Nekad nepametīšu Tevi..., jeb kas notiek Ayu izfantazētajos stāstiņos. Options

[Ayumi]

Sēēēēn neesmu neko rakstījusi. Apbrīnojami, bet beidzot uzrakstīju kaut ko. Ienīstu rakstīt stāsta sākumus...Man ar tiem vienmēr iet grūti Izfantazēt vieglāk, ne?

Bija ikdienišķa, saulaina pēcpusdiena. Eleonora un Nikolass sēdēja uz parka soliņa un sarunājās.
Viņi sarunājās par visu jo tagad to beidzot varēja. Ela un Niks(sauksim viņus tā) ir ļoti skaists, laimīgs, jauns pāris, uz kuru laimi nemaz nebija tik viegls ceļš ejams. Abi iepazinās astoņus gadus atpakaļ, kad deviņus gadus vecā Eleonora kļuva par tikai gadu vecākā Nikolasa kaimiņieni. Viņi abi sāka iet vienā skolā un pamazām radās interese vienam par otru. Pēc pāris gadiem šī interese pārtapa stiprās jūtās. Ela un Niks bija iemīlējušies viens otrā. Sekoja vairāki pārpratumi, skumji brīži, bet jau tagad viņi abi beidzot ir kopā. Laimīgi. ...Mūžīgi?


-...Tu taču mani nekad nepametīsi, vai ne?- Ela jautāja Nikam.
- Ē, kas...ko? Ā, nē, protams, ka nē.- novērsies no skrituļslidotājiem, kurus tobrīd rūpīgi vēroja, sacīja Niks.
- Tas neizklausījās pārliecinoši...- īgni noburkšķēja Ela, piecēlās un lēnām pagāja tālāk no Nika. Niks viņai sekoja.
-Paklau, Tu taču pazīsti mani! Es Tevi nekad nepametīšu. Zvēru. Es ļoti Tevi mīlu un vienmēr Tevi aizstāvēšu.- viņš teica un apskāva Elu. Tālāk sekoja kaislīgs skūpsts.
Niks Elu vienmēr ir aizstāvējis, kad redzējis kādu viņu aizskaram. Reiz kāds Eleonoras klases zēns(nekārtību cēlējs), Filips, pēc stundām uzbāzās meitenei. Raustīja aiz viņas skaistajām brūnajām bizēm, grūstīja un apsaukāja. Eleonora nometās zemē un sāka raudāt. Neviens viņai nepalīdzēja, līdz šo traci ieraudzīja Nikolass. Abiem zēniem bija cīņa par Elu, kurā Niks uzvarēja. Kopš tā brīža Filips Elu vairs neaiztiek. Vēlāk atklājās, ka šādā muļķīgā veidā Filips centies izrādīt savas simpātijas pret piemīlīgo meiteni. Filips vēl tagad cenšas pavedināt meiteni, bet Ela viņu nemitīgi atraida. Elas klasesbiedrenes esot dzirdējušas viņu sakām savai bandai, ka kādu dienu viņš atriebsies Nikam. Līdz šim viņa dotais solījums nav ticis piepildīts, tādēļ Ela tikai pasmejas par greizsirdīgā Filipa plānu.
- Ir jau vēls, man jāskrien mājās un jāgatavojas rītdienas eksāmenam latviešu valodā.- nopūtās Ela. Viņa vēlreiz noskūpstīja Niku uz atvadām un aizskrēja. Niks kādu laiku vēroja viņu skrienam un tad pats sāka soļot uz savu māju pusi. Viņš tikai gāja un gāja, domādams par Eleonoru. Par to, cik viņa skaista, jauka un ka viņi nekad nešķirsies. Viņš to nepieļaus. Viņš iegāja kādā vientuļā ieliņā. Bija jau tumšs. ‘’Es nekad Tevi nepametīšu, Ela...’’, domāja Niks. Mājas jau bija pavisam tuvu, kad pēkšņi Niks sajuta stipru sitienu pa galvu. Viss acu priekšā samiglojās. Kļuva tumšs. Tumšāks. Pavisam tumšs. Niks zaudēja samaņu.


Būs vēl, tikai šodien man vairs spēka rakstīt, nav.
Un kas notiks ar niku?
P.S - Šis nebūs parasts skolas romāns. Būs arī fantasy, action, ticiet vai ne. ;D

[Kikio]

Mmm. Iesākumi vispār ir ķēpīga padarīšana, man arī tie neiet viegli, taču esmu nonākusi pie secinājuma, ka ļoti efektīvs risinājums ir uzreiz sākt ar darbību (spraigu vai ne tik spraigu, tas autora paša ziņā). Lai vai kā, ievadam nav ne vainas, ja nebūtu infodump problēmas.

Lasītājam uzreiz tiek uzgāzts blāķis informācijas. Varoņu pagātnes aprakstītas īsi un sausi, tā ka uznāk (vismaz man) vēlēšanās pārlēkt pāri teikumiem, cerībā, ka beidzot sāksies kāda darbība. Vai nebūtu labāk iepazīstināt lasītāju ar tēliem kādā ikdienišķā situācijā. Nevis tikai uzrakstīt, ka viņi ir jauks un skaists pāris, bet to parādīt - kā viņi rūpējas viens par otru, kaut vai sagaida pie skolas pēc stundām, kopā iet uz kino u.tml. Visu rakstnieku zelta likums - show, don't tell. Turklāt man uzmācās jautājums, kāpēc Ela vaicā, vai Niks viņu nepametīs. Ja jau viņi ir laimīgs pāris, kāpēc šāda nedrošība?

Tāpat arī tālāk, kur Tu stāsti par Filipu. Tur derētu nevis tikai īss atstāsts, bet varbūt kāds flashback's. Varbūt atmiņas izraisa kāda līdzīga situācija, kāds priekšmets. Ko es ar to gribu teikt - vajadzētu vairāk darbības, dialogu un emociju, citādi rodas sajūta, ka varoņi neko nejūt. Un vairāk detaļu, der jebkurš ikdienišķs sīkums, tikai jāuzmanās nepārspīlēt.

Enīvei, iesākums ir visnotaļ daudzsološs, un, ja neskaita šos dažus sīkumus, visnotaļ izdevies. Un iepriecina tas, ka šis nebūs skolas romāns Turpini, ceru, ka neiznīdēju visu vēlēšanos rakstīt, un viss iepriekšminētais ir tikai manas domas, ko no tā visa izmantot, tas paliek Tavā ziņā. Lai izdodas!

[un, ja tiek solīts fantasy, es lasīšu tālāk ^^]

This post has been edited by Kikio: Jul 18 2007, 13:22