edg beerniibaa, bija uuberkruts Options

[edg]

Domaajams mans visvecaakais sacereejums vispaar:


Un te _nedaudz_ jaunaaks zinaatnisks peetiijums par to, kaa tiek izrunaati burti. Tiem, kas nemaak pareizi izrunaat burtus, ideaala maaciibu viela!


Man maajaas ir vesela klade, kuru lasot var galu dabuut. Tur ir arii galvenais atrisinaajums, kaapeec man avataraa ir traktors. Bet to visu ieskaneet vajag laiku. Gan jau veelaak.

[Shumins]

(By Ilze Šūlmane, Sergejs Kruks)

Pielikums ieprieksheejam postam par atskjiribu. (Kjipa taa manis nosauktaa Reiposhana)

Iecietības nozīmi skaidrosim klasiskās socioloģijas ietvarā, skatot to kā sabiedrības veidošanās un aliedētības funkcionālo vienību. 19. gadsimtā industrializācija un urbanizācija izraisa noslēgtu kopienu iziršanu, veicinot indivīdu iespējas mainīt dzīves vidi. Pilsētas vidē modificējas ražošanas un darījumu attiecības, būtiskas kļust prasmes mijiedarboties ar nepazīstamiem cilvēkiem, par kuru raksturu un uzvedības īpatnībām nav pieejama izsmeļoša informācija, jo viņi ir auguši un socializējušies citur. Mobilitātes
apstākļos ilgstoša savstarpēja pazīšanās vairs nav iespējama, un tā nevar kalpot par saliedētības resursu. Sabiedrība kļūst daudzveidīga, heterogēna, iekļaujot dažādas izcelsmes un pieredzes cilvēkus.
Sociologs Emīls Dirkeims (1893) interpretē modernizācijas laikmeta sociālās pārmaiņas kā diferenciācijas procesu. Tradicionālās sabiedrības bija organizētas mehāniski, kopā tās saturēja kolektīvā apziņa un indivīdu
līdzība, kas nodrošināja cilvēku aizvietojamību. Moderno sabiedrību pamatā ir organiskā solidaritāte ar vispārinātu un abstraktu kolektīvo morāli; dažādi indivīdi ir specializējušies (diferencējušies) savā nodarbē
un nav vienkārši aizvietojami, bet papildina cits citu. Tieši tāpēc solidaritātes definēšanai sociologs ir izvēlējies organisko metaforu: vesela organisma dzīvotspēju nodrošina daudzveidīgie, specializētie orgāni. Šādā sabiedrībā individuālās vēlmes neveidojas izolācijā no zināšanām par to, kas ir pieejams un vēlams citiem, tāpēc cilvēki ir savstarpēji saistīti. Cilvēku diskriminācija saskaņā ar kādām īpašībām noved pie
nevienādas izturēšanās pret viņiem un izslēgšanas no sociālās dzīves, izraisot neapmierinātību ar sociālo situāciju un vēlmi to mainīt. Sociālā atstumšana samazina iespējas piekļūt pie sabiedrības resursiem, tādiem
kā darbs, izglītība, politiskā līdzdalība. Diskriminētajos indivīdos un grupās tas rada skaudību un neuzticību, veicina centienus ievainot sistēmu, kompensējot iztrūkumu ar iekļaušanos “brīvajās” sociālajās nišās –
noziedzībā, ēnu ekonomikā. Iecietība diferenciācijas teorijas ietvaros veic divu veidu funkcijas:

1) ignorējot īpatnības un izceļot kopīgo, indivīdiem ir vieglāk mijiedarboties, apvienot pūliņus kopīgu mērķu sasniegšanai;

2) vienāda izturēšanās pret visiem mazina neapmierinātību ar eventuāliem ierobežojumiem, novēršot nevēlamo rīcību situācijas uzlabošanai.

Kas ir atšķirība? Cik tā ir bīstama? Kā tā veidojas? Tādus jautājumus cilvēki uzdod, saskaroties ar svešinieku. Sociologs Alfreds Šics definē atšķirību starp “savējiem” un “svešiniekiem” kā ikdienas prakšu atšķirību, kas veidojas, šeit un tagad, uzkrājot dažādo pieredzi (Schütz 1944). Tā kļūst pati par sevi saprotama, kuras skaidrošanai cilvēki nevelta kognitīvo piepūli, bet pieņem to kā dotumu. Tas ir līdzīgi braukšanai ar velosipēdu – prasme braukt nenozīmē prasmi iemācīt braukt citam. Svešinieks ir
neierasts tāpēc, ka viņš rīkojas citādi, ne tā, kā ir pieņemts uzņemošā vidē. Viņu tur aizdomās par to, ka viņš ignorē vietējo pieredzi un negrib rīkoties saskaņā ar vietējiem modeļiem. Taču tā nav ļaunprātība: svešinieka rīcības modelis nav obligāti sliktāks, bet vietējo modeļu apgūšanai viņam ir nepieciešamas izsmeļošas zināšanas, ko vietējie nevar sniegt, jo nedomā par tiem, darbojoties automātiski. Šics piedāvā būt uzmanīgam pret šādām ikdienišķajām zināšanām, runāt par tām, mēģināt izprast svešinieka pozīciju
un rīcības loģiku, nevis noraidīt viņu tāpēc, ka viņš nevēlas mācīties no mums.