem vampiiriem taadas bezpaliidziigas. pilniigi prasaas peec vienas ar krampi, kura iebaaztu vampiiram degunaa kjiploku virteni vai iekraameetu ar kjiegjeli pa zobiem xD lol.

Izklausās interesanti, kaut gan man labāk būtu paticis, ja meitenes un vampīra vietā būtu džeks un vampīrs...
Un varbūt būtu vajdzējis mazliet tēlaināku, iespaidīgāku aprakstu tajās vietās, kur vampīrs viņai sūc asinis un viņa izlaiž garu...

liidz staasta beigaam veel taalu *hint hint* ^_~

iisteniibaa es veel tagad briinos kaa atceros, kas bija taalaak paredzeets... man laikam praataa saglabaajas viss, kas ir slims un nekas, kas vareetu buut lietderiigs un svariigs >_>



Manaa "uuberstaastaa" galvenais varonis ir dzheks bet saakumaa jaatiek skaidriibaa ar sho



anglju valodaa :/ neesmu drosha, ka visi sheit prot angliski (kaut gan ljoti iespeejams)... bez tam, anglju valodaa man aatri un labi domaajas satura "skelets", ja gribat, lai leju uudeni, tad buus vien jaapieciesh mana stilistiski (u ljoti iespeejams arii gramatiski un interpunkcionaali) nepareizaa latvieshu valoda, jo tajaa tomeer varu skaidraat aprakstiit ko domaaju (kaut gan viseertaak buutu abas apvienot)




III

Pamostamies viņa dzirdēja kādu raudam. Viņa mēģināja atvērt savas acis, bet tas bija bezcerīgi. Meitene bija zaudējusi kontroli pār savu ķermeni. Viņai sākās panika. Viņa mēģināja kustināt visus locekļus, bet nekas nenotika. Viņai vienīgi izdevās pavērt acis šaurā spraudziņā. Meitene redzēja savu māti sēžam uz gultas malas. Viņa raudāja. Atnāca arī meitenes tēvs un kaut ko viņai iečukstēja ausī. Šķita, ka tas viņu sarūgtina un viņa paslēpa seju plaukstās. Bet drīz vien viņa piecēlās un viņi abi izgāja ārā.
Pēc brīža telpā ienāca divi vīrieši un viņi ienesa... zārku... Meitenei nebija ne jausmas par to, kas notika līdz brīdim, kas viņai galvā iešāvās doma, ka viņas vecāki viņu uzskata par mirušu... Bet kādēļ? Kādēļ viņi tā uzskatīja? Viņa nespēja par to ilgi domāt, jo viņu nomāca telpā tikko ienestais zārks. Viņa juta kā viņas ķermenis tiek pacelts un ielikts koka kastē. Viņi aizvēra zārka vāku un viņa spēja saredzēt tikai vārgas gaismas līnijas... viņa mēģināja pati sevi nomierināt, bet tam nebija lieli panākumi. Viņas ķermeni atkal pārņēma panika. Visas viņas domas sajuka jūklī un viņa nespēja sakarīgi padomāt... Viņu pārņēma klaustofobiskas izjūtas...
Meitenes stāvoklī laiks šķita skrienam nepamanāmi ātri. Pēc kāda laika kāds atkal atvēra zārka vāku. Gaisma bija par spožu tādēļ sākumā viņa neko daudz neredzēja, bet drīz viņa atpazina draugu un radinieku sejas. �(Ak mans Dievs!)� viņa nodomāja, �(tās taču ir manas bēres!)� domas viņas galvā atkal sajuka. Meitene vēlējās kliegt, bet nespēja. Visi bija tik mierīgi, bet tajā pašā laikā neviens neredzēja meitenes iekšējo cīņu.
Viņa dzirdēja visu. Meitene nodomāja, ja nokristu adata, tad viņa to noteikti izdzirdētu. Viņas ausis saklausīja priestera pēdējos aizlūguma vārdus, dievkalpojuma beigas un visus atvadoties no viņas. Tur tiktiešām bija visi: viņas draugi un radinieki, pat paziņas, kurus viņas vecāki uzskatīja par draugiem. Pēc tam priesteris ar pāris vīriem aizdarīja viņas zārka vāku. Pirmā doma, kas iešāvās viņas prātā bija: �(Tad šāda ir sajūta, ka tu mirsti... tu nepazūdi bezdibenī pēc nāves iestāšanās. Nedodies uz Paradīzi vai Elli.. Tu visu vēro arī pēc tās... Vai to uzskatīt kā pēdējo dāvanu? Vai varbūt tas ir sods? Ak dievs! Es taču miru nedabīgā nāvē! Nevar būt, ka es tagad klīdīšu pa kapiem... Tas nav iespējams!)� viņu pārņēma klaustrofobiskas sajūtas. Šķita, ka zārks kļūst aizvien šaurāks un šaurāks. Viņa saprata, ka neelpo. Bet, ja viņa elpotu, tad tagad tā pārtaptu elsās un izmisīgos kliedzienos.
Viņa sajuta, ka kāds paceļ zārku un to kaut kur nes. Kā to ievieto bedrē un lēnām aizrok. Viņas acu priekšā pazib skati kā viņas māte un tēvs iemet dažas saujiņas ar smiltīm. Viņas bailes pārauga dusmās. Kā viņi uzdrīkstās? Kā viņi uzdrīkstās aprakt paši savu meitu? Vai viņiem bija kaut mazākās nojausmas kā ir tikt apraktiem? Dzīviem! Viņa nevarēja būt mirusi. Viņa neticēja, ka vispār pieļāvusi šādu domu.
Bet tomēr tas ar viņu notika. Viņa atradās vairākas pēdas zem zemes. Viņa jutas visu. VISU! Katru viņas ķermeņa daļu, zārku.. pat sasodīto zemi, kas atradās tam visapkārt! Varēja sajust katru pazaudēto domu graudu uz zemes. Tu pat sāc sajust Elles siltumu... un tas tevi padara traku.


ps. *is inspired to write by Hunter Thompson :B* Wait! We can't stop here! This is Batcountry!!! (tas taa offtopikam )

Man patiik, man patiik, man patiik... Ja kkadaa briidii staasts nepaliks vienmuljsh, tad tas buus izdevies ljoti interesants... starp citu cik garsh ir Tavs garadarbs??!

Hmm.... Zeloco... tiešām esmu priecīga, ka iepētīju šo topiku. Vienmēr šai sadaļā ostu pēc tava nika ^^ Pagaidām gan mani šis stāsts neaizrauj tik ļoti kā pārējie, visticamāk pie vainas pieradums lasīt ko garu. Bet gan jau pienāks laiciņš kad man iepatiksies vairāk. ^^

klau, tev pērienu tagad iedot vai vēlāk?
"ja gribat, lai leju uudeni" ... b;e, man trūkst vārdu!.. tev vajag spēcīgas pārdomas jautājumā - kāpēc es rakstu? kāpēc vispār autori raksta...

bet šis pēdējais gabaliņš jau bija mazliet literārāks. ir progress.

tas veel nav pabeigts es shobriid vinju rakstu/tulkoju tik, cik pagaidaam uzrakstiits



njaa... te vinjsh ir sadaliits siikaak nekaa parasti... nez.. likaas, ka taa vajag :B
(spoiler->) Pagaidaam buus iilgi un gari aprakstiits klaa vinja gulj zaarkaa (<-spoiler)



wtf? (finger) tur viss mijas... es maz domaaju, bet koncentreeti (lai kaa tas arii nebuutu) :B




IV

Dīvaina sāpēm līdzīga sajūta pārņema viņas ķermeni. Tās nebija sāpes, bet tajā pašā laikā viņa šai sajūtai nerada citu nosaukumu… Šīs mocības turpinājās ilgi. Šīs sajūtas dēļ viņa pilnībā zaudēja laika un telpas izjūtu. Šīta, ka tagad viņa atradās visuma vidū. Visapkārt viena vienīga tumsa. Dziedējoša, bet arī iznīcinoša. Galvā sākās sīkšana. Ziniet, tāda sajūta, kad tikko izsleedz ko skaļu, it kā ir pilnīgs klusums un tad sākas šī sīkšana. Šķiet, ka tā urbjas galvā. Smadzenes šķita kā putra. Meitenei nebija ne jausmas cik ilgi viņa tur bija gulējusi.
Minūtes, stundas, dienas… nedēļas? Nē, nevarēja būt tik ilgi. Likās, ka viņa sajūt sevi pūstam...
Viņa bija atguvusi savu kustību spēju. Viņai nebija ne jausmaz kad tas notika, bet viņa to izmantoja - kustējas, spēra un skrāpēja kastes vāku. No viņas kliedzieniem, šķiet viņai bija aizkritušas ausis un balss. Klusums. Neviens viņu nedzirdēja. Neviens par viņu neatcerējās… Viss viņas ķermenis raustījās agonijas konvulsijās. Šķita, ka kaut kas viņas ķermeni raustītu gabalos ar neredzamām auklām.
Pēc ļoti ilga laika šķita, ka viņa ir pieradusi pie sapēm, vai vismaz spēja domāt arī par kaut ko citu nekā sāpēm. Viņa centās visu pārdomāt. Kas notika, kas notiek un kas vēl tikai ar viņu notiks..?
Viņai sākās halucinācijas. Iedomu augļu savijās ar patiesām atmiņām. Drīz vien viņa visu uztvēra par pašsaprotamu… Likās, ka šim visam bija jānotiek… Ka tas ir normaali…

sākums man nepavisam nepatika.
tāds.. kind of lame.
atvaino,bet no Tevis ir lasīts kas labāks,tāpēc prasības tagad aug..
tā kā valoda tāda samocīta sākumā,tā kā atkārtojas teikuma struktūras un vārdi.. varbūt tas tulkošanas dēļ? orģinālvaloda jau vienmēr labāka,lai kas būtu rakstījis.
godīgi sakot,pagaidām man vēl šo lasīt garlaicīgi. pagaidīšu,kas nāks tālāk. ceru,ka būs Notikumi.

though pēdējais jau bija vairāk vai mazāk tīkams, tāds emocionālāks.
un vēl kas. varbūt vietām vārdu "viņa" aizvieto ar "meitene" vai "varone" XD vai "skuķis" vai..nu,you get the idea. it īpaši,ja vārds atkārtojas viena teikuma robežās (piemēram: "No viņas kliedzieniem, šķiet viņai bija aizkritušas ausis un balss" - varētu mainīt uz,piemēram, "No pašas kliedzieniem viņai bija aizkritušas ausis un balss" vai pat "viņai" arī mainīt uz "meitenei")
Ja gandrīz katrs teikums sākas ar vai satur vārdus "viņa", "viņai", "viņas".. tas bojā stāsta noskaņu,jo šķiet,ka visu laiku lasi vienu un to pašu teikumu.

Varētu sanākt kaut kas tīri interesants, vienīgi pagaidām emociju par maz. Ja neskaita pēdējā gabaliņa skrāpēšanos un kliegšanu, tad viss norit diezgan mierigi. Atliek vienīgi apbrīnot to meiteni par tādu savaldību, jo es jau nu savās bērēs tik mierīga vis nebūtu...

Jaa, nu jau tas saak palikt scary... Cilveekiem ar labu vizuaalo izteeli vareetu samesties ljoti baisi, man , piemeeram uzmetaas zosaada... Gaidam turpinaajumu P.s.: Vinja kaadreiz tiks no taa zarka laukaa.. ?!

man saakumi un beigas nekad nav padevushies... varbuut vajadzeetu tos vnk atmest? bet tas laikam buutu paaraak radikaali...


paarforseeju ar zaarka ainaam, bet tas ir ar noluuku... shaadus skatus parasti filmaas un graamataas izgriezh vai saiisina liidz nebaudaamai pakaapei... bet kaa tad iisti ir? kaadas ir sajuutas shaadaa situaacijaa? gribeejaas papeetiit kas no taa sanaaks...



V

Meitene nekustējās, lai nezinātu kad šī spēja viņu pametīs. Bailes bija pārņēmušas jaunietes prātu, kaut gan tagad jau tās sāka atkāpties. Likās, ka viņa sāk aprast ar savu likteni. Meitenes ķermenis un dvēsele šķita pilnīgā harmonijā. Viņa pamanīja, ka vairs nejūt sāpes. Ķermenis šķita viegls kā pūciņa. Meitene zināja, ka viņas dvēsele vēl nav pametusi miesu, bet viss, kas viņu agrāk uztrauca bija prom… Miers… Likās, ka meitene sasniegusi Nirvānu.. Paradīzi… Augstāko Līmeni…. Viss šķita tik mazsvarīgs izņemot to brīdi. Harmoniju.
Meitenei nebija ne jausmas vai viņa sapņoja vai vē bija nomodā. Negribēja kustēties… Meitenes bailes no tā, kad kustību spēja pazūdīs bija izgaisušas, bet viņa nevēlējās zaudēt šo mirkli. Meitene bijās, ka šo mirkli varētu kaut kas pārtraukt. Gaismas stars… ūdens pile… čuksts.. sāpes… tās varētu atgriesties… Bailes. Tās piepildīja meitenes apziņu. Pēkšņi viņa baidījās par visu. Katrs mazākais domu grauds pildīja meitenes baiļu biķeri. Šķita, ka tas jau sen plūst pāri..
Harmonija bija pazaudēta… patiesībsakot, tā tika pilnībā izdzēsta no viņas atmiņas… Meitenei vair nebija ne jausmas kāda tā bija..

man liekas gan, ka tikai filmās tas tiek apgraizīts. grāmatās ir pietiekami.

Nebuutu lielaaka spriedze - aprakstot to visu savaa personaa.
Es meegjinaaju pakusteeties, tachu zaarka mazaa vieta trauceeja. Pamazaam jutu ka elpot kljuust aizvien gruutaak & stuff.
Bet vienalga interesanti, tikai pa maz panikas un histeerijas...Bet forshi ir ja kaads aprok otru dziivu
Aprokam kaadu mazinjo otaku tusaa (Shizo joks)

nez... nav sanaacis lasiit :/



man liekas, ka rakstot "es" formaa tas diezgan ierobezho :/ bet varbuut tas buutu labaak.. isti nezinu... Es Aglu rakstiiju es formaa... bija diezgan pagruuti peectam savienot citu cilveeku domas... :/ es nz.. mosh es kljuudos.. bet nu man veel ir visas iespeejas visu paarrakstiit...

ps. Es labpraat pievienojos aprakshanas pasaakumam ;D Sounds kinky enough ;D




(man liekas, juus man saaksiet braukt augumaa par to, ka paaraak biezhi radu klusumu.. nez.. manupraat tas palielina spriedzi... tajos briizhos, kad es rakstu, kad iestaajas klusums es parasti aizveru acis un tas it kaa paspilgtina tikko uzrakstiito/izlasiito..)


VI

Likās, ka meitenes ķermenis gulēja kamēr prāts nemitīgi šaudījās ap visapsurdākajām domām. Starp tām ik pa laikam pavīdēja viena vienīga doma: “(Es jūku prātā!)” Tā laikam bija vienīgā pazīme, ka meitene vēl bija pie apziņas.
Meitenes domu nebeidzamo plūsmu pārtrauca nežēlīga nieze sejā. Viņa pat nepaspēja šo faktu nofiksēt, kad roka pati bija pacēlusies, lai niezošo vietu apstrādātu. Bet brīdī, kad meitenes pirksti pieskārās sejai viņa zināja, ka tā nepavisam nav tāda kāda tā bija. Sejas āda bija pārāk… mīksta… kā pudiņš. Tas gan meitenes kasīšanu neapturēja. Nieze bija pārāk spēcīga un meitene kasīja cik spēka. Viņa juta kā daļa viņas ādas paliek zem nagiem un tajā pašā laikā, kā viņa dažus no tiem zaudē. Šie fakti likās neapstrīdami un tas meiteni biedēja, bet priekšplānā viņa izvirzīja savu roku aktivitāti. Tikās, ka nieze pienaglo viņas domas. Tad… tik pat pēkšņi kā parādījusies tā izzuda. Meitene sastinga. Viņa nedomāja. Viņa ieklausījās un centās kaut ko sajust.
Pēc skaņas spriežot, viņas ķermenis pats kustējās. Bet meitene zināja, ka tā nav: „(Tārpi?)” Viņa pastiepa roku, lai aptaustītu savu ķermeni, bet neko nejuta. Pilnīgi neko. Meitene bija zaudējusi savu jušanas spēju. Mēģinādama pārliecināties, ka nemaldas, viņa kustināja savas rokas, bet viss, kas mainījās bija tas, ka meitene dzirdēja tās atsitamies pret zārka vāku. Skaņa likās dīvaina. It kā kas ciets atsistos pret koku. “(Gredzeni? Nē… man nebija gredzenu…)” Meitenei galvā pavīdēja traka doma, ka kāds viņu tomēr bija dzirdējis un tagad nāca glābt. Un viss iedomātais bija tikai prāta spēles. Nekas no tā nebija īsts! Meitene gaidīja un klausījās. Klusums… atkal klusums…
Viņa pakustināja rokas atkal un skaņa atkārtojās. “(Kauli…)” Doma likās pietikoši traka, lai būtu taisnība. Meitene sastinga. Nē! Tie taču nevarēja būt viņas pašas kauli! Meitene nespēja atzīt šo pašas interpretēto ideju. Atkal klusums….

klau... zini, paliek tiešām interesanti! ir, ir progress manāms!

vī... Esmu atkal jau ireauta rutīnā. Jālasa, jālasa ^^ Pudiņš... mm.. es gribu pudiņu, lai gan derētu arī saldējums. Turpini lūdzu Zeloco, tu radi pārāk lielas pauzes kā rezultātā es jūku prātā.

mm.
man patīk tā ideja,ka viņa sadalās dzīva.
visai tīkami, hehē. atgādina lepru,kad ļaudis zaudē savas ķermeņa daļas, paši to nemaz nemanot.. visai šausminoša iespēja.
jā. bet tā pavisam aizrauta es neesmu vēl joprojām. tikai tagad jau drusku vairāk interesē, kas notiks tālāk un kur viņa nokļūs, tb kā izkļūs ārā, jo tur viņai visticamāk jānokļūst.. vai arī kamī tad šī iemiesosies, lai izpildītu kādu ļaunu, visaptverošu atriebību.

vispār tiešām interesants.
Vienigi kaitināja ka pēdējos divos gabaliņos pārāk bieži lietots vārds meitene.

Un turpinaajuma kaa nav, taa shobriid nav... Lasiitaaji saak palikt nepacietiigi... Taa jau parasti notiek ieinteresee un tad labaakajaa vietaa apraujas.. Kas notiek???
Me pieprasa turpinaajumu...

Ē ir labs stāstiņš..piekrītu ka sākums bija mazliet garlaicīgs, bet turpinājums...
lasot pašas no sevīm parādijās ainas manā galvā kā tas viss izskatījas..
Vienā brīdī pat palika šaušalīgi...
Bet man patīk..
Ceru uz turpinājumu..

Uhh, godīgi sakot pavisam par šo biju aizmirsusi.. Shame on me, I know...
Gribēju ielikt turpinājumu, bet esmu veiksmīgi pakāsusi visus savus rakstītos failus. 10 gadi no manas rakstītās dzīves aizgāja ciparu nebūtībā man nesaprotamu iemeslu dēļ... Es varētu mēģināt šo darbu turpināt, bet no maniem īsstāstiem tiešām vairāk nekā nebūs (sasodīts arī mans ūberprojekts, kuru rakstīju 5 gadus es pakāsu!!!!!! AAAAA!!! Man bija palikusi viena no 4 nodaļām!!!!! *furious*)...

Ceru, ka piedosiet un turpināsiet izteikt kritiku arī turpmāk... pretty please?