Mācību stunda., Retings-R. Options

[kaiva]

Šim te gan nav absolūti nekāda sakara ar fantasy, kur nu vēl anime, bet man tā kā palūdza ielikst, so...
Gribu objektīvu kritiku, negribu marazmu.


Prologs.

Pastāvot tāds zemnieka instinkts. Pietiekot ar pavasara asnu skurbinošo smaržu, lai šis senais instinkts atmostos un pārņemtu zemes vīru būtību. Katrā viņu solī esot jaušams jaunās dzīvības prieks, dabas mošanās varenība apstrāvo sirdi un mundrāka kļūstot pat visslābanākā gaita.
Tas ir ļoti svarīgi, to nedrīkst aizmirst, ja šī vienkāršā patiesība jūs nepārņems-nekad nesapratīsiet tālāk atklāto.

Izdzīvošanas instinkts. Tas valda pār tevi un mani. Uzvar tas, kuram tā ir vairāk. Lūdzu, kā vienkāršu patiesību pieņem arī to, ka vairāk tā ir man.
Ja vēlies, vari man sekot un iepazīt pasauli caur šīm netīrajām papīra lapelēm, kuras savos īsajos apskaidrības brīžos apskribelēju. Vari šos pierakstus arī izkaisīt pa visiem vējiem , jo tu esi tikai pasīvs vērotājs, tavos spēkos nav mainīt neko no tā ko esmu paveicis, vai vēl taisos darīt.

Izdzīvošanas instinkts.

Jau sen man nācās apgūt šo mūžseno izdzīvošanas likumu-nogalini vai mirsti. Bezmaz jaunu galaktiku atklāju, ne? Galu galā, šo te es rakstu muļķiem, kuri nemāk dzīvot, varbūt viņi šo likumu vēl nav atklājuši. Sardeles.

Labi, mans pieredzējušais oponent. Uzskati tu sevi par gudru un nežēlīgu. Pirmais purns vilku barā, ja? Cik cilvēku tu savā sasodītajā dzīvītē esi novācis? Nosauc to ciparu, kurš raksturo nakšu skaitu, kuras esi pavadījis svīstot baiļu sviedrus, līdz pierei ieracies dubļos un lūdzoties, kaut tiem stulbeņiem, kuri šoreiz ir izvēlēti par taviem pretiniekiem, pašiem acis no pieres izsprāgtu un tev nevajadzētu nezin kuru reizi bezjēdzīgi riskēt ar savu dzīvību? Izklausās rupji, bet es pašlaik runāju par pamatiem. Manā pasaulē cilvēku mēra pēc skalpu skaita pie viņa jostas, un es netaisos attiecībās ar jums izmantot kādu citu vērtību sistēmu. Lieliski, asti tu beidzot esi iežmiedzis kājstarpē un sēdi kluss. Tā tam galu galā arī būtu jābūt, jo šis ir stāsts par kādu ievērības cienīgu personu, mani.

Kur es paliku? Pie atmiņām, pareizi? Visā savā krāšņumā izdzīvošanas instinktu es izjutu savas piedzimšanas brīdī.

Līdz ausīm sapinies nabassaitē, pirms laika dzimis, ar asinsizplūdumiem smadzenēs un līdz galam neaizvērušos sirds vārstuli. Spartā mani nebūtu paturējuši, klanos mūsdienu ideālismam. Guļot inkubatorā neko daudz savu stāvokli cilvēks apsvērt nevar, sevišķi, ja attiecīgā persona ir maizes kukuļa lielumā, tomēr tūlītējs naids pret slimnīcu un riebums pret nāvi iestājās gan. Iespējams, tieši tas mani visu dzīvi arī vada, iespējams, ka nē. Bet tas jau vairs nav ne tik svarīgi, ne interesanti.

Māte vēlāk stāstīja, ka esmu bijis apbrīnojami pacietīgs bērns. Pārcietis vairākas sirds apstāšanās reizes un plaušu karsoni dažu nedēļu vecumā ieguvu vēl vienu vērtīgu īpašību, sauktu par cinismu. Arī tai būs liela nozīme manā turpmākajā attīstībā. Kopumā slimnīca man nozaga gandrīz gadu dzīves. Neuztraucieties, mīļie, rēķins jau ir piedzīts.

Pāris gadus attīstīšanās vedās uz priekšu netraucēta. Es ātri iemīlēju tuvējo mežu, kā arī visus lauku sētas kokus. Varu derēt uz kreiso roku, ka joprojām zinu meža plānojumu no galvas. Ar aizsietām acīm varu jūs aizvest pa vissīkāko meža taciņu un jebkuru jūsu izvēlēto galamērķi. Par mežu vēlāk. Šoreiz man vajadzēja stāstīt par izdzīvošanas instinktu, jo tāds taču ir virsraksts, ne?

Tā ne ar ko nesajaucamā sajūta, kura pārņem brīdī, kad izvēlies dzīvot, šoreiz nogalinot, nākamo reizi mani pārņēma 5 gadu vecumā.
Nevarētu teikt, ka man nepatīk dzīvnieki. Līdz attiecīgajam gadījumam es tos pat mīlēju un līdz šim brīdim tie savā ziņā man simpatizē.

Kaimiņmājas apdzīvotājai piederēja taksis. Neko milzīgs un agresīvs tas nebija, taču savā zvēra prātā bija izperinājis greizsirdības jūtas, jo laipnajai kaimiņienei patika ar mani spēlēties, tāpēc kādā visai saulainā dienā, kad biju aizlīdis ciemos uz kaimiņmāju, viss sakrita tam nožēlojamajam kustonim par labu. Vecāki bija aizņemti, dzīves ikdienišķā stulbuma dēļ un man kārtējo reizi nebija ar ko nodarboties, tādēļ nolēmu doties uz kādu aizraujošāku vietu.

Ēkas durvis bija vaļā, laižot iekšā vasaras gaisu un saules starus. Šajā gadījumā, arī ziņkārīgu bērnu. Nesastapis meklēto, personu priekšnamā, es devos uz priekšu un nolēmu palikt virtuvē. Kā bērniem aizliegtā zona tā, protams, vilināja nekur tālāk meklēt nedoties. Uz plīts jautri sīca tējas katliņš, saules stari logos spēlēja ēnu teātri, rūpīga sakārtotas uz galda smaržoja sīkās pļavu puķītes.

Stāv teikts, ka sliktas lietas notiek. Arī šis ir dzīves princips, kuru būtu vērts atcerēties.

Tas nolāpītais suns bija ieguvis savu iespēju atriebties. Šķiet, ka es viņu izdzirdēju vēl pirms uzbrukuma, jo pagriezos uz durvju pusi kā bēgt gribēdams. Neko daudz no tālāk notiekošā neatceros. Atjēdzos mātes rokās, kliedzošs, apčurājies un pārbijies. Vēlāk man stāstīja, ka es suni esot nobeidzis. Bezmaz uz pusēm pārcirtis. Noslēpumā paliek fakts, kā man izdevās sasniegt nazi, kurš atradās uz galda. Visticamākais es to biju norāvis lejā ar visu galdautu. Kopš šī brīža uz mani sāka skatīties visai jocīgi. 5 gadu vecumā nobeigt suni nav nekāda joka lieta! Tiesa, pilnīgi sveikā es cauri netiku, vai nu es pats, vai suns no manas kreisās plaukstas bija atdalījis 2 pirkstus. Vienu izdevās piešūt. Otru atrada tikai pēc nedēļas, tas bija paripojis zem virtuves galda kopā ar lielāko daļu nokritušo ziedu. Pirms tam kaimiņiene teica, ka nevarēja to atrast. Neticu, ka viņa īpaši rūpīgi meklēja.

Atmiņā spilgti ir saglabājies fakts, ka biju ļoti dusmīgs, bet pirksta zaudēšana manā saprātā lielu lomu nespēlēja. Daudz vairāk negribēju atrasties slimnīcā. Atceros, ka lūdzos ārstam, lai ņem to piešūto pirkstu nost, lai varu iet mājās. Tā bija man viskarstākā vēlēšanās-tikt prom.

Es nesūdzos. Es dalos informācijā. Ceru, ka tā jums palīdzēs izprast vēlāk stāstīto, bet pašlaik esmu noguris. Dodiet man mieru.

This post has been edited by kaiva: Jul 3 2008, 20:47

[kaiva]

Bet es vienalga turpināšu

Skola.

Cik daudzi no jums, tāpat kā es, ir skolas solā mocījušies ar vārdos neaprakstāmu garlaicību? Ja vien mana nebija vienīgā smadzenes skalojošā mācību iestāde šajā visumā, tad visai daudzi.

Šīs nodaļas patiesība. Skola nav radīta, lai tevi pilnveidotu un attīstību, bet gan lai salauztu un ieliktu kādam citam piemērotos uzvedības un pasaules skatījuma rāmjos.

Vēl viens mazs ārpuskārtas padoms. Ja kāds no jūsu vecākiem, radiniekiem atļaujas jūs dauzīt kā pelavu maisu(pieņemot, ka mana tēva izmantotās specifiskās spīdzināšanas metodes viņi nepārzina) brīdī, kad spējat sakopot pietiekami daudz spēka, lai pieceltos, atrodiet vienalga ko, kas spētu iztriekties cauri cilvēka miesai, sagaidiet, līdz viņš/viņa ir atslēdzies(statistika rāda, ka procentuāli visai bieži agresijas lēkmes cilvēki nespēj savaldīt tieši atrodoties

reibuma stāvoklī, bet pat ja tavā gadījumā tas tā nav, kaut kad jau viņam jāguļ būs) un ietriec sameklēto priekšmetu viņa/viņas, piemēram, kaklā. Es personiski ieteiktu izvēlēties tieši to, jo šāds dūriens neprasa īpaši lielu spēku un precizitāte ar tik vien vajadzīga, ka lai neizietu pliki cauri ādai. Pats izsauc policiju, ikviena pasaules tiesa tevis attaisnos. Ja vien tu nedzīvo Taivānā. Par Indonēziju es arī mazliet šaubos. Ceru, ka saprati, es nedomāju, ka tev šādi būtu jārīkojas pēc pļaukas saņemšanas no mātes vai pēriena no tēva, jo tu, redz, esi netīšām aizsvilinājis kaķi. Kaut gan ... ja nesaprati pareizi, arī nekas. Cilvēku uz šīs pasaules nekad nav trūcis. Man ir ļoti žēl, ka šādu padomu savulaik nesaņēmu pats, tikai atcerieties rīkoties uzreiz, vēlāk bailes būs gandrīz nepārvaramas.

Pēc šīs liriskās atkāpes centīšos turēties pie tēmas cik nu manas sakarsētās smadzenes to atļaus.

Pirmā doma par apzinātu un plānotu cilvēka nogalināšanu radās tieši skolas solā. Tolaik biju sasniedzis 10 gadu vecumu un ienīdu visu apkārtējo pasauli, jo mācību nolūkos biju nosūtīts uz pilsētu, manuprāt, tas bija kārtējais tēva sadistiskais plāniņš:

Kā nobeigt Juriju, viņu nenositot/nenošaujot/nepārbraucot pāri ar kādu nebūt transporta līdzekli?

Proti, vienkāršākais veids kā iecerēto paveikt ir atņemt vienīgo, kas vēl silda viņa 10 - gadīgo sirdi. Jā, jūs sapratāt pareizi, es tiku aizsūtīts uz pilsētu, lai vairs neredzētu mežu. Pilnai laimei tiku nosūtīts pie tēva brāļa, kurš neizrādījās daudz normālāks par manu tēvu. Tiesa, tik
izdomas bagāts gan viņš nebija un aprobežojās ar ierasto un pārbaudīto nozilināšanas metodi. Tas, protams, mani priecēja. Pāris reizes dabūt pa vēderu ir daudz patīkamāk kā saņemt kaut vienu pļauku no tēva puses un klausīties, kā viņš lēni un pārliecinoši man stāsta, kāds sīks un neizdevies draņķis es esmu, ka būtu daudz labāk, ja es vispār nebūtu piedzimis, nē, vislabāk tomēr būtu, ja es kaut kur aizietu un nosprāgtu. Līdz galam neizskaidrojamu, emocionālu iemeslu dēļ sitieni nekad nesāp tik ļoti kā vārdi.

Tu droši vien brīnies, kādēļ tad tēvs mani galu galā pats nenobeidza? Viņš bija ticīgais un šādu grēku uz savas dvēseles uzņemties nevarēja. Kādu akmens stabu, baļķi vai kaķi viņš pielūdza, nemāku teikt, tomēr, pateicoties viņa ticībai un manai mīlestībai pret mežu ,es jums šo visu varu pastāstīt.

Jau atkal pārāk novirzos no tēmas. Varbūt vajadzētu pakonsultēties ar ārstu?

Nē, ne jau tēvu es toreiz gribēju nogalināt. Upuris bija mans klases audzinātājs. Sasodīti fanātisks un romantisks cilvēka izdzimums. Šo rakstura īpašību dēļ es viņu arī necietu.
Neviens cilvēks nevar mājās saņemt sitienus un pazemojumus un skolā rakstīt stāstus par savu jauko ģimeni, mīļo māmulīti, kuras gaišais smaids vienmēr ir spējis nožāvēt tavas asaras un lielisko tēvu, aiz kura nedaudz skarbās ārienes tomēr slēpās zelta sirds.

Gribu piebilst, ka jau tad melošana man bija pretīga, vēl līdz šai dienai cenšos teikt patiesību vai neatbildēt vispār. Vienīgais cilvēks, kurš manī jebkad ir uzdzinis pietiekami daudz baiļu, lai es aizmirstu visus principus, ir jau nepelnīti bieži pieminētais tēva kungs. Tomēr viņš manus melus vienmēr tūlīt pat atklāja, tādēļ tas tā īsti neskaitās.

Kārtējo reizi mēģinot kaut ko nebūt samelot par savu pārsteidzošo un jauko brīvdienu , kuru es pārsvarā pavadīju slapstoties mežā līdz brīdim, kad aizdomājies izklīdu pārāk tuvu mežmalai un mani noķēra tēvs, un atlikušo brīvdienu daļu nācās pavadīt piesietam pie galda kājas. Tad nu gan jauks brīvdienu stāstiņš! Pildspalva bezmaz pati no sevis cilājas.

Ticis galā ar aptuveni trešdaļu uzdotā murga sāku nodoties mazliet jautrākai izklaidei. Atsaucot atmiņā visu kādreiz redzēto, dzirdēto un izfantazēto, sāku atriebties skolotājam, gala rezultātā viņu sadalot sērkociņu kastītes lieluma gabalos. Jutu kā viņa karstās, lipīgās asinis šļācas uz manas miesas, es pieliecos un izrauju viņa pretīgi zilās acis, tās sašķīst, notraipot manas rokas, tai pašā laikā manas ausis priecē tā iejūsminošā skaņa, kas rodas, jebkādam metāliskam priekšmetam triecoties pret cilvēka miesu, sašķaidot kaulus un ieviešot jaunu kārtību haosā, kamēr viņš velk savus pēdējos elpas vilcienus, aizrijoties ar asinīm un nosmokot.

Savas fantāzijas aizrauts atmetu galvu, jau sen aizvēris acis, pavēru sasārtušās lūpas, no kurām atskanēja klusa, toties baudpilna nopūta.
Šo krāšņo fantāzijas asinspirti pārtrauca jau sen minētais skolotājs, pienākot pie mana galda un jautājot vai manas brīvdienas patiešām bijušas tik jaukas, tādā gadījumā viņš nevarot sagaidīt, kad varēs par tām izlasīt, ja reiz par tām rakstot es tik kaislīgi stenot.

Klasesbiedros tas, protams, izsauca smieklu vētru, kura pierima visai ātri, jo man slikti izprotamu iemeslu dēļ viņi no manis baidījās. Nekāda kaušļa slava gan man nesekoja, iespējams pie vainas bija zaudētais zeltnesis, vēlāk dzirdēju, ka tas esot bijis tādēļ, ka man ir zvēra, ne cilvēka acu skatiens.
Atpakaļ darbu saņēmu ar nesekmīgu atzīmi un piebildi, ka manos gados par meitenēm sapņot esot pāragri.
He.
Diemžēl, vai par laimi, kaut kur manu smadzeņu dzīlēs bija iespiedusies atziņa, ka es fiziski nespēšu pieveikt pieaugušu vīrieti, tādēļ mans atriebības alkas palika tikai fantāziju līmenī, vienu par otru izsmalcinātāki un brutālāki slepkavību skati mani pārņēma vien paskatoties uz viņu, atceroties par šīs nīstās būtnes eksistenci.

Lieki piebilst, ka neko sakarīgs darbs stundās man tādēļ arī nesanāca, nevarētu teikt, ka mani īpaši interesēja atzīmes vai mācīšanās kā tāda, tomēr bailes valda pār ikvienu., tās kontrolēja arī mani.

Bailes ir pašaizsardzības, izdzīvošanas instinkta daļa, bez tām jūs nevarētu būt pilnvērtīgi cilvēki, jo bez tām vairs nebūtu robežu. Protams, protams, ir jau arī tādas lietas kā morāle, goda jūtas, cilvēku mīlestība. Šodien jums būs ekskluzīva iespēja uzzināt, ka vienā vārdā tās sauc par bailēm. Es to pašlaik pieminu, jo bailes cilvēciskas būtnes padara par cilvēkiem. Reizē ar bailēm pazūd arī pašsaglabāšanās instinkts un tu kļūsti brīvs. Izdzimtenis, nožēlojams pabira, kurš vai nu sajūk prātā vai mirst.

Tomēr tas viss vēlāk. Laikā par kuru es runāju, tās vēl biju saglabājis. Tās no manis izsita vēlāk.

Nogalināšanas mānija mani pārņēma aizvien vairāk. Domāju, ka sajukšu prātā, reti kura nakts pagāja mierīgi. Šķiet, ka ilgi apspiestā un pazemotā personība centās izlauzties vienīgajā veidā, kuru pazina, sāpinot citus vēl nežēlīgāk un mežonīgāk kā pats biju to izjutis.

Pēc skolas bērni grib steigties mājup. Stundu mocības ir pārciešamas tikai domājot par jaukajām mantām smieklu piepildīto laiku, kurš viņus sagaida tūlīt pēc pārnākšanas. Tieši tāpat kā pārējie, arī es ilgojos pēc brīvības. Nē, mājās tikt es negribēju, mani sapņi aprobežojas ar tuvējo parku un tā apkārtni.

Reiz kāds pazīstams psihiatrs, kurš ne reizi vien vēlāk izcēlies ar savu nekompetenci, apgalvoja, ka ikvienam ir nepieciešama droša vieta, kurā atgriezties. Vieta, kur tavi spriedumi netiek apšaubīti, kur vari justies no visa pasargāts. Iespējams, tie bija vienīgie patiesie vārdi viņa mūžā.