Filozofiski sociālā tēmiņa., Papļapāsim, biedri. Options

[ReD_FoXy]

Tātad, man un Kikyou radās doma par saviesīgu papļāpāšanu par kādu tēmu, bet es iedomajos, ka vajadzētu divus vienkāršus noteikumus:
1) NEKĀDI personiskie apvainojumi - ja tev nav ko labu teikt, nesaki neko-, iztiksim ar vienkāršu domu apmaiņu par tēmu, we are all equal, tapēc mūsu viedokļi tāpat;
2) rakstam sakarīgi un saprotami, civilizēti, kā nekā - ja uzreiz būs paplašināti teikumi, būs skaidra doma, neradīsies pārpratumi un savstarpēji aizvainojumi.

Tātad, ja šis pasāciens būs veiksmīgs, tad, domājams, šāds nebūs pēdējais un vienīgais. Tāpēc let's do our best, jo doma ir skaista pati par sevi!

Pirmā tēma varētu būt par multiplikācijas filmu ietekmi uz ikdienas dzīvi, jūsu pieredzi un uzskatus, jo mēs visi ar to saskaramies, tas ir ikviena bērna dzīves posms, bet rodas jautajumi, vai tas piedien tikai bērniem un tamlīdzīgi.

Man personīgi ir tā, ka es "multenes" skatos vēljoprojām, diemžēl jāatzīst, ka anime tās ir diezgan retāk, tā kā ar Internetu esmu uz Jūs un nekad īsti nevaru kvalitatīvi un ātri lejuplādēt. Bet tā vairak vai mazāk ir mana problema.
Bet tomēr es arī domāju, ka tam ir sava negatīvā puse, jo manas emocijas par multenēm ir tādas pašas, kā pirms desmit gadiem, jebšu es turos pagātnē, kad skatos kaut ko no tās sērijas. Neskaitot dažas izmaiņas (labāk jokus saprotu, doma skaidrāka un tamlīdzīgi), emocijas ir tās pašas un tomēr - tas kavē attīstību kaut kādā ziņā. Nezinu, vai uzskatot, ka multenes ir bērnišķīgas, es kaut ko atrisinātu un viss būtu bumbās. Man, atklāti sakot, palīdz relaksēties, domaju lielai daļai no Jums tāpat. Neprasa dižu smadzeņu piepūli, bet tomēr uzjautrinoši. Pietam repertuārs ļoti plašs...

Kopsecinajums man pašai (ja Jūs nesapratāt) ir tāds, ka multenes atbrīvo no ikdienas stresa, jo atgriež pagātnē jeb tad, kad tādu problēmu nebija, ļauj atbrīvot prātu, bezmazvai zombēties uz ko nenopietnu un atslābt. Tas nedod neko labu problemu risināšanai, ja runā tīri praktiski, bet krievvalodīgajiem ir teiciens, ka ja par problemu pasmejas, tad tā aiziet, varbūt anime un citi zīmētie "filmuki" mums palīdz to sasniegt. Which in the end would mean - thank God there are cartoons.
Protams, var jau sākt kliegt, ka amerikāņu filmas dod šo pašu efektu, bet man patīk pabarot savu iekšējo bērnu un papriecāties, cik tālu ir tikusi tehnologija un zīmēšanas māksla.

Jūsu domas?

[edg]

Sērfij, es uztvēru Foxy topika tēmu kā "Mīļā Mana, vai citiem arī ir tāpat kā man ar multenēm, un, ja ir, vai man vajadzētu sevī kaut ko mainīt?". Acīmredzamā atbilde ir "Tavā vecumā tas ir normāli, ...", bet es domāju, ka nav obligāti. Līdzīgi kā reien jau iemeta, atkarība no anime nav īpaši atšķirīga kā no spēlēm vai citas īstermiņā patīkamas nodarbes, kas ļauj aizmirst ilgtermiņa problēmas. Kamēr tā nav atkarība, viss ok. Ja tā ir atkarība, no kuras pats gribi tikt vaļā, tad, cik mana pieredze saka, pēc iespējas straujāka vides maiņa, piemēram, spēles/multenes dzēšana, interneta atvienošana, u.c. liek meklēt alternatīvas atkarības. Neredzu, ar ko atšķiras spēļu spēlēšana, youtube browsēšana, anime skatīšanās - vai nu tu esi ar tieksmēm kļūt atkarīgs vai neesi, tas arī viss. Pie tam, neviena no tām nodarbēm neaudzina emocionāli, intelektuāli vai jebkādā ikdienā jau nogurdinātā veidā - tas ir pamatnoteikums, lai darbība būtu relaksējoša.

Par sociopātu rašanos... (brīdinu, nekas neoponē Sērfijam!). Vardarbīga spēle iemāca cilvēkam kāda ir vardarbība. Vai viņš to uztvers par labu vai sliktu parādību, ir atkarīgs no viņa morālās audzināšanas. Pie tam, spēles dod vairāk spēju atpazīt kā spēju pielietot. Vienīgo problēmu es spētu saskatīt tad, ja cilvēks neiemācās nevardarbīgu uzvedību, jo eksperimenti ar vardarbību viņam dod labākus rezultātus. Normālā skolā tā nenotiks, un cilvēks iemācīsies, ka pareizais līdzsvars ir mērena vardarbība, jo tā vieglāk izvairīties no problēmām.

Un, vispār, tādus straujus vardarbības lēcienus, kādus jūs tur aprakstāt, var veikt tikai cilvēks izmisuma brīdī, un neredzu, kā spēle vai anime var tādu ierosināt, pie tam, saglabājot pati sevi par labo un pielietojamo morāļu avotu. Tai būtu jābūt kaut kādai atklāti propogandiskai animei, kas spēj iestāstīt, ka dzīvē šaušanas metodes ir tikpat labas kā bildē. Priekš šādas iestāstīšanas bez atklātas propogandas darbosies arī tādas situācijas apraksts, ar kuru skatītājs var sevi identificēt, un situācijas risinājums ar vardarbību. Piemēram, anime, kuras galvenais varonis caurām dienām skatās anime, mēģina pierunāt sevi apšaut visus skolā, un pēdējā sērijā to izdara, saņemot no debesīm konfekšu lietu un 72 jaunavas.