Filozofiski sociālā tēmiņa., Papļapāsim, biedri. Options

[ReD_FoXy]

Tātad, man un Kikyou radās doma par saviesīgu papļāpāšanu par kādu tēmu, bet es iedomajos, ka vajadzētu divus vienkāršus noteikumus:
1) NEKĀDI personiskie apvainojumi - ja tev nav ko labu teikt, nesaki neko-, iztiksim ar vienkāršu domu apmaiņu par tēmu, we are all equal, tapēc mūsu viedokļi tāpat;
2) rakstam sakarīgi un saprotami, civilizēti, kā nekā - ja uzreiz būs paplašināti teikumi, būs skaidra doma, neradīsies pārpratumi un savstarpēji aizvainojumi.

Tātad, ja šis pasāciens būs veiksmīgs, tad, domājams, šāds nebūs pēdējais un vienīgais. Tāpēc let's do our best, jo doma ir skaista pati par sevi!

Pirmā tēma varētu būt par multiplikācijas filmu ietekmi uz ikdienas dzīvi, jūsu pieredzi un uzskatus, jo mēs visi ar to saskaramies, tas ir ikviena bērna dzīves posms, bet rodas jautajumi, vai tas piedien tikai bērniem un tamlīdzīgi.

Man personīgi ir tā, ka es "multenes" skatos vēljoprojām, diemžēl jāatzīst, ka anime tās ir diezgan retāk, tā kā ar Internetu esmu uz Jūs un nekad īsti nevaru kvalitatīvi un ātri lejuplādēt. Bet tā vairak vai mazāk ir mana problema.
Bet tomēr es arī domāju, ka tam ir sava negatīvā puse, jo manas emocijas par multenēm ir tādas pašas, kā pirms desmit gadiem, jebšu es turos pagātnē, kad skatos kaut ko no tās sērijas. Neskaitot dažas izmaiņas (labāk jokus saprotu, doma skaidrāka un tamlīdzīgi), emocijas ir tās pašas un tomēr - tas kavē attīstību kaut kādā ziņā. Nezinu, vai uzskatot, ka multenes ir bērnišķīgas, es kaut ko atrisinātu un viss būtu bumbās. Man, atklāti sakot, palīdz relaksēties, domaju lielai daļai no Jums tāpat. Neprasa dižu smadzeņu piepūli, bet tomēr uzjautrinoši. Pietam repertuārs ļoti plašs...

Kopsecinajums man pašai (ja Jūs nesapratāt) ir tāds, ka multenes atbrīvo no ikdienas stresa, jo atgriež pagātnē jeb tad, kad tādu problēmu nebija, ļauj atbrīvot prātu, bezmazvai zombēties uz ko nenopietnu un atslābt. Tas nedod neko labu problemu risināšanai, ja runā tīri praktiski, bet krievvalodīgajiem ir teiciens, ka ja par problemu pasmejas, tad tā aiziet, varbūt anime un citi zīmētie "filmuki" mums palīdz to sasniegt. Which in the end would mean - thank God there are cartoons.
Protams, var jau sākt kliegt, ka amerikāņu filmas dod šo pašu efektu, bet man patīk pabarot savu iekšējo bērnu un papriecāties, cik tālu ir tikusi tehnologija un zīmēšanas māksla.

Jūsu domas?

[ReD_FoXy]

Patiesību sakot, piekrītu Keydan - cilveki mēdz tā pa nopietnam pārforsēt, arī daudz te, vietējie, kad runa ir par anime.
Var jau ķerties iedvesmu, kā minēja reien, izmantot emocijas tālāk citai nodarbei, bet tad kad uz ielas skaļi dzied līdzi kaut kādam animes OST gabalam, ikdienā ģērbjas kā anime tēls vai vel trakāk - nu... Kā lai maigak pasaka... tas jau kļūst debīli. Visam ir savas robežas.

Un vispār, ja tā padomā, es animes sāku skatīties ap tā saucamajiem pusaudža gadiem, kad lielāka uztvere, kas norāda uz to, ka anime ir advancētāka, kad runa iet par vecumu grupām (esot mazai mani pat RTL raidītais Sailermoon tā īsti neaizrāva, sižets likās samudžināts un nesaistīja). Bet vai tas attaisno tādus cilvēkus, kas savos 30 un 40 vēl ir augstas pakāpes sajūsmā par to? Kur ir tā robeža, kad hobijs pāriet apsēstībā, ja runa ir par anime?

This post has been edited by ReD_FoXy: Dec 22 2009, 00:37