noslēpums. Dvīņi.[updated 23.07.08], kārtējais mans murgojums. Options

[Arfija]

kādu dienu es devos garā pastaigā pa parku.nu un tad kad man apnika nolēmu aizbraukt tomēr mājās...Es iekāpu trolejbusā un apsēdos sēdvetā pie loga pašās beigās..un te pēkšņi ar tamponiem ausīs ieraudzīju meiteni kas apsēdās man pretī aiz stikla..durvis aizvērās un trolejbus sāka braukt.Viņa parādīja savu kartiņu konduktoram un ielika to atpakaļ savā zilajā somā ar miroņgalviņas piekariņu.tieši tāds pats kā manējais.-laikam jau tikai sakritība!-es nodomāju un paskatījos ārā pa logu.- šit!sāka līt lietus!nu tu ko- būs man jāņem kāda grāmata.. eh.. aliakm jau matemātikas! ķipa bibliotēkas.. ai poh! - klusībā lamājotties nez kapēc paskatījos uz to meiteni.viņas zilajās vēsajās acīs izveidojās kautkādi ledus klucīši.. brr.. izberzēju acis un palūkojos vēlreiz.nē.viņai bija tikai vēsas acis!vēsas?ņā...es laikam jau atkal atrodos kautkādā pavisam "neparastā" trolejbusa kur es redzu miteni kas man ir ļoti līdzīga. brrr.. ! nu labi.. mana pietura!es kāpju ārā!atvērās trolejbusa durvis un es izkāpu arā no tā.gāza diezgan spēcīgs lietus un skatoties uz visu mana matematikas grāmata bija izmirkusi pāris sekundēs.
esmu kādreiz domājis un jutis to ka mani vecāki kaut ko slēpj no manis.bet ko? dažreiz mēdzu pārdomāt- mošk manējie mani adoptēja?nē.bet ja nu? es jūtos kā cilvēks bez dvēseles. gluži tā it kā tu atrastos vienā vietā bet tikai ar ķermeni.tu nespēj pilnībā izjust to kas notiek.itkā tu pārdevi savu dvēseli kādām citam cilvēkam vai neparastai būtnei.
ņā...es laikam jau atkal atrodos kautkādā pavisam "neparastā" trolejbusa kur es redzu miteni kas man ir ļoti līdzīga. brrr.. ! nu labi.. mana pietura!es kāpju ārā!atvērās trolejbusa durvis un es izkāpu arā no tā.gāza diezgan spēcīgs lietus un skatoties uz visu mana matematikas grāmata bija izmirkusi pāris sekundēs.
ir pirmdienas rīts.sēžu skolas solā un nemitīgi domāju par to meiteni kas toreiz sēdēja trolejbusā...-durvis!-es klusām ieminējos.ienāca skolotāja..un kāda meiten.. -ko?- strauji piecēlos kājās un diezgan skaļi izteicos.nosarku.meitene atkal ar savām zilajām acīm paskatījās uz mani.šermuļi pārskrēja.- gomen..- klusītiņām teicu skolotājai,-tas ir atvainojiet lūdzu!un apsēdos.- nevar būt..tā pati meitene!kaut kas šeit nav kārtībā!-es nodomāju un novēroju to ko stastīja skolotāja.nevar būt ka tā ir tā pati meitene!jā!un bija arī!heh..nekad nedomāju ka man iekritīs tāda laime ar šo skaistuli iepazīties! *bluš* jā man viņa patīk! nu tā.. bet baigi patīk!
un tad skolotāja sāka savu parasto jauniņo repliku- iepazīstieties ar šomeiteni.viņu sauc Melinda.-savā rēcīgi pretīgajā balsī teica mūsu klases pretīgā vecā učene.Melinda..kaut kur dzirdēts vārds.bet es tikai nespēju atcerēties kur!-tu sēdēsi tur, blakus Emiram!-tas bija tieši blakus man! es biju šokēts!!!!blakus man asēdīsies šī skaistule Melinda!viņa apsēdās un aizvilka no somas savu matemātikas grāmatu.tad penāli, dienasgrāmatu un kladīti.Skaistu un brīnišķīgu kladīti!gluži kā viņa pati!viņa sakārtoja savas mantas un paskatījas uz mani.ilgi un veldzinoši.man prātā sāka šaustīties dažādas domās. es izfantazēju viņu, viņas skaistās lūpas un trrrrrrrrrr!pēkšņi noskanēja zvans.cik gan es ilgi fantazēju! novērsos no tāfeles un ieliekot mantas somā izgāju no klases...

This post has been edited by Arfija: Jul 24 2008, 17:15

[Arfija]

tātad, turpinam visu murgojumu. pēc īpaša lūguma kuru man lūdza ārpus otaku.lv rakstīšu ar garumzīmēm! ^^:

Jau kārtējo reizi braucu autobusā. Pārdomāju visu ko gan biju domājis un iedomājies par Melindu. Nemaz jau nu tik slika man viņa neliekas. Būtu jācenšas ar viņu kaut kā tā vairāk parunāt. Saule spīd vēl vairāk nekā jūlija vidū un stari spīdēja tieši man virsū.
-Pie velna...- es nodomāju un pārslēdzu dziesmu savā apacer mp 3 atskaņotājā.
Mana pietura. Autobusā mazajā lodziņā ar sarkanajiem burtiem bija rakstīts "Ūdens iela".Man jākāpj ārā.
Lēnām ejot pa kluso un šauro ieliņ kas bija saīsinātais ceļš uz mājām gandrīz vai aizmigu... Tad jau nav brīnums kāpēc atlikušajā dienas daļā skolā biju dabūjis piecus aizrādījumus no trim dažādām skolotājām, trīs piezīmes un atsēdējis vienu stundu direktores kabinetā dēļ miegošanās un neuzmanības tizlajās stundās. esmu jau pie mājas durvīm un lēnām atvēru tās. man par brīnumu ieraudzīju jau kaut kur šodien manītu jaku. sporta jaku. nometu somu un lēnām pagrūdu galvu aiz sienas un ieraudzīju...
-Sporta skolotājs? sūcas ar manu muteri? - diezko skaļi izklaiedzu to. pēkšņi viņu kaislīgais skūpsts apstājās, pusizģērbtā māte palūkojās uz mani un savā pūkaini rozā halātiņā "itkā" atgrūda savu jauno boijfriendu..
- klausies mīļais, tas vēl neko nenozīme. tikai dažas glāzes vīna un es mazliet apreibu un..-
-un tad tas bija tikai atvadu skūpsts. protams. tad tavas biksītes atkal kaut kur manā istabā un es tevi jau atkal ienīdīšu septiņas nedēļas no vietas! - attraucu un aizcirtu savas istabas durvis. vēl tikai dzirdēju kā sporta učuks kaut ko sacīja manai muterei:
- nu varbūt es tagad iešu?-
-nē, nē, tas ir tikai tāds sindroms viņam. viņš jau ir pieradis! ko tur uztraukties. nāc šurp!- bija nojaušams ka viņa atkal jau vilināja učuku sev klāt. sportiskais nūģis iepaticies manai muterei. cik jauki skan. Viola Monbēra Kuka. fui... brr.. tā. viss. tagad viņiem kādu stundu būs sekss un pēc nedēļas mutere man jau atkal sūdzēsies ka mans sporta skolotājs viņu būs pametis. [cenzēts]. es atvēru savas istabas logu, kā nekā tomēr dzīvoju pirmajā stāvā. paķēru no sava skapja veco mugursomu un iekrāmēju dažas klades rītdienas mācību stundām.
-arivederči māmū!- pavisam klusu un neizdvešot ne mazāko skaņu izlecu pa logu. pa savu iemīto taciņu devos uz Marko māju pusi.

Pēc dažu minūšu iešanas nonācu pie Marko mājas. dega tikai viņa istabs gaisma. liekas ka neviens nebija mājās. dznnnnn..... noskanēja manis piespiestais durvju zvans. un vēlreiz. un vēlreiz. durvis burtiski atsprāga vaļā.
-čav! ā, tas esi u Emir! - ietinies palagā ar diezgan nosvīdušu sejas izteiksmi man durvis atvēra Marko.-man šobrīt tik tiešām nav laika. redzu ka kaut kur taisies iet.- pēc 30 sekundžu klusēšanas viņš saprata ka es devos pie viņa.-nu klausies vecais, man šobrīd tik tiešām nav laika. zini.. nu saproti, ir mana mūža laimīgākā diena. he he! mani gaida augšā...- pēkšņi mūsu abu sarunu pārtrauca pazīstama balss. ielūkojos dziļāk durvīs. Marko aizžmiedza savas acis un turēja noslīdējušo palagu.
-Linda!!!????- es šokēts un redzot puskailu Lindu lūkojos uz Marko.
-Nu...- Marko nezināja kā to visu izskaidrot.
es papliķēju Marko pa plecu un novēlēju jauku naksniņu. pagriezos un devo prom. aiz manis aizcirtās durvis un es devos tālāk klaiņot pa tumšajām ieliņām un meklēt sev naktsmājas. par 10 latiem mani neviens nekur nepieņems. eh..
-es pat nezinu kur atrodos!- sev teicu un apsēdos uz ielas malas. biju pie kaut kādas mājas. lielas, baltas mājas kurā noteikti dzīvoja kāds bagāts cilvēks.
-Nah es vispār aizgāju. nē, tomēr labi ir. es neizturētu visu šo laiku kā mana māte ar psorta skolotaju.. brr.. pat iedomāties to nevaru! brrrrrr.... - sevi domās mierināju un ieraudzīju Melindu kas nāca caur sarkanajiem vārtiem kas norobežo manu rajonu kur es dzīvoju no nepazīstamā bagāto cilvēku rajona. Viņa acīmredzot mani pamanīja un apstājās tieši man priekšā.
-Ko tu te dari? - viņa jautāja.
-Tieši to pašu jautājumu es varētu uzdot tev! - atcirtu un tik tiešām domāju ko gan viņa šeit meklē.