Help - Search - Members - Calendar
Full Version: Neptūniešu uzbrukums
Anime forum > Anime > Fan fiction
sabrina19
Well, juus te visi tik shausmiigi aktiivi, ka nevareej notureeties... rolleyes.gif Shitas tapa, kad man bij kaadi 12 or 13 gadi, taa ka nekaads baigais masterpiece nau gaidaams. Tachu, ja pilniigs meesls, tad sakiet, un nemociishu juus vairs wink.gif Taa, ka, luudzu, pasakiet, vai vajadzeetu turpinaat. So, te buus pirmaas 2 daljinjas (pavisam ir 18)

I Sapnis


Vējš traucas gar kalniem un pļavām, un upēm, un ezeriem. Tas nošalc gar kāda koka kuplo lapotni un trauslo egli.
Gaiss visapkārt smaržo pēc puķēm, kokiem, ūdeņiem, kalniem. Galva apreibst no visām šīm smaržām.
Un tomēr tas paliek sapnis, kurš diez vai piepildīsies. Pat bērni vairs necer, ka uz Zemes kādreiz varētu parādīties dzīvnieki un augi. Cilvēce jau sen zaudēja carību.
Turpat netālu, uz Mēness eksistē cits sapnis. Sapnis par mieru starp visām deviņām planētām, to pavadoņiem un Sauli. Uz citām planētām dzīvs ir sapnis par brīvību. Un lai gan,i Saules sistēmas tautām ir dažādi sapņi un mērķi, tikai viena planēta grib karu. Tā ir Zeme.


II Karaliene Minga nolaižas uz Mēness


Melns kaķis aizskrēja gar Mēness pils balkonu. Uz Zemes melni kaķi kādreiz esot nesuši neveiksmi, bet šeit uz Mēness tas drīzāk bija talismans. Lira apstājās zem balkona, noraudzījās uz princesi Selēni un nolaizīja ķepu. Princese stāvēja uz balkona un skumji raudzījās uz Zemi. Viņa domāja par to, kā būtu bijis, ja viņa būtu dzīvojusi uz Zemes pirms tūkstoš gadiem. Tad, kad uz Zemes vēl bija īsta dzīvība.
- Kapēc viņi grib karu? - princese sev jautāja, kaut arī zināja atbildi. Cilvēki paši sen atpakaļ iznīcināja savu planētu. Tad uzzinājuši, ka Zeme nav vienīgā apdzīvotā vieta Saules sistēmā, tie bija kaislīgi vēlējušies iznīcināt citu planētu iedzīvotājus. Vainodami "citplanētiešus" apstāklī, ka tie ar saviem ļaunajiem stariem esot iznīcinājuši visu dzīvo uz Zemes, cilvēki tiecās pēc nepamatotas atriebības. Vai viņi paši vispār apzinājās patiesību? Selēne nopūtās un iegāja pilī.
Tikmēr gar Zemes pakļauto Jupiteru aizlidoja garām Neptūniešu kara kuģu vienība. Tie bija lieliski kara kuģi. Labi apbruņoti un ar lielisku ekipāžu. Neptūna karaliene Minga sēdēja savā kabīnē un nolūkojās uz Jupiteru. Viņas skatiens nebija skumjš, bet gan pilns naida. Minga zināja, ka nelaimīgo jupiteriešu vietā tagad varēja būt viņas tauta. Viņa zināja, ka varētu tad smakt Zemes cietumā, kur tagad atradās Jupitera princese un ne tikai viņa vien, bet arī Merkura, Veneras un Marsa valdnieces. Neatkarīgas bija palikušas četras planētas un Zemes pavadonis. Acīmredzot, Ričards arī nesteidzās iekarot Mēnesi, zinādams, ka tas taču atrodas turpat "ap stūri" un ir šā vai tā pārāk neliels, lai izrādītu nopietnu, vērā ņemamu pretestību. Taču Saules sistēmas vienotība bija pagalam, jaunākā no visām civilizācijām bija sākusi pakļaut visas pārējās planētas vienu pēc otras. Protams, iepriekš bija bijuši lielāki un mazāki kari starp planētām, taču nekad nebija kādam ienācis prātā pakļaut citu tautu. Tieši tādēļ Minga tagad devās uz Zemi atbrīvot valdnieces, lai vēlāk kopīgiem spēkiem atvbrīvotu planētas un cīnītos ar zemiešiem. Valdnieču atbrīvošana bija ārkārtīgi būtiska, jo tautas nespēja pretoties, ja sagūstīja viņu karalieni. Ričards to zināja, tādēļ bija sācis savu nežēlīgo spēli ar viltīgu valdnieču nolaupīšanu, bet pēc tam viegli un ātri pakļāvis visu planētu. Pārsteidzoši bija, cik ātri izdevās salauzt lielo planētu Jupiteru un sīkstos marsiešus. Bet viss varēja vēl mainīties, ja vien izdotos atbrīvot četras sievietes.
Karalienes pārdomas iztraucēja klauvējiens pie durvīm.
- Ienāciet! - iesaucās Minga. Kabīnē ienāca Neptūna ģenerālis.
- Karalien, kad jūs gribēsiet sākt uzbrukumu zemiešiem?
- Tūlīt, protams! - atbildēja Minga, vēljoprojām stāvēdama ar muguru pret ģenerāli un vērodama kā garām aizslīd pakļautais Marss.
- Diemžēl tas nav iespējams, jo ieroči un karaspēks vēl nav gatavi, - teica ģenerālis, domādams par to, cik pēkšņa bija šī uzbrukuma doma un cik ātri viņa valdniece bija pavēlējusi savākties un doties prom no Neptūna.
- Cik ilgu laiku prasīs tos sagatavot?
Izdzirdējusi atbildi, Minga nopūtās:
- Sazinieties ar Mēness princesi. Paprasiet atļauju nolaisties uz Mēness. Tur varēsim tad sagatavoties kaujai. Varbūt pat princese mums palīdzēs.
Ģenerālis izgāja un pēc mirkļa atgriezās ar šādu vēsti:
- Karalien Minga, princese Selēne atļauj nolaisties uz Mēness mūsu galvenajam kuģim. Pavadonis diemžēl ir..hmm..pārāk neliels, lai uzņemtu visus piecus kuģus. Viņa vēl piebilda, ka vēlētos kopā ar jums pusdienot.
- Labi, tu vari iet. Sagatavojiet visu, lai mēs varam nolaisties!"
Drīz pēc tam karaliene Minga izkāpa no kosmosa kuģa, pirmo reizi sperot savu kāju uz Mēness un pirmo reizi ieraugot princesi Selēni. Pārsteidzoša bija viņas gaišā ādas krāsa, kas bija tāda pati kā zemiešiem. Neptūniešu ādai bija mazliet zilganpelēka nokrāsa, arī mati parasti variēja no pelēkā līdz violetajam tonim, tādēļ princeses zeltainās cirtas likās nekaunīgas. Tomēr Minga atzina, ka Selēne sudrabotajā kleitā tomēr ir atzīstama par skaistu. Pat no neptūniešu viedokļa. Princese silti uzlūkoja Mingu ar savām zilajām acīm un teica:
- Esiet sveicināta Mēnesskaralistē. karalien Minga!


Taa nu tam buutu jaabuut pietiekoshi, lai guutu kaukaadu priekshstatu, vai vispaar ir jeega lasiit laugh.gif Nu ta kaa buus? unsure.gif unsure.gif unsure.gif
White owl
Slikti būs. Ja vēlies rakstīt- tad derētu ievērot pirmo likumu- nekad neraksti, "aa nu tam buutu jaabuut pietiekoshi, lai guutu kaukaadu priekshstatu, vai vispaar ir jeega lasiit"
par pašu tekstu:
1. Interesants un aizraujošs, bet varēja būt daudz garāks. ar vienu tik īsu frag
mentu rodas sajūta, ka tu ātri vien pametīsi rakstīšanu.
2. nedaudz pieklibo sttilistika. Dažus vārdus teikumos būtu ieteicams pamainīt vietām.
3. turpini
sabrina19
Wow, ilgi gan nebij jaagaida liidz pirmajam komentam ohmy.gif

Paldies par pozitiivajiem vaardiem un kritiku. Mjaa, fragmenti ir tieshi tik gari, cik toreiz garu vinjus taisiiju. Tekstaa ar praktiski neko nemainiiju, a raxtiiju ta diiiikti sen. Un raxtiishanu nekaadaa gad nepametiishu, ja atradiisies kaut viens cilv., kas ir gatavs lasiit (izskataas, ka jau atradaas smile.gif ) Pati zinu, cik skumji ir, kad saac kaut ko sheit lasiit, riktiigi incantu, bet pats raxtiitaajs pamet sho lietu. Tad i dikti dikti beediigi. Nu ja tad jau driizumaa turpinaash. happy.gif Patiesiibaa tik labu atsauxmi nemaz negaidiij. Thx smile.gif

White owl
ja rakstīts ir dikti sen, tad jājautā cik tev bija tolaik gadu. Skatoties tavā profilā var saprast, ka tagad ir kādi 22. ja zinātu cik aptuvei tev toreiz bija gadu tad varētu novērtēt daudz objektīvāk pēc vecum spriežot. Njā un turpinājumu man tomēr gribētos palasīt.
sabrina19
Nezinu preciizi , cik man gadu bij, kaadi 12 vai 13 laikam. nee, protams, es te teikumus biku pamainu, lai galiigi nau bezsakars smile.gif Nu ta turpinaash:

III Pārmaiņas uz Zemes


Pusdienojot abas valdnieces sarunājās par dažādiem sīkumiem, kas skāra Mēnesi un Neptūnu un viņu savstarpējās attiecības, taču pagaidām izvairījās no patiesi būtiskā temata - Zeme. Pēc maltītes Selēne ieveda Mingu skaistā plašā telpā, kas laikam bija balles zāle, un izveda karalieni uz balkona. No šejienes labi varēja redzēt Zemi. Lira sēdēja uz balkona margas un mazgāja seju.
- Cik jauks dzīvnieks! - iesaucās Minga. Lira nobijās un nolēca balkona otrā pusē.
- Vai viņš nesasitīsies? - jautāja Minga.
- Nē, kaķi ir ļoti izturīgi, vienmēr piezemējas uz visām četrām.
Minga nolēma, ka būtu beidzot jāķeras vērsim pie ragiem:
-Princese Selēne, vai jūs negribētu palīdzēt man kaujā pret zemiešiem?
- Nē, negribētu gan. Es negribu karu! Bez tam, man nemaz nav neviena karotāja vai kara kuģa.
- Kapēc? - nesapratnē iesaucās Minga, - vai jūs gribat, lai ar jums notiek tas pats, kas notika ar četrām sagūstītajām valdniecēm?
- Viņas bija man labas draudzenes, - nopūtās Selēne.
- Tad kāpēc jūs negribat cīnīties ar tiem dumjajiem zemiešiem?
- Tur es jums piekritīšu - dumji viņi ir... - Selēne it kā vairījās no atbildes.
- Vai tad kāds par to šaubās? Esmu pilnīgi pārliecināta, ka neatradīsies neviena cita civilizācija visā galaktikā, kas būtu iznīcinājusi pati savu planētu. Viņi izcirta savus mežus, nogalināja dzīvniekus, izmainīja gaisa ķīmisko sastāvu, un tagad pēc tūkstoš gadiem sūdzas, ka Zeme ir piesārņota, neauglīga un ka pašiem jādzīvo zem stikla kupoliem, dzerot mākslīgu ūdeni un elpojot mākslīgu gaisu! - Minga divos elpas vilcienos gandrīz izkliedza visu savu nicinājumu pret Zemes iedzīvotājiem.
Selēne nopūtās. Viņa zināja, ka nespēs pārliecināt Mingu, lai neuzbrūk, jo tas ir pārāk bīstami, taču princese arī apzinājās, ka neptūnietei ir sasodīta taisnība - ja viņa tagad nemēģinātu uzbrukt, agri vai vēlu uzbruktu zemieši.


IV Karalienes Mingas kļūda


Neptūnieši bija gatavi, lai dotos uzbrukumā.
- Princese, es saprotu, ka jums sava karaspēka nav, bet varbūt jūs gribētu doties līdzi, manā kuģī? Varēsiet uzreiz apskaut savas dārgās draudzenes, kad būsim tās izglābuši, - vēl pirms došanās ceļā piedāvāja karaliene Minga. Pēc īsa vilcināšanās mirkļa princese tomēr piekrita, un viņa devās prom kopā ar Mingas kuģi.
Tomēr neptūniešu ģenerāļa noklusētās bažas bija izrādījušās pamatotas. Zemes iedzīvotāji bija laikus pamanījuši piecus neptūniešu kuģus, jo tiem bija jāapstājas pie Mēness, lai sagatavotos kaujai. Mingas kuģis nenolidoja pat pāris miljonus kilometru no Mēness, kad neptūnieši redzēja, ka viņiem tuvojas naidnieka kuģi.
Minga bija iedomājusies iznīcināt kuģus, kas apsargāja Zemes Centrālo Cietumu no augšas, taču nu jau bija par vēlu. Lai cik nesaprātīga valdniece Minga arī bija, tomēr viņa apzinājās, ka zemiešiem ir ievērojamāks pārsvars, un būtu neprāts doties kaujā. Neptūna valdniece bija pieļāvusi ārkārtīgi lielu kļūdu, taču vēl bija iespējams aizbēgt. Zemiešu kara kuģi bij izcili apbruņoti, taču vislēnākie visā galaktikā.
- Atkāpties! - Minga deva pavēli, tad viņa pagriezās pret Selēni un teica:
- Esmu jūs ievilkusi lielās nepatikšanās, taču viss būs kārtībā. Tiesa, tagad jūs nevarēsiet atgriezties uz Mēness, tas būtu pārāk riskanti, taču vēlāk apsolu jūs nogādāt uz dzimtās planētas.
- Es noprotu, ka jūs pa taisno lidosiet uz Neptūnu...?
- Jā, ja viņi iedomāsies mūs izsekot, tad es jau būšu paspējusi savākt papildspē...
- Karalien, zemieši ielauzušies otrajā spārnā!!! - satraukti ziņoja tikko pieskrējušais ģenerālis.
Minga nobālēja:
- Ko...?
- Es jau aizsūtīju papildspēkus, bet izskatās, ka viņu ir ievērojami vairāk, un viņi skaidri zina, ko viņiem vajag no šā kuģa. Kādas būs jūsu tālākās pavēles?
- Ģenerāl, cik mums ir glābšanās kuģu līdz?
- Divi. Viens divām personām un viens vienvietīgais.
Šajā mirklī Minga apjauta, cik ļoti bijusi pārliecināta par savu plānu, ka pat nav rūpējusies, lai paņemtu līdz pietiekoši daudz glābšanas kuģu.
- Selēne, jūs mākat vadīt glābšanas kuģi? - Minga aizžņaugtā balsī jautāja.
- Jā...bet vai jūs atstāsiet savu karaspēku šeit?
- Man nav izvēles! Ja viņi sagūstīs mani, tad Neptūnam vairs nav cerību. Ātri! Mums jādodas!

----------------


- Kur ir Selēne? - jautāja Minga atrazdamās jau glābšanas kuģī blakus savam ģenerālim.
- Tieši aiz mums, - viņš rūgtā balsī teica.
- Es pieļāvu nepiedodamu kļūdu...
- Galvenais, ka nekritāt gūstā...
Tikai tagad Minga pamanīja, ka ģenerālim acīs ir asaras:
- Kas noticis?
- Nekas būtisks, - viņš cieti atbildēja.
- Es gribu zināt, - uzstāja Minga - kā jūsu karaliene es pavēlu, pasakiet, kas ir noticis!
- Tur palika mans dēls... - ģenerālis tikko dzirdami nočukstēja, noritot lielai asaru lāsei pār vaigu.
- Ak, šausmas...es...
- Nekas, - ģenerālis saņēmās, - Tas ir karš. Es pazaudēju arī savu brāli karā. Tā vienkārši notiek. Mēs visi kaut ko zaudējam karā. Tā nu tas ir...
Minga sirdsapziņas mocīta klusēja un aizdomājās par Selēnes vārdiem : "Es negribu karu!"


V Princese Selēne iepazīst Endimionu


Pēc sarunas ar savu ģenerāli Minga sāka apjaust, cik daudz dzīvību bija atstājusi tajā kuģi un ka tām visām lemts viens liktenis - nāve.
Atsanēja sprādziens - tur sašķīda Mingas kuģis. Pēkšņi sāka kaut kas pīkstēt.
- Mums pienāk palīgā saucieni no cita kuģa, - teica ģenerālis jau atguvis savu savaldību.
- Vai tu vari noteikt no kurienes?
- Jā, protams, tūlīt... - ģenerālis pēkšņi nobālēja - Tie nāk no mūsu otra glābšanas kuģa. Princese Selēne sauc palīgā! Viņš apgrieza kuģi un devās virzienā, no kurienes nāca signāls, bet tur nonākot viņš atrada vienīgi degošu glābšanas kuģi.
- Ko es esmu izdariijusi... - nočukstēja Minga. Visbeidzot viņa izplūda asarās. Arī ģenerālim bija princeses žēl, taču ne tik ļoti kā sava dēla.

---------------


Minga kļūdījās, domādama, ka Mēness princese ir beigta. Zemiešu komandieris Ričards bija pamanījis, ka no galvenā kuģa izlido divi glābšanas kuģi. Domādams, ka pa priekšu dosies aizsargkuģis, viņš izsecināja, ka otrajā sēž viņa atslēga uz Neptūnu. Viņš turp sūtīja savu dēlu, lai sagūsta Neptūna valdnieci.
- Es tev vienmēr esu teicis: sagūsti bišu māti, tad pārējās bites izklīdīs, un tu tiksi pie medus! - tēvs pamācīja dēlu. Ričarda atvase devās pildīt savu uzdevumu, un nonāca pie Selēnes kuģa mirklī, kad bija sprādzis Neptūniešu kuģis un nejauši aizdedzies arī Selēnes glābšanas kuģis. Viņa tomēr nebija pratusi vadīt to tik labi, kā pašai bija šķitis. Jaunais puisis izglāba princesi, taču skaidri redzēja, ka tā nav neptūniete, bet drīzāk cilvēks vai kāda cita rase. Viņš paslēpa meiteni savā kajītē un tēvam paskaidroja, ka glābšanās kuģis bija sadedzis pirms viņš paspēja tur ierasties. Palūdzis atļauju iet uz savu kajīti, puisis atgriezās, lai aplūkotu, ko tad īsti bija izglābis. Nē, šaubu nebij, viņa bja cilvēks. Viss saskanēja: nekāda dīvaina matu vai ādas krāsa, nekādu dīvainas formas ausu. Neredzēja arī nedabiskus izaugumus, kā piemēram, marsiešiem raksturīgos ragus. Bet, ko, pie velna, viņa darīja neptūniešu kuģī?

---------------


Princese lēni atvēra smeldzošās acis. Dažas ķermeņa vietas sāpēja, bet viņa vēljoprojām bija dzīva un kustēties spējīga. Pirmais, ko viņa ieraudzīja bija divas spoži zilas acis, tad melnos matus, kas krita pār puiša pieri un visbeidzot viņa redzēja, cik jauki smaidīja jauneklis, kas bija noliecies pār viņas gultu.
- Kur es atrodos? - viņa lēni noprasīja.
- Kuģi, kur tu atrodies, sauc "Centaurs WWS"...
- Zemiešu kuģis? - Selēne aši piecēlās sēdus, un viņas acīs spoguļojās bailes.
- Jā, - puisis saprata, ka viņa tomēr nav cilvēks. Ne tikai atbaidošais vārds "zemiešu" nodeva, bet arī viņas nedabīgi spožās acis.
- Tātad, esmu kritusi gūstā... - princese skumji novilka.
- Nē, nekādā gadījumā. Varēsi doties projām tiko būsi atguvusies. Mēs vēl nedaudz pariņķosim pa Zemes orbītu pirms atgriešanās mājās. Tu paspēsi aizmukt. Bet...kas tu esi? - viņš nenocietās nepajautājis.
- Mēness princese Selēne. Un tu?
-Mēness princese? Tad jau es tiešām nedrīkstu tevi rādīt tēvam!!!
- Kas ir tavs tēvs?
- Cilvēku komandieris Ričards.
- Zemes karalis??? - Selēne šausmās iesaucās.
Puisis nedaudz iesmējās, jo viņam šķita dīvains karaļa tituls, kas pēkšņi tika piešķirts viņa tēvam:
- Tad jau es esmu Zemes princis! Mani sauc Endimions, priecājos iepazīties!
- Zemes princis? Tu tik tiešām esi viņa dēls?! - Selēne vēljoprojām bija vieglā šokā un nespēja puiša sacīto īsti aptvert. - Bet kāpēc tu gribi mani paglābt? Tavam tēvam būtu liels prieks tik viegli iegūt Mēnesi savā varā.
- Patiesībā...es īpaši nevēlos šo karu... Es vispār negribu karot! - Endimions jutās vainīgs par šiem vārdiem, jo galu galā ar tiem viņš apkaunoja savu tēvu - lielo Saules sistēmas iekarotāju. Viņš vienkārši nevarēja atļauties negribēt karu, tādēļ vēl jo vairāk bij neizpratnē, ka pēkšņi to atzīst Mēness princesei. Selēne jau bija piecēlusies pilnībā, un laimīgi pasmaidīja, izdzirdot, pēdējo teikumu. Apstāklis, ka pats Zemes princis negrib karu, bija ārkārtīgi cerīgs. Pirmoreiz kopš paša kara sākuma Selēnei radās cerība, ka pastāv iespēja atrast sabiedroto un atjaunot mieru Saules sistēmā.
- Es arī negribu karu, - viņa visbeidzot teica.
Endimions viņai uzsmaidīja.
Viņi pārmija vēl dažas kautrīgas frāzes, taču jau pēc pāri minūtēm saruna atgādināja diplomātisku miera sarunu, kas liecināja, ka abi patiešām ir valdieku titula cienīgi. Šķiroties viņi jau bija noslēguši vienošanos. Endimionam bija jāatbrīvo četras sagūstītās princeses un jāpierunā Ričards uz miera pārrunām ar citu planētu valdniecēm. Selēne bija gatava pierunāt šīs valdnieces, lai tās tiekas ar Ričardu Mēness pilī. Protams, Endimionam tika grūtākais uzdevums, taču tas bija to vērts. Tagad viņš vairs nebija viens ar savu nepatiku pret karu.
Dodoties prom uz Mēness pusi, Selēne domāja par to, kādas nepatikšanas gaidīs Endimionu, kad viņš atbrīvos princeses un ko teiks viņa tēvs, kad manīs, ka pazudis viens glābšanas kuģis.
sabrina19
Buutu labi, ja kaads te kaut ko man veel ieteikt vareetu un savas domas mineetu, savaadaak man nau ne mazaakaas jausmas, vai vispaar patiik or nee. rolleyes.gif Njaa, katraa zinjaa es turpinaash un arii taga pashu darbu biku paarveidosh. smile.gif

VI Zemei ir cerības dzīvot


Selēne atgriezās uz Mēness, kur viņu silti sagaidīja, savukārt Endimions, sasniedzis Zemi, devās tieši pie sava drauga profesora Dariusa. Endimions kopš bērnības sauca viņu vienkārši par Profesoru. Vecajam vīram bija jau pāri 60. Viņš jau labu laiku atpakaļ bija pametis Zinātņu akadēmiju un ierīkojis sev mājās laboratoriju, lai varētu pilnvērtīgi nodoties saviem pētījumiem. Patiesībā Dariusam nebūtu bijis problēmu atrast sev labu darbu, taču viņš nespēja sastrādāties ar citiem cilvēkiem. Lai gan viņš bija atpazīstams izgudrotājs visā pasaulē, tomēr intrigas, ko vērpa citi zinātnieki būdami skaudīgi, ka Dariuss itin labi orientējas visās lielajās zinātnēs, lika toreiz pusmūžā esošajam vīram pamest silto vietu Zinātņu akadēmijā. Tagad viņš bija pievērsies bioloģijai, cerībā, ka viņš būtu tas cilvēks, kurš spētu atdzīvināt šo mirušo planētu.
- Sveiks, Profesor! - Endimions jautri uzsauca, ienākdams Dariusa mājā un pakārdams savu apmetni pie durvīm, - man vajag tavu palīdzību.
- Prieks tevi redzēt, Endij. Man arī tev ir kas sakāms, taču izskatās, ka tu aiz nepacietības nomirsi, ja neļaušu tev runāt pirmajam. Tātad, kas par lietu?
Endimions ātri izstāstīja visu notikušo:
-Ak, Profesor, ja tu būtu redzējis tās acis! Es vēl nekad nebiju redzējis tik zilas un izteiksmīgas acis!
- Izklausās, ka tu viņā esi iemīlējies, Endij!
Endimions iesmējās:
- Tici man, šajos laikos nevienam nav laika iemīlēties!
Profesors kaut ko noburkšķēja par "jauko, skaisto mīlestību", bet skaļākā balsī jautāja:
- Ko tad tev īsti no manis vajag?
- Redzi, - iesāka Endimions, - kā jau teicu, vēlos atbrīvot četras sagūstītās princeses, taču man ir nepieciešams kaut kas, lai tiktu vaļā no sarga. Vai tev vēl ir saglabājies kāds no tiem elektroķīmiskā šoka aparātiem, ar ko ir apbruņota mūsu gvarde. Ar to es viegli atbrīvotos no sarga, turklāt vēl uz ilgāku laiku.
- Jā tik tiešām man ir saglabājušies tādi. Galu galā es taču pats tos izgudroju! Taču...vai tev neliekas, ka šis pasākums ir diezgan riskants? Tavs tēvs nebūs laimīgs, ka zaudējis savu ietekmi pār Saules sistēmu. Mani jau ar nepriecē doma par Visuma iekarošanu, taču Ričards varētu tev uzlikt bargu jo bargu sodu. Es baidos par tevi...
- Es visu jau esmu apdomājis. Ja kaut kas netiks darīts, šis bezjēdzīgais karš turpināsies, un man ir bail domāt, kādi varētu būt tā nobeigums un sekas... Es nevaru neko nedarīt! Kad būšu dāmas atbrīvojis, es neatgriezīšos uz Zemes. Labi pazīstot savu tēvi, pagaidīšu kamēr viņa lielās dusmas pierims. Tad es runāšu ar viņu tālāk.
Dariuss skumji nošūpoja galvu, bet elektroķīmiskā šoka aparātu tomēr iedeva. Viņš labi zināja, ka Endimions tāpat izpildīs iecerēto.
- Labāk pastāsti, ko īsti tu man gribēji teikt, - Endimions novērsa Dariusa domas.
- Endij, tu neticēsi! - profesors uzreiz atplauka, - esmu izgudrojis, kā uzlabot mākslīgo augsni, lai tā būtu auglīga. Es iestādīju tajā dažus parastos viendīgļlapjus un tavas mīļākās puķes. Tā kā esmu zinātnieks ar vārdu, man ir piekļuve arī Zemes sēklu bankām.
- Lieliski! Un kā ar rezultātu? Vai izauga vienlapji un neaizmirstulītes?
Profesora acis iemirdzējās:
- Neaizmirstulītes vēl ne, bet tas, ko tu sauc par vienlapjiem jeb, pareizāk sakot, viendīgļlapjiem - tas gan! Pacieties, Endij, gan jau tu vēl ieraudzīsi savas mīļākās puķes. Nāc, apskaties manu veikumu!
Endimions sekoja Dariusam dziļāk viņa dzīvoklī - laboratorijā. Viņš bija nedaudz vīlies, brīnumaino viendīgļlapju vietā ieraugot parastu zaļu zāli, taču tas bija pirmais dzīvais augs, ko Endimions savā mūžā redzēja.
- Taču sarežģījumi vēljoprojām pastāv, - Dariuss mazliet sadrūmis teica, - Proti, mani augi spēj paciest mākslīgo gaisu (Endimions atcerējās, ka katra pilsēta tagad atradās zem liela kupola un ka ārpus tiem atmosfēra bija pildīta ar indīgu gāzi.) Bet vēljoprojām augi tā īsti nespēj pieņemt mūsu mākslīgo ūdeni. Pēc kāda laika tie vienkārši nokalst.
- Gan jau tu kaut ko izdomāsi, Profesor! - Endimions uzsita savam draugam pa plecu, - Tu taču esi ģēnijs! Labi, man tagad jāskrien!
Viņš isteidzās no istabas, paķēra savu apmetni un devās laukā, īsi uzsaucis Dariusam "sveiki". Vecais vīrs nopūtās. Viņa pelēkajās acīs bija redzamas pamatotas bažas.


Neko nesaprotu, Jums tik ļoti nepatīk, kanegribas nevienu komentu raxtīt or jūs visi esat slinki XD
Nu lasiijumu skaits taa kaa normaals buutu, tapee turpinaash:


VII Bēgšana no Zemes


- Sveiks, Bil! - Endimions bija priecīgs, ka sardzē šodien stāvēja tieši tas sargs, kuru viņš tik labi pazina. No viņa nebija ko baidīties.
- Sveiks, En! - resnais sargs viltīgi pasmīnēja. Tas bija smīns, ko Endimions nevarēja ciest. Viņš nespēja izskaidrot, vai tas bija tādēļ, ka Bilam priekšā trūka apmēram trīs zobu, vai arī tādēļ, ka viņā elpa smirdēja pēc beigtas zivs. Drīzāk tas bija tādēļ, Endimions nosprieda, ka visa šī sarga būtība bija jaunajam puisim izteikti pretīga. Viņš priecājās, ka tieši Bils būs tas, kurš saņems bargu sodu par to, ka aizbēgušas tik svarīgas gūsteknes. Galu galā viņš bez jebkādām pūlēm dabūja šo darba vietu tikai tādēl, ka viņa tēvs bija ievērojams kara kuģu kapteinis. Nežēlīgs, brutāls un ļoti talantīgs. No visām šīm īpašībām Bilam piemita tikai pirmās divas.
"Viņš varētu vismaz savus piecus zobus kādreiz iztīrīt..." domāja Endimions
- kā iet Profesoram? - Bils jautāja.
Dariusam iet labi! - Endimions caur zobiem norūca. Viņš nevarēja ciest, ka šis pretīgais, resnais sargs sauc veco izgudrotāju par "Profesoru", jo Endimions šo vārdu lietoja jau kopš bērnības, kad Dariuss viņam nesa pašizgudrotas rotaļlietas.
Ar to arī beidzās abu saruna. Par laimi ar elektroķīmiskā šoka aparātu nevajadzēja lielu attālumu, lai atbrīvotos no nevēlamā sarga. Kad Bils bezsamaņā nokrita uz grīdas, Endimions no viņa savāca visas elektriskās atslēgas, kas bija nepieciešamas princešu atbrīvošanai. Tā kā mehāniskās ierīces pietiekami labi apsargāja cietuma kameras, bija nepieciešams tikai viens sargs, kas to visu uzmanītu. Tomēr Endimions pārāk labi pazina cietuma aizsadzības mehānismus un to paroles. Kā nekā - viņš bija Ričarda dēls!

-------------


- Es vairs nevaru! Es šeit nosmakšu! - kārtējo reizi atkārtoja Marsa valdniece, staigādama no viena metāla kameras gala uz otru.
- Jā, viņu mākslīgais gaiss ir neciešams, - piekrita Venēras princese Astērija.
- Kā jūs domājat, kāds liktenis tagad sagaida Saules sistēmu? - klusi jautāja merkūriete.
Pārējās trīs princeses saskatījās un skumji nolaida galvas. Nevienai no viņām nebija skaidrs, kapēc Saules karalis Heliuss vairs nepiedāvāja savu aizsardzību.
Tad piepeši atvērās smagās, mehāniskās kameras durvis, un telpā ienāca vīrs melnās drēbēs, ar krustu kaklā un melnu platmali, kas nosedza acis. Vienīgā, kas puisī atpazina mācītāju, bija Merkūra princese, kura savulaik bija interesējusies par zemiešu kultūru. Viņš nometa uz grīdas maisu un teica:
- Ģērbiet tās aši virsū! Mums nav daudz laika!
- Ko tas viss nozīmē? - ar aizdomu pilnām acīm jautāja Marsa valdniece.
Endimions atbīdija cepuri tā, ka kļuva redzamas viņa spožās acis. Viņam šķitaq, ka būs iespaidīgāk, ja teiks, ka ir Zemes princis, kā to bija pieņēmusi Selēne:
- Esmu Ričarda dēls, princis Endimions. Esmu nācis, lai jūs atbrīvotu, taču patreiz nav laiks, lai uzdotu jautājumus. Pasteidzieties!
Princeses aši uzģērba saviem tērpiem virsū mūķeņu kleitas. Marsa valdniecei tika vēl diezgan paliela cepure, kas apslēpa viņas ragus. Savukārt jupiterietei bija jāsavāc sava aste, lai to neviens nepamanītu.
Endimions zināja, ka tagad bija mainījušies sargi ārā, kuriem nebija ne jausmas, kas iepriekš bija ienācis cietumā. Turklāt puisis bija jau ienākot reģistrācijā pierakstījis mācītāju Džonu un četras mūķenes. Tā kā viņš bija Ričarda dēls (ļoti izdevīgi), neviens nepārbaudīja, ko īsti viņš tur reģistrēja. Taču ārā ejot, viens no sargiem tomēr viņu apturēja:
- Hei, svēttēv, kādas jums šodien bija darīšanas cietumā?
- Noklausījos dažas uz nāvi nolemto cietumnieku grēksūdzes, - Endimions bez vilcināšanās, neskatoties sargam virsū, atbildēja, - To nolādēto dumpinieku paliek aizvien vairāk!
Sargs piekrītoši pamāja, taču tad viņš uzmeta acis četrām princesēm, kas bija nolaidušas acis. To viņām bija stingri piekodinājis Endimions, lai citplanētietēm raksturīgais acu spīdums tās nenodotu.
- Bet kāpēc tevi pavada tās mūķenes?
- Divas vajadzīgas, lai būtu liecinieces, bet pārējās divas stāv sardzē pie durvīm, lai vajadzības gadījumā pasauktu apsardzi.
- Un kopš kura laika ir vajadzīgas mūķenes - liecinieces? - sargs nelikās mierā.
- Kopš tā laika, kad kāds cietumnieks mēģināja uzpirkt vienu no mūsu mācītājiem. Baznīca nolēma tad līdzi sūtīt vēl divas mūķenes drošības pēc, - Endimions nelikās samulsis.
- Labi, vari iet! - visbeidzot atteica sargs, nebūdams īsti spēcīgs reliģijas jautājumos, taču redzēdams, ka "baznīcas ļaudis" kāpj Endimiona kuģī (un šo kuģi pazina ikviens Zemes iedzīvotājs), sargs viņus atkal apturēja:
- Hei, kāpēc tu kāp Endimiona kunga kuģī?
Puisis tajā brīdī sevi klusībā nolamāja, ka nebija šo faktu apdomājis, taču gana ātri atbildēja:
- Kungs mums atļāva izmantot viņa kuģi. Viņš teica, ka vēlāk atnākšot tam pakaļ uz baznīcu, jo šobrīd viņam esot kaut kādas darīšanas ar vienu no sargiem.
- Ar kuru?
- Ar Bilu! - Endimions atcirta un iekāpa kuģī. Viņam bija apnikusi šī taujāšana, kas likās, nekad nebeigsies.
Sargs palika mazliet apmulsis, taču nosprieda, ka viss ir kārtībā, un todien līdz pat vakaram par mācītāju vairs nedomāja.
Kad kuģis bija jau pacēlies, sākas aktīva Endimiona izjautāšana, taču viņš visai skopi atbildēja uz daudzajiem princešu jautājumiem. Puisi nomāca domas par to, kāds gan sods sagaidītu viņu, ja būtu palicis uz Zemes un izbaudījis tēva bargās dusmas. Taču pēc brīža šīs drūmās domas nomāca citas - daudz priecīgākas. Tagad viņam bija iemesls, lai dotos uz Mēnesi pie burvīgās Mēness princeses.
White owl
Well. Beidzot pabeidzu lasīt. Laika šai nodarbei visu laiku neatlika. Uz doto brīdi varētu teikt, ka šis stāsts patiešām ir viens no labākajiem un kvalitatīvākajiem gramatiskajā ziņā ko ir gadījies lasīt šajā vietnē. Arī stilistika ir salikta pa punktiem un stāsts lasās diezgan raiti un ar interesi. Nav tā kokainuma, kurš parasti piemīt neapstrādātiem stāstiem.
sabrina19
Wow, tik labu atsauci nemaz negaidiiju! blink.gif Esmu aarkaartiigi patiikami paarsteigta. Paldies! biggrin.gif Nu ko, tag iepostosh veel kaut ko, jo un nedeelju buushu pie Vidusjuuras, un nebuus laika tad radoshiem darbiem. smile.gif

VIII Princese Bridžita


- Es ļoti priecājos par jūsu apciemojumu, taču šajos apstākļos man laikam tomēr vajadzētu vairāk raizēties, - teica princese Selēne pēc tam, kad viņa un Endimions bija beiguši pusdienot. Viņi sēdēja lielā zālē, kuras sienas bija viscaur apgleznotas ar sīkiem sudraba ornamentiem un dzēra tēju, kas bija balta kā piens.
- Jā, pēc četru princešu atbrīvošanas man ir nepieciešams kaut kur patverties. Pēc kaut kāda zināma laika tēvs mani atrastu uz Zemes. Pašlaik ir nepieciešams, lai norimst viņa dusmas, tikai pēc tam mēs varēsim turpināt miera sarunas.
Princese bija šoreiz uzvilkusi gaiši zilu kleitu, un Endimions ik pēc mirkļa atgriezās pie domas, cik lieliski tā piestāv Selēnes acīm.
- Tomēr mēs vēl nedrīkstam pārējām planētām bilst, ka jūs esat šeit, - viņa pēc mirkļa teica, - es jau sazinājos ar savām draudzenēm - viņas apsolījās klusēt. Šobrīd tik tiešām prātīgāk ir nogaidīt, kamēr visur norimst dusmas. Galu galā mums ir arī dots tas laiks, kuru jūsu tēvs pavadīs meklējot pazudušo dēlu, vai ne tā?
Endimions pamāja.
- Jūs, protams, varat palikt Mēness pilī, cik ilgi vēlaties. Es likšu jums ierādīt istabu, kā arī piešķiršu zirgu izjādēm. Apkārtne šeit ir burvīga, jums noteikti patiks to iepazīt zirga mugurā. Šķiet, ka Bulta būtu vispiemērotākais tik straujam jauneklim kā jūs.
- Kur gan jūs ņēmāt domu, ka esmu straujš? - Endimions iesmējās.
Princese pasmaidīja un jau cēlās no galda, kad atcerējās vēl kaut ko nepateiktu:
- Ak jā, es aizmirsu pateikt - attiecībā uz izjādēm. Jūs, protams, varat doties visur, taču, lūdzu, izvairieties no tuksneša. Tur atrodas robeža uz Mēness tumšo pusi, un... tā ir baisa vieta... Vai varat man to apsolīt?
Endimions apsolīja. Viņš centās izlasīt Selēnes acīs, ko īsti viņa ar to gribējusi pateikt, taču neko aizdomīgu tur neatradis, ātri vien aizmirsa par šo sarunu.
Turpmākās dienas jauneklis cītīgi apguva jāšanas mākslu, un ceturtajā jau bija gatavs doties ar princesi savā pirmajā izjādē. Selēnes dotais zirgs tiešām bija izcils. Tas bija brūnā krāsā, ar baltu zvaigzni uz pieres. Savukārt, princeses ķēve Narda bija balta ar sudrabotām krēpēm un asti.
Uzkāpusi uz zirga, Selēne uzsauca Endimionam "Seko man!" un aizjoza prom. Ar savām vēl nepilnīgajām jāšanas prasmēm jauneklis knapi tika viņai līdz. Tikai tad, kad viņi bija sasnieguši mežu, princese palaida savu ķēvi soļos. Endimions uzelpoja, sapratis, ka lēna pārvietošanās zirga mugurā viņam tomēr labāk tīk.
- Tu esi ārkārtīgi talantīgs! Nemaz neticēju, ka tu mani panāksi.
Endimions pasmaidīja. Viņš pamanīja, ka princese kļuvusi daudz brīvāka un uzrunā viņu uz "tu".
- Vai zināji, ka Bulta ieguvis vārdu sava ātruma dēļ? Prasmīga jātnieka rokās šis zirgs var sasniegt apbrīnojamu ātrumu. Savukārt "narda" tulkojumā no senā mēnesiešu dialekta nozīmē "jautrā".
Tērzēdami par dažādiem sīkumiem, viņi nolēma apstāties un atpūsties kādā pļavā. Tur Selēne sāka Endimionu iepazīstināt ar dažādiem augiem, kas bija atrodami apkārt:
- Un šis ir āboliņš Es lasīju bērnībā Zemes seno pasaku un teiksmu grāmatu. Tur bija teikts, ka kādreiz sensenos laikos jums esot bijis ticējums, ka atrodot āboliņu ar četrām lapām, tas nesot laimi.
Endimions pamāja. Tad viņš kaut ko atcerējās un teica:
- Lai gan savā mūžā līdz šim nebiju redzējis nevienu ziedu, tomēr arī man ir mīļākā puķe. Saki, vai es varu kaut kur atrast neaizmirstulītes?
Selēne brīdi padomāja, bet tad skumji pašūpoja galvu:
- Es pirmo reizi par tādām ko dzirdu. Es varu pajautāt savam dārzniekam, bet šaubos, ka tās šeit ir atrodamas. Kādēļ tev tieši šīs ir vismīļākās?
- Attēlu es redzēju grāmatā, taču mīļas man tās ir tādēļ, ka bērnībā arkārtīgi patika pasaka par neaizmirstulītēm.
- Pastāsti to! - princese bija sajūsmā.
- Kad Dievs bija radījis pasauli, - Endimions iesāka, - viņš sūtīja savus Eņģeļus, lai tie katram ziedam dotu vārdu. Tie nodēvēja puķu karalienes par rozēm un dzeltenās lauku puķes, kas atgādināja sauli, par pienenēm. Tikai vienas puķes nedabūja vārdu. Tās bij mazas, necilas, taču skaisti zilā krāsā. Augdamas kāda ezera krastā, viņas sauca Eņģeļiem, kas jau devās prom "Neaizmirstiet mūs! Neaizmirstiet mūs!". Un eņģeļi tik tiešām sadzirdēja mazos ziediņus. Tie deva tām neaizmirstulīšu vārdu, lai neviens tās nekad vairs neaizmirstu.
- Cik skaisti... - teica Selēne. Stāsts bija viņu padarījis nez kādēļ mazliet skumīgu, tādēļ Endimions ātri nomainīja tematu, pamudinādams princesi iemācīt viņam vēl vairāk augu nosaukumus. pēcpusdiena pagāja nemanot, un jaunieši manīja to, ka jāatgriežas pilī tikai tad, kad jau sāka gribēties ēst.

---------------


Endimions turpināja cītīgi apgūt jāšanas mākslu, un pavisam drīz nevarēja vairs manīt, ka nesen vēl viņš nebija zirgu pat redzējis. Diemžēl Selēne nevarēja katru dienu doties ar jaunekli doties izjādēs. Viņai kā valdniecei bija savi pienākumi, taču Endimions arī viens labprāt un ar dziļu interesi izpētīja pils apkārtni. Reizēm viņš devās ļoti tālu, atklādams citus ciemus, kur labprāt arī parunājās ar cilvēkiem, kas tur dzīvoja. No šīm sarunām viņš bija sapratis, ka tauta šeit patiesi mīlēja savu valdnieci, neviens nebilda par viņu kādu sliktu vārdu. Gadījās arī, ka Endimions jājot aizdomājās par savām mājām. Tādos brīžos viņš nemanīja, kas notiek apkārt un nolaistu galvu jāja uz priekšu.
Tā kādu dienu viņš domāja par tēvu un nepamanīja, ka meža taku nomaina ciets akmens pamats. Bulta vilcinājās doties tālāk, taču Endimions, vēljoprojām domās nogrimis, paskubināja zirgu, un tas nedroši turpināja spert soļus uz priekšu līdz beidzot tomēr apstājās pavisam. Jauneklis apjucis pacēla galvu, un jutās ļoti pārsteigts, kad apkārt ieraudzīja tikai un vienīgi akmens pamatu, bet priekšā tumšu sienu. Nospriedis, ka tik tiešām nejauši ir ieklīdis tuksnesī un priekšā sev redz pāreju uz Mēness tumšo pusi, Endimions jau dzīrās zirgu griezt atpakaļ, taču tad viņš pamanīja kaut ko melnajā sienā. Tie bija nelieli vārti, bet vēl pārsteidzošāks bija fakts, ka otrpus tiem stāvēja kāda sieviete. Endimions nolēca no zirga un devās vārtu virzienā. Sievietei, kas aiz tiem stāvēja, bija gara melna kleita, un viņa bija tik skaista, ka jauneklis neviļus atcerējās bērnībā lasīto pasaku par Sniegbaltīti. Gari, melni mati kā ogle, āda balta kā sniegs, lūpas sarkanas kā asins, bet acis... Tās bija tik zilas kā Selēnei. Pārsteidzoši līdzīgas acis. Viņš lūkojās sievietes acīs, un viņa lūkojās tam pretī. Tad viņa pastiepa roku. Vēljoprojām skatīdamies viņas burvīgajās acīs, Endimions tuvojās vārtiem, lai satvertu šo roku. Pēkšņi iezviedzās Bulta, un puisis atcerējās Selēni. Atguvies no transa, viņš pagriezās, uzlēca zirgam mugurā un neatskatījies steigšu devās prom no pārejas uz Mēness tumšo pusi. Nonācis pilī, viņš atrada princesi tur, kur viņu vienmēr varēja atrast, kad tai bija kāds brīvs brīdis - uz balkona.
- Tev bija taisnība. Tuksnesis ir baisa vieta, - viņš drūmi atzinās.
- Endimion, tu tur biji? Un tu vēl esi šeit? - nevarēja saprast, kas bija lielāks - pārsteigums vai šausmas, ko pauda viss Selēnes ķermenis
- Jā, piedod, ka lauzu solījumu. Es biju aizdomājies un nepamanīju, ka mainās apkārtne. Bez tam, es biju gaidījis, ka tuksnesis būs tāds pats kā uz manas planētas, taču smilšu vietā es ieraudzīju vienīgi akmeņus. Bet saki man, princese, kas tā bija par sievieti Mēness tumšajā pusē?
Selēne mirkli skatījās uz puisi, censdamās aptvert jautājuma būtību. Visbeidzot viņa tam atbildēja:
Es nespēju noticēt, ka tu vēl esi šeit... Tā bija mana māsa Bridžita.
Seila
Paldies viens no maniem mīļākiem gabaliem šeit. Visu par tekstu izteica White Ovl mana draudzene. Stāsts manā uztverē ir kolosāls.
sabrina19
Pēc šitādiem vārdiem pilnīgi grēks butu neturpināt biggrin.gif Labs stimuls. Paldies happy.gif

IX Par rozēm un asinīm


- Pastāsti taču par savu māsu! - Endimions neatlaidās. Selēne patiesībā to nevēlējās, bet puisis tik uzstājīgi lūdza, ka visbeidzot viņa piekāpās:
- Man netīk atcerēties to, ka man reiz bija māsa, bet laikam jau esmu tev parādā paskaidrojumu... Māte mūs uzaudzināja vienlīdz godīgi, un Bridžitai vajadzēja mantot troni. Mamma pieprata maģiju, viņai bija talants. Arī Bridžitai bija talants. Redzi, ar tām spējām piedzimst, piemēram, man nav tādu dotību. Tā kā mana māsa bija acīmredzami talantīga, māte sāka viņu apmācīt. Vēl nebūdama pat pusaudze, Bridžita pārvaldīja dažnedažādas burvestības tik pat labi kā viņas skolotāja. ...taču viņai ar to nepietika. Slepeni viņa iegādājās Aizliegtajā tirgū vairākas Melnās maģijas grāmatas un sāka apgūt tumšās burvestības. Ar laiku tās pārņēma visas viņas domas. Viņa kļuva aizvien ļaunāka un pat bīstama. Arī mūsu māte saprata, ka tas vairs nevar tā turpināties. Viņa ieslodzīja Bridžitu Mēness tumšajā pusē, apzinādamās, ka nekad nav viņai mācījusi ieslodzīšanas burvestības. Mātes nojauta bija nekļūdīga, Bridžita nespēja izkļū no cietokšņa, tomēr ņemot vērā, ka ieslodzītā bija viņas pašas meita, toreizējā Mēness valdniece izdarīja šausalīgu kļūdu. Gribēdama apciemot savu meitu un nezaudēdama cerības, ka viss varētu mainīties, viņa atstāja starp abām pusēm vārtus. Ikviens varēja un vēljoprojām caur tiem brīvi staigāt, izņemot pašu Bridžitu. Mūsu māte bieži viņu apciemoja. Es negāju, man vēljoprojām bija no viņas bail, taču mamma teica, ka Bridžita labojoties un ka viņas dvēsele attīroties no ļaunās maģijas. ...tad kādu dienu māte vairs neatgriezās... Kopš tā laika katrs, kas tuvojas vārtiem, tiek apburts un ierauts Mēness tumšajā pusē. Ļaudis stāsta, ka tur Bridžita veidojot savu tumšo armiju, lai atriebtos man un pārņemtu varu pār Mēnesi...
Endimions platām acīm skatījās uz princesi. Lai puisi mazliet nomierinātu, viņa tam teica:
- Nebaidies, es nedomāju, ka viņa ir spējīga lauzt mātes burvestību! Tomēr man ārkārtīgi interesē, kā tev izdevās aizmukt no viņas?
- Es īsti nezinu, - pasmaidīja Endimions, - vai tas bija Bulta, kurš mani atgrieza realitātē, vai arī viņas acis man tomēr nelikās viszilākās un visskaistākās.
Selēne pamāja, taču īsti neuztvēra Endimiona teikto. Viņa domāja par to, ko nebija puisim pastāstījusi. Par to, kas bija viņas māti novedis tik tālu, lai ieslodzītu pašas meitu. Par Bridžitas spēlēm ar Melno maģiju un dvēseļu zagšanu. Princeses drūmās domas iztramdīja skaļš, sveicinošs "mjauu". Lira bija uzlēkusi uz balkona margas un pieprasīja Selēnes uzmanību.
- Es tev jau labu laiku atpakaļ gribēju jautāt, vai tas ir tavs kaķis, - teica Endimions, - Man patīk viņa zīdainais kažoks un dārakmeņiem līdzīgās acis!
- It kā viņa ir manējā kaķene, taču Lira vienmēr klīst kaut kur apkārt. Es neuzskatu, ka es viņai patiešām būtu saimniece. Viņa man pieklīda drīz pēc mātes aiziešanas.
Abus jauniešu iztraucēja kāds pavecs vīrs, kurš tūlīt uztraukti uzrunāja princesi:
- Princese Selēne, dārzā pazudušas 20 sarkanās rozes!
Viņa viegli pasmaidīja un teica:
- Vispirms, Maikroft, iepazīsties ar mūsu viesi Endimionu.
Puisis paklanījās.
- Endimion, tas ir mans dārznieks Maikrofts.
Tagad bija kārta pakalnīties vecajam vīram.
- Kas attiecas uz rozēm, - Selēne turpināja, - vari par to neuztraukties. Es atļāvu Vidžijam tās paņemt un uzdāvināt savai līgavai. Viņš taču drīz precēsies, kādēļ gan neiepriecināt abus jauniešus?
Maikrofts pamāja, tad vēlreiz paklanījās un aizgāja.
- Kapēc tieši 20? Vai tad pāra skaitlis nenesīs neveiksmi? - jautāja Endimions.
Princese apjukusi skatījās uz puisi:
- Kapēc tu tā domā?
- Nezinu...man šķita, ka kaut ko lasīju vēstures grāmatā, ka pāra skaitu ziedu nesa uz kapiem, bet dāvināja nepāra skaitu. Laikam būšu kļūdījies.
- Hmmm... Uz Mēness jau no laika gala pieņemts līgavai dāvināt 20 rozes. Tādējādi meitene gūst pārliecību, ka puisis tik tiešām grasās viņu precēt. Tā kā man ir visskaistākās rozes uz visa Mēness, es labprāt jaunajam preciniekam tās piešķīru.
- Nu jā, viss jau nevar būt uz Zemes un Mēness vienādi, - piekrita Endimions, - starp citu, es vēl neesmu redzējis tavas izslavētās rozes.
- Tev jau interesē tikai zirgi! - iesmējās Selēne.

---------------


Naktī Endimionam atkal sāka sāpēt vēders. Lai gan Selēnes ārsti puisim ļoti palīdzēja, tomēr viņa kuņģis vēljoprojām nebija pieradis sasmalcināt dabīgu pārtiku. Viņš grozījās no viena sāna uz otru, bet nevarēdams aizmigt, nolēma iziet pastaigāties. Endimions vēl nekad nebija bijis ārpus pils nakts laikā. Princese bija stāstījusi, ka naktī zemi pārklājot bieza migla, bet tik biezu Endimions nebija gaidījis. Brīžiem nebija iespējams saskatīt roku acu priekšā, Puisis nolēma, ka nekur tālu neies, jo visticamāk neatrastu ceļu atpakaļ. Viņš devās ierastā virzienā uz staļļu pusi, taču pēc kāda laika saprata, ka ir nez kapēc iemaldījies princeses dārzā. Klusībā pie sevis nolamājies, Endimions pagriezās, lai dotos atpakaļ, taču paejot garām vēl neredzētam vītolam, viņš saprata, ka ir neglābjami nomaldījies. Vēl pāris reizes censdamies atrast pareizo ceļu, Endimions beigu beigās atmeta visas cerības pirms rītausmasa atrast izeju. Viņš bija nonācis pie kādas lielas strūklakas, kas attēloja vairākas viegli apģērbtas sievietes. Tās šķita dejojam. Apsēdies uz strūklakas malas, puisis ievēroja, ka tieši tai pretī atradās arī rožu audzes. Tobrīd migla likās mazliet izklīdusi, un Endimions gribēja vēlreiz izmēģināt savu laimi izejas meklēšanā, tomēr viņš nenoturējās un piegāja pie baltajām rozēm. Tās bija tik skaistas un tik saldi smaržoja! Viņš vēlējās vienu ziedu noplūkt, lai vēlāk uzdāvinātu princesei. Aizmirsis, ka rozēm ir ērkšķi, Endimions sadūra pirkstu un sarkana asins lāse nopilēja uz rozes. Puisis kā apburts skatījās uz asins lāsi, tā izskatījās tik fantastiski uz baltās rozes fona! Pēkšņi viņš izdzirdēja aiz muguras draudzīgu "mjau" un, pagriezies ieraudīja Liru. Kaķene vēlreiz ieņaudējās, tad pagriezās uz promiešanu, taču vēlreiz apstājās, it kā gaidīdama, lai viņai sekotu. Endimions nosprieda, ka viņam nav ko zaudēt, un sekoja Lirai. Promejot viņš vēlreiz uzmeta skatu rozei. Pat caur miglu varēja redzēt, kā košā asins lāse spīguļo uz rozes virsmas.
sabrina19
So, esu atpakalj un gatava turpinaat iesaakto
X Saturna princeses kronēšana



Endimions jau bija pilnībā apradis ar dzīvi uz Mēness. Tāpat ka Selēnes mīļākā pārdomu vieta bija pils balkons, puisis labprāt sēdēja uz strūklakas malas pils dārzā. Maikrofts zināja princesei stāstīt, ka Endimions vienmēr sēž pretī baltajām rozēm un ka reizēm vinš aizdomājas tik ļoti, ka nepamana dārznieku, kas dodas apkopt ziedus. Tādās reizēs Endimions esot ļoti drūms un nomākts. Princese apjēdza, ka viņš vēljoprojām šaubās par situāciju uz Zemes, nespēdams uzminēt īsto mirkli, kad atgriezties.
Arī šoreiz Endimions bija tā domās nogrimis, ka nepamanīja princeses tuvošanos. Viņš zināja, ka vajadzētu doties mājās, bet nebija drošs, vai tad vēl kādreiz būs iespēja atgriezties uz Mēness. Puisis atjēdzās tikai tad, kad sajuta Selēnes roku sev uz pleca.
- Endimion, kāpēc tu esi tik drūms? Nāc, iesim pastaigāties pa dārzu! - viņa aicināja. Jauneklis pasmaidīja princesei par prieku un piecēlās, lai dotos tai līdzi. Tad viņš palūkojās debesīs un ievēroja, ka Mēnesim tuvojas liela, liesmojoša komēta.
- Selēne! - iesaucās Endimions, norādīdams uz komētu.
- Laikam jau kaut kas svarīgs, ja viņš ir nodomājis apstāties uz Mēness... - princese nomurmināja, un, saņēmusi Endimionu aiz rokas, vilka viņu uz dārza vārtu pusi. Tagad komēta jau bija tik tuvu pavadonim, ka puisis redzēja, ka tā nepavisam nav komēta, bet gan lieli liesmojoši rati, kurus vilka seši liesmojoši pūķiem līdzīgi radījumi. Rati nolaidās tieši pils priekšā, un no tiem izkāpa valdonīga izskata vīrietis ar rudiem matiem un tikpat rudu bārdu. Viņš salti uzlūkoja princesi, kas vēljoprojām turēja Endimiona roku, un pasniedza viņai vēstuli:
- Ielūgums uz Saturna princeses kronēšanu!
- Paldies, - tikpat vēsi atbildēja princese.
Tad šis liesmojošais pastnieks uzmeta vēl vienu skatu jaunajam puisim, kurš nebija palaidis Selēnes roku, un devās savu ratu virzienā. Endimions jutās no šī skatiena kā ar aukstu ūdeni apliets. Viņš vēl noskatījās kā rati, kurus vilka seši briesmoņi atkal pārvēršas ugunīgā komētā, līdz beidzot sekoja Selēnei, kas vēstuli lasīdama jau devās pils virzienā.
---------



- Kas tad īsti ir šis Heliuss? - Endimions jautāja, kad viņi bija beiguši pusdienot un Selēne uz jautājumu "Kas, pie velna, tas bija?" izvairīgi atbildēja "Heliuss".
Princese nopūtās. Nestāstīt par Heliusu bija muļķīgi, tomēr viņai negribējās atcerēties visu, kas saistīts ar šo atriebīgo cilvēku.
- Viņš ir Saules karalis un visu mūsu nelaimju cēlonis...lai gan...varbūt arī kāds cits ir šis cēlonis... - Selēne pēc īsa klusuma brīža pusbalsī noteica.
- Es nesaprotu... - puisis uztvēra tikai teikuma pirmo daļu. - Vai tad uz Saules eksistē dzīvība?
- Tu pats redzēji, kā viņš liesmoja. Jā, uz Saules dzīvo ļoti varena un lepna tauta, kas klimata dēļ arī ir pasargāta no zemiešu uzbrukuma. Bez valdnieka atļaujas un burvestības, nevienam nav brīv spert savu kāju uz Saules. Ja Heliuss gribētu, viņš vienā mirklī varētu sakaut tavu tēvu...
- Bet kāpēc tad viņš to līdz šim nav darījis? Ja viņš patiesi ir tik varens, kāpēc viņš pieļauj šo briesmīgo karu? - Endimions nesaprata.
Sākumā princese nezināja, kā lai atbild uz jaunekļa kutelīgo jautājumu. Pēc īša apdomu mirkļa viņa iesāka:
- Tu taču zini, ka daudzus gadsimtus uzskatīja, ka vienīgi uz Zemes eksistē dzīvība...
- Jā, tā ir viena no strīdīgākajām lietām, ar ko nodarbojas mūsu zinātnieki. Viņi vēljoprojām nespēj saprast, kādēļ no citām planētām nebija nekādu dzīvības pazīmju un tad pēkšņi izrādās, ka visur dzīvo cilvēkiem līdzīgas būtnes! Pastāv pieņēmums, ka šīs civilizācijas tur ieradušās visas vienlaikus - pirms trīs gadiem, taču šis apgalvojums ir tik neticams, ņemot vērā senās celtnes, ko ir nobildējuši mūsu satelīti. Varbūt tu man beidzot varētu atklāt šo lielo noslēpumu?
- Atrisinājums ir pavisam vienkāršs, - Selēne pasmaidīja. - Maģija. Arī uz Zemes kādreiz cilvēki pieprata maģiju, taču šos zemiešus briesmīgi vajāja un visiem spēkiem mēģināja izskaust. Pamazām Zemes iedzīvotāji novērsās no dabas un maģijas un pievērsās tam, ko jūs šodien saucat par zinātni. Tobrīd, kad visām senajām Saules sistēmām bija skaidrs, ka zemieši sāk kļūt par pavisam savādāku tautu nekā mēs visi, tika sasaukta liela Padome, kas sastāvēja no visiem Saules sistēmas valdniekiem...arī Heliusa priekšteča. Tika nolemts, ka Saule ar savu visvareno maģiju radīs aizsargburvestību. Mēness tika atzīts par pietiekami būtisku civilizācijas sākumpunktu, lai arī to atdalītu no Zemes un piešķirtu šo aizsargstatusu. Šī burvestība ne tikai padarīja mūs visus neredzamus, bet arī radīja pirmajiem zemiešiem, kas ceļoja kosmosā iespaidu, ka uz planētām nav dzīvībai piemērotu apstākļu un ka Mēnesim nav atmosfēras. Tā tas ilga daudzus gadsimtus. Tikmēr jūsu tauta turpināja mainīties un attālināties...
Endimions klausījās muti pavēris. Viņš jau bija apradis ar šādiem tādiem stāstiem par burvestībām, bet tas nu bija par daudz!
- Tad kāpēc pirms trīs gadiem šī burvestība izzuda? - viņš jautāja neizpratnes pilnu seju.
Selēne bija baidījusies tieši no šī jautājuma. Cēlonis. Briesmīgas sekas.
- Daži domā, ka varenā Saules enerģija iet uz beigām tādēļ, ka pati zvaigzne kļūstot vecāka, - princese piesardzīgi iesāka, - taču es zinu, ka tā nav... Patiesībā... Heliuss vienkārši nemāk zaudēt, tas arī viss. Pirms apmēram trīs gadiem viņš gribēja apprecēt vienu no Saules sistēmas valdniecēm, bet šī meitene bija stingri pārliecināta, ka izies pie vīra tikai mīlestības dēļ. Viņa bija pārāk jauna un nenobriedusi, lai upurētu sevi... Toreiz Heliuss zvērēja mūžīgu atriebību un nogalināt katru meitenes precinieku. Pēc dažām dienām aizsegs pār visām planētām krita...
Endimionam bija skaidrs, kura meitene tā bija bijusi, tādēļ, lai mazliet novērstos no kutelīgā temata, viņš princesei jautāja:
- Kādēļ tad šis varenais karalis iznēsā vēstules?
- Viņš neiznēsā parastas vēstules. Jau no senseniem laikiem ir bijis pieņemts, ka Saules sistēmas būtiskās lietas tiek nokārtotas caur pašu Sauli un tās valdnieku. Kā, piemēram, jaunas valdnieces kronēšana. Tiesa, Heliuss kopš tā atgadījuma ir kļuvis vēl noslēgtāks un nelabprāt pilda savus pienākumus, taču iebilst varenajam Saules karalim tāpat neviens neuzdrošinās, apzinādamies iespējamās sekas.
- Ja viņi kronēs tagad jaunu princesi, tas nozīmē, ka iepriekšējā valdniece ir mirusi, vai ne?
- Mirusi pārējai Saules sistēmai. Viņa apprecējās ar Heliusu. - Selēne nicinoši teica, pazīdama iepriekšējās valdnieces alkatību pēc varas un spozmes.
Endimions neko neteica, līdz Selēne pati turpināja:
- Vēstulē ir teikts, ka ir ielūgti divi pārstāvji no Mēness. Tas nozīmē, ka man būtu jāņem līdzi savs ģenerālis, taču ņemot vērā, ka man tāda nav, atļaušu tev ieņemt šo posteni uz vienu dienu.
Viņa pasmaidīja un piebilda:
- Es pabrīdināšu savas draudzenes, kas tevi pazīst, lai nedod mūs, taču tu nekādā gadījumā nedrīksti nevienam teikt, kas tu patiesībā esi!
- Es saprotu, - Endimions pamāja ar galvu. - Droši vien tur daudzi gribētu redzēt svinību galdu pārklātu ar Ričarda dēla ādu!
Endimions iesmējās, taču Selēne saviebās. Viņai tas nepavisam nešķita smieklīgi. Abi jaunieši piecēlās no galda. Selēne devās savas istabas virzienā, bet Endimions bija vēl apsolījis ar dažiem puišiem no tuvējā ciema uzspēlēt kārtis. Pirms puisis bija izgājis pa durvīm, viņš pagriezās un uzsauca princesei:
- Selēne, es zinu, ka tu tajā visā vaino sevi, bet es nedomāju, ka tu esi vainīga. No visa šī briesmīgā atgadījuma tomēr ir izrietējis kaut kas sasodīti labs - es iepazinu tevi!
Viņš pasmaidīja un izgāja pa durvīm, nedodams apjukušajai princesei iespēju atbildēt.
---------



- Kur mēs esam? - jautāja Endimions jau atrazdamies Selēnes kuģī dienā, kad bija jānotiek kronēšanai.
- Mēs tūlīt nolaidīsimies uz Saturna, - paskaidroja princese, kas uzmanīgi saiņoja dāvanu - lielu kristālu zvaigznes formā. - Starp citu, nejūties izbrīnīts,kad redzēsi, cik jauna ir Saturna topošā princese...
- Cik veca tad viņa ir? - puisis nevērīgi jautāja.
- Viņai nav pat pusgads...
- Ko? - Endimions bija apmulsis no šīs atbildes. - Kā viņi šajos nemiera laikos var par valdnieci kronēt pusgadu vecu zīdaini???
- Nomierinies, - Selēne saudzīgi teica. - Pusgads viņai ir pēc Saturna laika skaitīšanas, bet viņa tik un tā ir ārkārtīgi jauna. Es esmu dzirdējusi, ka šī meitene tika izvēlēta savu spēju dēļ. Jau mazs bērns būdams, viņa pierādīja, ka ir ārkārtīgi talantīga maģijas apgūšanā un ka šis talants viņai tik ļoti izpaužas, kā sen nevienam Saules sistēmā.
Endimions saviebās. Maģija. Šo vārdu viņš pēdējā laikā dzirdēja pārāk bieži. Viņa tēvs bija vienmēr mācījis domāt racionāli. Tas nesaskanēja ar pēdējās dienās piedzīvoto.
---------



Jauneklis aplūkoja pelēko masu uz šķīvja viņa priekšā. Viņš negribēja būt nepieklājīgs, taču saturniešu saldais ēdiens nepavisam viņu nevilināja. Viņš nolika malā dīvaino priekšmetu, ar kuru bija paredzēts šo ēdienu ēst un pievērsās dzērienam. Saturniešu medals bija patiešām kaut kas īpašs. Kaut ko tik saldu, bet tajā pašā laikā maigu Endimions nekad savā mūžā nebija dzēris. Puisis vēroja viesus, kas bija sasēdušies ap galdu. Pie kreisās rokas viņam sēdēja Selēne, kas patreiz jautri čaloja ar savām sen neredzētajām draudzenēm. Pie labās - Urāna karaliene, bet tā nepievērsa Endimionam ne mazāko uzmanību. Jauneklis, protams, atpazina princeses, kuras bija atbrīvojis, taču tās bija iegrimušas sarunā ar Selēni. Arī viņas pašā viesību sākumā bija atpazinušas Endimionu, taču nesveicināja viņu. Lai gan katra no viņām bija bezgalīgi pateicīga jaunajam puisim, nebija pieļaujams, ka princeses atklātu viņu pazīšanos.
Jaunekļa skats apstājās pie venēriešu delegācijas. Princese Astērija izskatījās garlaikota, taču vņas ģenerālis Tirkīzs uzmanīgi klausījās princesē Selēnē. Endimions nesteidzoties aplūkoja Astēriju, atzīdams meiteni par skaistu, taču to laikam jau varēja teikt par jebkuru venērieti. Arī viņa, tāpat kā Selēne bija meitene ar gaišiem matiem un zilām acīm, taču viņas acis un mati likās blāvāki. Sēdot iepretim Selēnei viņas skaistums izplēnēja. Tā vismaz puisim likās.
Viņa novērojumus iztraucēja Selēne, kas pieliekusies pie Endimiona auss viņam klusi pačukstēja:
- Neaizraujies ar saturniešu medalu! Tev tas varbūt liekas ļoti maigs, taču šis dzēriens ir ārkārtīgi stiprs, tapēc nedzer pārāk daudz!
Endimions pasmaidīja un apgalvoja, ka viss esot vislabākajā kārtībā. Jauneklis novērsās no Mēness princeses, un viņa skatiens sastapās ar Astērijas skatienu. Viņa tik tiešām bija valdzinoša sieviete..., tomēr laikam jau Endimions uzskatīja, ka pašlaik valdzinošāks ir saturniešu medalus, jo puisis pasūtīja sev vēl vienu kausu. To tukšodams viņs atcerējās kronēšanas ceremoniju. Jaunā Saturna valdniece, kas pēc Endimiona aplēsēm varēja būt 12 gadus veca, deva svinīgo zvērestu, kura laikā viņas skatiens uzmeklēja jaunekli. Puisim šķita, ka Saturna valdniece atkailina viņu ar savu ciešo skatienu, taču viņš ātri atguvās no šīs sajūtas. Galu galā Endimions šodien bija Mēness ģenerālis, viņam nebija no kā baidīties.
Iedzerot kārtējo malku saturniešu medala, jauneklis juta, ka viņam sāk sāpēt galva. Palūkojies apkārt, viņš manīja, ka lielākā daļa viesu jau bija piecēlušies no galda un tagad dejoja vai arī bija devušies pastaigāties dārzā. Mēness princese vēljoprojām jautri tērzēja ar savām draudzenēm.
Endimions nolēma, ka labāk būtu doties ārā, lai mazliet atskaidrotos. Nostājies uz kājām, viņš sāka apzināties, kāpēc Selēne bija viņu tik ļoti brīdinājusi. Nevarēdams vairs noiet gluži taisni, puisis aizstreipuļoja līdz dārza vidum. Pie strūklakas. Viņš iegremdēja galvu vēsajā, taču sarkanajā saturniešu ūdenī, beidzot apjēgdams, ka bija izdzēris tomēr pārāk daudz.


XI Vēstule Endimionam


Bils piecēlās ar apziņu, ka iekritis nelielā diendusas snaudienā, taču pavisam drīz viņš apjauta, ka pie sāniem vairs neatrodas atslēgas un ka visas drošības sistēmas ir atslēgtas.
- Endimions! – Bils pēkšņi iesaucās, atcerēdamies, kas noticis pirms aizmigšanas. Ātrāk, nekā būtu sagaidāms no tāda resnuļa kā šis cietuma sargs, Bils aizjoza līdz centrālai pārvaldei. Šausmās viņš konstatēja, ka viss ir pilnīgi pārprogrammēts, kas nepārprotami liecināja par komandiera dēla vainu šajā sazvērestībā. Bilam sāka trīcēt ceļi.

---------


- Tā...tā...tātad mans dēls mani ir nodevis... – nopūtās Ričards apsēzdamies savā antīkajā XXII gadsimta ozolkoka krēslā, - es tikai nesaprotu, kāpēc. Man bija aizdomas, ka viņam nav īsta karotāja gara, taču to, ka viņš mani nodotu, es nebiju gaidījis. Acīmredzot tā glābšanas kuģa pazušana toreiz bija saistīta ar to, ka mīklainos apstākļos ir izglābusies Neptūna karaliene. Jau toreiz viņš rīkojās patvaļīgi. Nekas. Ātri vien es tevi atradīšu un pāraudzināšu. Tad viņš piegāja pie kāda skapja un izņēma no tā portretu ar brīnumdaiļu sievieti, kuras acis bija tikpat spožas kā Endimionam.
- Piedod, Mērij, ka neesmu mūsu dēlam atklājis patiesību, - viņš čukstēja sievai, - kad viņš to uzzinās viņš sapratīs...
Protams, Bils tika sodīts ar nāvi. Sākotnēji gan viņš tika nežēlīgi spīdzināts par Endimiona apmelošanu, jo neviens patiesībā nedrīkstēja zināt, ka Ričarda dēls ir atbrīvojis svarīgās gūsteknes. Tika pieņemts, ka Bils ir arī nogalinājis pašu Endimionu, lai izskaidrotu viņa pazušanu. Kā no šiem stāstījumiem izkulties, Ričards izdomātu vēlāk, kad dēls atgrieztos. Pašlaik svarīgākais bija novērst nemierus un novākt Bilu. Tas bija izdarīts. Arī stāsts par Endimiona nogalināšanu tika pieņemts ļoti veiksmīgi, jo, par spīti visiem meklējumiem, jauneklis nekur nebija atrodams. Līdz ar to Ričards beidzot apjēdza, ka viņa dēls vairs neatrodas uz Zemes. Nebūdams drošs par to, vai puisis vispār vēl ir dzīvs, viņa tēvs naktīs negulēja un arī ar valstiskām lietām vairs nenodarbojās līdz kādu dienu viņš apjēdza, ka ir viens cilvēks, kurš varētu zināt kaut ko vairāk par Endimiona mīklaino pazušanu.

---------


Profesors Dariuss uzpilināja dažus pilienus mākslīgā ūdens Endimiona mīļākajām puķēm.
- Tā...tagad tikai jāgaida reakcija... – viņš nomurmināja, pabīdīdams augstāk brilles, - Žēl, ka Endijs neredz šīs puķes, bet laikam jau viņš negarlaikojas... Zvans pie durvīm profesoru nepārsteidza, tāpat kā vīri no Zemes galvenās apsardzes. Dariuss nepretojās un mierīgi ļāva sevi apcietināt. Viņš tikai brīnījās, ka tas nebija noticis jau agrāk.
Taču vecajam zinātniekam bija lemts vēl pabrīnīties par to, kādā stāvoklī viņš satika Ričardu. Zemes pavēlnieks nebija ne nikns, ne gatavs spīdzināt Dariusu ar vēl trakākām metodēm, kādas tika izvēlētas Bilam. Tā visa vietā viņš sastapa ļoti nelaimīgu un norūpējušos tēvu. Ričards atvainojās, ka vecais vīrs ticis atvests šādā parupjā veidā, taču bijis nepieciešams pēc iespējās ātrāk satikt Dariusu jautājumā, kuru viņš pats noteikti zina. Profesors pamāja ar galvu. Ričards brīdi klusēja, meklēdams īstos vārdus, līdz beidzot teica:
- Es līdz pat šim brīdim esmu atcēlis visus uzbrukumus jebkurai no planētām, nojaušot, ka kaut kur tur ārā atrodas mans dēls, kurš, cerams, vēl ir dzīvs.
Profesors atkal pamāja. Ričards atviegloti uzelpoja un turpināja:
- Es jau sen būtu tās planētas iznīcinājis vienu pēc otras, taču šobrīd ir tā vēlos tikai vienu –lai mans dēls ir atkal ar mani. Viņš ir viss, kas man palicis pēc Mērijas nāves. Man ir ar viņu jārunā, taču zinu, ka viņš nenāks, ja es viņu saukšu. Tādēļ man nepieciešama tava palīdzība. Nosūti, lūdzu, viņam ziņojumu, ka es gaidu savu dēlu mājās un netaisos viņu nekādi sodīt, bet gan beidzot izrunāties.
Dariuss domīgi klusēja, visbeidzot jautājot:
- Ja Endimions atgrieztos, vai tu pārtrauktu citu planētu iekarošanu?
Ričards brīdi apdomājās un tad teica:
- Nē, un tu zini, kāpēc.
Profesors neko neatbildēja.
- Esmu sapratis, - Ričards turpināja, ka visticamākais iemesls Endimiona rīcībai un pazušanai ir – sieviete. Tev nav man jāsaka, no kuras planētas viņa ir, bet atbildi man vienkārši, vai man ir taisnība un vai viņš tagad ir kopā ar viņu.
- Jā, tā ir gan laikam.
- Tas visu, protams, sarežģī – Ričards teica drīzāk sev nekā vecajam vīram, - Saki man tad, vai tu esi gatavs izpildīt manu lūgumu?
Dariuss sēdēja brīdi klusēdams, apsverot esošo situāciju. Zemes valdnieks tomēr nebija palicis par tik cietsirdīgu vīru, kā Dariuss bija domājis, tomēr, ja Endimions atgrieztos, diez vai puisim vēl būtu iespēja tikties ar Mēness princesi.
- Es tev palīdzēšu, - pēc brīža profesors teica, - taču es sūtīšu ziņu ar savu raķeti, lai Endimions tūlīt to atpazītu. Tikai tev jārēķinās, ka tā ceļos diezgan ilgi, jo nav tik ātra kā tavējās. Citiem vārdiem, tev vēl būs krietni jāuzgaida līdz saņemsi no sava dēla atbildi. Otrkārt, es tev neatklāšu, uz kurieni dosies mana vēsts, tu nedrīksti to izsekot. Ja tu tiktāl esi ar mieru, tad es nodošu tavam dēlam ziņu, ko pats vēlēsies sūtīt.
Ričards bija neizsakāmi priecīgs, to dzirdot, un piekrita bez jebkādām ierunām. Protams, šī ilgā gaidīšana bija diezgan bīstama. Neveicot nekādus uzbrukumus citām planētām, tās varēja nodomāt, ka Zeme palikusi vāja, taču pašreiz bija svarīgāk atgūt dēlu. Nedaudz aprunājušies Ričards un Dariuss atvadījās viens no otra, taču pie izejas Zemes komandieris satraukti apturēja profesoru un ar sāpēm acīs jautāja viņam:
- Vai viņa ir venēriete? Man ir vienalga, kas viņa ir, tikai saki, ka nav venēriete!
Dariuss noraidoši pašūpoja galvu, un Ričarda roka atlaidās no vecā vīra piedurknes.


XII Endimiona nākotne


Endimions nodūris galvu sēdēja uz strūklakas malas. Viņš jutās diezgan nožēlojami un bija neizsakāmi priecīgs, ka princese neredzēja viņa patreizējo stāvokli. Spirgtajā Saturna gaisā puisis lēnām atguva skaidru saprātu. Izdzirdis soļus, kas viņam tuvojās, Endimions sarāvās, domādams, ka tā ir Selēne, taču liels bija viņa pārsteigums savā priekšā ieraugot Saturna jauno princesi. Mazā meitene likās tik trausla, ka Endimions kārtējo reizi nobrīnījās, vai tiešām viņa būtu tā piemērotākā kandidāte Saturna tronim.
- Tā ir diezgan liela uzdrošināšanās parādīties šeit, kur tik daudzi tevi vēlētos saņemt gūstā vai pat nogalināt, Zemes princi, - viņa klusi teica.
Izdzirdot šos vārdus, Endimions gandrīz iegāzās strūklakā.
- Bet kas tev te...?
- Neuztraucies, es tevi nenodošu, - meitene viņu pārtrauca, tad viņa apsēdās uz strūklakas malas un, neskatīdamās uz Endimionu, jautāja viņam – Vai tu zini, kādēļ es tiku izvēlēta par nākamo Saturna valdnieci.
- No Selēnes es sapratu, ka tu protot burties vai kaut kā tamlīdzīgi, - puisis teica ar vieglu sarkasmu balsī.
- Laikam tik primitīvas rases pārstāvim savādāk to nevar izskaidrot (Endimions nikni paskatījās uz princesi). Nedusmojies, princi, tev taču ir jāatzīst, ka tava civilizācija ir daudzus gadu tūkstõšus atpalikusi no pārējām. Bez tam, es negribu tevi aizvainot, es cienu tavu apņēmību un stingro raksturu.
- Jā, mana primitīvā rase neprot tādas lielas burvestības kā daži no jums, - sarkasms Endimiona balsī nebija zudis, - augstākais, ko daži no mums pieprot ir nākotnes zīlēšana, bet es pieņemu, ka arī tas viens tāds nieks vien ir priekš jums!
- Ja jau tu man tik tieši jautā, - meitene mierīgi teica, - tad atbildēšu tev apstiprinoši. Turklāt man nav jāzīlē...es redzu...es redzu katra cilvēka likteni, kuram es paskatos acīs, tikai ir daudz tādu cilvēku, kuri dzīves laikā var pagrozīt savu likteni. To būtņu dzīves pavedieni man rādās kā samudžināti kamoli, un nepieciešams ilgāk lūkoties viņos, lai izprastu, kādas ir iespējamās nākotnes, kas sagaida šo cilvēku. Protams, ir tādi, kuru dzīve ir redzama kā uz delnas.
Endimions diezgan neticīgi raudzījās Saturna princesē līdz viņa pagriezās un uzmeklēja puiša skatienu. Un atkal viņam šķita, ka šī mazā meitene viņu atkailina ar skatienu.
- Ja tevi tas interesē, princi, - viņa teica, - tad es varu tev pateikt, ka arī tavam liktenim ir vairāki ceļi.
- Vai es miršu jauns un skaists, kā arī slavas apvīts? – Endimions mēģināja jokot, jo radusies situācija viņam pamazām šķita neomulīga. Princese piecēlās, pagāja dažus soļus uz priekšu un, nepagriezdamās pret puisi teica:
- To, kad tu mirsi, tev ir jāizvēlas pašam. Tas var notikt pēc dažiem mirkļiem, pēc dažām nedēļām vai arī pēc daudziem gadiem. Katrā ziņā, - saturniete pagriezās pret puisi, - es ceru, ka tu izvēlēsies pēdējo, jo tajā gadījumā mēs atkal tiksimies. Kad pienāks Jaunā ēra, man vajadzēs tādu apņēmīgu cilvēku kā tu palīdzība, lai nodibinātu mieru starp visām planētām un nepieļautu jebkādu karu izcelšanos. Pieņemsim, ka no šīs dienas mēs esam draugi.
Viņa viegli uzsmaidīja apjukušajam puisim un aši pazuda no tā redzesloka. Endimions palika sēžot ārkārtīgi apjucis un cenšoties saprast, ko princese bija gribējusi ar to visu pateikt. Likās, ka saturniešu medals vēl nebija pagaisis no puiša apziņas. Nolēmis, ka sēdēšana vairs daudz ko nelīdzēs, viņš devās dziļāk dārzā. Šeit uz Saturna tas pilnīgi atšķīrās no Selēnes dārza, šķiet, to varēja nosaukt pat par mežonīgu. Endimions apstājās pie kāda dīvaina izskata zieda, kas izplatīja saldenu smaržu, līdzīgu saturniešu medala smaržai. Puisis nedaudz pieliecās, taču tad kāda nelāga nojauta, ka kāds atrodas viņam aiz muguras, lika Endimionam apgriezties. Jāatzīst, tas bija tieši pēdējā brīdī, jo viss, ko jauneklis spēja saskatīt pirms pašāvās sānis, bija mirdzošs saturniešu zobens. Bija skaidrs, ka tā turētājs vēlējās puisi nogalināt.
This is a "lo-fi" version of our main content. To view the full version with more information, formatting and images, please click here.
Invision Power Board © 2001-2024 Invision Power Services, Inc.