Filozofiski sociālā tēmiņa., Papļapāsim, biedri. Options

[ReD_FoXy]

Tātad, man un Kikyou radās doma par saviesīgu papļāpāšanu par kādu tēmu, bet es iedomajos, ka vajadzētu divus vienkāršus noteikumus:
1) NEKĀDI personiskie apvainojumi - ja tev nav ko labu teikt, nesaki neko-, iztiksim ar vienkāršu domu apmaiņu par tēmu, we are all equal, tapēc mūsu viedokļi tāpat;
2) rakstam sakarīgi un saprotami, civilizēti, kā nekā - ja uzreiz būs paplašināti teikumi, būs skaidra doma, neradīsies pārpratumi un savstarpēji aizvainojumi.

Tātad, ja šis pasāciens būs veiksmīgs, tad, domājams, šāds nebūs pēdējais un vienīgais. Tāpēc let's do our best, jo doma ir skaista pati par sevi!

Pirmā tēma varētu būt par multiplikācijas filmu ietekmi uz ikdienas dzīvi, jūsu pieredzi un uzskatus, jo mēs visi ar to saskaramies, tas ir ikviena bērna dzīves posms, bet rodas jautajumi, vai tas piedien tikai bērniem un tamlīdzīgi.

Man personīgi ir tā, ka es "multenes" skatos vēljoprojām, diemžēl jāatzīst, ka anime tās ir diezgan retāk, tā kā ar Internetu esmu uz Jūs un nekad īsti nevaru kvalitatīvi un ātri lejuplādēt. Bet tā vairak vai mazāk ir mana problema.
Bet tomēr es arī domāju, ka tam ir sava negatīvā puse, jo manas emocijas par multenēm ir tādas pašas, kā pirms desmit gadiem, jebšu es turos pagātnē, kad skatos kaut ko no tās sērijas. Neskaitot dažas izmaiņas (labāk jokus saprotu, doma skaidrāka un tamlīdzīgi), emocijas ir tās pašas un tomēr - tas kavē attīstību kaut kādā ziņā. Nezinu, vai uzskatot, ka multenes ir bērnišķīgas, es kaut ko atrisinātu un viss būtu bumbās. Man, atklāti sakot, palīdz relaksēties, domaju lielai daļai no Jums tāpat. Neprasa dižu smadzeņu piepūli, bet tomēr uzjautrinoši. Pietam repertuārs ļoti plašs...

Kopsecinajums man pašai (ja Jūs nesapratāt) ir tāds, ka multenes atbrīvo no ikdienas stresa, jo atgriež pagātnē jeb tad, kad tādu problēmu nebija, ļauj atbrīvot prātu, bezmazvai zombēties uz ko nenopietnu un atslābt. Tas nedod neko labu problemu risināšanai, ja runā tīri praktiski, bet krievvalodīgajiem ir teiciens, ka ja par problemu pasmejas, tad tā aiziet, varbūt anime un citi zīmētie "filmuki" mums palīdz to sasniegt. Which in the end would mean - thank God there are cartoons.
Protams, var jau sākt kliegt, ka amerikāņu filmas dod šo pašu efektu, bet man patīk pabarot savu iekšējo bērnu un papriecāties, cik tālu ir tikusi tehnologija un zīmēšanas māksla.

Jūsu domas?

[FuschichO]

Es nez..

Sākumā zombējos kā Red Foxy. Vnk... zombējos. Bet es arī guvu visādas emocijas. Jutos kā vecās omes, kas sajūsminās par Marijas un Pedro mīlas stāstiem. Laikam kopš man radās pašai savs mīlas stāsts, mani šāda parazītiska emocionāla pseido-barošanās vairs neinteresē. Jau vairākus mēnešus cenšos skatīties tiešām labu seriālu un nekur tālu neesmu tikusi.

Kas attiecas uz bērniem- nē, es negribēju redzēt pārāk daudz vardarbības, tāpēc Sailor Moon, kur tika propogandēta draudzība un mīlestība, tādai sīkai meitenei bija tieši laikā.

Man liekas dīvaini, ka anime ierosina rakstīšanas tieksmi. Dziļāk par to padomājot, laikam jau tas ir normāli, jo tur bieži ir interesanti un spraigi, jā, tieši spraigi sižeti.

Tieši sižeta spraigums, iespējams, mani piesaistīja. Man ļoti patīk tas, ka sērijas ir īsas, un pārāk ilgi nav jākoncentrējas uz vienu stāsta daļu. Autisms. I haz it. Man tiešām nepatīk pārāk koncentrēties kam vienam. Ja jūsu bērniem tiešām ir autisms, tad diez vai anime būtu tas, kas no tā izārstētu, kaut gan... hmm...