Dažādi. Options

[Mimi]

Vientuļā dvēsele.
Sēž meitene pludmalē, jūras krastā,
Un jūras viļņi ar skaļumu šalc.
Un skumjās meitenes dzīve prastā
Asaras līdz ar viļņiem jauc.

Ir pilnmēness. Meitene apguļas smiltīs.
Jūras aukstie ūdeņi apglāsta tās.
Meitene prāto – kas viņu jel mūžā ar rokām sildīs?
Kas paliks rītdien no dvēseles nelaimīgās?

Ir jau trīs naktī. Un asaras plūst pāri meitenes sejai,
Ar kailajām kājām viņa gar krastu iet.
Pienāca gals manai skumjajai dzejai.
Meitenei vairs nekur tālāk neaiziet.

Meitenes dvēsele vairs nav viena –
Atnāk nāve un savu bālo roku viņai pretī sniedz,
Šī ir pēdējā meitenes dzīves diena,
Meitene atdodas nāvei, viņai neviens to vairs neaizliedz.

Meitenes dvēsele dzīvo bez pašas,
Pati meitene guļ zem zvaigznēm, kas mirdz.
Pusčetros no rīta bija pēdējā meitenes dvaša.
Pusčetros no rīta apstājās meitenes sirds.

Sirds mīlestība.

Cik reizes jau mūžā es redzēju tevi.
Bet acis man meloja aklumā.
Kad nespēja sirds mana iemīlēt tevi,
Tā plosījās bezjēgas bālumā.

Iet minūtes, stundas un dienas, un naktis,
Bet drūmi man dvēselei klājas.
Jo kamēr man sirds jēga ir mīlēt tevi,
Tu nemīli mani, tava dvēsele pie citas stājas.

Mēs redzējām viens otru jau tūkstošiem reižu,
Bet acis mums drūzmēja bālumā.
Bet, ja nu tu tagad pamani mani,
Tu redzi, tās neskatās tālumā.

Iet minūtes, stundas, iet mūži un gadi,
Bet tu vēl neesi manījis mani.
Kad es tevī lūkojos krāsainam acīm,
Tu runāji ar citu, stāvot no manis sānis.

Reiz arī tu mīlēsi mani,
Un redzēsi - acis man mirdz.
Bet vai tev liekas, ka gaidīšu mūžus,
Ka nemīlēs citu man sirds?

(Dzejolis "Sirds mīlestība" bija rakstīts gadu atpakaļ, sūtu to cilvēkam, kuru kādreiz esmu ļoti mīlējusi. Kādreiz. Bet dzejolis domāts tāpat viņam, jo tas ir piepildījies.)

Atgādinājums par mīlestību.

Ārā krīt sniegs, tik mīksts un balts.
Tas atgādina man par tevi.
Tavs acu skatiens - tik silts un salds,
Bet tas vēl nav viss, ko tu devi.

Tas laiks, kad mēs peldējām viļņos,
Un tas, kad gulējām krastā.
Bez tevis, tā noteikti nebūtu dzīve,
Būtu, bet vienmuļa, prasta.

Un vai tā ir dzīve? Bez mīlestības?
Nē, tas ir akmens, ko ikviens gatavs spert.
Bez tevis man tagad ir ļoti grūti,
Lūdzu, nevajag man uz rētas vēl vairāk sāls bert.

Un tomēr - kas ir šī dzīve?
Šī vienmuļā, prastā dzīve?
No šādas dzīves man uznāk miegs.
Bet palika...palika man viens atgādinājums par tevi,
Tas ir baltais, un mīkstais sneigs.

This post has been edited by Mimi: Feb 10 2008, 23:59

[Mimi]

OOke, crapp, bet es pārāk iedvesmojos no Ji. ^^

Galu galā, viss beidzās. Tā tam bija jānotiek. Viņa stāvēja turpat, kur viņi vienmēr satikās. Brīžiem viņš kavēja, tāpēc viņai bija paredzēts mazs soliņš kanāla malā. Novembra vējš nevīžīgi izmētāja tumši brūnās sprogas gar acīm.
„Tātad viņš neatnāks. Vairs nekad. Tomēr ne..” viņa nodomāja. Viņa nokāpa lejā nelielā iegrāvī un stāvēja pie sasalušā kanāla, asaras krita apsarmotajās, jau sen nokritušajās un izžuvušajās kļavu lapās. Tās bija tik pat sausas un sačokurojušās kā viņas sirds. No kuras atkrita vislielākais un siltākais gabals, no kuras atkrita mīlestība. Sniegs zem viņas kājām nočirkstēja kā aizlauzts zieds. Tāpat nočirkstēja dvēseles sāpes aiz aizlauztās mīlestības.
Viņa pacēla galvu uz debesīm un nočukstēja: "Ceru, tur tev ir labi. Ceru, tev nesāp tik pat ļoti, cik man. Apžēliņ, kaut tik es tevi nebūtu satikusi un iemīlējusi.!"

This post has been edited by Mimi: Feb 3 2008, 22:12