Starptautiskais Animācijas filmu Festivāls BIMINI Options

[Roze]

http://www.bimini.lv/

Otrais Ikgadējais Starptautiskais Animācijas filmu Festivāls "BIMINI" notiks no 2004. gada 1. līdz 4.aprīlim Latvijas galvaspilsētā Rīgā. Līdzās tādiem kinofestivāliem kā "Arsenāls", "Lielais Kristaps" un "Baltijas pērle", un tāpat kā bērnu kinofestivāls "Kino Oga", animācijas festivāls "Bimini" saņēmis ikgadēja festivāla statusu, un šobrīd ir vienīgais tāda veida festivāls Latvijā. Animācija ir māksla, kas ir vienlīdz interesanta dažādām vecuma un sociālajām grupām. Festivāla ietvaros notiek ikgadēja pasaules labāko animācijas filmu skate

[arteck]

Paturpinot edg iesākto tēmu, arī es biju uz Bimini.

Bila Plimptona darbu retrospekcija. Arī man simpatizēja "Guard Dog". Animācija vien jau izsauc smieklu lēkmi un melnais humors pats par sevi, bet nedrīkst noliegt to, ka viņš savos darbos ieliek dažādus sociālos tematus. Tikpat labi mēs varam interpretēt teicienu "kāds saimnieks, tāds suns" un uzvtert šos divus tēlus kā vienu veselu - cilvēku. Un tad padomāt, ka tā taču ar mums notiek - iedomājamies, kas mūs apdraud un tad kā suņi metamies virsū. Tajā pašā laikā aizmirstam, ka paši sev mēdzam būt ienaidnieki un "skābekļa piegriezēji" tieši šādu darbību rezultātā - turam sevi sterilā, izolētā vidē. Nu, kaut kā tā. Un tā īstenībā jebkuram darbam var meklēt kādu zemtekstu un dziļāku jēgu. Protams, katrs atradīs to, kas viņam tuvāks un nevis visi būs nolasījuši pilnīgi vienādi šo slēpto "message". Un tas pat ir interesantāk

Vēl biju uz eksperimentālo filmu seansu. Kopumā ņemot - spēcīgi. Visvairāk jau, protams, "spēku" parādīja krievi. "Mazā nakts simfonija" (Маленькая ночная симфония), manuprāt, ir vienkārši ģeniāls gabals. Ja jums rodas iespēja kaut kur to redzēt, nepalaidiet garām. Es biju sajūsmā.

Nu, un noslēdzu es šo padarīšanu arī ar noslēguma ceremoniju, kurā bija vērojami ungāru animatora Ferenca Cako darbi. Principā es nezinu, kā lai noformulē tās izjūtas un to emocionālo lādiņu, ko saņēmu. Par viņu es uzzināju nejauši. Kaut kādā forumā vai mājas lapā pamanīju tekstu "...sand animation. Really cool!" Nodomāju, ka varētu paskatīties, kas tad īsti ir smilšu animācija. Uh! Biju uz mutes. Principā nerakstīšu, ko es redzēju, jo piedāvāju jums pašiem to ievērtēt - SICAF 2003 / Sand Animation, Ferenc Cako - Erzekeny Toredekek [18.4 Mb]

Jā, un viņš rādījā arī tieši šo gabalu. Live performance. Un tagad sākas tā grūti izskaidrojamā daļa. Šis bija tas emocionālais bombījiens. Es skatījos uz ekrāna un ik pa brīdim pametu acis kā viņš ar rokām bārsta smiltis un tad izveido kādu attēlu. Šis klātesamības moments... Es nezinu, bet katrā gadījumā es pirmoreiz kaut ko tādu izjutu vērojot lielo ekrānu - patīkamas trīsas vairākas reizes izskrēja caur ķermeni. IR! Tas ir! Lūk, laikam tā ir tā sajūta, ko vajadzētu jebkuram cilvēkam vismaz vienreiz mūžā izjust. Tas ir, kad mākslinieks spēlē pa īstajām stīgām. Viņš tās aizķer un ievibrē tādā ritmā, ka tu to sajūti ar katru šūnu. Fantastiski! Un tad palaiž viņa agrākos darbus, kas arī ir vienkārši meistarības pilotāža. Pēc tam atkal pats kāpj uz skatuves, lai vilktu līnijas smiltīs. Un viss, viss ir perfekts. Mūzika, kuras laikā viņš veido darbu. Viss ir tik saskaņots. Nezinu, varbūt es ne tā izklāstīju izjūtas un iespējams, ka jūs lasot uztvērāt to visu pavisam citādāk. Tā jēli izsakoties tas bija sava veida garīgais orgasms

Tā, nu es savu penteri beigšu rakstīt. Es nevienam nelieku lasīt obligāti. Vienkārši šīs uzkrātās emocijas kaut kādā veidā arī vajag izlikt ārā ne tikai sevī kultivēt un uzrakstot šī izlikšana daļēji notiek. Principā, pēc tam lasot atkal šo tekstu, es pats no jauna uzņemšu daļiņu tās enerģijas, ko šeit izliku, tāpēc labi vien ir