noslēpums. Dvīņi.[updated 23.07.08], kārtējais mans murgojums. Options

[Arfija]

kādu dienu es devos garā pastaigā pa parku.nu un tad kad man apnika nolēmu aizbraukt tomēr mājās...Es iekāpu trolejbusā un apsēdos sēdvetā pie loga pašās beigās..un te pēkšņi ar tamponiem ausīs ieraudzīju meiteni kas apsēdās man pretī aiz stikla..durvis aizvērās un trolejbus sāka braukt.Viņa parādīja savu kartiņu konduktoram un ielika to atpakaļ savā zilajā somā ar miroņgalviņas piekariņu.tieši tāds pats kā manējais.-laikam jau tikai sakritība!-es nodomāju un paskatījos ārā pa logu.- šit!sāka līt lietus!nu tu ko- būs man jāņem kāda grāmata.. eh.. aliakm jau matemātikas! ķipa bibliotēkas.. ai poh! - klusībā lamājotties nez kapēc paskatījos uz to meiteni.viņas zilajās vēsajās acīs izveidojās kautkādi ledus klucīši.. brr.. izberzēju acis un palūkojos vēlreiz.nē.viņai bija tikai vēsas acis!vēsas?ņā...es laikam jau atkal atrodos kautkādā pavisam "neparastā" trolejbusa kur es redzu miteni kas man ir ļoti līdzīga. brrr.. ! nu labi.. mana pietura!es kāpju ārā!atvērās trolejbusa durvis un es izkāpu arā no tā.gāza diezgan spēcīgs lietus un skatoties uz visu mana matematikas grāmata bija izmirkusi pāris sekundēs.
esmu kādreiz domājis un jutis to ka mani vecāki kaut ko slēpj no manis.bet ko? dažreiz mēdzu pārdomāt- mošk manējie mani adoptēja?nē.bet ja nu? es jūtos kā cilvēks bez dvēseles. gluži tā it kā tu atrastos vienā vietā bet tikai ar ķermeni.tu nespēj pilnībā izjust to kas notiek.itkā tu pārdevi savu dvēseli kādām citam cilvēkam vai neparastai būtnei.
ņā...es laikam jau atkal atrodos kautkādā pavisam "neparastā" trolejbusa kur es redzu miteni kas man ir ļoti līdzīga. brrr.. ! nu labi.. mana pietura!es kāpju ārā!atvērās trolejbusa durvis un es izkāpu arā no tā.gāza diezgan spēcīgs lietus un skatoties uz visu mana matematikas grāmata bija izmirkusi pāris sekundēs.
ir pirmdienas rīts.sēžu skolas solā un nemitīgi domāju par to meiteni kas toreiz sēdēja trolejbusā...-durvis!-es klusām ieminējos.ienāca skolotāja..un kāda meiten.. -ko?- strauji piecēlos kājās un diezgan skaļi izteicos.nosarku.meitene atkal ar savām zilajām acīm paskatījās uz mani.šermuļi pārskrēja.- gomen..- klusītiņām teicu skolotājai,-tas ir atvainojiet lūdzu!un apsēdos.- nevar būt..tā pati meitene!kaut kas šeit nav kārtībā!-es nodomāju un novēroju to ko stastīja skolotāja.nevar būt ka tā ir tā pati meitene!jā!un bija arī!heh..nekad nedomāju ka man iekritīs tāda laime ar šo skaistuli iepazīties! *bluš* jā man viņa patīk! nu tā.. bet baigi patīk!
un tad skolotāja sāka savu parasto jauniņo repliku- iepazīstieties ar šomeiteni.viņu sauc Melinda.-savā rēcīgi pretīgajā balsī teica mūsu klases pretīgā vecā učene.Melinda..kaut kur dzirdēts vārds.bet es tikai nespēju atcerēties kur!-tu sēdēsi tur, blakus Emiram!-tas bija tieši blakus man! es biju šokēts!!!!blakus man asēdīsies šī skaistule Melinda!viņa apsēdās un aizvilka no somas savu matemātikas grāmatu.tad penāli, dienasgrāmatu un kladīti.Skaistu un brīnišķīgu kladīti!gluži kā viņa pati!viņa sakārtoja savas mantas un paskatījas uz mani.ilgi un veldzinoši.man prātā sāka šaustīties dažādas domās. es izfantazēju viņu, viņas skaistās lūpas un trrrrrrrrrr!pēkšņi noskanēja zvans.cik gan es ilgi fantazēju! novērsos no tāfeles un ieliekot mantas somā izgāju no klases...

This post has been edited by Arfija: Jul 24 2008, 17:15

[Arfija]

- vai redzi to māju tur?- ar galvas mājienies norādīdama uz balto māju, pie kuras vārtiņiem mēs sēdējām, Melinda vaicāja.
-nu, jā, a kas? - es pavisam nevīžīgi un garlaikots, censdamies izrādīt kaut mazāko cieņu un inetresi pavisma vienkārši un garlaicīgi atbildēju ar jautājumu.
negaidīdams neko īpašu no Melindas puses, viņa nostājās man tieši priekšā un pasniedza savu vāji bālajā ādas krāsā roku un teica- es te dzīvoju.-
pacēlu acis uz viņas seju un nesaprašanā un neaptverdams ko gan es daru pieņēmu viņas rokas sniedzienu. vairāk nebija vajadzīgi itin nekādi pierādījumi tam, ka viņa šeit patiešām dzīvo, kā vienīgi melni režģoto un nojaušamo melno jūgenstila veida vārtiņu atslēga un pašas graciozi baltās ar lielo dārzu un piebraucamo ceļu mājas atslēga. kad viņa diezgan ātri atslēdza vārtus un iegāja pa tiem iekšā es apstulbu un stāvēju kā autobusa pieturas stabs uz kura bija uzrakstīti autobusu nummuri un zemāk to iebraukšanas laiks pieturā. viņa nopūtās, gar viņas gurniem nokarājās atslēgas un viņas melnie bikšu stari pēkšņi sāka kustēties. viņa strauji tuvojās man, velreiz nopūtās, paķēra aiz rokas mani un vēlreiz nopūtās. mēs ātrā gaitā, bezmaz vai skrējām pie mājas. piebraucamais ceļš, kas bija izrotāts ar maziem, apaļu ziedu pušķīšiem varētu vilkties kādus 300 metrus, jo tik garu ceļu līdz mājai es vēl nekad nebiju redzējis. gandrīz vai gaismas ātrumā pagaisa visas domas par sliktajām attiecībām ar māti, par tās jauno romānu ar sporta skolotāju un manu aizbēgšanu no mājām. es aizmirsu, ka man uz pleciem atrodas soma ar rītdienas mācību stundu grāmatām. es lidinājos 6tajās debesīs. līdz septītajām bija jāpiepildās visām perversajām domām, kas saistījās ar šo noslēpumaino meiteni. ehh, jā. un tagad mēs atradāmies mājas parādes durvju priekšā. viņa fiksi atvēra durvis un iestūma mani iekšā.
-divplāksnis.- viņa norūca vilkdama nost savu melno jaciņu ar uzrkastu "star" pirms tam turpat pie drēbju pakaramā nomesdama savu mācību somu. es skatījos uz viņu neizprašanā.
-nu, ko tu stāvi?- viņa rūca virsū jau mazliet mierīgākā tonī. -ģērbies nost, jūties kā mājās un dari ko vēlies! - novilkusi savas kedas viņa čāpoja ar savu murgursomu, vismaz man tā likās, uz virtuves pusi. bija dzirdama kāda šķīvju šķindoņa. tad atskanēja viņas balss:
-ēdīsi?-
-j-jā! protams.- atdzīdams savu izsalkumu es atbildēju un beidzot novilku savu apavus. mugursomu atstāju turpat un mana jaka man vēl bija mugurā. plašības bija neizsakāmi milzīgas. kaut ko tādu es vēļ nemūžam nebiju redzējis. značit šī ir mana pirmā reize. ņjāaāa... lēnām kustējos uz, pēc manām domām, virtuves pusi. jā, es nebiju kļūdījies. tā bija virtuve. virtuve kura bija izmēros divreiz lielāka par manu istabu. gigantisks ledusskapis, milzīgs galds, kas pa gāzesplīti un vēļ pa rotājumiem uz grīdas. to vienkārši nav iespējams aprakstīt. tikai tagad es sāku aizdomāties par to, vai viņa būtu bagāta. pakratīju galvu un neticēju pats savām domām =, jo viņa izskatās pēc tāda paša līmeņa kā es, bet viņa dzīvoja tādā mājā par kuru daudzums tikai sapņoja un...
-piedod, bet es neko īpašu šobrīd nevēlos gatavot, tāpēc, vai būs vis sok ja es tev uzsmērēšu dažas šokolādes krēma maizītes?- pēkšņi manas domas pārtrauca viņas jau norimusī un meirīgi maigā balss.
-j-jā. protams.- mazliet apjucis un vēl joprojām neatguvies no visa šeit manītā un redzētā es kā jau vienmēr tizli atbildēju. apsēdos pie zaļi marmoretā galda kura krēsli bija pagari, kuru mieta galā atradās mīksts melns spilvens. viņa atradās man tieši pretī un smērēja ar rievotu nazi baltmaizi. uz tās atradās diezgan pabieza šokolādes krēma kārta.
-kafiju, tēju vai varbūt kakao?- viņa man piedāvāja ko dzeramu. man vēl neviens nekad nebija piedāvājis kakako.
-nē, paldies, gan jau būs labi.- es pieklājīgi atbildēju.
-nu, ceļiniek, tu vari gulēt manā istabā uz grīdas, blakusistabā, kas ir tukša viesiem vai arī šeit, viesistabā kur ir milzīgs platekrāna televizors ar mājas kinozāles piedevām un kaut kādu tēva porno izlasi. prtams ja vien tu neesi viens no tiem izņēmumiem, kas neskatās tos teletūbijus kurus parasti rāda pa tv1000 pēc 11 naktī!-
šī garā runa lika atplesties manai mutei.
-piever muti, savādāk mušas ielidos iekšā. nu vispār es tavā vietā izvēlētos gulēt vai nu manā istabā vai arī viesistabā, ja vēlies skatīties tos porņukus tad noteikti tev ir jāguļ viesistabā uz mazā dīvāniņa. -
es tajā visā klausījos un pamanīju ka ārā ir diezgan satumsis.
-ermm.. peidod par tādu jautājumu, bet kur ir tavi vecāki?-
-ha,- viņa nosmējās.- viņi ir londonā uz divām nedēļām. -
-bet, tas nekas, ka es šeit pēkšņi ierados?-
-nu vispār jau es tevi uz šejieni atvilku! -
-nu jā, bet...-
-neuztraucies, ja mani vecāki būtu mājās tad viņi būtu pārlaimīgi, ka pie manis kāds ir ieradies ciemos. tā jau man jau neviens nav draugs un atd mani pārenti vienmēr uztraucas, ka tik es nesāku pārdzīvot un tad man ir jāapmeklē latvijas labākie psihologi pie kurem man liek zīmēt savu pasausli kaut kādās tizlās smiltiņās. heh..-
es ar apbrīnu klausijos viņā un nolūkojos kā viņa pēc visa tā teiktā aizgāja piecu soļu attālumā no galda acīmredzot uzlikt vārīties ūdeni. tad viņa atnāca atpakaļ un uzdeva man jautājumu- no kurienes un kāpēc es atrados pie viņas mājas vārtiņiem tupot kā nelaimes čupiņa.
- nu redzi, -es atbildēju.- manai mātei tagad ir romāns ar mūsus porta skolotāju.-
viņa papleta acis un atspeisdamās uz galda uzlikdama uz tā savas rokas iepleta acis.
-ja?- pavisam pārsteigta viņa lūkojās manī. bija tik grūti tas viss notiekošais aptvermas, ka es tam neticēju, kā no vienas saskatīšanās trolejbusā un sēdēšanas vienā solā un pļāpāšanas vēstures stundā mēs esam nonākuši šeit viņas mājā sēžot un pļāpājot. tas viss biaj tik neaptverams un neaprakstāms, ka pārtraukt šo stāstu tieši šajā vietā būtu nežēlīgi un tāds nu reiz es esmu.


shis gabals, lai cik jociigi neliktos ir garlaiciigs! driiz iebaaziishu naakamo teksta dalju! ^ ^
[and]: doubleposting is exciting! ^ ^