Akadēmija, PG-15 Options

[Kikio]

Ievadu nerakstīšu garu, jo zinu, ka to neviens tāpat nelasīs tālāk par pirmo teikumu. Un ko lai daudz saka - kārtējais mans stāsts, radies garlaicības un pēc tam jau nepieciešamības rakstīt dēļ. Reitings varbūt šobrīd liekas par augstu, bet to liku, domājot par tēmām, ko esmu paredzējusi iekļaut nākotnē, un piesardzības nekad nevar būt par daudz Apzinos, ka šis nav nekas ideāls, bet jau no paša sākuma stāsts bija iecerēts kā viegli lasāms nieciņš, ar ko pakavēt laiku; novērtēt, vai mērķis ir sasniegts, jau paliek jūsu ziņā. Un visbeidzot, gribu izteikt cerību, ka atradīsies daži lasītāji


- Paskaties tur! Redzi?

- Kas tieši būtu jāredz?

- Tā meitene. Nu? Pamanīji?

- Neredzu nevienu meiteni.

- Aunapiere, tu ne tur skaties! Tur, gandrīz paslēpusies aiz obsidiāna gargujas. Atradi?

- Tur taču neviena nav.

- Tu nu gan esi stulbs! Viņa ir Ūdens studente, kā tu neapjēdz? Tie frīki māk kļūt gandrīz vai neredzami, neatceries, ko stāstīja lektors?

- Nē, neatceros gan.

- Ārprāts, kad tu beigsi gulēt lekciju laikā?! Tikai nesaki, ka atkal sapņoji par Dženiferu!

- Par kādu vēl Dženiferu? Starp mums viss ir cauri nu jau gandrīz nedēļu.

- Un sen bija laiks. Jau pašā sākumā es tevi brīdināju, ka tas labi nebeigsies. Un vai es neteicu, ka...

- Jā, jā, tikai aizveries! Kur man bija jāskatās?

- Aiz gargujas. Varu ieteikt iedarbīgas zāles, kas uzlabos atmiņu.

- Paldies, bet gan jau iztikšu. Tomēr pagaidām es vēl neko... Oho!

- Nu? Tu viņu pamanīji?

- Liekas, ka jā. Tas tik ir ko vērts!

- Ko tu redzi?

- Gari, blondi mati, debeszilas acis...

- Cirvis! Tu man šobrīd apraksti Linetu! Paskaties aiz viņas! Aiz!

- Pats cirvis. Tur neviena nav, un es neesmu vainīgs, ja tev halucinācijās atkal rādās debesu eņģeļi.

- Tagad es saprotu, kāpēc tu nevari viņu ieraudzīt! Tu esi pieradis blenzt uz visādām modelēm un Mis Universe. Nolaidies taču reiz uz zemes un vēlreiz uzmanīgi pavēro to stūri.

- Varbūt nosauksi koordinātas?

- Būs pagrūti. Tieši blakus gargujai, ēnā pie pašas sienas. Joprojām neredzi?

- Nē. Pagaidi... tur kaut kas ir. Jā, tagad es ieraudzīju. Ko tu uzreiz neteici, kur jāskatās?

- Es tak tev... Ek, neko. Nu?

- Kas - nu?

- Kā izskatās?

- Nekā.

- Izbeidz! Vai tad tev nav sava viedokļa?

- Tur jau nav nekā, uz ko skatīties. Kādu viedokli tu gribi no manis izdabūt? Paklau, kāpēc man vispār jāpēta kaut kāda niecība? Es ceru, ka tam ir ļoti nopietns iemesls.

- Ir, ir, nelec uzreiz uz pannas. Kā tu domā, cik ilgi viņa mācās Akadēmijā?

- Nav ne jausmas. Nekad agrāk neesmu viņu te redzējis. Kā viņu sauc?

- Nienna Almera. Tiešām neesi par viņu dzirdējis?

- Nē. Un man ir daudzas labākas lietas, ko darīt, nekā skatīties uz pelēkajām pelēm. Tādas var atrast ik uz soļa.

- Tad jau tu arī nezināsi, ka viņa ir Ūdens profila izcilniece, vai ne?

- Atkal uzminēji. Man par Ūdens profilu ne silts, ne auksts, kamēr vien viņi nebāž degunu pie mums. Un man ir pilnīgi vienalga, vai tāda Nienna Almera eksistē vai ne, kaut arī viņa būtu izcilniece, nāriņa vai jūras zirdziņš. Kāpēc tu vispār man par viņu kaut ko stāsti? Astoņus gadus tev bija vienalga.

- Tu vakar nebiji Izsaukšanas lekcijā, vai ne?

- Nu, nebiju, un kas? Kādam tāpēc radās problēmas?

- Ne gluži, tikai vecais Hamons pateica kaut ko, kas tev būtu jāzina.

- Mani tas neuztrauc. Jau divus gadus viņš maļ vienu un to pašu. Pāršķirstīšu pierakstus un uz kontroldarbu vielu zināšu labāk par visiem.

- Kontroldarba šoreiz nebūs.

- Kā tā – nebūs? Parasti ar stundu nepietiek, lai atrakstītu visas atbildes, bet tagad pēkšņi – nebūs?

- Redzi, šoreiz Hamons iecerējis kaut ko citādāku. Praktisko darbu grupās pa divi un...

- ... un mēs esam vienā grupā. Kāpēc tev bija jāsabojā mans rīts, tarkšķot par kaut kādu Almeru?

- Šoreiz pāros būs jāstrādā dažādu profilu studentiem. Es būšu kopā ar Linetu.

- Nemaz nesmaidi kā runcis pie krējumpoda, varu saderēt, ka viņa joprojām ir ar to... nu, velns, kā viņu sauca?!

- Renārs.

- Pareizi, Renārs. Tāpēc tev nespīd, draudziņ.

- Nav tiesa. Viņi pirms divām dienam izšķīrās.

- Izšķīrās? Un kāpēc es to uzzinu tikai tagad?

- Tas noskaidrojās tikai vakar, bet tu tobrīd vāļājies pa gultu un slinkoji. Pats vien esi vainīgs, ka nogulēji visu sensāciju.

- Labi, manis pēc. Ar ko tad būs jāstrādā man?

- Labāk pieturies pie kaut kā. Tevi Hamons ielika pārī ar Almeru.

- KO?! Ar to trollieni?! Es tūlīt pat iešu un pateikšu tam vecajam āzim, ka nestrādāšu, ja viņš nemainīs savu stulbo lēmumu. Es saprotu, es varētu būt pārī ar Merilu vai neaptēsto Findaro, bet ar Almeru!

- Hamons teica, ka dalījums pāros nav apspriežams.

- Es viņam tā apspriedīšu! Kāda velna pēc man jāstrādā kopā ar to... to padibeni?!

- Droši vien tāpēc, ka tu Izsaukšanā esi galīgs nejēga. Piedod, Feit, bet tā nu tas ir.

- Tas vienkārši nav mans aicinājums, tā ka pievaldi muti. Ja es saņemšu A ar plusu Transformācijā un Manipulēšanā, ceļš augšup pa karjeras kāpnēm man jau būs tikpat kā nobruģēts ar zelta ķieģeļiem. Izsaukšana man nav vajadzīga.

- Šeit ir Elementālistu Akadēmija, aizmirsi? Izsaukšana mums ir viens no svarīgākajiem priekšmetiem. Tieši tādēļ mēs šeit mācāmies!

- Esmu gatavs izpildīt to grupu darbu, taču ne pārī ar Almeru un punkts. Starp citu, kas mums būs jādara?

- Ja tu būtu bijis lekcijā, tad šo jautājumu nemaz neuzdotu. Kur tu pazudi?

- Biju aizņemts.

- Pīlītes vari pūst kādam citam, kurš tev varbūt noticēs.

- Lai nu kā, man bija iemesls kavēt stundas.

- Un kā sauc šo tavu iemeslu?

- Par ko tu runā?

- Netēlo nu nezinīti, es tevi pārlieku labi pazīstu. Kā tad viņu šoreiz sauc?

- Apsoli nevienam neteikt?

- Manas lūpas ir slēgtas. Lai zibens mani nosper uz līdzenas vietas, ja es kādam bilstu kaut pušplēsta vārdiņa.

- Džeimija Sinklēra.

- Kas?!

- Džeimija Sinklēra. Meitene ar melniem, sprogainiem matiem, Akadēmijas parlamenta priekšsēde, no Uguns profila.

- Ahā...

- Atceries, tu zvērēji neko neteikt.

- Labi, labi, nomierinies, man nav ne mazākās vajadzības izpļāpāties, ja vien tu pats man tādu nedosi. Bet Nienna Almera...

- Nepiemini viņu man!

- Lai būtu pa tavam, bet rīt lekcijā jūs tāpat tiksieties. Tagad ejam, es negribu nokavēt Izraisīšanu, tur man ir vissliktākās atzīmes...

[Kikio]

Es ienīstu Rīgas satiksmi, bet tas jau ir cits stāsts. Paldies visiem Sižeta līnija ir, arī uzrakstīts jau ir daudz. Un te - turpinājums.

* * *

Nienna klusi nopūtās un paskatījās ārā pa logu. Debesis bija pelnu pelēkas un nu jau vairākas dienas nepārtraukti lija. Ar vārdu sakot, laikapstākļi bija tikpat drūmi kā viņas garastāvoklis.

Meitene no jauna pievērsās biezajam foliantam, kuru lasīja jau kādas četras stundas no vietas. Lai kā arī viņai to negribējās atzīt, Transformācija bija sarežģīts priekšmets, tomēr, pateicoties savai teicamajai atmiņai, arī tajā Niennai bija labas sekmes. Šobrīd gan mācības bija pēdējais, par ko meitene vispār domāja. Tas gan nebija viņai raksturīgi, taču viņa vienkārši nespēja koncentrēties.

Nienna aizcirta grāmatu, piecēlās un piegāja pie loga. Pret rūti ritmiski sitās lielas lietus lāses, kas pēcāk gluži kā asaras notecēja no stikla un krājās uz palodzēm. Neskatoties uz drēgno un auksto laiku, kas valdīja ārā, Nienna plaši atvēra logu un ļāva ledainai vēja brāzmai sajaukt garos, tumšbrūnos matus. Lietus bija viņas stihija. Ne jau velti meitene apguva Ūdens profilu, pie tam ar lieliskiem panākumiem. Līdz šim tas viņai bija bijis svarīgākais uz pasaules. “Un ir vēl joprojām,” Nienna sev atgādināja. Tomēr pēdējā laikā meitene juta, ka slodze kļūst pārāk liela. Naktīs viņa tikpat kā negulēja, lai tikai pienācīgi sagatavotos nākamās dienas lekcijām. Viņas draudzene Vikija Niennai to visu laiku pārmeta, taču meitene tur neko nevarēja padarīt. Tāda nu reiz bija viņas daba.

Iedomājoties par mācībām, Nienna pār plecu atskatījās uz galdiņu, pie kura bija sēdējusi. Vecais foliants nobružātajā ādas iesējumā joprojām bija turpat, gaidot, kad viņa no jauna to atšķirs. Vienubrīd Nienna jau gatavojās atgriezties pie lasīšanas, taču pēkšņi pārdomāja un palika pie loga. Kaut kas nebija, kā vajag. Nienna domāja par šodien notikušo Izsaukšanas lekciju un profesora Hamona uzdoto darbu pāros. Tieši pāros un nekā savādāk. Un viņai būs jāstrādā kopā ar nevienu citu kā iedomīgo un egoistisko Feitu Laingodu. Fantastiski. Ja bija kāds cilvēks, kuru Nienna ienīda ar visu sirdi un dvēseli, tad tas bija Feits. Viņš vienmēr pamanījās nokļūt uzmanības centrā, nepārtraukti gozējās popularitātes un slavas saulītē un meitenes ap viņu spietoja bariem vien kā tādas aptrakušas bites. Niennai tas likās riebīgi. Viņš nebija nekas vairak kā uzpūtīgs šovinists, kura lielā ietekme uz Akadēmijas audzēkņiem skaidrojama vienīgi ar vecāku, precīzāk – tēva, amatu. Profesors Laingods kā nekā bija ne vairāk un ne mazāk kā šīs brīnišķās iestādes vadītājs, tāpēc studenti pielaizījās Feitam visos iespējamajos veidos, cerībā, ka viņš aizliks kādu labu vārdu par viņiem savam tēvam, ja nu pagadītos nogāzt kādu podu. Nienna no drošiem avotiem gan zināja, ka Feitam ne prātā nenāk ko tādu darīt. Pirmkārt, viņš ar tēvu tikpat kā nesarunājās (to reiz bija izmetusi viņa māsa Sofija, kura bija trīs gadus jaunāka un mācījās sestajā kursā), un otrkārt, viņam citu jūtas nenozīmēja pilnīgi neko. Feitam bija svarīgi būt poulārākajam visā Akadēmijā, nekas cits viņam nerūpēja. Zvaigznes statusa dēļ viņš bija gatavs nodot draugus un piekāst arī visus pārējos, pat neiedomājoties par to, ka viņš varētu būt kādu sāpinājis. Līdz šim Niennai veiksmīgi bija izdevies izvairīties no šādas situācijas, taču nu viņa negribot bija kļuvusi par Feita potenciālo upuri, turklāt meitene bija pārliecināta, ka profesors Hamons nemainīs savu nostāju šinī jautājumā. Iet lūgties būtu bezcerīgi.

Nienna atglauda matus no sejas un aizvēra logu. “Transformācijas teorija devītajam kursam” viņu joprojām pacietīgi gaidīja, tā ka meitenei neatlika nekas cits kā vien atgriezties pie lasīšanas. Tomēr mierā viņa varēja nosēdēt labi, ja desmit minūtes. Domas nemitīgi aizklīda kaut kur tālu projām un koncentrēties mācībām bija praktiski neiespējami. Kad Nienna vienu un to pašu teikumu izlasīja trešo reizi, viņa saprata, ka nav jēgas pūlēties. Viņa aizvēra sējumu un ar grūtībām iedabūja to mugursomā, kuru tūliņ pat uz neliela vilnīša nosūtīja uz guļamistabu. Tad meitene no jauna atvēra logu un apsēdās uz palodzes. Šobrīd vairāk par visu pasaulē Nienna vēlējās iziet ārā un kārtīgi salīt, taču uzturēties ārpus skolas ēkas pēc deviņiem vakarā bija stingri aizliegts, un meitene nevēlējās pārkāpt noteikumus. Tāpēc viņa nolēma iztikt ar tām pašām nedaudzajām lietus lāsēm, kuras vējš iepūta viņai sejā. Brāzmas bija ledainas un lika Niennai ciešāk ietīties tumšzilajā apmetnī, taču viņa nepameta vietiņu uz palodzes. No šejienes viņa redzēja skolas pagalmā augošo vītolu. Agrāk, pirms kādiem pieciem gadiem, meitene tur mēdza paslēpties no ziņkārīgajiem un nelabvēļiem. Koka nokarenie zari bija kalpojuši par lielisku aizsegu un tā bija bijusi Niennas iemīļotākā vieta. Tomēr nekas nebija mūžīgs. Pirms laba laiciņa kādā no vasaras vētrām vītolā bija iespēris zibens, pāršķeļot to gandrīz uz pusēm. Vēlāk Akadēmijas direktors izteica priekšlikumu to aizvākt, taču pārējie lektori un profesori tam nepiekrita, pamatojoties uz to, ka vītols šeit audzis jau neskaitāmus gadus un būtu netaisni pārtraukt tā mūžu. Visasāk bija iebildis mags Dziednieks, kurš no visiem Akadēmijas pasniedzējiem dzīvoja visciešākajā saistībā ar dabu un bija kategoriski pret vītola nociršanu, jo tas nogalinātu arī tajā mītošo driādu, kura, kā viņš apgalvoja, pēc zibens spēriena bija izdzīvojusi. Tā nu koks palika augam pagalmā, ne īsti dzīvs ne miris, kā skumja atmiņa par kādreizējo varenību un skaistumu. Niennai nez kāpēc iesāpējās sirds, skatoties uz sakropļoto vītolu. Tas taču bija tikai koks, un tomēr šajā drūmajā rudens vakarā tā melnais siluets, kas skaidri iezīmējās uz pelēko debesu fona, izskatījās tik vientuļš... Nienna nopūtās. Tikpat vientuļš kā viņa pati...

- Almeras jaunkundz, tūlīt pat kāpiet lejā un aiztaisiet logu! Jūs zināt noteikumus!