mani necilie texti, ceru,ka nesodiisiet bargi Options

[not_alone]

Un viņi lidoja...
Viņi ir brīvības bērni.Tik tiešām, viņu māte ir Anarhija, viņu tēvs ir Alus kauss.
Kā tauriņi viņi paceļas debesīs, lidojot pakaļ brīvībai, bet, ak vai, viņi apdedzina savus spārnus.....
Apdedzina pret Nicinājumu-šo lielo, uzbāzīgo spīdekli, kas aiz savas nekaunības slēpj Bailes un Neizpratni-divus pusaklus Sāpju bērnus.viņi ieraudzīti, ieraujas vēl tālāk savā kaktā, kuru Muļķība, skaļi ņirdzot, polsterējusi ar degradācijas pēļiem un izsmiekla spilveniem.
Un tauriņi-brīvības bērni...viņi jau nenojauš, ka tūlīt kritīs...viņi nezina, ka Šaurā prāta un Diskriminācijas mazais dēliņš Naids tūlīt noķers viņus un iemetīs burkā, kuras dibenā peld pieviltas cerības un ar kājām samīta mīlestība.
Sakratot burku, tauriņi sitīsies pret tās sienām, caur asiņainajām brūcēm un salauztajām sirsniņām jūtot dzīvības izgaistošos soļus... Viņu actiņas, reiz spožas kā zvaigznes, nu būs padarījusi akla Neizpratne.Viņu kādreiz skanīgie, laimīgie smiekli būs apklusuši, to vietā nāks aizvainots Mēmums..
Bet Naidam ar to nepietiek...Tauriņi pēkšņi sajūt gaisa smaržu...vai tiešām...Nāve šķita tik tuvu, bet vai tā tomēr ir patiesība? Vai viņi ir izglābti?
Nē.Pie Naida paspēlēties atnākusi krustmāmiņa Sāpes. Viņa, ņirdzīgā smīnā savilkusi seju, samiedz sīkās, ļaunās ačteles. Viņa atglauž savus matus, kuri pievilkušies ar Riebumu.Kārs Ļaunums spīd cauri viņas tukšā rumpja starpām.Caur ribām laužas cauri Rūgtuma un Nežēlības kroplās rokas, tie ir viņas vēl nedzimušie bērni...
Sāpes saspiež kopā savus zirnekļa kājām līdzīgos pirkstus...Viņa pa vienam rauj ārā tauriņu spārnus...Tauriņi kliedz...Tauriņi mirst...Un tad Nāve-visa mūžīgā māte viņus paņem pie sevis, zem sava tukšuma pilnā pleca.Bet dvēseles, tauriņu dvēseles vēl kliedz, vēl tām sāp...Ardievas ar šķībajām roķelēm māj vecais cirka klauns Kroplums...un viņš smejas...sāpīgi smejas...un asaras birst pār viņa tauko seju, jo viņš zin, ka drīz arī viņu mocīs...viņš jūt, viņš ir savādāks...Bet nekas.Viņš turpina smieties.
Un tomēr, cauri viņa smiekliem skan sāpjpilnas raudas...
Tur kliedz viņi, tur kliedz mirušie tauriņi...Kāpēc?viņi kliedz...Par ko?
Un tiešām, par ko?-pie sevis nodomāja Dzīvība, iededzot jaunu svecīti.
Kur ir patiesība?Kur ir paradīze?

[not_alone]

and now,folks..daži mazi gabaliņi,izrauti no lielām domām.nav paredzēti saprašanai.jo nav iespējams saprast.



*piedod,šī ir pērkama pasaule.to,ko nevari vai negribi atļauties,tu nozodz.

*Mīlestība?tā tikai saindē.lēnām.soli pa solim.un tad tu gribi tikai pazust.izraut domas,atmiņas un skumjas no sava prāta,saplosīt tās,lai nebūtu..lai nekad nebūtu bijušas.

*Viņa gulēja,un vējš bija sapinies viņas matos...zāle turpināja augt,nekas neapstājās...tikai putni knābāja viņas miesu.un tas nebija sāpīgi.Tikai neviens viņu nedzirdēja.

*I said..They said..And they lied to me.Death isn't painless

*ārā līst lietus,un ir tik auksti...slapjš kaķēns salst patrepē..ja es izietu ārā,vai es nosaltu?kaut kā vienalga,zini..iestājās vienaldzība.atkal.cik vēl ilgi?es gribu ārā no mūžīgā apļa,kas griežas un neapstājas.viss atkārtojas.skumji.

*all arrows show me how to pay for mistakes..your mistakes,my mistakes

*izejot ārā,uz ielas,visi liekas tik nāvīgi debīli,gribas viņiem iesist tā,lai viņi nebūtu tādi emocionāli kropļi..bet es jau nevaru,vai ne?jo tagad nekas nepaliek nesodīts..pat tie brīži,kad tu esi laimīgs.

*kāpēc tagad tā nav?laikam esmu sākusi domāt..bet domāt ir tik kaitīgi..un nepatīkami..mjā.labāk ir nedomāt,vai ne?bet tas ir kaitinoši..nedomāt..arī domāt ir kaitinoši.kas notiek?es laikam nesaprotu..vai negribu saprast..vai nemāku saprast.