Nekad nepametīšu Tevi..., jeb kas notiek Ayu izfantazētajos stāstiņos. Options

[Ayumi]

Sēēēēn neesmu neko rakstījusi. Apbrīnojami, bet beidzot uzrakstīju kaut ko. Ienīstu rakstīt stāsta sākumus...Man ar tiem vienmēr iet grūti Izfantazēt vieglāk, ne?

Bija ikdienišķa, saulaina pēcpusdiena. Eleonora un Nikolass sēdēja uz parka soliņa un sarunājās.
Viņi sarunājās par visu jo tagad to beidzot varēja. Ela un Niks(sauksim viņus tā) ir ļoti skaists, laimīgs, jauns pāris, uz kuru laimi nemaz nebija tik viegls ceļš ejams. Abi iepazinās astoņus gadus atpakaļ, kad deviņus gadus vecā Eleonora kļuva par tikai gadu vecākā Nikolasa kaimiņieni. Viņi abi sāka iet vienā skolā un pamazām radās interese vienam par otru. Pēc pāris gadiem šī interese pārtapa stiprās jūtās. Ela un Niks bija iemīlējušies viens otrā. Sekoja vairāki pārpratumi, skumji brīži, bet jau tagad viņi abi beidzot ir kopā. Laimīgi. ...Mūžīgi?


-...Tu taču mani nekad nepametīsi, vai ne?- Ela jautāja Nikam.
- Ē, kas...ko? Ā, nē, protams, ka nē.- novērsies no skrituļslidotājiem, kurus tobrīd rūpīgi vēroja, sacīja Niks.
- Tas neizklausījās pārliecinoši...- īgni noburkšķēja Ela, piecēlās un lēnām pagāja tālāk no Nika. Niks viņai sekoja.
-Paklau, Tu taču pazīsti mani! Es Tevi nekad nepametīšu. Zvēru. Es ļoti Tevi mīlu un vienmēr Tevi aizstāvēšu.- viņš teica un apskāva Elu. Tālāk sekoja kaislīgs skūpsts.
Niks Elu vienmēr ir aizstāvējis, kad redzējis kādu viņu aizskaram. Reiz kāds Eleonoras klases zēns(nekārtību cēlējs), Filips, pēc stundām uzbāzās meitenei. Raustīja aiz viņas skaistajām brūnajām bizēm, grūstīja un apsaukāja. Eleonora nometās zemē un sāka raudāt. Neviens viņai nepalīdzēja, līdz šo traci ieraudzīja Nikolass. Abiem zēniem bija cīņa par Elu, kurā Niks uzvarēja. Kopš tā brīža Filips Elu vairs neaiztiek. Vēlāk atklājās, ka šādā muļķīgā veidā Filips centies izrādīt savas simpātijas pret piemīlīgo meiteni. Filips vēl tagad cenšas pavedināt meiteni, bet Ela viņu nemitīgi atraida. Elas klasesbiedrenes esot dzirdējušas viņu sakām savai bandai, ka kādu dienu viņš atriebsies Nikam. Līdz šim viņa dotais solījums nav ticis piepildīts, tādēļ Ela tikai pasmejas par greizsirdīgā Filipa plānu.
- Ir jau vēls, man jāskrien mājās un jāgatavojas rītdienas eksāmenam latviešu valodā.- nopūtās Ela. Viņa vēlreiz noskūpstīja Niku uz atvadām un aizskrēja. Niks kādu laiku vēroja viņu skrienam un tad pats sāka soļot uz savu māju pusi. Viņš tikai gāja un gāja, domādams par Eleonoru. Par to, cik viņa skaista, jauka un ka viņi nekad nešķirsies. Viņš to nepieļaus. Viņš iegāja kādā vientuļā ieliņā. Bija jau tumšs. ‘’Es nekad Tevi nepametīšu, Ela...’’, domāja Niks. Mājas jau bija pavisam tuvu, kad pēkšņi Niks sajuta stipru sitienu pa galvu. Viss acu priekšā samiglojās. Kļuva tumšs. Tumšāks. Pavisam tumšs. Niks zaudēja samaņu.


Būs vēl, tikai šodien man vairs spēka rakstīt, nav.
Un kas notiks ar niku?
P.S - Šis nebūs parasts skolas romāns. Būs arī fantasy, action, ticiet vai ne. ;D

[Ayumi]

Paldies visiem par ieteikumiem. Kritizējot ņemiet vērā - nekad tā pārāk neesmu aizrāvusies ar rakstīšanu, šeit patiešām cenšos. Ievingrinu rociņu, tā teikt. xD Centīšos visus ieteikumus ņemt vērā, kā šeit -

Turpinājums, lol. Āmmm, tika radīts divās/trijās bezmiega naktīs...Nu labi, rakstīju jau ar puspavērtām acīm...pie pirmās puses nedaudz Isa piepalīdzēja.

Niks atjēdzas uz aukstas, mitras betona grīdas. Viņš pavēra acis un ieraudzīja sev priekšā vecu, kožu saēstu dīvānu, divus salauztus krēslus un galdu. Puiša galva nežēlīgi sāpēja un griezās. Viņš centās pakustēties, bet bezjēdzīgi. Nika rokas un kājas bija sasietas. Trūka spēka un bija grūti apjēgt, kas notiek. Viņš bija viens, sasiets šajā tumšajā telpā un nespēja pat pakustēties, vai pakliegt pēc palīdzības. Pēkšņi Niks sadzirdēja balsis. Tās bija dzirdamas blakusistabā, bet lēnām tuvojās istabai, kurā atradās Niks.
- Filip, es nedomāju, ka šis būtu labākais veids, kā pārmācīt viņu.- sacīja kāda trīcoša balss.
- Muļķības, Džo. Mēs viņam tikai ierādīsim viņa īsto vietu un tā noteikti nav blakus Eleonorai.- dusmīgs atcirta Filips. Izklausījās, ka viņš ko velk pa betona grīdu, kas ar dzidru, metālisku skaņu piepildīja istabu. Pavērās durvis un Niku apspīdēja gaisma, izstiepjot nācēju ēnas pāri visai istabai. Pēkšņi puisis juta kādu sagrābjam viņu aiz matiem, kas uzrāva viņu tupus ceļos. Viņam priekšā nostājās Filips ar metāla stieni rokās.
- Filip, k-kas te notiek? Kur jūs mani esat atvilkuši?
- Aizveries.- uzbrēca Filips un ar stieni iebelza Nikam pa ribām.
Puisis novēlās zemē un sāpēs iekliedzās. Filips šķita iekarsis un sajutis savu varenību, viņš iespēra pakritušajam puisim pa vēderu, liekot sāpēs iekunkstēties. Nelietis izbaudīja triumfa brīdi.
- Tu esi prātu zaudējis, vai? � Niks ar pūlēm izgrūda šos vārdus.
- Man nepatīk, ka Tu piesienies manai meitenei. Tas zaķis bija mans, bet Tu viņu man atņēmi. Tu nostājies mums abiem ceļā. Skaidri redzams, ka viņai es patīku labāk nekā tu.
- Tad kādēļ Tu tik zemiski pret viņu izturējies? Šādi tu izrādīji savas simpātijas? Tev vajadzēja censties parunāt, uzklausīt viņu. Tu domāji tikai par sevi. Tu biji un esi egoists. Eleonora vienkārši nespētu Tevi iemīlēt...
- Aizveries! � iekliedzās Filips un cik vien stipri spēja, spārdīja, sita Niku ar stieni. Puisis aiz sāpēm kliedza, bet viņš neapstājās un sita stiprāk. Filips nedzirdēja neko, kas notiek apkārt un gluži vai zaudēja veselo saprātu. Taču sist viņu bija tik patīkami...
- NOLĀDĒTS, FILIP, ATTOPIES! TU VIŅU NOSITĪSI!- iesaucās Džo, saķēra Filipu no muguras un apbruņoja. Puisis beidzot atjēdzas. Viņa priekšā pavērās asiņains skats. Niks bija vienos zilumos un asinīs. Viņš bija pilnībā sadragāts un bezspēcīgs. Filips skaļi elsoja un skatījās uz Niku. Tikmēr Džo atlaida Filipu un lēnām atkāpās.
- Pietiek. Izsauksim Ātros, lai savāc viņu.- trīcošā balsī sacīja Džo.
- Mūs iesēdinās ķurķī...Pārāk riskanti...- mierīgi atbildēja Filips, turpinādams vērot cietušo.
- Viņš var nomirt! Sasodīts, Tu patiešām gribi lai viņš mirst?? Mēs bijām vienojušies par to, ka tikai nedaudz pārmācīsim viņu! Ja tu grasies viņu šeit, te tā vienkārši pamest, es tikos.- Džo uzbrēca Filipam. Kādu brīdi valdīja pilnīgs klusums.
- Neviens negrasās viņu šeit tāpat vien atstāt, Džo...,- sacīja Filips.- Es viņu nogalināšu.
- Ko?? Filip, nevajag! � iesaucās Džo, bet bija jau par vēlu. Filips saķēra asiņaino stieni stiprāk dūrē un no visa spēka iesita Nikam pa galvu, pārlaužot puiša galvaskausu.


This post has been edited by Ayumi: Jul 30 2007, 00:10