Mācību stunda., Retings-R. Options

[kaiva]

Šim te gan nav absolūti nekāda sakara ar fantasy, kur nu vēl anime, bet man tā kā palūdza ielikst, so...
Gribu objektīvu kritiku, negribu marazmu.


Prologs.

Pastāvot tāds zemnieka instinkts. Pietiekot ar pavasara asnu skurbinošo smaržu, lai šis senais instinkts atmostos un pārņemtu zemes vīru būtību. Katrā viņu solī esot jaušams jaunās dzīvības prieks, dabas mošanās varenība apstrāvo sirdi un mundrāka kļūstot pat visslābanākā gaita.
Tas ir ļoti svarīgi, to nedrīkst aizmirst, ja šī vienkāršā patiesība jūs nepārņems-nekad nesapratīsiet tālāk atklāto.

Izdzīvošanas instinkts. Tas valda pār tevi un mani. Uzvar tas, kuram tā ir vairāk. Lūdzu, kā vienkāršu patiesību pieņem arī to, ka vairāk tā ir man.
Ja vēlies, vari man sekot un iepazīt pasauli caur šīm netīrajām papīra lapelēm, kuras savos īsajos apskaidrības brīžos apskribelēju. Vari šos pierakstus arī izkaisīt pa visiem vējiem , jo tu esi tikai pasīvs vērotājs, tavos spēkos nav mainīt neko no tā ko esmu paveicis, vai vēl taisos darīt.

Izdzīvošanas instinkts.

Jau sen man nācās apgūt šo mūžseno izdzīvošanas likumu-nogalini vai mirsti. Bezmaz jaunu galaktiku atklāju, ne? Galu galā, šo te es rakstu muļķiem, kuri nemāk dzīvot, varbūt viņi šo likumu vēl nav atklājuši. Sardeles.

Labi, mans pieredzējušais oponent. Uzskati tu sevi par gudru un nežēlīgu. Pirmais purns vilku barā, ja? Cik cilvēku tu savā sasodītajā dzīvītē esi novācis? Nosauc to ciparu, kurš raksturo nakšu skaitu, kuras esi pavadījis svīstot baiļu sviedrus, līdz pierei ieracies dubļos un lūdzoties, kaut tiem stulbeņiem, kuri šoreiz ir izvēlēti par taviem pretiniekiem, pašiem acis no pieres izsprāgtu un tev nevajadzētu nezin kuru reizi bezjēdzīgi riskēt ar savu dzīvību? Izklausās rupji, bet es pašlaik runāju par pamatiem. Manā pasaulē cilvēku mēra pēc skalpu skaita pie viņa jostas, un es netaisos attiecībās ar jums izmantot kādu citu vērtību sistēmu. Lieliski, asti tu beidzot esi iežmiedzis kājstarpē un sēdi kluss. Tā tam galu galā arī būtu jābūt, jo šis ir stāsts par kādu ievērības cienīgu personu, mani.

Kur es paliku? Pie atmiņām, pareizi? Visā savā krāšņumā izdzīvošanas instinktu es izjutu savas piedzimšanas brīdī.

Līdz ausīm sapinies nabassaitē, pirms laika dzimis, ar asinsizplūdumiem smadzenēs un līdz galam neaizvērušos sirds vārstuli. Spartā mani nebūtu paturējuši, klanos mūsdienu ideālismam. Guļot inkubatorā neko daudz savu stāvokli cilvēks apsvērt nevar, sevišķi, ja attiecīgā persona ir maizes kukuļa lielumā, tomēr tūlītējs naids pret slimnīcu un riebums pret nāvi iestājās gan. Iespējams, tieši tas mani visu dzīvi arī vada, iespējams, ka nē. Bet tas jau vairs nav ne tik svarīgi, ne interesanti.

Māte vēlāk stāstīja, ka esmu bijis apbrīnojami pacietīgs bērns. Pārcietis vairākas sirds apstāšanās reizes un plaušu karsoni dažu nedēļu vecumā ieguvu vēl vienu vērtīgu īpašību, sauktu par cinismu. Arī tai būs liela nozīme manā turpmākajā attīstībā. Kopumā slimnīca man nozaga gandrīz gadu dzīves. Neuztraucieties, mīļie, rēķins jau ir piedzīts.

Pāris gadus attīstīšanās vedās uz priekšu netraucēta. Es ātri iemīlēju tuvējo mežu, kā arī visus lauku sētas kokus. Varu derēt uz kreiso roku, ka joprojām zinu meža plānojumu no galvas. Ar aizsietām acīm varu jūs aizvest pa vissīkāko meža taciņu un jebkuru jūsu izvēlēto galamērķi. Par mežu vēlāk. Šoreiz man vajadzēja stāstīt par izdzīvošanas instinktu, jo tāds taču ir virsraksts, ne?

Tā ne ar ko nesajaucamā sajūta, kura pārņem brīdī, kad izvēlies dzīvot, šoreiz nogalinot, nākamo reizi mani pārņēma 5 gadu vecumā.
Nevarētu teikt, ka man nepatīk dzīvnieki. Līdz attiecīgajam gadījumam es tos pat mīlēju un līdz šim brīdim tie savā ziņā man simpatizē.

Kaimiņmājas apdzīvotājai piederēja taksis. Neko milzīgs un agresīvs tas nebija, taču savā zvēra prātā bija izperinājis greizsirdības jūtas, jo laipnajai kaimiņienei patika ar mani spēlēties, tāpēc kādā visai saulainā dienā, kad biju aizlīdis ciemos uz kaimiņmāju, viss sakrita tam nožēlojamajam kustonim par labu. Vecāki bija aizņemti, dzīves ikdienišķā stulbuma dēļ un man kārtējo reizi nebija ar ko nodarboties, tādēļ nolēmu doties uz kādu aizraujošāku vietu.

Ēkas durvis bija vaļā, laižot iekšā vasaras gaisu un saules starus. Šajā gadījumā, arī ziņkārīgu bērnu. Nesastapis meklēto, personu priekšnamā, es devos uz priekšu un nolēmu palikt virtuvē. Kā bērniem aizliegtā zona tā, protams, vilināja nekur tālāk meklēt nedoties. Uz plīts jautri sīca tējas katliņš, saules stari logos spēlēja ēnu teātri, rūpīga sakārtotas uz galda smaržoja sīkās pļavu puķītes.

Stāv teikts, ka sliktas lietas notiek. Arī šis ir dzīves princips, kuru būtu vērts atcerēties.

Tas nolāpītais suns bija ieguvis savu iespēju atriebties. Šķiet, ka es viņu izdzirdēju vēl pirms uzbrukuma, jo pagriezos uz durvju pusi kā bēgt gribēdams. Neko daudz no tālāk notiekošā neatceros. Atjēdzos mātes rokās, kliedzošs, apčurājies un pārbijies. Vēlāk man stāstīja, ka es suni esot nobeidzis. Bezmaz uz pusēm pārcirtis. Noslēpumā paliek fakts, kā man izdevās sasniegt nazi, kurš atradās uz galda. Visticamākais es to biju norāvis lejā ar visu galdautu. Kopš šī brīža uz mani sāka skatīties visai jocīgi. 5 gadu vecumā nobeigt suni nav nekāda joka lieta! Tiesa, pilnīgi sveikā es cauri netiku, vai nu es pats, vai suns no manas kreisās plaukstas bija atdalījis 2 pirkstus. Vienu izdevās piešūt. Otru atrada tikai pēc nedēļas, tas bija paripojis zem virtuves galda kopā ar lielāko daļu nokritušo ziedu. Pirms tam kaimiņiene teica, ka nevarēja to atrast. Neticu, ka viņa īpaši rūpīgi meklēja.

Atmiņā spilgti ir saglabājies fakts, ka biju ļoti dusmīgs, bet pirksta zaudēšana manā saprātā lielu lomu nespēlēja. Daudz vairāk negribēju atrasties slimnīcā. Atceros, ka lūdzos ārstam, lai ņem to piešūto pirkstu nost, lai varu iet mājās. Tā bija man viskarstākā vēlēšanās-tikt prom.

Es nesūdzos. Es dalos informācijā. Ceru, ka tā jums palīdzēs izprast vēlāk stāstīto, bet pašlaik esmu noguris. Dodiet man mieru.

This post has been edited by kaiva: Jul 3 2008, 20:47

[kaiva]

Nekā daudz ko piebilst...


Spiegs.

Bērnība esot pilna brīnumu. Visa pasaule stāstot burvju stāstus, ziedi zvanot un zvēri runājot. Pat saule spīdot spožāk un maize garšojot labāk.
Muļķības. Viss ir tieši tikpat slikti kā pieaugot. Nemēģiniet kļūt laimīgi muļķojot citus par savu saules pielijušo laiku. Dzīve ir mēsls jebkurā laikā un dimensijā.

Laimīgie jau no sākta gala zinot par ko kļūs. Esot iespējamas nelielas izmaiņas, taču lielos vilcienos dižais plāns ir skaidrs. Esmu laimīgs.

Kā parasts un pieņemts ir standarti, kuri uz mani neattiecas. Pēc notikuma ar taksi dzīve mainījās pārāk strauji. Māte nekad nebija bijusi īpaši stabila, kad es atgriezos mājās viss bija tikai pasliktinājies. Baidoties, ka vienu dienu mani mājās atnesīs ne tikai bez pirkstiem, bet bez galvas ar, vecāki aizliedza vienam iziet no mājas. Patiesībā, nedrīkstēju nemaz no istabas laukā iet.

Lielākā daļa pieaugušo šo aizliegumu saprastu un vairums bērnu pēc dažu dienu čīkstēšanas pierimtu. Atšķiršanās no lielākās daļas vienmēr ir bijusi mana problēma. Telpas smacēja manu būtību jau tolaik, radis steberēt uz kuru pusi vēlējos, nespēju samierināties ar sienām visapkārt, bet čīkstēt vai gražoties pie mums nebija pieņemts. Tēvs bija ātras dabas cilvēks un visu ko teica ņēma nopietni. Neko daudz gan tas nenozīmēja, jo mātes spēkos mani noturēt četrās sienās nebija. Varu palepoties, ka jau tad pietiekami labi spēju aprēķināt izdevību un nekad nelaist to garām.

Ticis laukā skrēju uz mežu, lai tur pavadītu brīvības pilnas un līksmas stundas. Sods bija nemainīgs-nodošana tēva žēlīgajās rokās. Bailes mani nepameta ne mirkli, guļot līdz ausīm ieracies sūnās un papardēs pētīju tuvējo koku stumbru, taču ne brīdi no apziņas nespēju izstumt pagājušā soda šausmas kā arī bailes par šīs reizes pārkāpuma sekām. Nevarētu teikt, ka es no tā kaut ko mācījos. Vienīgā lieta, kuru šajos pārgājienos apguvu-katrai rīcībai ir sekas. Dažiem cilvēkiem veicas un viņi šīs sekas neizjūt vai jūt vāji, bet es dabūju ar apkaltu zābaku sejā, tieši savas piesmietās laimes dēļ. Par visu ir jāmaksā, tomēr tas mani vēl nav atturējis no iedomātā izpildīšanas, jo esmu gatavs maksāt nosaukto cenu. Par suņa nogalināšanu šķīros no pirksta, manas mīlestības pret mežu dēļ tēvs iemācīja vairāk spīdzināšanas metožu kā vēlākie skolotāji. Tomēr es vienmēr esmu bijis un būšu gatavs maksāt. Labas lietas par velti iegūt nevar, vismaz es nevaru.

Bālu, viegli iekaistošu ādu, mūždien ar ziliem riņķiem zem acīm, vidēja auguma, ne īpaši atlētisks. Es ienīdu savu māti un neprātīgi baidījos no tēva. Nebija neviens ar kuru varētu atklāti runāt. Mūžīgi tiku slēgts istabā un spīdzināts par katru mazāko tēva likumu pārkāpumu.

Nekas no tā mani neattaisno, tomēr izskaidro rakstura un būtības veidošanos. Jums nav mani jāžēlo, man ir nepieciešams naids, turklāt es to dabūšu pārpārēm, jo jūs nespēsiet atrauties no šiem pierakstiem līdz brīdim, kad būs pienākušas stāsta beigas. Tad tas būs kļuvis par daļu no jūsu dzīves, jo tas izdzimtenis par kuru esmu kļuvis ir tas, ko jūs uzveicāt, lai kļūtu par cilvēku šī vārda pilnajā nozīmē.

Noteikti esat sākuši domāt kāds ir iemesls tik biežai koku audzes-meža pieminēšanai? Tūdaļ paskaidrošu un jūs spēsiet izprast arī nodaļas nosaukumu. Mežs vienmēr ir bijusi mana cīņas vieta. Pat tēva garā roka tajā neiestiepās. Pēc pirmā mēģinājuma neviens vairs necentās doties tajā mani meklēt, jo tas bija neiespējami. Koki varēja pasargāt pat no tāda briesmoņa kā tēvs, tie rūpējās par mani un joprojām ir mans vismīļākais slēpnis. Šajā spēļu zālē esmu neuzvarams, jo esmu daļa meža. Tā brālis un bērns. Koki ir dzīvāki par daudziem cilvēkiem, kurus esmu saticis. Mežs ir mana ģimene, turklāt daudz īstāka par to, kura ierakstīta papīros. Lai kur uz pasaules vien es nenonāktu, jūtos droši, ja vien tuvumā ir jaušamas zaļās lapotnes šalkas.

Iespējams, ka virsraksts ir maldinošs. Jā, esmu spiegs arī tajā nozīmē, kuru sapratāt atverot lapaspusi, tomēr dziļi savā sirdī esmu meža kalps, spiegs tā labā, kurš nejēdzīgu koka nociršanu uztver daudz sāpīgāk kā bezjēdzīgu cilvēka nāvi. Pats esmu koks, tikai sakņu vietā kājas un arī tas tikai tādēļ, lai varētu iefiltrēties cilvēku pasaulē.

Neņemiet ļaunā. Es taču esmu tikai traks algotnis. Taču, nekad neesat piedzīvojuši, ka trakie zina lietas, kuras pārējie vienkārši nespēj saprast? Padomājiet par to manā vietā, jo domāšanai laika man nav. Katra diena var būt pēdējā, bet es vēl tik daudz ko jums, sardelēm, vēlos pastāstīt.