Anime, kas izmainīja manus uzskatus Options

[jurc]

Gribētu zināt, vai jūs esat redzējuši kādu animi, pēc kuras noskatīšanās, tu turpini skatīties titros, un pie sevis aizdomājies par animē pasniegto ideju, salīdzinot to ar savu dzīvi un pieredzi, un domā, vai kaut ko nevajadzētu mainīt vai darīt lietas labā.
Vai varbūt parādās jauni hobiji un kāda aizraušanās pēc konkrētas animes noskatīšanās. Protams ilglaicīgas aizraušanās.
Vai arī attiecīgā dzīves situācijā, tev attaust atmiņā kāda konkrēta anime. Un iespējams, ka tu, šajā situācijā, rīkojies kā kāds šīs animes tēls?

Par piemēru varu nosaukt manis redzētās animes, kuras tik ātri es nespēju aizmirst.

- Serial Experiment Lain. Šī anime ir visvairāk iespiedusies atmiņā. Šat tad braucos ciemos pie vecākiem uz laukiem, tur ir augstspriegumu līnija, un tie vadi rūc. Lūk, izdzirdot šo rūkoņu, vienmēr nāk atmiņā SE Lain. Protams animes ideja par ego maiņu paralēlajās pasaulēs ar nebija peļama. Bet tomēr visvairāk iespiedušies atmiņā šie vadu džungļi un rūkoņa.

- Windy Tales. Šī anime lika atcerēties, cik tomēr mēs esam aizdirsti ar pilsētas dzīvi, un vairs īsti nemākam novērtēt dabas doto skaistumu. Cik bieži tu palūkojoies debesīs? Reti, noteikti ir arī dienas, kad tu to nemaz nedari, jo, maigi sakot, nav laika. It īpaši patika tā sērija, kur Nao vajadzēja doties uz mēģinājumiem, un fona augstceltnes, var teikt, ka aplenca viņu. Pie šī paša arī daļēji varētu pieskaitīt Yokohama Kaidashi Kikou, kāda vaina bezrūpīgai dzīvei laukos?



Un lūdzu - šis NAV topiks "Mana mīļākā anime". Būtu bezjēdzīgi te likt Kenshin, Bleach, Chobits utt., jo tās ir tikai plikas animes, bez jebkādas dziļas jēgas.

[misty_moonlight]

Pirma anime, kas nāk prātā šajā sakarā ir Kino no Tabi... Skatījos to pirms pusotra gada, bet vēl joprojām dažas no epizodēm ir palikušas spilgtā atmiņā... Par to, cik cilvēki var būt lētticīgi un neatlaidīgi, cik var būt nežēlīgi, par sevis meklēšanu... Nevaru saņemties novilkt un noskatīties vēlreiz - varbūt vilšos.

Vēl viena, kas palikusi atmiņā ir Ghost in the Shell. Interesanta fantāzija par politiskajiem lēmumiem iedomātā vidē... Profesionālais idiotisms, laikam liek šo animi pieminēt.

Arī Hoshi no Koe lika aizdomāties, kādi puteklīši ir cilvēki uz visuma fona... Pagaidām mums tas liekas neiedomājami, ka nosūtīt īsziņu prasītu 8 gadus [izslēgsim loģisko domāšanu par to, ka diez vai sms sūtītos tā vienkārši pa pliku visumu], bet varbūt kādreiz pienāks laiks, kad atālumus starp mums mērīsim nevis km, bet gados... Kādreiz tā bija arī uz zemes, kad ceļojumi ilga mēnešiem, gadiem, varbūt kādreiz pie tā atgriezīsimies.

Vēl interesanta likās Memories, filma, kas sastāv no 3 stāstiem... Katrs no tiem ar kaut ko īpašs. Pirmais lika aizdomāties, kas paliks pēc manis, kad nomiršu, un vai man maz būs kaut kas, ko mēģināt saglabāt citu atmiņās. Otrais stāsts vairāk izklaidei un tam, ka maza kļūdiņa var novest pie lielas katastrofas. Trešais atsauca atmiņā "1984" ar ienaidnieka tēlu un visa pārējā pakārtošanu šī ienaidnieka iznīcināšanai... Tik vai šis ienaidnieks ir īsts?

Nezinu, cik ļoti tā tieši mani iespaidoja, bet gribas pieminēt 1962. gadā taisītu animi (pēc stila gan gribas teikt japāņu animācijas filmu) Aru Machi Kado no Monogatari (Tale of a Street Corner). Ne vienmēr stāstam vajadzīgi ir tēli... Tas ir talants saskatīt kaut ko tādu vienkāršā ielas stūrī, kam ne es, ne vairums no mums pat nepievērstu uzmanību. Atgādināja versiju par dažādiem priekšmetu stāstiem. Arī man bērnībā ļoti patika grāmatiņa par pudeles piedzīvojumiem...

Kad skatījos to, mani ļoti iespaidoja, pareizāk sakot, šokēja, Monster. Kam ir jānotiek, lai cilvēks pārvērstos par briesmoni? Kam ir jānotiek, lai līdzcilvēki to pamanītu? Kam jānotiek, lai būtu vēlme tādu radīt? Kam jānotiek, lai rastos vēlme palīdzēt?

Īstenībā jau anime kā žanrs ir kopumā diezgan iespaidojusi... Liek vairāk padomāt par to, kas notiek apkārt un paskatīties uz lietām no nedaudz cita skatu punkta...