Par kaķiem, fantasy garais stāsts Options

[Nothinga]

Rakstu es jau diezgan ilgi un diezgan daudz. Stāstu izdomātu ir vesala kaudze, bet tā īsti pabeigts nav neviens. Pasaules radītas un varoņi izveidoti, taču pietrūkst beigu. Pagaidām piedāvāju jums vienu no savām jaunākajām realizēt iesāktajām idejām. Ceru, ka šo stāstu izdosies pabeigt.
Stāsta žanrs ir fantasy un tas norisinās manis izdomātā pasaulē, domāju, ka pārējo gan jau sparatīsiet. Raksta pirmais variants, tā'dēl varētu būt vairākas stila kļūdas u.tml.

***
Putns, līdzīgs strazdam vien ar tumšsarkanām spalvām, bija apmeties uz kāda ērkšķaina krūma zara. Krūma lapas bija mazas un šauras, tumšas un šķietami biezas, klātas ar tādu kā vaska kārtiņu. Turpat starp lapām bija paslēpušies sīki, balti čemuros saķērušies ziediņi. Zem krūma pletās smilšaina augsne, kuras vienmērīgo, raupji dzelteno klājumu jauca tik asas zāles stiebri un tādi paši krūmi kā tas, kurā bija apmeties sarkanais strazds. Vien nedaudz tālāk bija manāmi dzeltenīgi akmens bluķi un dažādas radzes, kas asi slējās pret debesīm.
Starp krūmiem, domīgi košļādams zāles stiebru, sēdēja kāds jauneklis. Mati viņam bija teju tādā pašā krāsā kā strazda spalvas, nedaudz atgādinot liesmu mēles. Sarkanā aste, tikpat spuraina kā matu gali, bija viegli apmetusies ap sakrustotajām kājām. Kaķa ausis, kuras rotāja metāliski gredzentiņi, bija pieglaustas, lai apkārtnes trokšņi neielauztos domās. Rokas, tērptas mazliet īpatnējās, melna metāla bruņās, rāmi gulēja klēpī. Tumšās acis, šķiet neko neredzot, bija pievērsušās turpat netālu priekšā esošajam krūmam.
Domīgi piešķiebis galvu, strazds pamīņājās uz vietas. Kaķis nekustējās, ja neskaita žokļus un ūsas, kas mehāniski atkārtoja vienu un to pašu kustību, maldami zāles stiebru. Vēl brīdi vilcinājies, putns nolēma, ka šis radījums nav vērā ņemams, un sāka savu trelli. Tomēr ilgi to turpināt viņam nebija lemts.
-Šunauro!- skaļi saukdama uz retā krūmāja pusi steidzās piecus pavasarus piedzīvojusi kaķu meitenīte rudiem matiem, ausīm, asti un ķepām. Sarkanīgās acis meklēja vecāko brāli, nepievērzdamas uzmanību pamatam zem ķepām. –Šunauro!- kaķenīte vēlreiz iesaucās, pirms aizķērās aiz kāda zemē nokrituša un ar smiltīm daļēji apbērta zara.
Elpa uz mirkli aizrāvās un meitenīte apjukusi vērās smiltīs, kas savu tuvošanos bija apstādinājušas astes platumā no viņas sejas. Tad augums tika uzmanīgi pacelts un piesliets kājās, meitenītes seju pagriežot pret glābēju.
-Tev vajag būt uzmanīgākai, Širina,- Šunauro pasmaidīja, notraušot neredzamus putekļus no meitenītes gaišās, tunikai līdzīgās kleitiņas ar plato jostu. –Es vienmēr nevarēšu būt klāt,- rudmatis piebilda, viegli piešķiebjot galvu.
-Šun!- kaķenīte īpaši neņēma vērā vecākā brāļa teikto un apķērās viņam ap kaklu, viegli pieglaužot ausis un piespiezdama vaigu pie viņa pleca.
Klusi nopūties, kaķis ar smaidu piespieda māsiņu sev klāt. Viņa bija maza un šķita, ka vienīgais, kas viņai ir svarīgs, ir vecākais brālis. Neviena cita tik tuva viņai nebija. Abi bija kļuvuši par bāreņiem jau pirms gandrīz divreiz četrām gadskārtām. Tas ir ilgs laiks bērnu dzīvē.
Vēlreiz klusi nopūties, pusaudzis pacēla kaķēnu un piecēlās kājās. Bija laiks atgriezties ciemā, savādāk mazā nebūtu steigusies viņu meklēt.
-Šun?- kaķim sākot soļot, mazā nedaudz mainīja pozu, lai vieglāk būtu saskatīt ceļu un sarunāties ar brāli.
-Jā?-
-Vai tev noteikti drīz būs jādodas ceļā?- bērna balsī varēja just skumjas.
-Jā,- klusais smaids no pusaudža lūpām pagaisa. Reizēm likumi bija grūti izpildāmi. –Bet es atgriezīšos cik ātri vien varēšu,- lai mīkstinātu iepriekš teiktā nolemtību, viņš piebilda.
-Vai tu mani atradīsi?- kaķenīte turpināja vaicāt.
-Ja tu mani gaidīsi, tad atradīšu,- runcis iesmējās, šķiet atguvis labo noskaņojumu.
-Noteikti gaidīšu,- mazā pievēra acis.
Augstu debesīs savus starus pār zemi lēja zeltaina saule. Karsts un sauss vējš paskrēja garām gājējam, aizsteidzoties tam pa priekšu aiz asās zāles noaugušā pakalna un klinšu radzēm, uz ciematu, kas slēpās līdzās nelielai oāzei. Bet no krūmāja, ar savām melnajām un spožajām acīm viņu pavadīja strazds.
Kaķim pazūdot aiz lielākas smailās radzes, strazds viegli notrallināja īsu dziesmu un iesmējās neparastus, putnam neraksturīgus smieklus. Smejoties putns vienā mirklī pārtapa par palsu, miglai līdzīgu veidojumu, kas aizsteidzās pret vēju uz tuksneša pusi.


P.S. Ik pa laikam parādīsies arī kada ilustrācija

Paldies par uzmanību - Nothinga

[Kaede]

wī, šeit arī ieliki? Stāsts ir reāli jauks, turpini, man ārkārtīgi patīk.