Filozofiski sociālā tēmiņa., Papļapāsim, biedri. Options

[ReD_FoXy]

Tātad, man un Kikyou radās doma par saviesīgu papļāpāšanu par kādu tēmu, bet es iedomajos, ka vajadzētu divus vienkāršus noteikumus:
1) NEKĀDI personiskie apvainojumi - ja tev nav ko labu teikt, nesaki neko-, iztiksim ar vienkāršu domu apmaiņu par tēmu, we are all equal, tapēc mūsu viedokļi tāpat;
2) rakstam sakarīgi un saprotami, civilizēti, kā nekā - ja uzreiz būs paplašināti teikumi, būs skaidra doma, neradīsies pārpratumi un savstarpēji aizvainojumi.

Tātad, ja šis pasāciens būs veiksmīgs, tad, domājams, šāds nebūs pēdējais un vienīgais. Tāpēc let's do our best, jo doma ir skaista pati par sevi!

Pirmā tēma varētu būt par multiplikācijas filmu ietekmi uz ikdienas dzīvi, jūsu pieredzi un uzskatus, jo mēs visi ar to saskaramies, tas ir ikviena bērna dzīves posms, bet rodas jautajumi, vai tas piedien tikai bērniem un tamlīdzīgi.

Man personīgi ir tā, ka es "multenes" skatos vēljoprojām, diemžēl jāatzīst, ka anime tās ir diezgan retāk, tā kā ar Internetu esmu uz Jūs un nekad īsti nevaru kvalitatīvi un ātri lejuplādēt. Bet tā vairak vai mazāk ir mana problema.
Bet tomēr es arī domāju, ka tam ir sava negatīvā puse, jo manas emocijas par multenēm ir tādas pašas, kā pirms desmit gadiem, jebšu es turos pagātnē, kad skatos kaut ko no tās sērijas. Neskaitot dažas izmaiņas (labāk jokus saprotu, doma skaidrāka un tamlīdzīgi), emocijas ir tās pašas un tomēr - tas kavē attīstību kaut kādā ziņā. Nezinu, vai uzskatot, ka multenes ir bērnišķīgas, es kaut ko atrisinātu un viss būtu bumbās. Man, atklāti sakot, palīdz relaksēties, domaju lielai daļai no Jums tāpat. Neprasa dižu smadzeņu piepūli, bet tomēr uzjautrinoši. Pietam repertuārs ļoti plašs...

Kopsecinajums man pašai (ja Jūs nesapratāt) ir tāds, ka multenes atbrīvo no ikdienas stresa, jo atgriež pagātnē jeb tad, kad tādu problēmu nebija, ļauj atbrīvot prātu, bezmazvai zombēties uz ko nenopietnu un atslābt. Tas nedod neko labu problemu risināšanai, ja runā tīri praktiski, bet krievvalodīgajiem ir teiciens, ka ja par problemu pasmejas, tad tā aiziet, varbūt anime un citi zīmētie "filmuki" mums palīdz to sasniegt. Which in the end would mean - thank God there are cartoons.
Protams, var jau sākt kliegt, ka amerikāņu filmas dod šo pašu efektu, bet man patīk pabarot savu iekšējo bērnu un papriecāties, cik tālu ir tikusi tehnologija un zīmēšanas māksla.

Jūsu domas?

[Arts]

Pirmo reizi animi redzēju kādos 6 gados, tas bija Ultramens un gāja pa LNT. Zīmēšanas stils, animācija, citi jauki mēsliņi, ko neatceros - tas signalizēja smadzenēm ,ka tā nav kaut kāda US multene par Baikerpelēm no Marsa.
Vēlākie seriāli, ko pēc tam redzēju, gāja pa RTL-2, vāciski. Saprast neko nevarēja, skatīties bija jautrāk nekā parastās multenes. Sižets bija sarežģitāks, varoņus varēja labāk atcerēties.
Viena no lietām, kas mani pārsteidza multenēs, bija vardarbība. Neatceros, ko tur šāva vai dūra, bet bija asinis, teh sweet violence.
Tā nu anime vēl vairāk ieintriģēja.

Tā nu ar laiku sīcis skatās sīču multenes, paliek vecāks - nopietnākas multenes, utt. Agrā vecumā sīcim nevajag dot vardarbību skatīties, tas uzreiz nogalinās mazā nejaucēna pasaulīti, un pūkaini zaķīši puķīšu pasaulītē līdzināsies Silent Hill aizspogulijas murgiem.
Tagad mazie perdeļi cenšas ātrāk būt mentāli/morāli pieaugušāki, ātrāk izbaudīt visu uz savas ādas.
Bet katram ir kārojies pirmspadsmit gados slepus paskatīties Onkulīti Frediju vai tēta porno kaseti vientulībā, kas tas tur ir tik briesmīgs, vai ne?

Tā nu viss ir jālieto optimālās devās, arī anime. Tas novestu pie sociālās dzīves posta. Tomēr imūni pret šo defektu ir tie, kuriem vispār tās nav. Vairāk atliek laika muļķībām un aizraušanām.