Mācību stunda., Retings-R. Options

[kaiva]

Šim te gan nav absolūti nekāda sakara ar fantasy, kur nu vēl anime, bet man tā kā palūdza ielikst, so...
Gribu objektīvu kritiku, negribu marazmu.


Prologs.

Pastāvot tāds zemnieka instinkts. Pietiekot ar pavasara asnu skurbinošo smaržu, lai šis senais instinkts atmostos un pārņemtu zemes vīru būtību. Katrā viņu solī esot jaušams jaunās dzīvības prieks, dabas mošanās varenība apstrāvo sirdi un mundrāka kļūstot pat visslābanākā gaita.
Tas ir ļoti svarīgi, to nedrīkst aizmirst, ja šī vienkāršā patiesība jūs nepārņems-nekad nesapratīsiet tālāk atklāto.

Izdzīvošanas instinkts. Tas valda pār tevi un mani. Uzvar tas, kuram tā ir vairāk. Lūdzu, kā vienkāršu patiesību pieņem arī to, ka vairāk tā ir man.
Ja vēlies, vari man sekot un iepazīt pasauli caur šīm netīrajām papīra lapelēm, kuras savos īsajos apskaidrības brīžos apskribelēju. Vari šos pierakstus arī izkaisīt pa visiem vējiem , jo tu esi tikai pasīvs vērotājs, tavos spēkos nav mainīt neko no tā ko esmu paveicis, vai vēl taisos darīt.

Izdzīvošanas instinkts.

Jau sen man nācās apgūt šo mūžseno izdzīvošanas likumu-nogalini vai mirsti. Bezmaz jaunu galaktiku atklāju, ne? Galu galā, šo te es rakstu muļķiem, kuri nemāk dzīvot, varbūt viņi šo likumu vēl nav atklājuši. Sardeles.

Labi, mans pieredzējušais oponent. Uzskati tu sevi par gudru un nežēlīgu. Pirmais purns vilku barā, ja? Cik cilvēku tu savā sasodītajā dzīvītē esi novācis? Nosauc to ciparu, kurš raksturo nakšu skaitu, kuras esi pavadījis svīstot baiļu sviedrus, līdz pierei ieracies dubļos un lūdzoties, kaut tiem stulbeņiem, kuri šoreiz ir izvēlēti par taviem pretiniekiem, pašiem acis no pieres izsprāgtu un tev nevajadzētu nezin kuru reizi bezjēdzīgi riskēt ar savu dzīvību? Izklausās rupji, bet es pašlaik runāju par pamatiem. Manā pasaulē cilvēku mēra pēc skalpu skaita pie viņa jostas, un es netaisos attiecībās ar jums izmantot kādu citu vērtību sistēmu. Lieliski, asti tu beidzot esi iežmiedzis kājstarpē un sēdi kluss. Tā tam galu galā arī būtu jābūt, jo šis ir stāsts par kādu ievērības cienīgu personu, mani.

Kur es paliku? Pie atmiņām, pareizi? Visā savā krāšņumā izdzīvošanas instinktu es izjutu savas piedzimšanas brīdī.

Līdz ausīm sapinies nabassaitē, pirms laika dzimis, ar asinsizplūdumiem smadzenēs un līdz galam neaizvērušos sirds vārstuli. Spartā mani nebūtu paturējuši, klanos mūsdienu ideālismam. Guļot inkubatorā neko daudz savu stāvokli cilvēks apsvērt nevar, sevišķi, ja attiecīgā persona ir maizes kukuļa lielumā, tomēr tūlītējs naids pret slimnīcu un riebums pret nāvi iestājās gan. Iespējams, tieši tas mani visu dzīvi arī vada, iespējams, ka nē. Bet tas jau vairs nav ne tik svarīgi, ne interesanti.

Māte vēlāk stāstīja, ka esmu bijis apbrīnojami pacietīgs bērns. Pārcietis vairākas sirds apstāšanās reizes un plaušu karsoni dažu nedēļu vecumā ieguvu vēl vienu vērtīgu īpašību, sauktu par cinismu. Arī tai būs liela nozīme manā turpmākajā attīstībā. Kopumā slimnīca man nozaga gandrīz gadu dzīves. Neuztraucieties, mīļie, rēķins jau ir piedzīts.

Pāris gadus attīstīšanās vedās uz priekšu netraucēta. Es ātri iemīlēju tuvējo mežu, kā arī visus lauku sētas kokus. Varu derēt uz kreiso roku, ka joprojām zinu meža plānojumu no galvas. Ar aizsietām acīm varu jūs aizvest pa vissīkāko meža taciņu un jebkuru jūsu izvēlēto galamērķi. Par mežu vēlāk. Šoreiz man vajadzēja stāstīt par izdzīvošanas instinktu, jo tāds taču ir virsraksts, ne?

Tā ne ar ko nesajaucamā sajūta, kura pārņem brīdī, kad izvēlies dzīvot, šoreiz nogalinot, nākamo reizi mani pārņēma 5 gadu vecumā.
Nevarētu teikt, ka man nepatīk dzīvnieki. Līdz attiecīgajam gadījumam es tos pat mīlēju un līdz šim brīdim tie savā ziņā man simpatizē.

Kaimiņmājas apdzīvotājai piederēja taksis. Neko milzīgs un agresīvs tas nebija, taču savā zvēra prātā bija izperinājis greizsirdības jūtas, jo laipnajai kaimiņienei patika ar mani spēlēties, tāpēc kādā visai saulainā dienā, kad biju aizlīdis ciemos uz kaimiņmāju, viss sakrita tam nožēlojamajam kustonim par labu. Vecāki bija aizņemti, dzīves ikdienišķā stulbuma dēļ un man kārtējo reizi nebija ar ko nodarboties, tādēļ nolēmu doties uz kādu aizraujošāku vietu.

Ēkas durvis bija vaļā, laižot iekšā vasaras gaisu un saules starus. Šajā gadījumā, arī ziņkārīgu bērnu. Nesastapis meklēto, personu priekšnamā, es devos uz priekšu un nolēmu palikt virtuvē. Kā bērniem aizliegtā zona tā, protams, vilināja nekur tālāk meklēt nedoties. Uz plīts jautri sīca tējas katliņš, saules stari logos spēlēja ēnu teātri, rūpīga sakārtotas uz galda smaržoja sīkās pļavu puķītes.

Stāv teikts, ka sliktas lietas notiek. Arī šis ir dzīves princips, kuru būtu vērts atcerēties.

Tas nolāpītais suns bija ieguvis savu iespēju atriebties. Šķiet, ka es viņu izdzirdēju vēl pirms uzbrukuma, jo pagriezos uz durvju pusi kā bēgt gribēdams. Neko daudz no tālāk notiekošā neatceros. Atjēdzos mātes rokās, kliedzošs, apčurājies un pārbijies. Vēlāk man stāstīja, ka es suni esot nobeidzis. Bezmaz uz pusēm pārcirtis. Noslēpumā paliek fakts, kā man izdevās sasniegt nazi, kurš atradās uz galda. Visticamākais es to biju norāvis lejā ar visu galdautu. Kopš šī brīža uz mani sāka skatīties visai jocīgi. 5 gadu vecumā nobeigt suni nav nekāda joka lieta! Tiesa, pilnīgi sveikā es cauri netiku, vai nu es pats, vai suns no manas kreisās plaukstas bija atdalījis 2 pirkstus. Vienu izdevās piešūt. Otru atrada tikai pēc nedēļas, tas bija paripojis zem virtuves galda kopā ar lielāko daļu nokritušo ziedu. Pirms tam kaimiņiene teica, ka nevarēja to atrast. Neticu, ka viņa īpaši rūpīgi meklēja.

Atmiņā spilgti ir saglabājies fakts, ka biju ļoti dusmīgs, bet pirksta zaudēšana manā saprātā lielu lomu nespēlēja. Daudz vairāk negribēju atrasties slimnīcā. Atceros, ka lūdzos ārstam, lai ņem to piešūto pirkstu nost, lai varu iet mājās. Tā bija man viskarstākā vēlēšanās-tikt prom.

Es nesūdzos. Es dalos informācijā. Ceru, ka tā jums palīdzēs izprast vēlāk stāstīto, bet pašlaik esmu noguris. Dodiet man mieru.

This post has been edited by kaiva: Jul 3 2008, 20:47

[kaiva]

Tigra2, paldies. Patiesībā ar paskaidrojumiem ir kā ir. Man, personīgi, neliekas, ka tēlam piestāv loģiska valoda un paskaidrojumi. So, viņu ir pamaz, taču šis tas vēlāk tiks paskaidrots, it kā. Lai nu kā, var jautāt, varbūt, ka atbildēšu(varbūt, ka neatbildēšu, jo tas tiks paskaidrots vēlāk).

Ā, un vēl viens paldies par kruto bildīti. Novērtēju.


Mierinājums.

Joprojām atrados savos saldajos sešpadsmit. Šodien stāstāmais notikums risinājās dažus mēnešus pēc tā, ko aprakstīju Dusmu savaldīšanā. Tad nu ķersimies vērsim pie pakaļas.

Interesanti un brīnumaini notikumi kā likums sākas pavisam parastās dienās, kad galvenais varonis dodas kādās no savām ikdienas gaitām un nemaz nenojauš, ka aiz tuvējā veikala stūra viņu gaida TAS. Lielais un brīnumainais TAS, kura rezultātā dzīve apgriezīsies otrādi un aknas sāks garšot pēc saldējuma.

Lai gāztu šo stereotipu, varu galvot, ka diena, kurā sākās mana otrā dzīves puse, norisinājās pagalam neparasti.

Visi tikām palaisti vaļā no stundām, jo kāds jauks aunapiere bija piezvanījis un paziņojis, ka skolā ir ievietots spridzeklis. Šī iemesla dēļ biju visai labā omā, un nebija jau arī iemesla nebūt. Iespēja izpausties iztēlei, radot krāšņas saspridzināto skolas biedru līķu bildes plus vesela brīva diena, kuru (bez sekām) varēju pavadīt kā vēlos.

Debesis bija jauki apmākušās, gaiss silts, tāds, kas ik pa brīdim uzvedina uz domām par pavasari. Lai šo dienu neizdotos sabojāt nejēdzīgām cilvēku masām, es biju aizklīdis uz pilsētas nomali un rāmi vēroju tuvējo apkārtni. Zināju, ka kaut kur netālu bija jābūt nelielam parkam, nolēmu tajā pavadīt atlikušo dienas daļu. Līdz manam mērķim nebija tālu palicis, kad kārtējo reizi iejaucās gadījums.

Parku es sasniedzu mazliet aizkaitināts, jo pa ceļu skraidoši un spiedzoši pirmklasnieki kārtējo reizi gadījās tieši manā pastaigas maršrutā.

Apstādītais laukums mani atkal padarīja mierīgu. Koki. Lapu klusā čaboņa. Rupjā miza zem maniem pirkstiem.

Idilli, protams, kādam vajadzēja iztraucēt. Pavisam nopietni, nākamo reizi, kad redzēšu kādu nometam uz zemes pudeli, kārbu, plastmasas maisiņu vai kaut ko citu, kam koku paēnā nebūtu jāatdusas, es tam sasodītajam kāpostu izdzimumam sabāzīšu to visu rīklē un nelikšos mierā, kamēr viņš nebūs sapratis tieši cik patīkami un lietderīgi ir atbrīvoties no atkritumiem, tos izmetot dabā. Izdzimteņi.

Laiks pagāja nemanot. Beidzot varēju nedomāt, ne par ko neuztraukties. Aizmirst cilvēku rases pastāvēšanu. Just mieru. (Nu, vismaz daļēju.)

Biju aizvēris acis, lai kaut neliela daļiņa no apkārtējās pasaules neiespiestos manā apziņā. Atrados lielajā un patīkamajā tukšumā sevī, kurā iegremdējos kā visdziļākajās okeāna dzīlēs. Kaps zem ūdens. Jāmēģina norīkot. Šo kluso snauduļošanu izjauca troksnis. Troksnis, kādam šajā apkārtnē nebija jābūt, kas šeit neiederējās.

Atvēris acis, pārbaudīju, vai esmu patvēries pietiekami drošā vietā. Tupēju kādreizējā puķudobē, no apkārtējās pasaules mani daļēji aizsedza mežonīgs rododendru krūms un oša stumbrs. Pietiekami droši.
Mēģinādams elpot pēc iespējas klusāk, centos noteikt, kur atradās dzirdētās skaņas avots. Jūs, drošvien, brīnāties, kas mani bija tik ļoti pārsteidzis. Nelikšu jums ilgi neziņā mocīties. Tas bija kliedziens. Nedabīgs, šausmās izdvests cilvēka sauciens pēc… Pēc kaut kā. Nezinu. Nezinu, ko jūs, burkāngalvas, mirstot mēģināt sasaukt. Jo tieši to man šis troksnis bija simbolizējis. Manā klusajā zemūdens kapā tas bija ienesis nāves vēsti.

Es sāku pārlieku ieslīgt detaļās. Runājot īsāk, pēc neilgiem meklējumiem manām acīm pavērās uzbrukuma aina. Vai varbūt to labāk būtu saukt par kautiņu? Nē, drīzāk par cilvēka nosišanu. Tā kā es sāku nogurt, un jūtu, ka ilgi vairs nespēšu savaldīties, atgriezīsimies, pie lakoniskā rakstības stila.

Tātad, četri vīrieši uz labāku pasauli sūtīja kādu skrandaini. Varu apgalvot, ka skats bija… ierosinošs. Man vajadzēja aizrāpot līdz jaunajai koku audzei un skriet prom tik ātri, cik vien spēju. To visu es apsvēru pietiekami ātri, zināju, ka spēšu tikt prom nepamanīts, taču es to neizdarīju. Skats, kurš pavērās manām acīm bija pārāk intriģējos, pārāk aizgrābjošs, tādēļ es piespiedos tuvāk koka stumbram un turpināju vērot. Par spīti cilvēcīgajai loģikai, par spīti visam, ir lietas, kuras ir daudz svarīgākas par vēlmi turpināt pastāvēt.
Vīrietis bija beidzis pretoties. Viņš tikai raudāja un kaut ko bezsakarīgi murmulēja. Cilvēciskās iznīcības izrāde. Asinis un siekalas. Sviedri. Vaidi un kliedzieni. Skaisti. Nespēju novērsties. Blenzu tikpat alkatīgi kā zeņķis uz kailu sievieti. Vēlējos būt tur, gribēju piedalīties, ne tikai vērot.

Viss bija beidzies, vīrieši prātoja ko iesākt ar līķi.

Devos prom. Klupdams krizdams pametu parku, manas kājas joņoja nezināmā virzienā. Galvā atbalsojās kliedziens, sirds sitās dobji un smagi, dzenot karstu asiņu straumi cauri manam uztraukumā trīsošajam ķermenim. Asinis, kuras tikko biju redzējis no kāda cita ķermeņa izlīstot. Sirds, kas viņam vairs nepukstēja. Kliedzieni, vaidi, kliedzieni. Vēl, vēl.

Murminādams un steberēdams beidzot arī aizķēros, nokritu un piezemējos peļķē. Sāku smieties. Histēriski smieties un vemt. Nezinu, cik ilgu laiku tā pavadīju, taču vemšanas/smiešanās terapija palīdzēja un drīz jau es spēju savu ķermeni pārvaldīt pietiekami, lai noslaucītu muti dubļainajā T-kreklā un pieceltos.

Šo pilsētas daļu nepazinu. Nepietika spēka nekur doties, tādēļ nolēmu palikt turpat, lai kur es arī atrastos. Nekas vairs nespēja mani nobiedēt, jo biju sastapis to, kas pārveidoja manu dzīvi. Rīt mani varēja nosist. Vienalga. Nekas vairs nebija nozīmīgs, jo todien es atradu savas dzīves jēgu. Tā gulēja tur, vecajā parkā.

This post has been edited by kaiva: May 24 2009, 19:03