Akadēmija, PG-15 Options

[Kikio]

Ievadu nerakstīšu garu, jo zinu, ka to neviens tāpat nelasīs tālāk par pirmo teikumu. Un ko lai daudz saka - kārtējais mans stāsts, radies garlaicības un pēc tam jau nepieciešamības rakstīt dēļ. Reitings varbūt šobrīd liekas par augstu, bet to liku, domājot par tēmām, ko esmu paredzējusi iekļaut nākotnē, un piesardzības nekad nevar būt par daudz Apzinos, ka šis nav nekas ideāls, bet jau no paša sākuma stāsts bija iecerēts kā viegli lasāms nieciņš, ar ko pakavēt laiku; novērtēt, vai mērķis ir sasniegts, jau paliek jūsu ziņā. Un visbeidzot, gribu izteikt cerību, ka atradīsies daži lasītāji


- Paskaties tur! Redzi?

- Kas tieši būtu jāredz?

- Tā meitene. Nu? Pamanīji?

- Neredzu nevienu meiteni.

- Aunapiere, tu ne tur skaties! Tur, gandrīz paslēpusies aiz obsidiāna gargujas. Atradi?

- Tur taču neviena nav.

- Tu nu gan esi stulbs! Viņa ir Ūdens studente, kā tu neapjēdz? Tie frīki māk kļūt gandrīz vai neredzami, neatceries, ko stāstīja lektors?

- Nē, neatceros gan.

- Ārprāts, kad tu beigsi gulēt lekciju laikā?! Tikai nesaki, ka atkal sapņoji par Dženiferu!

- Par kādu vēl Dženiferu? Starp mums viss ir cauri nu jau gandrīz nedēļu.

- Un sen bija laiks. Jau pašā sākumā es tevi brīdināju, ka tas labi nebeigsies. Un vai es neteicu, ka...

- Jā, jā, tikai aizveries! Kur man bija jāskatās?

- Aiz gargujas. Varu ieteikt iedarbīgas zāles, kas uzlabos atmiņu.

- Paldies, bet gan jau iztikšu. Tomēr pagaidām es vēl neko... Oho!

- Nu? Tu viņu pamanīji?

- Liekas, ka jā. Tas tik ir ko vērts!

- Ko tu redzi?

- Gari, blondi mati, debeszilas acis...

- Cirvis! Tu man šobrīd apraksti Linetu! Paskaties aiz viņas! Aiz!

- Pats cirvis. Tur neviena nav, un es neesmu vainīgs, ja tev halucinācijās atkal rādās debesu eņģeļi.

- Tagad es saprotu, kāpēc tu nevari viņu ieraudzīt! Tu esi pieradis blenzt uz visādām modelēm un Mis Universe. Nolaidies taču reiz uz zemes un vēlreiz uzmanīgi pavēro to stūri.

- Varbūt nosauksi koordinātas?

- Būs pagrūti. Tieši blakus gargujai, ēnā pie pašas sienas. Joprojām neredzi?

- Nē. Pagaidi... tur kaut kas ir. Jā, tagad es ieraudzīju. Ko tu uzreiz neteici, kur jāskatās?

- Es tak tev... Ek, neko. Nu?

- Kas - nu?

- Kā izskatās?

- Nekā.

- Izbeidz! Vai tad tev nav sava viedokļa?

- Tur jau nav nekā, uz ko skatīties. Kādu viedokli tu gribi no manis izdabūt? Paklau, kāpēc man vispār jāpēta kaut kāda niecība? Es ceru, ka tam ir ļoti nopietns iemesls.

- Ir, ir, nelec uzreiz uz pannas. Kā tu domā, cik ilgi viņa mācās Akadēmijā?

- Nav ne jausmas. Nekad agrāk neesmu viņu te redzējis. Kā viņu sauc?

- Nienna Almera. Tiešām neesi par viņu dzirdējis?

- Nē. Un man ir daudzas labākas lietas, ko darīt, nekā skatīties uz pelēkajām pelēm. Tādas var atrast ik uz soļa.

- Tad jau tu arī nezināsi, ka viņa ir Ūdens profila izcilniece, vai ne?

- Atkal uzminēji. Man par Ūdens profilu ne silts, ne auksts, kamēr vien viņi nebāž degunu pie mums. Un man ir pilnīgi vienalga, vai tāda Nienna Almera eksistē vai ne, kaut arī viņa būtu izcilniece, nāriņa vai jūras zirdziņš. Kāpēc tu vispār man par viņu kaut ko stāsti? Astoņus gadus tev bija vienalga.

- Tu vakar nebiji Izsaukšanas lekcijā, vai ne?

- Nu, nebiju, un kas? Kādam tāpēc radās problēmas?

- Ne gluži, tikai vecais Hamons pateica kaut ko, kas tev būtu jāzina.

- Mani tas neuztrauc. Jau divus gadus viņš maļ vienu un to pašu. Pāršķirstīšu pierakstus un uz kontroldarbu vielu zināšu labāk par visiem.

- Kontroldarba šoreiz nebūs.

- Kā tā – nebūs? Parasti ar stundu nepietiek, lai atrakstītu visas atbildes, bet tagad pēkšņi – nebūs?

- Redzi, šoreiz Hamons iecerējis kaut ko citādāku. Praktisko darbu grupās pa divi un...

- ... un mēs esam vienā grupā. Kāpēc tev bija jāsabojā mans rīts, tarkšķot par kaut kādu Almeru?

- Šoreiz pāros būs jāstrādā dažādu profilu studentiem. Es būšu kopā ar Linetu.

- Nemaz nesmaidi kā runcis pie krējumpoda, varu saderēt, ka viņa joprojām ir ar to... nu, velns, kā viņu sauca?!

- Renārs.

- Pareizi, Renārs. Tāpēc tev nespīd, draudziņ.

- Nav tiesa. Viņi pirms divām dienam izšķīrās.

- Izšķīrās? Un kāpēc es to uzzinu tikai tagad?

- Tas noskaidrojās tikai vakar, bet tu tobrīd vāļājies pa gultu un slinkoji. Pats vien esi vainīgs, ka nogulēji visu sensāciju.

- Labi, manis pēc. Ar ko tad būs jāstrādā man?

- Labāk pieturies pie kaut kā. Tevi Hamons ielika pārī ar Almeru.

- KO?! Ar to trollieni?! Es tūlīt pat iešu un pateikšu tam vecajam āzim, ka nestrādāšu, ja viņš nemainīs savu stulbo lēmumu. Es saprotu, es varētu būt pārī ar Merilu vai neaptēsto Findaro, bet ar Almeru!

- Hamons teica, ka dalījums pāros nav apspriežams.

- Es viņam tā apspriedīšu! Kāda velna pēc man jāstrādā kopā ar to... to padibeni?!

- Droši vien tāpēc, ka tu Izsaukšanā esi galīgs nejēga. Piedod, Feit, bet tā nu tas ir.

- Tas vienkārši nav mans aicinājums, tā ka pievaldi muti. Ja es saņemšu A ar plusu Transformācijā un Manipulēšanā, ceļš augšup pa karjeras kāpnēm man jau būs tikpat kā nobruģēts ar zelta ķieģeļiem. Izsaukšana man nav vajadzīga.

- Šeit ir Elementālistu Akadēmija, aizmirsi? Izsaukšana mums ir viens no svarīgākajiem priekšmetiem. Tieši tādēļ mēs šeit mācāmies!

- Esmu gatavs izpildīt to grupu darbu, taču ne pārī ar Almeru un punkts. Starp citu, kas mums būs jādara?

- Ja tu būtu bijis lekcijā, tad šo jautājumu nemaz neuzdotu. Kur tu pazudi?

- Biju aizņemts.

- Pīlītes vari pūst kādam citam, kurš tev varbūt noticēs.

- Lai nu kā, man bija iemesls kavēt stundas.

- Un kā sauc šo tavu iemeslu?

- Par ko tu runā?

- Netēlo nu nezinīti, es tevi pārlieku labi pazīstu. Kā tad viņu šoreiz sauc?

- Apsoli nevienam neteikt?

- Manas lūpas ir slēgtas. Lai zibens mani nosper uz līdzenas vietas, ja es kādam bilstu kaut pušplēsta vārdiņa.

- Džeimija Sinklēra.

- Kas?!

- Džeimija Sinklēra. Meitene ar melniem, sprogainiem matiem, Akadēmijas parlamenta priekšsēde, no Uguns profila.

- Ahā...

- Atceries, tu zvērēji neko neteikt.

- Labi, labi, nomierinies, man nav ne mazākās vajadzības izpļāpāties, ja vien tu pats man tādu nedosi. Bet Nienna Almera...

- Nepiemini viņu man!

- Lai būtu pa tavam, bet rīt lekcijā jūs tāpat tiksieties. Tagad ejam, es negribu nokavēt Izraisīšanu, tur man ir vissliktākās atzīmes...

[Kikio]

Nu jau staasts palika gruutaak lasaams. Viegli bet gruutaak. Lasot turpinaajumu visvairaak piesaista staasta pieeja no vairaakiem skatu punktiem (ja taa turpinaasies) - skats no viena un otra varonja puses taadaa briivaa staasta veidaa (nu, nemaaku es izteikties, nemaaku) Vispaar normaals turpinaajums, bet personiigi mani vairaak saista dialoga veida staasti un varonju rasturu un veestures iepaziishana caur dialogiem.

Kopumaa, taa tureet, nepazaudee stilu

Paldies Turpmāk gan stāsts vairāk risināsies no viena skatu punkta (tā vieglāk, ar vairākiem POV vēl tikai eksperimentēju), iespējams, tas kļūs grūtāk lasāms, bet ceru, ka ne tik ļoti, lai atbaidītu lasītājus Arī man dialogi patīk labāk, tieši tāpēc mani varoņi neprot īstajā brīdī aizvērties.

Un... jā, esmu parādā atvainošanos par tik ilgu klusēšanu, un vainu atkal novelšu uz skolu (pelnījusi). Enīvei - here goes -->



Nienna zināja, kam pieder balss – tā bija kašķīgā un piekasīgā bibliotekāre mis Šārpa. Viņa bija gara, kārna un nēsāja lielas brilles ar bieziem stikliem, kā arī (tas nebija jaunums nevienam studentam) bija krietni vien aizsēdējusies vecmeitās. Protams, šis apstāklis mis Šārpas jau tā neganto omu uzlabot nespēja, un viņa klupa virsū ikvienam, kurš kaut nedaudz uzdrošinājās pārkāpt Akadēmijas kodeksu. Nu bija pienākusi Niennas kārta to izbaudīt uz savas ādas.

- Almeras jaunkundz! Jūs esat kurla? Es otrreiz neatkārtošu! Nekavējoties kāpiet lejā!

Niennai neatlika nekas cits kā vien paklausīt. Meitene ar troksni aizcirta logu (varbūt mazliet skaļāk, nekā bija gribējusi) un viegli nolēca no palodzes. Viņa jau gribēja doties projām, kad mis Šārpa satvēra viņu aiz rokas un apturēja.

- Jaunkundz, pat nemēģiniet man te izrādīt savu raksturu! Ar citiem tas varbūt iet cauri, bet neceriet, ka tas iedarbosies arī uz mani. Šeit jūs pakļausieties maniem noteikumiem. Sapratāt?

Nienna mēmi pamāja, nejuzdama ne mazāko vajadzību atbildēt. Mis Šārpu tas likās apmierinām, jo viņa palaida meitenes roku vaļā.

- Ļoti labi. Tagad ejiet, jūs zināt, ka pēc desmitiem vakarā ir aizliegts uzturēties ārpus studentiem īpaši ierādītajām telpām, bet nu jau ir pusdivpadsmit!

Nienna vēlreiz palocīja galvu un pagriezusies izsteidzās no bibliotēkas, atstājot durvis līdz kājai vaļā. Meitene zināja, ka mis Šārpa to necieš, taču viņu tas šobrīd neinteresēja. Nienna centās izdomāt, kā lai pēc iespējas ātrāk nokļūst Akadēmijas Austrumu spārnā, kur atradās Ūdens studentu kopmītne. Komandantstunda bija iestājusies jau sen, tā ka, ja Niennu pieķertu kāds no dežurējošajiem skolotājiem, tas nozīmētu vairāk nekā lielas nepatikšanas. Meitene paslēpās ēnā aiz tās pašas obsidiāna gargujas, aiz kuras bija stāvējusi no rīta, un pūlējās atcerēties, kurš no profesoriem šodien apseko Austrumu spārnu. Bija trešdiena, tātad dežurants... ak nē, tikai ne to! Nienna novaidējās. Tā bija profesore Dajana, Ūdens profila studentu atbildīgā pasniedzēja. Tas bija ļaunāk par nāvi. Ja Dajana Niennu pieķertu, meitene visticamāk sēdētu pēcstundās līdz pat mūža galam, ja ne vēl ilgāk. Lai arī Nienna bija Ūdens profila izcilniece, profesore Dajana viņu noteikti sodītu tikpat stingri kā jebkuru citu Akadēmijas svēto noteikumu pārkāpēju. Viņai mīlulīši neeksistēja.

Netālu atskanēja soļi, un Nienna ciešāk piespiedās sienai, gandrīz pilnībā ar to saplūzdama. Meitene aizturēja elpu, cerībā, ka nācējs paies garām, viņu nepamanījis. Soļi tuvojās, un tad Niennas redzeslokā parādījās vecais Ivrims, Akadēmijas atslēdznieks. Viņš lēnām pašļūca garām gargujai, ar roku domīgi glaudīdams sirmo, pinkaino bārdu un sev zem deguna kaut ko murminādams. Kad viņš bija projām, Nienna atviegloti uzelpoja. Atslēdznieks bija lāga dvēsele, un, pat ja viņš būtu meiteni pamanījis, nenodotu viņu skolas vadībai. Niennai vecais vīrs patika, par spīti dažiem viņa paradumiem (par piemēru ņemot kaut vai runāšanu pašam ar sevi) un citu studentu nievīgajām piezīmēm, ka “trakais vecis dzīvojot pats savā mazajā pasaulītē”. Meitenei tas bija vienalga. Ivrims šad tad bija viņai izlīdzējis, un Nienna jutās esam viņam pateicību parādā. Tagad viņa pati sevi nolādēja par savu stulbumu. Viņa taču būtu varējusi lūgt palīdzību atslēdzniekam, bet nebija par to iedomājusies. Nu vienreizējā izdevība bija garām un meitenei nebija ne jausmas, kā nemanītai aizkļūt līdz istabai.

Protams, jebkurā brīdī viņa varēja izsaukt vilni, tādu pašu kā pirms kāda laiciņa bibliotēkā, un pavēlēt tam sevi nogādāt vajadzīgajā vietā. Tas notiktu ātri un nesaceļot lieku troksni, tomēr Nienna lieliski apzinājās, ka katra Akadēmijā veiktā maģiskā aktivitāte (neskaitot lekciju ietvaros notikušās) tiek reģistrēta, un, vēlākais – no rīta profesore Dajana jau zinātu par viņas naksnīgo pastaigu. Tātad šis variants atkrita uzreiz. Atlika vienīgi paļauties pašai uz sevi.

Pieņēmusi galīgo lēmumu, Nienna atrāvās no sienas un klusi kā ēna devās augšup pa kāpnēm. Viņa kustējās viegli un bez skaņas, mijkrēslī kļūstot teju vai neredzama. Katrā otrajā kāpņu laukumiņā dega vientuļa lāpa, dodot tieši tik daudz apgaismojuma, lai gājējs zinātu, kur likt kāju. Niennai ar to pietika. Viņa bez jebkādas aizkavēšanās uzkāpa līdz sestajam stāvam un ieslīdēja tumšā gaitenī, kas beidzās ar durvīm uz Ūdens kopmītni.

Tiktāl viss bija gājis viegli un bez sarežģījumiem, tāpēc Nienna zaudēja modrību. Savu lomu tur spēlēja arī apstāklis, ka viņa bija tikpat kā klāt, un tagad meitene vairs neslapstījās gar sienām, bet diezgan droši gāja pa gaiteņa vidu. Pēkšņi nez no kurienes Niennas priekšā parādījās tumšs cilvēka siluets un aizšķērsoja viņai ceļu.

- Kur tad tik vēlu?